Trešā reiha second hand

1945. gada 17. aprīlī, dienā pirms krievu uzbrukuma Berlīnei, kad jau bija skaidrs, ka pilsētas krišana ir tikai laika jautājums, Gēbelss sasauca savus līdzgaitniekus uz sapulci. Propagandas ministrs padotos uzrunāja ar heroiski pravietiskiem vārdiem: “Mani kungi, pēc simt gadiem par šīm šausmīgajām dienām, kas mums jāiztur, uzņems skaistu krāsainu mākslas filmu. Vai tad jūs nevēlaties nospēlēt šajā filmā kādu lomu? Izturiet, lai skatītājiem nebūtu jāauro un jāsvilpj, kad jūs parādīsieties uz ekrāna.”

Es nezinu, kādas jums ir asociācijas, izdzirdot vārdu “Staļins” vai “Hitlers”. Man nāk prātā komiksu varoņi ar nedabīgu ķērcošu balsi, smieklīgi ģērbušies, viens tādā kā pusmilitārā tautas tērpa stilizācijā un ūsām, otru viņa ūsas un matu šķipsna padarījušas par simbolu, aiz kura slēpjas noslēpums un neprāts. Vai šis tēls būvējies no karikatūru, Čaplina un padomju propagandas mistrojuma, to pat vairs nav iespējams pateikt. Atšķirībā no prinča Čārlza man nav grūti saprast Lielbritānijas princi Hariju, kurš nesen gribēja ierasties uz sava drauga dzimšanas dienu nacistu formas tērpā, jo jebkura vēsturiska nopietnība izaicina vēlēšanos to parodēt un kur nu vēl labāk to darīt, ja ne karaļa galmā.

Tas, ka vācieši pagājušajā gadā uzņēma filmu par Hitleru, ir notikums pašiem vāciešiem, jo viņiem acīmredzami vajadzēja savu “kino Hitleru”. Visi viņu iepriekšējie mēģinājumi Hitleru ekranizēt tika apkaroti ar tēzi, ka vēl nav pienācis laiks, bet Hitlera demonstrēšana kino vāciešiem vienmēr ir bijusi jutīga tēma. Man vienmēr licies interesanti, kas notiek vāciešu galvās, kad viņi skatās filmas par nacistiem, kas ir tas, ko viņi redz, un kā viņi skatās, un cik lielā mērā vainas apziņa ir sagūstījusi šo redzēšanu. Skatīties filmas par nacistiem kopā ar vāciešiem ir tāpat, kā skatīties filmas par Otro pasaules karu kopā ar krieviem, jo bez notikumiem uz ekrāna zālē dzirdams, kurā filmas vietā atskan smiekli, nopūtas, aplausi un šņuksti. Vāciešu reakcija uz kino šķiet pat vairāk vērta par pašas Hitlera filmas patiesībām.

Pēc Bernda Eihingera un Olivera Hiršbīgela filmas Der Untergang (“noriets”, “bojāeja”; Forum cinemas filma tiek demonstrēta ar nosaukumu Sakāve) noskatīšanās kāda Berlīnes kinoteātra zālē valdīja klusums. Sev netipiskā manierē vācieši centās iziet no zāles jau tumsā, kamēr titri uz ekrāna vēstīja par to, ka kapitulācija notika 1945. gada 7. maijā, ka karā gāja bojā 50 miljoni cilvēku, ka koncentrācijas nometnēs nogalināti 6 miljoni ebreju, ka Hermanis Gērings tika notiesāts uz nāvi un pirms nāves soda izpildīšanas izdarīja pašnāvību, ka Heinrihs Himlers mēģināja ar mainītu vārdu noslēpties starp bēgļiem, bet pēc pazīšanas izdarījis pašnāvību, ka Hitlera pēdējā sekretāre Traudla Junga tika pēc kara apzīmogota kā jauniešu līdzskrējēja un līdz pat savai nāvei 2002. gadā dzīvoja Minhenē.

Pirms pāris gadiem – varbūt nedaudz agrāk, patiesībā kopš Grass uzrakstīja Krabja gaitu un Antonijs Bīvors sarakstīja grāmatu Berlīnes krišana – vācieši sāka runāt par sevi kā Otrā pasaules kara upuriem un nevis tikai kara izraisītājiem un vainīgajiem. Sāka iznākt grāmatas par sabombardētajām pilsētām un Silēziju.

Patlaban vainas apziņas māktais vācieša prāts mēģina savienot vainīgo ar cietušo vienotā jēdzienā, nespējot tam valodā atrast piemērotu formulējumu. Sešdesmit gadu laikā ir radies nogurums no visiem tiem stereotipiem un aizspriedumiem, kas piekarināti vācu nācijas bildei. Daily Telegraph vēl pirms filmas parādīšanās uz ekrāniem rakstīja, ka filma daudziem vāciešiem, kuri vēl cieš no Otrā pasaules kara traumas, būs kā “emocionāla atbrīvošanās”. Briti ironiski jautāja, vai vācieši tagad piedos Hitleram. Lai gan jautājums bija palicis nemainīgs: “Kā kaut kas tāds bija iespējams?” Vienīgi tagad tam bija grūti atrast adresātu. To meklēja ne vien Eihingera un Hiršbīgela Der Untergang, bet arī jau pagājušogad aprīlī televīzijā izrādītā Heinriha Breloera filma par Hitlera arhitektu un bruņošanās ministru Albertu Špēru, kā arī vesela memuāru virkne. Memuāru grāmatu izdevusi Špēra meita Margarēta Nisena, atmiņu krājumu sagatavojusi pat Hitlera un Evas Braunas istabene Anna Palma no Oberzalcbergas laikiem; televīzijas raidījumos un avīzēs tiek intervēti vēl dzīvie aculiecinieki. Var runāt par veselu industriju, kas iedzīvojas uz Trešā reiha rēķina un kopā ar vēsturnieku spekulācijām un kinorežisoru fantāzijām liek stāstos atdzimt vēsturiskiem personāžiem, kuri šķiet dzīvi un spēj atbildēt uz to pašu liktenīgo jautājumu.

Die Zeit redaktors Jens Jesens apgalvo, ka Vācijā šobrīd nav radusies vis godīga interese par nacisma perioda realitāti, bet gan plaukst kaut kas pavisam cits – narcistiska noņemšanās pašiem ar sevi. Notiek nevis cīņa ar Trešo reihu, bet gan ar “izspļaujamajiem tēliem”, kādus Trešais reihs ir atstājis katra vācieša galvā, un stāsts jau sen nav par patiesību, bet gan par Trešā reiha tēmas second hand lietojumu. Katram vācietim, un ne tikai vācietim, ir savas lasītas, redzētas, dzirdētas un noklausītas klišejas, viedokļi, domas, kas sajaukušās vienā kopīgā jūklī, kur iespējams domāt tikai par sevi un nevis par kaut kādu vēsturisko realitāti ar visām no tās izrietošajām sekām. Ja kāds filmā Der Untergang vēlas atrast izskaidrojumu, kāpēc vāciešus aizrāva Hitlers, viņš tur neko tādu neatradīs. Filmā Hitlera galvenā problēma savās pēdējās dienās ir, lai sabiedrotie viņu nesaņem gūstā un nepadara par apsmieklu, lai netiktu iegūts viņa līķis, kas tiek sadedzināts, un lai šī viņa mistiskā nāve kļūst par mītisku pamatojumu Hitlera tālākajai dzīvei. Iespējams, tāpēc Vims Venderss pēc filmas noskatīšanās bija sašutis, ka tajā var redzēt visu, bet ne Hitlera nāvi: “Vīrietis iedod sev un savai Evai indi. Kāpēc netiek parādīts, ka šis cūka beidzot ir miris? Varbūt mēs tās ainas iegūsim vēlāk kā piedevas materiālu filmas DVD versijai?” Kāds vācu kritiķis pat izteicās, ka Hiršbīgela filmā Bruno Ganca attēlotais Hitlers pēckara dzimušajiem esot atdevis fīreru atpakaļ.

Filmā Hitleru spēlē šveiciešu aktieris Bruno Gancs, tas pats Vendersa eņģelis no filmas Debesis pār Berlīni, kurš sadomā debesis apmainīt pret dzīvi ar cilvēkiem. Kad skatos uz Gancu filmā par Hitleru, vienīgais, ko redzu, ir šis eņģelis ar nošļukušiem pleciem, fīrerā noslēpies eņģelis. Un ir kaut kāda pretīga sajūta skatīties uz Hitleru, bet domāt – eņģelis, it kā aktieris visas savas iepriekšējās lomas turpinātu spēlēt arī nākamajās.

Visvairāk kritika pārmeta filmai mēģinājumu parādīt Hitleru kā cilvēku, nevis dēmonu, tādu, kam piemīt raksturs, neirozes, kompleksi un no šejienes izdarīt secinājumus par to, kas notika. Bruno Gancs pēc Der Untergang iznākšanas uz ekrāna izteicās, ka viņš nekad nebūtu piekritis spēlēt Hitleru, ja būtu vācietis. Aktieris piedāvā versiju, ka Hitlers ieguldījis lielas pūles, lai slēptu to, cik viņš patiesībā ir tukšs. Un šim tukšumam esot vistiešākais sakars ar Vīnē pavadītajiem gadiem, kad Hitlers gribējis ielauzties pilsoniskajās aprindās, bet nav ticis pieņemts. Kad vācu prese Bruno Gancam pēc filmas iznākšanas vaicāja, kas viņam palīdzējis spēlēt Hitleru, Gancs norādīja uz Hitlera mākslinieciskajām ambīcijām, Špērs esot bijis pārsteigts par amatnieciski augstvērtīgajām skicēm, kādas fīrers piedāvājis savam arhitektam izvērtēšanai. Hitlers nekad neesot atteicies no savas vēlēšanās būt māksliniekam un tam bijusi būtiska ietekme arī uz viņa tālāko darbību. Neīstenotās mākslinieciskās ambīcijas esot izraisījušas visus tos defektus, kas fīreram piemitušas – šaudīgs skatiens, nelaimīga sejas izteiksme, pat savos retoriskajos izlēcienos Hitlers esit atstājis nedaudz lempīgu iespaidu. Vēsturnieki min, ka mīlestība uz Vāgnera operām viņā apliecinot nerealizēta varoņa kompleksu.

Hitleram paticis celties pulksten vienpadsmitos, viņš ar izcilu veiklību esot spējis pielāgoties sarunbiedriem. Tiesa gan, vienīgā liecība par normāli runājošu Hitleru esot kāds piecu minūšu audioieraksts, kas saglabājies no 1942. gada Hitlera sarunas ar somu diplomātu. Gancs arī apmeklējis nodarbības tiem, kuri sirgst ar parkinsonismu, jo zināms, ka šī kaite piemitusi arī Hitleram.

Taču vācu vēsturnieks Joahims Fests, pēc kura grāmatas Hitlers arī tapusi šī filma, uzskata, ka vislabākais Hitlera lomas atveidotājs bija Hitlers pats. Viņš vienmēr spēlējis kādu lomu, nekad nav atļāvies būt brīvs citu cilvēku priekšā, vienmēr zinājis, ka atrodas uz skatuves, un šī apziņa viņu nekad neesot pametusi. Iespējams, tāpēc arī filmā rodas sajūta, kāda pārņem sliktā teātrī, kad aktieris attēlo to, kas jau dzīvē ir bijis attēlojums, tāpēc nav skaidrs, ko gan saprašanai varētu dot zināšanas par to, kāds cilvēks īsti bija Hitlers, ja jau Hitlers pats bija Hitlera imitācija. Un filmas autoru lielā griba meklēt Hitlerā cilvēku arī ir tā, kas, skatoties filmu, rada sajūtu, ka Hitleru spēlē pārģērbies eņģelis no pavisam cita kinostāsta.

Amerikāņu bibliotekārs Čārlzs Mičels saskaitījis, ka kopš 1940. gada ir uzņemtas ap 100 filmām, kurās attēlots Hitlers, sākot no Čārlija Čaplina klasiskā The Great Dictator. Iespējams, tieši Čaplina groteskā Hitlera tēla dēļ patlaban pat pie vislabākās gribas aiz Hitlera tēla vairs nevar saskatīt cilvēku, bet parodiju, ieskicējot to ikonu, kā Hitlers turpmāk tika rādīts kino un televīzijā. Čaplins parodēja lielo diktatoru viņam vēl dzīvam esot, viņš gribēja būt un bija politisks, un bija uztaisījis politisku filmu, varbūt pat vienīgo politisko filmu par Hitleru. Nav nekādu liecību par to, ka Hitlers būtu šo filmu redzējis. Visas pārējās varēja būt tikai vēsturiskas kostīmfilmas ar visām žanra nelaimēm, kurām jārēķinās ar Čaplina radīto Hitlera tēlu. Ne velti pagājušā gada nogalē Anglijā divas liekās ūsas, ko Čaplins izmantoja filmā The Great Dictator, izsolē tika pārdotas par 11 950 un 17 952 angļu sterliņu mārciņām.

Pēckara Vācijai taisīt filmas par Hitleru bija tabu. 1955. gadā par Hitlera pēdējām dienām bunkurā filmu nolēma uzņemt režisors Georgs Vilhelms Pābsts, kuram savu atmiņu versiju bija pārdevis apsardzes virsnieks Emerihs Nastls. Toreiz par lielāko honorāru visā vācu valodas pēckara filmu vēsturē filmas Der Letzte Akt (Pēdējā aina) scenāriju rakstīja Remarks, kurš gan Hitlera laiku pazina tikai no nostāstiem. Remarka grāmatas 1933. gadā tika sadedzinātas, viņš pats dzīvoja ārzemēs, jo jau 1929. gadā, kad parādījās viņa grāmata Rietumu frontē bez pārmaiņām, viņš tika nosaukts par tēvzemes nodevēju.

Vēsturisko materiālu filmai piegādāja arī ASV jurists Mihaels Musmanno, kurš 1950. gadā bija izdevis grāmatu Pēc desmit dienām nāve. Aculiecinieki vēsta par Hitlera galu. Musmanno bija piedalījies Nirnbergas prāvā un laikā starp 1945. un 1948. gadu bija apkopojis apmēram 200 aculiecinieku stāstus, tajā skaitā arī Hitlera pēdējās sekretāres Traudlas Jungas atmiņas.

Toreiz filmas komanda nespēja vienoties, vai veidot filmu kabarē stilā, vai ar pietiekamu vēsturiskās nopietnības devu. Jau toreiz prese rakstīja, ka šīs tēmas kinematogrāfiskā versija sniedzas ārpus gaumes robežām.

50. gados parādījās versija, ka bunkura fīrers arī ir tas īstais, tas atšķīrās no Hitlera mīta, kas balstījās uz fīrera tēlu lielajās masu sapulcēs ar milzīgajām būvēm. Bunkurā Hitlers bija vientuļš vīrs, kuru vajājis destruktīvs bojāejas prieks. Remarks toreiz presei paziņoja, ka viņu uzdevums ir parādīt, ka Hitlers nomira kā žurka krātiņā, taču problēma bija tā, ka savā scenārijā Remarks Hitleru un Evu Braunu bija padarījis par smieklīgiem sīkpilsoņiem, un filma būtiski atšķīrās no scenārija. 50. gados Hitlers nedrīkstēja parādīties kā smieklīga figūra, jo cilvēks, no kura baidījās miljoni un ar kuru septiņus gadus karoja visa pasaule, nevarēja būt komiska lelle. Tas pēckara paaudzei būtu bijis aizvainojoši. Filmas producents vēlējās, lai bijušie nacisti iznāk no filmas un saka, ka tagad viņi saprot, kāpēc bijuši kopā ar Hitleru, un atzīst, ka tas bijis nepareizi. Filmas pirmizrāde notika Ķelnē, vācieši to esot uzņēmuši ar smiekliem un jautājuši, vai tiešām viss esot bijis tik vājprātīgi? Vācieši, kas bija sākuši dzīvot saimnieciskā brīnumā, paziņoja, ka pa desmit gadiem jau aizmirsies, kā tas viss bija, daži protestēja, ka nav ko noņemties ar tādām tēmām, ka viņi grib dzīvot mierā un brīvībā vai arī ka filmām par Hitleru vēl neesot pienācis laiks. Pēc pavisam neilga laika filma pazuda no kinoekrāniem un tika aizmirsta.

Filmas Der Untergang pirmizrāde Berlīnē pagājušā gada septembrī notika kādu padsmit minūšu gājienā no vietas, kur atradās Hitlera bunkurs. Todien pirms pirmizrādes, kad pie Delphi Filmpalast rullēja sarkanos paklājus un nožogoja gājēju celiņu vēsturisko personāžu atveidotājiem, kinoteātrī no rīta rādīja citu filmu Ādolfa Hitlera 100 gadi. Pēdējās stundas fīrera bunkurā, ko 1989. gadā bija veidojis tagad skandalozi slavenais teātra režisors Kristofs Šlingenzīfs. Filma tika uzņemta vienas dienas laikā, un tās budžets bija 14 000 vācu marku. Tajā Hitlera pēdējās dienas bunkurā bija attēlotas kā komēdija underground kino stilā, kur Hitlers ar saviem kumpeļiem parādīti kā fantasmagoriski frīki, kas bunkurā imitē kaut ko līdzīgu 1968. gada paaudzes stilam dzīvot kopistiskos dzīvokļos. Savā bunkura versijā Šlingenzīfs izmantojis arī mūsdienīgus elementus, piemēram, Hitlers skatās televizoru, bet tajā runā kāds cits pasaules uzlabotājs Vims Venderss, kurš Kannu kinofestivālā aicina “uzlabot pasaules attēlus, lai varētu uzlabot pasauli.” Kad filma esot pirmo reizi rādīta Berlīnes kinofestivālā, viens no pirmajiem, kurš izgājis no zāles, nenoskatījies līdz galam, bijis tieši Vims Venderss. Jau Šlingenzīfa versijā Hitlers atbilst vajadzībai neaplūkot fīreru tikai kā ļaunuma fenomenu, jo pēckara paaudzēm bija izdevīgi norobežoties no fīrera laikā un telpā, lai pašapmierināti paziņotu, ka pašiem ar to nav nekāda sakara.

Atšķirībā no Šlingenzīfa filma Der Untergang tiek pasniegta kā monumentāls episks darbs, kam iztērēti 13 miljoni eiro un kas maldās starp komēdiju un traģēdiju, pieņemot Gētes definīciju, ka traģēdijās galvenie varoņi iet bojā, bet komēdijās precas. Šajā gadījumā varoņi dara abas lietas, vispirms precas un tad domā, kā būtu labāk – nošauties vai noindēties. Filmas producents Bernds Eihingers, aizstāvot savu Hitlera cilvēka stāstu un norobežojoties no morālas dabas pārmetumiem, paziņojis, ka viņu visvairāk esot interesējis paaudžu jautājums, paralēles starp nacistu partijas biedriem un studentu kustības darbiniekiem, jo tā 68. gada paaudze, kas skaļi moralizējot, esot tie paši, kuri savulaik vicinājuši Mao grāmatiņas, bet tai pašā laikā itin labi bijuši informēti par Mao varas darbiem. Eihingers uzskata, ka ir pienācis laiks, lai filmu par vācu vēsturi veidotu paši vācieši, izgaismojot vēsturi ar tām iespējām, kādas ir pieejamas, un to pēdējos gados nav mazums.

Stāstu par Hitleru bunkurā var stāstīt dažādi – no Magdas Gēbelsas perspektīvas, no Evas Braunas perspektīvas, no Hitlera perspektīvas, var arī no Hitlera sekretāres perspektīvas. Hiršbīgels izvēlējies pēdējo variantu. Austriešu kinorežisors Andrē Hellers jau 2001. gadā uzņēma filmu Melnajā caurumā. Hitlera sekretāre – tā bija saruna ar Hitlera pēdējo sekretāri Traudlu Jungu, kas astoņdesmit gadu vecumā pirmo reizi parādījās kameras priekšā, lai pastāstītu par savu dzīvi. Hitlera sekretāres atmiņas kalpoja par vēstures interpretācijas materiālu arī Hiršbīgela un Eihingera filmai. Tā sākas ar Traudlas Jungas citātu no Hellera filmas: ”Man ir tāda sajūta, ka es uz šo bērnu esmu dusmīga un ka es nevaru viņam piedot, ka es šīs šausmas, šo monstru neatpazinu savlaicīgi. Un galvenokārt tāpēc, ka es tik neapdomīgi pateicu “jā”.

Es nebiju nekāda pārliecinātā nacionālsociāliste. Kad es ierados Berlīnē, es varēju pateikt “nē”, atteikties iesaistīties un atteikties, lai mani sūta uz fīrera mītni. Bet es to neizdarīju, jo ziņkāre bija pārāk liela. Patiesībā es nebiju iedomājusies, ka liktenis mani iesviedīs vietā, pēc kuras es vispār neesmu tiekusies. Un vienalga, man ir ļoti grūti sev to piedot.” Autentiskie Traudlas Jungas citāti filmas Der Untergang sākumā un beigās laikam domāti kā tāds paskaidrojums vai ticamības apliecinājums tam, kāpēc vācieši filmu par Hitleru pasniedz kā apjukušas un naivas sekretārītes stāstu par savu šefu. Acīmredzot domāts, ka sekretāre reprezentē visu vācu tautu ar tās 60 gadus vecajām problēmām. Taču Trešā reiha noriets no sekretāres perspektīvas varētu labi derēt Holivudas scenārijam, bet ne autoru iecerētajai Hitlera-cilvēka saprašanai. Katrā ziņā tas, kā attēlota mistiskā pamata radīšana Hitlera nemirstībai, izskatās pārliecinoši, arī no sekretāres viedokļa, kurai Hitlers veltījis savus pēdējos vārdus: “Rītdien mani nolādēs miljoni… bet liktenis to tā vēlējās.”