Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Netipiski siltā marta dienā es no Ņūhampšīras devos uz mitro, tumšo Jaunanglijas akvāriju kompleksu cerībā pieskarties kādai alternatīvai realitātei. Es devos uz tikšanos ar Atēnu, akvārija 18 kilogramus smago, pusotru metru garo un divarpus gadus veco Dofleina milzu astoņkāji.
Man šī tikšanās bija milzīgs notikums. Es vienmēr esmu mīlējusi astoņkājus. Neviens citplanētietis no zinātniskās fantastikas nav tik pārsteidzoši dīvains. Astoņkājis ir dzīvnieks, kurš, pat sasniedzis 45 kilogramu svaru un divarpus metru garumu, spēj izdabūt savu bezkaulaino ķermeni cauri apelsīna izmēra atverei; dzīvnieks, kura astoņas kājas klāj tūkstošiem piesūcekņu, kas ne tikai jūt, bet arī sagaršo; molusks ar papagaiļa knābi, čūskas indi un zobainu mēli; radījums, kurš spēj mainīt formu, krāsu un spļaut tinti. Taču visinteresantākā astoņkāja īpašība ir tā ievērojamais intelekts, par ko liecina vairāki neseni pētījumi.
Es daudzkārt esmu kā apburta stāvējusi pie akvārija, veroties astoņkāja milzīgo acu horizontālajās zīlītēs un domājot, vai tas skatās arī uz mani – un, ja skatās, tad ko viņš domā?
Šāds jautājums vēl nesen būtu šķitis muļķīgs, ja ne vājprātīgs. Kā gan astoņkājis var kaut ko zināt, kur nu vēl izveidot par to viedokli? Astoņkāji taču ir “tikai” bezmugurkaulnieki – tie pat nav insekti, no kuriem daži (piemēram, spāres un mēslu vaboles) vismaz šķiet izrādām kaut kādas prāta spējas. Astoņkāji pieder pie gliemju tipa bezmugurkaulniekiem, un daudziem gliemjiem nav smadzeņu.
Zinātnieki tikai nesen piešķīruši tiesības uz prātu šimpanzēm, kuru radniecība ar cilvēkiem ir tik tuva, ka varam savstarpēji pārliet asinis. Taču pēdējā laikā astoņkāju pētnieki gūst aizvien stiprāku pārliecību, ka šie svešādie bezkaulu dzīvnieki – radījumi, kuru senči atdalījās no mūsu senču dzimtas koka pirms 500–700 miljoniem gadu, – ir attīstījuši saprātu, emocijas un individuālas personības. Šis atklājums liek pārvērtēt mūsu izpratni par apziņu kā tādu.
Es vienmēr biju vēlējusies sastapt astoņkāji. Nu šī iespēja bija pienākusi: vecākais akvārists Skots Dauds bija gatavs mūs iepazīstināt. Viņš mani ievestu saimniecības telpā un no augšas atvērtu Atēnas akvāriju. Ja viņa piekristu, es varētu tai pieskarties. Smagais akvārija vāks šķīra mūsu dažādās pasaules. Viena no tām ir mana, mūsu, šajā realitātē ir gaiss un zeme, šeit mēs, mugurkaula balstīti, klumpačojam pa dzīvi, cik nu to ļauj mūsu locītavas un gravitācija. Otra pasaule ir viņas, šī realitāte pieder gandrīz želejveidīgai būtnei, kura elpo ūdeni un bezsvara stāvoklī tajā pārvietojas. Mēs par savu pasauli domājam kā par “īsto”, taču Atēnas pasaule ir vēl īstāka: galu galā, lielāko daļu planētas klāj okeāns, un tajā mīt vairums dzīvnieku. Neatkarīgi no tā, vai tie mīt ūdenī vai uz zemes, vairāk nekā 95% visu dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki – gluži kā Atēna.
Tiklīdz vāks bija noņemts, mēs sniedzāmies viena otrai pretī. Viņa jau bija atpeldējusi no savas slēptuves mitekļa tālākajā stūrī, lai apskatītu viesi. Viņas astoņas vijīgās, slidenās kājas tiecās augšup, pretī manām rokām. Es iemērcu abas rokas līdz elkonim +14 grādus vēsajā ūdenī. Atēnas melones izmēra galva uznira līdz ūdens virsmai. Viņas kreisā acs (astoņkājiem viena acs ir vadošā, tāpat kā cilvēkiem ir vadošā roka) pagriezās dobumā, lai sastaptu manu skatienu. “Viņa uz tevi skatās,” teica Dauds.
Kamēr mēs lūkojāmies viena otras acīs, Atēna apvija savus taustekļus ap manām rokām, pieķeroties tām vispirms ar dučiem, tad simtiem jutīgu, veiklu piesūcekņu. Uz katras kājas ir vairāk nekā 200 piesūcekņu. Slavenajam dabas pētniekam Viljamam Bībijam astoņkāja pieskāriens šķita atbaidošs. “Man vienmēr jāsaņemas, lai piespiestos satvert taustekli,” viņš atzinās. Taču man Atēnas pieskāriens šķita kā citplanētieša skūpsts – vienlaikus zondējošs un maigs. Lai gan astoņkāji garšu sajūt ar visu ādu, garša un tauste vissmalkāk attīstīta tieši piesūcekņos. Atēna mani vienlaikus taustīja un garšoja, iepazīdama manu ādu un, iespējams, arī asinis un kaulus zem tās kaut kādā manai saprašanai nepieejamā veidā.
Ar pirkstgaliem es noglāstīju viņas mīksto galvu, un viņa, sajūtot manu pieskārienu, mainīja krāsu – rubīnsārti plankumotā āda kļuva balta un gluda. Tā, kā es uzzināju, ir atslābuša astoņkāja pazīme. Satraukts milzu astoņkājis kļūst sarkans, tā āda kļūst pūtaina, virs acīm parādās divas kārpas, kuras dažiem nirējiem atgādina ragus. Viens no šīs sugas nosaukumiem ir “velna zivs”. Ar savu aso, papagaiļa knābim līdzīgo muti astoņkājis var iekost, un vairums astoņkāju šādi ievada upurī neirotoksisku indi, kas šķīdina miesas audus. Astoņkāja piesūcekņu spiediens var pārplēst miesu (kāds zinātnieks aprēķinājis, ka izraušanās no parastā astoņkāja, kas ir daudz mazāks, tvēriena prasītu ceturtdaļtonnu spēka). Kāds brīvprātīgais, kurš bija darbojies ar astoņkāji, pameta akvāriju ar sarkaniem plankumiem klātām rokām.
Dažkārt astoņkājim kāds neiepatīkas. Viens no Atēnas priekštečiem akvārijā, vārdā Trūmans, bija apvainojies uz kādu sieviešu kārtas brīvprātīgo. Viņš izmantoja katru iespēju, lai ar savu piltuvi (sifonu galvas sānos, ko astoņkāji izmanto, lai pārvietotos ūdenī) apšļāktu jauno sievieti ar sāļo ūdeni. Vēlāk viņa pameta brīvprātīgās darbu, lai iestātos augstskolā. Kad pēc vairākiem mēnešiem viņa apciemoja akvāriju, Trūmans, kurš visu šo laiku nevienu nebija apšļācis, uzmeta viņai vienu vienīgu skatienu un nekavējoties izmērcēja viņu atkal.
Atēna ar mani bija apbrīnojami maiga – arī pārnesot savu tvērienu no nelielajiem ārējiem piesūcekņiem uz lielākajiem. Šķita, ka viņa mani lēni, bet neatlaidīgi velk iekšā akvārijā. Ja tas būtu bijis gana liels manam ķermenim, es labprāt būtu viņai ļāvusies. Taču tobrīd es Daudam pajautāju, vai man nevajadzētu mēģināt no dažiem piesūcekņiem atbrīvoties. Ar viņa palīdzību mēs ar Atēnu maigi šķīrāmies. Es jutos pagodināta, ka mana klātbūtne, spriežot pēc viņas uzvedības, bijusi viņai pa prātam. Taču ko gan viņa par mani varēja zināt? Kad Atēna ieskatījās man acīs, ko viņa domāja?
Kad Aleksa Vorbertone Midlberijas koledžas jaunajā astoņkāju laboratorijā veica pētījumus savam diplomdarbam, “katra diena,” kā viņa izteicās, “bija katastrofa”. Viņa strādāja ar divām sugām – Kalifornijas divplankumu astoņkāji (Octopus bimaculoides), kura galva ir mandarīna lielumā, un mazāko Floridas sugu Octopus joubini. Viņas mērķis bija izpētīt astoņkāju uzvedību T veida labirintā. Taču pētījuma objekti viņai sagādāja nemitīgas raizes.
Pirmā problēma bija astoņkāju noturēšana pie dzīvības. Pusotru kubikmetru lielajā akvārijā katram dzīvniekam bija piešķirts atsevišķs nodalījums. Taču, lai arī studenti nostiprināja sadalošās sieniņas, astoņkāji atrada veidus, kā zem tām parakties. Tad tie vai nu viens otru apēda, vai arī sāka pāroties, kas ir tikpat nāvējoši. Pēc pārošanās un olu izdēšanas astoņkāji nomirst, taču pirms tam tie kļūst senili un uzvedas kā demences skarti cilvēki. “Viņi peld riņķu riņķiem pa akvāriju, izskatās pilnīgi apdulluši, neskatās acīs un neuzbrūk medījumam,” teica Vorbertone. Kāds senils astoņkājis bija izrāpies no akvārija, ielīdis sienas šķirbā, izžuvis un nomiris.
Vorbertonei šķita, ka daži astoņkāji tīšuprāt ar viņu nesadarbojas. Lai veiktu eksperimentu labirintā, topošajai veterinārei bija ar tīkliņu jāizzvejo dzīvnieks no akvārija un jāpārliek spainī. Kad spainis bija cieši aizvērts, pētniece kopā ar astoņkāji iekāpa liftā un brauca lejup līdz telpai, kurā atradās labirints. Dažiem astoņkājiem nepatika pamest akvāriju. Tie mēdza slēpties vai iespiesties kaktos, no kuriem tos nevarēja izzvejot. Reizēm tie ar taustekļiem pieķērās kādam priekšmetam un nelaidās vaļā.
Citi ļāva sevi sagūstīt, taču tad izmantoja tīkliņu kā tramplīnu, atspērās pret audumu un izlēca uz grīdas – tad viņi skrēja prom. Jā, skrēja. “Viņus nākas ķerstīt zem akvārija – turp un atpakaļ, gluži kā kaķus,” teica Vorbertone. “Tas ir tik dīvaini!”
Patiesībā nebrīvē turētie astoņkāji no saviem ūdens sprostiem izbēg satraucoši bieži. Pēc tam viņus atrod uz paklāja, grāmatplauktā, tējas kanniņā vai arī zivju akvārijā – šīs zivis tie parasti notiesā pusdienās.
Lai arī Midlberijas koledžas astoņkājiem bija nosliece uz nedarbiem, atsevišķi īpatņi Vorbertonei ļoti patika. “Daži,” viņa teica, “mēdza pacelt taustekļus virs ūdens kā suņi, kas sasveicinoties lec uz pakaļkājām.” Lai arī akadēmiskajos rakstos studenti astoņkājiem piešķir numurus, tiem visiem bija doti vārdi. Viena no joubini astoņkājēm bija tik nepaklausīga, ka studenti viņu iesauca par Kuci. “Viņas izzvejošana no akvārija parasti prasīja vismaz 20 minūtes,” teica Vorbertone. “Viņa vienmēr kaut kam pieķērās un nelaidās vaļā. Reiz viņa iesprūda ūdens filtrā, un mēs viņu nevarējām dabūt ārā. Tas bija šausmīgi!”
Kādu citu astoņkāji sauca Vendija. Vorbertone Vendiju izmantoja diplomdarba prezentācijā – oficiālā pasākumā, kas tika filmēts. Vispirms Vendija apšļāca zinātnieci ar sālsūdeni, samērcēdama viņas glīto kostīmu. Vēlāk, kad Vorbertone centās nodemonstrēt, kā astoņkāji uzvedas T veida labirintā, Vendija žigli nolaidās līdz akvārija apakšai un noslēpās smiltīs. Vorbertone šo fiasko skaidro ar to, ka astoņkājis laikus sapratis, kas ar to notiks. “Vendija,” viņa apgalvo, “vienkārši nevēlējās nokļūt tīkliņā.”
Vorbertones eksperimentu dati liecina, ka Kalifornijas divplankumu astoņkāji ātri aptvēra, kurā T veida labirinta pusē atrodams māla podiņš, kur noslēpties. Taču Vorbertone uzzināja daudz vairāk, nekā atklāj viņas eksperimenti. “Zinātne,” viņa stāsta, “nevar pasacīt visu. Es zinu, ka viņi mani vēroja. Zinu, ka dažkārt viņi man sekoja. Bet viņi ir tik atšķirīgi no visa, ko mēs parasti pētām. Kā lai pierāda saprāta esamību būtnē, kas ir tik atšķirīga no mums?”
Atšķirīgu radību prāta spēju mērīšana ir mulsinoša problēma. Viens no zinātnieku izmantotajiem kritērijiem ir smadzeņu lielums, jo cilvēkiem ir lielas smadzenes. Taču izmērs ne vienmēr ir proporcionāls saprātam. Kā pierāda elektronika, visu var samazināt. Putnu nelielās smadzenes savulaik bija pamatojums uzskatam par to stulbumu – līdz tika pierādīts, ka daži putni ir gana saprātīgi, lai komponētu mūziku, izgudrotu dejas soļus, uzdotu jautājumus un veiktu aritmētiskas darbības.
Astoņkājim ir lielākas smadzenes nekā jebkuram citam bezmugurkaulniekam. Atēnas smadzenes ir valrieksta lielumā – tikpat lielas kā slavenā pelēkā papagaiļa Aleksa smadzenes, kurš iemācījās savā runā pareizi lietot vairāk nekā simt vārdu. Smadzeņu un ķermeņa lieluma attiecība šiem dzīvniekiem ir augstāka nekā vairumam lielo dinozauru.
Vēl viens saprāta mērs ir neironu skaits. Parastā astoņkāja smadzenēs ir aptuveni 130 miljoni neironu. Cilvēka smadzenēs to ir 100 miljardi. Taču dīvainākais šajā lietā ir tas, ka trīs piektdaļas astoņkāja neironu atrodas nevis tā smadzenēs, bet gan taustekļos.
“Ir tā, it kā katram tausteklim būtu savs autonoms prāts,” saka nirējs, Ņujorkas Pilsētas universitātes filozofijas pasniedzējs un astoņkāju apbrīnotājs Pīters Godfrijs-Smits. Piemēram, pētnieki, nogriežot astoņkāja taustekli (astoņkājis to var ataudzēt), atklāja, ka tausteklis ne tikai pats rāpo prom, bet, uzduroties barībai, to satver un virza uz vietu, kur atrastos astoņkāja mute, ja tausteklis nebūtu atdalīts no ķermeņa.
“Sastapt astoņkāji,” raksta Godfrijs-Smits, “ir kā sastapt saprātīgu citplanētieti.” Tā intelekts tam ļauj pat mainīt krāsu un formu. Kāds tiešsaistē pieejams video attēlo Thaumoctopus mimicus sugas astoņkāji, kurš pēc kārtas “pārvēršas” par pleksti, vairākām jūras čūskām un lauvzivi, mainīdams krāsu, ādas tekstūru un ķermeņa stāvokli. Citā video redzams astoņkājis, kurš pēkšņi
Astoņkāja krāsu palete sastāv no trīs veidu šūnām trīs zemādas slāņos. Dziļākais slānis pasīvi atstaro fona gaismu. Virsslānis var saturēt dzelteno, sarkano, brūno un melno krāsu. Vidusslānī redzams mirdzošs zilu, zaļu un zeltainu krāsu salikums. Taču kā gan astoņkājis nolemj, kādu dzīvnieku atdarināt, kādā krāsā nokrāsoties? Zinātniekiem nav ne jausmas – īpaši ņemot vērā, ka astoņkāji visdrīzāk neatšķir krāsas.
Taču jauni pētījumu dati atklāj elpu aizraujošu iespējamību. Vudsholas Jūras bioloģijas laboratorijas un Vašingtonas Universitātes pētnieki atklājuši, ka astoņkāju radinieces, krāsu mainošās tinteszivs (Sepia officinalis), āda satur tādas gēnu nukleotīdu rindas, kuras parasti atrodamas tikai acs gaismjutīgajā tīklenē. Citiem vārdiem, galvkāji – astoņkāji, tinteszivis un kalmāri – iespējams, redz ar ādu.
Amerikāņu filozofs Tomass Neigels reiz publicēja slavenu rakstu “Kā tas ir – būt sikspārnim?”. Sikspārņi redz ar skaņas palīdzību. Tāpat kā delfīni, tie atrod savu medījumu, vadoties pēc atbalss. Neigels secināja, ka nav iespējams zināt, kā ir būt sikspārnim. Un sikspārnis ir zīdītājs kā mēs, nevis radījums, kurš jūt garšu ar piesūcekņiem, redz ar ādu un kura nocirstās kājas var klejot apkārt katra pēc sava prāta. Par spīti tam, ir pētnieki, kuri turpina cītīgi strādāt, lai saprastu, kā tas ir – būt astoņkājim.
Dženifere Matere lielāko daļu sava laika Bermudu salās pavadīja, guļot uz ūdens netālu no krasta ar seju lejup. Elpodama caur akvalanga caurulīti, viņa vēroja parasto astoņkāji – Octopus vulgaris. Lai arī šie astoņkāji tiešām ir bieži sastopami (tie mīt tropiskās un mērenās klimata joslas ūdeņos visā pasaulē), 80. gadu vidū, kad Matere tos pētīja, “neviens nezināja, ar ko tie nodarbojas”.
Strādājot maiņās kopā ar citiem studentiem, Matere ik dienu no pusseptiņiem rītā līdz pusseptiņiem vakarā centās uz šo jautājumu rast atbildi. Dažkārt viņa novēroja astoņkāji medībās. Medības varēja ilgt gan piecas minūtes, gan trīs stundas. Astoņkājis kaut ko notvēra, saindēja un stiepa to mājās notiesāt. “Mājās”, kā noskaidroja Matere, astoņkāji pavada lielāko daļu laika. Mājas jeb miga, kurā astoņkājis dažkārt mīt tikai dažas dienas, līdz pārvietojas uz citu, ir vieta, kur bezčaulas astoņkājis var droši noslēpties, – caurums akmenī, pamesta gliemežnīca vai arī kaktiņš nogrimušā kuģī. Vienai no sugām, Octopus rubescens, īpaši patīk mitināties resnās, brūnās stikla alus pudelēs.
Kāds no Materes novērotajiem astoņkājiem bija tikko atgriezies mājās un ar taustekļiem tīrīja migas priekšpusi. Tad tas pēkšņi pameta migu, aizrāpoja metru tālāk, pacēla kādu akmeni un pārnesa to migas priekšā. Divas minūtes vēlāk astoņkājis devās izvēlēties otru akmeni. Tad trešo. Ar piesūcekņiem satverot visus akmeņus, astoņkājis aiznesa tos mājās, ieslīdēja savā migā un uzmanīgi sakārtoja akmeņus ieejas priekšā. Tad tas devās pie miera. Astoņkāja domu gājiens šķita acīmredzams: “Ar trīs akmeņiem būs gana. Ar labu nakti!”
Šī aina Materei nelika miera. “Astoņkājim,” viņa teica, “būtu jābūt kādam priekšstatam par to, kas vajadzīgs, lai justos gana droši un dotos gulēt.” Un astoņkājis zināja, kā sasniegt vajadzīgo, izmantojot spēju paredzēt, plānot – un varbūt pat lietot darbarīkus. Matere ir grāmatas “Astoņkājis – okeāna saprātīgais bezmugurkaulnieks”[1. Jennifer Mather. Octopus: The Ocean’s Intelligent Invertebrate, Timber Press, 2010.] galvenā autore; grāmatā apkopoti novērojumi par astoņkājiem, kuri izjauc Lego konstrukcijas un atskrūvē burkas. Līdzautors Rolands Andersons apgalvo, ka astoņkāji iemācījušies atvērt pat bērniem neatveramās tailenola tablešu pudelītes – veikums, kas nav pa spēkam daudziem cilvēkiem ar universitātes diplomu.
Citā eksperimentā Andersons astoņkājiem deva plastmasas tablešu pudelītes dažādās krāsās un ar dažādām faktūrām, lai noskaidrotu, kuras no tām astoņkājiem šķiet interesantākas. Astoņkājis parasti satvēra pudelīti, lai noskaidrotu, vai tā ir ēdama, un tad to pameta. Taču, par pārsteigumu Andersonam, viens astoņkājis sāka darīt ko satriecošu: viņš ar savu piltuvi raidīja rūpīgi nomērķētas ūdens strūklas, lai pudelīti aizpeldinātu līdz otram akvārija galam, no kurienes straume to atgrieza pie viņa. Šo darbību viņš atkārtoja 20 reizes. Pēc astoņpadsmitās reizes Andersons jau zvanīja Materei, lai pavēstītu jaunumus: “Viņš spēlē bumbu!”
Šis astoņkājis nebija vienīgais, kurš pudelīti izmantoja kā rotaļlietu. Arī kāds cits dzīvnieks tajā pašā pētījumā ar ūdens strūklām pārvietoja pudelīti – šajā gadījumā uz priekšu un atpakaļ pa ūdens virsmu. Andersona novērojumi tika publicēti akadēmiskajā žurnālā Journal of Comparative Psychology. “Tas atbilst visiem rotaļāšanās kritērijiem,” viņš teica. “Rotaļājas tikai saprātīgi dzīvnieki – tādi kā kraukļi, šimpanzes, suņi un cilvēki.”
Akvāristi, kuri rūpējas par astoņkājiem, uzskata, ka šie dzīvnieki ne tikai spēj spēlēties ar rotaļlietām, bet viņiem tas, iespējams, ir pat vajadzīgs. Ņūportas akvāriju komplekss Sinsinati pilsētā ir izstrādājis “Astoņkāju attīstības rokasgrāmatu” ar dažādām šo radījumu izklaidēšanas idejām. Viens no ieteikumiem ir noslēpt ēdienu kādā saliekamā rotaļlietā un ļaut astoņkājim to izjaukt. Sietlas akvārijā milzu astoņkāji rotaļājas ar plastmasas bumbu beisbola bumbiņas lielumā, ko var izjaukt un saskrūvēt, griežot tās puses pretējos virzienos. Dažkārt dzīvnieki pēc medījuma izņemšanas no bumbas saskrūvē to atpakaļ kopā.
Jaunanglijas akvārijā bija nepieciešams inženieris, kurš strādājis ar kubisko cirkoniju, lai izveidotu Atēnas smadzeņu cienīgu rotaļlietu. Vilsons Menaši, kurš pēc pensionēšanās no vadības konsultāciju firmas Arthur D. Little pirms 16 gadiem sāka reizi nedēļā veikt brīvprātīgo darbu akvāriju kompleksā, no organiskā stikla izveidoja trīs kastīšu komplektu ar dažādiem slēgiem. Mazākajai kastītei ir slīdoša bulta, kas pagriežama, lai kastīti atvērtu, – līdzīga bultai uz steliņģa vārtiņiem. Akvārists Bills Mērfijs vispirms caurspīdīgajā kastītē ievieto krabi un atstāj vāku atvērtu. Vēlāk viņš ļauj astoņkājim pašam vāku pacelt. Visbeidzot viņš vāku aizslēdz, un astoņkājis vienmēr atrod veidu, kā to atvērt.
Pēc tam viņš pirmo kastīti ieslēdz otrajā. Jaunā bulta slīd pretēji pulksteņrādītāja virzienam un aizķeras aiz āķīša. Trešā kaste ir vislielākā, ar divām dažādām slēdzenēm – aizbīdni, kas ieslīd vietā, lai kasti noslēgtu, un sviras tipa kājiņu, kas vāku noslēdz kā vecmodīgas stikla burkas slēgs.
Visi Mērfija pārbaudītie astoņkāji rotaļlietu apguvuši ātri. Katru kasti tiem parasti izdodas atvērt pēc diviem vai trim mēģinājumiem reizi nedēļā. “Tiklīdz tie apgūst mehānismu,” viņš stāsta, “tie kasti var atvērt ļoti ātri” – trīs četru minūšu laikā. Taču katrs astoņkājis var pielietot citu stratēģiju.
Džordžs, mierīgs astoņkājis, kastes atvēra metodiski. Impulsīvā Gvinivere otro kastīti saspieda tik stipri, ka tā saplīsa, atstājot plaisu piecu centimetru platumā. Trūmans, pēc Mērfija vārdiem, bija “oportūnists”. Kādu dienu Mērfijs mazākajā no divām kastītēm ielika divus krabjus, kuri sāka savā starpā cīnīties. Trūmanu tas tik ļoti aizrāva, ka viņš nepūlējās ar slēdzenēm. Viņš savu divus metrus garo ķermeni ieslidināja pa piecus centimetrus plato caurumu, ko bija atstājusi Gvinivere, un apmeklētāji, kas ieskatījās viņa akvārijā, ieraudzīja milzu astoņkāji, kas ar saplacinātiem piesūcekņiem iespiedies šaurajā telpā starp ārējo kastīti un mazo iekšējo kastīti. Tur Trūmans pavadīja pusstundu. Iekšējo kastīti viņš tā arī neatvēra – viņam droši vien nepietika vietas.
Trīs nedēļas pēc pirmās satikšanās ar Atēnu es atgriezos akvāriju kompleksā, lai sastaptu vīru, kurš izveidojis kastītes. Menaši, kluss vectētiņš ar tumšām ūsām, veic brīvprātīgo darbu ik otrdienu. “Viņš tiešām prot apieties ar astoņkājiem,” man teica gan Dauds, gan Mērfijs. Es ļoti gribēju redzēt, kā Atēna uzvedas viņa klātbūtnē.
Mērfijs atvēra viņas akvārija vāku, un Atēna ar nepacietību traucās augšup. Netālu stāvēja spainis ar zivīm. Vai viņu tik nepacietīgu darīja zivis? Vai arī viņa priecājās sastapt draugu? “Viņa mani pazīst,” klusi man atbildēja Menaši.
Andersona eksperimenti ar milzu astoņkājiem Sietlā liecina, ka Menaši ir taisnība. Pētījumā astoņi astoņkāji regulāri tikās ar diviem nepazīstamiem, vienādos zilos kreklos ģērbtiem cilvēkiem. Viens no viņiem konkrētu astoņkāji vienmēr baroja, bet otrs to vienmēr kaitināja ar sarainu nūjiņu. Pēc nedēļas vairums astoņkāju, ieraugot abus cilvēkus, tuvojās barotājam un izvairījās no kaitinātāja, kuru viņi dažkārt apšaudīja ar ūdens strūklām.
Ieraugot Menaši, Atēna maigi pastiepa augšup taustekļus un satvēra viņa plaukstas un rokas. Viņa pagriezās kājām gaisā, un Menaši ielika moivu dažos piesūcekņos mutes tuvumā, taustekļu vidusdaļā. Zivs pazuda. Kad Atēna bija paēdusi, viņa kājām gaisā peldēja akvārijā kā kucēns, kas grib, lai tam pakasa vēderu. Viņas taustekļi laiski locījās. Es paņēmu vienu no taustekļiem rokā, lai pataustītu piesūcekņus, – vai šis tausteklis zināja, ka pieskaras citam cilvēkam nekā pārējie taustekļi? Viņas satvēriens šķita mierīgs, atslābis. Agrāk ar mani Atēna bija šķitusi rotaļīga, ziņkārīga, patīkami satraukta. Tas, kā viņa ar piesūcekņiem turēja Menaši, man atgādināja sen precētu pāri, kas sadevušies rokās kinoteātrī.
Es pārliecos pāri akvārijam, lai atkal ieskatītos viņai acīs, un viņa pagriezās, lai atbildētu uz manu skatienu. “Viņai ir plakstiņi kā cilvēkam,” teica Menaši. Viņš maigi pievirzīja roku tuvāk vienai no viņas acīm, liekot viņai lēni pamirkšķināt.
Biologi jau sen ir pamanījuši līdzību starp astoņkāja un cilvēka acīm. Kanādiešu zoologs N. Dž. Berils faktu, ka šie orgāni ir gandrīz identiski, sauca par “visas dzīvnieku valsts pārsteidzošāko īpatnību”: abiem ir caurspīdīgas radzenes, fokuslēcas ar muskuļu gredzenu un varavīksneņu diafragmas, kas regulē gaismas daudzumu.
Zinātnieki pašlaik diskutē par to, vai mums un astoņkājiem acis attīstījušās neatkarīgi vienam no otra vai arī šādas acs pamatīpašības piemitušas kādam kopīgam sencim. Taču saprāts ir pavisam cits jautājums. “Tas, kas sniedzis saprātu viņiem, nevar būt tas pats, kas sniedzis saprātu mums,” stāsta Matere, “jo mūsu senčiem saprāta nebija vispār.” Pirms pusmiljarda gadu saprātīgākajai būtnei uz planētas bija tikai daži neironi. Astoņkāju saprāts ir attīstījies neatkarīgi no mūsējā.
“Astoņkāji,” raksta filozofs Godfrijs-Smits, “ir atsevišķs eksperiments prāta evolūcijā.” Viņaprāt, tieši tas astoņkāja prāta pētniecību padara filozofiski tik interesantu.
Astoņkāja prāta un cilvēka prāta attīstību droši vien izraisījuši dažādi cēloņi. Cilvēki – tāpat kā citi mugurkaulnieki, kuru saprātu mēs atzīstam (papagaiļi, ziloņi un vaļi), – ir sociālas būtnes ar garu mūžu. Vairums zinātnieku ir vienisprātis, ka svarīgs mūsu saprāta veidošanās dzinulis radās tad, kad mūsu senči sāka dzīvot sociālās grupās. Nepieciešamība atšifrēt un attīstīt daudzās smalkās attiecības ar līdzcilvēkiem un izsekot šo attiecību izmaiņām visa mūža garumā noteikti bija svarīgs faktors cilvēka prāta izveidē.
Taču astoņkāji nav ne sabiedriski dzīvnieki, ne ilgdzīvotāji. Atēna, man par sarūgtinājumu, var nodzīvot vēl tikai dažus mēnešus – milzu astoņkāja dabiskais dzīves ilgums ir vien trīs gadi. Ja viņas akvārijā ieliktu vēl vienu astoņkāji, tie varētu viens otru apēst. Neskaitot pārošanos, astoņkājiem ir maz darīšanu ar saviem sugasbrāļiem.
Tad kādēļ gan astoņkāji ir tik saprātīgi? Kam to prāts ir paredzēts? Matere domā, ka viņai ir atbilde. Viņa uzskata, ka svarīgs pagrieziena punkts astoņkāju ceļā uz saprātu bija čaulas zaudēšana. Atbrīvošanās no čaulas astoņkājiem sniedza kustības brīvību. Tagad tiem vairs nebija jāgaida, līdz ēdiens pats tos atradīs; tie varēja medīt kā tīģeri. Un, lai arī vairumam astoņkāju vislabāk garšo krabji, tie medī un ēd arī dučiem citu sugu pārstāvju, katras sugas medībām vajag citu medību stratēģiju. Katra medījamā dzīvnieka notveršanai nepieciešamas citas prasmes: vai tu maskēsies, lai uzbruktu no slēpņa? Šausies pa jūru, lai kaut ko panāktu un notvertu? Vai arī izrāpsies no ūdens, lai noķertu bēgošu medījumu?
Atbrīvojoties no sargājošās čaulas, astoņkājis kaut ko ieguva un kaut ko zaudēja. Gandrīz jebkas, kas ir gana liels, lai apēstu astoņkāji, tā arī darīs. Arī pret katru plēsēju sugu vajag citu izvairīšanās stratēģiju – no brīdinošu krāsu zibināšanas, ja uzbrucējs ir jutīgs pret indi, līdz krāsas un formas maiņai, lai noslēptos, un mitekļa ieejas nosprostošanai ar akmeņiem.
Tāds intelekts ne vienmēr atklājas laboratorijā. “Laboratorijā dzīvniekus noliek zināmā situācijā, un tie reaģē,” norāda Matere. “Taču savvaļā astoņkājis aktīvi izzina savu vidi, nevis gaida, līdz tā viņam radīs situāciju. Dzīvnieks pieņem lēmumu doties meklēt informāciju, izlemj, kā šo informāciju iegūt, savāc, izmanto, glabā to. Tam ir liels sakars ar apziņu.”
Tātad: kā īsti ir būt astoņkājim? Filozofs Godfrijs-Smits par to ir daudz domājis, it īpaši nirstot dzimtajā Austrālijā un sastopot astoņkājus un to radiniekus – milzu tintes zivis. “Tie nāk tev pretī un tevi vēro. Tie sniedzas uz priekšu, lai tev pieskartos ar saviem taustekļiem,” viņš saka. “Neticami, cik maz par tiem ir zināms... taču var gadīties, ka mums nāksies mainīt savu domāšanu par prāta iedabu, apsvērumos iekļaujot arī prātus ar mazāk centralizētu patību.”
Matere piekrīt: “Es uzskatu, ka apziņa var izpausties dažādi. Dažiem dzīvniekiem apziņa var piemist tādā veidā, kādu mēs nemaz nespējam iztēloties.”
Maijā es apciemoju Atēnu trešo reizi. Gribēju zināt, vai viņa mani pazīs. Taču kā lai to noskaidro? Skots Dauds man atvēra viņas akvārija vāku. Atēna bija tālākā stūrī, taču uzreiz traucās augšup pret mani ar izstieptiem taustekļiem. Šoreiz es viņai sniedzu tikai vienu roku. Biju savainojusi celi un nejutos stabili, stāvot uz ķebļa, lai varētu pārliekties pāri akvārija malai, tāpēc ar labo roku pieturējos. Atēna atbildēja, satverdama manu roku ar tikai vienu taustekli un pavisam nedaudziem piesūcekņiem. Viņas pieskāriens bija apbrīnojami maigs.
Tas mani pārsteidza, jo Mērfijs un citi Atēnu bija raksturojuši kā “kareivīgu”. “Viņi savus vārdus nopelna,” man bija teicis Mērfijs. Atēna bija nosaukta par godu sengrieķu gudrības, kara un stratēģijas dievietei. Viņa parasti nav nekāds mierīgais astoņkājis, kāds bija bijis Džordžs. “Atēna var tevi ievilkt akvārijā,” mani bija brīdinājis Mērfijs. “Viņu interesē, kas tu tāda esi.”
Vai tagad viņa bija mazāk ziņkārīga? Vai viņa mani atcerējās? Es biju vīlusies, kad viņa nepacēla galvu, lai uz mani paskatītos. Taču varbūt viņai tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņa, iespējams, mani pazina pēc manas ādas garšas. Taču kāpēc gan šis kareivīgais astoņkājis manā priekšā laiski gozējās ūdenī augšup saslietām kājām?
Tad es iedomājos, ka varbūt zinu, ko viņa no manis grib. Viņa kaut ko lūdza. Dauds apjautājās kolēģiem un noskaidroja, ka Atēna pāris dienas nav ēdusi. Tad viņš man atļāva aizraujošo prieku pasniegt Atēnai moivu.
Iespējams, tajā brīdī es sapratu ko elementāru par to, kā ir būt Atēnai: viņa bija izsalkusi. Es padevu zivi vienam no viņas lielajiem piesūcekņiem, un viņa sāka to virzīt tuvāk mutei. Taču drīz viņa šajā procesā iesaistīja arī citus taustekļus un nosedza zivi ar daudziem piesūcekņiem – kā laizot pirkstus, izbaudot maltīti.
Nedēļu pēc sava pēdējā apciemojuma es saņēmu šokējošu e-pasta vēstuli no Skota Dauda: “Skumji, bet rakstu, lai pavēstītu bēdīgu ziņu. Atēna, šķiet, vada savas pēdējās dienas vai pat stundas. Taču viņa turpinās dzīvot jūsu vēstījumā.” Vēlāk tajā pašā dienā Dauds man atrakstīja vēlreiz, lai paziņotu, ka viņa ir mirusi. Sev par pārsteigumu, es biju asarās.
Kāpēc tādas bēdas? Es jau no sākuma zināju, ka astoņkāji nedzīvo ilgi. Zināju arī to, ka, lai gan man likās, ka Atēna mani pazina, es nekādā ziņā nebiju viņai īpaša. Taču viņa man nozīmēja ļoti daudz – gan kā indivīds, gan arī kā astoņkāju pasaules pārstāvis. Viņa man bija sniegusi lielu dāvanu – dziļāku izpratni par to, ko nozīmē domāt, just un zināt. Es ļoti vēlējos sastapt viņas sugasbrāļus.
Un nākamo Dauda vēstuli pēc dažām nedēļām es lasīju jau ar zināmu pacilātību: “Ceļā no Klusā okeāna ziemeļrietumu krasta uz Bostonu ir jauns astoņkāju mazulis. Brauciet šurp paspiest roku (x 8), kad varat.”
Orion Magazine, 2011. gada novembrī/decembrī
Melnāks par velnu
Džeina nepadodas
Briesmās
Es – vilks