Laikmets Sada zīmē

2003. gadā apgāds Atēna laida klajā kādas iepriekš nepazīstamas francūzietes Katrīnas Mijē autobiogrāfisko grāmatu Katrīnas  M. seksuālā dzīve [1. No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. ] sniegbaltos vākos. Izdevniecība droši vien cerēja, ka šī grāmata, ko Francijā pārdeva vairāk nekā 500 000 eksemplāros, ne tikai iepazīstinās latviešu lasītāju ar jaunākajiem strāvojumiem erotiskajā/pornogrāfiskajā literatūrā, bet arī raisīs sabiedrībā diskusiju par to, ko un kā var rakstīt un kas no tā iznāk. Jāatzīst, ka Latvijā grāmata palika tikpat kā nepamanīta.

Šim kritikas – un baidos, ka arī erudīta lasītāja – uzmanības trūkumam ir vairāki cēloņi. Pirmais un galvenais – pati grāmata. Es netiku tālāk par pirmajām piecpadsmit lappusēm no pirmās nodaļas, secinot, ka Mijē detalizētais, taču ne pie kā nevedošais un neko tālāk par tekstu neatklājošais kopošanās ainu apraksts mani vienlaikus kaitina un garlaiko, un saņēmos grāmatu pabeigt tikai nesen, šī raksta sakarā. Atzīstu, ka manas nepatikas iemesls ir saistīts arī ar valodu, tas ir, ar grāmatas tulkojumu latviešu valodā, taču nevis tulkotājas prasmes dēļ, kas ir pat slavējama, bet pašas valodas dēļ. Tradīcijas trūkuma dēļ latviešu valodā vispār nav izveidojies literāri erotiskais “diskurss”, kas Francijā sāka dzīt saknes jau Renesanses laikmetā. Vārdi, kas franciski ir tīkami aizplīvuroti, uzvedinoši un glāsmaini, latviešu valodā kļūst brutāli tieši, nokaitēti un pat vulgāri. Piemēram, kā tulkosim franču derrière, kas semantiski nozīmē “aizmugurējā daļa”? “Sēžamvieta” izklausās arhaiski klīrīgi; “dibens”, ko par tulkojumu izvēlējusies Grīnberga, – nedaudz bērnišķīgi; “pakaļa” – pārāk vulgāri. Ar konkrētu ķermeņa daļu apzīmējumiem ir vēl grūtāk, jo vidusposms starp anatomiski medicīniskiem un piedauzīgiem nosaukumiem latviešu valodā faktiski neeksistē.

Otrkārt, izdevniecība, manuprāt, nav mācējusi šo grāmatu pareizi pasniegt, tas ir, pasniegt to kā “literatūru” (šis grūti definējamais jēdziens uz potenciālajiem latviešu pircējiem līdz šim ir iedarbojies ļoti rosinoši). Dace Rukšāne savu anotāciju, kas lasāma uz grāmatas pēdējā vāka, nobeidz ar vārdiem: “Patiesi, kaili un... ļoti uzbudinoši” (es nepiekrītu), droši vien neiedomājoties, ka mūsdienās reti kurš cilvēks, kas meklē palīglīdzekļus, lai stricto sensu [2. Tiešā nozīmē (latīņu val.)] panāktu seksuālu uzbudinājumu, tērēs vairākus latus un pirks kaut kādu grāmatu. Tiesa, turpat Dace arī raksta, ka šis sacerējums “atklāj sievietes seksualitātes būtību slāni pa slānim” (atkal nepiekrītu, un varu tikai ar ilgām raudzīties nākotnē, kad beidzot parādīsies kāda grāmata, kas šo mistēriju atklās). Ko tad šī grāmata īsti dara? Uzbudina lasītāju vai iztirzā sievietes seksualitātes būtību?

Treškārt, svarīgs aspekts tam, ka grāmatu uzņēma visai nevērīgi, man šķiet, ir autores nacionālā piederība. Ak tad francūziete! Un par ko tad raksta?... Ne tikai latviešu, bet arī citu tautu nacionālajos aizspriedumos franču vīrieši pozicionēti kā nelabojami brunču mednieki un viņu sievietes kā nenogurdināmas koķetes, kas neatsakās no piedzīvojumiem – vismaz no “franču skūpsta” ne. Šaubos, vai par spīti britu zinātnieku pūlēm šiem atzinumiem ir kāds sociāli antropoloģisks pamatojums, kas pierādītu, piemēram, ka francūzietes biežāk ielaižas gadījuma rakstura sakaros nekā anglietes vai latvietes. Statistika, ja tāda vispār iespējama, droši vien rādītu tieši pretējo, jo Francijā ir daudz pārliecinātu katoļu, kas turas pie savas bauslības, un mūslaikos vēl vairāk musulmaņu, kas turas pie savējās. Jautājums drīzāk ir par to, kādu informāciju sabiedrība pacieš publiskajā telpā. Bila Klintona seksa skandāla sakarā ir pamācoši atcerēties, ka Francijas cienītā un godātā prezidenta Miterāna bērēs 1996. gadā plecu pie pleca stāvēja gan viņa sieva, gan mīļākā, ar ko viņam bija arī ārlaulības bērns. Šo faktu tauta uztvēra nevis kā spļāvienu valstiskās tikumības sejā, bet gan kā tādu “cilvēcisko faktoru”, kas prezidenta dzīvi padara tuvāku mazajam cilvēkam.

Parīze sen vairs nav un, iespējams, nekad nav bijusi pasaules seksa patēriņa metropole, taču gadsimtiem sena tradīcija turpina Parīzes tēlu saistīt ar kabarē dejotājas pacelto kāju zeķturī un noslēpumainu svešinieci, kuras kairais dekoltē it kā nejauši piepeld pie jūsu galdiņa. Šī tēla veidošanā lielāko ieguldījumu ir devuši 19. gadsimta mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki. Prostitūta ir gandrīz obligātais mākslinieka pavadonis – viņa draudzene un uzticības persona, viņa modelis un mūza, dažkārt viņa vienīgā īstā mīlestība, femme fatale,[3. Liktenīgā sieviete (franču val.)] dvēseļu un dzīves noslēpumu zinātāja. Balzaks, Mopasāns un Zolā ielasmeitām piešķīruši galvenās lomas prozā (Mopasāna stāstā Tauklodīte prostitūta ir vienīgais pozitīvais tēls – pretstatā augstākās sabiedrības patmīlīgajai liekulībai un aprēķinam, viņa spēj izrādīt pašaizliedzību, nesavtību un pazemību), Tulūzs-Lotreks un impresionisti viņas zīmējuši un gleznojuši, Šarls Bodlērs – glorificējis dzejā. Bodlēra drūmajā Parīzes un eksistences ainā būtībā ir tikai divi sieviešu tēli – Nāve un Ielasmeita. Žoržs Batajs stāstā Edvardas kundze (1937) iet vēl tālāk – Edvardas kundze vīrietim, kurš ieradies viņu uzmeklēt publiskajā namā, rāda savu klēpi un, kad viņš jautā, kāpēc viņa tā dara, viņa atbild: “Tu redzi, es esmu DIEVS.” Vēlāk viņš saprot, ka tā tas arī ir.

Protams, aiz prostitūtas cildenās stājas franču mākslā un literatūrā ne vienmēr redzama realitāte, kas šīm sievietēm bija daudz drūmāka – sifiliss, alkoholisms, netīrība un nabadzība. Nevar arī noliegt, ka mūsdienu Parīzē ielasmeitas vairs nespēlē to radošo mīlas priesterieņu lomu, ko spēlēja agrāk. Tagad franči mīlas verdzeni-mūzu drīzāk meklē Taizemē un citur Austrumos, [4. Par šo jautājumu var lasīt Mišela Velbeka romānā Platforma, 2001] taču parīzietes tēls ir palicis. Kā raksta amerikāņu rakstnieks Henrijs Millers: “Pirmā lieta, ko tu Parīzē pamani, ir tas, ka sekss ir gaisā. Lai kur tu ietu un lai ko tu darītu, tu parasti sev blakus atrodi sievieti. Sievietes ir visur. Kā puķes”.[5. Henry Miller, The World of Sex, 1957]

Revolūcija un vārda brīvība

Franču oficiālā cenzūra un tikumības policija pārstāja vētīt erotisko un pornogrāfisko literatūru tikai pirms aptuveni 25 gadiem, tas ir, gandrīz tajā pašā laikā, kad cenzūras važas nokrita arī citās Eiropas valstīs. Tomēr viens no franču literatūras paradoksiem ir fakts, ka aizliegtā literatūra – vai vismaz būtiskākā tās daļa – nekad nav bijusi margināla un interesentiem neatrodama. Pēc liecībām redzams, ka gan Fransuā Rablē laikā 16. gadsimtā, gan marķīza de Sada laikā 18. gadsimta beigās, gan 20. gadsimta pirmajā pusē, kad policija vajāja pagrīdes izdevniecības, ar aizliegtajiem darbiem bija iepazinušies visi inteliģentie laikabiedri – kritiķi, rakstnieki, mākslinieki un baznīcas augstākās amatpersonas, kas nekautrējās šos darbus publiski komentēt un tādējādi pat ar negatīvas reklāmas palīdzību vairoja to kultūrvēsturisko nozīmi. Paši cenzūras vajātie rakstnieki nereti vērsās pie valsts pirmajām personām, lai panāktu savu darbu atzīšanu: marķīzs de Sads 1803. gadā drosmīgi nosūtīja imperatoram Napoleonam savu romānu Žiljeta[6. Juliette, ou la suite de Justine – de Sada slavenā romāna Žistīne jeb tikuma nedienas turpinājums pirmoreiz iznāca 1797. gadā Holandē. ]– ļaunuma un izvirtības apoloģiju filozofiskā ietērpā; Dominika Orī, kas zem pseidonīma Polina Reāža bija publicējusi sadomazohistisku romānu Stāsts par O, 1955. gadā tikās ar Ministru kabineta locekļiem, lai tie pasargātu viņu no tikumības policijas reidiem un pratināšanas.[7. Stāsts par O ir ieturēts Sada tradīcijā, bet skata punkts tajā ir pārvietots un psiholoģizēts. O ir jauna sieviete, kas neprātīgi mīl Renē. Kādu dienu Renē iesēdina viņu taksometrā, aizsien acis un aizved uz kādu muižu Parīzes pievārtē, kas izrādās Sada pils pārcēlums mūsdienās. Tur O pakļauj ritualizētām mocībām: pils saimnieki – vīrieši tur viņu piesietu ķēdē, seksuāli izmanto, per līdz asinīm un pazemo pēc savas gribas. Arī tad, kad O nav aizsietas acis, viņa nedrīkst pacelt skatienu no zemes, lai redzētu, vai pāridarītājs ir Renē vai kāds cits. Sieviete pilnībā padodas Renē un citu vīriešu gribai, uzskatot, ka tikai tā viņa var mīļotajam pierādīt savu mīlestību un nodrošināt pretmīlu. Ar laiku viņa saprot, ka tieši šāds attiecību modelis viņai ļauj pilnībā izprast savas jūtas un izprast pašai sevi. Vēlāk, pēc atgriešanās no pils, Renē nodod O kā verdzeni savam draugam seram Stefanam, kas sievietes ķermenī ar nokaitētu dzelzi iededzina savus iniciāļus un izver caur viņas ārējiem dzimumorgāniem ķēdi, kurā viņa tiek vadāta. Romānam ir divi paralēli nobeigumi, ko lasītājs var izvēlēties. Viens nobeigums: sers Stefans aizved O atpakaļ uz pili un tur pamet (tāpat kā viņu iepriekš pameta Renē); otrs nobeigums – jūtot, ka sers Stefans par viņu ir zaudējis interesi, O lūdz Stefanam atļauju izdarīt pašnāvību un viņš piekrīt. Grāmata sarakstīta brīnišķīgi dzidrā un elegantā franču valodā, bez neviena nepiedienīga vārda, un tā ir patiesi šaušalīga.]

Otrs franču paradokss, kas leģitimējis erotikas un pornogrāfijas klātbūtni kultūrā, ir piedauzīgās literatūras saistība ar politiskajiem apvērsumiem un revolūciju, kas franču pilsoniskajā vērtību sistēmā ieņem neapstrīdamu vietu. Vispirms ar Lielo Franču Revolūciju – lūzuma punktu Apgaismības laikmetā, kas ar vienādu dedzību zem letes izplatīja gan antimonarhistiskus un antiklerikālus pamfletus, gan arī tā sauktos netiklību aprakstus (histoires de libertinage).

Lielā Franču Revolūcija ir interesants vēstures paradokss, jo būtisku lomu tajā nospēlēja visu laiku lielākais pornogrāfs marķīzs de Sads. Pirmkārt, kā radikālā spārna teorētiķis, kura priekšā visi 20. gadsimta anarhisti nobāl. Sada pirmajā nozīmīgajā darbā Saruna starp priesteri un mirstošo (1782) mācītājs, kas nācis pie cilvēka nāves gultas, lai uzklausītu grēksūdzi, ir satriekts, dzirdot, ka mirstošais nožēlo tikai to, ka viņš dzīves laikā nav apmierinājis visas savas vēlmes un ļāvis brīvu vaļu savām kaislībām. Vēlmes taču ir dabas radītas un tāpēc tām ir jātiek apmierinātām. Visus ierobežojumus – gan sociālos, gan reliģiskos savā muļķībā ir izdomājis cilvēks. Grāmatā Buduāra filozofija (1795), ko ievada politisks manifests Francūži, vēl mazliet piepūles, ja jūs gribat būt republikāņi, Sads raksta, ka politiskā revolūcija nav iespējama bez tikumu revolūcijas. Likumu skaitu vajagot samazināt līdz minimumam, un likumiem jābūt formulētiem ļoti vispārīgi, lai tie neierobežotu cilvēkus ar “dažādiem temperamentiem”. Sads uzskaita četras darbības, kas ir pieļaujamas cilvēku starpā, – nomelnošanu, zādzību, izvirtību un slepkavību. Slepkavību, piemēram, attaisno pati daba: “Tā kā iznīcība ir viens no pirmajiem dabas likumiem, nekādu rīcību, kuras mērķis ir iznīcināšana, nevar nosaukt par noziedzīgu.” Sada ideāls ir totāla seksuālā brīvība, kas ietver arī incestu, izvarošanu, bērnu izmantošanu un spīdzināšanu, lai arī filozofiskajā darba daļā viņš šīs darbības nepiemin. Sada seksuālās brīvības jēdziens atšķiras no seksuālās brīvības jēdziena, ko lieto, piemēram, Katrīna Mijē, – šī brīvība neņem vērā citu cilvēku brīvību; tā ir tik liela, cik tu vari sev paņemt; šī brīvība nozīmē to, ka tavu personīgo vēlmju realizācija vienmēr ir primāra (jo pretējā gadījumā tava brīvība būtu ierobežota). [8. Daudzi Sada teksti pēc formas, uzbūves un retorikas paņēmieniem līdzinās Apgaismības domātāju un enciklopēdistu Didro un Voltēra filozofiskajām novelēm. Saukdams filozofiju par “svēto lāpu”, Sads, protams, iestājās arī pret cenzūru: “Lai visneķītrākie zaimi un visbezdievīgākās grāmatas (..) tiek pilnībā atļautas!”]

1789. gada jūlijā, kad revolūcija sāka nobriest, marķīzs de Sads bija nosēdējis Bastīlijā jau piecus gadus par tā saukto “mazo meitenīšu lietu”. [9. 1775. gadā Sads ar sievu ievilināja Kostas pilī piecas pusaugu meitenītes un vienu zēnu, it kā pieņemot viņus darbā par kalpotājiem, bet īstenībā iesaistot viņus dažādās neķītrās izdarībās un, iespējams, arī spīdzinot. Pusgadu vēlāk, kad no bērniem nebija nekādu ziņu, bet apkārt klīda nejaukas baumas, vienas meitenītes vecāki iesūdzēja Sadu tiesā par bērnu nolaupīšanu.] Desmit dienas pirms Bastīlijas ieņemšanas un sargu nolinčošanas, ko uzskata par revolūcijas sākumu, Sads, izmantodams urinēšanai paredzētu caurulīti kā ruporu, no kameras loga kliedza uz kvartāla ļaudīm, ka cietumā sardze grasoties visiem ieslodzītajiem pārgriezt rīkles (tas nebija tiesa). Cietuma galvenais uzraugs, baidīdamies ar varu viņu apklusināt, lai vēl vairāk nesatracinātu pūli, personīgi lūdza karali atbrīvot Bastīliju no kliedzēja. Sadu pārveda uz Šarentonas slimnīcu plānprātīgiem noziedzniekiem.

14. jūlijā, kā zināms, Bastīliju ieņēma – šajā datumā atzīmē Francijas valsts svētkus. [10. Izmantošu izdevību, lai piebilstu, ka no Bastīlijas atbrīvoja šādas personas: 1) plānprātīgo Malvilas hercogu, kas bija ieslodzīts pēc ģimenes lūguma, jo trakonamos tolaik apstākļi bija daudz sliktāki; 2) erotomānu Solāžu, kas bija notiesāts par incestuālām attiecībām; 3) vienu (vienīgo!) politisko noziedznieku – Tavernjē, kas bija nosēdējis jau 30 gadus par mēģinājumu nogalināt Luiju XV; 4) četrus krāpniekus un naudas viltotājus, ko nākamajā dienā ieslodzīja no jauna. Sads šai kompānijā būtu labi iederējies. ] Īsi pirms Bastīlijas sagraušanas Sada kamerā atrada sienas spraugā paslēptu savdabīgu revolūcijas manifestu – romāna 120 Sodomas dienas manuskriptu. [11. Romāns, kura pēdējā daļa saglabājusies tikai plāna formā, stāsta par četriem izvirtušiem aristokrātiem, kas ieslēdzas kādas nomaļas pils sienās kopā ar vēl 42 cilvēkiem – gan savām sievām, mīļākajām, radiniekiem un bērniem, gan arī pusaugu zēniem un meitenēm, kas īpaši piemeklēti šim pasākumam. Romānā kopumā aprakstīti ap 600 seksuālu perversiju scenāriji, kam pils saimnieki pakļauj gūstekņus. Romāna pēdējā daļā 30 cilvēki tiek nogalināti, sagādājot tiem ārprātīgas mocības.]

Gandrīz divus gadsimtus vēlāk – 1968. gadā pienāca kārta tā dēvētajai “studentu revolūcijai”, kad tūkstošiem jauniešu dedzināja ielās automašīnas un cēla barikādes, formāli protestējot pret izglītības sistēmu, bet būtībā protestējot pret “liekulīgo buržuāzisko sabiedrību”. Studentiem bieži nebija politiskās gudrības un nebija arī naudas, par ko nopirkt “brīvību”, tāpēc viņi to ņēma paši un lielākoties tādā formā, kas bija visvieglāk realizējama – proti, seksuālā. 1968. gada saukļi bija: “Es izsludinu nepārejošu laimes stāvokli”, “Ir aizliegts aizliegt” un “Dzīvot, nezaudējot laiku, baudīt bez aiztures”. Katrīna Mijē ir tieša 1968. gada seksuālās revolūcijas un tai sekojošās feminisma kustības mantiniece, pat ja abas šīs kustības viņa atzīst par pārlieku idealizētām un noraida savu piederību 70. gadu feminismam, kas pēc būtības bija karš starp dzimumiem. Kādā intervijā, atskatoties uz 20 “seksuālās brīvības gadiem”, viņa saka, ka tā bijusi ārkārtīga veiksme – uzaugt tajos gados, ka 70. gadu paaudze dzīvojusi “sava veida paradīzē, (..) laikā starp kontracepcijas tablešu izgudrošanu sievietēm un AIDS epidēmijas sākšanos.” Šis laimes laiks plaši atspoguļojās mākslā, kino, mūzikā un arī literatūrā.

Visbeidzot, liela nozīme pornogrāfisko grāmatu “integrēšanai” franču literatūras citadelē ir bijusi kritiķu un it sevišķi filozofu ietekmīgajai un autoritatīvajai darbībai 20. gadsimtā, kam pasaulē nav līdzīgas. Reti kurš cilvēks Francijā ir tā godāts kā literatūras kritiķis esejists! Dažādu iemeslu dēļ kritiķiem un filozofiem seksa jautājums un literārā pornogrāfija gāja pie sirds. Ja sirreālisti nebūtu sajūsminājušies par Sadu; ja Apolinērs 1914. gadā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā Sada darbu izlases priekšvārdā nebūtu rakstījis, ka 20. gadsimts būs Sada zīmē (ļoti pravietiski vārdi); ja kritiķi Rolāns Barts un Moriss Blanšo un psihoanalītiķis Žaks Lakāns nebūtu veltījuši viņam nopietnas kritiskas esejas; un galu galā – ja Mišels Fuko nebūtu sarakstījis Seksualitātes vēsturi [12. Sada kritikas apgūšana un pārstāstīšana pārsniedz manas spējas, tāpēc ieskatīšos tikai Simonas de Bovuāras 1951. gadā rakstītajā esejā Vai mums jāsadedzina Sads? Bovuāra sauc Sadu par Freida un psihoanalīzes priekšgājēju, kurš intuitīvi uztvēris patiesību par cilvēku. “Ir ievērojami,” viņa saka, “ka, piemēram, 1795. gadā Sads rakstīja: “Es uzskatu, ka seksuālā bauda ir kaislība, kurai pakļautas visas pārējās [kaislības] un kurā tās visas savienojas.” (..) Viņš zināja, ka “perversijas”, ko vulgāri vērtē kā morālas kroplības un fizioloģiskus defektus, īstenībā ietver kaut ko, ko mēs šodien sauktu par intencionalitāti. (..) (Kad) viņš mēģina izskaidrot koprofiliju, viņa atbilde ir stomīga, taču, neveikli lietodams fantāzijas jēdzienu, viņš norāda, ka patiesība par lietu slēpjas nevis tajā, kas šī lieta ir, bet gan nozīmē un jēgā, ko šī lieta ir ieguvusi mūsu acīs mūsu personīgās pieredzes laikā.”], tad marķīzu de Sadu šodien neiekļautu universitātes obligātajās programmās un neveltītu viņam seminārus. Fakts, ka Sads gandrīz 40 gadus no savas dzīves pavadīja ieslodzījumā un tur arī mira, viņa kā “brīvības pravieša” lāpu ir uzpūtis jo kvēlāk. Lasot Sada biogrāfiju, kur liecības par prostitūtu noindēšanas mēģinājumiem un piekaušanu mijas ar bērnu pavešanu, un paralēli ieskatoties franču diskusiju forumos internetā, kur ļaudis pieprasa uz karstām pēdām atjaunot Francijā nāvessodu un izpildīt to visiem pedofiliem, secinu, ka pasaule tomēr nestāv uz vietas.

20. gadsimta pornogrāfiem klājās nedaudz labāk, un viņu ceļš uz atzinību bija gludāks. Žoržs Batajs – Francijas Nacionālās bibliotēkas darbinieks un aktīvs publisko namu apmeklētājs – bija saistīts ar Francijas lielākajiem intelektuāļiem: kā izdevējs viņš pirmais publicēja Barta, Fuko un Deridā darbus. 1961. gadā viņa draugi mākslinieki Pikaso, Ernsts un Miro rīkoja savu gleznu izsoli un nopelnīto naudu ziedoja Batajam, lai palīdzētu viņam izkulties no finansiālām grūtībām. Labie sakari ļāva viņam nostiprināties kā cienījamam un vērā ņemamam rakstniekam, kas analizējis “neķītro” (obscène) kā cilvēka eksistences galējo, absolūtam vistuvāko formu. Grāmatā Erota asaras, pie kuras Batajs strādāja vairākus gadus, viņš vēsturiskā plānā apskata erotikas un vardarbības attiecības. Grāmatas pēdējā nodaļa ir veltīta ķīniešu spīdzināšanas metodēm un tajā iekļauta fotogrāfija ar cilvēku, kas dzīvs tiek saraustīts gabalos, bet kura sejas izteiksme pauž ekstāzi. Andrē Malro, kas tolaik bija Francijas kultūras ministrs, nolādēja grāmatu; kritika atbildēja ar slavinājumiem.

Tāda Katrīna Mijē vai jebkurš cits rakstnieks, kas šodien ķeras pie literārās “neķītrības”, stāv nevis tukšā laukā, bet gan portretu galerijā, kur no abām pusēm uz viņu raugās ievērojami pornogrāfi akadēmiķi un Goda Leģiona ordeņa kavalieri (kā Dominika Orī jeb Polina Reāža, Stāsta par O autore). Rakstnieka situācija Francijā vienlaikus ir apskaužama un neapskaužama, jo, no vienas puses, viņa vārda brīvība ir lielāka nekā citu [13. Par to var pārliecināties, papētot, piemēram, Stāsta par O grūto likteni angļu valodā. 1954. gadā sarakstīto grāmatu pāris gadus vēlāk kāds anonīms autors iztulkoja angļu valodā, bet šis tulkojums bija neadekvāts un līdzinājās adaptācijai – no teksta izlaisti lieli gabali, erotiskās daļas cenzētas un nevis tulkotas, bet pārstāstītas. Profesionāls, oriģinālam atbilstošs tulkojums iznāca tikai 1965. gadā un grāmatas vāku grezno The New York Times kritiķa piebilde: “The free publication of Story of O in this country is an event of considerable importance.” (“Stāsta par O brīva iznākšana šajā zemē ir ievērojams notikums,” angļu val.)] un viņš var būt drošs, ka arī tie, kam nepatiks viņa teksti, par šo brīvību stāvēs un kritīs, bet, no otras puses, viņam jārēķinās ar to, ka viņa grāmatas literārās kvalitātes trūkumu un tāpēc nogrimšanu aizmirstībā neglābs nekādas šokējošas fotogrāfijas, ko viņš būs pievienojis tekstam.

Kalns un līdzenums

Atgriezīsimies uz mirkli pie Katrīnas Mijē seksuālās dzīves, jo tā vismaz ir pieejama latviski. Pornogrāfija – lietojot terminu tikai aprakstoši, kā līdz šim – rakstniekam ir viens no grūtākajiem un bīstamākajiem žanriem, jo tur aiz katra stūra rēgojas pārsātināšanās un garlaicība [14. Pornogrāfijas definīcija sagādā problēmas, un es neesmu pārliecināta, ka tā vispār ir vajadzīga. Apskatot pornogrāfiju kā kino vai lubu literatūras žanru, pornogrāfijas mērķis ir uzbudināt skatītāju vai lasītāju, taču ne uz vienu no šajā rakstā pieminētajām grāmatām to nevar attiecināt. (Kā raksta Vladimirs Sorokins, tas, vai viņa teksti lasītājam izsauc erekciju, viņam ir pilnīgi vienaldzīgi.) Sada mērķis ir lasītājam likt apzināties viņam pieņemamā robežas un viņu šokēt. (120 Sodoma dienu priekšvārdā tas pateikts diezgan skaidri), Bataja mērķis ir radīt katarktisku pārdzīvojumu, savijot erotiku ar nāvi; Reāžas sadomazohistiskā romāna mērķis ir apskatīt vergtura un verga attiecību dialektiku, kurā seksuālais aspekts tiek transcendēts un kļūst otršķirīgs. Es teiktu, ka literārā pornogrāfija ir žanrs, kurā repetitīvs seksuālu ainu apraksts tiek izmantots kā galvenais izteiksmes un sižeta virzības līdzeklis.]. Piemēra labad: atceros, kā 90. gadu beigās es biju Parīzē un vēroju veļas ražotājas firmas Aubade reklāmas, kas tai nedēļā bija izlīmētas uz katra afišu staba un pie katras autobusa pieturas. Tās bija 2 metrus augstas fotogrāfijas, kas izteikti izaicinošās pozās attēloja sievietes ķermeni, ko kritiskajās vietās piesedza trūcīgi mežģīņu gabaliņi uz caurspīdīga fona. Man tas likās drosmīgi, bet Parīzē neviens pensionārs un neviens skolas puika, kas pieturā gaidīja autobusu, Aubade dibeniem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Nu ja, viņi tos bija redzējuši jau vakar un aizvakar. Un tie bija visur – “kā puķes”.

Manuprāt, Mijē ir iekritusi šajā attēlu un dzimumorgānu pārblīvētības slazdā, kur tēli zaudē savu intimitāti, jo viņai nepadodas būt analītiskai tālāk par sava narcisma un pašapmierinātības robežām un pats ļaunākais – viņa nemāk izstāstīt stāstu. Kādā veidā var modināt lasītājā interesi par savu dzīvi, pat ja tas ir bijis diezgan ekstrēms un ietvēris regulāru goda vietas ieņemšanu seksuālās orģijās, kurās piedalās līdz 150 cilvēkiem? Ar kailo patiesību nepietiek, jo ne jau kailā patiesība vajadzīga cilvēkam, kas grasās pirkt grāmatu. Manuprāt, Mijē darba vērtība ir nevis literāra, bet gan sociāla, tas ir, viņas “drosme” meklējama nevis tajā, ka viņa kā sieviete atļāvusies atklāti rakstīt par saviem piedzīvojumiem, bet gan tajā, ka viņa to darījusi ar savu īsto vārdu, būdama ietekmīga Francijas mākslas žurnāla Art Press dibinātāja un galvenā redaktore, tas ir, ietekmīga un cienīta noteiktās aprindās. Par šīm mākslinieku un kritiķu aprindām un seksu kā valūtu, kas nodrošina sakarus un informācijas apmaiņu, interesenti var izlasīt nodaļu Birojā.

Mijē grāmata ir simptomātiska vienā nozīmē: tā ilustrē to, ko es sauktu par “pozitīvo seksualitāti”. Tā apskata seksu kā visnotaļ veselīgu, pie dzīves dabiski piederošu nodarbi, kas ir patīkama un pieņemama visām iesaistītajām pusēm, kas cilvēkus satuvina, kas balstās uz savstarpēju vienošanos un vienādām tiesībām, kurā nav ne miņas no vainas apziņas, kauna vai bailēm, – seksualitāte, par kuru pienākas “runāt atklāti”, lai apkarotu “sabiedrības liekulību”. Uzdzīves laimīgās beigas – Mijē ir precējusies un ar grupveida seksu vairs nenodarbojas. Īsi sakot, tāda saulaina, bet remdena un garlaicīga sieviešu žurnālu, Seksa un lielpilsētas ideoloģija.

Otrā monētas pusē ir tas, ko Sartrs sauc par “melnajām” grāmatām – tas ir, par grāmatām, kas seksualitāti apskata kā bīstamu vai pat destruktīvu spēku; kurās primārais ir cilvēku kaislības un atkarības, attiecību balansēšana starp “normālo” un “patoloģisko”; grāmatām, kas tikai izmanto seksualitātes fenomenu kā mediju. Manuprāt, tieši tie rakstnieki, kas gribējuši paskatīties aiz seksualitātes butaforiskā priekškara, ir radījuši grāmatas, kas vismaz liek par kaut ko padomāt un pēc kurām paliek tas, ko sauc par “pēcgaršu”, lai arī tā nav salda.

Ņemsim to pašu Sadu kā spilgtāko melnās literatūras pārstāvi. Sada romānu pasaule ir karcerāla – tieši tāda, kāda bija viņa dzīve. Tas ir cietums, no kura var izlauzties tikai uz īsu brīdi un zinot, ka tajā atkal būs jāatgriežas. Varmāka un upuris ir savstarpēji saistīti un atkarīgi viens no otra, laiks rit nevis uz priekšu, bet pa apli, bezgalīgi atkārtojas vienas un tās pašas darbības ar nelielām variācijām, jebkāda kulminācija vai krīze ir tikai šķitums. Neviens – ne upuris, ne spīdzinātājs – nenonāk ne pie kādas atklāsmes, jo atklāsme nav iespējama. Sada romāniem principā nav nobeiguma, tiem jebkurā brīdī var iedomāties turpinājumu – pat ja visi upuri beigās tiek nogalināti, ir skaidrs, ka kungi atradīs atkal jaunus. Bauda un ciešanas ir kā divi vektori, kas traucas blakus, vienā virzienā, ne pret ko neatduroties. Pašas darbības, tas ir – tas, kas tiek aprakstīts, ir tīri funkcionālas; tās varētu aizstāt ar kādām citām, tās varētu aprakstīt citos vārdos, un no tā nekas būtiski nemainītos.

Sada laikabiedrs Šoderlo de Laklo vēstuļu romānā Bīstamie sakari (1782) sasniedz gandrīz tos pašus mērķus, ko Sads, – atšķirība ir Bīstamo sakaru epopejas nobeigumā, kurā ļaundari tiek sodīti: vikonts de Valmons iet bojā divkaujā un marķīze de Merteija pēc saslimšanas ar bakām kļūst kropla un atbaidoši neglīta – , bet izmanto pilnīgi citus līdzekļus. Varoņu dziņa pēc baudas, samaitātība un cietsirdība nav vājāk atspoguļotas vai mazticamākas tikai tāpēc, ka Laklo pamet novārtā seksuālo tikšanās reižu aprakstu. Viņu interesē seksualitāte kā cilvēku iznīcinošās un pašiznīcinošās darbības dzinulis, nevis pats sekss – jo visi taču tikpat zina vai var iztēloties, kāds tas ir.

Lai atpūstos no Katrīnas Mijē, pārlasīju Flobēra Bovarī kundzi. Cik dīvaini tas šodien izklausās – arī šī grāmata un tās autors 1857. gadā tika iesūdzēti tiesā par laulības pārkāpuma, amorāla dzīvesveida un jutekliskuma apoloģiju. Jutekliskums! Es labi saprotu, kā Bovarī kundze – formāli tik ķītra un nevainīga grāmata – varēja nonākt līdz tiesu zālei. Tā ir jutekliska (un “amorāla”) tieši tāpēc, ka mēs zinām, ko Emmai Bovarī nozīmē cerība un izmisums, kāds ir ceļš, kas viņu novedis pie lēmumiem, ko viņa apzināti vai neapzināti pieņem; un zinām arī, ar ko tas beigsies. Flobērs ir spējis radīt blīvu un magnētisku tēlu – visā, kas ar Emmu notiek, lasītājs jūtas personīgi iesaistīts; katrs pieskāriens, ko Emma izjūt, atbalsojas lasītājā.

Bieži liekas, ka tas, kas ir burtiski pielipis franču literatūrai, – vēsturiskie foni, autoru likteņi, kritiķu impozantie stāvi, sirreālisms, feminisms, postfeminisms un strukturālisms – stāv priekšā pašām grāmatām kā kalns; vēl vairāk – tas ir kalns, kas atnācis pie Mozus, pirms vēl pie viņa ir atnākušas pašas grāmatas. Un dažreiz tās nemaz neatnāk. Sads noteikti ir viens no tiem “kulta” rakstniekiem, par ko visi ir dzirdējuši, bet tikai retais ir iepazinis. Es varu vien ieteikt lasītājam sameklēt franču pornogrāfijas klasiku, pašķirstīt to un palūkot, vai teksts sagādā estētisku baudījumu, uzjautrina, šausmina vai arī no tā “nāk vēmiens”, kā rakstīja Malro par Reāžas Stāstu par O. Spēt pārvērst tekstu savā prātā par alegoriju – tas ir “rūdījuma” jautājums.

Tāpat kā kino mīlošā sabiedrība ar katru gadu aizvien labāk pacieš vardarbības attēlojumu mākslas filmās un pat atzīst to par īpašu žanru ar savu neatkārtojamu šarmu, tāpat arī pornogrāfiskie ekskursi literatūrā aizvien mazāk iespaido. Ir beigušies tie laiki, kad erotikas tēlojumā kaut ko nedrīkstēja, kad grāmatas, kas bija aizliegtas, apvija sašutuma un nepiedienības aura. Es varu iedomāties, ka pirms 20 gadiem bija cilvēki, kas cīnījās pret cenzūru ar domu – rakstnieks varēs atļauties vairāk un literatūra no tā kļūs labāka. Un es ticu arī tam, ka skandāls, ko šodien dažs labs Francijā grib sacelt ap Katrīnas Mijē autobiogrāfiju, slēpj pašu francūžu vilšanos un varbūt pat nostalģiju pēc liegumiem, pēc uzstādītām “morāles” un “tikumības normām”, kas mestu melnu ēnu, kurā tad varētu paslēpties, pašam palikt neredzamam, bet redzēt.