Līdz parādīsies kāds dievs
Foto: Uldis Tīrons

Ar komiķi, dramaturgu un aktieri Volisu Šonu sarunājas Arnis Rītups

Līdz parādīsies kāds dievs

Voliss Maikls “Volijs” Šons piedzima Ņujorkā 1943. gada 12. novembrī.

Tā gada novembrī Rīgā likvidēja ebreju geto, padomju armija vēlreiz ieņēma Kijevu, mēneša beigās Franklins Delano Rūzevelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins tikās Teherānas konferencē, lai plānotu Eiropas valstu robežu atjaunošanu pēc gaidāmās uzvaras pār nacistisko Vāciju, un vienojās par Polijas robežas pārcelšanu Rietumu virzienā. Tajā pašā konferencē Rūzevelts kļūdaini noticēja, ka panācis vienošanos ar Staļinu, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas republikas tiks no jauna iekļautas PSRS sastāvā tikai tad, ja šo republiku iedzīvotāji par to nobalsos referendumā. Staļins iebilda, ka tas, protams, tiks darīts atbilstoši PSRS konstitūcijai un bez starptautiskās kontroles. Kamēr kara plosītā Eiropa un Āzija metās pašiznīcināties, ASV ekonomika plauka, un amerikāņi dzīvoja pārticībā, savās rūpnīcās nodrošinot demokrātijas aizstāvībai vajadzīgo arsenālu.

Kā atzīmē Volijs, viņš, līdzīgi vairumam amerikāņu, piedzima kara neskartā, provinciālā pasaulē. Privātskolās lutināts un Ņujorkas literātu sabiedrības ieskauts (Volija tēvs Viljams Šons vairāk nekā 30 gadus bija žurnāla The New Yorker redaktors), viņš uzauga ar neapzinātu varas un privileģētības sajūtu. Pēc Hārvarda koledžas absolvēšanas viņš mazliet mācīja angļu valodu Indijā, mazliet studēja Magdalēnas koledžā Oksfordā, mazliet mācīja latīņu valodu Manhatanā. Drīz pēc tam, kad viņam palika trīsdesmit, viņš pievērsās aktiermākslai un kopš tā laika ir spēlējis vairāk nekā piecdesmit filmās, kā arī uzrakstījis kādu duci lugu – dažas veiksmīgas, dažas ne tik ļoti.

Viņa pazīstamākā loma ir Volija tēls Luija Mala filmā “Manas vakariņas ar Andrē”, kurai Šons pats arī rakstīja scenāriju. Tajā tiek rādītas divu draugu, Andrē un Volija, vakariņas, kuru laikā Andrē atstāsta virkni anekdotisku, pat fantastisku gadījumu (piemēram, Polijas mežos dzīvojošas ebreju aktieru trupas atrašanu) un apgalvo, ka dzīves jēga atklājas šādos neparastos gadījumos. Savukārt Volijs (tā draugi dēvē arī pašu Volisu) dzīves jēgu atrod visvienkāršākajos mājas dzīves prieciņos. Andrē par normālu dzīvi tikai sapņo. Sižetam nav nekāda atrisinājuma, ja neskaita to, ka filmas beigās, fonā skanot Satī mūzikai, Volijs atgriežas savos buržuja apartamentos, kur viņu sagaida mīlošā draudzene.

Var jau būt, ka Volisu Šonu atcerēsies ne mazāk kā Haroldu Pinteru. Viņus abus interesē dzīves ikdienišķie, banālie aspekti. Pinters bija manierīgāks, precīzāks, apveltīts ar asu eleganci un to vien darīja kā runāja. Šons ir biklāks, ne tik pretenciozs un katrā ziņā viltīgāks. Ar vakariņu galda stāstiem viņš izklaidē viesus no buržuāziskajām kultūras aprindām. Tāpat kā Virdžīnijai Vulfai, beigu beigās Šonam nākas atzīt, ka viņš nespēj dzīvē saskatīt nekādu jēgu un arī ne to, kas tajā ir vissvarīgākais. Mēs visi drebam vienā priekškara pusē. Tomēr viņš diez vai būs tas, kurš ienirs Īstriveras dzīlēs ar kabatās sabāztiem akmeņiem.

Filips Vaits

Voliss Šons: Es personīgi ļoti bieži ņēmu cūkas ribiņas, bet neesmu te ilgi bijis. Nezinu, vai viņiem tās joprojām ir. Varbūt nav. Viņiem bija ļoti labs aukstais cālis, ārkārtīgi pikants... Un viņi ir notīrījuši ēdienkartes!

Rīgas Laiks: Kā notīrījuši?

Šons: Tās izskatās ļoti tīras! Pēdējoreiz, kad šeit biju, tās bija diezgan noķēpātas... Nē, nu tiešām iespaidīgi!

RL: (lasa) “Sauss, pikants, gards cālis, sagriezts kubiņos.”

Šons: Tas droši vien ir tas pats, ko es domāju. Bet pajautāsim, jo varētu arī nebūt. Turklāt ķīniešu restorāni bieži maina pavārus... Ak dievs, paskatieties uz šo! “Stindzinoši pikants cālis, sagriezts šķēlēs.” Tas ir tik ass! Bet sakiet taisnību – kas jūs šeit atpūtis un kāpēc jūs te esat? Proti, kāpēc jūs šeit neesat vienmēr?

RL: Mēs Rīgā izdodam tādu dīvainu žurnālu. Lielu tā satura daļu veido izvērstas sarunas ar interesantiem cilvēkiem.

Šons: Fantastiski. To es pilnībā saprotu, jo puikas gados tas bija mans sapnis.

RL: Pieļauju, ka Čomskis un Strands nav vienīgie cilvēki, kurus esat intervējis?

Šons: Jāatzīst, ka tās ir manas vienīgās īstās intervijas. Tad jau jūs visu par mani zināt... Es tikai ceru, ka jūs neizrīkosities ar mani tā, kā es izrīkojos ar viņiem.

RL: Kā jūs to domājat?

Šons: Nu, Stranda interviju es pamatīgi pārstrādāju, visu samainīju vietām, un... Tiesa, ar viņa piekrišanu, jo mēs to darījām kopīgi. Es viņam pat teicu – “pasaki šito labāk” vai “uzraksti šo frāzi labāk, nekā pateici”. Čomski es arī mazliet parediģēju, bet viņu, protams, ir bīstami pārāk... Cik zinu, jūs arī esat viņu intervējuši?

RL: Jā.

Šons: Ar viņu sarunājoties, ir sajūta, ka tu tērē viņa dārgo laiku.

RL: Mums viņš atvēlēja trīsdesmit piecas minūtes.

Šons: Jā, viņš ir...

RL: ...pieprasīts.

Šons: Pasaule griežas ap viņu! Kā saka, stunda viņa laika var glābt kādam dzīvību! Kamēr es... es varu arī neko nepateikt. Jo man nav ko pasaulei teikt. (Smejas, uzrunā viesmīli.) Vai varu jums ko vaicāt? Jums te agrāk bija ļoti ass aukstais cālis ar zemesriekstu mērci.

Viesmīle: Šis te – “saplēstais cālis”.

Šons: Saplēstais cālis. Ļoti labi! Tad man būs saplēstais cālis un grillētas cūku ribiņas...

RL: Jūs to pasūtījāt sev?

Šons: Jā, bet, ja gribēsiet nogaršot, laipni lūdzu!

RL:(Pasūta.) Vistas zupu ar cūkgaļas pelmeņiem. Starp citu, vai jums nav cūku ausis?

Šons: Kā jums var nebūt cūku ausis?! Tas ir ļoti svarīgi...

RL: Es ņemšu šo, bet varbūt ne tik ļoti asu. Un vēl vienu zupu, lūdzu.

Viesmīle: Labi, paldies!

RL: Mani pārsteidza jūsu vēstule, kurā bija tik daudz lielo burtu.

Šons: Es esmu mazs cilvēciņš, es pūlos izdzīvot! Proti, es esmu pārāk aizņemts, darot lietas, kuras esmu ieplānojis darīt, un te pēkšņi kā no zila gaisa nokrīt jūsu vēstule. Ja godīgi, es par Latviju zinu traģiski maz. Un tajā pašā laikā man izmisīgi gribas... kā lai to saka... būt kontaktā ar citām vietām... Šī valsts ir ļoti provinciāla, kaut arī liela.

RL: Jūs domājat Amerikas Savienotās Valstis?

Šons: Jā! Tā ir ļoti liela valsts, tā it kā tiek uzskatīta par “kausējamo katlu”, bet tā ir ļoti provinciāla.

RL: Kādā ziņā?

Šons: Visiem šiem cilvēkiem, kurus jūs redzat uz ielas, ir liela ietekme uz pārējo pasauli, bet viņi par pārējo pasauli nedomā; lielākā daļa par to neko nezina vai viņiem vienalga. Manā jaunībā visi runāja par Eiropas filmām. Visi bija pārņemti ar Ingmaru Bergmanu, Trifo, Fellīni... Tagad tā vairs nav.

RL: Ja Amerika ir province, kur tad ir metropole?

Šons: (Smejas.)

RL: Vai arī visa pasaule ir vienas vienīgas nomales?

Šons: Tā kā esmu tik provinciāls, es īsti nezinu... Katrā ziņā man ir tāds iespaids, ka eiropieši par pārējo pasauli interesējas vairāk nekā amerikāņi. Varbūt man arī nav taisnība. Varbūt spāni interesē tikai tas, kas notiek Spānijā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela