Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Mākslas dienu nedokumentētā vēsture

Rīga ir samērā neliela pilsēta. Šeit ir ļoti vienkārši gūt priekšstatu par to, kur un kad notiek apmeklēšanas vērti pasākumi. Bet var papētīt kultūras afišu nedaudz dziļāk, un tad izrādās, ka kāds šajā samērā nelielajā pilsētā joprojām uztur brīnišķīgas, lai arī nedaudz piemirstas tradīcijas. Runa, protams, ir par Mākslas dienām – festivālu, kas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā bija viens no redzamākajiem notikumiem kultūras dzīvē, bet tagad ir ierindojies kaut kur starp jaukām, tomēr vēsturiskām atskaņām, līdzīgi kā ansamblis Linga un savulaik slavenais bārs La Belle Époque.

Pirms vairākiem gadiem arī man sanāca iesaistīties Mākslas dienu izstādes organizēšanā. Mēs bijām akadēmijas vecāko kursu studenti un nelaidām garām nevienu iespēju izrādīt pasaulei savus darbus, turklāt jo eksotiskākās vietās, jo labāk. Ar to nebija nekādu problēmu: pasniedzēji mūs jau ņēma par pilnu, plašāka publika vēl ne, un pilsētā vienmēr atradās kāds pamests nams, kuru bez liekām grūtībām un remontdarbiem varēja pārvērst par mākslas telpu. Tas pat bija daudz labāk nekā galerijas un izstāžu zāles, jo automātiski nodrošināja gan avangarda statusu, gan atļauju smēķēt telpās: piemēram, kad vecajā pasta ēkā neilgi pirms tās nojaukšanas tika iekārtota Rudens izstāde, daži cilvēki, kurus bieži var satikt atklāšanās un prezentācijās pie bezmaksas vīniem, uz kuratores aizrādījumu par smēķēšanu atbildēja:

– Kāda starpība? Vienalga nojauks.

Togad par izstādes norises vietu tika izvēlēts Vidzemes tirgus vecais gaļas paviljons, kurš jau vairākus gadus bija stāvējis tukšs. Tagad tajā reizi pa reizei notiek kāds kultūras pasākums, bet mūsu izstāde bija pirmā publiskā aktivitāte kopš 2007. gada ugunsgrēka, pēc kura paviljonu slēdza.

Kad pirmo reizi ieradāmies tirgus laukumā, mūs sagaidīja dusmīgs apsargs ar suņiem. Viņš iepazīstināja mūs ar veselu virkni aizliegumu, kuru loģika likās apšaubāma, un ieveda mūs pa sānu durvīm, virs kurām greznojās saulē pabalējis uzraksts “Bakaleja”. No iekšpuses paviljons atgādināja katedrāli; pie ģipškartona starpsienām, kuras kādreiz bija nodalījušas tirdzniecības telpas, vietām vēl karājās nokvēpušas flīzes un draudīga paskata gaļas āķi.

Naudas izstādes ierīkošanai mums tikpat kā nebija. Darba gaitā noskaidrojās, ka tās nav arī Mākslinieku savienībai, kuras aizgādībā izstāde tika rīkota. Un, it kā ar to nebūtu gana, savienības administrācija mums atsūtīja kāda godājama biedra izstrādātu pasākuma plakātu. Aizgājušo dienu stilā viņi pieprasīja, lai to piestiprinām pie centrālās ieejas. Plakātā uz dzeltena fona bija attēlota kaila sieviete ar neproporcionāli sīku kreiso un neproporcionāli resnu labo roku. Iežmiegusi starp ciskām eļļas krāsas tūbiņu, viņa laidās projām no Times New Roman šriftā uzdrukāta virsraksta “Mākslas dienas”, atstājot aiz sevis varavīkšņotu, no tūbiņas izspiestu krāsas luņķi. Mēs apspriedāmies un vienbalsīgi nolēmām, ka neko tamlīdzīgu uz savām “Bakalejas” durvīm redzēt nevēlamies. Mākslinieku savienības administrācija apvainojās, un mūsu sadarbība pārtrūka.

Taču mums tas netraucēja. Par iedvesmas, ambīciju un spara trūkumu neviens no mums nevarēja sūdzēties, tāpēc visus būtiskākos izdevumus mēs aizstājām ar manuālu darbaspēku un to, ko, smuki izsakoties, varētu saukt par māksliniecisku degsmi. Pat ja kāds no mums pēkšņi izdomātu sadalīt šķēlēs govi, mēs, visticamāk, to darītu paši – iespējams, ar divroku zāģi – un formalīna vietā izmantotu hlorētu ūdeni.

Par spīti mūsu ierobežotajiem līdzekļiem, paviljonā tomēr atradās dārga tehnika un aparatūra, un izstādes darba laikā kādam tas viss bija jāpieskata. Mēs to darījām uz maiņām – šim nolūkam bijām sastādījuši speciālu dežūru tabulu, kura nez kāpēc tika piekārta Mākslinieku savienības plakātam paredzētajā vietā. Tiesa, vietniekvārds “mēs” šeit iederas tikai daļēji, jo realitāte atšķīrās no iecerētā. Bijām paredzējuši, ka dežūru grafiks tiks sastādīts pēc godprātības principa, taču pēdējā brīdī izrādījās, ka apmēram puse brīvprātīgo ir ļoti aizņemti ar neatliekamiem mākslinieciskiem darbiem. Tā nu es nolēmu rādīt priekšzīmi un ierakstīju savu vārdu visās tukšajās tabulas ailēs. Salīdzinot ar ekspozīcijas iekārtošanu, šāds darbs likās diezgan relaksējošs.

Mūsu izstāde bija labi apmeklēta, ja ņem vērā, ka liela daļa ierastās Rīgas publikas pat nenojauta, ka kāds joprojām rīko Mākslas dienas, kur nu vēl Vidzemes tirgū. Toties paši tirdzinieki izrādīja dzīvu interesi par notiekošo. Atklāšanas vakarā viņi nāca grupās, ļoti rūpīgi pētīja mākslas darbus, un kāda dāma (cik atceros, no zivju nodaļas), nopētījusi manas gleznas, diskrēti iečukstēja man ausī:

Ziniet, manuprāt, varenākais gleznotājs pasaulē ir un paliks Modiljāni.

Pirmdienas rītā pēc veiksmīgi nodzertas atklāšanas es ierados dežūrpostenī. Visu nedēļas nogali gan izstādē, gan tirgū bija valdījusi rosība, bet tagad paviljons bija pilnīgi tukšs. Pie gaļas āķiem piekārtās gleznas dienasgaismā izskatījās drīzāk aizmirstas nekā apzināti eksponētas, un es klaiņoju no viena paviljona gala uz otru, uztraucies, ka caur izdauzītajiem jumta logiem lodājošie baloži varētu nodarīt bojājumus mākslinieku intelektuālajam īpašumam. Kirils Panteļejevs, piemēram, savā paviljona nostūrī bija eksponējis skaistu, marmorā kaltu bārdaina vīra krūšutēlu (darbs saucās “Pravietis”, un, lai gan bārda auga no uzacīm un pilnībā aizklāja tēla seju, visiem tāpat bija skaidrs, ka tajā atveidots Aigars Bikše). Katru reizi, kad pār statujas kailo, līdz spīdumam uzspodrināto pakausi pārlaidās putns, man pār kauliem pārskrēja šermuļi.

Ik pa brīdim pa bakalejas durvīm ienāca kāds ieintriģēts tirgus darbinieks. Lielākoties viņi vienkārši apstājās durvju ailē, pārlaida zālei skatienu un drīz vien devās ārā. Daži uzdeva jautājumus, cenšoties saprast, kopš kura laika nodegušos paviljonos rīko izstādes (“Vai tad mums muzeju trūkst?”). Daži grima atmiņās par paviljonā aizvadītajiem gadiem tā, it kā runātu par kādu sen zaudētu Paradīzes nostūri. Kāda kundze ieveda paviljonā gados jaunāku kolēģi un teica:

– Nāc, es tev parādīšu savu veco vietiņu, – bet, ieraudzījusi savā “vietiņā” eksponētas Artūra Bērziņa gleznas, saviebās un ar saucieniem “Kas tas par ārprātu? Kā jums nav kauna?!” izstūma kolēģi pa durvīm, apsolīja nekad vairs pie mums nenākt un, šķiet, savu solījumu arī izpildīja. “Nu re, tagad pilnam komplektam trūkst tikai gaļas izcirtēju asiņainos priekšautos,” es pie sevis nodomāju.

Pēc pāris dienām mana nejaušā vēlēšanās piepildījās. Bija pusdienlaiks, es atkal pieskatīju izstādi, un durvīs parādījās dūšīgs maza auguma vīrs netīrā miesnieka priekšautā un gumijas cimdos – todien pirmais apmeklētājs. Viņš sasveicinājās un nesteidzīgā solī izstaigāja paviljonu, apstādamies pie katra darba. Nopētījis jau minētās Artūra Bērziņa gleznas, viņš atzinīgi pamāja. Es tajā brīdī sajutu neviltotu gandarījumu: miesnieks izskatījās priecīgs.

– Un kas jums ir šeit? – viņš pienāca man klāt un norādīja uz tumšu, agroplēvēm aizklātu telpu, kurā, pēc visa spriežot, kādreiz bija sēdējis sargs.

– Te mums ir videoinstalācija, – es atbildēju.

– Nu labi, paskatīsimies, – atteica miesnieks.

Viņš iegāja tumšajā telpā un pievērsās ekrānam. Es viņam sekoju.

Tas, ko viņš ieraudzīja, bija balts, viendabīgs laukums. Diezgan ilgu laiku tas izskatījās vienkārši pēc izgaismota ekrāna, uz kura nekas nenotiek. Bet tad laukums sāka nedaudz viļņoties. Un vēl nedaudz. Un vēl. Tā tas turpinājās vairākas minūtes, ļaujot skatītājam bezrūpīgi vērot balto šķidrumu. Videoinstalācijas pamatā bija ļoti precīzs ritmisks aprēķins, jo tieši tad, kad miesnieks to vismazāk gaidīja (bet vēl nebija nogarlaikojies un izgājis ārā), uz virsmas sāka parādīties mazi burbulīši. Un, pirms nesagatavotajam skatītājam bija iespēja radīt jelkādu priekšstatu par to, kas notiks nākamajā sekundes simtdaļā, mazie burbulīši pārvērtās par lieliem burbuļiem, un no baltā šķidruma iznira Kaspara Podnieka apaļīgā seja ar piena pilnu muti un izvalbītām acīm. Miesnieks salēcās, kaut ko dusmīgi nomurmināja un izskrēja ārā.

Žēl. Es labprāt būtu noskaidrojis viņa iespaidus par izstādi.

Raksts no Februāris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela