Ko es redzēju, kad biju miris

Pirmo reizi ar plaušu karsoni es saslimu Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēc desmit dienām Ņujorkas slimnīcā ārsti teica, ka mans stāvoklis ir pietiekami labs, lai es varētu doties mājās. Tomēr pēdējās dienas rītā veiktajā rentgenuzņēmumā atklājās, ka vienā plaušā iekaisums vēl nav pilnībā uzsūcies. Uzmanīgākais no ārstiem man ieteica pavadīt slimnīcā vēl dažas dienas. Es cienīju viņa viedokli, tomēr biju jau saģērbies un psiholoģiski noskaņojies atstāt slimību aiz muguras, tāpēc nolēmu riskēt. Dažas nākamās dienas pavadīju savas audžumeitas dzīvoklī, tad rezervēju lidojumu atpakaļ uz Angliju.

Mājās pārrados pārliecībā, ka esmu izveseļojies, un nesavaldīgi ļāvos vēl intensīvākai sabiedriskajai dzīvei par to, ar kādu biju apradis pirms došanās uz Ameriku. Atmaksa mani ķēra svētdienā, 30. maijā. Biju izgājis pusdienās, daudz ēdu un dzēru, un nemitīgi pļāpāju. Tajā vakarā slimība atgriezās. Nespēju ieēst gandrīz neko no tā, ko draudzene man bija pagatavojusi vakariņās.

Nākamajā dienā, kas bija svētku diena, man bija jau pirms laba laika ieplānotas pusdienas Savojā ar kādu citu draudzeni, kura ļoti gribēja mani iepazīstināt ar savu dēlu. Es labprāt būtu atcēlis tikšanos, taču viņa dzīvoja Ekseterā, un man nebija ne jausmas, kā ar viņu sazināties Londonā. Tāpēc es ar taksi devos uz Savoju un ar pūlēm iestreipuļoju vestibilā. Es nespēju ieēst gandrīz ne kumosa no gardās grillētās butes, ko biju pasūtījis, taču piespiedu sevi piedalīties sarunā. Agri atvadījos un ar taksi devos mājup.

Tajā vakarā man kļuva vēl sliktāk. Atkal nevarēju ieēst vakariņas, ko bija atnesusi kāda cita draudzene. Viņa tik ļoti uztraucās par manu vājumu, ka palika pie manis pa nakti. Kad man nākamajā rītā nebija kļuvis labāk, viņa piezvanīja manam ģimenes ārstam un manam vecākajam dēlam Džūljanam. Ārsts spēja tik vien kā apsolīt sazināties ar speciālistu, taču Džūljans, kurš prot neuzkrītošā veidā būt ļoti izdarīgs, tūlīt piezvanīja ātrajai palīdzībai. Tā ieradās pēc īsa brīža ar diviem spēcīgiem sanitāriem un kopā ar vēl vienu draugu, kurš laimīgā kārtā bija ieradies, lai paņemtu atslēgu, un mani aizveda uz Universitātes koledžas slimnīcu.

No tā, kas notika tālāk, es atceros ļoti maz. Mani ievietoja vienvietīgā palātā, ko man bija rezervējis ārsts, kura kabinets atradās tajā pašā stāvā. Pēc rentgena un vairākām analīzēm, kuras neapstrīdami uzrādīja plaušu karsoni smagā formā, mani pārvietoja uz intensīvās terapijas nodaļu slimnīcas galvenajā korpusā.

Man par laimi, jaunais ārsts, kura rokās es tiku nodots, bija studējis Oksfordas Jaunajā koledžā laikā, kad es tur strādāju par filozofijas profesoru. Viņš ārkārtīgi centās panākt manu atlabšanu; varētu pat teikt, ka viņš pārcentās, jo viņa bijība pret mani bija tik liela, ka viņš aizliedza mani naktī traucēt – pat brīžos, kad pieredzējusī medmāsa uzskatīja to par nepieciešamu.

Viņa un pārējo aprūpē es atlabu tik strauji, ka cerēju nedēļas laikā pārcelties no intensīvās terapijas nodaļas atpakaļ uz vienvietīgo palātu. Man nācās piedzīvot vilšanos, un tā bija manis paša vaina. Es ignorēju slimnīcas ēdienu. Mana ģimene un draugi pienesa visu, kas man bija vajadzīgs. Man ļoti garšo kūpināts lasis, un kādu vakaru es vieglprātīgi iemetu mutē veselu kumosu. Tas nokļuva nepareizajā kanālā, un manas sirdsdarbības līkne kardiogrāfa ekrānā momentā nokritās. Nodaļas medmāsa steidzās mani glābt, taču nespēja novērst manas sirds apstāšanos. Viņa un ārsts man pēc tam teica, ka šajā nozīmē es četras minūtes esot bijis miris, un man nebija iemesla viņiem neticēt.

Manu dēlu Nikolasu, kurš ieradās pie manis no Ņujorkas, satrieca ārsta prognoze, ka manas atlabšanas varbūtība esot ļoti maza; vēl vairāk, pat ja ķermenis atlabtu, manas prāta spējas neatjaunošoties. Māsiņas bija optimistiskākas, un Nikolass gluži prātīgi nolēma, ka ticēs viņām.

Man nav nekādu atmiņu par to, ko ar mani šajā laikā darīja ārsti. Draugi stāstīja, ka es esot bijis noklāts ar caurulēm, taču tā arī neuzzināju, cik to bijis vai kādam nolūkam tās – izņemot vienu – kalpojušas. Es neatceros cauruli, kas tika ievadīta man rīklē, lai izvilktu plaušās uzkrājušās gļotas. Man pat nebija nojausmas par daudzajiem apmeklētājiem – tik daudziem, ka medmāsai nācās ierobežot viņu skaitu, nosakot kvotas. Es zinu, ka māsas un ārstus pārsteidza mans atlabšanas ātrums, un, kad es sāku runāt, ārsts brīnījās, ka cilvēkam ar tik mazu skābekļa daudzumu plaušās var būt tik skaidrs prāts.

Mani pirmie vārdi, kas apkārtējos pārliecināja, ka neesmu zaudējis prātu, esot bijis izsauciens: “Jūs visi esat traki!” Nezinu, kā to vajadzētu saprast. Iespējams, man likās, ka mana auditorija bija kristieši, un es viņiem pavēstīju, ka tur, “tajā pusē”, neko neesmu atklājis. Tāpat iespējams, ka es viņus noturēju par skeptiķiem un netieši norādīju, ka tur kaut kas tomēr ir. Domāju, ka pirmais variants ir ticamāks, jo otrajā man drīzāk būtu vajadzējis iesaukties: “Mēs visi esam traki!” Taču droši zināt es to nezinu.

Ja neskaita šo izsaucienu, pirmos vārdus, ko apzinājos, es izrunāju vairākas stundas pēc savas atgriešanās dzīvē. Tie tika veltīti francūzietei, ar kuru mani saistīja vairāk nekā 15 gadus ilga draudzība. Pamodies es ieraudzīju viņu sēžam pie manas gultas un, tiklīdz viņu pazinu, sāku runāt franciski. Franču valodā es runāju brīvi, un tajā brīdī sāku bērt vārdus kā pupas – apmēram šādi: “Vai zināji, ka es biju miris? Pirmajā reizē, kad mēģināju šķērsot upi, man nepaveicās, taču otrais mēģinājums izdevās. Tas bija ārkārtīgi neparasti. Manas domas pārtapa personās.”

Šo izteikumu saturs norāda, ka nebiju aizmirsis savu klasisko izglītību. Grieķu mitoloģijā mirušajām dvēselēm – vairs tikai kā rēgainām ēnām –, lai nokļūtu Aīdā, nācās šķērsot Stiksas upi, samaksājot pārcēlājam Haronam vienu obolu. Var arī gadīties, ka es iedomājos par savu mīļāko filozofu Deividu Hjūmu, kurš savas pēdējās slimības (“zarnu vaina”) laikā iztēlojās, kā Harons, kļūdams nepacietīgs, nosauc viņu par “slinku, tūļīgu blēdi”. Savā ierastajā pieklājībā Hjūms atbildējis, ka viņš bez nožēlas raugās uz nāvi, kas tuvojas, un nemēģina neko darīt, lai to aizkavētu. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad man nav izdevies sekot Hjūma piemēram. Lai nu kā, es biju pielicis pūles, lai savu dzīvi paildzinātu.

Manas vienīgās atmiņas par pieredzējumu, kas cieši sakrita ar manu nāvi, ir ļoti spilgtas.

Manā priekšā bija sarkana gaisma, ārkārtīgi spoža, un tā raisīja stipras sāpes pat tad, kad es uz to neskatījos. Es zināju, ka no šīs gaismas ir atkarīga Visuma kārtība un pārvaldība. Starp tās kalpiem bija divas būtnes, kuras bija atbildīgas par telpu. Šie kalpi laiku pa laikam pārbaudīja telpu, un nesen vienu šādu pārbaudi bija veikuši. Taču viņi nebija savu darbu paveikuši, kā nākas, tādēļ telpa, gluži kā slikti salikta puzle, bija mazliet sašķobījusies. Šai kļūmei bija vēl kādas sekas – dabas likumi vairs nedarbojās tā, kā vajadzētu. Es jutu, ka tieši man ir viss jāvērš par labu. Turklāt es vēlējos arī atrast veidu, kā izdzēst sāpīgo gaismu. Šī gaisma – tā es savā prātā pieņēmu – signalizēja, ka ar telpu kaut kas nav kārtībā, un tā pati izslēgsies, tiklīdz kārtība būs atjaunota. Par nelaimi, man nebija ne jausmas, kur devušies telpas sargi, un es bažīgi domāju: pat ja viņus atradīšu, es vienalga nespēšu ar viņiem saprasties. Tad man ienāca prātā, ka, lai arī fiziķi līdz šī gadsimta sākumam pieņēma Ņūtona ieviesto nošķīrumu starp telpu un laiku, kopš Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas atzīšanas telpu un laiku uzskata par vienu veselu. Tādēļ es nodomāju, ka varētu salabot telpu, darbojoties ar laiku. Neskaidri apzinājos, ka kalpi, kuri bija atbildīgi par laiku, atradās kaut kur tuvumā, un es mēģināju viņus sasaukt. Taču man atkal nekas nesanāca. Vai nu viņi mani nedzirdēja, vai bija nolēmuši mani ignorēt, vai arī nesaprata, ko es saku. Tad es ķēros pie cita līdzekļa – es sāku staigāt uz priekšu un atpakaļ, vicinot savu rokaspulksteni, cerībā, ka viņu uzmanību piesaistīs nevis pats pulkstenis, bet gan laiks, ko tas mērīja. Tomēr tas neizraisīja nekādu reakciju. Mans izmisums pieņēmās spēkā, līdz pēkšņi pieredzējums beidzās.

Šī pieredze tikpat labi varēja būt bijusi māņi. Nelielu norādi uz to, ka tā varētu būt arī objektīva, sniedza mana franču draudzene – jeb, precīzāk, viņas māte, kura arī pirms daudziem gadiem bija piedzīvojusi sirds apstāšanos. Kad viņas meita vaicāja, kā tas bijis, viņa spēja atcerēties vien to, ka nedrīkstēja atrauties no sarkanās gaismas.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šīs pieredzes – pieņemot, ka vismaz pēdējā bija objektīva, – ir visai spēcīgs apliecinājums tam, ka nāve nav apziņas beigas. Vai no tā izriet, ka pastāv pēcnāves dzīve? Ne obligāti. Problēma tāda, ka nāves stāvokli raksturo dažādi kritēriji, kas gan ir loģiski savienojami, taču ne vienmēr izpildās vienlaicīgi.

Šajā gadījumā, ciktāl saprotu, sirds apstāšanās nav saistīta – nedz loģiski, nedz cēloniski – ar smadzeņu darbības apstāšanos. Ņemot vērā pārliecinošos pierādījumus, kas apliecina domāšanas saistību ar smadzenēm, visticamākā hipotēze ir tāda, ka manas smadzenes turpināja darboties arī tad, kad sirds bija apstājusies.

Ja kaut kāda iemesla dēļ es būtu iemantojis ticību pēcnāves dzīvei, tad šī ticība attiektos ne tikai uz mani vien. Protams, vēl nav apmierinoši atrisināta filozofiskā problēma, kā pamatot mūsu pārliecību par citu apziņu eksistenci un saturu. Tomēr neviens filozofs – varbūt izņemot Fihti, kurš paziņoja, ka pasaule ir viņa ideja, tomēr arī viņš diez vai to domāja burtiski, – nav pieņēmis solipsismu. Neviens filozofs nav nopietni apgalvojis, ka viņš ir vienīgais objekts Visumā, kuram piemīt apziņa. Turklāt cilvēki – ne tikai filozofi – parasti pieņem par pašsaprotamu to, ka citu prāts darbojas līdzīgi viņējam. Līdz ar to, ja manī mājotu saprātīga cerība uz pēcnāves dzīvi, tad tāda pati cerība varētu mājot arī citos cilvēkos.

Tomēr pieņemsim, ka pēcnāves dzīve pastāv. Kādu formu tā varētu ieņemt? Vieglākā atbilde būtu tāda, ka tā ir mūsu pieredžu virknes turpinājums, tikai bez jebkādas piesaistes fiziskajam. Šī teorija varētu patikt radikālajiem empīriķiem. Tā patiešām ir savienojama ar cilvēka identitātes koncepciju, kuru pieņēma gan Hjūms, gan Viljams Džeimss un saskaņā ar kuru identitāti veido nevis nezūdoša dvēsele, bet gan cita citai sekojošas pieredzes, kuru saistību nodrošina atmiņa. Viņi šo teoriju nesaistīja ar pēcnāves dzīvi, kurai viņi – vismaz Hjūms – neticēja.

Galvenā problēma (Hjūms atzina, ka nespēj to atrisināt) tiem, kuriem šī teorija šķiet pievilcīga, – man tajā skaitā – ir atklāt saikni vai saiknes, kam jāpastāv starp šīm pieredzēm, lai tās piederētu vienai un tai pašai būtnei. Viljams Džeimss domāja, ka ir atradis atbildi: lai apvienotu laikā nošķirtas pieredzes, viņš mūsu domu un sajūtu šķietamo kopību un turpinātību saistīja ar atmiņu. Bet, lai arī atmiņa neapšaubāmi ir vajadzīga, nav grūti pierādīt, ka ar to vien nepietiek.

Es pats šo teoriju pamatīgi pārbaudīju un attīstīju savā grāmatā “Pragmatisma izcelsme”. Man nācās negribīgi secināt, ka nespēju pamatot personas vienību, nesaistot to ar vienu vai vairākiem ķermeņiem (kuros persona laika gaitā varētu secīgi iemājot). Un pat tad es nespēju sniegt apmierinošu skaidrojumu veidam, kādā pieredžu kopums jebkurā laika punktā ir piesaistīts noteiktam ķermenim.

Atziņa, ka cilvēkam, lai viņš turpinātos laikā, nepieciešams ķermenis, ir pārsteidzoša kristietības iezīme. Es to saucu par pārsteidzošu tāpēc, ka kristiešiem, manuprāt, piemīt tieksme aizmirst, ka ķermeņa augšāmcelšanās ir viens no viņu ticības apliecinājuma elementiem. Jautājums par to, kā ķermenis saglabā savu patību pāri laikiem, nav nemaz tik sarežģīts. Uz to varētu atbildēt, norādot uz to pašu atomu atkalapvienošanos un varbūt neparedzot neko vairāk par izteiktu fizisku līdzību, kuru, iespējams, pastiprina arī līdzīga uzvedība.

Izplatīta kļūda ir pieņēmums, ka, pierādot pēcnāves dzīves esamību, būtu pierādīta arī Dieva esamība. Tas ne tuvu tā nav. Ja nav – un man šķiet, ka nav, – neviena laba iemesla uzskatīt, ka Dievs vai nu ir radījis, vai vada šo pasauli, tāpat nav neviena laba iemesla uzskatīt, ka Dievs ir radījis vai vada viņpasauli – ja mēs, pretēji ticamībai, pieņemtu, ka kaut kas tāds eksistē. Varam iedomāties, ka pēcnāves pasaules pieredzes, ja tādas tiks iegūtas, sniegs arī liecības par labu Dieva esamībai, bet, kamēr mums šādu pieredžu nav, mums nav arī tiesību izmantot šādu argumentu.

Šajā sakarā vērts atzīmēt, ka divi nozīmīgi šā gadsimta Kembridžas filozofi Dž. E. Maktagarts un Č. D. Brouds, kuri uzskatīja, ka pārdzīvos savu nāvi (Maktagarts bija par to pārliecināts, savukārt Brouds pieļāva šādu iespēju par 50%), abi bija ateisti. Maktagarts šo pārliecību atvedināja no savas metafizikas, kurā tas, ko kļūdaini uztveram kā materiālus objektus (un dažos no tiem ir klāt prāts), patiesībā ir dvēseles, kas mūžīgi nolūkojas cita citā ar kaut ko līdzīgu mīlestībai.

Vairāk piezemēto Broudu iespaidoja pētījumu rezultāti. Viņš, bez šaubām, bija pārāk inteliģents, lai domātu, ka dažu cilvēku neparastie panākumi aizklātu kāršu uzminēšanā (viņš pielika lielas pūles, lai pierādītu, ka šādu gadījumu skaits ir statistiski nozīmīgs) jebkādā veidā liecinātu par pēcnāves dzīves ticamību. Ticamāk, ka viņu būs pārliecinājušas mediju[1. Domāti cilvēki, kuri apgalvo, ka spēj sazināties ar pēcnāves pasauļu iemītniekiem.] liecības. Viņš noteikti zināja, ka lielākā daļa mediju ir vienkārši krāpnieki, tomēr bija pārliecināts, ka daži tādi nav. Viņam tas gan nebija iemesls optimismam. Uzskatīdams šo pasauli par ļoti nejauku vietu, viņš gluži loģiski pieļāva, ka pēcnāves pasaule, ja tāda pastāv, ir vēl nejaukāka. Līdz ar to viņš arī īpaši nealka pēcnāves dzīves. Viņš vienkārši domāja, ka šādas dzīves varbūtība ir aptuveni tikpat liela kā pretējā iespēja. Vienā no savām labākajām epigrammām viņš vēstīja, ka, vadoties pēc mediju teiktā, dzīve viņsaulē ir kā bezgalīgas airētāju dzīres[2. Bumb supper – Lielbritānijas universitāšu vidū izplatīts mielasts par godu panākumiem koledžu airēšanas sacīkstēs.] kādā Velsas universitātē.

Brouds bija ateists, savukārt mans draugs doktors Alfreds Jūings tāds nebija. Jūings, kurš Broudu uzskatīja par labāku filozofu nekā Vitgenšteins, bija naivs, ne no šīs pasaules pat pēc akadēmiskiem standartiem, intelektuāli vērīgs, nelokāmi godīgs un dedzīgs kristietis. Reiz, viņu ķircinot, es vaicāju: “Saki, Alfred, ko tu visvairāk gaidi no viņsaules?” Viņš bez kavēšanās atbildēja: “To, ka Dievs man pateiks, vai apriori izteikumi pastāv.” Tas, ka šī atbilde ir tik smieklīga, ironiskā kārtā apliecina mūsu temata dīvaino raksturu.

Šī notikuma atstāstīšanu es attaisnoju ar to, ka tādas filozofiskas problēmas kā jautājums, vai loģikas un tīrās matemātikas spriedumi ir deduktīvi analītiski vai faktuāli sintētiski un, ja tie ir analītiski, vai tos par patiesiem padara mūsu nerakstīta vienošanās, nav atrisināmas, ievācot vairāk informācijas. Ir vajadzīgs kas cits – mums ir jāiegūst skaidrāks skatījums uz to, kas aiz šīm problēmām slēpjas. Kāds varbūt cer šādu skatījumu sasniegt pēcnāves dzīvē, taču mums nudien nav iemesla uzskatīt, ka mūsu intelekts pēcnāves pasaulē, ja tāda pastāv, būs asāks nekā šajā. Dievs, ja viņš pastāv, to tādu varētu padarīt, bet ar to nevar rēķināties pat vislielākais deisma entuziasts.

Ja tomēr izrādītos, ka pēcnāves dzīve pastāv, tad vienīgā filozofiskā problēma, ko mūsu atrašanās tajā varētu izgaismot, būtu saistība starp prātu un ķermeni – ar nosacījumu, ka mūsu nākamā dzīve nozīmētu nevis ķermeņa augšāmcelšanos, bet gan mūsu šās dzīves pieredžu virknes turpināšanos. Mums vajadzētu pieredzēt duālisma triumfu, tiesa, ne tā duālisma, par kura iedibinātāju sevi uzskatīja Dekarts. Ja mūsu dzīve nebūtu nekas cits kā gara pieredžu virkne, mums vienalga nebūtu ne mazākā iemesla uzskatīt sevi par garīgām substancēm.

Tad nu tā. Mana nesenā pieredze ir mazliet vājinājusi manu pārliecību, ka mana īstā nāve, kura nav vairs aiz kalniem, būs arī mans gals – lai gan es turpinu cerēt, ka tas tā būs. Tā nav vājinājusi manu pārliecību, ka Dieva nav. Es palieku ateists un ceru, ka šis fakts remdēs manu biedru un atbalstītāju bažas Britu humānistu asociācijā, Racionālistu preses asociācijā un Sautpleisas Ētikas biedrībā.

The Sunday Telegraph, 1988. gada 28. augustā

1988. gada 15. oktobrī Ērs žurnālā Spectator publicēja šādu pēcvārdu iepriekšējam rakstam.

Šī pēcvārda galvenais mērķis nav atsaukt neko no tā, ko es teicu rakstā par savu “nāvi”, nedz arī izteikt nožēlu par to, ka laikraksta redaktori nebija paturējuši manu šekspīrisko virsrakstu “Neatklātā zeme”, bet tikai nolīdzināt kādu pārpratumu, kam šis raksts, kā izrādās, kļuvis par cēloni.

Es saku “galvenais mērķis nav atsaukt”, jo vienu teikumu biju uzrakstījis tik nepārdomāti, ka tas, ja lasām to burtiski, ir aplams. Pēdējā rindkopā es rakstīju: “Mana nesenā pieredze ir mazliet vājinājusi manu pārliecību, ka mana īstā nāve.. būs arī mans gals.” Tā nav vājinājusi šo pārliecību – ne tagad, ne toreiz. Man vajadzēja teikt (un es arī būtu teicis, ja mani neatturētu bažas izskatīties dogmatiskam), ka mana pieredze ir vājinājusi nevis uzskatu, ka nekādas pēcnāves dzīves nav, bet tikai manu nepiekāpīgi noliedzošo attieksmi pret šo uzskatu. Agrāk manu interesi par šo jautājumu vadīja tīri polemiska rakstura motīvi. Es gribēju atsegt kļūdas to cilvēku argumentos, kuri uzskata, ka viņi pārdzīvos nāvi. Taču paša pieredzētais lika man domāt, ka ir vērts tuvāk aplūkot dažādas pēcnāves eksistences iespējas pašu šo iespēju dēļ. Man nebija ne mazākā nodoma dot kādu mājienu, ka mana pārsprieduma rezultāti paaugstina zemo varbūtības līmeni, kāds raksturīgs jebkurai no šīm iespējām, pat ja mēs pieļautu, ka tām vispār piemīt jelkāda varbūtība.

Uzrakstīt minēto rakstu mani mudināja divi motīvi. Es uzskatīju, ka mana pieredze ir pietiekami neparasta, lai to aprakstītu, un vēlējos atspēkot man piedēvēto iekšēji pretrunīgo apgalvojumu, ka es “tajā pusē” nebiju atklājis neko. Iznāk, ka kaut kā atklāšanas fakts ir priekšnoteikums tam, lai es “tur” vispār būtu bijis. No šejienes – ja neko nebiju atklājis, tātad es tur nebiju bijis; tātad man nebija tiesību teikt, ka vispār eksistē kaut kāda “turiene”, kurā var nokļūt. No otras puses, ja man patiešām bijusi kāda neparasta pieredze, tad no tā vēl neizriet kaut kādas “tās puses” pastāvēšana. Tāpat no tā neizriet arī tas, ka es biju nokļuvis šādā vietā, nedz arī tas, ka es tur nebiju nokļuvis.

Savā rakstā teicu, ka visticamākais manas pieredzes izskaidrojums ir tas, ka tajās četrās minūtēs, kad mana sirds bija apstājusies, smadzenes turpināja darboties. Pēc šī atgadījuma man ir teikuši – nav būtiski, vai tas ir tiesa vai nav –, ka ilgāk par šo laika sprīdi tās arī nebūtu spējušas saglabāties neskartas. Man šķita tik pašsaprotami, ka visticamākais manas pieredzes skaidrojums ir smadzeņu darbības turpināšanās pēc sirds apstāšanās, ka es pat īpaši necentos to uzsvērt. Es to daru tagad. Neviena cita hipotēze nav ne tuvu tik pārliecinoša kā šī.

Dekartam mūsdienās ir maz mācekļu. Nav daudz filozofu – vienalga, kādai skolai tie piederētu –, kuri uzskatītu cilvēku par garīgu būtni. Tie, kuri neskrien līdzi šālaika modei turēties pie materiālistiska skatījuma uz cilvēka dabu, visdrīzāk teiks, ka cilvēks ir viņa pieredžu virkne. Principā nav nekāda iemesla, kāpēc šāda pieredžu virkne nevarētu turpināties arī aiz tās robežas, līdz kurai pieredzes ir piesaistītas kādam konkrētam ķermenim. Diemžēl, kā jau norādīju savā rakstā, nevienam vēl nav izdevies konkretizēt, tieši kādām attiecībām būtu jāpastāv starp šīs virknes locekļiem, lai kopā tās veidotu personu. Ir vēl kāda, nopietnāka iebilde. Lai kādas arī būtu šīs attiecības, tām būs gadījuma raksturs; tās varētu arī neizveidoties. Bet tas savukārt pieļauj iespēju, ka pastāv arī tādas pieredzes, kas nepieder nevienam, – pieredzes, kas pastāv pašas par sevi. Šī pieņēmuma pretrunīgums man nebūt nešķiet acīmredzams; bet to šajā teorijā varētu uzskatīt arī par nepārvaramu defektu.

Ja šāda veida teorijas atmetam, tad kādam varētu gribēties atgriezties pie kristīgās ķermeņu augšāmcelšanās doktrīnas. Bet arī šai doktrīnai nākas atdurties pret milzum daudz jautājumiem. Minēšu tikai dažus. Piemēram, var jautāt: tieši kādā formā mēs dabūsim savu ķermeni atpakaļ? Tādu, kāds tas bija mūsu nāves brīdī, vai arī tādu, kāds tas bija mūsu labākajos gados? Vai tas joprojām būs pakļauts slimībām un sāpēm? Un uz ko var cerēt bērni, kroplie, šizofrēniķi un tie, kas slimo ar amnēziju?

“Cik brīnumains un mirdzošs, vājais ķermeni, tu būsi!”[3. Rinda no Anglikāņu baznīcā populārās dziesmas “Gaismas mājokli, debesu Šālēma”, kuras oriģinālā teksta autors ir Kempenes Toms.] Šis ķermenis? Kāpēc lai kāds bez vajadzības izaicinātu likteni? Ja jau man tiešām jāparādās uz šīs skatuves vēlreiz, tad lai man vismaz ļauj parādīties cilvēka miesā tērptam. Tas nenozīmē, ka ķermenim, kas būs mans, jābūt tam pašam ķermenim, kas man ir tagad; tam nav pat jābūt mana pašreizējā ķermeņa kopijai. Galvenais, kas tiek prasīts, – lai tas vispārīgos vilcienos būtu tas pats; citiem vārdiem sakot, lai tas būtu cilvēka ķermenis – teiksim, parasts vidusmēra vīrieša ķermenis, ne īpaši spēcīgs vai skaists, bez iedzimtām vainām, bet pakļauts visām tām ligām, kas ir miesas daļa. Es nezinu, vai būtu jāļauj katram pašam izvēlēties arī vecumu un dzimumu. Katra personiskā identitāte šāda scenārija gadījumā tiks saglabāta vai atjaunota, pateicoties ikviena “augšāmceltā” mentālo stāvokļu turpinātībai, kur atmiņa ir nepieciešams, tomēr ne vienīgais faktors. Es to saku, pieņemot, ka šie mentālie stāvokļi nevar pastāvēt paši par sevi, tātad – tiem ir nepieciešami materiāli ķermeņi, kuros pastāvēt.

Es nebūt neapgalvoju, ka šāds scenārijs ir ticams. Tomēr tam ir divas stiprās puses. Pirmā ir tā, ka mums vairs nevajag lauzīt galvu par hipotēzi, ka ķermenis tiks no jauna salikts kopā ilgi pēc tam, kad tas jau būs satrūdējis. Otrā – tā mums neliek postulēt pēcnāves pasaules esamību. Mēs varam dzīvot atkal kaut kad nākotnē tajā pašā pasaulē, kurā dzīvojam tagad.

Šajā brīdī kļūst skaidrs, ka miesas augšāmcelšanās ideju būtu prātīgāk atmest. Tā ir jāaizstāj ar reinkarnācijas ideju. Abas šīs idejas nav nemaz tik ļoti atšķirīgas. Reinkarnācijas idejas priekšrocība ir tā, ka tā nepārprotami ietver gan domu par personas ķermeņu maiņu, gan arī domu par to, ka persona atgriežas tajā pašā pasaulē, kurā dzīvoja pirms tam.

Reinkarnācijas ideja ir populāra Austrumos. Rietumos tā parasti sastopas ar izsmieklu. Nudien, es pats esmu bieži dzinis par to jokus. Pat tagad es nesaku, ka tā ir vai ka tā kādreiz būs īstenība. Pat ne to, ka tā varētu būt īstenība. Mūsu priekšstats par personu faktiski ir pretrunā ar pieņēmumu, ka mirušas personas var atgriezties uz zemes pēc ilgāka laika intervāla.

Bet mūsu priekšstati nav akmenī cirsti. Tie var arī mainīties, ja vairs neatbildīs mūsu pieredzei. Aplūkojamajā gadījumā pārmaiņas, kas dotu mums iemeslu pārskatīt savu priekšstatu par personu tā, lai tas pieļautu reinkarnācijas iespējamību, nebūtu nemaz tik lielas. Tam būtu vajadzīgas tikai pārliecinošas liecības par daudziem cilvēkiem, kuri spētu sniegt tāda rakstura un apjoma informāciju par iepriekšējām dzīvēm, ka mums neatliktu nekas cits kā pieņemt, ka viņi nevarētu zināt šo informāciju citādi kā vien tad, ja paši būtu šīs dzīves dzīvojuši. Šis nosacījums ir obligāts. Graša vērti ir apgalvojumi, ka kāds iepriekšējā dzīvē ir bijis, teiksim, Marks Antonijs vai Kleopatra, ja viņš vai viņa par Antoniju un Kleopatru zina mazāk nekā labs šekspirologs, nemaz nerunājot par zinošu antīkās vēstures speciālistu. Atmiņas izkritumi šajā kontekstā ir nāve gluži burtiskā nozīmē.

Bet, pat ja šis nosacījums būtu ievērots, arī tad iemesls mainīt mūsu priekšstatu par personu vēl nebūtu nepārvarams. Harmoniju būtu iespējams atjaunot, mainot priekšstatu par atmiņu. Mēs varētu ieviest kārtulu, ka cilvēks var atcerēties arī tādas lietas, kas ar viņu nekad nav notikušas, – atcerēties nevis tā, kā mēs atceramies vienus vai otrus faktus, bet atcerēties šīs pieredzes tā, kā mēs atceramies savējās.

Kurš no šiem lēmumiem novestu mūs pie patiesības? Šāds jautājums ir bezjēdzīgs. Šāda veida jautājumos, kā teiktu profesors Kvains, nav faktu, kurus mēs varētu censties atklāt. Taču nē, teorētiski šāds fakts tomēr varētu būt, un tādā gadījumā mums būtu jāmēģina pielāgot tam savu valodu: šis fakts būtu cilvēki, kuri varētu uzrādīt šo pārsteidzošo spēju. Bet tas, kā tieši mēs pielāgotos – vai mēs izmainītu savu priekšstatu par personu vai priekšstatu par atmiņu, vai vēl kaut ko citu –, jau būtu izvēles jautājums. Augstākais, ko šādā gadījumā varētu teikt par reinkarnāciju, ir tas, ka tā būtu pievilcīga iespēja.

Šajā reizē es gribu formulēt savu pozīciju pavisam skaidri. Es nesaku, ka šādi šķietami atmiņas “varoņdarbi” līdz šim būtu veikti pietiekamā skaitā vai, nudien, ka tie vispār ir veikti, vai ka tie kādreiz tiks veikti. Es tikai saku, ka loģikā nav nekādu šķēršļu tam, lai šādi varoņdarbi tiktu veikti tik lielā skaitā, ka tie dotu mums iemeslu atzīt reinkarnāciju; un iemesls reinkarnācijas kā iespējamības atzīšanai būtu arī iemesls tās faktiskajai atzīšanai.

Šāda atzīšana ietekmētu mūsu domāšanu visai radikāli, lai arī ne tik radikāli kā zinātniskās fantastikas romānos izplatīto klišeju – tādu kā smadzeņu transplantācija vai teleportācija – atzīšana. Ne tik radikāli arī kā matemātiskās fizikas speciālistu spekulācijas. Šīs spekulācijas drīzāk tīkami satrauc, nevis biedē lasošo publiku. Profesora Hokinga grāmata “Īsi par laika vēsturi” ir bestsellers. Lasošā publika, iespējams, vēl nav pilnībā apjēgusi to, kas no viņa spekulācijām izriet. Šajā grāmatā, piemēram, tiek teikts, ka laiks var pavērsties arī pretējā virzienā. Tas pavērtu ceļu daudz dīvainākām iespējām nekā atdzimšana pēc nāves. Tas nozīmētu, ka katra atsevišķa indivīda dzīvē vispirms būtu nāve un tikai pēc tam dzimšana. Veselajam saprātam tas nudien būtu šoks.

Spectator, 1988. gada 15. oktobrī