Ko par to domā Pūciņa?

Vai jūs kādreiz ir mīlējis kāds dzīvnieks? Džeks, mūsu ģimenes zeltainais retrīvers, prata lieliski izlikties, ka dievina mūs visus, taču mēs labi zinājām, ka visstiprāk viņš pieķēries manai mātei; viņam patika gulēt viņai klēpī un miegā tīksmīgi ļaut, lai glāsta viņa zīdainās ausis. Džaspers, neapdomīgi izvēlētais bīgls, kas sekoja Džekam, nemīlēja nevienu, izņemot sevi. Mana kāmīša Kreimera sirds bija mīkla. Tajā rītā, kad atradu viņa auksto, nekustīgo ķermenīti līdzās ratam, kurā viņš mēdza pavadīt savas dienas, joņojot uz riņķi kā mazs, spalvains Sīzifs, es apraudāju radību, ko patiesībā nekad nebiju tā īsti pazinusi. Taču melnās labradoru kucītes Gūsas ierašanās manās mājās pērnvasar nozīmē, ka tagad arī es zinu, kā tas ir – būt kāda dzīvnieka mīlestības objektam un savukārt mīlēt viņu (kā es viņai pastāstu vairākas reizes dienā). Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, viņa guļ man līdzās, kārtīgi ietūcījusi ķepas zem galvas, tik spoži gludas kā ūdra kažoks, cieši piespiedusi savu ķermeni maniem sāniem. Vēlāk mēs izvedīsim viena otru pastaigā pa pļavu un priecāsimies viena par otras prieku – par mūžam nenotveramajiem trušiem, par taisno sliedi, ko viņa peldot aiz sevis iezīmē ūdens virsmā, par vējā šalcošajiem kokiem. Vai var būt kas labāks par to?

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka var, un viņiem tas ir sekss ar dzīvniekiem. Par to nemēdz atklāti runāt, ja neskaita – kā jau ar daudzām citām lietām, ko sevī apspiežam, – mākslu, folkloru un mitoloģiju, kur dzimumsakariem ar dzīvniekiem vienmēr bijusi ierādīta redzama loma. Pati senākā līdz mūsu dienām nonākusī liecība par bestialitāti atrasta Itālijā, kādā paleolīta alas gleznojumā, kurā vīrietis penetrē dzīvnieku; līdzīgas ainas ir izplatītas dzelzs un bronzas laikmeta mākslā. Pirmiedzīvotāju tautas Dienvidaustrumāzijā, Austrālāzijā un Ziemeļamerikā savās leģendās bieži stāsta, ka cēlušās no sievietes sakariem ar suni. Senie mīti ir pilni ar cilvēku un dzīvnieku hibrīdiem – satīriem, kentauriem, mīnotauriem, nārām; tajos ir Zevs gulbja apveidā, Anubiss ar šakāļa galvu, puslapsas pussievietes, kas pārvēršas no vienas otrā.

Tuvāk mūsdienām – Vudija Allena “Viss, ko jūs vienmēr esat gribējuši zināt par seksu* (* bet esat baidījušies pajautāt)” armēņu gans atzīstas, ka iemīlējies savā aitā Deizijā: “Labākais drāziens manā mūžā!” Edvarda Olbija lugā “Kaza jeb Kas ir Silvija?” (2000) līdzīga situācija izspēlēta kā ģimenes traģēdija. Kad gaismā nāk fakts, ka tēvs mīl kazu – un tā ir “ne-ie-do-mā-ja-ma veida mīlestība” –, šī atklāsme izraisa ne vien laulības krīzi, bet arī incestuālas iekāres lēkmi no dēla puses. Varam tikai iztēloties, kā šai sakarā jutās pati Silvija, kura kļūst par slepkavības upuri un kuras līķi izvelk uz skatuves lugas pēdējā ainā.

Aizliegtie sakari starp dzīvniekiem un cilvēkiem ir mitoloģiskās sapņu pasaules fantastiskā norma, kas vēl joprojām darbojas kā jaudīgs simbols, iemiesojot cilvēka ilgas aizsniegties tālāk par iegrožojošajām iespējamā vai pieņemamā robežām. Un tomēr viena lieta ir lasīt par dzīvnieka un cilvēka seksu Jeitsa dzejolī (“Kā lai tās izbiedētie biklie pirksti atstumj/ šo spalvās slēpto krāšņumu no viņas atslābstošiem gurniem?”),¹ bet pavisam cita – domāt, teiksim, par savu kaimiņu, kurš salaiž ar Pūciņu. Vai tā varētu būt? Un ja nu tā tiešām būtu? Ko par to domā Pūciņa? (Kā 1994. gadā London Review of Books rakstīja Vendija Donigere, “Ko par to domā dzīvnieks?” ir “besti alitātes jomā pats interesantākais jautājums”.

Džoanas Bērkas “Dzīvnieku mīlestība: par bestialitāti, zoofiliju un postcilvēcisko mīlestību”² pievēršas mūsdienu bestialitātes ētiskajiem aspektiem un bieži vien drūmajai realitātei. Bērkas uzmanības centrā ir ASV un Lielbritānija (kur attiecīgi 67 un 51 procentam cilvēku ir mīļdzīvnieki) un pārliecinoši iecienītākais cilvēka seksuālo darbību objekts dzīvnieku pasaulē – suņi. (Izrādās, ka vīriešu kārtas suņi seksuālā ziņā ir populārāki nekā kuces, bet tiem abiem šajā sarakstā seko zirgi – trešo vietu ieņem ērzeļi. Ceturtais seksuālā ziņā iecienītākais dzīvnieks vīriešiem ir ķēves, bet sievietēm – runči.) Bērkas tēze ir tāda, ka, lai gan seksuālas attiecības starp cilvēciskiem un ne-cilvēciskiem dzīvniekiem ļoti bieži ir varmācīgas, tādām tām nepieciešami nav jābūt. Smeļoties idejas no feminisma un kvīru teorijas, viņa apgalvo, ka iespējama cilvēka un dzīvnieka mīlestība, kas ne vien nekādā veidā nenodara pāri, bet arī ir balstīta uz abpusējību, savstarpēju cieņu un gādību. Bērka uzskata, ka nopietna attieksme pret šādu iespēju palīdz mums saprast gan savu pienākumu pret līdzās dzīvojošajiem ne-cilvēciskajiem dzīvniekiem, gan arī seksuālās attiecības starp pašiem cilvēkiem.

Vispirms par svarīgāko. Kā tad īsti ir – vai jūsu kaimiņš salaiž ar Pūciņu? Grūti spriest, cik īsti ir cilvēku, kuriem ir dzimumsakari ar dzīvniekiem, taču tādu noteikti ir vairāk, nekā patiktu domāt šķīstiem dzīvnieku mīļotājiem. (Ar bestialitāti saistītais kauns un nosodījums ir tik spēcīgs, ka pat tās piekopēji pārņem šādu attieksmi; vairāk nekā 40% no tiem, kuri bauda seksuālu tuvību ar dzīvniekiem, izvairās tikties ar sev līdzīgajiem, jo viņi esot “dīvaini”.) Gandrīz visi bestialitātei veltītie pētījumi koncentrējušies vai nu uz cilvēkiem, kas uzturas psihiatriskajās slimnīcās un cietumos, kur bestialitātes līmenis šķiet ievērojami augstāks nekā sabiedrībā vispār, vai arī uz bestialitātes stigmatizācijas apkarošanai veltītu interneta kopienu biedriem.

Ir daži izņēmumi. 1948. gadā Alfreda Kinzija pētījumā par amerikāņu vīriešu seksuālajiem paradumiem 8% aptaujāto vīriešu atzina, ka viņiem bijuši dzimumsakari ar dzīvnieku, bet 17% lauku saimniecībās dzīvojošo ziņoja, ka saskarsmē ar dzīvnieku jutuši orgasmu; atsevišķos lauku apvidos šādu vīriešu īpatsvars sasniedza pat 65%. 1953. gadā pētījumā par amerikāņu sievietēm Kinzijs konstatēja, ka nedaudz mazāk par 4% kopš pubertātes piekopušas seksuālas darbības ar kādu dzīvnieku; gandrīz visos gadījumos runa bijusi par suni vai kaķi.

1974. gadā seksoloģe Marilina Storija aptaujāja Ziemeļaiovas Universitātes studentus; atklājās, ka vienam no katriem 10 respondentiem bijuši seksuāli kontakti ar kādu dzīvnieku. Storija pētījumu atkārtoja 1980. gadā, un šādu cilvēku īpatsvars izrādījās krities līdz 3% – domājams, tāpēc, ka Reiganam tas nebūtu paticis. Mūsdienās daži seksa terapeiti apgalvo, ka arī viņu pilsētās dzīvojošie pacienti arvien biežāk seksuālo apmierinājumu meklē pie saviem mīļdzīvniekiem, vai nu nespējot, vai nevēloties to atrast attiecībās ar cilvēkiem.

Termins “bestialitāte” aptver plašu darbību, objektu, fetišu, vēlmju un motīvu spektru. Visizplatītākā cilvēku un dzīvnieku seksuālo attiecību forma ir sekss ar tā sauktajiem “kompanjondzīvniekiem” – suņiem (kanofilija), kaķiem (ailurofilija) un zirgiem (ekvinofilija) –, tomēr cilvēki mēdz stāties sakaros arī ar ēzeļiem, kazām, cūkām, aitām, govīm, vistām, tītariem, kāmjiem, delfīniem, zušiem, astoņkājiem, kā arī (lai gan retāk) ar kamieļiem, briežiem, lamām, buļļiem, mežacūkām un gorillām. Seksuālas tieksmes pret zināmām radībām ir pietiekami izplatītas, lai tām būtu dots pašām savs zinātniskais apzīmējums; to skaitā ir peles (musofilija), putni (ornitofilija), zirnekļi (arahnofilija), bites (melisofilija) un čūskas (ofidiofilija). Bestialitāte ļoti bieži saistīta ar ģenitālu stimulāciju – penetrāciju, masturbāciju, kunilingu vai minetu, kurā ne-cilvēciskais dzīvnieks ir vai nu saņēmēja, vai izpildītāja lomā, – taču tas ne vienmēr ir tā. Formikofiliem seksuālu uzbudinājumu izraisa mazi insekti, kas tekalē pa viņu ķermeni, bet anolinga cienītājiem – ķirzaku laizīšana. Zoofilus vuajeristus uzbudina dzīvnieku vērošana; piemēram, kādam “Z. kungam”, kuru savā grāmatā piemin Bērka, bijis paradums masturbēt lielu suņu priekšā un slepus vērot viņus kaimiņu mājās. (Pavaicāts, kā, viņaprāt, šai sakarā jutušies suņi, Z. kungs atbildējis, ka viņiem tas “droši vien paticis”.) Nekrozoofilija ir seksuāla tieksme pret mirušiem dzīvniekiem. Avisodomisti ievada locekli putna kloākā un mirkli pirms ejakulācijas apgriež tam rīkli.

Pēdējais piemērs norāda uz faktu, ka bestialitāte bieži vien ir ļoti sadistiska. Dzīvnieku izvarošana ir izplatīta parādība gaļas rūpniecībā. Bērka citē kādu šīs industrijas strādnieku, kurš paskaidro, ka ar aitām esot visvieglāk, jo tās “var pacelt aiz krūšukurvja vai iebāžot roku pakaļā”. Veterināru pētījumā, kurā apsekoti gandrīz 500 fiziski iespaidotu mīļdzīvnieku, 6% gadījumu konstatētas seksuālas vardarbības pazīmes. Tā sauktajās crush filmās rāda, kā sievietes smailpapēžu kurpēs dzīvniekus sabradā līdz nāvei – parasti trušus, kucēnus vai kaķēnus. Šīs sievietes bieži pazemo dzīvniekus arī vārdos.

Tomēr seksuālas attiecības starp cilvēkiem un dzīvniekiem var būt – vismaz pavirši raugoties – arī nevardarbīgas. 60. gados Mārgareta Lovata sešus mēnešus nodzīvoja kopā ar jaunu delfīnu tēviņu, vārdā Pīters; viņa piedalījās NASA projektā, kura mērķis bija iemācīt delfīniem runāt. Starp viņiem izveidojās ļoti tuvas attiecības. Nodarbību laikā Pīters bieži seksuāli uzbudinājās un berzējās gar Lovatu, izjaucot mācību stundu. Ar laiku Lovata sāka Pīteru masturbēt: “Tas kļuva vienkārši par daļu no parastās dzīves, kā traucējoša nieze – ar to vienkārši jātiek galā: pakasi un dzīvo tālāk.” (Šāda attieksme nebūt nav raksturīga tikai sievietēm, kurām ir sekss ar delfīniem.) Pēc sešiem mēnešiem projekts tika pārtraukts un Pīteru aizsūtīja uz laboratoriju Maiami, kur viņš izdarīja pašnāvību, noslēdzot savu elpošanas atveri. Žurnālists Malkolms Breners grāmatā “Slapjā dieviete” (2010) pusbeletrizētā formā stāsta par mīlas dēku, kas viņam, tolaik koledžas otrā kursa studentam, 70. gados bijusi ar pudeļdeguna delfīnu mātīti Dolliju (daļu “Slapjās dievietes” viņš jau tolaik publicēja žurnālā Penthouse). Breners raksta, ka Dollija mēnešiem ap viņu lakstojusies – izspraucoties no sava nožogojuma pa dēļu spraugu, lai būtu viņam tuvāk, berzējoties pret viņu, dusmojoties, kad viņš pretojies –, līdz kādu dienu atklātos ūdeņos viņš ļāvies iekārei. (Jūs noteikti interesēs fakts, ka Dollija bija horizontālā stāvoklī, bet Breners – vertikālā.) Breners atceras sajūtu, ka “saplūst ar viņu”, kļūst par “vienu būtni, kas mīlējas pati ar sevi”.

Riharda fon Krafta-Ebinga “Psychopathia Sexualis” (1886) pirmo reizi nošķīra bestialitāti (cilvēka un dzīvnieka seksa piekopšanu) un zoofiliju jeb zooerastiju – patoloģisku mīlestību vai seksuālu iekāri pret dzīvniekiem. Tas ļauj novilkt robežu, tiesa gan, visai izplūdušu, starp cilvēkiem, kuri stājas dzimumsakaros ar dzīvniekiem apstākļu dēļ vai izmantojot radušos iespēju (bestiālistiem), un tiem, kuriem dzīvnieki ir spēcīgs vai pat primārais seksuālo tieksmju objekts (zoofiliem). Krafts-Ebings rakstīja, ka zoofili ir evolucionārs atavisms un parasti – neprecētu māšu bērni. Gastona Dibuā-Desola “Bestialitāte: vēsturisks, medicīnisks, juridisks un literārs pētījums” (1905) piekrita, ka zoofilija ir nopietnu garīgu traucējumu pazīme, bet atzīmēja, ka vīrieši, kuri kopojas ar dzīvnieku tēviņiem, ir daudz slimāki nekā tie, kuri to dara ar mātītēm; pēdējā gadījumā darīšana neesot “ar inversiju, bet vienīgi anomāliju partneres izvēlē”. (Citiem vārdiem, labāk būt heteroseksuālam zoofilam nekā homoseksuālam vīrietim.) 1980. gadā zoofilija tika pie sava šķirkļa Amerikas Psihiatru asociācijas izdotajā “Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā”, sadaļā “Parafilijas”: “Seksuāls akts vai fantazēšana par seksuālām darbībām ar dzīvniekiem kā atkārtoti izvēlēta vai vienīgā seksuāla uzbudinājuma sasniegšanas metode.”

Mūsdienās daudzi zoofili šādu apzīmējumu pieņem, taču apgalvo, ka tas apraksta seksuālu orientāciju (kā homoseksualitāte vai biseksualitāte), nevis psihoseksuālu patoloģiju. Reizēm zoofili mēdz sevi salīdzināt ar transcilvēkiem; piemēram, kāds zoo par sevi saka, ka viņš esot “rotveilers, taču ar cilvēka ķermeni”. Zoofili neatzīst salīdzinājumu ar pedofiliem, citu grupu, kuras locekļiem patīk sevi iztēlot par vajātu seksuālo minoritāti. (Taču Ziemeļamerikas Zēnu mīlas asociācija jeb NAMBLA, bēdīgi slavena pedofilijas aizstāvju grupa, pasludinājusi solidaritāti ar zoofiliem.) Zoofili pārsvarā apgalvo, ka mīl un domā par dzīvniekiem, ar kuriem viņiem ir seksuālas attiecības, un ka arī viņiem tiek veltītas šādas mīlestības, gādības un iekāres jūtas. (Atkal jāpiebilst, ka tieši to pašu daudzi pedofili apgalvo par bērniem.) Viens no zoo kustības līderiem ir Marks Matjūss. 1994. gadā viņš publicēja grāmatu “Zirgu vīrs: zoofila kaisles stāsti”, memuārus, kuros runā par savām romantiskajām un seksuālajām attiecībām ar zirgiem.

Viņi mīlējās lēni, izmantojot priekšspēlē visu ķermeni, berzējoties viens pret otru, glāstot ar rokām, lūpām, deguniem, zobiem, liekot lietā visu, kas vien katram bija; un tad, kad viņa sēklinieki un loceklis uzbudinājumā jau smeldza, viņš iegāja viņā, un viņi abi, kājās stāvot, šūpojās svētlaimīgā harmonijā. [..] “Es mīlu tevi, manu meitenīt. Es tevi mīlu. Tu esi mīļa, tik amizanta, tik... Ak, Čerij, mana mīļā!” Viņš apskāva viņas kaklu un uzlika viņas galvu sev uz pleca, berzējot vaigu pret viņas gludo spalvu.

Bērka augstsirdīgi atzīmē, ka, “neraugoties uz literāro dotumu trūkumu” un “vieglajai pornogrāfijai raksturīgajiem manierismiem .., jūtas, ko Matjūss pūlas izteikt vārdos, šķiet gana patiesas”. Kad Čerija nomira, Matjūss par viņu sēroja. Ar laiku viņš iemīlējās citā ķēvē: “Es sajutu siltumu un draudzību, kurai varu uzticēties. Nekādu spēlīšu, nekādu manipulāciju – tikai patiesa pieķeršanās.”

Bērka sāk ar stāstu par Vašingtonas pavalsts iedzīvotāju, vīrieti, kurš gāja bojā, kad viņu penetrēja ērzelis, – ar gadījumu, kas man (un, iespējams, veselai “nenormālo” paaudzei) lika ieinteresēties par zoofiliju. Agrā 2005. gada 2. jūlija rītā uz Īnamklo apkaimes slimnīcu atveda 45 gadus vecu Boeing inženieri, šķirteni, vārdā Kenets Pinjans. Kad viņu uz riteņu nestuvēm ieveda slimnīcā, izrādījās, ka šis cilvēks jau ir miris. Iepriekšējā vakarā viņš pievienojies bariņam vīriešu, kuri regulāri pulcējušies, lai piedzertos un kopotos ar zirgu, kas piederēja kravas auto šoferim, vārdā Džeimss Maikls Teits. Teita zirgam tovakar acīmredzot nebija attiecīga noskaņojuma. Tā nu vīrieši kaili aizlīduši līdz kaimiņa fermai, kur visus pēc kārtas penetrējis ērzelis, kuru viņi bija iesaukuši par Lielo Krānu (zirga īstais vārds bija Strats). Ērzelis aplēcis un penetrējis arī Pinjanu, bet ieplēsis viņa S veida zarnu; mediķi vēlāk par nāves cēloni atzina akūtu peritonītu. (Ērzeļa dzimumloceklis uzbudinātā stāvoklī ir vidēji 60–76 cm garš.) 30 sekundes garais liktenīgā akta video (vīrieši bija safilmējuši simtiem stundu materiāla, ko vēlāk konfiscēja policija) strauji izplatījās pa interneta šaubīgākajiem kanāliem. Kannu un Sandānsas festivālos demonstrētā dokumentālā filma “Zoo” (2007) atsaucās uz šiem kadriem, taču izvēlējās tos neiekļaut. (Esmu šo video noskatījusies un no sirds iesaku jums to nedarīt, ja nu vienīgi jūs apsverat iespēju stāties seksuālās attiecībās ar ērzeli.)

Pinjana nāve saniknoja Īnamklo iedzīvotājus; tā ir maza zirgu mīļotāju pilsētiņa, kas atrodas plaša lauksaimniecības apvidus viducī. Vīrieši, kuri tur ieradās, lai viņus aplēktu ērzeļi, pārsvarā, kā Pinjans, bija citurienieši, kas satikušies zoofilu interneta forumos. Viņu izdarības “meta ēnu uz daudzu [Īnamklo] iedzīvotāju ciešajām attiecībām ar saviem dzīvniekiem”. Vēl ļaunāk bija tas, ka šos cilvēkus nevarēja iesūdzēt tiesā par kaut ko nopietnāku kā vienkārša neatļauta uzturēšanās svešā privātīpašumā, jo bestialitāte Vašingtonas pavalstī nav nelegāla kopš 1976. gada, kad to netīši dekriminalizēja reizē ar “abpusēji labprātīgu sodomiju”. Šajā jautājumā Vašingtona gājusi soli solī ar citām ASV pavalstīm un Lielbritāniju, kur kopš 1945. gada likumdošana pakāpeniski arvien vairāk mīkstinājusi sodu, ko var piespriest par bestialitāti. Šī tendence kopš tiem laikiem pavērsusies pretējā virzienā – lielā mērā tieši pateicoties Īnamklo notikumiem. 1990. gadā bestialitāte bija kriminālnoziegums pavisam nedaudzās ASV pavalstīs; 2017. gadā šādu pavalstu bija jau 42. Pēc Pinjana nāves Vašingtonas pavalsts senātā strauji apstiprināja likumprojektu nr. 6417, kurā bestialitāti atzina par C klases kriminālnoziegumu [cietumsods no 10 līdz 25 gadiem], lai gan vairāki senatori atteicās to parakstīt, pamatojot ar to, ka bestialitāte ir pārāk “pretīga”, lai par to vispār domātu.

“Un, ja kāds vīrs kopojas ar lopu, tad viņam ir mirtin jāmirst,” pavēl Trešā Mozus grāmata (20:15), “un arī lopam ir jātop nokautam.” Ja mūsdienās vispār vēl palicis kāds likumu kodekss, kurā šis norādījums uztverts nopietni, tad tādu visādā ziņā ir ļoti maz. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrīno jauno laiku Anglijā dzīvniekus par bestialitāti tiesāja kopā ar cilvēkiem. 1677. gadā par kopošanos ar suni Londonas Centrālās krimināltiesas priekšā stājās kāda Mērija Hiksa, precēta strādnieku šķiras sieviete. Suni atveda uz tiesu un “nostādīja uz apsūdzēto sola cietumnieces priekšā”. Viņš nekavējoties sācis “luncināt asti un izdarīt tādas kustības, itin kā grasītos sievieti noskūpstīt”, un tas tika atzīts par izšķirīgu pierādījumu, ka izvirzītā apsūdzība ir patiesa. Mēriju un viņas suni atzina par vainīgiem; pirms sievietei tika izpildīts nāvessods, viņu piespieda noskatīties, kā pakar viņas suni. 1758. gadā kādu karaliskās flotes kājnieku vispirms notiesāja par “sodomiju, kas pastrādāta pret kazu mātītes miesu”, tomēr vēlāk attaisnoja, jo viņu atzina par “tikpat kā plānprātiņu”. Kazu gan sodīja ar nāvi, spriedumu pamatojot ar to, ka viņa jūras kājnieku pavedinājusi. Citā prāvā, kur apsūdzētie bija kāds vīrietis un viņa ēzeļmātīte, kaimiņi apzvērējuši, ka lopiņam esot “tikls” raksturs; šie ļaudis stingri noliedza, ka ēzeliene jebkad būtu “devusi iemeslu kādam skandālam”. Vīrieti notiesāja, bet ēzeli palaida uz brīvām kājām.

Kā redzams no šiem gadījumiem, iemesls, kāpēc bestialitāti uzskatīja par ļaunumu, nebija varmācība pret dzīvnieku nevainību. Dzīvnieki varēja būt tikpat vainīgi vai vēl vainīgāki par saviem cilvēciskas izcelsmes līdzzinātājiem, pārkāpjot šķietami neaizskaramo robežu starp cilvēku un citām sugām. Bestialitāti uzskatīja par ģinšu sajaukšanas noziegumu, nevis par pāridarījumu citai dzīvai būtnei. Kā atzīmē Bērka, Vašingtonas jaunā pretbestialitātes likuma autoriem vajadzēja ļoti uzmanīties, lai nošķirtu varmācību, ko viņi vēlējās kriminalizēt, no lopkopībā izplatītās mākslīgās apaugļošanas prakses, kurā arī nepieciešama dzīvnieku seksuālā uzbudināšana un manipulēšana ar to dzimumorgāniem. 2015. gadā žurnāls Farmer’s Weekly publicēja “Piena govs mākslīgās apaugļošanas pamācību astoņos soļos”. Lasītājiem tika norādīts, ka jāparūpējas, lai govs būtu “pienācīgi iegrožota” (izmantojot konstrukciju, kas šajā industrijā iesaukta par “izvarošanas rāmi”), un tikai tad jāuzpilda “mākslīgās apaugļošanas pistole” ar spermu. Pamācība turpina:

Sagatavojiet govs vulvu ar papīra dvieli un uzvelciet pilna garuma cimdu ar lubrikantu. [..] Ievadiet roku govī. [..] Kad esat uztaustījuši dzemdes kaklu, ar elkoni izdariet lejupvērstu spiedienu uz maksti. Tas pavērs vulvas lūpas MA pistoles ievadīšanai. [..] Sperma jāievieto dzemdes piltuvju īsajā kambarī. [..] Iztukšojiet pistoli lēni, noskaitot: pieci, četri, trīs, divi, viens.

Mājputnu tiesību aizstāvju organizācijas United Poultry Concerns prezidente Karena Deivisa saka, ka lopkopība ir jau “pašā būtībā seksuāli varmācīga”. Lai to nejauši neatzītu par krimināli sodāmu nodarījumu, pretbestialitātes likumi pievēršas cilvēka nolūkiem, nevis rīcībai. Vašingtonas pavalstī seksuālas darbības starp cilvēkiem un dzīvniekiem tagad ir aizliegtas situācijās, kad tās veic “personas seksuālā apmierinājuma vai uzbudinājuma sasniegšanai”, bet ne citos gadījumos. Citiem vārdiem, ir gluži normāli, ja dzīvnieku izvaro piena vai gaļas ražošanas vajadzībām; slikti ir tad, ja tas uzbudina. Dzīvnieku atbrīvošanas kustības pieprasa izbeigt jebkādu seksuālu varmācību pret dzīvnieku – vienalga, ekonomiskos vai citos nolūkos. Taču šī pārklāšanās starp bestialitāti un dzīvnieku pavairošanu un mūsu nevienlīdzīgā reakcija uz šīm praksēm norāda uz īpaši klīrīgu attieksmi pret dzīvnieku izmantošanu cilvēka seksuālo vēlmju apmierināšanai. Varbūt pašos pamatos mūsu iebildumi pret bestialitāti ir saistīti nevis ar to, ko tā nodara dzīvniekiem, bet gan ar to, ko tā izdara ar mums, proti, ar to, ka bestialitāte, kā teica Kants, degradē cilvēku sugas dzīvnieku.

Pīters Singers, dzīvnieku atbrīvošanas kustības filozofiskā vaduguns, 2001. gadā aizstāvēja bestialitāti savā recenzijā par Midasa Dekersa grāmatu “Dārgais mīļdzīvnieks”:

Tabu, kas attiecināts uz seksu ar dzīvniekiem, var būt radies kā daļa no plašākas noraidošas attieksmes pret nereproduktīvu seksu. Taču kaisme, ar kādu šis aizliegums vēl joprojām tiek uzturēts spēkā, tā noturība apstākļos, kad citi nereproduktīvi seksuāli akti kļuvuši pieņemami, vedina domāt, ka te darbojas vēl cits varens spēks, mūsu vēlme nošķirt sevi – erotiski un jebkurā citā veidā – no dzīvniekiem.

Singeram tabu attiecībā uz seksu ar dzīvniekiem, tāpat kā to nogalināšanas un ēšanas prakse, norāda uz cilvēka “sudzismu” (speciesism) – mūsu tendenci domāt par dzīvniekiem kā zemākām radībām, kas mazāk pelnījušas, ka uz tām attiecina morāles principus. Singers atzīst, ka daži bestialitātes paveidi “ir nepārprotami nepieņemami un tie arī turpmāk jāuzskata par noziegumu” (kā piemēru viņš min avisodomiju), tomēr uzskata, ka “seksam ar dzīvniekiem nav jābūt cietsirdīgam”. Kurš gan, viņš vaicā,

nav bijis viesībās, ko izjauc ģimenes suns, kurš sagrābis kāda ciemiņa kāju un ņemas pret to sparīgi berzēt savu peni? Namatēvs vai namamāte parasti šādas izdarības aptur, bet privāti nebūt ne katrs iebilst, ka viņa suns viņu šādi izmanto, un tas reizēm var izvērsties arī par abpusēji apmierinošu nodarbi.

Šeit, tāpat kā citur savā morāles filozofijā, Singers baudu identificē ar labbūtību: sunim patīk berzēt peni pret cilvēku, un varbūt tas sagādā labpatiku arī cilvēkam; tādā gadījumā viņi abi ir ieguvēji. Vārds “piekrišana” recenzijā netiek minēts – varbūt tāpēc, ka Singers, vārdos gan nepasakot, identificē to ar fizisku baudu: ja dzīvniekam sekss ir patīkams, tad tāda acīmredzot ir viņa brīvā griba. Līdzīgi sprieda arī labējais radio šokdžoks Rašs Limbo, kurš bija pārliecināts, ka Strats, Īnamklo gadījumā iesaistītais zirgs, devis notiekošajam savu piekrišanu, jo viņam bija erekcija un viņš vīriešus aplēca. “Ja zirgs nebūtu ar mieru,” viņš sacīja, “nekas no tā visa nebūtu noticis.”

Baudas un piekrišanas saplūdināšana ir plaši izplatīts izvarošanas apoloģētikas paņēmiens. To liek lietā vienmēr, kad orgasmu vai erekciju pieņem par pierādījumu, ka seksuāls akts noticis ar iesaistītās personas piekrišanu, pat tad, ja šī persona apgalvo, ka tā nav bijis, vai – kā gadījumā ar maziem bērniem – ja viņš vai viņa nav spējīgi dot jēgpilnu piekrišanu. Rakstā, ko publicēja laikraksts The New York Times, Singers un Džefs Makmāns aizstāvēja Annu Stablfīldu, bijušo Ratgersa Universitātes filozofijas pasniedzēju, kura bija atzīta par vainīgu seksuālā vardarbībā vainu pastiprinošos apstākļos pret viņas aprūpē esošu 29 gadus vecu vīrieti ar smagu cerebrālo trieku. Autoru arguments bija šāds: vai nu vīrieša (kurš tiesā figurēja kā “D. Dž.”) kognitīvās spējas bija pietiekamas, lai dotu piekrišanu, un tādā gadījumā viņiem likās “grūti noticēt, ka viņš piespiests nodoties seksam pret savu gribu”, jo viņam taču bija erekcija un viņš fiziski nepretojās, – vai arī viņš nebija spējīgs dot vai nedot piekrišanu, un šādā gadījumā esot “mazāk skaidrs, par kādas kategorijas pāridarījumu varētu būt runa”, jo “liekas saprātīgi pieņemt, ka piedzīvotais viņam bijis patīkams”. Vienādi vai otrādi, D. Dž. erekcija Stablfīldu attaisnojot – vai vismaz mīkstinot viņas nodarījuma nopietnību. Viņa neesot “seksuāla plēsoņa, bet gan .. godīga un godājama mīloša sieviete”.

Bērka pilnībā nenoraida Singera tēzi, ka bestialitātes tabu demonstrē piekrišanu cilvēka izņēmuma statusam. Viņa citē Deridā frāzi, ka cilvēks “devis sev šo vārdu [“dzīvnieks”], lai iegūtu kontroli pār milzīgu skaitu dzīvu radību, ietverot tos vienā jēdzienā”. Taču viņa ar pamatotu skepsi raugās uz Singera centieniem likt vienlīdzības zīmi starp baudu, piekrišanu un labbūtību. Viņa aplūko Džīrija Bolligera un Antuāna Gečela viedokli; 2005. gadā publicētajā darbā ar nosaukumu “Seksuālas attiecības ar dzīvniekiem (zoofilija): neatzīta problēma dzīvnieku labbūtības likumdošanā” viņi raksta, ka, lai gan “zoofiliska tuvība var būt abpusēja”, stāties seksuālās attiecībās ar cilvēku dzīvnieki lielākoties ir jāapmāca. Pat zoofili, kas paši sevi par tādiem atzīst, bieži “sagatavo” dzīvniekus – pielabinās ar ēdienu, būvē speciālus staļļus, iemāca paciest īpašu iejūgu, ar dildo palīdzību pieradina pie cilvēka dzimumlocekļa, injicē hormonus. Šāda “apstrādāšana”, raksta Bolligers un Gečels, ne tikai iejaucas “dzīvnieka brīvā seksuālā attīstībā”, bet draud izveidot “spēcīgu atkarību” no cilvēka. Tādējādi tas, vai notikusi “dzīvnieka seksuālās integritātes pārkāpšana .., nav atkarīgs no jautājuma, ko dzīvnieks jūt zoofiliska akta laikā”. Lasot šos vārdus, es domāju par tēva izvarotās meitas stāstu anonīmi publicētajā “Incesta dienasgrāmatā” (2017), kuras autore atzīstas, ka vēlējusies – un vēl joprojām vēlas – seksu ar savu sadistisko tēvu, kas viņu sāka izvarot jau agrā bērnībā. Būtiski ir nevis tas, ka autore to nevēlējās vai ka viņa no tā neguva baudu, bet gan tas, ka tēvs viņu padarīja par būtni, kura to vēlējās, un tagad, jau kā pieaugusi sieviete, viņa nespēj atbrīvoties no šīs vēlēšanās – tātad nespēj būt brīva no viņa.

Singeram seksuāla iekāre ir līdztiesības zīme; tabu attiecībā uz seksu ar ne-cilvēku sugu dzīvniekiem parāda, ka mēs sevi uzskatām par augstākiem radījumiem. Fakts, ka viņš var tā domāt, liecina par neorientēšanos pašās elementārākajās feministiskās domāšanas atziņās. Sekss var ne tikai celt otru, bet tikpat labi arī degradēt un pakļaut. Tieši tāpēc bestialitāte tik bieži ir, lietojot Singera apzīmējumu, “cietsirdīga”, un tieši tāpēc tik daudzas feministes saskata sakarību starp vardarbību pret dzīvniekiem un sievietes seksuālo pakļaušanu vīrietim. Tajā pašā gadā, kad Linda Bormana – pret savu gribu – piedalījās kulta pornofilmā “Dziļā rīkle” (1972), viņu piespieda filmēties arī mēmā 8 mm pornogrāfiskā īsfilmā, kura laista klajā ar dažādiem nosaukumiem – “Suns 1”, “Suņu drāzēja”, “Suņarāma”, “Suņorāma” – un kurā viņai ir dzimumakts ar suni. Savos memuāros “Pārbaudījums” (1980), kuros viņa apraksta fizisko un morālo vardarbību no sava producenta un vīra Čaka Treinora puses, Bormana rakstīja: “Es spēju tikt pāri gandrīz visam, kas ar mani mūžā noticis. [..] Taču tā diena bija pāri maniem spēkiem. Suns. Dzīvnieks. Mani izvarojuši vīrieši, kuri nebija daudz labāki par dzīvniekiem, taču šis bija īsts dzīvnieks, un tas nozīmēja, ka pārkāpta milzu robeža.”

Bestialitātes pornogrāfijā gandrīz vienmēr redzami dzīvnieki un sievietes – ļoti bieži melnādainas sievietes – pazemojošās situācijās. Bērka atzīmē, ka dzīvnieki, tāpat kā sievietes, ir “īpaši neaizsargāti pret vardarbību savas mājas četrās sienās”. Gan par mājdzīvniekiem padarītiem dzīvniekiem, gan sievietēm ir grūtības atgūt teikšanu pār savu reproduktīvo sistēmu, atņemot to vīriešiem – pašiem noteikt, kad un vai laist pasaulē bērnus, – un gan vieni, gan otras vīriešu kontrolē veic daudz neatlīdzināta darba. Kā feminisma klasikas darbā “Gaļas seksuālā politika” (1990) rakstīja Karola Adamsa: “Ēst gaļu nozīmē ik ēdienreizi no jauna apstiprināt vīrieša varu.”

Zoofilu apgalvojums, ka viņi ir vajāta seksuālā minoritāte, nebūt nepadara viņus imūnus pret šo dinamiku – īpaši vīriešus. Vīrieši, kuri pulcējās Īnamklo, bija “gaļas ēdāji ar vilka apetīti” un deva zirgiem, kurus teicās mīlam, pazemojošas iesaukas. Kādā pētījumā konstatēts, ka zoo sievietes par galveno iemeslu seksam ar dzīvniekiem nosauc “emocionālu pieķeršanos”, bet zoo vīrieši tai ierādījuši pēdējo vietu: viņiem svarīgākais ir “seksuālās izpaušanās iespējas”. Daudzi zoofili saka, ka dod priekšroku seksam ar dzīvniekiem tāpēc, ka ar tiem ir vienkāršāk un tie ir “vairāk noskaņoti sadarboties” nekā cilvēki. (“Kompanjonsugu manifestā” Donna Haraveja kritizē tos, kas tveras pie fantāzijas, ka “cilvēki, kurus nogurdinājusi nesaprašanās, pretrunu un sarežģītības nasta attiecībās ar citām cilvēciskām būtnēm, atrod mierinājumu beznosacījumu mīlestībā”, ko saņem no dzīvniekiem. Impulss attēlot dzīvniekus kā vienkāršu beznosacījumu mīlestības avotu ir ļaunprātīga izmantošana, un tā pamatā ir meli, viņa raksta.) Marks Matjūss, kurš “Zirgu vīrā” aprakstīja seksu ar savu “meitenīti” Čeriju, tajā pašā grāmatā runā par sievietēm tik “aizskarošā” veidā, ka Bērka šīs rindas atsakās citēt. “Svarīgi atcerēties, ka daudzi zoofili pret saviem seksa partneriem izturas kā pret radījumiem, kuriem pašiem par sevi nav nekādas vērtības,” Bērka raksta.

Vai vispār jebkad varētu būt iespējams ētisks sekss starp cilvēku un ne-cilvēku sugas dzīvnieku? Bērka domā, ka tas “prasīs citu priekšstatu par seksualitāti – un konkrēti tādu, kas nav ne fallogocentrisks, ne antropocentrisks”. Viņa pievēršas pieaugušā un bērna komunikācijai kā piemēram, ka cilvēks, ja vien liek lietā pietiekamu iejūtību un uzmanību – varbūt tādu, ko Airisa Mērdoka aprakstīja kā “taisnīgu un mīlošu skatienu, kurš vērsts uz individuālu realitāti” –, var iemācīties saprast mūsu valodā nerunājošas būtnes vajadzības, vēlmes un izvēles. Bērka atzīst, ka mums varbūt tiešām nav priekšstata par to, ko domā zināmi dzīvnieki (vai ķirzakām patīk, ka cilvēki tās laiza?), taču parasti zoofilijas kontekstā mēs tomēr runājam par “biedrošanos ar tādām sugām kā Canis familiaris, ar kurām esam plecu pie pleca evolucionējuši kopš laika kaut kad starp 9000. un 30 000. gadu p.m.ē.”. Izsakot pieņēmumu, ka kompanjonsugām ir zināma epistēmiska saikne ar cilvēku, Bērka sasaucas ar Haraveju, kura par savu Austrālijas aitu suni mis Kajennu Peperu raksta: “Mēs apmācām viena otru saziņas aktos, ko pašas tik tikko saprotam. [..] Mēs izdomājam viena otru .. – ar miesu un asinīm.” Haraveja saka, ka pamats attiecībām starp cilvēku un kompanjondzīvnieku patiesībā “nav beznosacījumu mīlestība, bet centieni apdzīvot kādu starpsubjektīvu pasauli, kurā mēs viens otru sastopam visās savu mirstīgo attiecību miesiskajās izpausmēs”.

Tā ir taisnība, ka cilvēki par saviem suņiem var zināt visai daudz, tāpat kā suņi – par saviem cilvēkiem, un ka daži no mums viens otru izdomā. Tas pats droši vien attiecas arī uz citiem dzīvniekiem, ar kuriem cilvēki dzīvo cieši kopā. Gūsa man dara zināmu, kad ir izsalkusi vai grib iet pastaigāties, kad ir priecīga, garlaikota vai nobažījusies, kad viņas bumbiņa paripojusi zem dīvāna, kad viņai ir mazliet bail no cita suņa, kad viņa ir pārliecināta, ka putekļusūcējs mēģina mani nogalināt, kad viņa vēlas pagriezties un doties mājās, kad grib, lai viņu paņem uz rokām, piekļauj sev klāt un sabučo ausis. Es bez grūtībām nolasu atšķirību starp viņas sāpju smilkstiem un čīkstulīgu sūdzēšanos. Viņa zina, kad es gribu rotaļāties un (lai gan tas viņai ne vienmēr rūp) kad man ir jāstrādā, kad dusmojos, kad esmu slima, kad man ir skumji. Ja man nejauši gadās uzkāpt viņai uz ķepas vai astes, viņa uz īsu mirkli ņem ļaunā, bet tad es atvainojos, mēs apskaujamies, viņa nolaiza man degunu, un viss ir piedots.

Daudzi cilvēki man šķiet krietni grūtāk nolasāmi. Turklāt priekšstats, ka mums ir neiespējami zināt, ko jūt vai domā ne-cilvēku sugu dzīvnieki, var kalpot par aizsegu to ekspluatēšanai, pakļaušanai un iznīcināšanai. Vai mēs patiešām neko nezinām par to, ko dzīvnieki – pat fizioloģiski tik atšķirīgi no mums kā ķirzakas vai sikspārņi – domā par viņu mežu nodedzināšanu, viņu ledāju izkausēšanu, viņu ūdens piesārņošanu? Vai varbūt mēs to zinām, bet vienkārši baidāmies no tā, ko nozīmētu to atzīt?

Taču, ja runa ir par seksu – jomu, kur cilvēki tik bieži pārprot citu vēlmes, kur vienmēr tik uzstājīgs ir kārdinājums projicēt uz citiem savas fantāzijas un tēlus, kur tik viegli ielaužas piespiešana un kontrole, – vai mēs varam paļauties uz to, ka zinām, patiešām zinām, ko vēlas dzīvnieks? Varbūt kādudien eksistēs pie Homo sapiens sugas piederīgi dzīvnieki, kuriem varēs būt tādas seksuālas attiecības ar citām dzīvnieku sugām, kam nebūs nekā kopīga ar vēlēšanos uzkundzēties, padarīt par fetišu vai pārkāpt robežas. Ja tā būs, man šķiet, ka šie cilvēki gan piederēs pie mūsu sugas, taču nelīdzināsies mums.

Viena lieta, par ko man nav skaidras atbildes, ir jautājums, vai bija pareizi Gūsu kastrēt. Man nav lielu šaubu, ka viņā, tāpat kā vairumā dzīvo radību, mājo vairošanās instinkts. Taču es zinu arī, ka Gūsa, tāpat kā jebkurš cilvēks, ir vairāk nekā dažādu instinktu kamols – ka viņai ir savs priekšstats par labu dzīvi, kas sniedzas tālāk par vienkāršu dziņu apmierināšanu. Kad Gūsa pēc ilgāka pārtraukuma beidzot izkļūst brīvībā – piemēram, pēc pirmās meklēšanās, kuras laikā vajadzēja viņu turēt pavadā, lai viņai netiktu klāt kāds “neapstrādāts” suns –, viņa ne jau vienkārši dauzās vai skrien: viņa dejo. Man šķiet, ka Gūsa vairāk par visu pasaulē mīl brīvības sajūtu. Un kastrēšana, es ceru, nozīmē, ka viņas ķermenis vienmēr piederēs vienīgi viņai – ka viņai nevajadzēs to pielāgot vai apkraut ar nastu kāda cita vajadzībām. Galu galā, Gūsa ir dabas radība ne lielākā mērā kā es pati.

London Review of Books, 2021. gada 7. oktobrī