Ivars Ījabs

Garā nakts pirms uzvaras dienas

Kamēr netiks pilnībā nosodīti Padomju Savienības noziegumi, Otrais pasaules karš Baltijas valstīs īsti nebūs beidzies, šodien Briselē starptautiskā konferencē sacīja Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere.

LETA, 8. maijā

Tieši tā, nav beidzies un arī tuvākajā laikā nebeigsies. Es teiktu vēl vairāk: būtu pēdējā nelietība izbeigt šo karu šodien, kad tik daudziem cilvēkiem tas joprojām veido pasaules uzskata kodolu. Iedomājieties vien, cik daudz ļaužu zaudētu savus galvenos sociālos orientierus, cik – “fašistu” un “okupantu” savstarpējā rīdīšanā balstīto politisko karjeru, cik – varoņa un atriebēja tēlu savai grupai piederīgo acīs. Patiesi, tādu greznību kā Otrā pasaules kara izbeigšana mēs vienkārši nevaram atļauties. Tad jau labāk sapūt ierakumos.

Liberāli demokrātiskā inteliģence attiecībā uz mūsu reģionā notiekošajiem “atmiņas kariem” mēdz sevi cītīgi maldināt ar stāstu par ļaunajiem politiķiem, kuri balsu zvejošanas nolūkā uzkurina atmiņas, atgādina vecus pāridarījumus un koķetē ar radikāļiem. Sak’, ekonomiskas un sociālas izaugsmes vietā mums mēģina iesmērēt Staļina vai Waffen SS leģionāru glorifikāciju, aizplīvurotus piedāvājumus beidzot atriebt nogalēto senču asinis Katiņā un citur. Sava daļa taisnības tajā, protams, ir, taču pats stāsts nebūt nav tik vienkāršs. Politiķi nevarētu šīs lietas tik veiksmīgi izmantot, ja attiecīgie motīvi neatbalsotos kādā dziļākā kultūras programmatūrā, kur kara laika noziegumi darbojas jau “operētājsistēmas”, nevis kāda nejauša vīrusa līmenī. Tās, protams, ir sliktas ziņas visiem, kas cer, ka “izlīgums” vai “pilnīga nosodīšana” pabeigs Otro pasaules karu.

Tolstoja pazīstamais apgalvojums teic, ka nelaimīgās ģimenes, atšķirībā no laimīgajām, ir nelaimīgas katra savā, īpašā veidā. Mūsu reģionā to labi apzinās un tādēļ labprāt uzskata mūsu traģiskās atmiņas karus par unikāliem un neatkārtojamiem. Īpaši skaidri tas redzams Baltijas valstīs, kuras divu noziedzīgu impēriju dēļ zaudēja ne tikai piederību Eiropai, bet arī valstiskumu. Taču patiesībā šāda pieredze pēdējo gadsimtu kontekstā nebūt nav tik unikāla. Runa ir par situācijām, kad kāda spēcīga lielvalsts ar varu ielaužas atšķirīgu etnolingvistisku grupu apdzīvotās teritorijās, nesdama nelaimīgajiem iedzīvotājiem to, ko nu pati uzskata par “progresu” un “civilizāciju”. Augstprātīga ignorance pret vietējo savdabību, elites kooptācija un nežēlīgas represijas pret jebkādiem separātisma mēģinājumiem tradicionāli pavada kolonizāciju. Šādas prakses ir bijušas raksturīgas visai modernā imperiālisma tradīcijai, kura ir itin labi pazīstama tai pašai “vecajai” Eiropai, kurai mēs izmisīgi stāstām savu stāstu par nebeidzamo Otro pasaules karu. Britu un franču imperiālisms, protams, atšķirībā no PSRS nebija un necentās būt totalitārs. Tomēr tas ar ne mazāku nicinājumu izturējās pret vietējām tautiņām, masveidā slepkavoja cilvēkus, iedomājās sevi par universālu cilvēcisko “normalitāti” iepretim visādām nomaļu dīvainībām – īsi sakot, darīja visu to pašu, kā dēļ Baltijā vēl nav beidzies karš. Tad nu pienāca mirklis, kad eiropiešu kolonistiem nācās aizvākties – gan no Āfrikas, gan Indijas, Indoķīnas, Latīņamerikas un daudzām citām vietām. Tomēr abās pusēs sirdī palika tāds savāds rūgtumiņš. Bijušajām metropolēm mācās virsū halucinācijas par pagātnes varenību, kuras izpaudās nekontrolētas agresijas lēkmēs un neirotiskā lieluma mānijā – kā Francijai Alžīrā, britiem Ēģiptē un citviet. Turpretī bijušās kolonijas saprata, ka tagad, pēc “lielā sātana” aiziešanas, ir jāmēģina kaut kā tikt skaidrībā pašiem ar sevi. Tas nu bija viens ķēpīgs darbs, jo spēja pašiem par sevi atbildēt gan bija zudusi pa garajiem koloniālisma gadiem, toties okupācijas varas, ko vainot visās nelaimēs, vairs nebija. Dažām postkoloniālisma valstīm izdevās veiksmīgi pabeigt savus pasaules karus – kā vairumam bijušo britu koloniju. Taču citur, kā franču Ziemeļāfrikā, tas neizdevās, un karošana tur dažviet turpinās joprojām. Tas notiek dažādu asadu, kadafi, sadamu huseinu vadībā, kuru dīvainās attiecības ar Rietumiem nav izprotamas bez koloniālās pieredzes. Šī pieredze gan netiek īpaši reklamēta, tomēr bez tās nav iedomājama mūsdienu Eiropas politiskā identitāte. Arī bijušo koloniālo subjektu stāstus par “okupācijas varas noziegumiem” rietumeiropieši jau agrāk bija dzirdējuši no visām pasaules malām un vēl nesen cerēja, ka varēs tos turpmāk vairs neklausīties.

60. un 70. gados, kad Eiropa Sartra, Fanona un citu vadībā sāka nodarboties ar postkoloniālisma pieredzi savā kultūrā, Latvija atradās aiz dzelzs priekškara. Kad nu priekškars krita, Rietumvalstis, kurām kā jau sensenām humānisma un demokrātijas aizstāvēm mēs tā gribējām pievienoties, nez kādēļ nealka mums atgādināt par savu neseno pieredzi ar šādām tādām okupācijām, šādām tādām koncentrācijas nometnēm, šādām tādām izvešanām un tamlīdzīgi. Turklāt postkoloniālisms Eiropā tradicionāli tiek saistīts ar “sejā ierakstīto atšķirību”, t.i., ādas krāsu, kā arī ar priekšstatu, ka kolonijas atrodas kaut kur “aiz jūrām”, – un šīs lietas grūti attiecināt uz Austrumeiropu. Tomēr dažas postkoloniālisma teorijas ir noderīgas, vaicājot, kādēļ pie mums joprojām nebeidzas karš. Vispirms, tā ir atskārsme par “nacionālās kultūras” jēdziena dialektiku. Kā izrādās, teju vai visas pasaules “nacionālās” kultūras patiesībā ir hibrīdi. Turklāt tās bieži ir radušās no procesiem, kurus šodien sauktu par starptautiskiem noziegumiem, – okupācijas, kolonizācijas, asimilācijas. Šodien šādas vardarbīgas kultūru saplūdināšanas, paldies Dievam, ir kļuvušas retākas. Tomēr autentiskas kultūras joprojām nerodas un nedzīvo no “tīrīšanām”; tās vienmēr rodas telpā “starp”, kur saskarsme ar citādajiem rada kaut ko jaunu un kopīgu.

Otrkārt, postkoloniālisma teorija runā arī par “postkoloniālo subjektu”, kuram (kā Londonā skolotajam indietim Gandijam) viņa kolonizatoru civilizācijas identitāte ir uzpotēta tik lielā mērā, ka to nākas kompensēt ar ekstrēmu noliegumu. Patiesi, ļoti daudzi no tiem, kas šobrīd pie mums viscītīgāk cenšas novērst Otrā pasaules kara beigšanos, pirms ceturtdaļgadsimta bija itin labi padomju pilsoņi, PSKP biedri, kas rediģēja partijas žurnālus un mācīja augstskolās sociālisma politekonomiju. Simboliski cīnoties pret impērijas pagātnes noziegumiem, viņi patiesībā cīnās pret kādu savas identitātes daļu, kura viņiem ir daudz izteiktāka un nozīmīgāka nekā vairumam līdzpilsoņu.

Raksts no Jūnijs, 2012 žurnāla

Līdzīga lasāmviela