Dūngervardi rēgi
Foto: Getty Images

Šeralī Munši

Dūngervardi rēgi

Es nekad neesmu bijusi parsu bērēs. Reiz, kad man bija piecpadsmit gadu, es uz vienām gandrīz aizbraucu. Pēkšņā nāvē ar sirdslēkmi bija miris kāds ģimenes paziņa, nesen no Bombejas ieradies vīrietis ar bieziem matiem; viņam bija nedaudz pāri trīsdesmit. Es viņu satiku dažas nedēļas pirms tam kādās āra viesībās - vienā no tiem parsu saietiem, ko es, uzaugot Maiami, apzinīgi apmeklēju teju vai ik nedēļas. Kamēr pārējie sviedru izmērcētās drēbēs trokšņaini mielodamies grozījās baseina malā, šis jaunais vīrietis atvainojās, izģērbās līdz peldbiksēm un, nostājies uz tramplīna dēļa, palēcās gaisā un ieslīdēja ūdenī.

Uz bērēm ieradās divi tuvāk dzīvojošie priesteri, viens no Bokaratonas, otrs - no Sarasotas.

Trešais, aizgājēja tēvs, brauca no Bombejas un uz ceremoniju nepaguva. Pirms iziešanas no mājas māte pārbaudīja, vai mēs ar tēvu esam pienācīgi apģērbušies; pie līdzi ņemamajām mantām viņa ielika lūgšanu topī tēvam un divas šalles, ar ko apsegt galvu man un sev pašai.

Pa ceļam vecāki auto priekšējā sēdeklī sāka satraukti sačukstēties; ar katru nākamo teikumu saruna kļuva arvien drudžaināka, līdz beidzot es neizturēju un iejaucos: “Kas lēcies?”

Māte samulsusi pagriezās pret mani:

“Vai tev ir mēnešreizes?” Jā, es aizkaitināta atbildēju, bet kāds tam ar šo visu sakars?

Vecāki turpināja sačukstēties, tad māte atkal pagriezās pret mani - šoreiz lai atvainotos.

Tādi nu esot noteikumi; viņiem jau arī tie nepatīkot, bet tās tomēr neesot mūsu ģimenes bēres - un tēvs strauji apgrieza mašīnu, lai dotos atpakaļ.

Par šīm bēru tradīcijām es atkal iedomājos tikai gluži nesen, kad kādās parsu viesībās nejauši dzirdēju, kā mūsu ģimenes draudzene krustmāmiņa Farida piemin rakstu, ko lasījusi vienā no parsu žurnāliem. Kādai sešdesmit piecus gadus vecai sievietei vārdā Dhuna Barija bija nez kā izdevies slepus ienest video kameru Bombejas Klusuma torņos - vietā, kur parsi jau vairāk nekā trīssimt gadus pamet savus mirušos. Pagājušas dažas nedēļas, un kādu rītu neskaitāmi parsi visā Bombejā uzgājuši pa durvju apakšu iebāztus vai pastkastītē samestus DVD bez kādiem paskaidrojošiem uzrakstiem. Citas mājas apstaigājuši jaunekļi, kas “satrauktu kopienas locekļu vārdā” dalījuši minētos diskus. Ceļā uz rīta lūgšanām uguns templī daudzi parsi satikuši nepazīstamus cilvēkus, kas dalījuši skrejlapas ar baismīgiem attēliem. Tajos bijuši redzami līķi dažādās satrūdēšanas pakāpēs, pret debesīm vērstas plaši ieplestas miroņu mutes. “Šausmīgi,” galvu šūpodama teica krustmāmiņa Farida.

Par to bija dzirdējuši arī citi viesi. “Pretīgi!” kāds izsaucās. “Mēs, parsi, visi esam tik atpalikuši!” Tēvs atcerējās, ka 1992. gadā, dažas dienas pēc savas mātes nāves, apmeklējot Barodas Klusuma torņus, viņš varējis saost trūdošu miesu: “Droši vien tā bija mātes miesa.” Bet mana māte novaikstījās: “Naha, baba, tādas runas man neiet pie sirds.” Istabā sacēlās troksnis; visapkārt skanēja savstarpēji apvainojumi, taču drīz vien strīds norima un viesību dalībnieki pamazām nonāca pie drūmi vienprātīga secinājuma: Klusuma torņi, kas tik ilgus gadus bijuši parsu pagātnes glabātuves, iespējams, drīz vien arī paši piederēs pagātnei.

Parsi ir neliela un noslēgta indiešu kopiena; to vairākums dzīvo mūru iežogotās kolonijās Bombejā un tās apkaimē. Parsu senči ir zoroastrieši, kuri pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, bēgot no reliģiskās vajāšanas, izceļoja no Irānas. Kamēr vien parsi dzīvojuši Indijā, viņi ievērojuši dokhmenašini, zoroastriešu mirušo izvadīšanas rituālu. Jau 14. gadsimtā kāds dominikāņu mūks rakstīja, ka parsi “izmet savus mirušos īpaša torņa vidū zem klajas debess un gluži neapsegtus atstāj tos debesu lidoņiem” - maitu lijām, klijām un vārnām. Zoroastrieši uzskata, ka, mirušos apglabājot, tiktu apgānīta zeme, bet sadedzinot - uguns; ja nelaiķus atdotu upei vai jūrai, tā, savukārt, būtu ūdens apgānīšana. Aizgājēju pēdējā atdusas vieta ir dokhma, zema cilindriska būve, kurā ļauts ieiet tikai līķu nesējiem. Khandijas sarindo līķus uz platformas vienā no trim koncentriskajiem lokiem - ārējais paredzēts vīriešiem, vidējais - sievietēm, bet iekšējais - bērniem. Maitu lijas ātri aprij miesu, un tad kauli, noknābāti tīri un saulē izbalējuši, tiek samesti dokhmas centrā izraktajā bedrē.

Bombejā piecas dokhmas (“Klusuma torņi” ir gotiski krāšņs apzīmējums, ko šiem objektiem devis kāds 19. gadsimta britu ierēdnis) izvietotas aptuveni 22 hektārus lielā teritorijā Malabara kalnā; tā ir šaura grēda ar skatu uz Arābu jūru. Pirmais tornis celts aptuveni 1760. gadā, kad Malabara kalns vēl likās ļoti tālu no civilizētās pasaules; sievietēm neļāva piedalīties bēru gājienos, baidoties, ka starp kokiem klejojošie tīģeri vai hiēnas viņas aiznesīs. Turpmāko divu gadsimtu laikā uz dzīvi Bombejā pārcēlās arvien vairāk parsu, viņi uzcēla vēl četras dokhmas. Bagātie parsi nopirka visus apkārtnes mežus un nodeva šo zemi Pančajatas pārziņā; tā ir vecāko padome, kas vēl joprojām lemj par kopienas reliģiskajām lietām. Īpašumu nosauca par Dūngervardi; tas ir gudžarati valodas vārds, kas nozīmē “augļu dārzs kalna galā”.

Divdesmitā gadsimta sākumā Malabara kalna apkārtne vairs ne tuvu nebija nomaļa vai tuksnesīga vieta. Uz šejieni bija pārcelta pat
gubernatora villa. Desmit gados pēc Indijas neatkarības pasludināšanas Bombejas iedzīvotāju skaits gandrīz divkāršojās; pilsētā parādījās desmitiem augstceltņu. Septiņdesmitajos gados dzīvojamo rajonu celtniecība jau sākās pat pie Dūngervardi robežām. Daudzstāvu namu ielenkumā maitu lijas pamazām sāka izmirt. Kokus, kuros putni ligzdoja, izcirta, turklāt putniem bija bail no būvdarbu trokšņiem.

Tad pienāca brīdis, kad radās aizdomas, ka maitu lijas drīz pazudīs pavisam. Putnu vērotāji ziņoja, ka tās izskatoties apātiskas. Kakli ļengani nokarājās; lijas bieži mēdza pat nokrist no kokiem. Deviņdesmitajos gados trīs vietējo pasugu putnu skaits saruka par 97 %. Tikai 2003. gadā kāda amerikāņu veterināra pētījumā beidzot noskaidrojās, ka maitu lijas saindējušās ar diklofenaku - lētu medikamentu, ko Indijā astoņdesmito gadu vidū sāka izmantot artrīta ārstēšanā cilvēkiem, bet vēlāk - galvenokārt kā pretsāpju līdzekli dzīvniekiem. Drīz pēc diklofenaka lietošanas mirušu cilvēku un dzīvnieku līķos atrodamas pietiekami lielas šī medikamenta paliekas, lai izraisītu nieru mazspēju maitu lijām, kas pārtiek no šīm mirstīgajām atliekām.

Putni pamazām pazuda, bet cilvēki, kas mitinās daudzstāvu namos ar skatu uz Dūngervardi, sāka sūdzēties par to, ka dokhmās pamestie līķi, putnu neapēsti, lēni satrūd - apstiprinot aizdomas, kas jau sen bija mocījušas daudzus parsus. Pančajata uz to reaģēja, slēdzot divus apkārtējiem iedzīvotājiem labāk redzamos torņus. Pārējos padome sāka rīkot dīvainus eksperimentus. Gaisa atsvaidzināšanai tika uzstādīti ozona pumpji, taču tie bija dārgi un neefektīvi. Khandijām lika apkaisīt līķus ar ķimikālijām un mikroorganismiem bagātām vielām, kas paātrinātu mirstīgo atlieku satrūdēšanu, taču musona laikā šos pulverus aizskaloja lietusgāzes. Khandijas izmēģināja sūknēt ķimikālijas mirušo ķermeņu atverēs, taču šis process izrādījās neciešams. Līķi pārvērtās par gļotainu masu, un khandijām, staigājot starp tiem, slīdēja kājas. Pančajata vērsās pie priesteriem un citiem padomdevējiem, meklējot jaunas idejas. Kāds ievērojams teologs vārdā Khodžeste Mistri ieteica Dūngervardi ierīkot milzu aviāriju un nebrīvē izaudzināt jaunu maitu liju koloniju. Šo ierosinājumu atbalstīja arī konservatīvākie parsi un vides aizstāvji, taču Pančajatu biedēja projekta dārgās izmaksas. Bija arī pamats zināmai skepsei - maitu lijas ir bēdīgi slavenas ar savu kaprīzo attieksmi pret vairošanos, īpaši gūstā. Daži zinātnieki lēsa, ka vajadzētu vismaz desmit gadus, lai izaudzētu tik daudz maitu liju, cik nepieciešams, lai atbrīvotos no visu Dūngervardi atstāto aizgājēju mirstīgajām atliekām (pērn tur nonāca 803 nelaiķi).

Tad Pančajata paziņoja, ka dokhmās uzstādīs saules atstarotājus, cerot, ka saudzīgi izmantota saules enerģija paātrinās trūdēšanas procesu, neaizvainojot tradicionālistus. Lai gan daudziem bija iebildumi - Mistri izteicās, ka šī tehnoloģija pārvērtīs dokhmu par krematoriju -, parsu kopiena likās atvieglota, ka problēmu izdevies atrisināt.

Taču Dhuna Barija pierādīja, ka atstarotāji izrādījušies satriecoši neefektīvi. Piecpadsmit gadus kopusi savu slimo, pie gultas saistīto māti, 2005. gada novembrī viņa nosūtīja aizgājējas mirstīgās atliekas pēdējā gaitā - uz Dūngervardi. Barija un viņas radinieki četras dienas pavadīja lūgšanās un rituālos, kā to prasa tradīcija, taču kad pārējie, pateikuši nelaiķei atvadas, atgriezās mājās, Barija, piepeši palikusi gluži viena un bez pienākumiem, turpināja vadīt savas garās dienas turpat Dūngervardi. Viņa nodevās lūgšanām un pa starpu tērzēja ar torņu personālu. Kādā pēcpusdienā, jau vairākus mēnešus pēc mātes nāves, Barija pavaicāja kādam khandijam: “Vai māmiņa gaje?” - Māmiņa aizgājusi?

“Oho, nu nē,” viņš smiedamies atteica. “Māmiņa vēl labu laiku nekur neaizies.”

Barija bija šausmās. Sieviete sāka uzdot jautājumus, un jau drīz vien, iespējams, ar citu parsu palīdzību, viņai izdevās tikt pie video, kurā bija redzami pūstošie līķi torņu iekšienē. Sākumā viņai nebija nodoma to publiskot; Barija vienkārši vēlējās pievērst notiekošajam Pančajatas uzmanību. Taču, kad padome viņu atraidīja, Barija piedraudēja, ka parādīs šos kadrus sabiedrībai. “Dariet tā,” viņu izaicināja kāds no vecāko padomes locekļiem. “Neviens jūsos neklausīsies.”

Es ierados Bombejā jūnijā, pašā lietus sezonas vidū. Lai gan kopš saviem padsmitnieces gadiem esmu atsvešinājusies no parsu kopienas, mani vajāja domas par torņos trūdošajiem līķiem un to puvi visā kopienā, ko šī aina manā uztverē iemiesoja. Biju paredzējusi apciemot Dhunu Bariju un apskatīt Dūngervardi, taču vilcienu satiksme bija pārtraukta un privātās auto kompānijas atteicās šādā laikā kaut kur sūtīt savus šoferus. Es uz vairākām dienām nonācu pilnīgā izolācijā kopā ar mātes māsīcu Mazu viņas dzīvoklī Andheri, priekšpilsētā, kas atrodas 24 kilometrus no Malabara kalna.

Liela daļa no teritorijas, kas tagad ir Bombeja, atradās zem ūdens līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei. Bet tad vairāki ekstravaganti meliorācijas projekti savienoja izkaisītās saliņas vienā lielā pussalā. Būvuzņēmēji uzspridzināja pakalnus un iešķūrēja zemi jūrā, pārceļot tālāk ziemeļu priekšpilsētu robežas, pastiepjot tālāk pilsētas dienvidu galu Kolabu un paplašinot līci, kas tagad pletās no Kolabas līdz Malabara kalnam. Taču ik gadu musona laikā jūra izkāpj no krastiem, lai paņemtu atpakaļ tai atņemto zemi - sākot ar zemajām Bombejas ziemeļu priekšpilsētu ieliņām. Maza stāstīja, ka 2005. gada lietus sezonā, kad dienas nokrišņu līmenis sasniedza gandrīz metru, viņa un visi citi bombejieši, kuri atkarīgi no vilcienu satiksmes, lai tiktu uz darbu un atpakaļ, visu nakti pavadījuši, brienot pa ūdeni, kas sniedzies viņiem līdz ceļiem. Autobusi bija apstājušies šosejas malā - vadītāji aizbēguši, pametot pasažierus iesprostotus. Cilvēki no ceļmalas mājām steidzās viņus sagaidīt ar tējas tasēm. Savas durvis atvēra arī kāda konditorejas fabrika; vairāku kvartālu attālumā pa straumi peldēja kastes ar cepumiem. Es pajautāju Mazai, vai ūdenī nav peldējušas čūskas. “Nieks par čūskām,” viņa atbildēja, “bet viss bija pilns ar kakām un čurām. Ko gan citu mēs varējām darīt, sadzērušies tik daudz tējas? Un ūdens bija briesmīgi auksts.”

Pagāja dažas dienas, un, kad ūdens līmenis bija noplacis un ielās atgriezās satiksme, mēs ar Mazu atradām kādu rikšas vadītāju, kurš bija gatavs mūs aizvest uz Bombejas dienvidiem. Mēs iekārtojāmies aizmugures sēdeklī, bet vadītājs tikmēr pētīja sienas gleznojumu virs ieejas Mazas kolonijā.

“Kas tas tāds?” viņš noprasīja, ar galvas mājienu norādījis uz baltā tērpto Zaratustru, kurš ar paceltu pirkstu it kā rādīja uz debesīm.

“Tas ir mūsu pravietis,” Maza atbildēja.

Vadītājs izklaidīgi pamāja ar galvu. Novērtējis mani savā atpakaļskata spogulītī, viņš pavaicāja: “Cik gados jūs izprecināt savas meitenes?”

“Tāda vecuma nav,” sacīja Maza. Tas tiesa - noteikta vecuma, kurā parsi izdod meitenes pie vīra, patiešām nav, taču, kad es biju aptuveni 26 gadus veca, man sāka atgādināt, ka nu jau būtu tā kā laiks padomāt arī par precēšanos. Man sāka zvanīt neprecēti parsu ārsti un inženieri. Es saņēmu pastkartīti no kāda vīrieša Kanādā; klāt pievienotajā fotogrāfijā viņš bija redzams savā stīvajā sarkanajā jātnieku policijas mundierī. Laimīgā kārtā Maza ir viena no nedaudzajiem man pazīstamajiem parsiem, kuri nekad nejautā, kad es taisos precēties. Viņa nekad nav piedāvājusies iepazīstināt mani ar kādu jauku puisi tikai tāpēc, ka viņam ir labs darbs kompānijā Motorola - kaut arī minētais kandidāts dzīvotu kaut kur Misisipi štata dzīlēs.

Es savukārt nekad neesmu Mazai jautājusi, kāpēc viņa pēc dažiem laulības dzīves gadiem izšķīrās ar vīru un otrreiz nav apprecējusies.

Taču mūsu rikšas vadītājs, izskatīgs jauns musulmanis, ne vecāks par divdesmit gadiem un droši vien precējies divu vai trīs bērnu tēvs, neatlaidās. “Kā tad jums tas notiek?”

“Meitene atrod puisi, kurš viņai patīk, un tad viņi apprecas,” Maza paskaidroja, vairs pat nepūloties slēpt aizkaitinājumu.

Vadītājs noblisināja acis. “Tā jau viņa var meklēt pusi mūža!”

“Tas nekas,” Maza atteica. Tomēr vadītājs bija uztaustījis parsu kopienas sāpīgo vietu. Trešdaļa parsu vīriešu un sieviešu paliek neprecēti. Vēl trešdaļa atrod dzīvesbiedru ārpus kopienas. Cilvēkiem no malas ir aizliegts pievērsties zoroastrismam, turklāt tradīcija nosaka, ka parsi atsakās pieskaitīt kopienai jauktās laulībās dzimušus bērnus. Desmit gadi pirms Indijas neatkarības pasludināšanas 1947. gadā bija pēdējā desmitgade, kad parsu skaits turpināja augt. 1941. gadā Indijā bija aptuveni 115 tūkstoši parsu. 2001. gadā viņu skaits bija sarucis līdz 70 tūkstošiem. Sākotnēji pie parsu skaita mazināšanās bija vainojama galvenokārt izceļošana, taču nelielais laulību skaits un zemā dzimstība šo procesu krietni paātrināja.

Pērn pasaulē nāca 147, bet nomira 842 parsi - vairākums no viņiem bija sasnieguši 80 un 90 gadu vecumu. 2021. gadā, kad Indijas iedzīvotāju skaitam pēc aplēsēm vajadzētu sasniegt 1, 2 miljardus, šajā valstī dzīvos mazāk nekā 30 tūkstoši parsu; tā ir robeža, aiz kuras viņus nākamajā tautas skaitīšanā pazeminās rangā no “kopienas” uz “cilti”. Mēs ar Mazu, neprecējušās un bez bērniem, vismaz pagaidām, esam mirstoša un nespēcīga dzimtas koka pēdējais zars.

Telefona sarunā Dhuna Barija stādījās priekšā kā “jauka parsu dāma”. Manā prātā gan viņa bija kļuvusi par tādu kā Antigoni, sievieti, kura, taisnās dusmās nostājoties pret varu, atsakās ziedot ģimenes saites par labu kopienas simboliskajiem rituāliem. “Es arī,” atbildēju, un viņa uzaicināja mani uz tēju.

Barija dzīvo viena mazā vienistabas dzīvoklītī Merzbanas parsu kolonijas atraitņu kvartālā.

Viņas māte Nergisa kļuva par atraitni, kad Dhuna vēl bija maza meitene. “Atvainojos par savu mazo dzīvoklīti,” viņa sacīja. “Es esmu trūcīga sieviete.” Viņa piedāvāja man krēslu istabas vidū un pati apsēdās uz gultas, uzmanoties, lai neizjauktu jasmīna pumpuru rindu, kas rotāja viņas spilvenu. “Padzeriet tēju, un tad es jums parādīšu Dūngervardi fotogrāfijas.”

Mājasmāte pazuda aiz aizkara. Palikusi viena, es pārlaidu skatienu viņas istabas sienām: ierāmēts Zaratustras portrets, aviolīnijas Air India talismana Maharadžas figūriņa, padevīgi pieliekusies zem plastmasas kupola, ceturtajā pozīcijā sastingusi balerīna. Virs aizkara bija pielikta melnbalta fotogrāfija.

“Vai tā esat jūs?” es vaicāju. Attēlā redzamā jaunā sieviete dziedāja mikrofonā - acis aizvērtas, rokas paceltas virs galvas.

“Jā, tā esmu es.” Foto bija uzņemts pirms kādiem 40 gadiem, kad Barija apceļoja valsti, uzstājoties ar kavali - sūfiju garīgajām dziesmām, un gazāliem - persiešu mīlas liriku. Barija steigšus atgriezās istabā un pasniedza man skrejlapu ar tās pašas jaunās sievietes attēlu un uzrakstu:

‘Astotais pasaules brīnums, Indijas lieliskākā un vienīgā parsu dziedātāja - urdu kavali izpildītāja”. Fotogrāfija bija veca, taču skrejlapa - jauna. Barija pastāstīja, ka nodomājusi atsākt dziedāšanu, lai pelnītu naudu savam fondam par labu parsu trūkumcietējiem un invalīdiem. Starp citu, viņa pavaicāja - vai es Amerikā nezinot kādu, kurš vēlētos nolīgt urdu kavali dziedātāju?

Viņa no jauna pazuda aiz aizkara un sāka dziedāt; balss bija trausla un nelīdzena kā veca koka miza. “Jums vajadzētu iedziedāt kompaktdisku,” es uzsaucu.

“Dūngervardi kompaktdisku? Jā, jā, es tūlīt parādīšu.” Nē, nē, es atteicu, disku ar jūsu pašas dziesmām. “Jā! Māksla - tas ir uz visu mūžu.” Pajautāju Barijai, kāpēc viņa pametusi dziedāšanu. “Māmiņa bija ļoti stingra.” Vīrieši no visas pasaules braukuši klausīties Barijas dziesmās. Viņai sāka izteikt precību piedāvājumus - “Nekādas draudzēšanās, uzreiz - laulība.” Taču tie nebija parsu vīrieši, un Barijas māte uzstādīja ultimātu: meitai vajadzēja pielikt punktu vai nu precību piedāvājumiem, vai arī dziedāšanai. Barija pameta dziedāšanu, bet tā arī neapprecējās.

Viņa atgriezās no virtuves ar vienu pašu tējas tasīti un šķīvīti, kas bija piekrauts ar lapsi, saldiem lipīgiem graudiem. “Bērnu man nav,” viņa sacīja, noraugoties, kā es ēdu, “un man tā gribētos meitu.” Pavaicāju, kā Barijai izdevies sakopēt simtiem DVD.

“Simtiem?” viņa pārvaicāja. “Tūkstošiem!” Taču viņai bijuši palīgi, Barija klusi atzinās. Jautāju, kā DVD iznēsāti pa tik daudzām mājām un tempļiem. Viņa piesita sev pie krūtīm: “Es!”

Barija atvēra lādi un izņēma spilgti oranžu aploksni. “Tagad jūs ieraudzīsiet.” Viņa apsēdās un pieliecās tik tuvu, ka es varēju saost viņas matu eļļu. Barija pašķirstīja fotogrāfiju kaudzīti, tad pavērsa vienu pret mani. “Skatieties,” viņa teica, rādot kādu līķi - stīvi locekļi, tukši acu dobumi. Vārnas, atšķirībā no maitu lijām, knābā tikai sīkākās ķermeņa daļas, piemēram, acis un mēles, Barija paskaidroja.

Citā fotogrāfijā bija redzami gar bhandara - dokhmas centrā izraktās dziļās bedres - malām sakrauti līķi. “Šī kaudze ir desmit metrus augsta.” Barija neatlaidīgi turpināja tiesā pieaicinātas ekspertes tonī, pacietīgi un rūpīgi paskaidrojot katru detaļu. Daži ķermeņi bija kārtīgi sarindoti uz platformas, bet daudzi - pavirši izsvaidīti, turklāt sieviešu un vīriešu līķi atradās skandalozi tuvu cits citam. Daži cepinājās saulē, citi bija paslēpti ēnā. Pāri bedres malām nokarājās kājas, tās sienas bija nopilējušas ar taukiem kā ar putnu mēsliem. Barija paskaidroja, ka, lai izbrīvētu vietu jauniem nelaiķiem, vecos līķus dažādās satrūdēšanas stadijās khandijas ik pēc dažiem mēnešiem samet bedrē. Lai paceltu šādu ar lietus ūdeni piesūkušos līķi, esot vajadzīgi četri khandijas. Mirušo ķermeņi jūk ārā. Lai nevajadzētu uzblīdušos līķus vilkt no ārmalas līdz pašai bedrei, khandijas smagākos atstāj turpat bhandara malā un iegrūž tajā, kad uz platformas sāk pietrūkt vietas. “Nabaga khandijas,” Barija teica un novaikstījās.

Vairākums parsu, ar kuriem esmu runājusi, Barijas rīcību uzņēmuši ar dalītām jūtām. “Tas, ko viņa izdarīja, bija pareizi,” es vairākkārt dzirdēju ļaudis sakām, “bet tas, viņa to izdarīja - visas pasaules priekšā mazgājot mūsu netīro veļu -, tas gan nebija labi.” Citi ņēma ļaunā, ka Barija viņus piespiedusi domāt par lietām, par kurām labāk nezināt - par skaista un sena dzīvesveida norietu, par senas tautas izmiršanu, par kopienas iziršanu. Tomēr es jutu, ka Barija pati izbauda savu atgriešanos uzmanības centrā un priecājas par ziņkārīgajiem ciemiņiem, kuri, fotogrāfiju ieintriģēti, klauvē pie viņas durvīm.

Tad Barija paķēra fotogrāfiju kaudzīti man no klēpja un tās vietā nolika savu personīgo fotoalbumu. “Pietiks, tagad paskatīsimies uz kādu jaukāku bildi.” Viņa rādīja man vecas koncertu fotogrāfijas un oficiālus savas mātes un mātesmātes portretus. Atlikušo pēcpusdienas daļu mēs pavadījām, klausoties viena otras piedzīvojumos un salīdzinot savus dzīves stāstus. Sarunas gaitā mēs ik pa brīdim pārlēcām no gudžarati uz angļu valodu un atpakaļ, ievērojot draudzīgu pieklājību kā divas sen neredzējušās radinieces. Kad es piecēlos, lai ietu, Barija man jautāja, vai es pie viņas vēl kādreiz atnākšot. Es tiešām atgriezos, taču tikai lai paņemtu aizmirsto lietussargu.

Kad atsākās lietus, mēs ar Mazu pavadījām pēcpusdienu viņas kaimiņienes un labas draudzenes Džerū sabiedrībā. “Ko tu te dari, un vēl pašā musona vidū?” viņa jautāja. Maza paskaidroja, ka esmu ieradusies, lai apmeklētu Klusuma torņus. “O-ho,” Džerū smaids atplauka vēl platāks. “Tevi interesē bavadži - veci parsu plānprātiņi.”

Bet tas esot tiesa, ka Dūngervardi torņi ir pilni ar trūdošiem līķiem, Džerū paziņoja. “Es tos esmu redzējusi savām acīm, no balkona.”

Un smaka? - es jautāju. “Nē. Nekad. Nekādas smakas nav. Smaku iznīdē lūgšanas. Mūsu lūgšanas ir ļoti spēcīgas,” Džerū apgalvoja. Es meklēju Mazas sejā kādu neticības pazīmi - viņa bija minējusi, ka šī pati draudzene neverot vaļā logus, lai istabā neiekļūtu līķu smaka.

“Tātad tu gribi, lai arī tevi atstāj dokhmā?” es jautāju. Džerū brīdi domīgi rauca pieri. “Par dokhmu es neesmu droša, bet lūgšanas - tās gan es gribētu.”

Džerū notupās uz grīdas, atslēdza kādu skapīti un sāka kraut kaudzē nodzeltējušas lūgšanu grāmatas, ko man vajagot izlasīt. “Vai esi dzirdējusi par Dadaras parsu kolonijas rēgiem?” viņa vaicāja. Pirms dažiem gadiem, Džerū turpināja, autokatastrofā gājuši bojā divi jauni parsu pāri.

No vaļējas kravas auto kastes nobrukusi vesela metāla stieņu lavīna; stieņi ietriekušies nopakaļ braucošajā vieglajā auto, caurdurot tajā sēdošos brāļus un viņu līgavas. Brāļu vecāki ļoti vēlējušies tikt skaidrībā, kāpēc viņu dēli, abi - profesionāli sacīkšu braucēji, nav spējuši izvairīties no šāda nelaimes gadījuma, tāpēc noskaitījuši lūgšanu, kas izsauc aizgājēju dvēseles. Tas nostrādājis.

Dēlu dvēseles parādījušās, vecāki jautājuši, kas īsti noticis, un gari paskaidrojuši. Problēma bijusi tāda, iejaucās Maza, ka vecāki nav likušies mierā un turpinājuši izsaukt dēlu dvēseles.

“Vienreiz vai divreiz, tas nav nekas slikts, bet - ak tu pasaulīt! Šiem vecākiem tas jau bija kļuvis par paradumu.”

Pienāca brīdis, kad dvēselēm bija gana. Tās lūdza, lai vecāki ir tik laipni un beidz tās izsaukt. “Šī ceļošana turp un atpakaļ - tas bija par daudz.” Dvēselēm bija vajadzīga atpūta, tās centās turpināt savu ceļu. “Vai vari iedomāties tādu nemitīgu ceļošanu? Turklāt vēl musona laikā!” Maza iesmējās. “Tas būtu sasodīti neērti.”

“Parsi spokiem netic,” vēlāk iebilda mans tēvocis Mervans. Taču ik reizi, kad es saviem parsu radiniekiem un paziņām pastāstīju, ka esmu atbraukusi, lai apmeklētu Dūngervardi, viņi sāka man stāstīt par eņģeļiem un melno maģiju, astroloģiju un numeroloģiju, Sai Babu un fen šui. Ne vienā mājā vien es grāmatu plauktā pamanīju pozitīvās domāšanas rokasgrāmatas “Noslēpums” eksemplāru. Man pavēstīja, ka, piemēram, Puna esot pilna ar spokiem - gluži vienkārši tāpēc, ka šajā pilsētā atrodas karaspēka bāze; tas nozīmē neskaitāmus pāragras nāves gadījumus, sasteigtas bēres, neatļautu mirstīgo atlieku apbedīšanu. “Puna nepavisam nav pilna ar spokiem,” Mervans nepiekrita, “tā pilsēta ir pilna ar bavadži. ” Viņš ieteica šo jautājumu labāk uzdot kādam priesterim.

K.R. Kamas Austrumu institūtā es iepazinos ar Rujingtanu Peru, priesteri ar laipnām olīvkrāsas acīm. “Jums jāpatur prātā, ka mēs esam zaudējuši tik daudz no savas reliģijas,” Pers paskaidroja. To, ko jautājumos, kas saistīti ar dzīvību un nāvi, parsi vairs neprot izskaidrot savas ticības ietvaros, mēs pūlamies izprast, aizgūstot priekšstatus no kristietības, hinduisma, humānisma, spoku stāstiem un tā tālāk.

“Atšķirībā no citām reliģijām, mūsu ticībai nav vienas nepārtrauktas tradīcijas,” Pers stāstīja.

“Zoroastrisms piedzīvojis trīs lielas “katastrofas”.” Pirmā bijusi Aleksandrs Lielais jeb, lietojot mana tēvoča apzīmējumu, Aleksandrs Nolādētais, kurš 4. gadsimtā p.m.ē. iznīcināja uguns tempļus un apslaktēja priesterus. Tempļus ar laiku atjaunoja, taču mutvārdu tradīcija bija aizgājusi kopā ar iznīcināto garīdzniecību. Zoroastrisms sāka atdzimt Irānā, m.ē. 3. gadsimtā, kad priesteri izveidoja avestas alfabētu, lai pierakstītu visu, ko izdevies no pagātnes zināšanām saglābt. Taču 7. gadsimtā, kad Irānu iekaroja arābi - tā bija otra lielā katastrofa -, zoroastrisma vietā par šīs zemes valdošo reliģiju kļuva islāms. Tiem zoroastriešiem, kuri izdzīvoja, musulmaņu iekarotāji piedāvāja izvēlēties - nāvi, ticības maiņu vai trimdu. Vairākums pieņēma islāmu.

13. gadsimtā mongoļu ordas iznīcināja gandrīz visu - tā bija trešā katastrofa. Tajā laikā neliela grupiņa zoroastriešu jau bija izceļojusi uz Indiju, taču līdzpaņemtās tradīcijas bija fragmentāras.

Pēc sarunas institūta bibliotekāre man parādīja vienu no pēdējā laikā iegādātajiem izdevumiem angļu valodā - mūsdienu izcilāko parsu rūpnieku un uzņēmēju vēsturi vairākos sējumos. Es šķirstīju lappuses, un pamazām vien man sāka uzmākties sajūta, ka mūsu laiki paši par sevi pamazām kļūst par Indijas zoroastriešu ceturto katastrofu. Kad Austrumindijas kompānija Gudžaratas piekrastē atvēra pirmās fabrikas, vislabprātīgākos sadarbības partnerus tā atrada starp parsiem, kurus reliģiskās tradīcijas acīmredzot ierobežoja mazāk nekā daudzus no viņu kaimiņiem. Angļu skolās parsu zēni, jau tā atsvešinājušies no zoroastriešu mācības, drīz vien piesavinājās visas zinātniskā racionālisma dogmas. Koloniālā režīma apstākļos parsu kopiena piedzīvoja tādu ekonomisko uzplaukumu, nopelnot lielas bagātības kuģu būves, augļošanas un rūpniecības jomās, ka 19. gadsimta sākumā gandrīz puse no ārzemju kompānijām, kas tirgoja opiju Ķīnā, pilnībā piederēja parsiem. Taču pēc koloniālās varas sabrukuma parsu kopiena zaudēja vitalitāti. “Tagad mūsu kopiena dzīvo tumsonībā,” man Bombejā žēlojās bijušais virspriesteris Dasturdži Firozs Kotvals. “Senajās valodās neviens vairs nelasa. Neviens neatceras lūgšanas. Vecāki saviem bērniem neko nevar iemācīt, jo arī paši neko nezina. Ja parsi turpinās izvēlēties savus laulātos ārpus kopienas, mēs izšķīdīsim vispārējā jūrā.”

Palūdzu, lai taksometra šoferis uz Malabara kalnu mani ved pa garāko ceļu - pāri līcim, garām garajai cerību pilnajai gaidītāju rindai pie ASV vēstniecības, garām bērnu parkam, kur drūzmējās veci vīri. Pie Dūngervardi ieejas mani apturēja jauns vīrietis formas tērpā. Viņš uzrauca vienu uzaci, it kā sacīdams: un uz kurieni tad mēs tā dodamies?

“Dūngervardi?”

Viņš papurināja galvu un norādīja uz uzrakstu: IEEJA TIKAI PARSIEM.

“Es esmu parsiete.”

Sargs norādīja uz citu uzrakstu. NEPIEDEROŠIEM IEEJA AIZLIEGTA.

“Es neesmu nepiederoša,” es iebildu. “Es tiešām esmu parsiete.”

“Uz kurām bērēm?” viņš jautāja pilnu muti ar beteļriekstiem un siekalām. Es biju ģērbusies atturīgi, kā uz bērēm, taču jutos pārāk apmulsusi, lai mēģinātu melot.

“Lūdzu,” es teicu.

Viņš ar pusmuti man pačukstēja: “Kundzīt, es palikšu bez darba,” un pameta ar acīm uz manu kaklā pakārto fotoaparātu. Pančajata stingri aizliegusi Dūngervardi fotografēt. Mēs ar sargu vērsāmies pie divām sievietēm, kuras tuvojās apsardzes vārtiem. Abas bija garas un kalsnas, ietinušas galvas šallēs kā īstas sērotājas. Sargs ņēmās skaidrot savu taisnību (“Viņai ir fotoaparāts, viņas hindi tikpat kā nevar saprast”), bet es - savu (“Es esmu mērojusi tālu, tālu ceļu, lai izmantotu šīs tiesības, kas man ir kopš dzimšanas”). Sievietes pasludināja savu spriedumu hindi valodā: “Viņa ir amerikāniete, taču tik un tā - parsiete. ” Sargs piekāpās un, man garām ejot, aizgrieza galvu, lai slaidā lokā raidītu pamatīgu sarkanu spļāvienu.

Devos tālāk pa piebraucamo ceļu, garām slīpajam akmens mūrim, kas apjož Malabara kalnu, neļaujot ielejas satiksmei apgānīt Dūngervardi.

Es lēni kāpu kalnā, un debesis man virs galvas likās izplešamies, bet pagājušie gadsimti pagriezās atpakaļgaitā. Centos nodoties pārdomām, kas kaut mazliet atgādinātu reliģiozu kontemplāciju, taču maniem pūliņiem svītru pārvilka motorollera troksnis. Garām aiztraucās jauna sieviete, ģērbusies cieši pieguļošās čuridarās un bezpiedurkņu kamizē; dupata brīvi plandījās viņai aiz muguras. Kāpēc gan es rāpjos kalnā kā tāda vabole, ietinusies drēbēs no delnu locītavām līdz potītēm, es prātoju, ja man garām var aizbrāzties šāds pusapģērbts meitietis? Piezvanīju Mazai. “Caurbraucamais ceļš,” viņa paskaidroja.

Godredžbaugas, tuvējā dzīvokļu kompleksa iedzīvotājiem atļauts izmantot īsāko ceļu cauri Dūngervardi. Gan Godredžbauga, gan vēl viena celtne, Spenta, uzbūvētas uz zemes, kas senāk piederēja Dūngervardi. 2007. gada maijā Pančajata pilnvaroja kādu reklāmas kompāniju izvietot pie Dūngervardi ieejas reklāmas plakātus. Tās bija Maruti Suzuki automašīnu reklāmas. Viena mudināja: “Piedod gāzi savai naktsdzīvei!” Cita pavisam vienkārši vēstīja: “Dzīve. Stils.” Parsi bija sašutuši. Apkārtnē bija nocirsti koki, Pančajata, cik noprotams, šajā darījumā bija nopelnījusi visai maz naudas, un piedevām vēl reklāmu teksts, kas apjūsmoja dzīvi, pagalam neiederējās šajā vietā.

Pagāja dažas nedēļas, un reklāmas tika nomainītas.

Pusceļā uz kalna galu piebraucamais ceļš apmeta loku ap sausu strūklaku un apstājās pie nelielas automašīnu stāvvietas. Turnikets šķīra ceļu no četriem bungli, zemiem bungalo, kuros priesteri un tuvinieki pulcējas, lai skaitītu lūgšanas pie aizgājēja līķa. Pa vidu tiem iekārtojies atklāts paviljons bez sienām; tajā mēdz sēdēt un gaidīt sievietes, tradicionāli nepielaistas pie aizlūgšanas ceremonijas. Es demonstratīvi apsēdos atvilkt elpu vienā no bungli. Kāds jauns vīrietis pameta skatienu uz manu pusi, tad no jauna ar smaidu pievērsās savam mobilajam telefonam. Pārējie vīrieši gulēja, izstiepušies uz koka soliem. Ēnā elsoja dzelteni suņi. Virs galvas lēni griezās ventilators.

Pēdējo desmit gadu laikā nesaskaņu centrā lielākoties bijuši šie bungli. 2001. gadā kāda grupa, kas sevi dēvēja “Par mirušo cieņas pilnu izvadīšanu Dūngervardi”, vērsās pie Pančajatas ar lūgumu atvērt lūgšanu bungli arī tiem parsiem, kuri izvēlējušies savus mirušos kremēt vai apglabāt. Pančajata, ar iejūtību uzklausot šīs grupas argumentus, pēc gada pieņēma rezolūciju, kas būtu ļāvusi bungli izmantot visiem parsiem, neatkarīgi no tā, kā viņi izrīkojas ar mirušajiem. Taču tūlīt pēc tam tika nodibināta Dūngervardi glābšanas rīcības komiteja, kas rezolūciju apstrīdēja. Pret to oficiāli iestājās arī priesteri, un pēc dažiem mēnešiem Pančajata savu lēmumu atcēla. Kopš 2006. gada lieta gaida izskatīšanu Bombejas Augstākajā tiesā.

Pagājusi garām bungli, es tuvojos vēl vieniem vārtiņiem. Aiz tiem pavērās satriecoši skaista ainava - pret debesīm tiecās dateļpalmas un sudrabozoli. Es lēni soļoju gar arvien dziļāko gravu. Abās pusēs takai, kas pakāpeniski sašaurinājās, slējās mūra sienas. Pakāpieni likās apraujamies tukšā gaisā. Mežs šķita satumsis, un ēnās te parādījās, te pazuda uniformās tērpti vīrieši, kas vēcināja ar gruzdošu sandalkoku pilnus spaiņus, pildot gaisu ar ziliem dūmiem. Uzkāpu pa pakāpieniem, kas veda uz sakoptu rožu dārzu - viduslaiku persiešu gleznās redzētu paradīzes ainu atdarinājumu. Pie viena koka patlaban atvieglojās kāds dārznieks. Es dzirdēju balsi, kas atbalsojās kaut kur ārpus dārza - baltā uguns tempļa ēkā kāds priesteris auroja telefonā. Turpinot ceļu, pamanīju, ka soļoju arvien lēnāk, nu jau gausi kā sapnī, līdz apstājos pavisam. Kaut kur starp kokiem nogurušas dvēseles meta savus pēdējos lokus, noslēdzot rēķinus ar šo dzīvi, sagatavojoties nākamajai. Man kļuva bail, ka esmu nezinot šķērsojusi kādu neredzamu slieksni un patiešām ielauzusies nepiederošiem aizliegtā teritorijā.

Es pagriezos, un pie manis pienāca kāds dārznieks. Viņš aizvēra acis un sakļāva plaukstas pie sejas. “Sahibdži,” viņš sacīja. Es atkārtoju šo godbijīgo uzrunu. Vīrietis atvēra acis un atkārtoja to vēlreiz, šoreiz jau nemierīgāk: “Sahibdži, sahibdži.” Es sapratu, ka man laiks doties projām.

Khodžeste Mistri man skaidroja: “Lai saprastu dokhmenašini, vispirms jāizprot attiecības starp labo un ļauno.” Mistri, maitu liju audzēšanas propagandētājs, šķiet, ir visbiežāk intervētais zoroastrisma eksperts, parsu vidū - arī visvairāk nīstais; abos gadījumos tas notiek viena un tā paša iemesla dēļ, proti, viņš ir pūrists. Es tikos ar Mistri viņa mājā Kharegatas parsu kolonijā - pirms 60 gadiem apbūvētā teritorijā Malabara kalna pakājē. Viņa māja, spoža un augsta, slejas pāri visām citām. “Es esmu teologs,” viņš sacīja, “un mans viedoklis par dokhmenašini, visticamāk, atšķirsies no vairākuma parsu izplūdušās pārliecības. Lielākajā parsu daļā valda tāda tumsonība!”

“Zoroastrismā Dievs ir labs un pilnīgs,” Mistri turpināja autoritatīvi gurdenā balsī. “Taču atšķirībā no citu monoteisma reliģiju dieviem, zoroastriešu Dievs gan ir varens, taču ne visspēcīgs. Pravietis Zaratustra māca, ka Dievs radījis cilvēku, lai tas Viņam palīdzētu padzīt ļaunumu no pasaules eksistences. Nāve tiks pieveikta, kad ļaunums būs līdz galam izskausts. Tad Dievs kļūs visuvarens, zeme atkal būs pilnības iemiesojums un labās dvēseles atlikušo mūžību pavadīs paradīzē. Kamēr šis brīdis nav pienācis, nāve un trūdēšana ir ļaunuma uzvara,” sacīja Mistri. Tradicionālajos bēru rituālos ietverta visa cīņa starp labo un ļauno. Dokhmu arhitektūras stingrā simetrija, dzīvo cilvēku rituālā nošķiršana no mirušajiem, nelaiķu apmazgāšanas tradīcija, noteikums, ka menstruējošas sievietes nedrīkst piedalīties bērēs - tie visi ir soļi, kas jāsper, lai nepieļautu aptraipīšanu un sajukumu, lai atjaunotu šķīstību un vienprātību dzīvo starpā. “Ja cilvēks par savu uzdevumu uzskata cīņu ar ļaunumu, un es neesmu drošs, ka par vairākumu parsu tā varētu sacīt, tad viņa pienākums ir ievērot rituālus, kas neļauj izplatīties tālāk nāvei un puvei.” Īstam parsam šādā situācijā uz spēles likts burtiski viss. Un parsam, kuru interesē iespēja vismaz pašam nonākt paradīzē, jāņem vērā, ka svētie raksti skaidri un gaiši pasaka: doktrīna kategoriski aizliedz apbedīšanu vai kremēšanu - tā apgalvo Mistri.

Viņš paskaidroja, ka aizgājēja dvēsele izcieš garīgu traumu, un piedāvāja man šādu līdzību: “Iztēlojieties, ka jūs atrodaties pilnīgi nepazīstamā vietā; jums te nav nekādu paziņu, jūs nezināt, kur iet un ko darīt. Jūs taču justos ļoti nepatīkami, vai ne?” Piepeši sajutusi spēcīgas ilgas pēc mājām, es pamāju ar galvu.

Dvēsele ir šokēta un bikla. Četras dienas, kamēr tā nervozi gaida, kāds spriedums tai tiks pasludināts, mums jādara viss, kas mūsu spēkos, lai mierinātu šo dvēseli, kas tik negaidīti pamesta savā vaļā. Tāpēc mēs pie aizgājēja līķa dedzinām sveces - lai dvēsele zinātu, kur atrast visu to, kas viņai tik pazīstams. Pati dvēsele tik tiešām riņķo virs nelaiķa. Klusuma torņi tai sniedz šādu iespēju, bet kremēšana vai apbedīšana to liedz. Dokhmenašini rituālam nav alternatīvas. “Brutāli izsakoties,” nobeidza Mistri, “tā ir vienota un nedalāma piedāvājumu pakete.”

Pēdējā dienā, ko pavadīju Bombejā, es cēlos agri, lai atgrieztos Dūngervardi - šoreiz ar pavadoni, Dasturdži Framrozi Mirzu. Mirza uzaudzis senā Malabara kalna parsu kolonijā, kas tagad jau nojaukta, lai atbrīvotu vietu šosejai. Sešpadsmit gadu vecumā, vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem, viņš kļuva par priesteri, lai aizlūgtu par aizgājēju dvēselēm plecu pie pleca ar savu tēvu. 2002. gadā Mirza vairākus mēnešus bija Dūngervardi atbildīgais priesteris - tad viņu no šī posteņa esot izstūmuši ietekmīgas ortodoksālo parsu aprindas.

Debesis satumsa, sāka līt - lai nogaidītu, es patvēros zem kāda bungli jumta. Viens no darbiniekiem man uzsmaidīja un ieslēdza ventilatoru. Mirza nokavēja tikai dažas minūtes, taču līdz brīdim, kad viņš ieradās un apsēdās man blakus uz soliņa, mans noskaņojums jau bija mainījies. Es sūdzējos, ka esmu nogurusi un vēlos atgriezties mājās. “Cik jums gadu?”

Mirza jautāja. “Man pašam ir piecdesmit pieci. Man ir slima mugura un bojāti zobi - bet jūs tikai paskatieties uz mani!” Viņš plaši izpleta rokas, it kā nupat būtu parādījis burvju triku. Tik tiešām, saviem gadiem, amatam un agrajai rīta stundai Mirza likās neparasti enerģisks. “Starp citu, kāpēc jūs vēl neesat precējusies?” viņš jautāja.

“Pat pēc parsu standartiem jūs esat aizkavējusies.” Ja es kaut ko tādu dzirdētu jebkuru citu rītu, tad, iespējams, būtu vienkārši pagriezusies un aizgājusi. Taču tagad, skaidri apzinoties, kāda svešiniece es esmu šeit, Dūngervardi, Mirzas rāšanās man likās gandrīz vai mierinoša.

Biju dzirdējusi, ka citi Mirzu dēvē par renegātu, jo viņš laulā arī parsus, kuri precas ārpus kopienas, un vada bēru rituālus ģimenēm, kuras nolēmušas kremēt vai apbedīt savus mirušos.

Viņš uzskata, ka Dūngervardi lūgšanu bungli vajadzētu būt atvērtiem jebkura veida bērēm, ne tikai dokhmenašini. “Bungli paši par sevi nav nekāds svētums,” viņš sacīja. Tie celti 20. gados vienīgi ērtuma dēļ; tolaik nekustamais īpašums Bombejā bija deficīts, un lūgšanu telpas kolonijās tika pārvērstas par īres dzīvokļiem. “Taču mūsdienās parsiem nepatīk pārmaiņas,” Mirza teica. Viņiem patīk celt traci.” Mirza paskaidroja, ka lielum lielais vairākums Bombejas parsu - 98 % - turpina sūtīt savus mirušos uz dokhmām. Es pajautāju, kāpēc. “Tā ir ērtāk.” Kad nomirst kāds tuvinieks, atliek tikai pacelt telefona klausuli un piezvanīt uz Dūngervardi; atbrauc katafalks, mirušais tiek nogādāts uz kādu no bungli, ierodas priesteri. Vēl viena “piedāvājumu pakete”.

Lietus bija pierimis, un Mirza piecēlās.

“Ejam,” viņš sacīja, “nāciet līdzi.” Mirza veda mani garām drošības vārtiem, garām dārzniekiem, uguns templim, pa kura logiem spraucās ārā dūmu vērpetes - un tad mēs nonācām bruģētā celiņa galā. Tad gājām pa taciņu, kas kļuva arvien šaurāka un šaurāka, līdz apstājās pie pazemas, platas mūra akas - Vača-Gandhi, paša vecākā dokhmas šajā kalnā. Tornis bija mazāks un necilāks, nekā es to biju iztēlojusies; man likās, ka tas iemieso domu par nāves nesvarīgumu.

Mirza apvaicājās, vai es jūtot smaku.

“Vīraku?” es pārvaicāju, dziļi ievelkot elpu.

“Nē, ne jau vīraku.”

Un tad es to patiešām pamanīju - tikko manāmu līķu smārdu, apraktu kaut kur dziļi zem sandalkoka dūmu smaržas. Es norīstījos. Mirza palocīja galvu. “Es jau jums teicu.”

Mēs atkāpāmies un devāmies pretējā virzienā, uz Andžumanu - lielāko dokhmu. No mūsu skata punkta aiz augstiem dzelzs vārtiem, ko rotāja divu persiešu sargu figūras, šis apaļais akmens mūris šķita bezgalīgs. Virs pašas ārsienas varēja saskatīt saules atstarotājus. Tie likās mazi un neiedvesmojoši un ne drusciņas neatgādināja tos stadiona prožektorus, ko biju iztēlojusies. Mirza paskaidroja, ka atstarotāji varot fokusēt saules gaismu tikai uz nelielu ķermeņa laukumu. Es atcerējos, kā bērnībā mēs ar brāli mēģinājām ar lupas palīdzību svilināt simtkājus un kā sīkais gaismas punktiņš agri vai vēlu tik un tā apdzisa. Saules atstarotājus ir grūti pagriezt vai pieliekt, tāpēc khandijas līķus pakļauj visai neveiklai pakāpeniskas apstrādes procedūrai, notēmējot dedzinošo saules staru vispirms uz krūtīm, tad - vēdera, tad - kājām. “Turklāt - kāda te saule?” Mirza izsaucās, pavērsis plaukstas pret mākoņainajām debesīm.

“Nāciet,” viņš aicināja, “es parādīšu jums, kā notiek dokhmenašini. ” Mēs iegājām citā ēkā; tas bija kaut kas līdzīgs birojam. Te Mirza noņēma pārsegu no Andžumana putuplasta modeļa.

Maitu liju notīrītos kaulus atstāj kaltēties saulē, bet vēlāk samet bhandarā. No šīs bedres jebkādi pārpalikušie atkritumi pa četriem pazemes kanāliem aizplūst uz četrām atsevišķām akām, kas izvietotas simt vai vairāk metru attālumā no katra dokhmas. Pazemes kanāli ir izbārstīti ar ogli, kas šķidros atkritumus izfiltrē un attīra; tā nu viss, kas nonāk akās un iesūcas zemē, ir tīrs ūdens.

“Lūk, tā tam vajadzētu notikt,” Mirza turpināja. Taču pazemes kanāli cietuši apkārtnes celtniecības darbos; aizsērējušās caurules aizsprostojušas cilvēku atliekas. Andžumans celts 300 līķu izvietošanai. Mirza lēš, ka patlaban tornī atrodas kādu 700 cilvēku mirstīgās atliekas. “Dokhmas kļuvušas par noliktavām”, viņš teica. “Un ko tad mēs noliktavās darām? Mēs tajās kaut ko glabājam. Bombejas parsu kopiena savus nelaiķus uzglabā.” Un kas ar šiem krājumiem notiek tālāk, es vaicāju.

Pievērsies modelim, Mirza norādīja uz taciņu, kas ved no centrālās bedres uz dokhmas ārsienu. Vairākas reizes gadā khandijas sastājas uz šī celiņa vienā ierindā. Dažiem nelaimes putniem nākas ielīst bedrē un vilkt no tās ārā pussatrūdējušos līķus, kas bieži vien salipuši kopā kā salīmēti - un Mirza piespieda savas plaukstas virsu manējai.

Tad līķus - reizēm vairākus uzreiz - satin lielās segās un, padodot tālāk no vienām rokām nākamajās, iznes no dokhmas.

“Un kas notiek tālāk?” viņš pajautāja un, atbildi negaidot, turpināja: “Aiz dokhmas ir liela bedre. Un tajā samet līķus, pa vairākiem uzreiz. Tie tiek apglabāti. ”

Mēs ar Mirzu klusējot atgriezāmies pie bungli. Šķiroties sarokojāmies un vienojāmies, ka sazināsimies arī turpmāk. Tikai vēlāk, kad Mirza jau bija uzsēdies uz sava motorollera un nozudis, viņa teiktais manā prātā ieguva īsto jēgu.

Līķi tiek apglabāti. Nu ko, es nodomāju, lai miroņi aprok savus miroņus. Grāntroudas stacijā iesēdos vilcienā uz Andheri. Pa eju starp sēdvietām izsoļoja parastā mazo tirgotāju procesija; bērni piedāvāja stikla aproces, ceptus dārzeņus, birstes. Ubagi bez rokām vai kājām diedelēja sīknaudu. Ārā, aiz vilciena logiem, bērneļi plikiem dibeniem tekalēja starp izmirkušu atkritumu kaudzēm. Andheri stacijā vesela rinda bezkājainu tirgoņu bija izlikuši uz perona asfalta savas preces: citronus, bindi lipeklīšus pieres rotāšanai un nelielus svarus (viena rūpija par nosvēršanos). Vilciens iztukšojās un pasažieri, nogājuši no perona, iejuka ielu drūzmā, bet es apstājos, lai pavērotu kādu vecu neredzīgu vīru ar skaistu, tikko apcirptu matu ērkuli - viņš taustīdamies citu pie citas rindoja uz paklājiņa savas plastmasas ķemmes, lai nākamais nogurušu ķermeņu vilnis, kas gāzīsies pāri peronam, tās savā ceļā atkal izmētātu.

Harper’s Magazine, 2009. gada jūlijs

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts no Oktobris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela