Pasaule bez impērijas

Mūsu ēras 418. gadā Augustīns saņēma vēstuli no Salonas (tagadējās Horvātijas pilsētas Solinas) bīskapa Hēsihija. Hēsihijs rakstīja Augustīnam uz tālo Āfriku, lai pajautātu, vai pasaules gals jau ir tuvu. Augustīns viņu nomierināja. Viņš norādīja, ka, neraugoties uz tālaika nemieriem, Romas impērija jau agrāk, 3. gadsimtā, pieredzējusi vēl lielākas nelaimes. Tas bijis laiks, kad daudziem kristiešiem licies, ka pasaules gals nu ir klāt. “Proti, īsi sakot, imperatora Galliēna valdīšanas laikā (253–268) .. Romas provinces pārplūdināja barbari no visām pasaules malām.” Bažīgajiem 3. gadsimta kristiešiem, izrādījās, nebija taisnība. Pasaules gals toreiz tā arī nepienāca. Jebkurā gadījumā, piemetināja Augustīns, pasaules gals un Kristus atgriešanās nepienāks, kamēr Svētie Raksti nebūs sludināti visām pagānu tautām pasaulē. Un viņš pats zināja daudzas kristietības neskartas pagānu tautas tālu aiz Romas Ziemeļāfrikas robežām. Ārpus Romas impērijas vēl pletās plaša nekristīgā pasaule. “Kungs neapsolīja [katoļu baznīcai] tikai romiešus vien, bet visas pasaules tautas.”

Iespējams, ka Augustīna mierīgais un bezkaislīgais skats uz impērijas tālaika likstām Salonas bīskapu tā īsti nenomierināja. Tāpat kā daudziem kristiešiem, kuri bija uzauguši pēc Konstantīna ēras, arī Hēsihijam pasaule bez Romas impērijas nebija nekāda pasaule.

Un tomēr laikā, kad Augustīns ar Hēsihiju sūtīja viens otram vēstules pāri Vidusjūrai, šādas pasaules bez Romas iespējamība kļuva arvien reālāka impērijas tālākajās provincēs, tādās kā Britānija, Gallija un Rietumspānija. Pēc 4. gadsimta beigu pilsoņu kariem un barbaru sirojumiem, kas sākās 406. gadā, kad ilgstošie kari bija novājinājuši robežu apsardzi, miera laikmetam pienāca gals. Augustīna nāves laikā, 430. gadā, jau bija nepārprotami skaidrs, ka, atšķirībā no Diokletiāna un Konstantīna laikiem, šim nemieru laikam nesekos triumfāla kārtības atjaunošana visā Romas impērijā, kā tas bija noticis pēc 300. gada. Ceturtā gadsimta reformētās impērijas militārais un fiskālais aparāts apkaunojošā kārtā nespēja nosargāt valsts robežas.

Rietumi sabruka. Tie pārvērtās par lupatu deķi, kas sadiegts no atsevišķiem reģioniem. Dienvidgallija, īpaši Marseļas un Arlas apkārtne, līdz ar Itāliju un Ziemeļāfriku (līdz pat negaidītajam un katastrofāli veiksmīgajam vandaļu iebrukumam Āfrikā 429.–439. gadā) palika impērijas provinces. Trīs ceturtdaļas gadsimta, līdz 476. gadam, kad pēdējais imperators Romuls Augustuls gluži nedramatiski atteicās no troņa, Itālija un Provansa Vidusjūras rietumu reģionā vēl iemiesoja veco lietu kārtību. Atšķirībā no rietumiem, austrumos Romas impērija saglabājās neskarta. Vēl vairāk, tās varenība arvien pieauga. Austrumroma tagad bija “vecākais partneris” pasaulē, kurā Rietumromas sabiedrība strauji atgriezās politiskajā situācijā, kas atgādināja Vidusjūras rietumu reģiona stāvokli pirms Jūlija Cēzara iekarojumiem. Vidusjūras piekrastē Romas vara likās droši nostiprinājusies. Taču, tāpat kā Jūlija Cēzara laikos, impērijai tagad bija jārēķinās ar draudīgu nomali – ar jauno “brīvo” Galliju, Galliju bez impērijas.

Turpretim Vidusjūras austrumu reģionā priekšplānā izvirzījās Konstantinopole – “Jaunā Roma”. Konstantinopoles imperatori vēl joprojām simbolizēja romiešu likumu un kārtību, kādai tai vajadzētu būt. Tieši Austrumromas imperators Teodosijs II, nevis viņa bezspēcīgie kolēģi, Rietumromas imperatori, sastādīja un izdeva dižo Teodosija kodeksu. Konstantinopolē izstrādāto Teodosija kodeksu izsludināja Romā 438. gadā kā spēcīgu formāli nesašķeltas impērijas varenības simbolu. Vēl ilgi pēc impērijas atkāpšanās Teodosija kodekss kalpoja par pamatu visām romiešu tiesībām impērijas rietumu provincēs. Ziemeļitālijas pilsēta Ravenna, Rietumromas imperatoru galvaspilsēta, labākajā gadījumā bija tikai “mazā Konstantinopole”.

Citviet rietumos, Britānijā, Gallijā un Spānijas nomaļajos plašumos, uzkrītošs bija, tieši otrādi, impērijas ietekmes trūkums. Šajos reģionos visi ceļi vairs neveda uz Romu. Laikam jau mums nevajadzētu justies īpaši pārsteigtiem par šādu pavērsienu. Šo situāciju neizraisīja ne milzu vardarbība, ne iebrucēju postījumi. Romas impērijas iziršana rietumos drīzāk bija atgriešanās pie normālā stāvokļa, ja skatāmies uz šo reģionu plašākā Rietumeiropas vēstures perspektīvā. Mūsu ēras 1. un 2. gadsimtā Roma rietumu iekarošanas gaitā asimilēja daudzus reģionus; tie katrs stipri atšķīrās no pārējiem un vēl jo vairāk – no impērijas vidienes Vidusjūras krastos. Rietumromas teritorijām vienmēr bijis raksturīgs izteikts provinciālisms. Gadsimtiem ilgi vietējā elite bija izmantojusi visas priekšrocības, ko tai deva identificēšanās ar impērisko sistēmu. Taču viņu statusu turpat mājās vēl drošāk nostiprināja vairākus gadsimtus ilgais “Romas miers”. Un, galu galā, atbalsts, ko viņi saņēma uz vietas, bija pats svarīgākais. Ja impērija viņus pamestu, viņi atrastu citu veidu, kā parūpēties par sevi un savu reģionu.

Taču tas rietumu provinču eliti pakļāva sāpīgam un bīstamam pielāgošanās procesam. Viņi bija romani, “romieši”. [..] Viņi bija lieli zemes īpašnieki, kuri savu bagātību un varu bija uzkrājuši 4. gadsimtā, pateicoties ciešai sadarbībai ar Romas varu. Viņi ar lepnumu kavējās atmiņās par stiprajām pozīcijām, ko bija baudījuši Konstantīna un viņa sekotāju atjaunotajā impērijā. Šo aprindu cilvēki itin nemaz nebija noskaņoti atteikties no savas ārkārtīgi privileģētās lielu zemes īpašnieku un unikālās latīņu kultūras sargātāju pozīcijas. Taču impērijas, kas turpinātu sargāt viņu privilēģijas, vairs nebija, un viņiem nācās iemācīties dzīvot pasaulē, kurā līdz šim nicinātā svešzemnieku grupa, ko viņi apzīmēja ar vārdu “barbari”, tagad bija ne tikai partneri, bet savā ziņā pat viņu kungi.

Visos Rietumromas reģionos šie romani veidoja nelielu, taču spēcīgu grupu, kas iekļāvās vietējās sabiedrības augstākajā slānī. Rietumu 5. gadsimta vēsturē īpašu ievērību izpelnās nelokāmā mērķtiecība, ar kādu Romas provinču elites no jauna izcīnīja savu vietu pasaulē bez impērijas. Pasaules gals, no kā baidījās Salonas bīskaps Hēsihijs, nebija iestājies. Taču savam galam neapšaubāmi tuvojās kāda mazāka “pasaule” – īpaša reliģiska un sociāla kārtība, kuru daudzi kristieši bija uzskatījuši par pašsaprotamu vesela gadsimta gaitā, no Konstantīna valdīšanas laikiem līdz pat 5. gadsimta 30. gadiem. Tās vietā visā rietumu Eiropā veidojās “romiešu” pasaule bez Romas impērijas. Tā bija vietējā aristokrātija, kas tagad visiem spēkiem centās nosargāt savu varu, pirmo reizi sadarbojoties ar neromiešu karakungiem.

Pirmais, no kā šajā nemieru laikā nācās atteikties, bija pasaules plašuma sajūta, kas tiek saistīta ar kristīgo impēriju pēc Konstantīna. Mums zināms viens smeldzīgs piemērs šādām atvadām no agrākās piederības kādai vienotai pasaules impērijai. Hidatijs (ap 397–470) nāca no Gallecijas provinces tālajā Spānijas Atlantijas piekrastē. Vēl nomaļāku Romas impērijas nostūri būtu grūti iedomāties. Desmit gadu vecumā viņš kopā ar māti apmeklēja Jeruzālemi. Mazo zēnu stādīja priekšā pašam svētajam Hieronimam. Taču tas bija m. ē. 407. gadā. 455. gadā, kad Hidatijs ķērās pie savas “Hronikas” rakstīšanas, viņš gandrīz 20 gadus bija pavadījis Šavišas bīskapa amatā; tā ir pilsēta netālu no Ziemeļportugāles piekrastes. Hidatijs bija pieredzējis vesela laikmeta beigas. Tagad viņš rakstīja par sevi kā “iesprostotu Gallecijā [Gallaecia], pašā tālākajā pasaules malā”, kur viņam nepaiet secen “visas šī nelaimīgā laikmeta likstas”, kur viņam jāsastopas ar “ķeceru kundzību” un piedevām vēl nemieriem, ko saceļ naidīgu cilšu iebrukumi. Hidatijs savās gaitās sastop tikai dažus ceļiniekus, kas atgriežas no Svētās Zemes. Viņi bīskapam nespēj pat pateikt, kad nomiris Hieronims. Lai kā Hidatijs nopūlējās sekot līdzi “pasaules notikumiem” – proti, notikumiem reģionos, kur vēl valdīja impērija –, viņš savas vecumdienas sagaidīja pasaulē, kuras apvāršņus iezīmēja viņa paša provinces robežas.

“Hronikas” galvenā tēma ir periodiski vietējas nozīmes vardarbības incidenti. Piemēram, 456. gadā Hidatijs atzīmē, ka kaimiņpilsētu Bragu vieglas peļņas meklējumos izlaupījis kāds vestgotu karapulks. Pilsētu izlaupīšana bija kļuvusi par ikdienišķu parādību. Tas nebija pat īpaši asiņains notikums. Maza, klejojoša armija ieradās romiešu pilsētā un to ciniski aptīrīja: “Lai gan paveikts bez asinsizliešanas, tas tomēr bija gana skumjš notikums.” Hidatijs uz šo incidentu raudzījās kā kristiešu bīskaps: tas bija senās Jeruzālemes traģiskās izlaupīšanas “daļējs atkārtojums” viņa paša skumjajā zemē. Hidatijs lika noprast, ka tādas lietas ir tikai gaidāmas šajā pasaulē, kurā viņš nu dzīvoja.

Romas miera gals un ar kristīgo impēriju asociēto plašo apvāršņu zudums bija pietiekami smags pārdzīvojums tādam cilvēkam kā Hidatijs. Taču vēl sāpīgāka likās arvien skaidrākā apjausma, ka vietējās sabiedrības, atšķēlušās no impērijas, var gan uzturēt savā zemē zināmu kārtību un pat labklājību, taču vienīgi tad, ja spēj panākt kādu modus vivendi ar “barbariem”. Taču tas savukārt nozīmēja, ka barbariem, šiem Romas impēriskās iztēles stereotipiskajiem “svešajiem”, šādā vai tādā veidā jāatļauj kļūt par “savējiem”.

Ar to daudziem romiešiem bija grūti samierināties. Romieši par barbariem izvēlējās runāt antīkās literatūras lasītājiem pazīstamajā terminoloģijā. Piektajā gadsimtā šie stereotipi joprojām parādās Sidonija Apollināra (431–489) spilgtajās vēstulēs. Sidonijs bija lieliski izglītots gallu zemes īpašnieks, kurš vēlāk kļuvis par politiķi. Ar laiku viņš atrada sev drošu nišu, kļūstot par Klermonas-Ferānas bīskapu Overņā. Viņš rakstīja romiešu draugiem garas vēstules par saviem vestgotu un burgundu kaimiņiem. Tie bija liela auguma vīri “nevīžīgās drēbēs, ar kažokādu kalniem uz pleciem”, proti, cilvēki, kas ģērbušies nevis kā romieši – zīda audumos, kas ir civilizācijas auglis –, bet gan neapstrādātos mežonīgās dabas produktos. Sidonijs apraksta kādu procesiju – barbarus, kas ar savu vadoni priekšgalā jājuši pa Lionas ielām. Viņu izskats “iedvesa šausmas pat miera laikos. Kājas tiem bija autas smagos apavos. Mugurā viņiem bija zaļi apmetņi ar purpura apmalēm. Plecos pakārtie zobeni .. bija piespiesti pie metāla kniedēm rotātām briežādām apjoztajiem sāniem”. Līdz pat smalkajiem kluazonē zelta kalumiem uz viņu vairogiem šīs karotāju grupas uzkrītošais bruņojums “vienlaikus rādīja viņu bagātību un galveno kaislību – karu”. Kopumā ņemot, tā bija skarba kompānija.

Piektā gadsimta 50. un 60. gados Sidonijs nosūtīja draugiem daudz šādu iespaidīgu “barbaru” aprakstu. Tie it kā vedināja domāt, ka uz “barbariem” vajadzētu raudzīties kā uz kaut kādiem eksotiskiem asinskāriem vīriem, kas uzradušies nez no kurienes. Pēc Sidonija domām, šie cilvēki nekad nevarētu ieņemt kādu vietu tradicionālajā romiešu dzīves struktūrā. Vai arī, ja tas tomēr notiktu, viņi varētu kļūt vienīgi par zemākstāvošiem Romas “sabiedrotajiem”, ne jau par līdztiesīgiem partneriem vai potenciāliem kungiem.

Zināmai ietekmīgai romiešu zemes īpašnieku grupai, kas radusi savus uzskatus paust skaļi, bija ērtāk domāt par barbariem šādā pagājušo laiku gaismā. Proti, Sidonija vēstules, uzburot lasītāja acu priekšā spilgtas, klasiskas “barbaru” dzīves ainas, apzināti noklusēja kādu nepatīkamu faktu. Barbari patiesībā nemaz tik ļoti neatšķīrās no pašiem romiešiem. Tie bija potentes, “varenie”, kuru pretenzijas uz zemi un nodokļiem balstījās uz viņu kaujas spējām. Barbari bija drīzāk “alternatīvie romieši” – nebūt ne kaut kādi primitīvi radījumi, kas iznākuši no meža. Daudzi jau vairākās paaudzēs bija kalpojuši impērijas dienestā. Viņi nāca no starpzonas, kurā impērijas pierobežu apvidos bija sajaukušās romiešu un barbaru tradīcijas. Tie bija cieti, kaujās rūdīti vīri, taču pēc sava laikmeta skarbajiem standartiem viņi jau bija kļuvuši par vairāk nekā pusromiešiem. Viņi gribēja daļu no agrāko impērijas provinču bagātības, apmaiņai piesolot to pašu, ko karavīri vienmēr bija piedāvājuši, – aizsardzību, likuma varu un kārtības uzturēšanu. Sidonija rakstītais nespēj noslēpt faktu, ka vairums “romiešu”, pat aristokrātisko zemes īpašnieku aprindās, viņam nebūt nepiekrīt. Piektā gadsimta gaitā vietējā aristokrātija visā rietumu Eiropā pret Romu “balsoja ar kājām”. Ja vien tas neapdraudēja viņu pašu stāvokli, šie cilvēki bija gatavi vienoties ar “barbariem” par kompromisu, izirušās impērijas vietā veidojot dzīvotspējīgus reģionālus varas blokus, kas kļuva pazīstami kā Rietumu “barbaru valstis”.

Valsts viesi: barbaru apmetnes

Barbariem, ar kuriem vietējā aristokrātija tagad veidoja attiecības, jau bija daudzu gadu, pat daudzu paaudžu pieredze sadarbībai ar Romas pilsoņiem. Viņu vadoņi tāpat bija Konstantīna un viņa pēcteču jaunās impērijas sasniegumu auglis – ne mazākā mērā kā vietējā aristokrātija. Ceturtā gadsimta Romas impērijai bija vajadzīgi uzticami karotāji. Bieži vien tā deva priekšroku karavīriem, kuri nepazina tradicionālās zemes īpašnieku aristokrātijas vērtības un aizliegumus. Karavīri pat tika iedrošināti norobežoties, veidot pašiem savu šķiru – palikt atsvešinātiem un skarbiem. Jebkurā gadījumā impērijas armijās jau vairāk nekā gadsimtu dienēja daudzi svešzemnieki vai gandrīz svešzemnieki. Viņus savervēja pierobežas apvidos, kur “romieši” un “barbari” savā starpā tikpat kā neatšķīrās, un pat no teritorijām viņpus impērijas robežām – tieši no ģermāņu ciltīm.

Šiem viri militares, kara vīriem, pati svarīgākā īpašība bija lojalitāte. Kamēr vien pastāvēja Romas armija, tajā dienošos romiešus un barbarus vienoja kopīga uzticība Romas valstij. Šo lojalitāti vārdos noformulēja karavīra svinīgais zvērests imperatoram, “kuram jādāvā uzticīga padevība .. kā klātesošai un [cilvēka ķermenī] iemiesotai dievībai”. Romas karaspēkos “romieši” un “barbari” satikās kā līdzīgs ar līdzīgu, jo abi vienlīdz uzticīgi kalpoja imperatoram un nevienam citam. Pateicoties sakariem ar vareno valsti, viņi bija vienlīdz ievērojami citu cilvēku vidū un vienlīdz privileģēti.

Gan armijā dienošo romiešu, gan barbaru tiesības uz bagātību un statusu apliecināja viņu cingulum militiae, smagā zelta josta, kas viņus atšķīra no civiliedzīvotājiem. Šo jostu un citas karavīru greznumlietas un bruņojuma detaļas parasti izgatavoja Konstantinopoles imperiālajās darbnīcās, un to stilā parādījās Vidusāzijas un Donavas krastu mākslas barbariskais krāšņums. Pat tas, kas tālaika greznumlietās tagad šķiet pats “barbariskākais”, patiesībā tika darināts pēc Romas imperatoru pasūtījuma viņu armijas augstāko virsnieku vajadzībām.

Ceturtajā gadsimtā Romas armijas virsnieku privileģētais stāvoklis un iespēja veidot atsevišķu grupu, kas pastāvēja it kā nomaļus no Romas pilsoniskās sabiedrības, ļāva šajā karaspēkā dienošajiem barbaru karotājiem iegūt lielu varu. Panākumi, ko šie barbari guva, pateicoties dienestam Romas armijā, rādīja piemēru citām barbaru karotāju grupām – vestgotiem, burgundiem, vandaļiem un sakšiem –, kuras bija ieradušās samērā nesen, ļaujot tām 5. gadsimtā iegūt kontroli pār Spāniju, Galliju, Ziemeļāfriku un Britāniju. Taču tagad viņi nāca kā pazudušās romiešu armijas aizvietotāji. Varas pārņemšana, protams, neiztika bez atsevišķiem vardarbības incidentiem. Taču asinsizliešana neturpinājās ilgi, turklāt tā nespēlēja izšķirošu lomu. No agrākās pieredzes saskarsmē ar Romas armijas daļām vietējā romiešu elite labi zināja, ko no šādiem cilvēkiem var gaidīt un kā labāk izmantot viņu militārās iemaņas savām vajadzībām.

Runāt par Rietumeiropas 5. gadsimta vēsturi kā “barbaru iebrukumu laikmetu” ir pašos pamatos maldinoši. Šāds melodramatisks viedoklis piedēvē barbariem tādu autonomijas un postoša spēka līmeni, ar kādu viņi patiesībā nebija apveltīti. Drīzāk jau to varētu nosaukt par brutālas mērogu sarukšanas laikmetu. Tās cēlonis bija pēkšņais un negaidītais Romas impērijas varas atslābums. Stāvoklis Romas rietumu provincēs vairāk atgādināja situāciju, kāda mūsdienu Krievijā un Vidusāzijā izveidojās pēc padomju impērijas devolūcijas 1989. gadā, nekā Otrā pasaules kara šausmas Eiropā. Tālaika cilvēkus biedēja ne jau izredzes piedzīvot bezgalīgus “barbaru iebrukumus”. Viņus biedēja doma par varas vakuumu viņu pašu reģionā. Tas izskaidro steigu, ar kādu “romieši” sāka sadarboties ar “barbariem” – tas ir, skarbiem vīriem ar karavīru pagātni –, lai, izveidojot lokālus stingras varas centrus, glābtu, kas vēl glābjams no vecās kārtības. Vietējo barbaru bruņotās vienības piedāvāja aizsardzību pret turpmākiem iebrukumiem. Tās nodrošināja likumu un kārtību un kontrolēja mūžam dumpīgos zemniekus, kuri bieži vien bija tikpat atšķirīgi no saviem kungiem un potenciāli naidīgi noskaņoti pret viņiem kā jebkurš “barbars”. Tādi bija pakalpojumi, ko Rietumu jaunās “barbaru valstis” varēja piedāvāt tiem “romiešiem”, kuri tās atbalstīja.

Vismaz pirmajās paaudzēs “barbari” savus pakalpojumus piedāvāja tradicionālajā veidā. Viņi ieradās kā vietējo iedzīvotāju “viesi” un apmetās viņu zemē uz dzīvi, vienojoties ar impērijas varasiestādēm. Pat grupas, kas jau bija nodemonstrējušas savus militāros muskuļus, piemēram, vestgoti, kuri 378. gadā sakāva un nogalināja imperatoru Valentu un 410. gadā izlaupīja Romu, šķiet, bijušas ar mieru pieņemt šādus noteikumus. 418. gadā vestgoti iekārtojās Garonnas ielejā netālu no Bordo. Burgundiem 430. gadā atvēlēja garnizonus pie Ronas un Sonas. Alanu kavalērijas vienības ierīkoja apmetnes gar Luāras krastiem, gatavas jebkurā brīdī doties uzbrukumā nemierīgajai Bretaņas piekrastei. Pēc visa spriežot, pat sakšu pirāti ieradušies Britānijā, lai saskaņā ar vienošanos aizstāvētu vietējo aristokrātiju.

Tātad barbaru ieceļotāji, kas nodibināja savas valstis Vidusjūras rietumu reģionos, nebija nekādi iebrucēji no “citas pasaules”. Nebūt nevaldīja uzskats, ka viņi savas zemes paņēmuši ar varu. Drīzāk varētu teikt, ka tādos reģionos kā Spānija, Dienvidgallija un Itālija barbaru apmetnes bija pēdējais “skaldi un valdi” politikas mantojums, ko savām provincēm atstājusi izirstošā impērija – nošķirot karavīrus no civiliedzīvotājiem un pamudinot viņus dzīvot kā svešzemju “viesiem” starp neapbruņotajiem iedzīvotājiem.

Rezultātā “barbaru apmetnes” neizraisīja nekādas milzīgas sociālās pārmaiņas. Piemēram, Garonnas ielejas vestgotu skaits nekad nepārsniedza vienu sešdesmito daļu no reģiona kopējā iedzīvotāju daudzuma. Viņi nepiesaistīja vairāk ievērības kā savulaik robežu tuvumā izvietotās Romas karaspēka daļas. Barbaru karotāji bija iekārtojušies tā, lai pēc iespējas vairāk atgādinātu romiešu karavīrus. Viņu ģimenēm piešķīra zemes gabalus, it kā viņi būtu romiešu kara veterāni. Viņiem bija pieejami vietējos laukos izaudzētie produkti, it kā viņi būtu parasti karavīri, kuru izmitināšana ir vietējo civiliedzīvotāju pienākums. Citur vietējie garnizoni savām vajadzībām iekasēja daļu no reģiona nodokļiem. Kaismīgās un nerezultatīvās mūsdienu zinātnieku debates par to, kā tieši tika īstenota barbaru izmitināšana (vai karotājiem piešķīra zemi vai tikai daļu no katrā reģionā iekasētajiem nodokļiem), iespējams, vienkārši atspoguļo tā laika nenoteiktību: situācijai pastāvīgi mainoties visā 5. gadsimta gaitā, tika izmantoti dažādi paņēmieni un panāktas dažādas vienošanās.

Taču visām barbaru apmetnēm bija viena kopīga īpašība. Tās uz pašām auglīgākajām Vidusjūras reģiona vidienes zemēm, uz vietām, kur romiešu aristokrātisko zemes īpašnieku pozīcijas vienmēr bijušas visspēcīgākās, atveda apstākļus, kas līdz šim bija pierasti tikai militarizētajās tālo ziemeļu provincēs. Plašos Gallijas, Spānijas un pēc 476. gada pat Itālijas reģionos par ievērojamiem vietējās sabiedrības locekļiem kļuva neromiešu izcelsmes cilvēki, kuru nodarbošanās bija karošana.

Šī situācija noveda pie tā, ka barbaru ieceļotāji drīz vien sāka konkurēt ar romani jau pēc vietējiem noteikumiem. Savas militārās privilēģijas viņi strauji pārvērta par stabiliem romiešu labumiem – zemi, zeltu, klientiem un vergiem. Savu bagātību viņi demonstrēja, pārņemot romiešu dzīvesveidu. Vairs ne tuvu nelīdzinoties Sidonija aprakstītajiem kažokādās tērptajiem klejojošu karotāju bandu vadoņiem, vestgotu un burgundu dižciltīgie vīri un sievietes jau pavisam drīz nekā neatšķīrās no saviem augstāko aprindu romiešu kaimiņiem. Savukārt viņu romiešu kaimiņi pārņēma “barbaru” ģērbšanās un greznošanās stilu. Barbariem un romiešiem piederēja villas ar vienādām mozaīkas grīdām. Viņus apglabāja vienādos marmora sarkofāgos. Viņi jāja medībās uz mata tāpat kā visi citi villu īpašnieki – ģērbušies plandošos apmetņos un biksēs, ar drošības un veiksmes labad iededzinātu Kristus zīmi uz zirga gurna. Teodoriks (493–526), Itālijas ostgotu valdnieks, šo divu valdošo šķiru simbiozi veikli rezumēja šādā frāzē: “Veiksmīgs gots vēlas būt kā romietis; tikai nabadzīgs romietis gribētu būt gots.”

Un tomēr bija arī jaunumi. “Barbaru” karavīrs romiešu sabiedrībā vairs neiemiesoja uzticību kādam tālam imperatoram. Vestgots vai burgunds savas privilēģijas nopelnīja, dienot sava valdnieka armijā. Katram valdniekam bija sava galvaspilsēta. Vestgotu Tulūza tika pasludināta par “Jauno Romu”. Vjenna tieši to pašu nozīmēja burgundiem. Katra pilsēta kalpoja par bāzi vietējam karapulkam, kas sevi pasludināja par vienas noteiktas gens, atsevišķas cilts, armiju, kas uzticīga pati savam valdniekam. Atsevišķu “barbaru valstu” – vestgotu, burgundu, vandaļu un vēlāk franku un ostgotu karalistu – izveidošanās kontinentālajā Rietumeiropā iezīmēja jaunu pavērsiena punktu.

“Etniskuma” principa izvirzīšanās par jaunās valdošās šķiras pamata kritēriju pēcimpērijas Rietumos bija tiešs pretstats tam procesam, kas impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos noveda pie romiešu civilizācijas izveidošanās Rietumeiropā. Tolaik dažādu grupu locekļi sacentās par iespēju pieņemt kopīgu identitāti. Viņi visi (dažādu pakāpju oportūnisma motivēti) apgalvoja, ka kļuvuši par “romiešiem”. Tagad uzsvars tika likts uz pretējo – uz etniskajām atšķirībām. Dažādas barbaru grupas pastāvēja uz savu atšķirīgo identitāti, saucot sevi, piemēram, par gotiem, frankiem un vandaļiem. Romieši, ar kuriem viņi sadarbojās, rīkojās tāpat. Šajā uzstājīgajā akcentā uz etnisko dažādību bija zināms samākslotības, pat cinisma elements. Domājams, ka 6. gadsimtā jau bija grūti pēc ārienes vien pateikt, kurš ir augstāko aprindu “barbars”, bet kurš – “romietis”, un starp pašiem barbariem – kurš ir gots, kurš vandalis vai franks. Taču 5. un 6. gadsimtā apstākļi bija izveidojušies tā, ka īsāko ceļu uz varu un bagātību pavēra nevis asimilācija, bet strikti uzsvērta atšķirība.

Šādu uzsvaru uz “etnisko” kodolu veicināja kāds faktors. Valdnieki valdīja ar savu armiju starpniecību, bet armijām vajadzēja cilvēkus. Augstu stāvoši goti bija ļoti līdzīgi romiešiem. Taču viņi nevarēja atļauties kļūt par noslēgtu aristokrātiju. Viņi bija atkarīgi no atbalsta, ko saņēma no daudziem bruņotiem sekotājiem, kuri turpināja par sevi domāt kā par “ciltsbrāļiem”. Šie cilvēki ar savām sievām un ģimenēm ekonomiskā stāvokļa ziņā praktiski neatšķīrās no nedraudzīgajiem romiešu iedzīvotājiem, kuru vidū bija nonākuši. Viņu gotiskums un brīvu cilvēku tiesības nēsāt ieročus bija vienīgais pamats pieprasīt privileģētu stāvokli sabiedrībā. Bez tā viņi strauji nolaistos līdz romiešu dzimtcilvēku līmenim. Viņu klusējošā klātbūtne savu valdnieku armijās piešķīra svaru katras atsevišķās valsts etniskuma principam. Tieši šo cilvēku vidē tika veicināta īpatnēju tautisku tradīciju saglabāšana. Piemēram, burgundu likumdošana noteica, ka cilvēkam, kurš nozadzis suni kādā Burgundijas ciematā, jāizpērk vaina, publiski noskūpstot tam pēcpusi.

Tomēr katras armijas identificēšanās ar noteiktu etnisko grupu nekad nebija absolūta. Tādā gadījumā dzīve pēcimpērijas laiku Rietumos būtu bijusi vieglāka. Mūsdienu pētnieki jau ilgus gadus runā par šīm gentes – šīm tā saucamajām “ciltīm” – tā, it kā tās būtu bijušas saliedētas un skaidri definētas grupas. Nacionālistiski orientētie vēsturnieki 19. un 20. gadsimtā tās pasludināja ne vairāk, ne mazāk kā par mūsdienu Eiropas nāciju priekštecēm. Taču patiesībā piederību pie kādas konkrētas gens noteica dienests attiecīgajā armijā un ar karadienestu saistītās privilēģijas. Kaut arī valdnieki (tāpat kā pirms viņiem Romas imperatori) varēja rēķināties ar savas cilts bruņoto brīvo vīriešu atbalstu, viņiem vienmēr vajadzēja vēl jaunus un jaunus karavīrus. Un izvēloties, kas dienēs viņu karaspēkos, valdnieki nebija īpaši klīrīgi. Tiesa gan, noteikta barbaru grupa parasti dominēja armijā, kurai bija devusi vārdu, taču daudzos gadījumos barbaru valdnieku mobilizētie karaspēki it nemaz nelīdzinājās “nacionālām” armijām. Tie daudz vairāk atgādināja Simtgadu kara laiku “brīvos karapulkus” – raibus algotņu pulkus, ko savākuši ambiciozi bruņota spēka impresāriji.

Piektajā gadsimtā tas nozīmēja nepatīkamas izredzes tiem, kuri vēlējās paturēt savu “romisko” identitāti. Barbaru armijā romietis, kalpojot “barbaru” valdniekam, varēja to pilnībā zaudēt. Tāpat kā Osmaņu armijas vai Dienvidkrievijas kazaku pulki, 5. gadsimta karapulki bija lielisks patvērums dažādiem renegātiem – no izbēgušiem vergiem līdz romiešu lauku augstmaņiem, kuru kāri pēc asinsizliešanas nespēja apmierināt parastas medības. Atteikšanās no romiešu elites tradicionālajām pilsoniskajām vērtībām vērsās plašumā, un šo tendenci vēl vairāk uzkurināja neskaitāmie romani stāsti par to, ka “barbari” patiesībā nav nekāda problēma – viņi ir izdevība.

Patiesībā barbari visvairāk apdraudēja romiešu ietekmīgākās aprindas tieši tajā laikā, kad bija visvairāk ar tām satuvinājušies. Proti, arī barbari bija īsti kristieši. Kā jau piedienēja karavīriem, viņi, īpaši vestgoti, bija pārgājuši kristīgajā ticībā impērijas ziedu laikos, Konstantīna II un Valenta valdīšanas gados. Un viņi bija uzticīgi doktrīnai, kas tolaik bija izplatīta Donavas provincēs. Tikai retrospektīvi mēs to saucam par ariānismu. Taču laiki bija mainījušies. Ariānisms bija izgājis no modes. Kad vestgoti ieradās Gallijā, viņus jau sauca par “ariāņu ķeceriem”, un viņu uzskati bija nepieņemami “nīkajiešiem”, katoļticīgajiem kristiešiem. “Nīkajas katoļi” raudzījās uz Atanasiju kā uz kristīgās ticības varoni. Nesamierināmos antiariāņu bīskapus, tādus kā Milānas Ambroziju, viņi izvēlējās par atdarināmu paraugu paši savai, “romiešu” reliģijai. Pretrunas nebija samierināmas, un rezultātā “romieši” un “barbari” ticības lietās aizgāja katrs savu ceļu. Itālijas ostgotu vidū ariānismu dēvēja pavisam vienkārši, Lex Gothorum, “gotu ticības likums”. Lai gan to sludināja baznīcās, kas, visticamāk, bija uz mata tādas pašas kā “romiešu” katoļu apmeklētās, ariānismu uzskatīja par atšķirīgu, herētisku kultu. Romiešiem tas nederēja.

Lai gan barbaru valdnieki bieži bija pārliecināti ariāņu kristieši, vairums savu pārliecību paturēja pie sevis. Vienīgais izņēmums bija Āfrikas vandaļi. Viņi jutās nedrošāk. Vandaļu galvaspilsēta Kartāga likās mazāk aizsargāta pret Konstantinopoles ortodoksālo imperatoru uzbrukumu no jūras. Turklāt viņi valdīja provincē, kas bija pieradusi pie reliģiskas vajāšanas. Vandaļu valdnieki gluži vienkārši attiecināja uz katoļu bīskapiem tos pašus herētiķu izraidīšanai paredzētos romiešu likumus, ko katoļu baznīcas interesēs tik pārliecinoši bija pamatojis Augustīns.

Citās provincēs ariāņu valdnieki reti vērsās pret katoļiem. Viņi taču runāja vienā reliģijas valodā. Vestgotu, burgundu un vandaļu valdnieki, kuri visai maz līdzinājās vientiesīgiem dabas bērniem, bija pilnīgi pārliecināti, ka prot atšķirt “pareizo” doktrīnu no nepareizās. Viņu galmos apgrozījās mācīti latīniski runājoši ariāņu garīdznieki. Vestgoti lepni piedēvēja savu armiju uzvaras “ariāņu” doktrīnai.

Pateicoties šādas alternatīvas pastāvīgajai klātbūtnei, Vidusjūras rietumu reģiona katoliskā kristietība uz sevi sāka raudzīties, lakoniski izsakoties, kā uz reliģiju, kas atrodas aizsardzības pozīcijās. Atskatoties pagātnē, kāds katoļu bīskaps, vārdā Tūras Gregorijs (538–594), romiešu senatora ģimenes pēcnācējs no Overņas un Ronas ielejas, 5. gadsimtu raksturoja kā dramatisku sadursmju laiku. Gluži kā senās Izraēlas laikos, virtutes sanctorum, “svēto taisnie darbi”, notika uz strages gentium, “karojošo tautu slaktiņa” fona. Tas ir nedaudz vienkāršots skats uz 5. gadsimta notikumiem Gallijā. Tomēr mums vajadzētu atcerēties, ka par tālaika Galliju mēs tagad tik daudz zinām tieši tāpēc, ka tas bija reģions, kas pieredzēja asu “identitātes krīzi”. Neviens nezināja, kas notiks tālāk, un neviens nevarēja būt drošs, vai vecais dalījums katoļos, romiešos, un barbaros vēl paliks spēkā. Un tāpēc izglītoti un nopietni domājoši latīņu kristieši savus laikus aprakstīja tik spilgti un izteiksmīgi kā vēl nekad un ar neaizmirstamu aizrautību meklēja veidus, kā tikt galā ar tābrīža situāciju.

No grāmatas “The Rise of Western Christendom. Triumph and Diversity, A.D. 200–1000”, Wiley-Blackwell, 2013.