Dzīvnieku pasaule

Saja Montgomerija

Dziļais intelekts

Getty Images
Getty Images

Netipiski siltā marta dienā es no Ņūhampšīras devos uz mitro, tumšo Jaunanglijas akvāriju kompleksu cerībā pieskarties kādai alternatīvai realitātei. Es devos uz tikšanos ar Atēnu, akvārija 18 kilogramus smago, pusotru metru garo un divarpus gadus veco Dofleina milzu astoņkāji.

Man šī tikšanās bija milzīgs notikums. Es vienmēr esmu mīlējusi astoņkājus. Neviens citplanētietis no zinātniskās fantastikas nav tik pārsteidzoši dīvains. Astoņkājis ir dzīvnieks, kurš, pat sasniedzis 45 kilogramu svaru un divarpus metru garumu, spēj izdabūt savu bezkaulaino ķermeni cauri apelsīna izmēra atverei; dzīvnieks, kura astoņas kājas klāj tūkstošiem piesūcekņu, kas ne tikai jūt, bet arī sagaršo; molusks ar papagaiļa knābi, čūskas indi un zobainu mēli; radījums, kurš spēj mainīt formu, krāsu un spļaut tinti. Taču visinteresantākā astoņkāja īpašība ir tā ievērojamais intelekts, par ko liecina vairāki neseni pētījumi.

Es daudzkārt esmu kā apburta stāvējusi pie akvārija, veroties astoņkāja milzīgo acu horizontālajās zīlītēs un domājot, vai tas skatās arī uz mani – un, ja skatās, tad ko viņš domā?

Šāds jautājums vēl nesen būtu šķitis muļķīgs, ja ne vājprātīgs. Kā gan astoņkājis var kaut ko zināt, kur nu vēl izveidot par to viedokli? Astoņkāji taču ir “tikai” bezmugurkaulnieki – tie pat nav insekti, no kuriem daži (piemēram, spāres un mēslu vaboles) vismaz šķiet izrādām kaut kādas prāta spējas. Astoņkāji pieder pie gliemju tipa bezmugurkaulniekiem, un daudziem gliemjiem nav smadzeņu.

Zinātnieki tikai nesen piešķīruši tiesības uz prātu šimpanzēm, kuru radniecība ar cilvēkiem ir tik tuva, ka varam savstarpēji pārliet asinis. Taču pēdējā laikā astoņkāju pētnieki gūst aizvien stiprāku pārliecību, ka šie svešādie bezkaulu dzīvnieki – radījumi, kuru senči atdalījās no mūsu senču dzimtas koka pirms 500–700 miljoniem gadu, – ir attīstījuši saprātu, emocijas un individuālas personības. Šis atklājums liek pārvērtēt mūsu izpratni par apziņu kā tādu.

Es vienmēr biju vēlējusies sastapt astoņkāji. Nu šī iespēja bija pienākusi: vecākais akvārists Skots Dauds bija gatavs mūs iepazīstināt. Viņš mani ievestu saimniecības telpā un no augšas atvērtu Atēnas akvāriju. Ja viņa piekristu, es varētu tai pieskarties. Smagais akvārija vāks šķīra mūsu dažādās pasaules. Viena no tām ir mana, mūsu, šajā realitātē ir gaiss un zeme, šeit mēs, mugurkaula balstīti, klumpačojam pa dzīvi, cik nu to ļauj mūsu locītavas un gravitācija. Otra pasaule ir viņas, šī realitāte pieder gandrīz želejveidīgai būtnei, kura elpo ūdeni un bezsvara stāvoklī tajā pārvietojas. Mēs par savu pasauli domājam kā par “īsto”, taču Atēnas pasaule ir vēl īstāka: galu galā, lielāko daļu planētas klāj okeāns, un tajā mīt vairums dzīvnieku. Neatkarīgi no tā, vai tie mīt ūdenī vai uz zemes, vairāk nekā 95% visu dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki – gluži kā Atēna.

Tiklīdz vāks bija noņemts, mēs sniedzāmies viena otrai pretī. Viņa jau bija atpeldējusi no savas slēptuves mitekļa tālākajā stūrī, lai apskatītu viesi. Viņas astoņas vijīgās, slidenās kājas tiecās augšup, pretī manām rokām. Es iemērcu abas rokas līdz elkonim +14 grādus vēsajā ūdenī. Atēnas melones izmēra galva uznira līdz ūdens virsmai. Viņas kreisā acs (astoņkājiem viena acs ir vadošā, tāpat kā cilvēkiem ir vadošā roka) pagriezās dobumā, lai sastaptu manu skatienu. “Viņa uz tevi skatās,” teica Dauds.

Kamēr mēs lūkojāmies viena otras acīs, Atēna apvija savus taustekļus ap manām rokām, pieķeroties tām vispirms ar dučiem, tad simtiem jutīgu, veiklu piesūcekņu. Uz katras kājas ir vairāk nekā 200 piesūcekņu. Slavenajam dabas pētniekam Viljamam Bībijam astoņkāja pieskāriens šķita atbaidošs. “Man vienmēr jāsaņemas, lai piespiestos satvert taustekli,” viņš atzinās. Taču man Atēnas pieskāriens šķita kā citplanētieša skūpsts – vienlaikus zondējošs un maigs. Lai gan astoņkāji garšu sajūt ar visu ādu, garša un tauste vissmalkāk attīstīta tieši piesūcekņos. Atēna mani vienlaikus taustīja un garšoja, iepazīdama manu ādu un, iespējams, arī asinis un kaulus zem tās kaut kādā manai saprašanai nepieejamā veidā.

Ar pirkstgaliem es noglāstīju viņas mīksto galvu, un viņa, sajūtot manu pieskārienu, mainīja krāsu – rubīnsārti plankumotā āda kļuva balta un gluda. Tā, kā es uzzināju, ir atslābuša astoņkāja pazīme. Satraukts milzu astoņkājis kļūst sarkans, tā āda kļūst pūtaina, virs acīm parādās divas kārpas, kuras dažiem nirējiem atgādina ragus. Viens no šīs sugas nosaukumiem ir “velna zivs”. Ar savu aso, papagaiļa knābim līdzīgo muti astoņkājis var iekost, un vairums astoņkāju šādi ievada upurī neirotoksisku indi, kas šķīdina miesas audus. Astoņkāja piesūcekņu spiediens var pārplēst miesu (kāds zinātnieks aprēķinājis, ka izraušanās no parastā astoņkāja, kas ir daudz mazāks, tvēriena prasītu ceturtdaļtonnu spēka). Kāds brīvprātīgais, kurš bija darbojies ar astoņkāji, pameta akvāriju ar sarkaniem plankumiem klātām rokām.

Dažkārt astoņkājim kāds neiepatīkas. Viens no Atēnas priekštečiem akvārijā, vārdā Trūmans, bija apvainojies uz kādu sieviešu kārtas brīvprātīgo. Viņš izmantoja katru iespēju, lai ar savu piltuvi (sifonu galvas sānos, ko astoņkāji izmanto, lai pārvietotos ūdenī) apšļāktu jauno sievieti ar sāļo ūdeni. Vēlāk viņa pameta brīvprātīgās darbu, lai iestātos augstskolā. Kad pēc vairākiem mēnešiem viņa apciemoja akvāriju, Trūmans, kurš visu šo laiku nevienu nebija apšļācis, uzmeta viņai vienu vienīgu skatienu un nekavējoties izmērcēja viņu atkal.

Atēna ar mani bija apbrīnojami maiga – arī pārnesot savu tvērienu no nelielajiem ārējiem piesūcekņiem uz lielākajiem. Šķita, ka viņa mani lēni, bet neatlaidīgi velk iekšā akvārijā. Ja tas būtu bijis gana liels manam ķermenim, es labprāt būtu viņai ļāvusies. Taču tobrīd es Daudam pajautāju, vai man nevajadzētu mēģināt no dažiem piesūcekņiem atbrīvoties. Ar viņa palīdzību mēs ar Atēnu maigi šķīrāmies. Es jutos pagodināta, ka mana klātbūtne, spriežot pēc viņas uzvedības, bijusi viņai pa prātam. Taču ko gan viņa par mani varēja zināt? Kad Atēna ieskatījās man acīs, ko viņa domāja?



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela