Angļu humpalholiķa atzīšanās jeb Humpala Resartus

Nāk bieži lupatlasis. Galvu paklanīdams,

Gar mūriem klibodams, kā dejnieks takti mīdams,

Un, nelikdamies redzam špikus, klusi smej

Un spožas fantazijas savā sirdī lej.

Šarls Bodlērs, “Lupatlašu vīns”¹

Kaitīgajam ieradumam no jauna pievērsties mani pamudināja svītrainu uzvalka bikšu pāris Kuldīgā, kur biju ieradies, lai intervētu dažus cilvēkus. Bija bezdievīgi karsta diena, un restorānam Goldingen Room bija izņemti logi un atslieti pret sienu – aizkustinoša liecība par zemo noziedzības līmeni pilsētiņā.

Kad biju ticis galā ar intervijām, man sagribējās aiziet uz upi nopeldēties kā visiem, taču man nebija ne peldbikšu, ne šortu un pat ne otra krekla. Iegāju vienā no diviem tuvējiem lietoto apģērbu ķēdes R.D.A. veikaliem un nopirku zili svītrainus pludmales šortus, baltu tēkreklu un zilu kokvilnas burāšanas kreklu.

Zilās vilnas auduma bikses punktiņsvītru rakstā², šūdinātas Londonas modes namā DAKS, es nenopirku. Taču pēc stundas, peldoties Ventas vēsajos ūdeņos un apbrīnojot kuldīdzniekus, kuri nira upē no ūdenskrituma slaidā lokā kā lemingi, es joprojām par tām domāju. Manī bija atmodināta sena kaislība.

Pirms gandrīz 30 gadiem es dzīvoju Ziemeļlondonas ebreju rajonā Goldersgrīnā. Ar naudu bija paplāni, taču Goldersgrīna atrodas blakus turīgajai Hampstedai, un vietējo labdarības veikalu piedāvājums, kas ir tuvākais “humpalu” ekvivalents Lielbritānijā, bija neticami augstas kvalitātes. Es iegādājos pa uzvalkam katrai nedēļas dienai. Tie bija brīnišķīgi pašūti, lai gan samērā vecmodīga piegriezuma un no biezākiem audumiem, nekā atbilst mūsdienu gaumei. Vismīļākie man bija bāli pelēka flaneļa vienrindas uzvalks krīta svītru³ rakstā un zils divrindu uzvalks punktiņsvītru rakstā, abi no DAKS modes nama. Tie man derēja kā uzlieti. Laikam nesen bija nomiris kāds vecs, elegants kungs tieši manā augumā. Ik pa laikam es veltīju viņam pateicības lūgsnu pēc kristīgās un katram gadījumam arī pēc ebreju tradīcijas.

Vai jūs kādreiz esat apsvēruši zilu svītrainu bikšu likteni, kas reiz bijušas puse no uzvalka (vai trešdaļa, ja pieļaujam kairinošo domu par vestes eksistenci)? Žaketei, kas šķīrusies no biksēm, dzīve ir vienkāršāka. To var uzvilkt pie džinsām vai kok-vilnas sarža biksēm. Taču svītrainām uzvalka biksēm, kas palikušas vienas pašas, draud nebeidzama trimda. Kurš gan pirks zilas vilnas bikses punktiņsvītru rakstā bez žaketes? Kuldīgā? Kad termometrs rāda 33 grādus pēc Celsija?

Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka, domājot par šo bikšu nākotni, jutu eksistenciālu trauksmi. Taču, kā “Esejā par cilvēku” rakstījis Aleksandrs Poups: “Stīdz mūžīgi cerība cilvēkam krūtīs; kam dzimstam mēs, ja ne lai svētību gūtu.” Tā notika arī ar mani. Vēl koka pārģērbšanās kabīnē Ventas krastā, pogādams ciet savu zilo zviedru kokvilnas kreklu, jau sāku prātot: “Bet ja nu kādā citā vietā, citā R.D.A. veikalā, es uzeju karājamies šī uzvalka žaketi? Tad es varētu to atkal savienot ar sen pazudušajām biksēm.”

Vai tā bija tikai kaprīze, kā es tobrīd mēģināju sev iestāstīt, aizbildinājums, lai brīvā brīdī iegrieztos vēl kādā humpalu veikalā? Fakts, ka pagājušo gadu esmu pavadījis, krustu šķērsu braukājot pa Latviju ar aizvien mazticamākiem ieganstiem, iegādājoties veselu kvantumu lietotu drēbju, liecina, ka tā vis nav. Mans rekords ir seši dažādi R.D.A. veikali vienā dienā. Tas mudina domāt, ka esmu ļāvies fantāzijām un kritis varenā pašapmānā, cenšoties atgūt sajūtu, ka esmu jaunāks, slaidāks un nevainīgāks; bet varbūt tā ir satīra par kapitālistisko vērtības jēdzienu situacionisma garā?

No otras puses, varbūt tā ir absurda spēle pašam ar sevi, mēģinājums aizpildīt kādu garīgu vai emocionālu tukšumu? Nupat minētā aizvietošanas teorija izklausās vispārliecinošāk; bet, ja nu tevī ir dzimusi vēlme ļauties netikumam, tad droši vien labāk, ja tas ir viegli mulsinošs un nodara niecīgu kaitējumu psihei, nevis dziļi un biedējoši apdraud tavu fizisko veselību vai finansiālo stāvokli.

Ir vairākas humpalu veikalu ķēdes. KiloMax es absolūti neciešu. Ar savu “cena kilogramā” politiku tā pārstāv brutāli utilitāru pieeju. Lietuviešu Gausa ļauj iepazīt 12 gadus vecas vāciešu garderobes. Veikala Humana skandināviskais piedāvājums ir vilinošs, taču viņi ir bīstami tuvu izpratnei par pārdodamā apģērba patieso vērtību.

R.D.A. man ir īpaši mīļa vairāku iemeslu dēļ. Ikreiz, kad ieeju kādā no viņu veikaliem, es dziļi ieelpoju, ļaujoties smaržai, kas man atgādina labākā drauga māju, kad man bija 10 gadu, – zemākās vidusšķiras angļu piepilsētas savrupmāju 80. gados: lēta parfīma, veļas pulvera, vārītu kartupeļu, gaisa atsvaidzinātāja un sviedru aromāta kokteilis.

Šķiet, ka R.D.A. sortiments lielā mērā nāk tieši no šī neviendabīgā sociālā slāņa, kurā strādnieku šķiras ģimenes ar sliktu gaumi, kas piedzīvo sociālu augšupeju, satiekas ar vidusšķiras ģimenēm ar labu gaumi, kas zaudējušas savu statusu sabiedrībā. Dedzīgajam humpalniekam jāizrokas cauri šķietami nebeidzamām futbola un regbija kreklu grēdām, poliestera uzvalku stirpām no Marks & Spencer, Next un Topman un apaļpurnu kurpju kaudzēm; tās izskatās tīri neko, taču zoles ir salīmētas ar ķīniešu līmi, kas izvārīta no tonnas ķēmīgu radību kaulu.

Taču šis apnicīgais Hērakla darbs ir nepieciešams, ja gribat uziet kādu no elegantajiem tērpiem, kas reiz piederējuši nu jau sen zem zemes gulošiem buržuā vecvecākiem ar staltu stāju, kuri ne reizi mūžā netika pateikuši rupju vārdu. Uz humpalu veikalu pakaramajiem atrodami ne vien Ostina Rīda, Hārdija Eimisa un Cordings modes namu, bet arī neskaitāmu provinces drēbnieku darbnīcās individuāli šūtu apģērbu – ja vien ir zināšanas un apņēmība tos sameklēt. Praktiski tas nozīmē, ka man nav konkurentu.

Ikreiz, kad ieeju humpalās, manī atmostas piepilsētas snobs.

“Nudien lauķi!” atskan balss no kāda tumša manu smadzeņu kakta, kamēr es kopā ar citiem pircējiem rokos pa humpalām kā cūka, kas meklē trifeles. “Paskat, kā šie jūsmo par GAP kapučjaku un Adidas trenūzenēm. Pagāja garām Nino Danieli vilnas kašmira mētelim, acu nepamirkšķinot – acīmredzot nezina, ka Nino Danieli ir Corneliani modes nama zīmols un jauns šāds mētelis maksātu vairākus simtus eiro. Ja vien tas būtu manā izmērā, es pats to nopirktu... Ja tā padomā, varbūt ņemšu un nopirkšu ar. Galu galā, tas maksā tikai 3,74 eiro, un varbūt es pats varu noīsināt piedurknes...”

Brīdis, kad pārstāju nest savus pirkumus pie šuvējas labošanai un sāku pats mēģināt tos pāršūt, ir aptuveni pielīdzināms brīdim, kad kokaīniķis pārstāj šņaukt pulverīti un sāk to injicēt. Vismaz šajā gadījumā narkotikas ir ārkārtīgi lētas un vienīgās sekas ir tādas, ka tagad man pieder glauns itāļu mētelis ar piedurknēm, kas ir krietni par īsu. Es esmu normāli funkcionējošs atkarīgais.

Vēl viens iemesls, kādēļ man patīk R.D.A., ja neskaita 10% atlaižu karti, kas ir daudzkārt vērtīgāka par American Express kredītkarti, ir tas, ka pārdevējas mani pazīst. Man šķiet, ka viņas mani gluži pareizi uzskata par nekaitīgu dīvaini, par kuru paklačoties, tikko esmu laukā pa durvīm.

Mans mīļākais R.D.A. veikals ir Valkā. Tam ir divi stāvi, un tajā var dzirdēt pircējus klaigājam igauniski un sačukstamies latviski. Kādā reizē, kad tajā iegāju, pārdevēja noelsās un teica: “Cik savādi! Es nupat tieši par jums iedomājos.”

– Tiešām? Kā tad tā?” es attraucu, jau iztēlojoties sevi kā provinces siržu lauzēju.

– Mums tikko atveda veselu kravu kaklasaišu. Jūs esat vienīgais, kas tās pērk, – atbildēja viņa, sagraujot manu romantisko vīziju.

“Made in Biella… pura lana vergine… Drop 7… EU52… Barberis Canonico…” Ikviens no šiem vārdiem un simboliem spēj atstāt spēcīgu fizioloģisku iespaidu: pietiek tos ieraudzīt uz apģērba birkas, kā man aizraujas elpa, sāk dauzīties sirds, es nosvīstu un kļūstu nemierīgs.

Tā ir plika, patētiska, patoloģiska savu untumu apmierināšana.

Šajā puspagrabu odisejā, meklējot izdevīgu ķērienu, es neesmu bijis viens. Aplūkojot pēc pasūtījuma šūtu apģērbu birkas, esmu iepazinis un paņēmis sev līdzi ne vienu vien vārdu. Esmu pētījis šuvēju biogrāfijas un modes namu vēsturi, ražošanas paņēmienus un šūšanas terminoloģiju. Esmu sastapis pārsteidzošu skaitu baltiešu emigrantu. Lūk, tipisks piemērs: Latvijas ebrejiete Alise Fišere un māsas, kas starpkaru periodā dzīvoja un strādāja Vaitčapelā Londonas Īstendā, labojot Sema Džeikobsa Lesteras salona klientu apģērbu.

Šad un tad esmu guvis arī pa kādam intriģējošam ieskatam drēbju agrāko īpašnieku dzīvē. Vilciena biļete man atklāj, ka šo žaketi kāds vilcis 2017. gada 18. oktobrī, dodoties no Heimārketas dzelzceļa stacijas Edinburgas centrā uz Apholas ciematu. Biļetes cena ir 7 mārciņas un 90 pensi, un par to ir samaksāts ar Visa debetkarti, kuras numurs beidzas ar 0104. Kādā citā uzvalkā es atradu skici, kas ir vai nu iestādes reorganizācijas plāns, vai arī instrukcija improvizēta kodolieroča izgatavošanai.

Magnuss Gefverts ir zviedru drošības sistēmu tirgonis ar pārsteidzoši izsmalcinātu gaumi. Bikses ar 50% zīda sastāvu ir drošs garants karjeras izaugsmei. Senajā 1962. gada augustā direktors Emils Borgmans pasūtīja N. E. Nilsonam mohēras žaketi karaliski zilā tonī. A. Lāšons ir 1951. gadā dibināta ražošanas iekārtu uzņēmuma prezidents, kam daudz darījumu Krievijā: viņa vizītkarte no vienas puses ir nodrukāta kirilicā. Reti, taču vīriešu apģērbu nodaļā var sastapt arī pa kāda sievietei: Svenja Petersena ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas ekonomiste. Viņas vizītkarti man nodeva kungs ar mazliet garākām kājām nekā man, kura paša identitāte ir zudusi vēsturei.

Marks Adī savu uzvalku pasūtījis arodbiedrības drēbniekiem. Tikai amerikānis dotu priekšroku žaketei bez šķēluma mugurpusē, tā vietā izvēloties paplašinātu vidusdaļu. Blāvi zilais tonis ir tieši tas, ko izvēlētos apdrošināšanas aģentūras vadītājs.

Man pieder arī smokings, kura bijušais īpašnieks, sagaidot jauno tūkstošgadi, 1999. gada 31. decembrī apmeklēja viesības Helsinku centrā. Uz galda bija sarkanas papīra salvetes, un pie vakariņām tika pasniegta mērce, kas uzpilēja uz žaketes atloka. Šos faktus es atklāju Limbažos, pilsētā, kas ir ievērojama ar veseliem trim R.D.A. veikaliem. Uz ielūguma redzama uguņošana virs Helsinku katedrāles kupola. Kas par skatu! Smokinga bijušais īpašnieks jau sen aizmirsis to, kā sagaidīja jauno tūkstošgadi, bet es to vēl aizvien atceros.

Pagājušā gada vidū R.D.A. drēbju pakaramos visā Latvijā negaidīti pārplūdināja smokingi un vakara uzvalki – it kā piepeši būtu likvidēts ducis orķestru. Man patīk iztēloties, ka eleganto Ermenegildo Zegna Su Misura smokingu, ko iegādājos, reiz vilcis fagotists.

Mans labākais draugs, mans Sančo Pansa, ir investīciju baņķieris Jusi Vuoristo. Viņš ir mazliet garāks un mazliet sportiskāks nekā es, lai gan plecos esmu mazliet platāks. Es ar viņu iepazinos, pateicoties fantastiskam Manning & Manning salonā Savilrovā pēc pasūtījuma šūtam uzvalkam. Savu pasūtījumu Jusi saņēma 2010. gada 26. maijā. Uzvalks ir zils, ar smalku zeltītu punktiņsvītru rakstu, un tas ir tuvākais līdzinieks manam DAKS sapņu uzvalkam, kādu esmu atradis. Es to nopirku Valkā par mazāk nekā piecīti. Jusi par to bija samaksājis vismaz 1200 eiro. Žakete un bikses bija pakārtas atsevišķi. 2010. gads Jusi bija ļoti labs gads, jo Rūjienā viņš manās rokās nodeva zilpelēku žaketi ar pūderrozā oderi, arī no Manning & Manning salona, saņemtu 17. februārī. Bikses nekur nebija manāmas. Kārtējais nepielūdzamā likteņa upuris.

Un tad pagājušajā rudenī es uzdūros humpalu Svētajam Grālam. Tas notika Valmieras Humanā. Kā ikviens sevi cienošs lupatlasis, es ierados dienā, kad bija atvests jauns pievedums. Ieviestie Covid izplatības ierobežojumi nozīmēja, ka mums bija jāgaida, līdz pa vienam tikām ielaisti veikalā caur īstu sanitāro kordonu. Sejas maskas jo vairāk pastiprināja iespaidu, ka esam kāda slepena rituāla dalībnieki. Es soļoju gar drēbju statīviem, koka pakaramie, sitoties cits pret citu, klabēja kā metronoms, un tur tā bija: Brioni “Senato” sporta žakete. Veca, saburzīta, nemīlēta, ignorēta, īsta.

Tiem, kas nezina, ko vīriešu modes pasaulē nozīmē Brioni vārds, – tas ir apmēram tā kā lietotu auto placī ieraudzīt Maserati Quattroporte par vecažiguļa cenu. Salīdzinājums ir nepilnīgs, jo tas paģēr, ka jums būtu jānotic, ka šajā placī neviens nekad nav pat dzirdējis par Maserati un ne pārdevēji, ne pircēji nav arī ievērojuši, ka šis Maserati nav gluži tas pats kā tie folksvāgeni un audi, ko viņi tā raujas izmēģināt.

Žakete bija man divus izmērus par lielu, taču es netaisījos to atstāt kādam, kuram tā varbūt derētu, bet kurš nespētu atšķirt Brioni no Denim Dream. Tīrs snobisms. Ar neko citu neattaisnojama rīcība. Pat ja jūs nevarat atļauties braukt ar Maserati vai nekavējoties iestūrējat grāvī, jūs vismaz varēsiet teikt: “Reiz man bija Maserati. Skaists auto! Pat guļot grāvī.”

Brioni žakete karājas virs mana galda, kamēr es šo rakstu. Reizi pa reizei es pastiepju roku un noglāstu smalko itāļu audumu.