Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bija miglains rīts, tāds pats kā iepriekšējais. Sauli, kas ausa aiz jūras, pelēkajā dūmakā varēja tikai nojaust. Jauns virsnieks stāvēja uz komandtiltiņa, eskadras mīnukuģis šķēla pelēki zilos viļņus, kurus liels kuģis gandrīz nemanītu, bet tik mazam kā eskadras mīnukuģis tie bija jūtami. Virsnieks saspringti raudzījās tālumā, nevilšus atcerēdamies iepriekšējo dienu. Briesmīgu dienu, kuru viņš diez vai jelkad aizmirsīs. Dienu, kas izmainīja visu…
Mēdz būt notikumi, kas lauž cilvēku dzīves. Mēdz būt notikumi, kas lauž vēstures gaitu… Vai nelauž? Vai tad vēsturē vienmēr notiek tikai tas, kam jānotiek? Krievijas impērija 2005. gadā būtu varējusi svinēt savas sabrukšanas simtgadi. Galīgi tā sabruka tikai 1991. gadā, sabrukšanas process sākās 1917. gadā, bet reizēm liekas, ka tā visa varēja nebūt, ja nebūtu bijis 1905. gads. Es nerunāju par 1905. gada revolūciju, tā arī bija tikai sekas.
“Jūsu labdzimtība, labajā pusē ir kuģis,” ziņoja matrozis, un virsnieks paskatījās matroža norādītajā virzienā. Dūmakā bija neskaidri saskatāms tvaikoņa siluets ar trim skursteņiem, tas lēni virzījās uz ziemeļiem.
“Jādomā, kāds no mūsējiem,” sacīja virsnieks, paceļot pie acīm binokli.
Bija tāda sajūta, it kā viņš skatītos caur pienu. Taču baltais tvaiks uz brīdi pašķīrās un kļuva redzams karogs, kas plīvoja kuģa grotmastā. Virsnieks sastinga. Viņam izlikās, ka viņš redz karogā sarkano krāsu… Nē, karogs bija zilibalts.
“Mūsējie,” virsnieks atviegloti uzelpoja. “Šķiet, tas ir…” Viņš deva komandu stūrmanim: “Ziņojiet kapteinim – pamanīts kāds no mūsējiem…” Kāds, kurš vakar palicis neskarts, kad cits pēc cita – un virsnieks to redzēja pats savām acīm – zem ūdens pazuda milzīgie bruņukuģi, kas bija šķituši tik draudīgi un vareni, un kad ļaužu tūkstoši viņam māja ar rokām no viļņiem, lūdzot pēc palīdzības.
Pavisam citādi tas izskatījās pirms septiņiem mēnešiem, kad visi šie kuģi stāvēja reidā Liepājas karostā – bruņukuģu flagmanis Kņazj Suvorov, uz tā savu karogu bija pacēlis eskadras komandieris kontradmirālis Zinovijs Rožestvenskis, vismodernākie viena tipa krievu flotes bruņukuģi Imperator Aleksandr III, Borodino un Orel. Visai iespaidīgi likās arī vecākie kuģi – bruņukuģi Osljabja (kontradmirāļa Dmitrija Felkerzama karogs), Sisoj Veļikij, Navarin un bruņu kreiseris Admiral Nahimov. Divi pēdējie bija veci kuģi, kas bija nolaisti ūdenī pirms vairāk nekā 10 gadiem. To artilērija neizcēlās ar lielu tālumu, uz kuģa Admiral Nahimov vēl varēja manīt burinieka aprīkojuma atliekas. Buras un lielu daļu takelāžas noņēma kapitālā remonta laikā pirms 7 gadiem, bet vienalga uz Suvorov un Borodino fona kreiseris izskatījās pēc dinozaura. Vecā kreisera nepilnības vajadzēja kompensēt jaunākajiem Aurora un Svetlana.
“Svetlana,” pēc kuģa silueta konstatēja virsnieks. Un tūlīt labajā pusē mazliet tālāk, tur, kur no miglas aizsega iznira kalnainā Džaletas sala, viņš ieraudzīja vēl divu lielu kuģu siluetus un divus mazākus. Pēc visa spriežot, tie bija divi bruņukuģi un divi mīnukuģi, un tie gāja kuģa Svetlana kursam šķērsām. Uz tā laikam arī bija pamanījuši svešos kuģus, jo atskanēja trauksmes zvani. Uz mīnukuģa komandtiltiņa jau bija sanākuši visi pieci virsnieki un kapteinis. Viņi redzēja, kā kreiseris atklāja uguni, acīmredzot sekotājos sazīmēdams ienaidnieku. Un nevarēja būt nekādu šaubu par kaujas iznākumu – divi kreiseri un divi mīnukuģi, četri pret diviem. Kapteinis vērsās pie virsniekiem.
“Kungi, laika nav daudz. Mums jānolemj – pieņemt kauju vai…”
“Ogļu atlicis pāris stundām, ne ilgāk,” ziņoja vecākais mehāniķis.
“Jo vairāk tāpēc,” noteica kapteinis. “Tātad lielas jēgas no mums nav.”
Virsnieki klusēja.
“Mums jāpieņemt kauja,” beidzot viens no viņiem sacīja.
“Tradīcija, ” pavīpsnāja kapteinis. “Pēc tradīcijas pirmajam vienmēr ir jāizsakās par kauju. Vai ir citi viedokļi?”
“Visu ko, tikai ne atdot kuģus.” To teica vecākais virsnieks.
“Par to nevar būt ne runas.”
Kapteinis pārlaida acis sanākušajiem. Mīnukuģis nodrebēja tuvā gala priekšnojautās.
“Uzskatu, ka mīnukuģis ir jānogremdē,” teica viens no virsniekiem.
“Jā,” novilka kapteinis. “Nogremdēt… Bet mums ir vismaz simts izglābto, tiem būs jāslīkst otrreiz…”
“Var mēģināt tikt līdz krastam,” lēni teica vecākais virsnieks. “Tur izsēdināt cilvēkus un kuģi uzspridzināt…”
1904. gada 1. oktobrī (pēc Krievijā pieņemtā Jūlija kalendāra, patiesībā 14. oktobrī) 2. Klusā okeāna eskadra izgāja no Liepājas karostas…
Te mūs gaida, iespējams, galvenā kauja ar japāņu floti, kas ir pilnā kaujas kārtībā, ar floti, kas godam nopelnījusi slavu, ar floti, kas jau vienu mūsu floti ir iznīcinājusi. No mūsu puses kaujā dosies kuģi, kas noguruši gan pēc garā ceļa, gan saspringtās gaidīšanas, kuģi, kas nekad iepriekš nav bijuši kaujā, nekad nav izjutuši ienaidnieka precīzas artilērijas uguns graujošo iedarbību. Šajā cīņā, nepietiekamas taktiskās sagatavotības dēļ mums būs visai lieli zaudējumi, kas vēl vairāk palielināsies pie Cusimas – japāņu mīnu flotes bāzes.
No leitnanta Jevgeņija Sventoržecka vēstules, kas izsūtīta 1905. gada 21. janvārī no Nosi-Be līča Madagaskarā.
Žurnāls Sarkanais Arhīvs Nr. 6(67), 1934. gads.
Vēlāk šis vārds “Cusima” – mazu saliņu grupas nosaukums Korejas šaurumā, kas savieno Japāņu jūru ar Kluso okeānu – iekļūs vēsturē. Tieši tur notiks sadursme, kas izšķirs ne tikai Krievijas—Japānas kara rezultātu. Pieņemts uzskatīt, ka Krievijas sakāve šajā karā noveda pie 1905. gada revolūcijas, kura, sašūpojot Krievijas impērijas pamatus, pēc 9 gadiem piespieda ķerties pie Pirmā pasaules kara, kas galu galā noveda pie 1917. gada revolūcijas un gigantiskās valsts sabrukuma. Pēc tam varu sagrābušie komunisti iesaldēs sabrukumu, centīsies pat atjaunot impēriju iepriekšējās robežās, apgādāties ar kodolieročiem… Taču arī tas nepalīdzēs. Impērijas galu noteica Cusimas kauja, bet to, savukārt, tā brīža impērijas stāvoklis.
20. gadsimtā nevarēja pastāvēt valsts, ko vadīja ļaudis, kas domāja pat ne 19., bet 18. gadsimta kategorijās. Viņi vēl joprojām nesaprata, ka valsts varenību nenosaka tās teritorijas izmēri. Tiem vēl joprojām bija vajadzīgas jūras, kaut gan bija parādījušies arī citi sakaru līdzekļi – dzelzceļi, pilsētās pa ielām brauca pirmie automobiļi, jau dzima aviācija. Tiem vēl joprojām gribējās citiem uztiept savu dzīvesveidu.
Krievu-japāņu karš bija bezjēdzīgs kaut vai tāpēc, ka ne viena, ne otra puse neko neieguva. Pat labvēlīga iznākuma gadījumā Krievija nespētu padarīt Mandžūriju par savu koloniju, un tā nemaz netaisījās to darīt. Japānas pretenzijas uz vadošo lomu Āzijā vēlāk, jau gadsimta vidū, noveda pie atomsprādziena virs Hirosimas. Taču Krievijai bija vajadzīgs “mazs, uzvaru nesošs karš”, kā izteicās tā laika iekšlietu ministrs Vjačeslavs Pleve, vajadzīgs, lai novērstu tautas uzmanību, kurā jau sen brieda neapmierinātība ar valdītājiem. Bet kad 1904. gada janvārī karš sākās, izrādījās, ka Krievija tam nav gatava. Pats pirmais trieciens – admirāļa Heihatiro Togo vadītās japāņu flotes uzbrukums krievu kuģiem, kas stāvēja Portarturā, no Ķīnas īrētā Dzeltenās jūras ostā – izsita no ierindas vairākus spēcīgus bruņukuģus. Admirāļa Stepana Makarova nāve pēc trim mēnešiem atņēma flotei vienīgo uz iniciatīvu spējīgo komandieri. Ģenerāļu domstarpības ļāva japāņiem sašķelt krievu karaspēku Dienvidmandžūrijā un bloķēt Portarturu. Flotes izlaušanās mēģinājums no aplenktā cietokšņa uz Vladivostoku 1904. gada augustā neizdevās. Eskadras komandieris kontradmirālis Vithefts tika nogalināts pašā cīņas sākumā ar japāņu floti, eskadra, palikusi bez komandiera, izklīda pa jūru. Daži kuģi iegāja neitrālās ostās, kur tika internēti, liela daļa atgriezās Portarturā un vairs jūrā neizgāja.
Krieviem par katru cenu vajadzēja lauzt kara gaitu. Labākais variants bija iegūt kundzību uz jūras. Kamēr uz tās valdīs japāņi, viņu armija Mandžūrijā turpinās saņemt papildspēkus un bruņojumu no japāņu salām. Pēterburgā jau sen brieda lēmums pastiprināt Klusā okeāna floti. Sagatavošanas darbi sākās jau 1904. gadā. Taču sapulcēt un sagatavot 2. Klusā okeāna flotes eskadru, kā to oficiāli sauca, izdevās tikai uz rudens pusi.
Un tomēr karagājiens sākās Krievijai labvēlīgā situācijā. Portartura turpināja cīnīties, atvelkot uz sevi ievērojamus spēkus, kas neļāva attīstīt japāņiem uzbrukumu Dienvidmandžūrijā un atviegloja tur esošās krievu armijas uzdevumu.
Portarturas tuvumā bija sakoncentrēta arī gandrīz visa japāņu flote, kas bija atstājusi pati savus krastus neaizsargātus. Karš prasīja no Japānas visu spēku sakopojumu. Mazā valsts ar vāji attīstīto ekonomiku, kurā pirms 50 gadiem vēl nezināja, kas ir tvaika mašīna, sadūrusies ar milzīgu, lai arī atpalikušu, taču ar neierobežotiem resursiem bagātu Krieviju, jau nožēloja, ko bija izdarījusi. Oficiālā Tokija bija gatava piekrist miera noslēgšanai ar noteikumu, ka atdod krieviem Portarturu un atsakās no cīņas par Koreju. Par to Japānas sūtnis Vašingtonā arī paziņoja ASV prezidentam Teodoram Rūzveltam, kurš bija uzņēmies starpnieka lomu. Nepiekrita Pēterburga. Imperators Nikolajs II uz amerikāņu sūtņa analoģisku piedāvājumu atbildēja ar atteikumu. Tikko Liepājas ostu atstājusī eskadra caram likās varens spēks, kas spēj mainīt kara gaitu.
Bet Nikolaja ilūzijas nepiemita par eskadras komandieri ieceltajam kontradmirālim (pašā karagājiena sākumā ieceltam par viceadmirāli) Zinovijam Rožestvenskim. Ievērības cienīga persona, Galvenā Jūras štāba priekšnieks, Rožestvenskis faktiski vadīja krievu floti laikā pirms kara ar Japānu un kā neviens cits zināja visus tās trūkumus un priekšrocības. Trūkumu bija ievērojami vairāk. Tradīcijas, kuras bija iedibinājis Pēteris Pirmais, sen jau bija pagātnē. Flote bija pārvērtusies par parastu birokrātisku kantori. Virsniekus apmācīja pa vecam, vadoties pēc burukuģu cīņas metodēm, lai gan 19. gadsimta beigas bija slavenas ar tehnikas vētrainu attīstību. Flotes rīcībā jau bija tvaika kuģi, kuri spēja šaut tūkstošus, nevis desmitus metru tālu, kā tas bija burinieku laikos. Tas viss prasīju jaunu pieeju, bet kādu tieši, to neviens nezināja.
Droši vien tāpēc Rožestvenskis nervozēja. Otrā ranga kapteinis Vladimirs Semjonovs, kurš Rožestvenska štābā dienēja par tādu kā kauju hronistu, vēlāk rakstīja, ka jau no paša sākuma “noskaņojums uz flagmaņa bija sanervozējies.” Visu pasliktināja avārija, kas gandrīz vai notika karagājiena pašā sākumā. Ejot laukā no Liepājas karostas, flagmanis viegli aizķēra gultni, – ostas padziļināšanas darbi, lai varētu uzņemt lielos kuģus (bruņukuģa Borodino iegrime pārsniedza 8 metrus), kā izrādījās, vēl nebija pabeigti. Turklāt, tieši Rožestvenskis, būdams Jūras štāba priekšnieks, bija atbildīgs par šiem darbiem.
Vēl viens admirāļa uztraukumu iemesls bija varbūtība, ka japāņu mīnukuģi uzbruks gluži vai Baltijas jūrā. Šķiet neiedomājami (kur ir Baltija, un kur Japāna!), bet bažām bija pamats. Kāds Hartings, krievu izlūkdienesta aģents Dānijā, izrādījās talantīgs… blēdis. Viņš nedarīja absolūti neko, baudot dzīvi Kopenhāgenā. Bet tā kā baudai bija vajadzīga nauda, viņš regulāri ziņoja uz Pēterburgu par viņa savervētajiem Dānijas valdības ierēdņiem un par to saņēma simtus tūkstošus rubļu zeltā. Eskadras karagājienam Hartings sagatavojās pamatīgi. Viņš paziņoja, ka ir noīrējis šoneri, ar ko izbrauks jūrā, lai izpētītu Dāņu šaurumu, vai tur nav japāņu mīnukuģu. Gan šoneris, gan mīnukuģi eksistēja tikai Hartinga bagātajā iztēlē, bet Rožestvenskis noticēja.
Tā rezultāts bija tā saucamais Hallas incidents – naktī jau Ziemeļjūrā britu ostas Hallas tuvumā krievu kuģi uzdūrās vairākiem zvejnieku šoneriem, kurus noturēja par japāņu mīnukuģiem. Sākās tāda panika, ka uz zvejniekiem atklāja uguni. Vēlāk noskaidrojās, ka viens šoneris ticis nogremdēts, divi nopietni sadragāti, gājuši bojā vairāki zvejnieki un kreisera Aurora kuģa garīdznieks. Lādiņš, ko izšāva viens no bruņukuģiem, trāpīja Aurorai, garīdznieks guva smagu ievainojumu un vēlāk, hospitālī Francijā, nomira. Starp Krieviju un Lielbritāniju izraisījās nopietns diplomātisks konflikts, kuru izdevās nogludināt, izmaksājot zvejniekiem 65 tūkstošus sterliņu mārciņu. Rožestvenska eskadra turpināja ceļu, taču tagad neveiksmes ar mīnukuģiem nomainīja cits murgs. Admirālim visu laiku likās, ka nepietiks ogļu.
Saskaņā ar vienošanos, krievu kuģiem ogles piegādāja vācu kompānijas Hamburg–America Line kuģi. Japāņi bija brīdinājuši, ka sāks gremdēt šīs kompānijas kuģus, ja tā nepārtrauks sadarboties ar krieviem. No Vācijas Rožestvenskis regulāri saņēma paziņojumus par to, ka kārtējā ogļu krava būs pēdējā. Tāpēc, turpinot ceļu apkārt Āfrikai (jaunākie bruņukuģi nevarēja iziet cauri pa Suecas kanālu), admirālis pavēlēja uzņemt divreiz lielāku ogļu kravu, nekā ir paredzēts. Visas nemitīgās ogļu pārkraušanas, bieži vien atklātā jūrā, nomocīja ļaudis. Neviena pasaules flote ne pirms, ne pēc tam nav veikusi tāda veida pārbraucienus. Briti gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā savus kuģus no Atlantijas okeāna uz Kluso un atpakaļ pārsūtīja, balstoties uz savām daudzajām kara bāzēm. Amerikāņu bruņukuģu flote drīz pēc Krievijas—Japānas kara veica paraugceļojumu apkārt pasaulei, taču amerikāņi kuģoja miera apstākļos un piestāja ja ne sabiedroto, tad vismaz ne ienaidnieku ostās. Veikt 16 tūkstošus jūdžu bez starpbāzēm, pat bez ogļu pieturām un nezaudēt nevienu kuģi – pats par sevi jau tas bija varoņdarbs. Un ja nebūtu Cusimas…
1904. gada Ziemsvētku dienās, kad eskadra iegāja Madagaskarā, kļuva zināms, ka Portartura ir kritusi. Un atkal situācija kļuva labvēlīga krieviem. Pēc Portarturas kapitulācijas japāņi ieguva laiku atelpai, un Togo savus kuģus ieveda Mozampo ostā, ko japāņi bija ieņēmuši Korejas piekrastē. Kuģiem pēc daudzajām sadursmēm ar krieviem bija vajadzīgs remonts, bet novārdzinātajām apkalpēm – atpūta. Uzzinājis par Portarturas krišanu, Rožestvenskis ziņoja uz Pēterburgu par nodomu nekavējoties doties tālāk. Atbildes telegrammā tika dota pavēle palikt uz vietas. Rožestvenskis saskatīja izdevīgu situāciju, bet Pēterburgu pārņēma panika. Portarturas eskadra vairs neeksistēja, Jūras ministrijā nosprieda, ka Rožestvenska eskadru ir jāpapildina. Tādēļ tika saformēta 3. Klusā okeāna eskadra, ko komandēja kontradmirālis Nikolajs Ņebogatovs.
Vēl viena likteņa ironija. Gaidot papildinājumu, kas tika izveidots no novecojušiem kuģiem un trijiem krasta apsardzes bruņukuģiem, kas bija projektēti tikai kuģošanai Baltijas jūrā, Rožestvenskis palaida garām labvēlīgu momentu. Bet Ņebogatovs, kas viņu nomainīs pēc kaujas, būs tieši tas, kas dos pavēli krievu eskadras pārpalikumiem padoties gūstā.
Gaidīšana turpinājās vairāk nekā divus mēnešus. 3. martā, zaudējis pacietību, Rožestvenskis izlēma turpināt ceļu pats uz savu atbildību. Vēlāk vēsturnieki lauzīs galvas, kāpēc viņš piespiedu dīkstāvi neizmantoja apmācībai? Atbildi uz šo jautājumu neuzzinās neviens un nekad. Zinovijs Rožestvenskis neatstāja memuārus. Pirmajā un vispilnīgākajā eskadras karagājiena aprakstā – Semjonova grāmatā Atmaksa ir pieminētas tikai vienas mācības Madagaskarā, un no tām arī iznāca čiks. Neviens no mērķiem netika sašauts. Artilērija izrādījās galīgi nesagatavota.
Aprīļa beigās Rožestvenska eskadra nonāca pie Indoķīnas krastiem. Te admirālis no Pēterburgas saņēma stingrāko pavēli gaidīt pastiprinājumu. Ignorēt augstāko priekšniecību kļuva bīstami. Tikai 9. maijā pienāca Ņebogatova kuģi. Vēl pēc dažām dienām apvienotās eskadras devās uz austrumiem. Un atkal radās izdevība bez zaudējumiem nokļūt līdz savam krastam. Uz Vladivostoku, vienīgo atlikušo Krievijas ostu Tālajos Austrumos, veda divi ceļi – caur Korejas šaurumu vai pa Kluso okeānu, apbraucot Japānu no austrumu puses. Otrais ceļš bija par vismaz trīstūkstoš jūdzēm garāks, bet deva iespēju kuģot pa vietām, kur nav jāuzmanās no japāņu karabāzēm. Prmais maršruts veda gar ienaidnieka krastiem, turklāt tieši Korejas līča krastā atradās gan japāņu flotes galvenā bāze Sasebo, gan vēl otra – Mozampo.
Rožestvenskis izvēlējās pirmo. Kāpēc? Vēl viens jautājums, uz kuru vēsturnieki līdz šim nav atraduši atbildi. 1905. gada 25. maija vakarā krievu eskadra iegāja Korejas līcī. Līdz Cusimas salām bija atlicis mazliet vairāk par diennakti…
Svetlana turpināja atšaudīties, kaut arī jau bija skaidrs, kas notiks. Drīz vien ienaidnieka lādiņi izsita kuģa korpusā vairākus caurumus. Viens trāpījums bija pa mašīntelpu, tas sabojāja tvaika caurules. Kuģis apstājās, pārvērties par nekustīgu mērķi un pēc pusstundas nogrima, aizraujot līdzi pusi no 350 vīru lielās kuģa komandas. Mīnukuģis pa to laiku paspēja atrauties no sekotājiem un sasniegt krastu. Ap 10 no rīta, saskatījis ūdenī klinšainu sēkli, kapteinis vadīja savu kuģi tieši uz to. Pēc dažām minūtēm bija dzirdams, kā kuģa apšuvums brakšķ pret akmeņiem. Vēl pēc dažām minūtēm mīnukuģis stabili bija uzsēdies uz sēkļa. Kapteinis deva pavēli apkalpei pamest kuģi, pēc tam speciāla grupa vecākā virsnieka vadībā sagatavoja to uzspridzināšanai. Tika izvesti no ierindas artilērijas ieroči un torpēdaparāti. Tad nogranda vairāki sprādzieni, bet kad dūmi izklīda, uz sēkļa bija palikušas tikai karakuģa atlūzas…
Turpmākie notikumi ir zināmi gandrīz vai pa minūtēm. 26. maija rītā eskadru pamanīja japāņi. Vēl pēc dažām stundām admirālis Togo jau zināja ne tikai krievu plānoto maršrutu, bet arī Rožestvenska kuģu kārtību. Japāņu flote atstāja Mozampo un devās pārtvert ienaidnieku eskadru. Vēsturnieku spriedumi par to, ka krievi varēja japāņiem traucēt šajā etapā, šķiet bezjēdzīgi. Visos vēsturnieku pētījumos tiek minēts, ka Rožestvenskis ir aizliedzis traucēt japāņu radiosakarus, kas vispār bija iespējams, jo uz viena no eskadras transportkuģiem bija spēcīga radiostacija. “Nemaisiet viņiem telegrafēt,” viņš atbildēja uz tādiem ierosinājumiem. Admirālis rīkojās pareizi. Viņš saprata, ka kauja ir neizbēgama un tur neko mainīt vairs nevar. Ētera traucējumi nespēja apturēt japāņu flotes iziešanu jūrā. Krievi to ieraudzīja nākošajā dienā drīz pēc divpadsmitiem. Krievi pirmie atklāja uguni. Tas notika trīspadsmitos divdesmit piecās minūtēs. Šāviens bija nejaušs. Bruņukuģa Orel viena lielgabala komandieriem neizturēja nervi. Uz japāņu atbildes šāvienu nebija ilgi jāgaida. Drīz vien krievu flagmanim trāpīja pirmais lādiņš. Tam sekoja citi. Japāņu artilēristu sagatavotība bija būtiski labāka. Un tad notika vēl kāds incidents, kas, kā vēlāk izrādījas, noteica kaujas iznākumu. Admirālis Togo negaidīti pagrieza savu eskadru pa kreisi, izejot uz krieviem paralēlu kursu, bet Rožestvenskis deva pavēli izkārtoties vienā kolonnā. Līdz tam krievi gāja divās kolonnās – lielākā daļa kuģu sekoja bruņukuģim Osljabja, četri jaunākie bruņukuģi, kuriem pa priekšu gāja flagmanis, atradās priekšā pa labi. Rožestvenskis nolēma sagaidīt pretinieku ar savu labāko kuģu spēcīgu triecienu un pavēlēja savai vienībai pagriezt pa kreisi. Neaprēķinājuši ātrumu, daži otrās kolonnas kuģi izsitās no ierindas, lai izvairītos no sadursmes. Radās burzma, un krievi palaida garām izdevīgu momentu, kad būtu varējuši iznīcināt japāņus pa vienam, jo Togo kuģi, nogriežoties uz jaunu kursu, viens pēc otra gāja cauri vienam un tam pašam punktam, tādējādi kļūstot krieviem par vieglu mērķi.
Kad japāņi izgāja uz paralēlo kursu, visu izšķīra viņu precīzā šaušana. Kaujas pirmās stundas beigās, aptuveni 14. 20 krievu flagmanis saņēma tiešu trāpījumu. Pret to tika sakoncentrēta visu japāņu bruņukuģu uguns. Viens no lādiņiem flagmanim trāpīja astē, stūre iesprūda un krievu flagmanis izsitās no eskadras ierindas pa labi. Uz to brīdi tas jau bija zaudējis lielāko daļu savas smagās artilērijas un īpašas stratēģiskas nozīmes tam vairs nebija. Taču tas bija flagmanis un gāja pa priekšu visai eskadrai. Kas komandēja eskadru pēc tam, nemaz nav zināms. Saskaņā ar Rožestvenska pavēli, eskadras vadību pārņēma bruņukuģis Aleksandr III, kas gāja aiz viņa. Bet vai tajā laikā bija dzīvs šī kuģa kapteinis, un kurš uz šī kuģa deva pavēles, mēs neuzzināsim nekad. No 875 Aleksandr III apkalpes locekļiem neizglābās neviens.
14. 30 flagmaņa liktenis piemeklēja vēl vienu krievu bruņukuģi – Osljabja. Kādu laiku tas gāja pa kursu, paralēlu pārējiem kuģiem, ar purnu smagi grimstot viļņos. Pa lādiņu izsistajiem caurumiem zemāk par ūdenslīniju kuģī smēlās ūdens. Georgs Taube, krasta apsardzes bruņukuģa Admiral Seņavin artilērijas virsnieks, vēlāk rakstīja: “Nekad mūžā es neaizmirsīšu šo skatu. Osljabja arvien vairāk gūlās uz sāniem, vairāki simti cilvēku drūzmējās uz labā borta, nezinot, no kurienes gaidīt palīdzību. Šajā bojā ejošo ļaužu pūlī visu laiku trāpīja japāņu šāviņi… Kad mēs pietuvojāmies, viss kuģa labais sāns jau bija ārā no ūdens līdz ķīlim. Tā spīdīgais apšuvums izskatījais pēc slapjām jūras nezvēra zvīņām. Un pēkšņi, kā pēc komandas, visi cilvēki, kas bija spiedušies uz labā borta, metās pa šīm zvīņām lejā. Ļoti daudzi atsitās pret sānu ķīli un iekrita ūdenī jau sakropļoti. Ūdenī radās ārprātīgs slīkstošu ķermeņu jūklis, ļaudis sauca pēc palīdzības un gremdēja cits citu, virs viņiem turpināja sprāgt ienaidnieku šāviņi. Vēl dažas sekundes, un Osljabja pazuda zem ūdens. Es paskatījos pulkstenī, bija 14. 45. Uz vietu, kur tikko vēl bija Osljabja, steidzās mīnukuģi Buinij, Bravij un Bistrij. Zem lādiņu krusas viņi vilka laukā tos, kurus vēl varēja glābt…
Izglābtie 150 Osljabja jūrnieki stāvēja līdzas mīnukuģa apkalpei. Viņiem atmiņā atausa tās baismīgās minūtes, kuras tie atradās ūdenī pēc kuģa bojāejas. Viņi vēl joprojām nebija atguvušies…
Tad viņi devās uz ziemeļiem. Tas bija gandrīz bezcerīgs mēģinājums nokļūt pie savējiem. Pēc trijām diennaktīm viņus atrada un aplenca desants, izsēdināts no ienaidnieka palīgkreisera. Tagad jau nebija nekādas citas izvēles, tikai padoties gūstā. Uz palīgkreisera visus mīnukuģa virsniekus nopratināja. Jautājumi bija parastie, standarta – vārds, pakāpe… Gūstekņu sarakstā ar 4. numuru bija Arhibalds Keizerlings (grāfs).
Pēc Osljabja bojāejas un flagmaņa sašaušanas krievi pilnīgi zaudēja iniciatīvu. Viņi tikai vārgi centās izvairīties no japāņu uguns. Aleksandr III kolonnas priekšgalā noturējās vien kādas 25 minūtes. Ap 15. 00 tas izgriezās pa kreisi, acīmredzot bojātās stūres sistēmas dēļ, pēc tam nostājās atpakaļ ierindā aiz Borodino, kas pārņēma vadību. Bezpalīdzīgais flagmanis virzījās pa savu, nevienam nesaprotamu kursu. Tā kapteinis jau bija nogalināts. Rožestvenskis bija guvis divus ievainojumus, kājā un galvā, un bija zaudējis samaņu. Ap pusčetriem pēcpusdienā kaujā iestājās pauze. Borodino aizveda krievu eskadru miglā, un japāņi pazaudēja krievus no redzesloka. Bet pusotras stundas atelpa neko nedeva. Jauno bruņukuģu bojājumi bija pārāk stipri. Kad kauja atsākās, to jau varēja saukt nevis par kauju, bet par slaktiņu.
Ap sešiem vakarā apgāzās un nogrima Aleksandr III, pēc 20 minūtēm tam sekoja Borodino. Tajā laikā sadragāto flagmani jau bija pamanījis mīnukuģis Buinij. Neievērojot ienaidnieka uguni, tā kapteinis bezbailīgi pietauvojās pie Suvorova borta un nocēla admirāli kopā ar palikušajiem štāba virsniekiem un ap pussimtu cilvēku lielo bruņukuģa apkalpi. Dzīvi palikušie virsnieki no Suvorova apkalpes uz piedāvājumu pamest kuģi atbildēja ar atteikumu. Starp tiem, kas dalījās ar savu kuģi tā liktenī, bija arī Kurzemes guberņā dzimušais, bijušais tirdzniecības flotes jūrnieks Verners fon Kursels.
Atstumjoties no Suvorov, kurš drīz pēc tam nogrima, Buinij pagāja garām bruņukuģim Imperator Nikolaj I, virs kura bija uzvilkts admirāļa Ņebogatova karogs, un ziņoja, ka eskadras komandieris deleģē komandēšanu. Tikai tagad Ņebogatovs izrādīja kaut kādu iniciatīvu. Apdzinis kolonnu un nostājies tās priekšgalā, viņš aizveda eskadras atliekas naktī. Uznākot tumsai, šaušana apklusa vēlreiz. Taču tumsa šķīra ne tikai ienaidniekus. Tumsā izklīda arī krievu eskadras atliekas. Pāri palikušie bruņukuģi Sisoj Veļikij un Navarin, kā arī kreiseris Admiral Nahimov pēc japāņu mīnukuģu uzbrukuma naktī nogrima. Uz rīta pusi viņu liktenis piemeklēja arī kreiseri Vladimir Monomah.
Eskadras atlikušie kuģi Nikolaj I vadībā no rīta bija aplenkti, klāt bija gandrīz visa japāņu flote. Ņebogatovs pavēlēja uzvilkt mastā balto karogu un padoties bez kaujas. Gūstā nokļuva bruņukuģi Nikolaj I , Orel, Admiral Seņavin un Generaladmiral Apraksin. Citādi rīkojās bruņukuģa Admiral Ušakov kapteinis. Šis kuģis, naktī atpalicis no eskadras galvenajiem spēkiem, arī no rīta bija trīs japāņu kuģu ielenkts. Bojātais Admiral Ušakov iesaistījās cīņā un drīz vien nogrima, aizraujot līdzi varonīgo kapteini. Dažas stundas vēlāk līdzīgos apstākļos aizgāja bojā kreiseris Svetlana. Tuvumā gadījies mīnukuģis Bistrij steidzās uz Korejas krastu un tur metās uz sēkļa, vēlāk komanda savu kuģi uzspridzināja. Pēdējais nogrima kreiseris Dmitrij Donskoj, jau 28. maija vakarā. Tā kapteinis, redzēdams, ka iegūto bojājumu dēļ kuģis nespēs tikt līdz Vladivostokai, pavēlēja apkalpei izkāpt Džaletas salā un kreiseri nogremdēt.
Admirālis Rožestvenskis arī netika līdz dzimtajiem krastiem. Mīnukuģis Buinij bija bojāts, un pēc štāba virsnieku lēmuma (admirālis pats periodiski zaudēja samaņu) Rožestvenski pārnesa uz mīnukuģi Bedovij, kurš drīz vien padevās gūstā diviem jāpāņu mīnukuģiem, pat necenšoties pretoties. Vladivostoku sasniedza vieglais kreiseris Almaz, mīnukuģi Bravij un Groznij. Kreiseris Izumrud, kurš nepakļāvās Ņebogatova pavēlei padoties, prata atrauties no sekotājiem un nokļūt līdz Krievijas krastam. Taču kuģa kapteini bija pārņēmusi panika, un kreiseris uzskrēja uz akmeņiem. Kreiseri Oļeg, Aurora un Žemčug naktī vispār pagriezās uz dienvidiem. Viņiem izdevās nokļūt līdz Filipīnām, kur tie tika internēti. Krievu flote, bet reizē ar to arī cerība izmainīt kara gaitu, beidza eksistēt…
Pēc tā visa caram Nikolajam nekas neatlika, kā tomēr izmantot ASV prezidenta piedāvājumu. 1905. gada augustā sākās sarunas ar Japānu, septembrī tika parakstīts miers. Krievija zaudēja Portarturu un Sahalīnas salas dienviddaļu.
Japānai tika arī Krievijas uzbūvētais dzelzceļš Dienvidmandžūrijā. Pāri visai valstij vēlās masu nemieru vilnis, izbiedētais cars steidzās publiskot 17. oktobra manifestu – pirmo konstitūciju Krievijā, kas ieviesa pārstāvniecības orgānu – valsts domi – un valdību ar premjerministru priekšgalā.
Pēc tam sākās vainīgo meklēšana. Bet tā kā vainīga bija pastāvošā iekārta, tad pārāk dziļi neraka. Admirālis Ņebogatovs tika notiesāts
ar nāvessodu nošaujot, kas tika aizvietots ar 10 gadiem ieslodzījuma cietoksnī. No turienes viņu izlaida pēc četriem gadiem “veselības stāvokļa dēļ”. Viņš pārdzīvoja arī boļševiku apvērsumu un mierīgi nomira 1922. gadā, pēdējos mūža gadus nostrādājis par skolotāju skolā, ko pats bija uzcēlis. Rožestvenskim arī nācās stāties tiesas priekšā, taču ņemot vērā vīņa smago ievainojumu kaujas laukā, viņš tika attaisnots. Viņa štāba virsnieki, kas bija pieņēmuši lēmumu atdot admirāli gūstā, tika cauri ar izslēgšanu no dienesta. Zinovijs Rožestvenskis nomira naktī uz 1910. gadu. Leitnants Arhibalds fon Keizerlings, atgriezies no gūsta, mainīja kvalifikāciju, kļūdams par vienu no pirmajiem zemūdenes kapteiņiem. Pēc 1917. gada apvērsuma viņš, jau 1. ranga kapteiņa pakāpē, pārtrauca dienestu un apmetās uz dzīvi savā dzimtas īpašumā Grobingenas tuvumā, kas mums pazīstama kā Latvijas pilsētiņa Grobiņa. Pēc Latvijas valdības uzaicinājuma viņš atkal uzvilka mundieri, kļūdams par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba sevišķu uzdevumu virsnieku jūras lietās, 1927. gadā kļuva par pirmo Latvijas admirāli. 1931. gadā viņš aizgāja no karadienesta, nododams Latvijas jūras krastu aizsardzības eskadras komandiera pilnvaras Teodoram Spādem.
Krievu zaudējumi
Bruņukuģi
Osljabja – apkalpe 850 cilvēku, izglābti 450
Sisoj Veļikij – apkalpe 750 cilvēku, izglābti 400
Kņazj Suvorov – apkalpe 900 cilvēku, izglābti 25
Navarin – apkalpe 750 cilvēku, izglābti 3
Borodino – apkalpe 875 cilvēku, izglābts 1
Imperator Aleksandr III – apkalpe 875 cilvēku. Visi gājuši bojā.
Krasta apsardzes bruņukuģi
Admiral Ušakov – apkalpe 500 cilvēku, izglābti 220
Kreiseri
Admiral Nahimov – apkalpe 450 cilvēku, izglābti ap 300
Dmitrij Donskoj – apkalpe 400 cilvēku, kaujas laikā gājuši bojā ap 10
Vladimir Monomah – apkalpe 400 cilvēku, kaujas laikā gājuši bojā ap 10
Svetlana – apkalpe 350 cilvēku, gājuši bojā 167
Mīnukuģi
Buinij – apkalpe 75 cilvēku, izglābti visi
Gromkij – apkalpe 75 cilvēku, izglābti visi
Bistrij – apkalpe 75 cilvēku, izglābti visi
Bezuprečnij – apkalpe 75 cilvēku, visi gājuši bojā
Bez tam
Peldošā darbnīca Kamčatka – apkalpe 50 cilvēku, 200 remontstrādnieku, visi gājuši bojā
Transports
Irtiš, Rusj, Angara – kopējais bojāgājušo skaits ap 100 cilvēku
Japāņu zaudējumi
Kuģi – 0
Cilvēki – ap 50 bojāgājušo, no 100 līdz 150 ievainoto