Manuprāt, Dievs – tas esmu es

Ivans Viripajevs ir visneizdibināmākā parādība mūsdienu krievu teātrī.

Jau tad, kad viņš vēl strādāja Irkutskā, Maskavā atbalsojās viņa teātra jaunā elpa. Kad Viktors Rižakovs Театр.doc pagrabā iestudēja “Skābekli”, gribētāju ieraudzīt šo jauno elpu tur sanāca tik daudz, ka bieži nebija ko elpot. Tas bija 21. gadsimta sākuma skābeklis, jauna dzīves filozofija repa ritmā, zēns un meitene, mīlestība un nāve un Viripajeva no jauna pārlasītie baušļi.

Pēc pirmajiem panākumiem Maskavā Viripajevs metas iekšā jaunos tekstos, filmās, viesizrādēs un festivālos, un viss tas notiek šīs pirmās izrādes ritmā, tās jaunās kustības vilnī, ko iesācis “Skābeklis”. Vēlāk Viripajevs šo ritmu maina, aizbraucot uz Austrumiem jaunu zināšanu un dzīves noslēpuma meklējumos. Un pēc tam sākas jauns etaps, it kā nometnieka žanrā, taču dubultīgs: Viripajevs kļūst par Maskavas teātra Практика māksliniecisko vadītāju un paralēli, dzīvodams divās valstīs, sāk iestudēt izrādes Varšavā. Un šī jaunā viņa dzīves forma pilnībā sakrīt ar to, kādu dzīvi izvēlas viņa paaudze visā pasaulē: pārvietošanās un darba brīvība, ceļošana jaunu zināšanu meklējumos, sazināšanās dažādās valodās. Viripajeva lugas iestudē Vācijā, Polijā, citās Eiropas valstīs. Režisors Viktors Rižakovs, kurš Maskavā pirmoreiz iestudēja “Skābekli”, veido jaunu izrādi “Apskurbušie”, ko bija pasūtījis teātris Diseldorfā un kas pēc tam tika iestudēta Maskavas Dailes teātrī. Tad “Apskurbušie” Andreja Mogučija iestudējumā parādās Sanktpēterburgas Lielajā dramatiskajā teātrī. Viripajevs ar saviem tekstiem ienāk lielajos akadēmiskajos teātros, un tas vēlreiz izmaina teātra pasauli, kas sāk atzīt jaunos autorus, jaunās tēmas un vārdus, kuri pastāv pilnīgi citādos noteikumos.

Viripajevs vienmēr precīzi uzķer laika nestabilitāti, pārmaiņas, kuras nav vēl notikušas, taču jau tuvojas, un viņa luga “Irānas konference”, pirmo reizi publiski izskanējusi festivālā “Любимовка” un pēc tam Rižakova iestudēta Nāciju teātrī, veidota kā secīgi dažādu varoņu monologi, šogad, kad visi no teātra aizgājuši tiešsaistē, ideāli atbilst visiem jaunā “kovida” laikmeta nosacījumiem. Režisors Elmārs Seņkovs pavasarī Rīgā – vai drīzāk jau internetā – iestudēja savu šīs lugas versiju, un tā ideāli iekļāvās Zoom tiešsaistes konferences formā – formā, kura pēdējā laikā kļuvusi par teātra eksperimentu glābšanas riņķi.

Labāko Viripajeva lugu īstenojumu esmu redzējusi paša Viripajeva izpildījumā. Vienreiz viņš festivālā “Любимовка” lasīja “Saules līniju”, savukārt otrreiz es redzēju, kā viņš lasīja “Saviļņojumu”, lugu par autoru: viņš viens lasīja visus varoņus, turklāt tā, ka manā skatītājas galvā lasīšanas laikā izveidojās vairāki interjeri, uzzīmējās vairāki skati pa logu un es pavisam skaidri zināju, kā bija ģērbušies varoņi. Viripajevs ar lasītāju un skatītāju runā par tām zināšanām, kuras viņš pats sev atklāj, par to, kas viņam ir nozīmīgs ik dzīves dienu, ik mirkli, – un tāpēc arī viņš ir interesants.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Ivan, vai esat pazīstams ar šo tekstu?

Ivans Viripajevs: Pirmā vēstule korintiešiem, 13. nodaļa? Protams. Brīnišķīgs teksts.

RL: Pastāstiet, lūdzu, kas jums tajā šķiet brīnišķīgs?

Viripajevs: Ziniet, kad es redzu kaut ko patiešām svarīgu vai būtisku, man negribas to komentēt. Līdzko sākšu klāstīt, kas brīnišķīgs tur bijis, tas uzreiz pazudīs – jo tas atrodas kaut kādas izjūtas un sajūtu līmenī. Un man šķiet, ka šis teksts ir par to, ka nedz koncepcijas, nedz prātojumi, nedz citas filozofijas, reliģijas lietas un pat mācības nespēs līdzināties nepastarpinātai zināšanas un mīlestības pieredzei. Man liekas, teksts ir par to.

RL: Kā jūs domājat, vai apustulis Pāvils rakstīja par pieredzi vai aprakstīja kaut kādu vēlamo mīlestības tēlu?

Viripajevs: Nu, tas ir skaisti uztaisīts. Es kā rakstnieks varu teikt, ka šādu tekstu nav viegli uzrakstīt. Tas nav tā – apsēdos un uzrakstīju. Lai radītu šā-du tekstu, vajadzīgs noteikts stāvoklis: tas taču ir no kaut kāda stāvokļa radīts teksts. Un tādējādi šis stāvoklis tad arī ir viņa pieredze. Un, protams, man šķiet, ka mīlestība ir tāda lieta, kurai nav objekta. Proti, tu nevis mīli kādu vai kaut ko – ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei. Tu nekādā gadījumā neko neprasi. Mīlestība uz sievu nevar būt stiprāka par mīlestību uz suni, koku vai nedzīvu priekšmetu. Proti, objektīvi nevar pateikt, ka es mīlu sievu, turpretī kaimiņieni nemīlu. Mīlestība ir tāda lieta, kuru tu nevari pieprasīt. Mīlestība ir stāvoklis. Ja cilvēks atrodas mīlestības stāvoklī, tā vienādi attiecas uz visu.

RL: Ja reiz mīli sievu, tad mīli arī visu pārējo?

Viripajevs: Ja reiz mīli, tad mīli. Viss. Bet, ja izvēlies, kuru mīlēt, tad to vairs nesauc par mīlestību, kaut kādu iemeslu dēļ tev tas labāk der. Tas jau ir pretrunā ar to, ko teica apustulis Pāvils, jo tu ne tikai atdod. Viņš taču teica: “Neko nelūdz, ir pacietīga.” Un tā tālāk.

RL: Tad par šo tekstu būs vēl viens jautājums. Teksts beidzas ar to, ka mums paliek ticība, cerība un mīlestība. Taču mīlestība ir augstāka par visu. Kā jūs to saprotat?

Viripajevs: Manuprāt, mīlestība ir sākotnējs absolūti visdziļākās relaksācijas stāvoklis, stāvoklis, kad tu totāli pieņem sevi, esi atteicies no aplamā priekšstata, ka ir kaut kāds “es”, kaut kāda personība. Mīlestība ir tas, kas laikam gan iznīcina mūsu nezināšanu, tas, kas kļūst par realitāti. Tā ir sajūta, kad viss kļūst vienlīdzīgs. Nevienaldzība, man liekas, ir augstākais evolūcijas sasniegums, kas var notikt cilvēka organismā. Man varbūt dzīvē ir veicies uz dažām sekundēm saskarties ar šo stāvokli, un tad es uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas neiedomājami augstāks. Un, ja tas ir, vairs nekas nav vajadzīgs. Vairs nekam nav jātic, jo tā ir zināšana, nevis ticība. Kāpēc man jātic, ja tā jau arī ir? Cerēt arī vairs nevajag, jo viss jau tā arī ir. Tā ir pilnīga pašpietiekamība. Tas ir visa gals. Un tur vairs nav jautājumu. Tāpēc sauksim to par “mīlestību”. Droši vien tā.

RL: Un jums ir tāda pieredze?

Viripajevs: Pieredze ir, taču šādā stāvoklī es neatrodos ik mirkli.

RL: Ja tas ir visa vainagojums un gals, tad tas ir kaut kā saistīts ar to, ka jūs teicāt: tas ir sākums?

Viripajevs: Tas ir gan sākums, gan gals. Tur it kā jau vairs nav laika. Tas ir vienīgais, kas ir.

RL: Vadoties pēc šī priekšstata par sākumu – kas bija sākumā: klusēšana vai vārds?

Viripajevs: Nu, vai varu operēt ar cita cilvēka informatīvo zināšanu jēdzieniem, jā? Teiksim, ar jēdzieniem no zinātniskajām zināšanām vai zināšanām, kuras nāk no kādiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir apskaidroti vai svēti... Teikšu tā. Es šobrīd dzīvoju ar sajūtu, ka... Tā laikam drīzāk ir ticība. Viss tomēr rodas no apziņas, kurai tās pamatos nav kvalitāšu. Tā ir ārpus kvalitātēm. Tā ir pirms laika, pirms telpas un ir klāt vienmēr, nekad nav radusies un nekad nav izzudusi. Un no tās rodas forma. Un šai te formai jau ir raupjākas pakāpes – laiks, telpa un tā tālāk. Nu, un “vārds” vienkārši ir nosaukums kaut kam. Vai arī ļoti jaudīga metafora. It kā pilnums un tukšums būtu vienlaikus nolēmis, lai rodas gaisma, un gaisma radās. Var teikt, ka Lielais sprādziens no zinātniskā viedokļa arī ir tāda pati metafora. Ja Lielo sprādzienu nosaucam par Dieva Vārdu, tad tas droši vien ir vārds. Un es no savas dramaturga, rakstnieka pieredzes teikšu, ka, protams, ja nebūtu klusuma telpas, tad vārdi nebūtu iespējami. Proti, tāpēc, ka ir telpa... lūk, šī istaba, mēs te atrodamies. Un mēs sajūtam. Ja nebūtu šīs telpas tukšuma, tad arī mēbeļu te nebūtu. Tāpat arī vārdi iznāk no klusuma stāvokļa. Sākumā ar mani kaut kas notiek, pēc tam kaut kur rodas šis vārds, un tikai pēc tam pirksts nospiež datora taustiņu. Un tad tas nonāk, lūk, šeit. Tas jau ir kaut kāds bezmaz galīgs process, taču sākas tas kaut kur tālu.

RL: Kā jūs izprotat šo stāvokli, kurš ir visur un vienmēr, kuram nav raksturiezīmju un kvalitāšu?

Viripajevs: Man liekas, tā ir spēle.

RL: Apziņa pati spēlē?

Viripajevs: Jā. Apziņa vienkārši spēlējas.

RL: Tātad tur nav nekā tāda dramatiska...

Viripajevs: Lielā mērogā nav. Mums – ir, turpretī apziņai, protams, nav. Es to uztveru kā spēli. Vienkārši tādu apziņas spēli Visuma mērogā. Šivaismā ir “om namah šivāja”: Šiva rada, un Šiva noposta. Kā bērns, kurš smiltīs ceļ tādu skaistu pili. Bērns tam velta ļoti daudz laika, un, ja jūs viņam kaut ko izjauksiet, viņš ļoti raudās un bēdāsies, taču viss beigsies ar to, ka viņš vienkārši iespers ar kāju un aizies tālāk. Kaut gan viņam tas ir ļoti nopietni – un reizē nenopietni.

RL: Un šāda ir jūsu pasaules izjūta? Ka tā ir Šivas deja?

Viripajevs: Jā. Man ir tāda pasaules izjūta.

RL: Tomēr ir cilvēki, kuri to uztver kā traģisku notikumu. It kā tas būtu kaut kāds iebrukums vai sprādziens, tāda kā lepnība – kaut kas ir sagribējis pašnoteikties, un lūdzu, sanāca pasaule. Ja pasaule ir Šivas deja, tad kur rodas šāda traģiska izjūta?

Viripajevs: Nu, traģiskums ir cilvēka subjektīvā izjūta. Koki mums nestāsta par traģēdiju. Un dzīvnieki mums nestāsta par traģēdiju. Gaužas tikai cilvēki, tikai intelekts. Pat izbadējies suns vai govs lopkautuvē var fiziski just sāpes, taču govs nenāk pie mums un nesūdzas par pasauli. Tā nekurn. Toties intelekts ir mūžīgi neapmierināts, tas visu laiku vērtē. Nu, varam paskatīties analoģijas veidā: es kā Šiva esmu radījis lugas personāžus. Viņi var cits citu nemīlēt, cits citu aizvainot, nogalināt, būt nelaimīgi... Bet īstenībā taču viņi neeksistē! Tā ir tikai luga – tas viss tiek darīts, lai izklaidētu publiku. Tas ir, man Hamleta žēl, bet cik lielā mērā žēl? Es taču zinu, ka ar Hamletu viss ir kārtībā tāpēc vien, ka viņš neeksistē. Turpretī pašam Hamletam, kurš nezina, ka viņš ir personāžs, tā ir traģēdija. Viņa mātei tā ir traģēdija. Taču noslēpums ir tāds, ka nekāda Hamleta nav, ir tikai Šekspīrs. Un Šekspīram tā ir spēle. Tā ir jaunrade.

RL: Jūs pirms kāda laika aizliedzāt iestudēt lugu “Jūlijs” – un pamatojāt to tādējādi, ka šajā lugā ietverta kaut kāda tumša enerģija. Tātad jūsu spēlē kaut kas nebija lāgā?

Viripajevs: Tas cilvēkiem var būt bīstami. Ir tā: katarse dramaturģijā ir nepieciešama lieta. Ja mēs stāstām kaut ko smagu vai šausmīgu – un tas pats par sevi var būt derīgi –, tad beigās noteikti jābūt katarses sajūtai. Ja paskatāmies uz sengrieķu traģēdijām: lūk, Mēdeja ir nogalinājusi bērnus, taču visi gāja prom, juzdamies šķīstīti. Tā ir katarse. Tas ir lūzums. Un tā ir meistara personīgā atbildība, viņam jāieliek dramaturģijā katarses iespēja. Man tomēr tajā agrīnajā periodā trūka meistarības, lai radītu šāda veida darbus. Un tomēr tas man bija tāds dīvains periods. Uzskatu, ka šis teksts ir neiedomājami spēcīgs. Nevēlos tagad koķetēt vai pietēlot kautrīgumu, jo patiešām, tajā ielūkojoties, domāju, ka šādu tekstu ir ļoti grūti radīt, iespējams, autora dzīvē tas izdodas tikai dažas reizes. Protams, kārdinājums radīt tādu tekstu bija milzīgs. Tomēr man šķiet, ka meistariski tas nebija līdz galam uztaisīts, ar šo katarsi. “Jūlijs” ir daudzkārt iestudēts, esmu to pats iestudējis divas reizes. Un tas ir dabiski, jo cilvēkiem patīk vardarbība, it īpaši Eiropā, Vācijā – Larss fon Trīrs, Hāneke un tā joprojām. Un es, protams, ieraudzīju, ka šis teksts nedod cilvēka dvēselei labumu. Tāpēc nobijos un to ierobežoju. Brīdī, kad šī luga tieši bija pieprasīta. Taču laika gaitā es uz to paraudzījos vēl plašāk. Es sapratu, ka nevis es esmu lugas radītājs, bet luga tiek radīta caur mani. Un, kad šī atskārta bija notikusi, kad beidzu sevi uzskatīt par lugu pirmavotu, es nodomāju: nu labi. Būšu par to atbildīgs, tomēr esmu arī to izdarījis: tie ir mani bērni. It kā man būtu piedzimis nevesels bērns un es nolemtu viņu aizliegt. Vēl jo vairāk, es gribu atgriezties pie šī teksta un uztaisīt to vēlreiz, angliski. Lai saprastu, kas tur bija.

RL: Bet no kurienes radās tā lugā ietvertā tumšā enerģija?

Viripajevs: Nu, tā vienmēr ir tepat blakus, visur. Tumšā, gaišā – tās ir vienas un tās pašas enerģijas kvalitātes. Taču tā radās no manas dvēseles, tik daudz ir skaidrs. Tā nāca no kaut kādas manas tumsas. Caur mani taču radās šī luga. Taču daudzi, šo lugu izlasījuši, ir teikuši, ka tā viņus šķīsta. Katrā ziņā nolūki man bija krietni. Es nerakstīju šo lugu ar domu radīt kaut ko tumšu. Tāpēc domāju, ka vēlreiz ieniršu šajā ūdenī, lai paskatītos. Tagad gan man ir vairāk pieredzes. Pasaules dramaturģijā ir tāds piemērs kā “Makbets”. Nevienam nav ieteicams to iestudēt. Tā ir luga, ar kuru saistās traumas, lūzumi, sajukšana prātā. Šekspīrs nav to uztaisījis līdz galam. Viņš nav izlaidis ārā daļu no šīs enerģijas. Manuprāt, galvenā nav pati enerģija, galvenais ir tas, ka tā jāizlaiž ārā. Mums jāsaskaras ar tumšajām enerģijām, mēs diendienā ar tām saskaramies, tā ir daļa no mūsu dzīves. Jāuzmanās, lai nevienā enerģijā nerastos sastrēgumi. Kad tumšā enerģija ir iestrēgusi, cilvēks iziet no skatītāju zāles un daļu no tā visa aiznes sev līdzi, viņā paliek kaut kas tāds... ne visai labs.

RL: Kā jūs sapratāt, ka neesat savu lugu pirmavots, ka tās top caur jums?

Viripajevs: Es ieraudzīju tādu konstruktu, ka esmu tāds kā ļoti daudzu elementu komplekts un mana apziņa šos elementus sabūvē kādā veselumā, veidodama pati savu tēlu. Tāpēc, kad cilvēks kaut ko dara, darāmajā piedalās ļoti daudz visa kā. Gan gēni, gan... Tas ir ķīmiski bioloģisks, fizioloģisks process. Tā raugoties, jau nevar arī nevienu apsūdzēt – nedz varmāku, nedz Hitleru –, jo tas ir ķīmiski bioloģisks organisma process. Tad jau varētu apsūdzēt arī traku suni. Suns ir slims. Un tāpēc, ja cilvēks atrodas savā vietā... Man ir paveicies, es tomēr nonācu savā vietā. Daru savu darbu, un izrādās, ka tas kādam ir vajadzīgs un man par to maksā šādu tādu naudu... Es daru darbu, kas man ir raksturīgs. Un tas notiek caur manu organismu. Rakstīdams lugu, es nekad nedomāju: tā, tagad apsēdīšos un... Lielākoties es gribu kaut ko uzrakstīt, taču iznāk kaut kas pilnīgi cits. Es it kā noskaņojos uz to, ka man jāuztaisa luga. Un šī luga sāk it kā klauvēt. Sākumā es to gaidu, pēc tam luga it kā atnāk pie manis. Un mans uzdevums ir vienkārši to noformēt. Nekādas jaunas idejas es nedzemdēju, nekādas jaunas tēmas, pats par sevi saprotams, arī ne. Mans uzdevums ir to pārdot – nu, tā kā nogādāt vispārīgo tēmu līdz konkrētiem cilvēkiem, būt tādam vidutājam starp skatītājiem un Visumu. Es esmu kā Visuma mēle, Visums caur mani runā. Ne tikai es – visi, visi, visi. Ne tikai dramaturgi, bet arī sētnieki, arī maizes ceptuve. Lūk. Kad es to biju sajutis, man kļuva vieglāk. Pirmām kārtām, man uzreiz atkrita kritikas nasta. Pirms tam es ļoti baidījos, uztraucos – kā cilvēki reaģēs, ko teiks. Man bija bijušas neveiksmes, vairāki mokoši, neizdevušies iestudējumi un tā tālāk. Tas viss atkrita. Un uzreiz kļuva vieglāk. Arī radīšana kļuva interesantāka. Bija vairāk dziļuma. Manī pašā, ne jau lugās.

RL: Vai jūs kaut kā izjūtat šo laiku? Vai jums ir sajūta, ka agrāk bija viens laiks, bet tagad ir cits?

Viripajevs: Tas ir labs jautājums, man ir ko atbildēt. Reiz es Maskavā vienkārši gāju pa ielu netālu no Patriarhu dīķiem... Varu pat precīzi nosaukt gadu: tas bija 2004. gads. Un pēkšņi vienā brīdī es apstājos un sajutu, ka ir nomainījies laikmets. Aizgāju pie draugiem, varbūt pat pie Šeina – mēs bijām ļoti tuvos draugos –, un sāku runāt. Un tik tiešām, patiesi bija nomainījies laikmets. Nevis tajā dienā, kad pa ielu sāka braukt automašīna, un pat ne tajā dienā, kad tika izgudrots dators... Lai gan tie arī droši vien bija jauna laikmeta priekšvēstneši... Taču citāds bija kļuvis galvenais. Ja, piemēram, 1925. un 1985. gadā tik dažādas tehnoloģijas, tomēr tā bija viena kaut kādas izpratnes, domāšanas utt. paradigma, tad šajā 2004. gadā es sajutu, ka viss it kā kļuvis citāds. Jauna uztveres, izpratnes paradigma. Taču vienlaikus es ieraudzīju, ka iepriekšējā laikmeta inerce ir ļoti liela. Un tas nenozīmē, ka visi to saprot un ka tas vispār notiek.

Aleksandrs Šeins: Kādas bija šī jaunā laika iezīmes, kuras tu sajuti?

Viripajevs: Manuprāt, bija miris tāds jēdziens kā māksla tīrā veidā. Māksla kā tāda nav vajadzīga. Bizness kā bizness nav vajadzīgs. Nav vajadzīgas tehnoloģijas kā tehnoloģijas, zinātne kā zinātne, nauda kā nauda. Viss tagad kalpo tikai mērķim – vai nu tas mūs attīsta, veicina mūsu iekšējo dzīves jēgas un sevis paša izpratni, vai arī ir vienkārši kaut kas pielietojams. Mākslinieka izteikums bez skatītāja nav vajadzīgs. Vienkārši būt par Tarkovski – tas vairs nav vajadzīgs. Nav vajadzīga tāda māksla – “hei, es gribu kaut ko pateikt, un, kā jūs to sapratīsiet, man jau vairs nav svarīgi”. Tas neeksistē. Eksistē tikai “es gribu ar jums runāt kopā, kontaktā, un mana māksla ir jūsu uztvere”. Viss ir ļoti savienojies. Un tehnoloģijas mums ļauj to darīt, viss nonāk pie sava veida vienotības. Ja tukšā kinoteātrī tiktu parādīta Andreja Tarkovska filma “Andrejs Rubļovs” – tas būtu pats par sevi pašpietiekams fenomens. Tas būtu mākslas akts. Turpretī mana filma “Skābeklis” tukšā zālē neeksistētu. Nemaz. Jo tā izveidojas tikai skatītāja uztverē. Un rakstīdams es uzreiz domāju par uztveri. Gan reklāma, gan bizness mūsdienās tam palīdz, tehnoloģijas tam palīdz. Mēs it kā kļūstam par vienu vienotu lauku. Tāpēc, kad es šobrīd sastopu cilvēku, kurš man stāsta, cik ļoti viņš uztraucas par mākslu, ka viņam ir svarīgi darīt, bet skatītājs nav svarīgs, es to uztveru kā viņa psihiskās īpatnības, taču nedomāju, ka mūsdienām tas ir objektīvi. Vai mūsdienās vajag lasīt Čehovu? Nē jel. Vai vajag zināt Tolstoju? Nē, nevajag. Jādara tikai tas, kas tevi padara laimīgu. Viss, kas tev palīdz attīstīties, īstenoties un būt laimīgam. To var sasniegt ar mākslas palīdzību, ar sporta, ar zinātnes palīdzību. Taču māksla pati par sevi man ir zaudējusi jebkādu vērtību. Un, ja man tiks pateikts, ka šī vāze ir ļoti dārga, vienīgais eksemplārs pasaulē, un tad tā saplīsīs – lai plīst. Es no tā neko neiegūšu un nezaudēšu.

RL: Bet jūs aprakstāt savu sajūtu. Kāpēc jums liekas, ka tā apraksta laikmetu?

Viripajevs: Nu, es redzu, ka mēs esam iegājuši tādā posmā, kad ļoti daudzi tā domā. Un ne tikai domā – tā izkārtojas divi vadošie spēki, proti, māksla un bizness. Manuprāt, šie divi spēki – bizness un māksla – mūsdienās ir galvenie. Nevis politika, bet bizness un māksla ir tas, kas vienmēr virzījis pasauli uz priekšu. Bizness ir pirmajā vietā, tam ir kolosāla ietekme uz pasauli, kas mūsdienās šo te koncepciju, kuru es tikko izklāstīju, sāk izmantot un lieto.

RL: Jūs sacījāt, ka šajā jaunajā laikmetā galvenais ir darīt to, kas tevi padara laimīgu.

Viripajevs: Jā.

RL: Kas jūs padara laimīgu?

Viripajevs: Kad mana iekšējā enerģija saskan ar manu ārējo izpausmi. Manuprāt, laime ir tāda bioloģiska lieta.

RL: Bioloģiska?

Viripajevs: Absolūti. Tā ir tāda sajūta ķermenī. Ja mana enerģija netiek velti tērēta, tā vairāk atrodas iekšpusē, es jūtu kontaktu ar to un pats esmu šajā enerģijā. Tad mana pašsajūta ir daudz labāka nekā tad, kad esmu ļoti noguris, jo īpaši lielpilsētās, mēģinājumos. Es kaut kādā brīdī zaudēju spēju atrasties šajā klātbūtnē. Esmu noguris, iedzeru, pīpēju cigareti – un pēkšņi sajūtu, ka esmu izārdīts. Tai brīdī es pārstāju būt laimīgs. Man sākas kaut kāda iekšēja nervoza situācija, nemiers, bailes un tā joprojām. Kaut arī fiziski ar mani viss ir kārtībā.

RL: Bet šajā laimes definīcijā neiekļaujas nepieciešamība kaut ko rakstīt.

Viripajevs: Nē, protams. Es nepavisam neturos pie sava darba. Es tikai domāju, ka tad, kad cilvēks nedara to, kas viņam jādara, enerģija neplūst pareizi, viņš tiek raustīts, realitāte viņu sit. Viņš pat naudu nespēj jēdzīgi nopelnīt. Vienkārši jādara tas, ko tu vari, tas, kas tev padodas. Kāpēc lai es 45 gadu vecumā vēl eksperimentētu? Esmu jau sapratis savus ierobežojumus, pārliecinājies, ka šo to es noteikti nespēju darīt, un tam netērēšu laiku. Jo dzīves jēga man, protams, ir nevis darbs, bet šī te harmonija.

RL: Vai sevis sakārtošana ir īpaša piepūle? Jūs cenšaties to darīt?

Viripajevs: Jā.

RL: Un kaut kādā dzīves brīdī radās nepieciešamība censties to darīt?

Viripajevs: Jā, jā.

RL: Kas notika? Kā radās sajūta, ka ar jums kaut kas nav gluži kārtībā?

Viripajevs: Diez vai tas bija precīzi fiksēts akts. Ar mani nebija kārtībā. Gan fiziski, gan iekšēji. Un kaut kādā brīdī es it kā... nezinu. Nenotika nekāds konkrēts fakts – ka es būtu gājis un uzkristu akmens vai kāds nomirtu... Vai čūska būtu iedzēlusi... Taču vienā brīdī es ļoti skaidri sajutu, ka vai nu piepūle, vai nāve. Viss kaut kā ir slikti un garām. Pirmkārt, es redzēju, ka apkārtējiem sagādāju kaudzi problēmu. Bērniem. Savai otrajai sievai, ar ko biju kopā. Kaut kas bija noticis. Taču tas bija saistīts ar to, ka manā dzīvē bija parādījusies mana sieva Karolīna, tas notika pirms 12 gadiem. Es šīs lietas sasaistu. Nezinu, vai viņa bija tas katalizators vai viņa parādījās tajā brīdī, taču es it kā pamodos, kaut kas manī noklikšķēja. Un es sapratu, ka būt dzīvam kaut kā ir daudz interesantāk nekā būt no plastmasas vai peldēt pa straumi, kad atkārtojas vienas un tās pašas lietas, šabloni – uzvedība sabiedrībā un tā tālāk. Tas viss nav ne plika graša vērts. Taču es nezināju, kas jādara, un vienkārši meklēju, meklēju, meklēju. Un vienā brīdī atradu sev izeju garīgajā praksē. Taču garīgā prakse man ir tas pats, kas māksla. Proti, es nedomāju, ka pati par sevi tā ir pašmērķis. Garīgā prakse ir kā ēdiens vai kā aiziet uz tualeti – vienkārši daļa no tavas dzīves, ne vairāk.

RL: Kāda garīgā prakse visvairāk palīdzēja ceļā uz iekšēju kārtību?

Viripajevs: Man bija diezgan nopietna, ilga pieredze ar ajavasku, bet es labāk pastāstīšu par jogu. Ar jogu, meditāciju es sāku nodarboties pirms 12 gadiem. Vēl joprojām nodarbojos. Tas tiešām man palīdz. Jo viss pārējais... Nu, man ir bijušas visādas transpersonālas pieredzes, tās nāk un aiziet, bet tas, kas ir tevī, paliek.

RL: Tātad jogā ir noturīgākas transformācijas?

Viripajevs: Jā. Jā, joga man kļuvusi par filozofiju, un es sapratu, ka joga vienkārši ir iekšējā un ārējā savienošana. Man liekas, arī cilvēks, kurš nekad mūžā nav stāvējis uz paklājiņa, var sevi uzskatīt par jogu. Tas ir, es nedomāju, ka fiziskā... Tā ir tikai daļa no jogas, hathajoga. Es nodarbojos ar to. Neesmu nekāds dižais jogs, man saka: klau, tu 12 gadus nodarbojies ar jogu, kāpēc tad ar tevi viss nav kārtībā? Kādā ziņā tad tu atšķiries no citiem? Es atbildu: jūs vienkārši nezināt, no kā es sāku. Mums ir dažādas iespējas. Es neesmu sasniedzis lielus rezultātus. Tā tiešām ir. Taču es biju daudz tālāk nekā tagad. Bet spriest par jogu pēc manis nedrīkst, es tiešām neesmu labākais piemērs – bet, lai nu kurš, es jau nu zinu, ka bez tā nebūtu spējis tikt galā.

RL: Esmu sastapis vairākus cilvēkus, kuriem ajavaska ir svarīgs skolotājs, ar ko viņi uztur attiecības ilgu laiku. Vai jums tā ir kaut ko iemācījusi?

Viripajevs: Protams, tā ir bijusi mans skolotājs. Apmēram deviņus gadus. Es braukāju uz Peru, izgāju diētas (dieta¹). Man pat ir tāda šamaņa iesvētīšana, varu veikt ajavaskas ceremoniju, dziedu ikaro. Taču nu jau kādu laiku nepraktizēju, man ir šādi tādi savi iemesli. Pozitīvi. Viss ir labi. Man tas ir beidzies. Taču galvenais, ko es tur guvu, bija kaut kāda saskaršanās ar zināšanām. Es sapratu, kas ir zināšanas. Zināšanas ir tāda lieta, kuru nekādi nevar formulēt, tā nav koncepcija, tā nav ideja, nav filozofija, nav reliģija. Zināšanas ir kaut kāds kontakts ar kaut ko tādu, kas vienmēr paliek, kas manās acīs nemaldīgi ir kaut kāda realitāte. Tas viss notiek man iekšā, nevis ārpasaulē. Es neuzzināju neko diži jaunu – par planētām vai par... Nezinu, kā tas ir iekārtots. Man ļoti nepatīk misticisms. Lai cik tas šķistu dīvaini, tas taču ir šamanisms, misticisms, tur ir visādi jaguāri, lāči, kā tik tur nav. Citas planētas... Tu vari tālu aiziet. Taču man šķita, ka galvenais ir iet uz pretējo pusi. Nevis uz ārējo, bet sevī. Un vienā brīdī mans skolotājs, ajavaska, man pateica: tagad pamēģini pats.

RL: Tas ir, bez skolotāja palīdzības?

Viripajevs: Jā, un tā nu es mēģinu. Pat nezinu, vai atgriezīšos, taču es noteikti nevēlos nodarboties ar šamanismu. Savukārt joga ne ar vienu kultu nav saistīta. Man nav kulta. Tekstos gan man ir šādas tādas budistiskas lietas, man bieži jautā: vai tu esi budists? Es neesmu budists. Man nav budistiskās iesvētīšanas. Droši vien varu teikt, ka mans galvenais skolotājs tomēr ir teātris. Jo tu atnāc uz šo darbu... Tas ir nežēlīgs, tev visu laiku tiek rādīts: tu nepareizi dari, pareizi. Tevi apspļauda, tevi slavē. Vai nu maksā naudu, vai nevienam neesi vajadzīgs. Tas notiek ļoti ātri. Tu redzi reakciju. Šajā ziņā teātris man ir ļoti svarīga – būtībai svarīga – lieta.

RL: Bet vai šajos iekšējos meklējumos, kuri neaizveda pie jaguāriem un planētām, jūs kaut ko esat sapratis par nāvi?

Viripajevs: Jā, esmu. Turklāt diezgan agri. Mana pirmā ajavaskas pieredze, vislielākā, tieši ar to arī bija saistīta: es sapratu, ka nāves nav. Un sapratu tik spēcīgi, ka palaidu vaļā lielu daudzumu baiļu. Man, piemēram, bija ļoti bail lidot ar lidmašīnu, man bija kaut kāda psihiska trauma. Kad lidoju ar lidmašīnu, izdzēru pudeli viskija. Nevarēju. Man vēl joprojām ķermenis dreb, lidojot ar lidmašīnu, – bet es nebaidos. Un to es ieguvu tieši kā zināšanas, ka viss ir dzīvība. Viss, viss, viss. Viss ir dzīvības procesi. Kad šis te ķermenis nomirs, es nenomiršu. Es nevaru nomirt. Pat ja sagribētu nomirt, es nevarētu. Jo es esmu dzīvība.

RL: Tātad jautājums “būt vai nebūt” ir nepareizi uzdots?

Viripajevs: Manī ir nāves bailes, tādas ir katrā ķermenī. Ja tagad šeit ienāks terorists, es nobīšos, tieši tāpat kā jūs. Jo šis ķermenis ir ģenētiski ieprogrammēts izdzīvot. Tas ir parasts, darvinisks evolūcijas process. Katra šūna šeit ir domāta tam, lai vairotos un izdzīvotu. Nekā cita šeit, šajā ķermenī, nav. Un ķermenis baidīsies no nāves, no bada. Taču es atdalīju nost šīs bailes – tās ir ķermenī, bet es neesmu tikai ķermenis. Tāpēc tagad, kad man ir bail, es zinu, ka ir vēl kaut kas tāds, kas nemirst un nedzimst. Bet pēc tam man dzīvē bija tāda epizode, ka tuvs mans draugs izdarīja pašnāvību. Ļoti tuvs. Tas notika negaidīti. Es organizēju viņa bēres, un mums visiem tas bija ļoti nopietni. Taču tas, kā es izgāju caur šo nāvi, un tas, kā es uz to skatījos, man parādīja, ka tiešām esmu kaut ko sapratis. Biju tam atradis kādu citu jēgu.

RL: Bet cilvēks bija izdarījis pašnāvību – kā tad nāves nav?

Viripajevs: Viņa ķermenis aizgāja bojā. Turpretī apziņa neiet bojā, tā turpina dzīvot vienmēr. Tā vienkārši funkcionē. Tā visa ir dzīvība. Es ar meitu bieži par to runāju. Lūk, mēs redzam koku, koks ir dzīvs, un tam krīt lapas. Tāpat arī cilvēks.

RL: Dažādās tradīcijās, kuras pieņem, ka nāves nav, tika uzskatīts, ka pašnāvība aizved ļoti nelabās vietās.

Viripajevs: Runā, ka pašnāvība nav īsti labi. Es nezinu. Taču domāju, ka pats brīdis, kad cilvēks šķiras no ķermeņa, ir ļoti svarīgs. Proti, tas, kādā stāvoklī tu atrodies. Pašnāvnieks atrodas ne visai labā stāvoklī – ja reiz lec ārā pa logu. Es, piemēram, tagad diez vai atvēršu logu un izlēkšu. Nu, neizdarīšu es to. Kā tas ietekmē turpmāk? Deviņos ajavaskas gados esmu dzirdējis visādus stāstus. Ir cilvēki, kuri zina, ka iepriekšējā dzīvē izdarījuši pašnāvību, un viņi par to runā. Es pats nevaru teikt, ka man būtu tādas zināšanas.

RL: Bet sajūta, ka sešas aukstas un sešas karstas elles gaida kā dažādu aplamu gājienu sekas, – vai šāda sajūta ir? Vai arī nāves nav un visi iziet gaismā, dzīve turpinās...

Viripajevs: Es ticu reinkarnācijai. Uzskatu, ka apziņa pārdzimst.

RL: Bet tā var pārdzimt elles pasaulē.

Viripajevs: Runā, ka jā. Es nezinu. Pat nezinu, vai ir tāda pasaule. Varbūt ir. Esmu redzējis arī šausmīgas lietas. Esmu redzējis elli. Tas, protams, ir neiedomājami šausmīgi. Visi tie dēmoni... Nezinu, nezinu.

RL: Jūs reizēm esat sacījis, ka jūsu lugās iekļautas krievu vērtības un uzskati. Varbūt jūs tā jau vairs nedomājat, bet...

Viripajevs: Es domāju, ka tas tomēr ir izrauts no konteksta. Pirmkārt, manī ir arī ebreju asinis.

RL: Nu, no krievu un ebreju asiņu savienošanās bieži rodas interesantas lietas.

Viripajevs: Jā. Turklāt man nekad nav bijis kaut kāds šovinistisks, nacionālistisks noskaņojums. Es nesaprotu, kas tas ir – būt rasistam.

RL: Ja tā, tad mani sevišķi interesē, kas varētu būt domāts ar krievu vērtībām un krievu uzskatiem.

Viripajevs: Tas ir labs jautājums. Es droši vien runāju par tādu kā jūtīgumu, kas piemīt krievu kultūrai konkrēti un krievu mentalitātei. Proti, ne tikai racionālais pasaules izklāsts. Teiksim tā, es ļoti daudz strādāju Rietumu mākslas teritorijā. Manas lugas galvenokārt tiek iestudētas tādās valstīs kā Vācija. Un es ļoti bieži, redzēdams kādu vācu vai poļu teātri, ievēroju, ka māksla lielākoties sākusi aprobežoties ar tieši racionālu, konceptuālu izteikumu. Buržuāzija – tas ir ļoti slikti, darīt pāri homoseksuāļiem nedrīkst, brīvību bēgļiem, Tramps ir ļaunums, un tā tālāk, un tā tālāk. Un pats par sevi tas ir ļoti svarīgi un derīgi – sabiedrības analīze. Taču es bieži redzu, ka tieši tādas dziļas jušanas trūkst. Turpretī krieviem, kā man liekas, viss balstīts tādā ļoti dziļā izjušanā. Varbūt pat par daudz. Man ļoti nemīļš rakstnieks ir Dostojevskis, es viņu vienkārši ienīstu. Man ir alerģija pret Dostojevski. Taču kaut kad jau es viņu, protams, pārlasīju. Un viņš jau nu ir tāds hipersagrozīts, tāds juteklīgs, raksta ainu: viņi guļ, viņa smird, nomirusi. Un vēl uz trim lappusēm, tā tīksminādamies, apraksta līķus. Es droši vien runāju par to. Un esmu ievērojis, piemēram, ka Krievijas skatītājs iet uz teātri meklēt jēgu. Nevis tāpat vien – kultūru, mākslu... Viņam vajag jēgu.

RL: Un Dostojevskī jums netīk krievu jūtīguma pārspīlējums?

Viripajevs: Jā. Tīksmināšanās par sāpēm. Pareizticības ideja, ka traģēdija ir nepieciešama lieta, man nav tuva. Traģēdija ir lieta, no kuras jāatvadās. Traģēdijā nav nekā progresīva, nav nekādas attīstības, tu ieciklojies šajā savā slimīgajā stāvoklī, ego, un tev tas īstenībā patīk – tas ir tāds sadomazohisms.

RL: Tā jūsos nav?

Viripajevs: Nav.

RL: Bet kādas krievu vērtības un uzskati jums ir? Kurus no tiem jūs iebūvējat lugās?

Viripajevs: Manuprāt, es te pievienotu vēl arī attieksmi un attieksmi pret mītu kā tādu. Ir tāda ļoti interesanta lieta – mūsu Aleksejs Losevs. Nekur neesmu dzirdējis tik dziļu mīta izpratni, jā? Nu, piemēram, Kempbels ar viņa jungiski psiholoģisko mitoloģijas izpratni ir viens – turpretī mīts kā realitāte, kā tas, kas tiek uztverts šeit un tagad kā izvērsta, maģiska realitāte... Nu, teiksim, nosacīti runājot, “Jēzus staigā pa ūdeni”. Nav jēgas analizēt un domāt, vai Jēzus varēja staigāt pa ūdeni un vai vispār ir iespējams staigāt pa ūdeni, jo vispār, protams, nav. Bet runa jau ir par to, ka nekāda Jēzus aiz Evaņģēlija nav. Jēzus ir mīts. Taču mīts nav pasaka; mīts ir realitāte. Proti, tu to uztver tagad un šeit, kā dzirdi. Kad tev saka: Jēzus staigāja pa ūdeni, – viss, punkts. Šī te robeža. Tā tad arī ir realitāte. Jā, staigāja pa ūdeni. Tajā veidolā, kādā tu to tagad dzirdi. Bet ne pirms tam un ne pēc tam – tikai šajā brīdī. Un tā ir Loseva aprakstītā maģiskā realitāte, kas izvēršas un attīstās; tā ir ļoti interesanta lieta, tā ietekmē. Tā caurauž dziļo krievu mākslu. Slāvos ļoti attīstīts ir šis te jūtīgums, mitoloģiskā attieksme pret ārējiem objektiem. Šo ideju, ka mīts reizē ir gan mīts, gan realitāte, Rietumos lielākoties ir ļoti grūti izskaidrot. Ļoti grūti. Tibetas budistiem, piemēram, ir stāsts par svēto Milarepu. Viņš gājis pa kalniem, un sācies pērkons, lietus. Viņš ieraudzījis zemē mētājamies jaka ragu. Un Milarepa paslēpies šajā ragā. Turklāt nav teikts, ka viņš būtu sarucis, nav arī teikts, ka rags būtu kļuvis lielāks, – tas ir klasisks mīta piemērs. Tāpat to var pateikt dzenā. Dzens strādā ar mītu. Vienas plaukstas sasišana – lūk, mīta mehānisms. Man šķiet, dažās slāvu kultūrās tas ir ļoti dziļi ieausts. Hinduismā arī.

RL: Vai ir tādas tautas, kurās tas nav ieausts?

Viripajevs: Es bieži ievēroju, ka Centrālajā un Rietumu Eiropā tas ir mazāk ieausts. Tur tas vairāk notiek caur izprašanu. Viņš staigāja pa ūdeni? Nē. Vai arī – tā drīzāk ir metafora. Taču mīts un metafora ir dažādas lietas. Mītā ir metafora, taču mīts viscaur nesastāv no metaforas. Pareizticība no katolicisma atšķiras ar to, ka katolicismā tiek pieminēts tas, ko darīja Jēzus. Pareizticībā ir šeit un tagad notiekošs sakrāls akts. Ir gan asinis, gan miesa. Katolicismā Jēzus ir turpat līdzās, viņš mūs dzird, taču mēs visu darām, itin kā viņu pieminot. Tur ir vairāk simbolisma. Pareizticība sacīs: nē, mēs tieši tagad esam viņu nonāvējuši, lūk, viņš, asinis, ak Kungs! Turpat baznīcā tie viņu katru dienu apbedī, sit krustā, atkal ņem nost un tā tālāk. Taču protestantisms ir gājis vēl tālāk. Tas vispār šo ideju nav sapratis, vienkārši sācis visu izskaidrot loģiski.

RL: Kādā mītā jūs dzīvojat?

Viripajevs: Nezinu. Droši vien mītā par mākslinieku, par dramaturgu. Par kaut kādu savu dramaturģisko darbību. Man tas viss kaut kā pamazām ir sācis apnikt. Radusies kaut kāda viegla vilšanās visā.

RL: Visā – kas tas ir?

Viripajevs: Nu, šī te visa sociālā dzīve. Es vispār esmu sācis kautrēties par savu profesiju. Man ir daudz draugu biznesmeņu un zinātnieku, un viņu klātbūtnē man šķiet, ka es savos 45 gados nodarbojos ar kaut kādām blēņām. Aizvakar biju pie drauga – viņš ir miljardieris, viņam ir liels celtniecības uzņēmums. Es ar viņu sarunājos, domāju: lūk, cilvēkam ir liels celtniecības uzņēmums. Viņam ir liela māja, man nav. Viņš man jautā: kā iet? Es saku: re, lugu iestudēju. Nu, kas tas ir? Tādas gaistošas izjūtas. No otras puses, tikko biju pie dakteres. Viņa saka: “Ai, jūs taču iestudējāt to “Tēvoci Vaņu”, es skatījos! Ak Kungs, paldies, tas bija tik forši!” Tādos brīžos – nujā, tu domā, ka ir kaut kāda jēga. Taču kopumā domāju, ka 45 gadu vecumā tas kaut kā nav nopietni. Sāk man rasties tādas domas, nezinu, vai tās ir labas vai sliktas. Kompleksi.

RL: Tātad mītā ir radušās plaisas?

Viripajevs: Protams! Mīts tomēr ir mīts, tā nav realitāte. Realitāte ir tas, ko vispār nevar ieraudzīt. Tu vari tikai būt realitāte. Tā atrodas pirms formas, nevis formā. Formas nav reālas, tās mainās. Tās ir tukšas, tās nevar saturēt realitāti. Tāpat kā visi jēzi un budas. Ieķerties viņos nav nekādas jēgas, vai viņš ir staigājis pa ūdeni vai nav.

RL: “Irānas konferences” ekspozīcijā ir tēls, ka pasaule ir it kā divējāda: no vienas puses Allāhs, no otras – kokakola. Kas jums ir reālāks?

Viripajevs: Manuprāt, ne viens, ne otrs. Man Allāhs ir pirmavota nosaukums. Tas, ar ko mēs sākām mūsu sarunu. Vārds “Dievs” – man liekas, tas ir vārds, kurā tiek nosaukts viss sākotnējais, no kā viss rodas. Pats par sevi saprotams, neizzināms ar prāta vai ķermeņa palīdzību. Bet vispār tas ir tikai nosaukums, tāpat kā kokakola. Es baidos jokot par Allāhu, mūsdienās tas vienkārši nav droši, cilvēkiem ne vienmēr viss kārtībā ar humora izjūtu. Es, protams, gribētu pateikt, ka manās acīs tas ir viens un tas pats, taču negribu, lai man kāds pasludinātu džihādu. Es ar cieņu lūkojos uz jebkuru reliģiju, taču pats reliģiju vienā brīdī atmetu. Man reliģija un kokakola ir līdzīgas. Taču es nepazemoju, teikdams, ka... Es nedzeru kokakolu.

RL: Un nelietojat reliģiju?

Viripajevs: Šobrīd ne. Taču vēl pavisam nesen lietoju.

RL: Kāpēc atmetāt?

Viripajevs: Vairs nebija vajadzīga. Vienkārši nejūtu sevī nekādu nepieciešamību.

RL: Kāda bija tā nepieciešamība, kad lietojāt?

Viripajevs: Sākumā vienkārši bija ticība, pēc tam – kaut kādi maldi tajā. Tad es sajutu tajā ļoti spēcīgu enerģiju – es tagad runāju par pareizticīgo reliģiju, es gāju uz pareizticīgo baznīcu. Tajā ir ļoti liels spēks. Enerģētisks. Vienkārši es atskārtu, ka šī spēka avots neatrodas baznīcā, tas atrodas manī. Tāpēc iešana uz baznīcu man vairs nav vajadzīga. Nu, varu iet, varu neiet.

Šeins: Proti, uz baznīcu tu neej, bet ticība tev ir?

Viripajevs: Man liekas, vārds “ticība” man jau vairs neatbilst. Es vēlētos, lai man būtu zināšanas. Jo ticēt – tas nozīmē, ka tev nav zināšanu, tev jānotic uz vārda. Es, piemēram, neesmu bijis Šanhajā, taču ticu, ka Šanhaja ir. Nu, ticība... Tā ir tāda lieta...

Šeins: Vai tu tici Dievam?

Viripajevs: Es neticu kaut kādam dievam, kurš ir personība, kurš kaut kur tur sēž un mūs pārvalda. Manuprāt, Dievs – tas esmu es. Tas ir – lūk, viņš, jūsu priekšā.

RL: Dievs esmu es, un es esmu Dievs?

Viripajevs: Es domāju, ka ir tikai Dievs. Vairāk nekā nav. Ja šis vārds ir piemērots. Manuprāt, tas mūsdienās daudzus samulsina. Man ir gadījies tikties ar Viņa Svētību Dalailamu – viņš bieži mīļuprāt atkārto, ka esot ateists. Nu, kāda atšķirība starp to, ko dara viņš, un to cilvēku, kurš, piemēram, ir jogs, kurš tic Dievam kā Šivam? Nekādas.

RL: Taču mani ieinteresēja tās zināšanas, kuras jums ir, turpretī ticīgajiem ir tikai ticība.

Viripajevs: Ticīgajiem arī ir zināšanas!

RL: Kādas zināšanas ir jums?

Viripajevs: Manuprāt, zināšanas ir viena lieta, kas absolūti objektīvi piemīt visiem. Visam dzīvajam, kas rodas Visumā. Gan akmeņiem, gan kokiem, gan cilvēkiem, gan suņiem – visiem.

RL: Akmeņi arī zina?

Viripajevs: Protams. Jo zināšanas jau nav ideja. Zināšanas nav koncepcija. Koks lieliski zina, ka ir koks. Tas visu par sevi zina. Es nedomāju, ka zināšanas ir intelekta sfēra. Zināšanas ir izjūta, kas pauž, kā viss īstenībā iekārtots.

RL: Vai jūs zināt, kā viss īstenībā iekārtots?

Viripajevs: Nē. Pilnīgas zināšanas man nepiemīt.

RL: Bet kaut kādas zināšanas ir?

Viripajevs: Ir pieskaršanās zināšanām. Neliela pieskaršanās. Taču tā ir nepilnīga, ne tuvu ne pilnīga.

RL: Vai esat sastapies ar zinātājiem?

Viripajevs: Man liekas, jā.

RL: Kuri zina, kā viss īstenībā ir?

Viripajevs: Viņi jau paši par sevi ir zināšanas. Es ticu. Šeit es tā varu teikt, jo nevaru pateikt: “Es zinu.” Es ticu, ka šie cilvēki man saka taisnību. Man nav iespēju viņus pārbaudīt, jo tad man būtu jāatrodas tur, kur ir viņi. Tomēr es kaut kāda iemesla pēc ticu, ka viņi man nemelo. Es viņiem uzticos.

RL: Vai jums vēl bez teātra tagad ir arī citi skolotāji?

Viripajevs: Tieša skolotāja man nav. Tāda skolotāja, pie kura es varētu aizbraukt, nav.

RL: Vai jūs varat izcelt trīs galvenās lietas, kas vajadzīgas, lai kļūtu par dramaturgu?

Viripajevs: Es visiem saku tikai vienu lietu. Pie manis, kā jūs nojaušat, nāk daudz dažādu jauniešu ar lugām, ar lūgumiem būt par skolotāju un tā tālāk. Es viņiem vienmēr saku tikai vienu lietu: jāzina teātra prakse. Tā ir ļoti tehniska lieta. Dramaturgs ir kā scenārists, kam jāzina, kā seriāls ir uzbūvēts; tikai tad var uzrakstīt seriālu. Mūsdienu dramaturģijas problēma ir tāda, ka ir dramaturgu kursi, semināri – un gandrīz vienmēr 90% šo jauniešu nav strādājuši teātrī. Es nesen biju maģistrantūrā Pīterā, tur bija puisis dramaturgs. Es jautāju: “Tu zini, kā ir novietots statīvs?” Viņš saka: “Nezinu.” Es jautāju: “Un kā ir veidota priekšskatuve? Tev te rakstīts, ka šī aina notiek te, bet nākamā – jau šeit. Viņi pēkšņi stāv ārā, pīpē. Kā viņi nokļuvuši ārā?” Un tā tālāk. Viņš atbild: “Atnāks skatuves strādnieki, pārbūvēs.” Es saku: “Tu esi redzējis skatuves strādniekus? Iztēlojies, kā viņi atnāks.” Un šī te neadekvātā... Šekspīrs, Moljērs – tie bija cilvēki, kuri bija strādājuši teātrī. Čehovs teātri, teātra struktūru nepārzināja, tāpēc tad arī rakstīja tādas lugas, kuras uz lielās skatuves nav iespējams spēlēt. Toms Stopards, piemēram, tieši teātrī nebija strādājis, taču teātri pārzināja ļoti labi. Teātra dabu. Teātra tehniku. Viņa lugas var spēlēt uz skatuves. Tās šādai spēlēšanai ir taisītas. Laikam to es izceltu kā galveno, tādu procesu. Tālāk jau, protams, pašattīstība.

RL: Starp citu, kāpēc jūs rakstāt lugas, nevis stāstus vai romānus?

Viripajevs: Es mēģināju. Man ir ideja uzrakstīt kādu romānu. Redziet, rakstīdams lugu, es iztēlojos izrādi – tātad es nerakstu lugu, es rakstu izrādi, iztēlojos, kā tā izskatās no zāles. Un kaut kāda iemesla pēc es neesmu spējīgs sevi iztēloties kā romāna lasītāju. Bet man patīk lasīt romānus. Godīgi sakot, vēl tā kārtīgi neesmu tam pievērsies. Visu laiku ir tik daudz darba. Jāpamēģina. Kā saka – proti rakstīt romānus? – Nē. – Esi mēģinājis? – Nē. Ir viens cilvēks, kuru es dzīvē apskaužu. Tas ir Viktors Peļevins. Es viņu no sirds apskaužu, jo viņš, pirmkārt, pelna daudz naudas un, otrkārt, viņš raksta romānus un nesniedz intervijas, viņa vispār nav. Pat nav zināms, kur viņš dzīvo. Ja es varētu tagad šitā te dabūt miljons dolāru, es sēdētu kaut kādā mežā un ar lielāko prieku rakstītu romānu.

RL: Taču jūs teicāt, ka jūsu dzīves jēga nav darbs. Tātad, bijis miljons, jūs varbūt nemaz arī vairs nerakstītu?

Viripajevs: Vai vismaz rakstītu ļoti maz. Nezinu, ja man būtu tik daudz naudas, ka nevajadzētu ar savu darbu pelnīt iztiku... es droši vien degradētos. Tas ir taisnīgi, ka cilvēkam iztika jāpelna ar darbu. Man tas patīk, tas mani padara dzīvu. Man jāēd, un es rakstu. Taču droši vien rakstītu reti, iestudētu reti, tikai sev pašam. Droši vien arī kvalitāte būtu zemāka, sāktos amatiermāksla.

RL: Jūs reiz esat teicis, ka jūsu lugas ir nevis tagadējam laikam, bet nākotnei. Tās it kā ir no tā, kā vēl nav. Es šo izteikumu nesapratu. Vai jūs domājat, ka dzīvojat ārpus sava laika un jūsu apziņa jau ir tur, kur mūsu vēl nav? Vai arī jums prātā bija kaut kas cits? Kādā ziņā jūsu lugas ir no nākotnes? Varbūt jūs ir noķēruši citplanētieši un pastāstījuši, kas tur būs?

Viripajevs: Manuprāt, teātris pats par sevi...

RL: Ar citplanētiešiem jūs neesat ticies?

Viripajevs: Nē.

RL: Goda vārds?

Viripajevs: Nu, bija viena sastapšanās...

RL: Un ko viņi saka?

Viripajevs: Viņi nerunāja.

RL: Ko tad viņi darīja? Pielika klāt pirkstu?

Viripajevs: Nē. Tas bija kaut kas neiedomājams, to nevar aprakstīt. Tas bija ajavaskas stāvoklis, tā nu es nezinu, kas tas bija, citplanētieši vai vēl kaut kas cits.

RL: Varbūt vienkārši dēmoni?

Viripajevs: Pilnīgi iespējams. Bet tas bija skaisti. Man vienkārši šķiet, ka gan teātris kā institūcija, gan tie režisori, kas iestudē manas lugas, – viņi, protams, tajās neko nesaprot. Ne jau tādā ziņā, ka viņi būtu sliktāki, bet tādā, ka gan spēles veids, gan tas, par ko šīs lugas stāsta, šobrīd teātrī būtībā nav sastopams. Dienaskārtība, pēc kuras dzīvo teātris, ir citāda. Tā ir sociāli ierobežota. Manas lugas ir nevis par kaut ko, bet par eksistences veidu. Tas ir, tikai par to, kā tās jāuzved. Luga kā āsana, tev jāsaprot, kā to spēlēt. Šī luga ir tikai pats spēlēšanas veids. Bet tāpēc, ka tās tiek spēlētas, kā pieņemts vai nu psiholoģiskajā teātrī, vai vecmodīgajā, tās neatklājas šādā veidā. Tas arī viss. Cik izrāžu esmu redzējis, pat vislabākās, tas tik un tā netuvojās šīm lugām.

RL: Bet kam jānotiek ar režisora izpratni, lai viņam izdotos to uzķert?

Viripajevs: Viņam jāuzķer eksistences veids, viņam jābūt tur klāt, jāspēlē lugas ar to metodi, ar kuru es domāju. Vai zināt, kāpēc izgāzās pirmā “Kaija” Aleksandra teātrī? Tāpēc, ka tika spēlēta ar vecajām metodēm, aktieri kliedza. Čehovam ir noteikts veids, psiholoģiskais teātris. Staņislavskis pirmais to saprata. Nebijis Staņislavska...

RL: Bet kas gan ir šis jaunais eksistences veids, kurš vēl nekur nav pieejams?

Viripajevs: Tas nav jauns. Jauns tajā ir vienīgi tas, ka mūsu laikiem tas nav... Nu, nosauksim divos vārdos. Pirmkārt, tas ir patiess, īsts kontakts starp cilvēku, kurš stāv uz skatuves, un cilvēku zālē. Nevis ar personāžu un ne ar aktieri, bet ar dzīvu būtni, kas atrodas uz skatuves. Ziniet, kad es to saku aktierim, un tas notiek katrā iestudējumā, aktieris man atbild: “Man tagad ir kontakts.” Es saku: “Nē, tev nav.” Viņš saka: “Nu kā nav? Skaties, es taču to saku uz zāli.” – “Jā, bet tev nav kontakta.”

RL: Vai vēl nesaudzīgāk jūs viņam nesakāt? “Tevis nav. Tāpēc tev nevar būt kontakts.”

Viripajevs: Tevis nav? Labais, paldies. Un šī ir tā pirmā platforma. Otra lieta, ko es daru: es it kā redzu izrādi sev acu priekšā. Vienlaikus esmu tāds pats skatītājs, tikai es to organizēju šeit, telpā, un pats dzīvoju līdzi tam, ko daru. Tā ir otrā lieta. Un trešā – es visu laiku noturu uzmanību skatītāju zālē un organizēju tās juteklisko uztveri. Tagad es daru tā, ka tev jāraud. Kas te jauns? Nekas, tā dara visi estrādes parodisti un stendapa komiķi. Tā ir lēta estrāde. Cilvēks, kurš iziet priekšā un izklaidē cilvēkus, funkcionē tieši šādā veidā. Taču teātros tagad vislabākais aktieris ir tas, kurš spēlē ar sevi. Visi saka: “Skatieties, viņš pēc tam nekādi nespēja atjēgties, pēc izrādes viņu nevar atpumpēt, 10 gadus viņš ir dzēris – tas tik ir aktieris!” Bet viņam jāiziet uz skatuves piepildītam, vajag, lai viņš ir atpūties, mierīgs – brīdī, kad viņš veido šo jaunradi. Izciliem aktieriem tas ir automātiski. Mēs tagad, piemēram, mēģinām ar Alisi Freindlihu, viņai tas notiek automātiski. Kā tad tajā mūsu, krievu, teātrī notiek? Tu iznāc, tev aplaudē. Liela zvaigzne. Viņa uzreiz – hops, ir kontakts! Viņa jau zina, ka viņa ir Alise Freindliha, kas spēlē viņiem. Šai ziņā nekā jauna nav. Atšķirība ir tāda, ka es šo spēles veidu ierakstu tekstā. Čehovam tāds spēles veids nav ierakstīts. Es to ierakstu tāpēc, ka šādi redzu teātri. Čehovu var ļoti labi nospēlēt arī bez tā, psiholoģiski, turpretī, piemēram, “Saules līniju” bez tā nevar – neizdodas. Vai izdodas, bet sadzīviski.

RL: Kāds teātra režisors man teica, ka visa īstas aktiermākslas atslēga esot atrodama vienā Šekspīra frāzē. Kad tur – “Hamletā” – tiek iestudēta izrāde, ir teikts: salieciet kopā balsi un darbību. Tas ir vienīgais, kas aktierim jāizdara: jāsaliek balss kopā ar darbību. Nu, bet tāpēc vajag, lai aktieris spētu radīt savu dubultnieku. Proti, viņam jāizveido enerģētiski otrs “es”, tikai tur tas saiet kopā. Vai jūsu priekšstatos tas izklausās jēdzīgi?

Viripajevs: Es teiktu tā: savieno savu uzmanību ar skatītāja uzmanību. Tas ir, turi skatītāja uzmanību. Ik sekundi.

RL: Bet tur ir 200 man nesaprotamu uzmanību.

Viripajevs: Tu turi visu lauku. Zini, ka viņi skatās, ik sekundi dod kaut ko jaunu. Attīsti viņus. Mans galvenais skolotājs Vjačeslavs Kokorins man reiz pateica frāzi, kas izmainīja visu manu dzīvi. Viņš teica: izrāde ir uzmanības organizācija skatītāju zālē un iespaidu attīstīšana. Es jūs turu un attīstu. Kad spēlēju, es izeju uz skatuves ar sajūtu, ka jums ir tik garlaicīgi, ka man ik sekundi jāspēlē tā, lai jums nebūtu garlaicīgi. Jo vairāk tad, kad es klusēju vai runāju garlaicīgas lietas. Tas ir, jo garlaicīgāk es runāju, jo labāk apzinos, ka jums šajā brīdī ir vēl garlaicīgāk; tāpēc man vēl ciešāk jātur jūsu uzmanība. Es skatos uz partneri, bet turu jūs. Es operēju ar šo fokusu. Taču, lai operētu ar fokusu, man jāsaprot, kas ir fokuss. Man jāprot attīstīt sevī tādas iemaņas, fokusa pārvietošanu. Man jāvada.

RL: Jāvada uzmanības fokuss?

Viripajevs: Jā. Un, lai vadītu savu uzmanības fokusu, ir jātrenējas. Un tā jau ir meditācija un joga, jo tieši meditācija māca vadīt uzmanības fokusu. Es katru rītu pieceļos un nodarbojos ar sava uzmanības fokusa trenēšanu. It īpaši tad, kad eju pie studentiem, es īpaši cītīgi to trenēju, jo zinu, ka man jāskatās un es viņiem izteikšu precīzu piezīmi. Man jāspēj pateikt: “Skaties, tagad tavs uzmanības fokuss ir šeit.” Viņš atbildēs: “Jā.” – “Aha, skaties, bet tagad tam jābūt šeit.” Viņš saka: “Jā.” – “Un tagad pamēģini to pārvietot.” Viņš apjūk. Es saku: “Tu to neturi.” Viņš atbild: “Neturu.”

RL: Vai tad tā nav šamaniska prakse?

Viripajevs: Tas ir vistīrākais šamanisms.

RL: Jūs taču teicāt, ka esat novērsies no šamaniskām lietām, bet tagad jūs būtībā stāstāt par šamanisko prakšu ieviešanu teātrī.

Viripajevs: Jā, tas ir šamanisms. Teātris ir šamanisms. Ja runājam par šamanismu kā valdīšanu pār enerģijām...

RL: Un pār citu cilvēku uzmanību.

Šeins: Tā ir manipulēšana.

Viripajevs: Kāpēc manipulēšana? Vārds “manipulēšana”... Es esmu atbildīgs par jūsu uzmanību, man ir ētiski noteikumi.

RL: Nosauciet, lūdzu, galvenos no tiem.

Viripajevs: Nenodarīt ļaunu. Es nedrīkstu nodarīt ļaunumu, agresiju, varmācību. Man viss jādara ar mīlestību, lai būtu gaisma, nekādā gadījumā es nevaru un nevēlos līst privātajā telpā. Man jāatstāj cilvēkam vieta izvēlei un brīvībai. Vienmēr palikt mākslas teritorijā. Viņam pie manis jābūt labprātī-gi. Viņš ir nopircis biļeti. Es nepieņemu Grotovska, Vasiļjeva teātri, jo uzskatu, ka enterteinmentā tu pērc biļeti nevis uz jogu, nevis uz praksi, bet uz izklaidi. Pat ja es mājās piekopju šamaņu prakses vai nodarbojos ar jogu, valsts teātrī par biļeti es taisu tikai enterteinmentu. Tas ir, es nepārkāpju robežu, kur ir tas, ko es varu; es viņu izklaidēju, punkts. Es varu runāt par garīgām lietām, bet es tās neieviešu praksē. Neizmantoju hipnozi vai vēl kaut ko... Es gribu, lai viņa klātbūtne būtu brīva, labprātīga, lai cilvēks nevis piedalītos, bet skatītos. Skatītos, būdams brīvs.

RL: Nu, kā tad es esmu brīvs, ja reiz jūs valdāt pār manu uzmanību? Kur te ir mana brīvība? Jūs valdāt pār manu uzmanību un maniem stāvokļiem.

Viripajevs: Nu jā. Tajos ietvaros, kuros mēs esam vispārīgi vienojušies. Jūs esat atnācis uz izrādi, un es jūsu uzmanību savienoju ar šo izrādi. Tā ietvaros – protams. Jūs taču tāpēc esat atnācis. Kā sarunā – es gribu jums kaut ko pastāstīt, ņemu un stāstu. Un jūs ik sekundi varat pateikt: “Stop! Tu, Vaņa, jau vilini mani kaut kur ne tur.”

Šeins: Vai Vasiļjevam ir citādi?

Viripajevs: Es neesmu ne pret Grotovski, ne pret Vasiļjevu – diži cilvēki, es viņus ļoti cienu. Es saku, ka visam ir sava vieta. Enterteinmenta teritorijā tas ir enterteinments. Bet Vasiļjevs valsts teātra, Maskavas Kultūras departamenta teātra, teritorijā veica šādus garīgus eksperimentus. Neiekļaudamies štatu sarakstā, nebija saprotams, kad cilvēki varēja nopirkt biļetes, un tā tālāk. Man liekas, viņš ir izcils meistars, taču viņš arī pats psihoja, viņam pašam bija grūti. Būtu citādi, ja mēs sanāktu kopā šajā istabā – es būtu jūs pasaucis un teiktu: “Klau, juksim prātā!” Jūs atbildētu: “Juksim!” Un mēs dodamies tripā. Jūs paši tam piekritāt – un mēs uztripojām. Bet biļete, uz kuras rakstīts “Moljērs”...

RL: Nevis “trips”.

Viripajevs: Jā. Tu atnāc un saki: “Dodiet man tikai precīzi to, kas tur ir rakstīts. Dodiet man stāstu.”

RL: Ivan, vai jūs esat meistars?

Viripajevs: Viens mans skolotājs man teica, ka meistars, kurš par sevi teiks, ka viņš ir meistars, nav meistars. Es tam piekrītu. Manuprāt, meistari nav tie, kuri par to lemj. Meistars ir cilvēks, kurš pārzina savu amatu. Lai cilvēki novērtē viņa produktu. Meistars ir tas, kuru tu neredzi. Ja pirmais, ko tu šajā vāzē ieraugi, ir nevis pati vāze, bet meistars, tad kas tas vispār par meistaru? Tev vispirms jāierauga vāze. Jāpajūsmo, jāpasaka: “Ak kungs, kāda daile!” Un pēc tam jāpajautā: “Kas to taisījis?”

RL: Tomēr par jūsu tekstiem cilvēki tieši tā arī saka: “O, tas ir Viripajeva teksts!” Visi to uzreiz pazīst.

Viripajevs: Te nu arī ir atbilde. Tātad neesmu meistars.

RL: Kā jums pietrūkst, lai kļūtu par meistaru?

Viripajevs: Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt.

RL: Jūs negribat kļūt par meistaru?

Viripajevs: Jā, bet...

RL: Nu, atzīstieties.

Viripajevs: Es cenšos lietas darīt maksimāli labi. Cenšos, lai cilvēki redzētu lietu. Viņi var pēc šīs lietas pazīt mani. Es, teiksim, uzskatu Kventinu Tarantīno par meistaru. Uzreiz skaidrs, ka tas ir Kventins Tarantīno, bet tā ir lieta: lai nu kas tur būtu, Kventinam Tarantīno priekšplānā ir lieta. Taču viņu ne ar vienu nevar sajaukt. Kaut kā tā.

RL: Mākslai, arī teātra mākslai, ir dažādas funkcijas – izglītojošā, izklaidējošā, terapeitiskā... Vai jūs sevi drīzāk redzat kā ārstu, kā skolotāju vai kā masturbētāju?

Viripajevs: Man ir bijuši dažādi posmi. Visi, protams, sāk ar masturbētāju – tas ir normāli. Vispār jauns mākslinieks tikai ar to vien arī sāk, viņš runā tikai par sevi un par to, kas viņam ir svarīgs... Bez tā nevar iztikt. Katrs students ir ģēnijs. Viņš saka: “Skatieties, kā es rauju dūrē!” Otra lieta – jūsmojiet! Pēc tam jau es vairs jūs nemācu, bet ārstēju. Nu, un tagad es vēlos tikai izklaidi. Es nekoķetēju. Es vēlos, lai cilvēki vienkārši izklaidētos. Man ļoti gribas, lai viņi gūtu tikai vienu lietu – vienkārši prieku. Lai viņi smietos un ķertu kaifu. Bet ne truli. Es negribu to darīt uz trulām, zemām enerģijām. Man gribas taisīt izklaidi labā nozīmē. Vienkārši tā.

RL: Tas ir, lai cilvēki atpūstos?

Viripajevs: Jā, lai atpūstos. Man liekas, man vairs nav ko teikt. Un man tagad ir kauns, ka agrāk esmu kādu mācījis vai ārstējis. Tagad gribu uztaisīt tā, lai būtu smieklīgi un asprātīgi. Nu, varbūt druscītiņ aizkustinoši – es negribu, lai cilvēki raudātu. Nu, vai lai viņi raud tā laimīgi. Nevis smagi, bet laimīgi. Plānoju tuvākajā laikā taisīt tādas lietas.

RL: Ja teātrim nākas sniegt atpūtu no šīs sūda pasaules un grūtās dzīves, ko tas liecina par cilvēku pasauli? Vai par šo laikmetu?

Viripajevs: Nu, tiešām redzu, ka cilvēki ir drusciņ noguruši. Īpaši tādās valstīs kā Krievija. Es tā skatos uz saviem tautiešiem – mums ir ļoti grūti dzīvot Krievijā, ļoti. Es pat nerunāju par nabadzību un tā tālāk – tas arī ir slikti. Taču, pateicoties šai tagadējai varai, mūs nemīl, krievus nicina. Cilvēki Krievijā vienkārši nezina, kurp viņiem doties, ko viņiem darīt, šeit ir kaut kāds stulbs, nesaprotams patriotisms. Es Krievijā jūtu kolosālu nogurumu. Kā notramdīti suņi – vau, vau, vau. Polijā, droši vien zināt, ir liberālā un labējā spārna konfrontācija. Tu aizej uz poļu teātri... Tur tagad notiek kaut kas patoloģisks, pat pornogrāfiju sākuši taisīt, tādu nikno, ar aizvainošanu. Es neesmu pret to, vienkārši saku, ka cilvēki ir ļoti noguruši. Droši vien tāds laiks, ka gribas vienkārši papriecāties, drusciņ just tādu prieku, bet nevis lētu, nevis bulvārteātra garā, kur dupsis, čuriņa, sekss tad arī ir viss humors. Moljērs – tā taču ir komēdija. Mocarts ir uzrakstījis “Burvju flautu”, Così fan tutte… Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” – tās taču ir komēdijas. Komēdijas, kuras šķīstī, lieliskas komēdijas. Vispār komēdiju ir ļoti grūti rakstīt. Par vienu labu komēdiju var atdot 10 tādus “Jūlijus”.

RL: Vai jūs atceraties Platona “Dzīru” beigas? Tur jau gandrīz visi guļ piedzērušies, palicis tikai Sokrats un vēl viens sarunbiedrs. Un viņi nonāk līdz tam, ka labam rakstniekam jāprot rakstīt gan traģēdiju, gan komēdiju. Agatons, redz, ir saņēmis balvu par traģēdiju, taču izrādījies, ka, ja reiz viņš neprot uzrakstīt labu komēdiju, tad kaut kā svarīga viņā kā autorā trūkst. Vai tas atbilst tai sajūtai, kas jums ir par labu dramaturgu?

Viripajevs: Nu, tas ir grūti. Man nav labas traģēdijas. Toties man patīk dažas manas komēdijas. “Jūlijs” varētu pretendēt uz traģēdiju, taču nav par tādu kļuvis. Moljēram, piemēram, vispār nav nevienas traģēdijas. Turpretī Šekspīram ir gan traģēdijas, gan komēdijas. Taču nedomāju, ka Moljērs ir sliktāks autors par Šekspīru. Nu, cilvēks negribēja rakstīt traģēdijas. Nav zvanīts, ka neprata. Nu jā. Vai Aishilam bija komēdijas?

RL: Nu, it kā ir bijušas. Normāls izrāžu vakars Atēnās sastāvēja no trim traģēdijām plus vienas...

Viripajevs: Jā, bet es neesmu tāds. Kāda jēga mani salīdzināt ar šiem dižgariem? Jā, protams, būtu forši prast rakstīt gan šo, gan to.

RL: Man atlikuši divi jautājumi. Viens: ko jūs gaidāt no savas nāves; un vai jūs šajā notikumā saskatāt iespēju kaut ko iemācīties?

Viripajevs: Nu, es domāju, ka nāve var pienākt, man nepajautādama. Diemžēl. Protams, ka es gribētu tā: apsēsties, sakrustot kājas, dažas reizes ieelpot un apzināti aiziet. Nevaru pateikt, ka man izdosies to izdarīt. Varbūt... Es ļoti daudz lidoju ar lidmašīnu, ar mašīnu ļoti daudz braukāju. Sirds var apstāties. Diez vai man vajadzētu... Manai meitai ir 7 gadi. Es domāju, ja tagad nomiršu, viņai ļoti sāpēs. Viņa mani ļoti mīl. Tāpēc ir bailes, man nevajadzīgas bailes. Es domāju, ka būtu tīri labi, ja Šiva dāvātu man iespēju vēl padzīvot, kaut vai līdz laikam, kad meitai būtu 20 gadu. Bet citādi – kā sanāks. Mana mamma aizgāja bojā autokatastrofā, tuvs mans draugs izlēca pa logu. Es vienkārši esmu iemācīts, ka viens mirklis, un cilvēka nav. Tāpēc plānot savu nāvi... Man nepiemīt tāds garīgs potenciāls, ka varu uzzināt par savu nāvi; es nezinu.

RL: Kas ir galvenais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

Viripajevs: (Domā.) Nu, to, ka visa pasaule ir enerģija. Tas man daudz dod. Tas izmainījis manu dzīvi, stipri. Jo tā ir tieši pieredze. Un, ja reiz viss ir enerģija, tad šai enerģijai ir kvalitāte, un tā tālāk. Es vairs nenosodu cilvēkus tieši tāpēc, ka redzu: tā ir enerģijas kvalitāte. Enerģija un tās kvalitātes.

RL: Paldies.

Viripajevs: Uff. Man neviens neuzdod tādus jautājumus. Vispār man nepatīk sniegt intervijas – jo neviens nesarunājas. Visi saka: “Kāpēc jūs kļuvāt par rakstnieku?”

RL: (Smejas.)

Viripajevs: Liels paldies jums, bija ļoti interesanta saruna.