[caption id="attachment_6490" align="alignnone" width="1140"] Roberts Vinovskis. Kadrs no filmas Filozofs Izbēdzis.[/caption] 18. aprīlis Vakar no rīta ceļš no Cēsīm uz Rīgu bija tukšs, un, jau braucot pāri pārplūdušajai Gaujai – es braucu uz Straupes pusi –, mani piemeklēja kāda nenoteikta doma, kas izraisīja prieku. Kaut kur ap Raiskuma krogu, pēc pusminūtes, tā bija jau izgaisusi, bet pēc brīža izrādījās iemiesota kādā neizkusuša sniega pleķī pa kreisi, nelielas nogāzes ziemeļu pusē. Apkārt slīdošās ainavas – tā, šķiet, mēdz teikt, skatoties pa logu kādā transporta līdzeklī – savā ziņā traucēja domu apstādināt, un tā palika kaut kur aiz muguras, lai izplēnētu tajā pēdējā sniega čupiņā. Bez tam gribējās vienkārši skatīties pa logu, nevis koncentrēties uz notikušo, it kā pašam kļūstot pat ne par uzartajiem laukiem vai mazo kapliču kalniņā pie Ungura ezera, bet par to slīdējumu, kas skatiem ne mirkli neļauj fiksēties uztverē, pārvēršot nejaušu kājāmgājēju pavasara pārplūdušā pļavā, pļavu – garās, neizteiksmīgās debesīs, debesis – priekšābraucošā Audi 80, kas galu galā sakaitina ar priekšābraukšanu, un es apdzenu to kādā taisnā vietā, kur ceļš sadala plašo lēzenumu divu atsevišķu skatienu pasaulēs, tieši tik bezjēdzīgās, cik bezjēdzīgs ir garāmbraucoša cilvēka skatiens. Vēl braucot, es pieķeru sevi pie protestantiskā jautājuma, kādēļ visbiežāk, vērtējot laiku pie stūres, es uzskatu to par zaudētu, jo šķiet, ka pārvietošanās ir tikai starpspēle starp dzīves nopietnībām. (Piemēram, vēl vakar es nezināju, kur sevi likt, kad servisā gaidīju apmainām ziemas riepas pret vasaras.) Iespējams, tādēļ es gandrīz nekad braucot neapstājos, lai arī kāda skaista vieta prasītu, lai uz to kādu brīdi mierīgi palūkotos. Tai pašā laikā, kad aiz vilciena vai autobusa, vai mašīnas loga kaut kas notiek, es nevaru lasīt kā Arnis, jo svarīgāk man šķiet skatīties. Runa nav tikai par, teiksim, Krievijas eksotiku vai Amerikas mērogiem, drīzāk tā ir vēlēšanās braukt pa mazu ceļu, kas atrodas pēc iespējas tuvāk dzīvei. Es domāju – nevis savai, bet citai dzīvei. Tādēļ vienmēr atmiņā iegulstas kaut kas tāds kā cilvēku bariņš, kas apstājies gaida pie vilciena pārbrauktuves Indijā, kāds suns vai vienkārši kāds lauku cilvēks, kurš dodas sev vien zināmā virzienā pāri pagalmam, kamēr tu patraucies garām mājai cieši blakus putekļainajam ceļam. Pret šīm atsevišķajām ainām, kas vēl kādu brīdi uzturas atmiņā – reizēm raisot vēlēšanos tās turpināt pēc savas gribas vai fantazējot par kādas savas neīstenotas dzīves iespēju –, braucējs izveido tādu kā skatiena nepārtrauktības ilūziju, kas gan ieņem visu, kas pagadās pa ceļam, tomēr atstāj to, kā ir. Apstāšanās šo saldo ilūziju nogalinātu, un viņš nekad neapstājas. Es atgriežos pie ainavas netālu no Cēsīm ar nenokusušo sniegu, kurā tik nodevīgi iespruka mana doma. Šī ainava, kam todien garāmbraucot pārslīdēja pāri vēl tūkstoš vienaldzīgas acis, iespējams, tagad starp citām, izsvaidītām visā pasaulē, nu iekļausies tajā man nepieejamajā, taču svarīgajā topogrāfijā, kurā notiek mana īstā dzīve, šeit metot vienīgi negaidītus prieka viļņus. Šo necilo skatu apbūra tā pati neatrisinātā doma, pie kuras ir gandrīz neiespējami atgriezties. Tagad, kad mēģināšu to atsaukt atmiņā, vispirms ieraudzīšu tiltu pār Gauju pie Cēsīm, uz Straupes pusi, un centīšos uzturēties šajā vietā pēc iespējas ilgāk, līdz varbūt kādreiz sapratīšu, kas tas bija.