Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pirmais iespaids, ieejot mākslinieces darbnīcā Parīzes šķērsielas iekšpagalmā, bija pārliecinoši vienkāršs – nekādu joku nebūs, un virspusībai te nav vietas. Pat viņas neviltotā laipnība un viesmīlība bija nopietna tādā nozīmē, ka nāca no cilvēka, kurš negrib pazaudēt nevienu savas dzīves mirkli. Virspusības neiespējamībai es pievērsu uzmanību tāpēc, ka gandrīz visi viņas mākslas darbi saistīti ar viņas pašas ķermeņa virsmas atveidi un pārveidi. Taču, kā teica kāds francūzis, “nav nekā dziļāka par ādu”. Tikai virspusīgs skatiens viņas piecdesmit gadu ilgo nodarbošanos ar sava ķermeņa attēlošanu (no maskēšanās ar kailumu, menstruējošas vagīnas izrādīšanas zem palielināmā stikla, galvas rentgenuzņēmumiem un trīsdimensiju datorgrafikas radītas anatomiskas bezādas replikas līdz sejas vaibstu hibridizācijai saskaņā ar pirmskolumba Amerikas pamatiedzīvotāju vai dažu Āfrikas cilšu priekšstatiem par pavedinošu pievilcību) un pārveidošanu (no ķirurģiskām operācijām līdz vizuālām deformācijām dažādās tehnikās izpildītu pašportretu sērijās) varētu uztvert par nodarbošanos ar sevi. Lai gan reizēm viņa ir pievērsusies atsevišķām viņu aizskārušām problēmām – nepamatotajai reliģijas autoritātei vai nejēdzīgajai futbola izplatībai –, dzinējspēks, kas, šķiet, kustina visu viņas māksliniecisko darbību, ir vēlme uzšķērst ap viņu dominējošu skatījumu uz cilvēka ķermeni un ārieni un satricināt ķermeņa attēlojuma modeļu tirāniju, pārbaudot normatīvā un iespējamā robežas. Šādā nozīmē gan savu plastiskās ķirurģijas operāciju padarīšana par publisku performanci kopā ar citiem māksliniekiem vai permanentu, ragiem līdzīgu veidojumu implantēšana ir saprotama nevis kā pašmērķīga izrādīšanās, bet kā provokatīvs uzbrukums vispārpieņemtajam vizuālajam režīmam. Pat tiem, kam gribas nosargāt valdošo vai ierasto redzējumu, nākas atzīt, ka viņas māksla ir sociāli aktīva vai pat sociāli agresīva attieksmē pret viņai nepieņemamo.
1947. gadā dzimusī ORLAN – tā viņa sevi nokristīja 24 gadu vecumā[1. Neskatoties uz latviešu valodas īpatnībām, ORLAN uzstāj, ka viņas vārds ne tikai rakstāms ar visiem lielajiem burtiem, bet arī nav pakļaujams gramatiskajiem locījumiem.] – ir viena no performanču kā vērā ņemamas mākslas formas aizsācējām Francijā, taču pēdējos gados galvenokārt nodarbojas ar statiskākām vizuālās mākslas formām, izmantojot visplašāko tehnisko iespēju spektru – no zīmētām afišām un skulptūrām līdz datoraplikācijām. Māksliniekam, kas pastāvīgi izaicina pastāvošās (vizuālās) normas, ir jābūt drosmei, un tās ORLAN netrūkst. Godīgi sakot, reti iznāk satikt tik ļoti no bailēm brīvu cilvēku. Kad dziedātāja Lady Gaga parādījās ar pieliktiem ragiem un papildinātiem noasinātiem vaigiem, ORLAN pret viņu ierosināja tiesas prāvu par plaģiātismu, kura vēl nav beigusies.
A. R.
Rīgas Laiks: Kādā ziņā jūs esat pati sev māte?
ORLAN: Kādā ziņā es esmu sava māte? (Ilgi klusē, tad iesmejas.) Vai jūs atsaucaties uz izstādi “ORLAN dzemdē pati sevi”?
RL: Jā.
ORLAN:Es allaž esmu centusies ieturēt distanci gan pret sevi, gan arī pret civilizāciju. Tas ir mēģinājums izlauzties no daudzo dzīves nosacījumu uzliktā rāmja, taču ne pilnīgi veiksmīgs. Tajā laikā, kad veidoju darbus ar ķermeni kā skulptūru, es biju ļoti dumpīga, man bija ļoti kritisks skatījums uz sabiedrību un uz pieaugušo pasauli, ko arī vienmēr esmu centusies paust – ne tikai savā mākslā, bet arī ārpus tās. Tas man tiešām ir bijis ļoti svarīgi. Šis mēģinājums izlauzties no rāmja un piedzimt no sevis pašas pa īstam sākās, izvēloties jaunu vārdu un atsakoties no izskata līdzības ar savu māti. Sākumā tā bija mana mākslinieces pozīcija, bet tā iespaidoja arī manu personisko dzīvi, itin bieži mudinot mani lauzt valdošos noteikumus un pienākumus vai vispārpieņemtos modeļus. Kā lai to labāk pasaka? Pagaidiet… Man vajadzētu paņemt papīru un zīmuli, tā es varētu izteikties labāk. Jo es it kā runāju franciski, taču jūtos tā, it kā runātu kādā svešvalodā… (Klusē.) Es domāju, ka visos manos darbos ir atrodama šī tieksme apšaubīt vispārpieņemto cilvēka ķermeņa statusu mūsu sabiedrībā, kā arī kultūras, tradīciju, politikas un reliģijas uzspiestās normas, kas atstāj nospiedumu ķermeņos. Lūk, es mēģināju to visu izkustināt, izgudrot sevi no jauna, izveidot sevi, līdzīgi kā tēlnieks veido skulptūru un aizmirst par savu izcelsmi. Es pat iedomājos par nabas noņemšanu. Jo naba mums atgādina par mūsu izcelsmi, par to, no kurienes mēs nākam, tā mums allaž atgādina par māti. Es vēlējos to noņemt – lai būtu tā, it kā es nekad nebūtu šādā veidā radusies… Jūs gribējāt ko teikt?
RL: Es gribēju teikt, ka jūs esat bieži mainījusi izskatu, taču savu vārdu esat mainījusi tikai vienreiz, pirms gandrīz 50 gadiem, tas mani pārsteidz.
ORLAN: Jā, jums taisnība, es nomainīju savu vārdu, bet tagad tas jau izskatās pēc tā, it kā man būtu kāda nemainīga identitāte. (Smejas.) Mans vārds tagad ir saistīts ar noteiktu radošās izpausmes un daiļrades veidu, it kā es būtu kāds zīmols. Esmu mēģinājusi atbrīvoties no šīs korsetes, taču ikreiz, kad esmu piedāvājusi galerijām kādu neierastāku darbu, esmu saņēmusi atteikumu: “ORLAN, tā taču neesi tu... Tu – tas ir ķermenis, tās ir hibridizācijas, tas ir baroks, nu nē, šo te mēs nevēlamies.” Es paziņoju, ka īstenošu savas idejas zem cita vārda. Tomēr mākslas aprindās esmu pazīstama kā ORLAN. Ja ko radīšu zem cita vārda, zaudēšu savu uzticamību un spēku.
RL: Tātad jūs pakļaujaties tirgus likumiem, turoties pie šī vārda “ORLAN”. Vai piekrītat?
ORLAN: Jā. Kaut ko mainīt ir grūti. Tas ir iespējams, bet tas ir mazliet pašnāvnieciski, saprotat? Tas nozīmētu zaudēt savu vietu mākslas aprindās, vai – katrā ziņā – mākslas pasaule zaudētu mani. Man patīk doma par distances ievērošanu pret sevi – it kā mūs filmētu kāda video kamera un mēs skatītos uz sevi monitorā un mēģinātu… mēģinātu saprast, sajust, ko domājam par filmu, kura tanī brīdī tiek radīta. Runājot par māti un ideju sevi nosaukt citā vārdā, vai esat lasījis, kāpēc izvēlējos vārdu ORLAN? Precīzākā versija, manuprāt, ir snieg-ta manā intervijā Hansam Ulriham Obristam, kuru publicēja Flammarion. Vissarežģītākais ar manu vārdu ir tas, ka jāraksta lieliem burtiem – bet to ir ārkārtīgi grūti panākt. Es no tā neatkāpjos tikpat kā nekad. Tas ietver ideju par zīmolu vai logo, tas ir kas tāds, kas man līdzinās un ko esmu izgudrojusi. Es to uztveru ļoti nopietni, jo negribu, lai manu vārdu raksta ar mazajiem burtiem. Es negribu, lai man uzspiež niecīgo, negribu, lai kāds man liek runāt klusi. Es runāju skaļi ikdienā un savos darbos, un es gribu izteikties skaļi arī ar savu vārdu. Nevēlos pakļauties interneta diktatūrai, kur mašīna ar lieliem burtiem rakstītu vārdu automātiski pārveido uz maziem burtiem.
RL: Tomēr, pat ja jūs cīnāties pret interneta diktatūru vai ierobežojumiem un dažiem citiem spēles noteikumiem, jūs acīmredzot necīnāties pret noteikumiem, kurus nosaka tirgus. Jūs tos izmantojat. Kā gan jūs izlemjat, kurus noteikumus…
ORLAN: Es gribu uzvarēt. Esmu atdevusi visu dzīvi mākslai, bet līdztekus tam bez manas ziņas man pamazām ir izveidojusies karjera. Tieši tagad esmu pamanāma un stipra. Šobrīd vēlos turpināt to, kas spēj rasties un tikt radīts manā iztēlē. Tādēļ ir nepieciešams būt pamanāmai un gūt kaut nelielu atgriezenisko saiti, tas ir, pa kādam piedāvājumam, uzaicinājumam. Arī nauda ir vajadzīga, lai turpinātu radīt ko jaunu. Turklāt man ir daudz ierobežojumu. Es esmu francūziete, un es esmu sieviete. Un māksliniekam tas ir daudz sliktāk nekā būt ķīnietim vai brazīlietim, vai krievam. Tirgū tas ir sliktāk.
RL: Vai būtu labāk, ja, izejot uz ielas, mēs nesastaptos ne ar kādiem sabiedrības noteikumiem?
ORLAN: Bet es nemaz negribu…
RL: …sabiedrību bez noteikumiem?
ORLAN: Bez normām.
RL: Tad kāda ir jēga cīņai pret noteikumiem?
ORLAN: Ne jau visas normas ir nevēlamas. Es apšaubu ļoti konkrētus ierobežojumus.
RL: No kāda skatpunkta jūs vērtējat, kurš noteikums ir derīgs, kurš ne?
ORLAN: Kā sieviete es redzu diskrimināciju, un manī ir vēlme pret to cīnīties. Ir miljoniem sieviešu, kuras dzīvo bez jelkādas aizsardzības, bez medikamentiem, bez iespējas doties ārpus mājas, izteikties, izglītoties. Pasaulē valda spēcīgs aparteīds, taču visi par to tikai smejas, jo dažām sabiedrībā ietekmīgām personām tas itin labi der. Es cīnos par atsevišķām niansēm. Domāju, ka tā ir mana mākslinieces atbildība.
Uzskatu, ka katram cilvēkam vajadzētu just šādu atbildību. Uz Zemes ir tūkstošiem, iespējams, pat miljoniem mākslinieku, bet daudzi šādu atbildību nejūt. Viņi vēlas tikvien kā gūt iepriecinājumu, izpausties, radīt skaistas lietas… Es savukārt tiecos pēc tā, lai māksliniekam būtu kas sakāms sabiedrībai un lai viņš apzinātos savu rīcību. Es vēlos, lai viņš pasaulē apliecina savu stāju. Pat ja tā ir mainīga, pat ja tā attīstās vai ir neskaidra. Ir jābūt brīdim, kad sajūtam viņa noteiktības spēku, ar kuru viņš pasaka ko tādu, kas sakustina, kas mums liek par pasauli domāt citādi. Savā daiļradē es cenšos nepieķerties glītajam, dekoratīvajam, jaukajam, samākslotajam, uz sevi centrētajam. Man ir grūtības ar “raupjo mākslu” (l’Art Brut). Bet tajā pašā laikā es varu to aplūkot un rast prieku atsevišķās lietās, kādu pieturas punktu vai interesantu nozīmi, jo man patīk, ka mākslinieks apzinās savu rīcību un to vada, nevis ļaujas, lai darbs vada viņu.
RL: Ja vada savu darbu un negrib, lai tas vada, tad ir jābūt kādam nodomam, vēlmei vai nu provocēt, vai mainīt… Kādā rakstā jūs teicāt, ka mākslai vajadzētu mainīt pasauli, citādi tai nav attaisnojuma.
ORLAN: Es cenšos.
RL: Bet, tiklīdz vēlas ko mainīt, ir jāizvēlas kāda vīzija, modelis, uz kuru tiekties. Vai jūs varat atklāt, kāda ir jūsu izvēlētā pasaule?
ORLAN: Es vēlos tolerantu, atvērtu, uzmanīgu, radošu un kulturālu pasauli. Man patiktu, ja cilvēki apzinātos vēsturi un būtu spējīgi izjautāt citus laikmetus: “Kas šajā laikmetā ir gudrs un interesants?” Ja cilvēki uzdotu jautājumus. Vislielākā problēma, meklējot atbildi uz kādu jautājumu, ir atrast pareizo informāciju. Ir ļoti grūti iegūt zinātniskas kvalitātes informāciju.
Man reiz vajadzēja izgatavot zobu protēzes. Zobārsts, kurš ir reizē arī mans draugs, jautāja: “ORLAN, vai tu vēlies, lai es tev izveidoju protēzi no tevis pašas kauliem vai no vērša kauliem?” Es atbildēju: “Protams, ņemsim to otru, neaprobežosimies ar sevi vien! Ja var vērsi, tad vērsi.” Sākumā es nodomāju, ka tas ir kas jauns, bet patiesībā jau vismaz septiņus astoņus gadus tā ir ierasta prakse, tikai cilvēkiem to parasti nesaka, viņiem nejautā: vai vēlaties savus kaulus vai vērša? Mēs pat nezinām, ko ar mums dara, tāpat kā nezinām, kā attīstās medikamenti un ārstniecības metodes. Es esmu uzzinājusi šo to par HeLa šūnām[2. Par HeLa šūnām tās sauc 1951. gada 4. oktobrī no dzemdes kakla vēža mirušās Henrietas Laksas vārdā. 1951. gada februārī šīs šūnas no viņas ļaundabīgā audzēja paņēma Džonsa Hopkinsa Universitātes pētnieks Džordžs Oto Gajs un turpināja tās vairot mēģenē. Vēlāk tās tika izmantotas poliomielīta vakcīnas radīšanā. Šo “nemirstīgo” šūnu līniju joprojām izmanto jaunu medicīnisko preparātu izgatavošanā.]. Tās ir melnādainas, no vēža mirušas sievietes šūnas. Tās tika atdalītas laikā, kad vēža ārstēšana vēl bija neskaidra. Tagad tās ir pavairotas un lielos daudzumos izplatītas pa pasaules laboratorijām, un ar tām tiek veikti eksperimenti. Šī doma nedod man miera, tā ietekmē manu domāšanu. Un, lai gan es vienmēr alkstu zināt, mācīties un izprast, šo informāciju es uzzināju pavisam nesen. Zinātniska vai intelektuāla informācija un statistika par šobrīd notiekošo mums nav pieejama. Mums neizdodas uztvert notikumus, kas norisinās mūsu pašu laikmetā.
RL: Vai tāpēc jūs sakāt, ka cilvēce ir sasniegusi punktu, kuram pati nav gatava?
ORLAN: Mēs neesam sagatavojušies.
RL: Vai visuresošā informācijas gūzma un atzinums, ka nezinām, kas šobrīd notiek, apliecina, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurai neesam gatavi?
ORLAN: Es neteiktu, ka informācijas ir par daudz. Manuprāt, tās nekad nepietiek, bet mūsu miesa un smadzenes ir novecojušas, nelietojamas. Mēs esam nepietiekami attīstījušies, lai uztvertu pašlaik notiekošo.
RL: Mūsu rokas nav nederīgas. Jūsu ķermenis nav nederīgs.
ORLAN: Es gan domāju, ka tas tāds ir. Vadot konferences, es sākumā saku tā: “Es esmu aizkaitināta, jo šeit nevarēju iegādāties tādas baterijas, kādas vajadzīgas mikroprocesoriem manos implantos. Tie man ļauj runāt visās valodās. Tātad šodien es ķīniešu valodā nerunāšu.” Un tā patiesi ir problēma. Agrāk mēs dzīvojām savos ciemos, dažkārt devāmies uz kādu citu ciemu turpat, tuvākajā apkaimē, taču mēs spējām sarunāties šī ciema valodā. Tagad mums ir lidmašīnas, internets, mēs pārvietojamies bez mitas un vairs tā nespējam. Mēs neattīstāmies kopā ar savu laiku. Ir kāds mehānisms, kura tajā visā pietrūkst.
RL: Un, jūsuprāt, traucēklis ir ķermenis?
ORLAN: Jā, mēs esam apsteiguši ātrumā prusakus, bet mēs būtu varējuši spert daudz platākus soļus, lai iekļautos apkārtējā attīstības ritmā. Mēs diez ko daudz nesaprotam. Mēs aizkavējam apkārtējās pasaules attīstību, jo to nesaprotam.
RL: Ja vien apkārtējās pasaules attīstība ir svarīga.
ORLAN: Bet šī nespēja saprast ir nepārtraukts pazemojums.
RL: Vai jūs pastāvīgi jūtaties pazemota?
ORLAN: Es jūtos ārkārtīgi pazemota, ka nespēju runāt visu to valstu valodās, kurās mēdzu uzturēties. Pazemota, ka nespēju programmēt internetā vai nepazīstu visas jaunākās zinātnes un medicīnas iespējas. Tas, ka nezinu, kā darbojas pasaule, kurā dzīvoju, ir nepanesami.
RL: Iedomājieties, ka nonākat gluži atšķirīgā situācijā, kurā jūs zināt visu. Ko jūs darītu? Nekādas ziņkāres, nekā. Kas tajā interesants?
ORLAN: Tā gan, bet… Mūsu sapratnei būtu jāattīstās daudz ātrāk. Datori kļūst arvien gudrāki un ātrāki, bet mēs ne. Turklāt, sasniedzot noteiktu vecumu, mēs sākam savas pieticīgās spējas zaudēt. Tāpēc ķermenis, manuprāt, ir nederīgs.
RL: Vai jums ir zināms Reja Kērcvaila projekts? Viņš vēlas savu smadzeņu saturu uzticēt datoram un tādējādi kļūt nemirstīgs.
ORLAN: Klonēšana nav interesanta. Klonēšanas rezultāts var būt tikai pliks materiāls. Dzīves pieredze netiek pārmantota, smadzenes ir kā tukša pudele. Savukārt par mūža paildzināšanu… tā sniedz papildu laiku pasaules apguvei, izmēģinājumu veikšanai, ja vēlamies – nodarbošanās maiņai. Bet ar to ir par maz.
RL: Jūs esat utopiste.
ORLAN: Viss ir stipri attīstījies. Es reiz satiku kādu ietekmīgu ģenētiķi, kurš sarakstījis grāmatu “Nāves nāve”. Viņš domā, ka vajagot izturēt līdz 2040. vai varbūt 2050. gadam, jo tad tik tiešām būšot dažādas iespējas... Ar pelēm jau ir veikti šūnu pārveides eksperimenti, kuru rezultātā krietni padzīvojušas peles pārtapušas par jaunām. Ir bijuši eksperimenti ar sirdi. Ir iespējams transplantēt seju. Mēs jau tagad dzīvojam ilgāk un labāk.
RL: Sakot, ka jūsu miesa ir nederīga, jūs atzīstat, ka jūsos ir vēl kas cits, ka jūs neesat tikai jūsu miesa. Kas vēl bez miesas jūs esat?
ORLAN: Šis ir mans ķermenis, mana iekārta.
RL: Un kas ir aparatūra, kas to darbina?
ORLAN: Atmiņas un domas, kas darbojas vienlaikus ar ķermeni.
RL: Tādā gadījumā ķermenis nevar būt nederīgs. Ja ķermenis domā, tad jūs tā nevarat teikt.
ORLAN: Kādēļ?
RL: Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu domātāja.
ORLAN: Es nevēlos atbrīvoties no ķermeņa.
RL: Jūs vēlaties to uzlabot?
ORLAN: Ķermenim nepieciešama mutācija, izmaiņas. Mutācija ir dabisks process.
RL: Tas ir ikdienas process.
ORLAN: Iesākumā cilvēki bija augumā nelieli, bet tagad – gari. Ķermenis ir paredzēts attīstībai, tikai man šķiet, ka tā nenotiek pietiekami ātri.
RL: Jums tiešām šķiet, ka tai būtu jānotiek straujāk?
ORLAN: Jā.
RL: Kādā no saviem manifestiem jūs sacījāt, ka atsakāties no Dieva žēlastības. Un ka cīnāties pret dabu…
ORLAN: Dievs man neeksistē kā darba vai dzīves hipotēze. Vai cilvēki paši nepadara to tādu? Un kam tas līdz? Tas līdz politikai un kariem. Tas der ieroču tirdzniecībai. Tomēr es necīnos ar Dievu. Es cīnos ar cilvēkiem, kuri pavēl, balstoties uz reliģijas autoritāti.
RL: Un kāpēc?
ORLAN: Tādu taču ir ļoti daudz. Vai jūs esat ticīgs?
RL: Savā ziņā – jā.
ORLAN: Kādā ziņā?
RL: Pastāv neizdibināms noslēpums, pret kuru vispatiesākā attieksme ir ticība.
ORLAN: Manuprāt, šāda attieksme ir vājums. Mēs nezinām, kā viss ir cēlies, kurp tas ved un kādēļ esam šeit. Hipotēzes sevis spēcināšanai ir vājuma izpausme. Manuprāt, katram cilvēkam vajadzētu sev teikt: “Par spīti tam, ka esmu radies kādā pirmatnējā aizlaiku zupā un nezinu pat, kurp tā mani nes, es šajā brīdī pats vadu savu dzīvi un pats to izgudroju – ar saviem likumiem, ar savām attiecībām pret pasauli un citiem, tāpēc reliģijas norādījumi ir lieki.”
RL: Iepriekš jūs teicāt, ka daži noteikumi ir derīgi, bet citi ne. Vai varat sniegt kādu noderīga ar reliģiju saistīta likuma piemēru?
ORLAN: Piemēram, “tev nebūs nokaut” – tas ir derīgs likums. Arī rijība, viens no septiņiem nāves grēkiem, ir sodāma. Skaidra lieta – tagad ir zināms, ka, ēdot un dzerot mazāk, ieturoties ar salātiem vai kādu līdzsvarotu maltīti, mums klāsies labāk. Tātad šāds likums der. Taču tas, ka tev nebūs šķirt laulību, ka priesterim nebūs precēties, un daudzi citi ierobežojumi ir muļķīgi.
RL: Tātad reliģijā balstīti derīgi likumi pastāv.
ORLAN: Lielākā daļa reliģiju tika radītas, lai regulētu un kontrolētu cilvēkus.
RL: Kādā tekstā jūs minējāt, ka cīnāties arī pret dabu, jo daba ir nāvējoša.
ORLAN: Mēs esam ieprogrammēti uz nāvi. Var nomirt nelaimes gadījumā, taču visbiežāk cilvēki mirst lielās sāpēs un ciešanās, zaudējuši visas savas spējas. Tas ir briesmīgi, tāpēc es nevaru piekrist šim dabas likumam. Esmu rakstījusi petīciju pret nāvi[3. ORLAN mājaslapā 2011. gada oktobrī publicēto Petīciju pret nāvi (“Pétition contre la mort”) līdz 2014. gada 19. oktobrim bija parakstījuši 755 cilvēki.]. Neviens nav prasījis mūsu viedokli šajā jautājumā. Tas ir neciešami.
RL: Vai ir vēl kāds dabas likums, kuram jūs nevarat piekrist?
ORLAN: Es piederu pie paaudzes, ku-
rai bija lemts pieņemt grūtniecību bez sajūsmas, jo ne tabletes, ne citi kontracepcijas līdzekļi nebija pieejami. Būdama pakļauta dabai, es veicu vairākus abortus, jo nevēlējos bērnus – man tas bija neiedomājami, izsmiekls. Tas bija absurds. Bet tagad, es domāju, ir vēl sliktāk. Pasaule ir piesārņota.
RL: Par daudz cilvēku?
ORLAN: Tas ir vienkārši neticami – sievietes joprojām uzskata, ka vajag dzemdēt bērnus. Nu, varbūt vienu – lai pārliecinātos, ka mehānisms joprojām darbojas, bet vairāk – tas ir pilnīgs neprāts! Radīt bērnus mūsdienās ir absurds. Ir tik daudz jau gatavu, ready-made, kuri aug vieni un kurus varētu adoptēt. Neviens to nepiemin. Pirmais ekoloģiskais uzdevums būtu beigt radīt bērnus. Jo bērnu radīšana nozīmē vairāk sintētikas, vairāk ūdens, vairāk vistu, vairāk rūpniecisku cūku un govju, vairāk izkārnījumu. Tā būtu pirmā lieta, kas jāaptur.
RL: Ja šī nostāja – par bērnu radīšanas absurdu – gūtu atbalstu, tad pirmā izmirtu Eiropa. Ne Āfrikā, ne Ķīnā, ne Indijā jūsu viedokli neuzklausīs.
ORLAN: Es ceru, ka drīz viņi sapratīs.
RL: Vai uzskatāt, ka mēs varam sekot jūsu petīcijai pret nāvi?
ORLAN: Jā.
RL: Kā var pretoties nāvei?
ORLAN: Tā ir tikai poētiska nostāja pret šo nopietno problēmu.
RL: Vai šī nopietnība nozīmē dzīvošanu briesmīgā pasaulē, kurā lemts mirt? Vai nesaskatāt nekā valdzinoša iespējā to visu pārtraukt? 60. gados bija sauklis: “Izglāb pasauli – nogalini sevi!” Tā ir cita veida attieksme.
ORLAN: Jā, tā ir viena no attieksmēm. Cienījama attieksme.
RL: Jūs vairākkārt esat izteikusies, ka, pretēji formulai “Vārds tapa miesa”, jūs vēlaties, lai miesa top par vārdu. Ja jūsu miesai jātop par vārdu, ko šis vārds saka?
ORLAN: Šo savu ideju es paudu darbos, kas tieši saistīti ar manu ķermeni, – piepeši mans antīkais ķermenis ar mākslas starpniecību pārtapa valodā. Bet nav tāda viena vārda. Nav tā, ka miesa pēkšņi pārtop kādā noteiktā vārdā. Tas ir visu vārdu kopums.
RL: Man šķiet, ka nekad neesmu saticis cilvēku, kas savu tēlu būtu daudzkāršojis vairāk par jums. Vai jūs sevi multiplicējat, lai pārvarētu bailes no nebūtības?
ORLAN: Nē. Jebkura sevis attēlošana ir nepilnīga, bet nemēģināt to darīt ir vēl sliktāk. Man šķiet nozīmīgi apjaust šos tēlus, tos izpaust, piespiest tiem izpausties, taustoties un arvien saglabājot pārsteigumu par savas iespējamās būtības attēlu un tās materiālo esību. Un šiem tēliem, lai kādi tie būtu, vienmēr piemīt satraucoša svešatnība. Kristietība pieņem visdažādākos Kristus, svēto un Jaunavas Marijas tēlu atveidus – tā ir ikonogrāfija, kas sniedz iespēju apjaust, pietuvoties, ieraudzīt vismaz kaut ko. Izpaust sevi redzamībā, būt redzamai, ļaut ticēt iespējai būt redzamai. Ideja ir – riņķot ap sevi. Nav nekādas noteiktas, nemainīgas identitātes. Piemēram, viena un tā paša vakara fotogrāfijās var sevi ieraudzīt ar eņģeļa un ar slepkavas vaibstiem. Viss atkarīgs no redzes leņķa, no apgaismojuma, no apkārt notiekošā. Un… tāds attēls, kas patiesi pateiktu par mums, kas mēs esam, nepastāv.
RL: Bet katrs tēls ir absolūts jūsu dubultnieks, vai tad ne?
ORLAN: Tas ir… mans aspekts kādā konkrētā brīdī.
RL: Runājot par jūsu darbiem, kas saistīti ar nekad neuzņemtu filmu afišām un treileriem, jūs esat ļoti kritiska pret kino industriju. Vai uzskatāt, ka kino industrija apdraud cilvēku apziņu?
ORLAN: Jā, ja runājam par kino industriju. Ir jau vēl arī cits kino – eksperimentālās filmas, autorfilmas… Ne jau visas filmas ir tādas, kas ražo sapņus.
RL: Kāds ir to kaitējums?
ORLAN: Tas varbūt nav tikpat ievērojams un spēcīgs kā narkotiku kaitējums, jo narkotikas neapšaubāmi graujoši ietekmē apziņu un nāvē ķermeni. Kino ķermeni atstāj mierā. Taču tas ražo noteikta tipa cilvēkus… un noteikta veida jūtību.
RL: Jā, bet es uzdodu šo jautājumu sakarā ar jūsu filmu projektu, kurā jūs sliecaties parodēt kino industriju kopumā. Tātad ar parodiju jūs vēlaties mazināt kino ietekmi uz cilvēka apziņu. Vai varbūt esmu ko pārpratis?
ORLAN: Nē, daļēji tas tā varētu būt. Problēma ir manā darbā. Vēlos parādīt, kā tiek radīta filmas identitāte bez pašas filmas – ar afišu starpniecību, jo tas ir man tuvākais izteiksmes veids vizuālajā mākslā. 50. gados bija tādi mākslinieki – tas bija viņu izteiksmes līdzeklis, attieksme pret mākslas pasauli. Tolaik dominēja vēlme atgriezties pie glezniecības. Man radās doma izmantot savu performanču fotogrāfijas. Tās bija diezgan sliktas, ar defektiem, bez asuma – es gribēju tās izmantot vēlreiz un kaut ko ar tām parādīt, jo performances vai instalācijas nav paliekošas, turpretim gleznas ir paliekošas, tās ir stabila vērtība mākslas vidē. Tajā laikā arī es vēlējos pievērsties glezniecībai, bet netiešā veidā – izpildījumu veiktu specializēta reklāmas aģentūra un tādā veidā atspoguļotu manu darbību mākslā, tai skaitā performančujomā. Es biju iedomājusies veidot lielu panorāmisku fresku par manu vēsturi ar visiem iepriekšējiem darbiem, kas jau bija gandrīz neatgriezeniski zuduši. Katrā darbā es ierakstīju kāda tuva cilvēka vārdu no mākslas aprindām un līdzās tiem – kādas kino slavenības vārdu, kas lika noticēt, ka filma patiešām eksistē. Tādējādi mans sākumpunkts patiešām bija savdabīga atgriešanās pie glezniecības kritikas. Francijā attieksme pret performancēm bija katastrofāla. Patiesībā es esmu pirmā, kas Francijā tās uzsāka. Vēlāk piecus gadus es veidoju performanču festivālu Lionā. Mēģināju parādīt, ka performance ir jauns mākslinieciskās izteiksmes veids, kas nav efemērs, bet pieskaitāms gan pie glezniecības, gan fotomākslas, gan tēlniecības utt. Tādēļ publikas attieksmei pret to jābūt līdzvērtīgai. Un tad man atkal piedāvāja darboties filmu jomā. Es pārdomāju, izvērtēju sev tuvāko kontekstu un sapratu, ka daudz kas ir mainījies – kino afišas tiek taisītas gaismas kastēs. Tā es beidzu nodarboties ar glezniecību un pievērsos gaismas reklāmām. Šīs norises gaitā man radās vēlēšanās pētīt filmas radošo procesu līdz tās uzņemšanai. Esmu daudz darbojusies šajā jomā, veidojot performances, reklāmas rullīšus, skaņu lenti filmai, kuras nemaz nav, un tā tālāk. Tā ir pārnestā nozīmē jauna, distancēta un vienlaikus nedaudz viltīga metode, kā iedarboties uz cilvēku, izmantojot ierastos kodus.
RL: Kādēļ jūs izvēlējāties līdzīgus darbus izstādei Rīgā?
ORLAN: Kad saņēmu piedāvājumu veidot izstādi Rīgā, es ierados apskatīt muzeju un aptvert telpu mērogus. Mēģināju iedomāties savus darbus šajā telpā. Inese [Baranovska] bija iecerējusi manu darbu retrospektīvu, bet man šķita, ka tas nederēs, man vajadzētu daudz lielākas telpas. Turklāt tā izstāžu zāle nav gluži neitrāla vide, tā nav balts kubs. Tādēļ, pārdomājot šo ieceri un visus savus darbus, es sapratu, ka “filmas plāns” man atbilst visvairāk un ir visnekaunīgākais. Tajā ir daudz humora, daudz amizantas ziņkāres dažādos mākslinieciskās izteiksmes veidos, kas izpaužas gan performancēs, gan plastiskajās mākslās. Šajos darbos, man šķiet, atspoguļojas visu manu darbu dažādās noskaņas, īpašā atmosfēra, ņemot vērā arī to, ka tie nav pazīstami, jo kādu laiku ar tiem nodarbojos, tad pametu, tad atkal atsāku un pārveidoju. Nu varu teikt, ka man ir daudz, ko parādīt un par ko stāstīt.
RL: Kam izstādē būtu jānotiek ar skatītāju?
ORLAN: Es domāju – pārsteigumam, viņam jābūt izbrīnītam un pārsteigtam. Izstādē būs viena sērija, kas radīta īpaši Rīgas izstādei, – “Karš un kino”. Un vēl, cerams, būs 3D manekeni pēc manas līdzības, kas būs tērpti kā filmā. Nav vēl zināms, vai izdosies, jo tas maksā dārgi.
RL: Kas jums ļauj nosaukt to, ko jūs darāt, par mākslas darbiem?
ORLAN: Mākslas darbi top par mākslas darbiem brīdī, kad es nolemju, ka tie ir mākslas darbi. Lai tie kļūtu par mākslu, man tie ir jāizvēlas, man jānolemj, kad tie kļūst par mākslu. Nepietiek ar to, ka darbi ir radīti.
RL: Bet vai tad jūs pati neesat mākslas darbs? Ņemot vērā, ka savos darbos jūs izmantojat savu ķermeni.
ORLAN: Tas nav mans ķermenis, ko es izmantoju. Tie ir mana ķermeņa attēli. Un tad es iesaistos, sakot: “Šis ir tas attēls, ko es gribu parādīt.” Tas ir mākslas darbs.
RL: Kādā tekstā jūs rakstāt: “Šajā ideoloģijā sievietēm atņemta vara pār savu ķermeni. Ķermenis tām ir atņemts. Tādēļ man kā sievietei ir jāstrādā, un ķermenis ir mans molberts.” Vadoties no tā, es domāju ka jūsu ķermenis ir īsts, nevis tikai ķermeņa attēls. Es sapratu, ka jūs esat molberts un ka jūsu darba instruments ir ķermenis, nevis tā attēls.
ORLAN: Jā, tā tas ir performancēs, bet tad es neesmu šeit, savā dzīvē. Es daru to noteiktā vietā, tam īpaši gatavojos un pilnīgi apzināti izrādu to, ko vēlos izrādīt.
RL: Tā ir vienkārši performance? Vai tad tā nav jūsu dzīve?
ORLAN: Nē, mana dzīve ir mana dzīve. “Bet māksla dažkārt dara dzīvi interesantāku par mākslu.” To teicis Robērs Filjū.
RL: Jā, es atceros šo izteikumu. Bet tas ir ne vairāk kā paradoksāls aforisms. Es tajā kaut ko nesaprotu… It kā būtu tāda stingra robeža – šeit dzīve, šeit māksla, bet šeit – paradoksāla formula… Es nedomāju, ka šī robeža ir tik konkrēta.
ORLAN: Tas nav tik tieši. Dažkārt mans ķermenis var būt objekts, dažkārt – subjekts. Līdzīgi ir ar teoriju un praksi – dažkārt māksla pamatojas teorijā, dažkārt praksē, tās nav nošķirtas, tās nedarbojas pretstatā viena otrai.
RL: Bet jūs teicāt, ka esat upurējusi savu dzīvi mākslai…
ORLAN: Ne upurējusi. Es nelietoju vārdu “upurēt”, man šis vārds nepatīk. Esmu visu atdevusi mākslai – savas domas, savu dzīvi, savu darbu. Un man nav ne atvaļinājuma, ne brīvdienu. Es domāju ar savu mākslu, strādāju ar savu mākslu, bet tā nav upurēšanās.
RL: Jūs domājat ar savu mākslu?
ORLAN: Jā. Dažreiz – ar savu dzīvi. Varētu teikt, ka mana dzīve kļuvusi vērienīgāka, pateicoties tam, ko esmu veikusi savos darbos. Tā ir sava veida blīvuma intensitāte.
RL: Vai intensitāte ir kas labs?
ORLAN: Manā uztverē – jā. Intensitāte man ļoti patīk.
RL: Kur vēl, ārpus mākslas, jūs sastopaties ar intensitāti?
ORLAN: Man patīk dejot.
RL: Tā ir māksla…
ORLAN: Tā ir intensitāte ar sevi pašu, ar savu ķermeni. Ir radošie brīži, un ir daudz citu brīžu ar piesātinātu intensitāti. Izgaršot labu vīnu. To nevarētu teikt par šo vīnu, kuru dzeram, šis vīns nav īpaši labs, taču es cenšos, lai dzīvē tā būtu uz katra soļa, arī attiecībās ar cilvēkiem, dzīvām būtnēm. Es to ļoti mīlu.
RL: Vai jūs cilvēkus arī mīlat?
ORLAN: Kā, lūdzu?
RL: Vai jūs mīlat dzīvus cilvēkus?
ORLAN: Dažkārt, jā. Ne visus.
RL: Vai jūsu tiesas prāva pret Lady Gaga ir tikai izrāde? Vai arī tas ir nopietni?
ORLAN: Tas ir ļoti nopietni. Es jūtos kā visu mākslinieku pārstāvis, jo māksla it kā pieder visiem. Tas nav normāli, ja kāds piesavinās cita mākslinieka darbu – piemēram, mūziku. Bet vizuālo mākslinieku darbus piesavinās nepārtraukti, visi, kam nav slinkums, – kino producenti, reklāmisti, šovbiznesa pārstāvji. Pret to ir jābūt sankcijām. Un skatītājiem jāzina, ka ir atšķirība starp mākslas darbu, kurā mākslinieks ieguldījis savu enerģiju, visu savu dzīvi un kurš nebūt ne vienmēr atmaksājas, un plaša patēriņa preci. Tas nav samērojams.
RL: Vai jums ir patents uz savu izskatu, savu ārieni?
ORLAN: Protams, ka ne.
RL: Kādi ir jūsu prasības likumīgie pamati? Vai jūsu ārējais tēls pieder jums?
ORLAN: Mūsu prasības pret Lady Gaga detaļas es nevaru atklāt, tad jums jārunā ar manu advokātu. Taču tās ir morālās tiesības. Jā, tās nav likumīgas tiesības, nekāda sertifikāta man nav.
RL: Vai morālās tiesības var izpausties naudas izteiksmē?
ORLAN: Viņa nopelnīja daudz naudas.
RL: Un jūs vēlaties tikai nelielu daļu no…
ORLAN: Tā nav mana problēma. Advokāta uzdevums ir pieprasīt 7% no viņas nopelnītā, t.i., no 37 500 000 dolāru. Tas lasāms visos žurnālos. Vēlāk redzēsim, vai es vinnēšu kaut vienu eiro… Tas nav taisnīgi, ka mākslinieku darbus izmanto bez atlīdzības, bet, kas attiecas uz šīs lietas juridisko pusi, – es gribētu, lai tā kalpo par piemēru visiem māksliniekiem, kas darbojas tēlotājmākslā, lai tā būtu apliecinājums notikušajam. Bet es patiešām vēlētos uzvarēt un saņemt advokāta solīto. Domāju, ka tā ir mana atbildība, man tas ir jādara. Ir amorāli, ja kas tāds visu laiku turpinās. Tas ir ļoti vienkārši – viņai patīk mani darbi.
RL: Viņai?
ORLAN: Jā, citādi taču viņa tos nebūtu piesavinājusies.
RL: Labi, bet, atgriežoties pie tā, ko jūs iepriekš teicāt par savu noliedzošo attieksmi pret nāvi, vai tiešām jūs nāvē neredzat neko labu?
ORLAN: Nē, sev neko. Manā uztverē dzīve ir mūžīgi svētki. Es negribu, lai tie beidzas. Nebūtība ir šausmīga.
Saruna tapusi ar ABLV Charitable Foundation
atbalstu interviju sērijai "Sarunas ar laikmetīgo mākslu".
RL mājaslapā lasāms ORLAN Miesas mākslas manifests.
Tasmanijas velns
Pēcpusdienas kaimiņš
Mana sirds ir salauzta
Neparasts Podnieks parastā vietā