Saikne ar cilvēku

Informācijas laikmeta drāma Ap mums netrūxt lietu, kurām uzticamies, uzticam sevi, savus tuvākos, pat īsti neapzinoties šo lietu dabu. Informācijas laikmeta dievs, kā jau to liecina pats nosaukums, ir Informācija. Grūti paskaidrot, kas īsti ir informācija, kur tā ir, jo tas var būt vecs nodzeltējis avīžraxts, bet tikpat labi – dzīva DNS molekula. Arī tās vērtību, atšķirībā no mums labi zināmām lietām, noteikt ir grūti, to nevar mērīt zīmju vai vienību daudzumā, biežāk gan kādā pavisam noteiktā privātā, valstiskā vai bioloģiskā kontextā. Varbūt burtu-skaitļu savirknējums sdkwsd403532lfddf man neizsaka neko (tiešām neizsaka, ticiet man), bet tajā pašā laikā dažādu valstu izlūkdienesti šī virknējuma iegūšanai sūta nāvē savus labākos vīrus, kuru sagatavošanā ieguldīts ak vai cik daudz visur piesauktās nodokļu maxātāju naudas. Informācija vairs nav statistisku datu blāķi, ar kuriem nodarbojas tikai šauras nozares speciālisti. Pat nepārzinot sarežģītos informācijas dzīves noteikumus un terminus, atrodamies pie šūpuļa jaunam pavērsienam Rietumu cilvēka domā, kurā kā nozīmīga domāšanas kategorija parādās šī pati informācija, kuru ne īsti rokā paņemt, ne īsti salikt saldētavā kā vitamīnu rezerves ziemai. Visuresošās un lielākajai daļai nesaprotamās informācijas patiesā konstantā vērtība joprojām nav noskaidrota, tomēr bieži saistībā ar informāciju dzirdam vārdus “drošība”, “neaizskaramība”, it kā runa būtu par mūsu pašu vai kādas citas izmirstošas sugas dzīvību. Pat pelēcīgā darba ikdiena jau piespēlē sižetus, kas lieliski iederētos cyberpunk žanra kanonos, sižetus, kurus Viljams Gibsons, Brūss Stērlings vai Džefs Nans lieliski pārvērstu jaunos burvīgos romānos par cilvēka likteni neredzamo, bet spēcīgo skaitļu un zīmju plūsmu laukā. Arī es jau esmu paspējis piedzīvot šādu situāciju, un pat pārvērstu to bestsellerā, ja vien: 1) es būtu kāds no minētajiem autoriem; 2) situācijas atrisinājums nebūtu tik drīzs, ka materiāla, stiep kā gribi, pietiek šim vienam raxtam, bet nekādi ne romānam, kura informācijas apjoms ļautu to par tādu dēvēt. Bija parasta darbadiena, īsi pirms pusdienlaika. Klusi un apzinīgi veicu savus darba pienākumus, kad pie manis pienāca kolēģe (personiskās informācijas neaizskaramības labad sauxim viņu par Skaidrīti). Lai nedzirdētu apkārtējie, viņa, pieliekusies, klusi nočuxtēja, ka esot saruna un labāk būtu, ja tā notiktu gaitenī. Grūtu sirdi es pametu iesāktos darbus, taču noslēpumainība jau darīja savu – es biju ieintriģēts, jo nudien neesmu no tiem, kuriem kāds bieži vēlētos uzticēt informāciju, kas nav vēlama citu ausīm vai noklausīšanās ierīcēm. Kā izrādījās, runa bija par manis paša personiskās informācijas drošību! Saruna gaitenī bija īsi, taču dramatiski spraiga. Vēlreiz pārliecinājusies, ka neviens mūs nenoklausās, kolēģe Skaidrīte teica (noslēpumaini): Edmund, man tev kaut kas jāpasaka, bet uzskatīsim, ka es neko neesmu teikusi. Frīdvalds (nepārliecinoši): Droši, es klusēšu kā kaps! S: Es gribēju tevi brīdināt. F: (asinīm dzīslās sastingstot) Kas noticis? (nervozi knibinās ap krekla augšējo podziņu). S: (vēlīgi) Turpmāk skaties, kur tu liec savus papīrus, glabā tos rūpīgāk, citādi vēlāk tie parādās SAZIN KUR! Tā kā ar slepeniem dokumentiem man darbā darīšanu nav, runa varētu būt vienīgi par neceļos aizklīdušu personiskas e-saraxtes fragmentu vai kādu divdomīgu izdruku, ko esmu piemirsis ielikt somā. Vēl es domāju, kas gan tā par vietu SAZIN KUR – un nezin kāpēc iespējamie atbilžu varianti man saistījās ar došības dienestu varbūtējo interesi par manu koķetēriju ar dažādu nelojālu politisko spēku simboliku, teorētiskiem raxtiem u.tml. Saruna turpinājās. F: (jau žēlīgi) Par kādiem papīriem ir runa, Skaidrīt? S: (pamācoši) Es negribu jaukties svešās darīšanās, taču atkārtoju, turpmāk esi uzmanīgāx! F: (tuvu ģībonim) Bet kas tie par papīriem????!!!!! S: Nu, labi. Tu šodien esi ieskatījies Delfos? Tu zini, kas tur ir? F: (ir ieskatījies, bet nesaprot, par ko tādā gadījumā visa ši jezga) ????? S: Tu saraxti kaut kādas dīvainības, nenoglabā, kā nākas, un pēc tam tās parādās visiem pieejamā vietā. F: (atviegloti) Paldies, tiešām paldies! Man tagad jātgriežas pie sava darba, bet kaut biežāk mēs visi tik iejūtīgi un ieinteresēti izturētos viens pret otra personiskajām lietām. S: Es tev visu pateicu, bet, ja kas – mēs neko neesam runājuši (sarunas beigas). Un tieši šīs spriedzes atrisinājums savā pieticīgajā vienkāršībā ir vainojams pie tā, ka situācija nepārvērtās tālākā dēkā ar pakaļdzīšanos, atšaudīšanos, austrumu cīņas paraugdemonstrējumiem un izlikšanos par varoni drošības iestāžu neomulīgo pagrabu sienās. Todien Delfos bija pārpublicēts kāds no maniem slejā rl vēro pirms tam ievietotajiem raxtiem. Cik zināms man, raxti žurnālā RL neparādās bez to autoru piekrišanas un svētības, tā ka mana drošība šoreiz nudien nebija apdraudēta, taču kolēģei bija un ir tiesības to nezināt. Ja viņa lasa šo raxtu, es lieku reizi šeit apliecinu, ka RL redakcijas darbinieki nakts aizsegā patiešām nav zaguši raxtu no manas atvilktnes vai cietā diska (tas gan varētu izskatīties visai komiski), bet saņēmuši no manis reizē ar manu piekrišanu publicēt to plašākai pieejamībai. Dēka līdz ar to izpalika, bet palika saviļņojums un aizkustinājums. Tajā brīdī es sevi apzinājos kā patiesu informācijas laikmeta sabiedrības dēlu. Kāds bija izrādījis personiskas rūpes par manu drošību tieši saistībā ar informāciju un tās medijiem, informācijas drošības aspekti sastapās ar cilvēciskām emocijām un izvērtās 5 minūšu drāmā, ko nekaunos dēvēt par informācijas laikmeta drāmu. Varbūt tā arī kādu no Latvijas autoriem pamudinās beidzot likt pamatus latviešu cyberpunk prozai, jo, kas zina, varbūt mūsējie to izdara labāk par Gibsonu.

Edmunds Frīdvalds

Par laika cenu Es protu rakstīt visparastākajā šī vārda nozīmē. Sastādīt atļauju bērnam izbraukt no valsts ar deju kopu man nesagādā īpašas grūtības. Kas tur liels – ierakstīt vajadzīgos uzvārdus, personas kodus un no citām mammām norakstīt pieņemto formulējumu latviešu un angļu valodā. Vismaz tā bija, kad bērns pirmo reizi brauca uz Paņevežiem. Ar tādu lapiņu rokā es gāju uz notāra kantori. Darbiniece manu rakstīto vārds vārdā pārrakstīja un lūdza parakstīties, ja es “visam piekrītu”. Izlaboju dažas neuzmanības kļūdas, pilnīgus sīkumus – galotni adresei, kādu garumzīmi, un parakstīju. Pēc gada, kad man atkal vajadzēja tādu dokumentu, kaut kas jau bija mainījies. Esot cita atļaujas forma, man esot jāsaprot, un tas esot saistīts ar terorisma pieaugumu pasaulē. Atļauja tagad bija sīkā drukā uz divām lapām. Kaut kam taču tur bija jābūt bez abiem uzvārdiem un personas kodiem, un es lasīju: “Zvērināts notārs noskaidrojis notariālā akta dalībnieku gribu un darījuma noteikumus, skaidri un nepārprotami pierakstījis personu paziņojumu, iepazīstinājis dalībniekus ar iespējamām darījuma tiesiskajām sekām.” Pakalpojuma cena attiecīgi bija divas reizes lielāka. Es atgādināju, ka atļaujai jābūt divās valodās, jo to taču vispār raksta tikai iesniegšanai ārpus Latvijas. “Nu, ko jūs?! Tulkojums ir jāpasūta atsevišķi uz nākošo vai aiznākošo dienu,” man paskaidroja. Tur taču esot tik daudz smalki juridiska teksta, un tulks esot ļoti kvalificēts un dārgs. Es neteicu, ka nevajadzēja latviski tik daudz rakstīt, un ka tulks tikai ieliks tipveida angļu formā mūsu personas kodus. Tulkojums sadārdzināja atļauju vēl divas reizes. Un vēl pēc tam arī mans lūgums to visu nokopēt un uzlikt sarkano zīmogu. Deju kopas vadītāja pēc tam šausminājās, cik daudz papīru viņai būs jāved pāri okeānam nesaprātīgu mammu dēļ. Nākošreiz lai ejot pie viņai zināma notāra, kas spēj atļauju formulēt uz vienas lapas. Zināmā notāra sekretāre man tikai pajautāja: “Vai jums būs ērti rīt 13. 00 atnākt dokumentam pakaļ?” Nākošajā dienā atskrēju vienos, lai manis dēļ nekas neķertos vietā, kur tik gludi tiek menedžētas lietas. Sekretāre palūdza manu pasi un aizgāja. Bija jau stipri pāri vieniem, kad ienāca kāds apmeklētājs un iegāja pie notāra. Bija jau daudz pāri vieniem, bet vēl nenotika pilnīgi nekas. Esmu redzējusi, ka sarežģītās situācijās sievietes zvana vīriešiem, piemēram, toreiz, kad man zem loga saskrējās divas lielas automašīnas. Tādēļ es draudzenei mobilajā tālrunī pateicu: “Mīļais! Kā man tagad rīkoties?” Un izstāstīju, ka tikai tagad sāk pārrakstīt manu atļauju, lai gan to darīt laika bija vairāk par diennakti, un laiž citus manā sarunātajā laikā bez rindas. Runādama es nepamanīju, ka sekretāre man kaut ko saka – izrādījās, bez rindas iegājušais klients bija jau izgājis un es varot iet iekšā. Smaidīga notāra palīdze man nolika priekšā lapu, kur divās valodās bērnam “atļauts doties ceļojumos uz visām pasaules valstīm un atgriezties Latvijas Republikā”. Zvanīja draudzene, jau iejutusies spēlē, – lai es piedraudot… Pa to laiku palīdze paķēra manis parakstīto lapu, ieskatījās datora ekrānā un izdrukāja jaunu. “Atvainojiet,” viņa silti smaidīja, “es ieraudzīju savu kļūdu.” Apķērīga meitene, kādu pusotru sekundi viņai tas prasīja. Visu ierakstīt ar abiem mūsu uzvārdiem būs prasījis vismaz 25 sekundes. Vienas lapiņas cena bija tāda pati, kā gatavojoties iepriekšējam, Amerikas, braucienam ar visu kvalificēto tulkojumu un kopējumu.

Guna Kalniņa

Rīts, diena un vakars Panākumus gūst uzņēmējdarbība, kas balstās uz pieņēmuma, ka galvas mati pēc to nogriešanas nezaudē saikni ar cilvēku. Ir iespēja par maksu nodot vienu savu matu glabāšanai un uzraudzīšanai īpašos apstākļos ar norunu, ka gadījumā, ja mats sāks uzrādīt kādas deformēšanās pazīmes, tā īpašniekam par tām tiks nekavējoties ziņots. Esot izstrādāta arī īpaša metodoloģija, pēc kuras nosakāms, kādas izmaiņas matā ir pazīme noteiktām veselības problēmām cilvēkā. Visprecīzāk mats “ziņojot” par problēmām ar aknām, friziere piebilst. Vispār jau mats esot “informācijas nesējs” un laba liecība par cilvēka veselības stāvokli. “Psihiski slimajiem mati taču ir izpūruši katrs uz savu pusi.” Atceros Einšteinu, par kuru no rīta dzirdēju pa BBC radio, braucot uz universitāti. Radio ziņoja, ka pasaulē joprojām neesot pārāk daudz cilvēku, kas saprot vispārējo relativitātes teoriju, taču universitātē seminārā par kādu Platona dialogu, kurš veltīts zināšanu izpratnei, semināra vadītājs apgalvoja, ka principā ikviens “normāls cilvēks” (ar neizpūrušiem matiem), ja vien cenšas, var saprast jebko, ko vispār iespējams saprast (arī vispārējo relativitātes teoriju). Citu dienu cits lektors ieradās auditorijā ar kompaktdisku atskaņotāju. Lekcijas gaitā norādot, ka “mēs” esam pārāk orientēti uz “esošo”, viņš nolasīja citātu: “Atombumba ir sprāgusi jau Parmenīda izteikumā.” Pēc brīža caur kompaktdisku atskaņotāju sāka runāt citāta autors – Heidegers deklamēja Helderlīnu. Lektors norādīja, ka citāta autors uzskatījis, ka caur šo dzeju “runā esamība” (nevis esošais). Nodomāju, ka kompaktisku atskaņotājs, ar kura palīdzību šī dzeja ir dzirdama, šķiet vairāk attiecas uz esošo, nekā uz esamību, bet neko nejautāju; tad atcerējos labi zināmo faktu, ka citāta autors vadīja universitāti Vācijā laikā, kad izpūrušais cilvēks, kuram ir zināms sakars ar atombumbu, šajā valstī nebija vēlams savas tautības dēļ. Torīt, braucot uz universitāti, neklausījos BBC radio, bet gan kādu operu. Tās libretā ir vārdi: “Raudiet, un pļava jums uzsmaidīs!” Šai vācu operai tiek pārmests antisemītisms; es vēlreiz atgādināšu arī citāta autora vācieša bažas par patiešām postošo atombumbu. Loģika, kurā man ir parāds, izdarītu slēdzienu, ka Vācija ir ļoti draudzīga dabai. Nesen Berlīnē gadījās būt kādā “angļu parauga” parkā, pa kuru staigājot, prātā nāk Išiguro grāmata par sulaini, kurā tiek pakāpeniski atklātas kāda cienīga britu sulaiņa atmiņas par savu dižo lordu, kurš varbūt nemaz tik dižs nebija, jo pirms II pasaules kara tikās ar Vācijas ārlietu ministru. Šis ministrs noslēdza paktu ar Molotovu, un šo paktu Latvija prasa nosodīt (tas vairs nav Išiguro). “Komunisma nosodīšana”, “vēstures skaidrošana”, “Bodes vajāšana”, “lielie sertifikātu īpašnieki”, “Bušs”, “Aksenoks vēršas pret Štramu” (ieslēgtas ziņas), tās beidzas, izlasu arī atlikušās Išiguro lappuses (dažus vārdus nesaprotu, bet neskatos vārdnīcā – slinkums), vēl domās atskan dienas laikā daudzkārt dzirdētais grāmatas nosaukums Esamība un laiks, šie vārdi man šķiet skanīgi, kaut gan par daudz dzirdēti, nāk miegs, un pirms aizmigšanas ienākt prātā kaut kas, manuprāt, līdzīgs asprātībai: esamība un Rīgas laiks.

Mārtiņš Vanags