Brīvais filozofiskais traktāts

Manā rīcībā ir tikai dažas stundas, lai īsi izklāstītu savus uzskatus. Tas ir grūti, tāpēc neesmu pārliecināts, ka ar uzrakstīto pats būšu apmierināts. Ātruma labad rakstu krieviski. Uz sistemātiskumu nepretendēju.

Starp citu, filozofijai nemaz nav jābūt sistēmai. Pilnīgi pieļauju, ka tā nemaz nevar kļūt par sistēmu.

Viena no galvenajām problēmām ir mūsu zināšanu pamatojums. Man tā šķiet interesantāka par visām pārējām.

Mums patīk iedalījums kategorijās “jā” un “nē” – varbūt tādēļ, ka tas ir visvienkāršākais. To var panākt ar vienu dalīšanas darbību, iegūstot divas daļas, kuras atbilst “jā” un “nē”. Tāpat arī taisne dala plakni divās daļās.

Šo dalījumu mēs veicam daudzos gadījumos. Mēs vēlamies sasniegt praktisku rezultātu un sadalām visu iespējamo pieņēmumu kopumu divos. Viens no tiem atbilst “jā”, otrs – “nē”. Pirmā veida pieņēmumus mēs izvēlamies paturēt (kā labvēlīgus), otrā – noraidām.

[..]

Pēc tam mēs nereti aizmirstam, ka šīs divas daļas ir atšķirīgas, un rezultātā visu labvēlīgo pieņemam par patieso.

Iespējams, tieši tādēļ tik izplatītas ir apburtā loka jeb petitio principii kļūdas. Tās ir saistītas ar tiekšanos pēc vienkāršības, kā rezultātā vēlamais tiek pieņemts par esošo.

Tik vienkārša iedalījuma saprātīgums nav nekas vairāk kā hipotēze.

Patiesībā gan realitāte, gan idejas ir amorfas – t.i., izplūdušas un (vairumā gadījumu) bez skaidrām robežām. Ticība skaidrām robežām ir saistīta ar mūsu ticību pašu radītiem jēdzieniem. Tā nav obligāta. Un līdz ar to nav obligāts arī princips tertium non datur.

Netriviālos gadījumos šis princips nav pelnījis nekādu uzticību. Bet mums nevajadzētu no tā baidīties. Dziļa pārliecība ir iespējama arī izplūdušos jēdzienos. Piemēram, mēs esam pārliecināti, ka pieņēmums “2 x 2 = 4” atbilst patiesībai, neraugoties uz to, ka patiesības jēdziens ir izplūdis.

[..]

Laiks parunāt par šīm lietām 20. gadsimta valodā.

Daudzi uzskati slikti pakļaujas analīzei, jo valoda nav tam piemērota un, par nožēlu, nav veidojusies kā filozofiskas saziņas līdzeklis. Šī valodas nepiemērotība rada dažādas “pseidoproblēmas”, kas savas uzmācības dēļ tomēr ir spējušas iemantot “mūžīgo jautājumu” titulu. Kamēr mēs par tām neesam guvuši skaidru izpratni, mums nevajadzētu no šīm “pseidoproblēmām” izvairīties.

Uzskaitīšu svarīgākās no tām:

1) Esamības realitāte. Šaubas par to izpaužas Dekarta principā, ka apšaubāms ir viss, izņemot cogito ergo sum. No tā izrietošais turpinājums – Bērklija solipsisms. Velti tumsoņas par to smejas.

Kolektīvi smiekli absolūti neko nepierāda pat tad, ja pūlī ir iespiesti tādi cilvēki kā Bērtrands Rasels, nemaz nerunājot par Ļeņinu. Es neatkārtošu labi zināmas lietas. Ir zināma “izomorfisma”¹ pozīcija, kas atrodas starp solipsismu un reālismu. Vēlos precizēt: no reālisma viedokļa ir iespējams neuztveramais, taču uz to šis izomorfisms neattiecas.

Es jau agrā vecumā – ja ne bērnībā – sliecos apšaubīt reālisma principu. Tas liecina nevis par mana prāta dziļumu, bet gan par šādu šaubu dabiskumu, tām vajadzētu būt raksturīgām ikvienam cilvēkam neatkarīgi no domāšanas veida. 16 gadu vecumā es pārstāju ticēt reālismam un nekad vairs pie tā neesmu atgriezies. Apmēram 20 gados es pieslējos “izomorfisma” viedoklim (ņemot vērā augstāk minēto piebildi). Bet vēl pēc gadiem trim novērtēju to visu kā “pseidoproblēmu”.

2) Materiālisms. Emancipējušies no ticības Dievam, cilvēki ieslīga pretējā galējībā – materiālismā. Tas notika pēc principa tertium non datur, to pielietojot visprimitīvākajā veidā.

Patiesībā tur ir pietiekami skaidri saskatāms “trešais”.

Parādību es saucu par “materiālu”, ja to var uztvert ar maņu orgāniem (mūsdienu zinātnē par “maņu” tiek uzskatīti arī mērierīču rādījumi, un “materialitātes” jēdziens līdz ar to var paplašināties). Parādību es saucu par garīgu, ja to var uztvert ar intelekta palīdzību. (Tas neizslēdz iespēju izmantot arī maņas – piemēram, redzi –, lasot grāmatu, kurā izklāstītas idejas.) [..] Un parādību es uzskatu par “psihisku”, ja to var uztvert nepastarpināti, kā emociju – vai arī nevar uztvert nemaz.

[..]

Lūk, piemērs tam, kā garīgais atšķiras no psihiskā: kad Dante sacerēja La Commedia, viņš piedzīvoja psihisku procesu, kuru parasti sauc par “iedvesmu”. Kad šis sacerējums ienāca literatūrā (ar nosaukumu La Divina Commedia), tas jau bija kļuvis par garīgu parādību. Nominālisma tradīcijā, protams, var apstrīdēt šīs parādības esamību un runāt tikai par to, kas no reālisma (vārda sholastiskajā nozīmē) viedokļa ir “šīs parādības izpausme”, – t.i., gluži vienkārši par tiem psihiskajiem procesiem, kas notiek ar lasītājiem un nākamajiem autoriem. Tā rīkoties nozīmētu atteikties pienācīgi novērtēt šīs poēmas ietekmi uz literatūras attīstību. Tāpēc es negribu tā rīkoties, par spīti tam, ka citos gadījumos nominālismam uzticos.

Materiālisms balstās uz pārliecību, ka visas parādības savos pamatos ir materiālas. Tas, ka šis apgalvojums nav iedomājams bez intelekta palīdzības, tiek kaunpilni noklusēts. Bet es vēlos pakļaut kritikai ticību paša šī apgalvojuma iespējamībai.

Būtībā šī ticība pauž, ka visu, par ko var domāt, beigu beigās var arī ieraudzīt un aptaustīt. Tā ir, kā saka, ticība acīm un rokām – bez šaubām, nereti ļoti noderīga, taču šai gadījumā ekstrapolēta līdz neprātam.

Šaha spēle notiek pēc zināmiem teorētiskiem noteikumiem. Tas, ka tā risinās uz dēļa, nav būtiski – un nemaz nav nepieciešami, kā zina katrs, kurš spēlējis vai vērojis aklo spēli. Spēlētāja smadzenēs notiek fizioloģiski procesi, kuri, iespējams, papildina spēles psihisko procesu. Tie ir materiāli, bet spēles noteikumi – garīgi, līdz ar to šeit visu triju veidu parādības saplūst vienā.

Vai šajā gadījumā psihiskos procesus nosaka materiālie? Pieņemsim, ka spēlētājs var nokaut bandinieku uz d5 ar laidni vai zirgu. Viņš domā, ka veic materiālus procesus. Taču viņš nokaus figūru saskaņā ar viņam zināmajiem šaha spēles noteikumiem, kas ir garīgi. Tas, cik veiksmīgi viņš tos pielietos, ir atkarīgs no viņa psihiskā stāvokļa un līdz ar to – no materiāliem cēloņiem (piem., no šņabja vai kafijas atšķirīgajām īpašībām, ja pirms spēles tas lietojis kādu no šiem dzērieniem). Bet visiem viņa psihiskajiem procesiem jābūt pilnībā pielāgotiem tādam garīgam faktoram kā spēles noteikumi, citādi viņš nemaz nevarētu spēlēt.

Loģiskā ceļā var starp šiem triju veidu procesiem iztēloties tādu harmoniju, ka tie visi patiešām reducējas uz viena veida procesiem – un tādā gadījumā “matērija” acīmredzot var pretendēt uz savas lomas universālismu. Iespējams, tieši šajā apstāklī materiālisti smeļas pārliecību par savas doktrīnas patiesumu. Bet ticība šādai harmonijai (kuras pamatlicēji, starp citu, nemaz nav materiālisti, atcerēsimies Leibnicu) ir tikpat neobligāta kā ticība Dievam.

[..]

Ja pieņemam materiālisma hipotēzi, ka visi procesi pamatā ir materiāli, tad, neizmantojot versiju par harmoniju, nav saprotams, kā skaidrot mūsu uzticību pašu domāšanai. Jo, ja doma attīstās pa fizioloģiskiem kanāliem, tad kādēļ tai būtu jāatbilst loģiskām un intuitīvām prasībām? Tiesa, es nemaz neuzstāju, ka domai ir jāuzticas.

Es nojaucu stabilu sistēmu; ko gan es piedāvāju vietā? Pagaidām neko – un nemaz negribu piedāvāt neko citu kā vien viedokļa brīvību šai jautājumā. Brīvība necieš dogmas. Brīvība ir tukšums.

[..]

3) Determinisms. Priekšstati par nepieciešamību un par likumu nav viens un tas pats, tāpēc determinismu var saprast vismaz divējādi. Gan viens, gan otrs priekšstats ir subjektīvs tikai tādēļ vien, ka tas ir priekšstats. Kas ir nepieciešamība un vēl jo vairāk likums ārpus maniem priekšstatiem – to es vienkārši nespēju saprast. Varbūt tāpēc man arī nevajadzētu spriest par tik sarežģītu problēmu. Bet es tomēr mēģināšu, pieņemot, ka to, ko nesaprotu es, nesaprot arī citi.

[..]

Ja pieņemam universālā determinisma versiju, tad atkal nav iespējams, neizmantojot versiju par harmoniju, izskaidrot uzticību domāšanai. Ja reiz tā ir iepriekš noteikta, tad tai nav obligāti jābūt nolemtai būt patiesai vai atbilstošai citiem gadījumiem. (Var, protams, pārcirst Gordija mezglu un atmest priekšstatus par šādu atbilstību kā metafiziskus – un apsveicu ar rezultātu.) Turklāt bez papildu hipotēzēm var uzskatīt, ka šāda harmonija tiešām pastāv, pie tam ļoti pretīga, tāda, pēc kuras mums ir paredzēts maldīties, uzskatīt savus maldus par patiesību un neapzināties šo situāciju – vai arī, to apzinoties, nespēt pārvarēt. Loģiski tas ir iespējams. Šīs neapstrīdamās domas ēnā es dzīvoju jau 20 gadus, necenšos no tās atkratīties, taču tādēļ nezaudēju veselo saprātu.

Patīkams mierinājums tomēr ir tajā, ka pats likuma jēdziens ir radies (tiesa, tā ir tikai hipotēze), pateicoties mūsu tieksmei pēc sistēmas, bet nepieciešamības jēdziens – pateicoties ieradumam loģiskā domāšanā atdalīt premisu un to, ko no tās vajadzētu secināt. Ja tā, tad šiem jēdzieniem nav vērts piešķirt sevišķi lielu nozīmi, jo, kā jau domāšanas produktiem, tiem nav obligāti jāatspoguļo realitāte, kas domu pakļauj sev.

To sapratis, es arī pret Dieva esamību sāktu attiekties citādi – kā pret hipotēzi, kurai nav nepieciešams ticēt, ja esi filozofs.

[..]

Nezinu, ko lai saka par labu un ļaunu, – neesmu pieradis tos vērtēt kā filozofiskas kategorijas. Katrā ziņā gribu, lai izvēle starp dažādiem priekšstatiem par šīm lietām būtu brīva, tāpat kā izvēle starp labu un ļaunu, – proti, lai nekas netiktu uzspiests (šeit redzams, ka ar “brīvību” ne vienmēr var saprast izvēles iespēju, citādi es šeit netiktu ārā no strupceļa, kuru mūsdienu gruzīnu filozofs Gokieli sauc par “bezgalīgu regresēšanu”). Diemžēl arī šeit valoda izdara mums lāča pakalpojumu! Mēs lietojam vārdu labprātīgi tādā pašā nozīmē kā “brīvi” – arī šeit iezagusies sakne lab-. Ar to ir viegli tikt galā, ja to saprot, bet, kamēr nesapratīsi (un man bija jau pāri 30, kad es to pamanīju), – cik gadus dzīvosi brīvības vietā iezagušās labuma ietekmē! Šis atkal ir rezultāts tai nosliecei uz parādību iedalīšanu divās grupās, par ko es runāju sākumā, un rezultātā – cik daudz iespēju pieļaut ignoratio elenchi tipa kļūdas! Piebildīšu, ka šis mūsu domāšanas defekts ir tīrā paradīze dzejai, kam neko labāku par šādu obskurantismu nemaz nevajag. Tieši tāpēc es pēdējos astoņus gadus nicinu šo mākslas veidu, ar kuru agrāk tik ļoti aizrāvos. Un tomēr es joprojām mīlu dzeju, kaut vai tāpēc, ka ļaunumu vislabāk ārstēt ar ļaunumu un līdzšinējās, dzejas radītās ilūzijas vislabāk iznīdēt ar jaunas dzejas palīdzību. Piemēram, man ļoti patīk rindas, kuras gribu kaut kur šeit iespraust:

Jūs mani nepiespiedīsiet ticēt labajam,

Bendes, bendes, bendes!

Bet piebilst pie šīm rindām es varu tikai kaut ko samērā viduvēju un naivu. Tā arī rodas vāja dzeja, ko es neciešu.

Tad lūk, kāda tā ir, mūsdienu dzejas loma – tās, kuru spēj mīlēt jebkurš domājošs cilvēks. Ak, sievietes, vecenes, kuces! Kālab jūs gadsimtiem ilgi plivinājāties domātāju acu priekšā, kūdīdamas tos uz “Mīlestības, Labā un Skaistā” meklējumiem, – un ko gan jūs pašas sajēdzat no šīm matērijām! Lai saprastu, ir jābūt brīvām – bet jūs aizliedzat par to pat runāt, jo neko nesaprotat un no visa baidāties (visa jūsu māksla ir balstīta uz veidiem, kā to mīlīgi pasniegt, t.i., delikāti uzspiest).

Vīrieši, kas cīnās par veceņu mīlestību un pulcējas armijās, kur lupatām ir ne mazāka nozīme kā pie vecenēm! Lupatām, priekšniecībai, spēkam, autoritātei, varai. Sasodīta dzīve, ja par šiem mēsliem visu laiku jāatceras. Dodiet brīvību!

Brīvības jēdziens, par kuru es šobrīd runāju, protams, ir negatīvs.

Demagogi, kurus interesē vienīgi tas, kā sasniegt savus mērķus, lai vai kādu sajukumu tie radītu smadzenēs! Jūs to vien protat kā urkšķēt! Bet mums vajag atbrīvoties no cilvēku un viņu šaurās valodas ietekmes un atrast zinātnisku brīvības jēdzienu. Un tikai tad, kad to izdarīsim, mēs varēsim uzticēties savām domām, bet līdz tam tās būs valodas gūstā – valodas, kurā divkājaini tēviņi un mātītes piedāvā cits citam dāvanas.

Es zinu, ka runāju rupjas un dzīvei kaitīgas lietas. Tā es izsaku savu attieksmi pret dzīvi un domu. Doma sastāv no patiesības meklējumiem, bet dzīve – no lietderības meklējumiem. Divi ideāli, kas sniedzas dažādos virzienos no katra, kuram starp tiem jāizvēlas (runādams par “patiesības meklējumiem”, es, protams, neapgalvoju, ka tā pastāv).

Te ir konflikts.

(A) Kā dzīva būtne dzīvi es vērtēju augstāk par domu.

(B) Kā domājoša būtne domu es vērtēju augstāk par dzīvi.

[..]

4) Monisms. Viena sistēma ir vienkāršāka nekā divas vai vairākas – ne tikai tāpēc, ka jāapgūst mazāk sistēmu, bet arī tāpēc, ka nav jāaplūko atšķirības starp dažādām sistēmām. Tādēļ mums šķiet pievilcīgas vienotas sistēmas, kā uztvert “Pasauli”. Pēc tam mēs vēlamo pieņemam par patieso (kā aprakstīju sākumā) un izvēlamies pēc iespējas vienkāršāku sistēmu, tādu, kurā ir vienots veselums, kas atbilst pašas sistēmas vienotībai (filozofu-loģiķu uzmanības cienīga pāreja), un šo vienoto veselumu pasludinām par “Pasauli”.

Pēc citas receptes iegūt šo jēdzienu nebūtu iespējams kaut vai “visu lietu dažādības” jēdziena dēļ. “Visu materiālo lietu dažādība” vēl derētu (uzskatot par lietām arī parādības un nepieņemamā veidā uzspiežot diskrētumu), taču ko tamlīdzīgu par “Pasauli” sauktu tikai materiālisti – bet, pieņemot šai jautājumā viņu tēzi, mēs atkal atgriežamies pie “visu dažādību dažādības” jēdziena radītajiem sarežģījumiem.

Mēdz uzskatīt, ka visu lietu vienotību nodrošina uztverošā subjekta vienotība. Pieņēmums ir šāds: reāls ir tikai tas, kas tiek uztverts, līdz ar to viss uztveramais attiecas uz kādu subjektu un šai ziņā ir vienots.

Te joprojām var piekasīties vārdam “viss”, bet svarīgāk, manuprāt, ir uzdot jautājumu: kāpēc šādā veidā var nonākt pie jebkādas vienotības? Jo subjekts, par kuru ir runa šajā pieņēmumā, ir tikai hipotētisks, pati doma par to balstīta uz vairākiem aplūkotiem subjektiem...

Bet, ja iedziļinās, tad kāpēc man būtu jātic pašam savas personības vienotībai? Te es tuvojos iepriekš minētajam jautājumam par “ego” uztveres grūtībām. Es nebūt neuztveru pats sevi kā kaut ko vienotu: manī ir vesela virkne savstarpēji nesaistītu pārdzīvojumu, un tie mēdz būt tik dažādi, ka nav nekādas filozofiskas vēlmes apvienot tos vienā “ego”. Ja nu mēs tomēr ticam šim “ego”, mums tam ir trīs motīvi: instinkts, morālie apsvērumi un atkarība no valodas (par ko es jau izteicos: tā ir saistīta ar instinktu un ar morālas dabas parādībām, kā arī ar to, ka valoda varētu būt radusies tādas komunikācijas rezultātā, kura pieprasījusi izdalīt katru “ego” un pat saskaldīt to vēl vairāk).

[..]

Ticams, ka viena no monistiskajām fikcijām ir vēsture.

Cita fikcija, kurai visi joprojām tic, ir daba. No šīs fikcijas izvairīties man traucē tikai monisma caurstrāvotās valodas sarežģījumi. Filozofiskā ziņā es dabas pastāvēšanai ticu ne vairāk kā Dievam. Piebildīšu, ka, ja cilvēkiem būtu vairāk brīvā laika filozofiskām pārdomām un tie nesteigtos gūt atbildes, monistiskās teorijas tos visdrīzāk neapmierinātu.

5) Ticība. Par Dievu ir rakstīts tik daudz, ka es tagad negribu šajā tēmā iedziļināties. Es gan domāju, ka nopietnas epistemoloģiskas attieksmes vērtas dievticības nekad nav bijis, jo ticība Dievam tikusi uzspiesta ar varu. Šī uzspiešana ar tās tālejošajām sekām, bez šaubām, izraisa ļoti dziļus jautājumus.

Ontoloģiskajiem pierādījumiem mūsdienās vairs nav nepieciešama kritika. Kas interesanti saistībā ar tiem un vēl vairāk pats par sevi: tā ir visu to jēdzienu reģistrācija, kuros tiek izmantots vārds “pastāvēt”.

Jebkurš spriedums acīmredzot no kaut kā izriet. Par šīm sākotnējām premisām mēdz teikt, ka tām notic. Bez tām nevar iztikt neviena deduktīva teorija (lai gan varat apšaubīt arī to, jo bez premisām arī šo apgalvojumu pagaidām neviens nav pierādījis).

Taču filozofijas metode ir nevis deduktīva, bet gan deskriptīvi analītiska. Tāpēc es neredzu vajadzību ne pēc kādas ticības, lai to pamatotu.

[..]

Ko nozīmē “ticēt” filozofiskā izpratnē – nav skaidrs. Man parasti liekas, ka tas ir filozofiski (bet ne psiholoģiski) tukšs jēdziens, tāpēc arī es to ierindoju pie pseidoproblēmām.

Piemēram, ja man jautās, vai es ticu, ka 2 x 2 = 4, es droši vien atbildēšu apstiprinoši, taču šī atbilde visdrīzāk būs gluži refleksīva. Es katrā ziņā ļauju cilvēkiem to apšaubīt. Ja man jautās, vai ticu tam, ka esmu vīrietis, es atbildēšu apstiprinoši, man būs daži apsvērumi tam par labu, taču es tiem uzticēšos tikai refleksīvi. Arī to es ļaušu apšaubīt, lai gan pieļauju, ka vairs ne tik droši. Un vispār, aizliegums šaubīties parasti liecina nevis par psiholoģisku pārliecību, bet gan par tās trūkumu.

Es varu neticēt, ka pastāv pilsēta Parīze, jo nevaru tajā nokļūt. Man šīs šaubas ļoti nepatīk, cilvēki parasti cenšas no šādām šaubām tikt vaļā. Taču 3. pseidoproblēmas (B) variants to neatļauj.

Viens no ticības avotiem ir neiecietība pret dažādām šaubām, un tā galvenokārt balstās uz domas slinkumu. (Atgādināšu, ka, lai iepazītos ar matemātisku teorēmu, nereti jāpārvar tikpat liels slinkums.) [..] No otras puses, es varu šaubīties, ka pastāv pilsēta Ļeņingrada, lai gan esmu tajā dzimis, bet šobrīd tur neatrodos: varbūt tās vairs nav? Un varu apšaubīt arī, ka pastāv Maskava, lai gan tur atrodos: tas, ko redzu visapkārt, nav vis Maskava, bet tikai mans rakstāmgalds un papīra lapa, bet, ja paskatīšos pa logu, tad ieraudzīšu tikai namu sienas, uz kurām nav pierādījumu, ka tās atrodas Maskavā.

Šāda veida šaubu ir tikpat daudz, cik vārda “pastāvēt” nozīmju.

Kaut kādā ziņā es ticu arī grieķu mitoloģijai, kad meklēju vārdnīcā kādu šķirkli, kas uz to attiecas.

Visas šaubas ir pieņemamas, taču ne visas izraisa vienlīdz lielu interesi. Apgalvojums “2 = 2” netiek apšaubīts nevis šīs darbības trūkumu dēļ, bet gan tādēļ, ka nav pietiekami interesantas alternatīvas.

[..]

6) Nāve un nemirstība. Nav tāda jautājuma, kurš uztrauktu lielāku cilvēku skaitu. Un tomēr tā ir pseidoproblēma.

Reāli mūs nāvē uztrauc divi momenti – nespēja piedalīties attālas nākotnes notikumos un nespēja īstenot daudzas ieceres.

Otru apstākli godīgāk būtu saukt citā vārdā un nesaistīt ar nemirstības jautājumu. Ja es varētu īstenot visu, kas man vajadzīgs, šajā ziņā par savu mirstību es nesērotu. Bet, ja es arī sēroju, tad vaina visdrīzāk ir nevis mirstībā kā tādā, bet gan tieši manā ierobežotībā. Tas pats attiecas uz manu vēlmju ierobežotību vispār.

Diemžēl es nenodzīvošu līdz nākamā gadsimta vidum. Bet kāpēc lai mani tas uztrauktu? Es taču esmu samierinājies ar to, ka neesmu bijis Senajā Grieķijā, kā arī uz Sīriusa pavadoņa.

Mani, protams, kaitina nepieciešamība samierināties. Tā liecina par manu ierobežotību. Bet, saucot lietas īstajos vārdos, kāpēc man būtu jāsēro par cilvēku mirstību, nevis par savu ierobežotību? Jo nav jau pierādīts, ka, būdams nemirstīgs, es nebūtu ierobežots.

Nesaprotu mierinājumu, ko kristieši rod leģendā par paradīzi, jo perspektīva kļūt par eņģeli manī nekad nav izraisījusi entuziasmu.

Otra problēmas puse: žēl mirt.

Te ir divi aspekti: 1) žēl sava “ego”; 2) žēl, ka nāksies dzīvi beigt mokās. Otrais aspekts, bez šaubām, ir nepatīkams no estētiskā viedokļa, taču es neesmu tik bezpalīdzīgs, lai nevarētu to mainīt (atcerēsimies par morfiju). Protams, nāve ir nepatīkama, bet ne jau lielākā mērā kā dažādas slimības un antiestētiski pārdzīvojumi. Tā ir problēma, taču ne tā, ar kuru šobrīd nodarbojos, bet nedaudz cita, nebūt ne filozofiska (bet vispār – kāda?).

Kas attiecas uz pirmo aspektu, vai tad mans “ego” nemirst un neatdzimst ik minūti? Tas, kuram ap 80 gadiem būs jāmirst, vairs nebūšu es. Bet šībrīža es ap to laiku būs bezcerīgi pazudis.

14 gados mani ļoti mocīja šis problēmas aspekts, bet pēc gada es nonācu pie nupat minētā secinājuma un kopš tā laika tikai apbrīnoju savu viedumu tik agrā vecumā. Kopš tā laika ir pagājuši 20 gadi, un piedāvātais risinājums man joprojām šķiet tikpat spēcīgs, tādēļ uztraukt mani var tikai tie mirstības problēmas aspekti, kurus es pirmīt pieskaitīju pie pseidoproblēmām.

Starp citu, es arī nesaprotu, kāpēc kristieši tik ļoti rēķinās ar to, ka doma par elli atturēs cilvēkus no grēka. Ja jau es esmu grēcīgs, tad kāda man daļa gar kaut kādu ellē esošu radījumu, kurš mani lādēs, kurš debesu kantorī būs reģistrēts ar manu vārdu, bet kuram nebūs miesas un kurš tādēļ līdzināsies man ne vairāk kā domājoša un vaidoša medūza? Vai mazums tādu ellē bijis pirms manis (ar to es domāju konsekventu, nelabojamu kristiešu grēcinieku, kuram sniedzu filozofisku padomu).

***

Esmu apskatījis pietiekami daudz pseidoproblēmu, būtu laiks pievērsties īstām problēmām, taču esmu jau gandrīz izsmēlis savu laiku, tādēļ pāreju uz konspektīvo stilu.

[..]

Man neizdevās pievērsties morāles problēmām. Es nekādā ziņā neuzskatu tās par mazsvarīgām, taču domāju, ka viss iepriekš aprakstītais bija nepieciešams, lai tās saprātīgi izklāstītu. Esmu pret morāles normām, kas tiek uztvertas kā dogmas, – lai kādas tās arī būtu. Taču ir dabiskas normas, un nepamatota atkāpšanās no tām mani lielākā vai mazākā mērā tracina.

Pirmām kārtām ir svarīgi būt godīgam. Tas nozīmē: nemelot un nekļūt par nodevēju. Reizēm tas prasa drosmi, kurai cilvēkam būtu jābūt. Viss pārējais atradīsies.

Īsta sabiedrības klasifikācija jāveic pēc psiholoģiskā principa, un politikas jautājumos vissvarīgākā ir dažādu grupu psiholoģiskā attieksme pret varu.

Daudz kas ir atkarīgs no audzināšanas.

Jebkādu audzināšanu cilvēks var sevī pārvarēt. Visgrūtāk ir atkāpties pašam no sevis. Tas, kurš tā nedomā, gluži vienkārši nav bijis pats.

Ko lai saka par anarhiju? Tā ir mans politiskais ideāls. Taču mēģinājumi to ieviest praksē mūsdienās būtu neiedomājama rupjība, noziegums, demagoģija un beigtos, visticamāk, ar uzurpāciju.

Bet tas nekas, ideāliem nav pienākuma īstenoties. Ir labi, ja skaistie, nesasniedzamie ideāli ietekmē tikumus.

Ir jāattīsta modālās loģikas. Tās sagatavos augsni pilnvērtīgākai domāšanai, jo skaidrs, ka ar pašreizējām loģikām nav gana.

Diemžēl arī šeit valoda ir šķērslis. Sadzīviskos nolūkos mēs atļaujamies kropļot modalitāti – pie tam vēl uzskatot to par valodas izsmalcinātību.

Piemēram, mēs nepasakām nelietim, ka viņam jāiet prom, bet sakām “pieklājīgi”: jūs varat doties. Es viņa vietā neparko nebūtu “devies”, kamēr man to nepalūgtu skaidrā un precīzā formā.

[..]

***

Esmu izklāstījis savus uzskatus lielākajā daļā jautājumu. Ļoti priecāšos, ja šo manuskriptu kādreiz nodrukās Rietumos. Krievijā tas nav iespējams.

Atļauju bez izmaiņām publicēt krieviski, kā arī angliski, vāciski, franciski un itāliski.

Par sekām man nav nekādas daļas.

Rakstīju steigā. Neko nepārbaudīju un nepārlasīju, jo ir nekavējoties jānodod.

Es nepretendēju uz to, ka esmu gudrākais visā Krievijā. Daudz kas šeit nav jauns, taču pie mums katrs students, kurš patstāvīgi nonācis pie filozofiskā skepticisma, var uzskatīt sevi par Kolumbu (starp citu, Kolumbs nebija izcils cilvēks).

Krievijā nav preses brīvības – bet kurš teiks, ka tur nav arī domas brīvības?

Maskava, 1. VII 1959.

VOL [PINS]

P.S. Uzrakstīju, cik paspēju dienas laikā.

Ja kādam šis traktāts liksies neinteresants, lai paglabā to citiem. Bet, ja visiem tas viss jau ir zināms un tādēļ nav interesants – ļoti priecāšos, un tādā gadījumā nododiet to krievu muļķības muzejam.