Brīvais filozofiskais traktāts

Manā rīcībā ir tikai dažas stundas, lai īsi izklāstītu savus uzskatus. Tas ir grūti, tāpēc neesmu pārliecināts, ka ar uzrakstīto pats būšu apmierināts. Ātruma labad rakstu krieviski. Uz sistemātiskumu nepretendēju.

Starp citu, filozofijai nemaz nav jābūt sistēmai. Pilnīgi pieļauju, ka tā nemaz nevar kļūt par sistēmu.

Viena no galvenajām problēmām ir mūsu zināšanu pamatojums. Man tā šķiet interesantāka par visām pārējām.

Mums patīk iedalījums kategorijās “jā” un “nē” – varbūt tādēļ, ka tas ir visvienkāršākais. To var panākt ar vienu dalīšanas darbību, iegūstot divas daļas, kuras atbilst “jā” un “nē”. Tāpat arī taisne dala plakni divās daļās.

Šo dalījumu mēs veicam daudzos gadījumos. Mēs vēlamies sasniegt praktisku rezultātu un sadalām visu iespējamo pieņēmumu kopumu divos. Viens no tiem atbilst “jā”, otrs – “nē”. Pirmā veida pieņēmumus mēs izvēlamies paturēt (kā labvēlīgus), otrā – noraidām.

[..]

Pēc tam mēs nereti aizmirstam, ka šīs divas daļas ir atšķirīgas, un rezultātā visu labvēlīgo pieņemam par patieso.

Iespējams, tieši tādēļ tik izplatītas ir apburtā loka jeb petitio principii kļūdas. Tās ir saistītas ar tiekšanos pēc vienkāršības, kā rezultātā vēlamais tiek pieņemts par esošo.

Tik vienkārša iedalījuma saprātīgums nav nekas vairāk kā hipotēze.

Patiesībā gan realitāte, gan idejas ir amorfas – t.i., izplūdušas un (vairumā gadījumu) bez skaidrām robežām. Ticība skaidrām robežām ir saistīta ar mūsu ticību pašu radītiem jēdzieniem. Tā nav obligāta. Un līdz ar to nav obligāts arī princips tertium non datur.

Netriviālos gadījumos šis princips nav pelnījis nekādu uzticību. Bet mums nevajadzētu no tā baidīties. Dziļa pārliecība ir iespējama arī izplūdušos jēdzienos. Piemēram, mēs esam pārliecināti, ka pieņēmums “2 x 2 = 4” atbilst patiesībai, neraugoties uz to, ka patiesības jēdziens ir izplūdis.

[..]

Laiks parunāt par šīm lietām 20. gadsimta valodā.

Daudzi uzskati slikti pakļaujas analīzei, jo valoda nav tam piemērota un, par nožēlu, nav veidojusies kā filozofiskas saziņas līdzeklis. Šī valodas nepiemērotība rada dažādas “pseidoproblēmas”, kas savas uzmācības dēļ tomēr ir spējušas iemantot “mūžīgo jautājumu” titulu. Kamēr mēs par tām neesam guvuši skaidru izpratni, mums nevajadzētu no šīm “pseidoproblēmām” izvairīties.

Uzskaitīšu svarīgākās no tām:

1) Esamības realitāte. Šaubas par to izpaužas Dekarta principā, ka apšaubāms ir viss, izņemot cogito ergo sum. No tā izrietošais turpinājums – Bērklija solipsisms. Velti tumsoņas par to smejas.