Nāve viņam piestāv

Es stāvēju krematorijā blakus diviem jaunievestiem līķiem, kad šīs iestādes saimnieks, apbedīšanas biroja vadītājs Kalebs Vailds, atvēra vienu no maisiem un sāka masēt mirušā ķermeņa krūškurvi. Ķermenis bija neizcepta cīsiņa krāsā. Tas bija arī korpulents un gumijveidīgs, un tam bija kaut kas, ko es lēnām atpazinu kā sievietes krūtis. Kalebs skaidroja, ka viņš iztaustot, vai ķermenī neesot kardiostimulatora. Šīs mantiņas augstā temperatūrā mēdzot sprāgt, un jebkurš bojājums krematorija ceturtdaļmiljonu dolāru vērtajām krāsnīm būtu uz paša apbedīšanas biroja rēķina. Tās var aiziet pa gaisu pat tad, ja krāsns temperatūra uzstādīta, kā izteicās kremētājs, “lēnas cepināšanas režīmā”.

Kalebs iepauzēja, vēlreiz pamasēja, tad atkal iepauzēja, it kā būtu kaut ko sajutis zem ādas. “Morfija sūknim tā kā par lielu,” viņš jautri noteica. Jauneklīgu seju un zēniski glīts, sa­­vos 32 gados viņš drīzāk izskatījās pēc vokālā ansambļa dalībnieka nekā apbedītāja. Viņš uzvilka cimdus un palūdza kremētājam skalpeli. Man ir grūti aprakstīt to, kas notika tālāk. Vai atceraties ainu no filmas “Indiana Džonss un Likteņa templis”, kurā augstais priesteris iebāž roku nabaga indieša krūtīs un izrauj vi­ņa pukstošo sirdi bez neviena asins piliena? Tikai iedomājieties, ka šis augstais priesteris ir labsirdīgs kā pulksteņmeistars. Kalebs veica iegriezumu mirušās sievietes krūšu rajonā un iebāza tajā savu roku; mirkli parakņājies, viņš izvilka priekšmetu, kas izskatījās pēc plakanas metāla konfektes uz kātiņa. Pie viņa cimda bija pielipusi kripata cilvēka miesas. Sievietes krūškurvis neaizvērās, bet palika vaļā, pelēks un bez asinīm – droši vien tāpēc, ka bija miris. Kalebs ielika metāla konfekti maisiņā un iemeta to atkritumu urnā kopā ar cimdiem.

– Kas tas bija? – es saņēmos pavaicāt. Manas kājas ļodzījās, un es jau biju gandrīz atvadījies no savām pusdienām.

– Nav ne jausmas.

– Drošs paliek nedrošs, – teica kremētājs. – Negribētos, ka slavenajiem Vaildiem viss bizness aiziet pa pieskari.

Kalebs smaidīja. Izrādījās, ka viņš tiešām ir nedaudz slavens un ne tikai šeit, Pārkesburgā, Pensilvānijas štatā. Par viņu ir stāstīts nacionālajās ziņās. Viņa blogam, kas saucas “Apbe­dīšanas biroja vadītāja atzīšanās”, ir 500 000 apmeklējumu mēnesī. Daļēji tas ir saistīts ar viņa melno humora izjūtu – savā tviterī viņš reiz ierakstīja: “Es vienmēr mirušajiem sasienu kopā abas kurpjušņores. Ja kādreiz notiks kaut kas tāds kā zombiju apokalipse, būs jautri.” Bet lielākoties iemesls tomēr ir viņa labi artikulētā atklātība. Šķiet, ka mūsu plastisko sejas operāciju un “jaunības avota” diētu laikā viņš ir trāpījis kādā vārīgā vietā. Viņš to uzskata par savu misiju – atgādināt mums, ka mēs mirsim un ka, visticamāk, tas nebūs nekāds krāšņais skats. “Nāves profesionalizācija,” kā viņš pats saka savā smieklīgajā un daudz ko izskaidrojošajā TED runā, “mūs, pārējos, ir padarījusi par amatieriem.” Kā varat iedomāties, šāds apgalvojums ne pārāk labi piedien ierindas apbedītājam, kura iztika ir atkarīga no šī amatierisma. Protams, Kalebs nav nekāds ierindas apbedītājs. Viņš lasa Kirkegoru un feministisko teoloģi Greisu Jancenu. Viņā ir kaut kas no filozofa-dzejnieka. Nāvi viņš sauc par “sakrālu telpu, kurā mēs varam sastapties ar klusumu”. “Iespējams, nav lielākas brīvības,” viņš saka savā mājaslapā, “kā nodzīvot savu dzīvi veselīgās attiecībās ar nāvi.” Pirms viņš mūs apglabā, viņš vēlas mūs padarīt cilvēcīgākus.

Kalebs aizvēra maisu, kurā gulēja mirusī sieviete.

– Liela, bet nešķiet, ka viņa varētu izraisīt tauku uguni.

– Tauku uguni? – es pārjautāju.

– Ar resnīšiem jābūt uzmanīgam. No viņiem retortē var izcelties uguns un nosvilināt visu būdu.

Kremētājs pamāja ar galvu. Viņš bija muskuļains, baikerim līdzīgs čalis ar sapinkājušos van Deika stila bārdu un tetovējumiem noklātu kaklu, kurš izskatījās pēc tāda, kas varētu šai vietai piegādāt līķus. Īstenībā viņš bija laipns gids. Pirms tam viņš bija man parādījis spaini, pilnu ar titāna stieņiem un skrūvēm, kas bija nākušas no krāsnīm jeb – kā viņi paši tās sauc – “retortēm”. Es savā dzīvē esmu redzējis ne mazums depresīvu lietu, ieskaitot tēva pelnus, bet lauru vainags laikam pienākas šim spainim ar anonīmajiem metāla gabaliem.

– Tā bīstamība ir tāda, ka tie var cepties visu dienu, – kremētājs teica, – un iztecēt uz grīdas.

Kādu sekundi viņš mani pētīja, lai redzētu, kā es reaģēšu; viņa acis reizē zibsnīja un pauda mulsumu, it kā viņš aicinātu mani uz deju. Pirms es paspēju salikt kopā kaut kādu teikumu atbildei, viņa uzmanība jau bija pārsviedusies uz pusdienām.

– Vai tu esi nomēģinājis tos Pogs Koutsvilā? – ceļot sievietes ķermeni lejā no ratiņgultas, viņš jautāja Kalebam. – P-O-G-S. Picas šķēlē ierullēts hotdogs. Neko labāku tu nebūsi ēdis, ka es tev saku.

Pirms tā brīža krematorijā es nekad nebiju redzējis miruša cilvēka ķermeni tik tuvu. Es biju redzējis bēru sārtus Indijā un vienu reizi pat līķi, kas peldēja Gangā ar seju uz leju kā snorkelētājs. Bet es tikpat kā neko nezināju par to, kas notiek ar amerikāņiem, kad viņi izlaiž pēdējo dvašu. Pārsteidzoši, ja tā padomā: ka cilvēks var nodzīvot pusi dzīves, nenonākot aci pret aci ar to, kas vieno mūs visus. Un es nedomāju, ka esmu tāds vienīgais. Mans tēvs, tāpat kā daudzi viņa paaudzes cilvēki, tika aizsūtīts nomirt uz paliatīvās aprūpes centru, tad drīz vien aizvests uz kādu slepenu vietu, no kurienes viņš pēc pāris dienām pārradās līdz sāpēm mulsinošā pelnu maisiņa izskatā. Tajā visā bija kaut kas no pasakas par zobu laumiņu – nepievilcīgā lieta pazūd, tad pārvēršas par kaut ko citu.

Protams, mēs šādi gribam ieturēt distanci, tāpēc arī labprāt maksājam nāves laumiņām, lai tās par šo lietu parūpējas. Amerikāņiem nepatīk runāt par nenovēršamo: mūsu ekrāni ir pilni ar zombijiem, tomēr atklāta saruna par nāvi tiek uzskatīta par kaut ko “slimīgu” vai “ne­­veselīgu”. Nesenā Ebolas vīrusa izraisītā panika, bez šaubām, ir šīs apspiešanas auglis, veids, kā pārvērst mūsu mirstīgumu svešā aizrobežu draudā, nelegālā imigrantā, kurš izcēlies Amerikas krastos. Nāve liek mums justies neveikli, pat kaut kā nepatriotiski. Es to redzu pats savās bailēs no aiziešanas. Kad es mēģinu par to ierunāties, cilvēki sāk krēslos nemierīgi knosīties, it kā mēģinot aizturēt purkšķi. Viņu sejās parādās nepacietīga izteiksme. Tikpat bie­­ži viņi vienkārši nesaprot, par ko es, sasodīts, runāju.

– Protams, man arī ir bail mirt. Es negribu visas tās ciešanas.

– Es nerunāju par miršanu, – mēģinu paskaidrot. – Mirst tikai vienreiz. Tas mani galīgi nebaida.

– Par ko tad tu runā?

– Par to, kā tas ir – būt mirušam.

– Bet tu taču nezināsi, ka esi miris, – cilvēks saka. – Tevis nebūs.

– Tur jau tā lieta!

“Nebūt šeit,/ Nebūt nekur,/ un jau drīz; nav nekā briesmīgāka, nav nekā patiesāka” – saka angļu dzejnieks Filips Lārkins “Rīta dziesmā”, savā izcilajā, nežēlīgajā dzejolī par to, kā viņš pamostas četros no rīta un domā par nebūtību, kas nāks. Pirmo reizi es šo dzejoli lasīju koledžā, un tas mani tik ļoti saviļņoja, ka kādu brīdi es pat apsvēru domu pārcelties uz Angliju, lai tur dzīvotu starp “savējiem”. Es biju sācis mosties četros no rīta, viss vienos baiļu sviedros, no septiņu gadu vecuma, kad mamma beidzot bija saņēmusies un man, vēlīnam jaunpienācējam kritiskās domāšanas skolā, pavēstījusi, ka nekāda Ziemassvētku vecīša nemaz nav. Skolā mēs bijām runājuši par “baltajiem meliem”, un tas viņu pamudināja spert šo soli. Tajā pašā brīdī sākās mans personiskais apgaismības periods. Ja vecāki bija melojuši par Ziemassvētku vecīti, kurš manās acīs pēkšņi pārvērtās groteskā, nejēdzīgā tēlā, kādus melus vēl viņi bija man stāstījuši? Tajā vakarā es apgūlos gultā, blenzu griestos un iedomājos, ka Ziemassvētku vecītis uz mājas jumta sarīkojis trakulīgas dzīres: tur bija Lieldienu zaķis un Lielpēdis, leprehauni un Pols Banjans, kentauri un Zevs, eņģeļi un velni, un Dievs ar garu, baltu bārdu, un, kad es aizvēru acis, tie visi izgaisa un es sajutu sirdī tādu stingumu, it kā kāds to turētu ciet. Mani pārņēma tādas bailes, kādas nekad vēl nebiju izjutis, – aukstuma, saltu šausmu sajūta, it kā svelošs vējš būtu norāvis man ādu.

Es pat izgudroju vārdu šai sajūtai – “flešings”. Es flešingoju galvenokārt naktīs, kad māja bija tumša kā kaps, lai gan gadījās, ka šausmu sajūta pārsteidza mani arī klasē vai virtuvē, vai mūsu oldsmobiļa aizmugurējā sēdeklī, un man vajadzēja izlikties, ka manas krūtis nebija atplēstas vaļā un es nebiju pārvērties ledus gabalā. Vēl tagad, 44 gadu vecumā, man nav izdevies tikt no tā vaļā. Esmu centies būt labs amerikānis, centies iegremdēties darbā un ģimenē – manos “nemirstības projektos”, kā saka Ernests Bekers savā grāmatā “Nāves noliegšana”. Esmu izmēģinājis arī citus veidus, kā atbrīvoties no šīm sajūtām. Es esmu lietojis miega zāles. Lielākā vājuma brīžos esmu mēģinājis ticēt debesīm – vai vismaz kaut kādai miglainai, arfas skaņu nepieskandētai pēcnāves dzīvei, par kuru manas smadzenes spētu neķiķināt. Tomēr šīs paralizējošās bailes mani šad tad piemeklē joprojām.

Tādēļ, kad man piedāvāja satikties ar Kalebu Vaildu, kaut kāda perversa manis daļa nekavējoties atsaucās šai idejai. Te bija cilvēks, kuram nāve bija visa viņa pasaule, 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā, un tomēr likās, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņš nemeklēja veidus, kā nedomāt par nāvi, tieši otrādi. Caurām dienām strādādams ar mirušiem cilvēkiem un viņu ģimenes locekļiem, viņš pēc tam vēl rakstīja par to savā blogā. Brīvās dienas viņš veltīja maģistrantūras studijām priekšmetā ar nosaukumu “Nāve, reliģija un kultūra”. Viņš pat bija izteicies, ka Nāve esot viņa “mūza”. Ja pasaulē bija kāds, kurš varēja man pateikt, kā ieskatīties acīs nebūtībai, lai salīgtu ar to mieru, vai vismaz kā tikt vaļā no sasodītajām bailēm no tumsas, tas bija viņš.

Piebraucām pie Vailda apbedīšanas biroja, milzīgas Viktorijas stila ēkas, kas Vaildu ģimenes īpašumā ir kopš 1928. gada; birojs ir viena no nedaudzajām komerciestādēm, kas šajā ielā, Meinstrītā, vēl palikušas. Kalebs Vaildu uzņēmumu bez īpašas ironijas ir nodēvējis par “Pārkesburgas pilsonisko sirdi”. Šeit piedzima Kaleba vectēvs, kad ģimene dzīvoja augšstāvā; viņš apgalvo, ka savu pirmo līķi esot balzamējis sešu gadu vecumā. Kalebs pats uzauga, spēlējot paslēpes starp zārkiem. Pie sienām karājas gleznas, kurās redzama vecā Pār­kesburga – plaukstoša pilsētiņa ar lielu dzelzs apstrādes uzņēmumu, bet uz galdiem stāv paipalu statuetes, kuras izskatās kā apmaldījušās bezpajumtnieces. Kabineta sienu rotā Vaildu portretu galerija, kuras pirmais loceklis ir Kaleba vecvecvecvectēvs. Viņš aizsāka Vaildu ģimenes biznesu un saskaņā ar dzimtas leģendu izpelnījās slavu apbedītāju aprindās ar to, ka sagatavoja pēdējai gaitai Kristianā nogalinātā vergtura Edvarda Gorsača ķermeni. Neticamā kārtā pat Kaleba māte nāk no ap­­­be­dītāju dzimtas. “Es esmu tīrasiņu eksemplārs,” viņš man teica.

Kalebs mani iepazīstināja ar savu māti, kura strādā birojā kopā ar viņa tēvu, vectēvu un vectēva brāli.

– Tad jūs brauksiet viņam līdzi? – viņa teica. – Uz morgu?

– Ar lielāko prieku, – es atbildēju.

Viņa tā dīvaini uz mani paskatījās. – Ar prieku uz morgu? Ar jums laikam kaut kas nav kārtībā.

Ar mani jau arī nav kaut kas kārtībā, es gribēju teikt, un es ceru, ka jūsu dēls palīdzēs man no tā izārstēties. Kalebs aicināja mani doties, un mēs braucām uz slimnīcu kopā ar Makdonelas kundzi minivena salonā. Tā ir dīvaina lieta – iepazīties ar kādu, atrodoties blakus līķim, lai arī ne tik dīvaina, kā jums varētu likties. Kalebs par savu darbu runāja ar nedaudz ironisku aizrautību. Viņš bija labs runātājs, asprātīgs un pilsētniecisks. Pieverot ausis uz viņa nedaudz lauciniecisko akcentu, viņu varētu noturēt par biržas brokeri no Manhatanas. Es biju gatavs šķērsot upi kopā ar viņu, manu pavadoni uz pazemes valstību, bet tūlīt uz karstām pēdām ķerties pie manām bailēm no nāves nešķita pareizi. Tā vietā mēs pļāpājām par apbedīšanas biznesu. Pa ceļam uz slimnīcu es paspēju uzzināt: ka aukstuma kameras, kurās tiek uzglabāti līķi, sauc par „rīferiem”; ka baltie bieži vēlas, lai viņu mirušie tuvinieki izskatītos tumšāki, savukārt melnie vēlas, lai viņējie izskatītos gaišāki; ka dažreiz, lai tiktu klāt artērijai, līķim ir jāatplēš skalps, līdzīgi kā ceptai vistai noplēš ādu.

Morgā, kā izrādījās, nekā īpaši interesanta nebija. Likās, ka tur lielākoties nodarbojas ar papīriem un ar gaidīšanu, kad kuru līķi aizvedīs. Kopējais iespaids bija tāds, it kā mēs šeit būtu ieradušies izņemt pasta bandroli. Mani pārņēma tā pati komiskā apātija, skatoties, kā nestuves ar līķi, kura telts mietiņiem līdzīgās kājas spraucās ārā no segas apakšas, tiek ieripinātas minivenā blakus Makdonelas kundzei. Kaut kādā brīdī es viņu ķermeņus tiešām sajutu kā klātbūtni. Teikšu tikai to, ka laukā bija 30 grādu, gaiss bija mitrs un gaisa kondicionētājs negribēja lāga strādāt. Krematorija atradās stundas brauciena attālumā.

– Vai tev nav kādreiz gribējies atrast citu darbu? – es jautāju Kalebam, cenzdamies nelikties daudz zinis par smirdoņu.

– Protams, – viņš teica. – Es gribēju būt mācītājs. Es mācījos seminārā.

– Tiešām?

Viņš stāstīja, ka pēc vidusskolas beigšanas esot aizbraucis uz Madagaskaru kopā ar kādu kristiešu humanitārās palīdzības grupu. Tas esot bijis viņa, apbedīšanas biroja vadītāja dēla, sa­­dumpošanās akts – darīt kaut ko dzīvi apliecinošu. Divus gadus viņš tur nodarbojies ar medikamentu piegādi, pirms atgriezies ģimenes klēpī. – Pagāja laiks, līdz es sapratu, ka arī apbedīšanas bizness ir ļoti cilvēcīgs.

Mani pārsteidza viņa atzīšanās par domu izvēlēties mācītāja ceļu, lai arī tam nevajadzēja mani pārsteigt. Savā blogā Kalebs reizēm piemin “ticības kopienu” un savā TED runā “Apskaut nāvi” piemin vienu no paradoksiem, ar ko mums nākas saskarties tuva cilvēka nāves brīdī: “Vienā un tajā pašā elpas vilcienā mēs nolādām Dievu,” viņš saka, “un slavējam Dievu.” Tā kā es esmu ateists, kurš reizē ar skaudību un aizdomām izturas pret jebkādu reliģisku pārliecību, man gribējās zināt, vai viņš patiešām tam tic. Kā cilvēks, kurš diendienā saskaras ar nāvi un ciešanām, var runāt par Dieva slavēšanu? Vai šāds apgalvojums nebija vienkārši cita veida noliegums?

– Vai tu joprojām esi... reliģiozs?

– Nāve sagrauj visus tavus pieņēmumus par pasauli, – viņš pēc minūtes atbildēja. – Kad tu aizbrauc pēc līķa un redzi, ka cilvēks ir pāršķelts uz pusēm – pavisam burtiskā nozīmē: vilciens to pārgriezis uz pusēm –, tad ir grūti ticēt taisnīgai pasaulei. Vismaz kristīgajā nozīmē. Bet es jau pusaudža gados biju pārņemts ar ļaunuma problēmu. Es nekādi nespēju to apiet. Tam noteikti ir sakars ar to, ka tu visu laiku esi kopā ar mirušiem cilvēkiem.

– Tad tu tici Dievam?

Viņš skatījās uz ceļu. – Tas ir grūts jautājums, – viņš teica. – Man katrā ziņā ir bijis no jauna sev jāformulē Viņa esamība.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Vienkārši izsakoties, es jūtos labi klusumā.

Kādu brīdi skatījos viņā, meklēdams kādas neveikla satraukuma pazīmes. Tas, protams, bija tieši tas, ko es pats vēlējos sasniegt: justies labi klusumā. Ne vienkārši Dieva klusumā, bet tajā kodīgajā klusumā, kas izstaroja no minivena salona. Un izskatījās, ka Kalebs tiešām jūtas labi. Amerikā negadās bieži satikt cilvēku, kurš nopietni runā par nāvi teikumos, kas nešķiet aizgūti no Hallmark apsveikuma kartīšu tekstiem; vēl retāk sastopams ir pilnīgais baiļu trūkums viņa acīs. Viņa skatienā bija kaut kas gandrīz vai spokains – tāds kā mūka miers. Kalebs atstāja tāda cilvēka iespaidu, kurš bija ilgi skatījies Nāvei acīs sacensībā par to, kurš pirmais novērsīsies, – un bija uzvarējis. Kā viņš pats izteicās, ceļš uz Ēdeni ved caur nāvi.

– Nāve mūs padara labākus, – viņš teica. – Es patiešām tā domāju. Jo vairāk mēs domājam par savu mirstīgumu, jo cilvēcīgāki kļūstam. Mēs dziļāk ieskatāmies tajā, kas mums apkārt: savā dzīvē, attiecībās, pat Zemē, uz kuras dzīvojam. Mēs to visu daudz vairāk novērtējam.

Viņš mazliet piesarka, it kā viņa teiktais beidzot būtu tiešām izklausījies kā citāts no Hall­­mark apsveikuma. Bet es sapratu, ka ar nāvi tā notiek: tu vari dziļi ieskatīties tai acīs un pēc tam izrunāt tādas pašas banalitātes, kādas varētu sagaidīt no cilvēka, kas ar to pārmijis vien ašu skatienu. Carpe diem. Dzīve ir īsa. Mīliet tos, kas jums līdzās. Tās bija un palika tukšas frāzes, ja cilvēks nebija uzņēmies drosmīgo darbu tās piepildīt.

Pēc tam, kad bijām ienesuši līķus krematorijā – kur es redzēju, kā Kalebs iebāž roku nabaga Makdonelas kundzes krūškurvī –, viņš aizveda mani atpakaļ uz biroju un izrādīja man apbedīšanas piederumu telpu, kurā nāves – vai vismaz sadalīšanās – noliegums parādījās visā savā krāšņumā. Tur bija zārki dažādās krāsās, uz dažiem bija uzzīmēti tropiskie ziedi, lai nebūtību padarītu cik nu iespējams rožaināku un klimatiski mērenāku. Pat starp dārgākajiem nebija neviena, kas neizskatītos briesmīgi. Šajā ziņā tie atgādināja havajiešu kreklus – ar to vienīgo atšķirību, ka šie bija paredzēti mūžīgai valkāšanai.

Kalebs man parādīja lētāko no pārdošanai izliktajiem zārkiem, kurš bija gatavots no skaidu platēm un maksāja 900 dolāru. Izskatījās, ka es tam varētu izsist cauri ar dūri. Viņš paskaidroja, ka daudzi apbedīšanas uzņēmumi ienesīgākos modeļus novietojot vistuvāk ieejai, mē­­ģinot vispirms pārdot tos. “Sēru skurbumā cilvēki kļūst viegli izmantojami.” Vaildi turpretī vispirms piedāvā skaidu plašu zārkus, un tikai tad, ja klients ir patiesi ieinteresēts, viņš tiek aizvests līdz ķiršu krāsas “Vortingtonam” ar samta tapsējumu. Kalebs nespēja atcerē­ties pēdējo reizi, kad viņi būtu pārdevuši “Vor­tingtonu”.

– Kas tas? – es jautāju, norādot uz metāla priekšmetu vienā no zārkiem.

– Atslēga, – Kalebs teica. Viņš to ievietoja caurumā zārka galā un pagrieza. – Šis ir hermētiskais zārks. Tā vāku var pievilkt tik stingri, ka tas kļūst gaisa necaurlaidīgs.

– Kāpēc?

Viņš paraustīja plecus.

– Ķermenis taču sadalās tik un tā.

– Protams, – viņš teica. – Tas ir psiholoģiski.

Tonakt, guļot savā labi smaržojošajā (proti, tas neoda pēc nāves, un tas bija jauki) viesnīcas numurā, es domāju par hermētisko zārku. No visiem bēru industrijas baltajiem meliem gaisa necaurlaidīgais zārks šķita visabsur­dākais: pat tad, kad esam miruši, mākslīgi piekrāsoti un sapumpēti pilni ar ķīmiju, mums vajag izlikties, ka esam īpaši. Mēs atšķiramies no zemes! Mēs neesam putekļi vējā, mēs nebarojam margrietiņas, nepārvēršamies par mēslojumu. Mēs esam tūristi, kas ar nevainojamu kuģi dodas mājup. Kā izteicās Kaleba tēvocis, aprakstot savu darbu apbedīšanas bi­­rojā: “Zini, es esmu tikai ceļojumu aģents, kurš rūpējas par to, lai viņu čemodāni būtu kārtīgi sapakoti.”

Jāpiebilst, ka Kalebs šo pīšļufobiju uzskata par vienlīdz absurdu. Viņa dzīves sapnis ir izveidot “zaļo kapsētu”: nekādas balzamēšanas, nekādu betona kapu velvju, zārki, kas bioloģiski sadalās. Savam vectēvam viņš par šo ideju nestāsta – varbūt tāpēc, ka tā varētu apdraudēt apbedīšanas biznesu, kura panākumu ķīla ir nāves patiesās sejas maksimāla notušēšana. Pat vadājot mani pa apbedīšanas piederumu telpu, Kalebs bija acīmredzami nervozs un ik pa laikam pameta aci uz durvīm, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav vectēva. Kad es apjautājos par balzamēšanas istabu, viņš teica, ka tajā ieiet esot stingri aizliegts. Šķita, ka viņš īsti nevēlas pat norādīt uz istabas durvīm, kuras vienmuļas un bez uzraksta vīdēja telpas tālākajā stūrī. Tās izskatījās kā durvis uz tualeti. Visā manas viesošanās laikā šīs draudīgās durvis neizgāja man no prāta. Es iztēlojos, ka aiz tām slēpjas šausminošas lietas, kaut kas līdzīgs slēgtajam kambarim Zilbārža pilī: uz pusēm pārgriezti līķi, atplēsti skalpi un spaiņos samesti gļotaini kardiostimulatori.

Domādams par to visu, es gulēju gultā, un tas neizbēgami lika atcerēties Kaleba roku, kas kā čūska izšāvās no misis Makdonelas ķermeņa, aplipusi ar miesas gabaliņiem kā ķirbja biezumiem. Es nespēju aizmirst šo skatu. Tāpat kā Kaleba miera pilno, sirsnīgo, bezrūpīgo sejas izteiksmi. Vai šī roku mērkšana nāvē bija viņu tā norūdījusi? Vai viņa darbs bija sava veida psihoterapija?

Es ieslēdzu televizoru. Rādīja kādu no “Troņu spēles” sērijām, ko es iepriekš nebiju redzējis. Sižets bija drūms un pretenciozs. Saujiņa bārdainu zeļļu bija ieslodzīti pilī un gaidīja, kad tiks noslaktēti. Viņi lielākoties staigāja apkārt, murminot, cik ļoti viņiem bail. Drīz vien sliktie puiši – raiba brigāde, kuras vidū bija arī milži un pinkaini mamuti, – uzbruka pilij un sāka šķaidīt cilvēku galvas kā arbūzus. Parasti šādi skati mani neietekmēja – kurš gan mūsdienās var aiziet uz kino un neieraudzīt kādas galvas iekšpusi? Taču šoreiz es jutos tā, ka varētu arī apvemties. Par ko īsti liecina fakts, ka šis ir viens no populārākajiem seriāliem ASV? Kāpēc mums vajag šo nāves porno un reizē arī hermētiskos zārkus? Es noskatījos, kā suns apgrauž kādam seju un kā kādu citu sašķaida milzīgs, ķēdē iekārts enkurs tā, ka pāri palika tikai roka, un izslēdzu gaismu. Istabā bija tik tumšs, cik tumšs jau nu mēdz būt viesnīcu numuros. Es aizvēru acis un mēģināju aizmigt. Kad tās atkal atvēru, varēju saredzēt savas pēdas, kas kā telts mietiņi spraucās laukā no segas apakšas.

Nākamajā rītā pēc saraustīta nakts miega es vēroju Kalebu darbojamies savā īstajā ampluā: bērēs. Vaildi veic apmēram 270 bēru ceremoniju gadā, bet es biju pārsteigts, cik nopietni viņš izturējās pret šo pasākumu, spiežot rokas un izsakot līdzjūtību visiem bēriniekiem. Arī es paspiedu dažiem roku, izjūtot dziļu kaunu par sevi – pilnīgu svešinieku, kurš nelūgts iemaldījies kādas ģimenes vidū tās ļaunākajā dienā. Un tomēr tā nebūt neizskatījās pēc ļaunākās dienas. Cilvēki smaidīja un apskāvās, pat jokoja savā starpā, it kā atvērtajā zārkā gulētu cilvēks, kurš vienkārši iesnaudies. Aizgājējs bija brīvmūrnieks – viņš bija sasniedzis 32. no 33 līmeņiem, lai ko tas nozīmētu, – tāpēc notiekošajā bija arī sava daļa ceremoniāla pompa: smokingos, tresēs un baltos cimdos tērptie vīri ar bārkstotiem priekš­autiem, kurus klāja jokaini simboli, izskatījās dīvaini aristokrātiski. Pie dažas labas žaketes pat karājās medaļas. Tur bija arī amišu ģimene, un abi zīmīgi tērptie klani savā starpā sasveicinājās apskaujoties.

Es centos ieturēt cieņpilnu distanci, vērojot procesiju lielā televizorā blakus istabā. Televizorā mirušais izskatījās īstāks, cilvēcīgāks, viņa vēdera apaļā virsotne pacēlās virs zārka malas. Šie milzīgie līķi! Žakete viņam bija vienu izmēru par mazu. Kaut kādā veidā tas mani aizkustināja vairāk nekā jebkas, ko dzirdēju izvadītāja runas laikā – varbūt izņemot dīvaino faktu, ka viņš reiz iztērējis 10 tūkstošus dolāru par akordeonu. Pirmajā rindā sēdēja nelaiķa tēvs, un es prātoju, kā tas ir – skatīties uz savu mirušo dēlu. Būdams divu bērnu tēvs, es to nespēju iedomāties. Lai kā mani šausminātu nebūtība, es ne par ko nevēlētos viņus pārdzīvot.

“Mēs šodien neatvadāmies,” mācītājs iesāka, “mēs sakām – uz drīzu redzīti.” Debesis un mīļā aizgājēja mūžīgais atvaļinājums tajās ātri izvirzījās par viņa runas galveno tēmu. Viņš teicās zinām, ka mirušais ir tur augšā, mūžībā ar savu akordeonu, šajā pašā brīdī, pievienojies eņģeļiem un viņu arfām. Viņi tur pašlaik uzdžemojot. Mūžīga arfu un akordeona mūzika – tas izklausījās pēc kaut kā tāda, kas varētu likt pašam Sātanam lūgties, lai viņu no tā atpestī, tomēr prāts diez ko nenesās uz bezdievīgiem jociņiem Hičensa garā. Dzīve ir sasodīti grūta. Cilvēki pārāk daudz ēd, un dažkārt viņi nomirst agrāk par saviem vecākiem. Vai tiešām var kādam pārmest sevis mānīšanu?

Pēc runas beigām es vēroju, kā Kalebs palīdz atraitnei uzvilkt mēteli un aizvada viņu līdz mašīnai, ar roku pieturot viņu pie elkoņa un sniedzot emocionālo atbalstu vārdiskā formā, pēc tam vēroju, kā viņš izdara visu to pašu kapsētā, aizvadot atraitni līdz viņas vīra atvērtajam kapam. Iepriekšējā dienā viņš bija man stāstījis, ka viena no bīstamajām lietām apbedītāja darbā esot “līdzjūtības nogurums”, taču es neredzēju nekādas pazīmes, ka viņam tāds būtu. Mierinot atraitni viņas sērās, viņš bija tik atšķirīgs no klišejiskā apbedītāja – vampīriskā tanatofila ar Adamsu ģimenes cienīgu smīniņu –, cik atšķirīgs vien var būt. Tajā brīdī man iešāvās prātā, ka bēru bizness, vismaz Vaildu ģimenes uzņēmuma versijā, varētu būt viens no pēdējiem ASV pieejamajiem tiešās saskar­smes pakalpojumiem. Datori nevar iebalzamēt cilvēkus, tāpat kā tie nevar mierināt viņus sērās, un mirušo ķermeņu apkope nevar būt ārpakalpojums, ko uzticēt “kvalificētiem strādniekiem” citās valstīs. Tā kā pieprasījums ir augsts – vispār jau garantēts –, to nav nepieciešams radīt no zila gaisa. Nav nemaz tik daudz uzņēmēju, kas darītu pasaulei kaut ko labu, nemaz nerunājot par vitāli svarīgu pakalpojumu sniegšanu, un Kalebs bija viens no viņiem.

Es pievienojos sērotāju pulkam, vērojot no attāluma. Tās bija militāras bēres ar godasardzi, karogu un vientuļu taurētāju, kurš pūta armijas bēru meldiņu, un es biju pilnībā nesagatavots tam, cik tas būs skaisti. Tālumā aizviļņoja īriskā Pensilvānijas lauku ainava ar viscaur izmētātām siena ķīpām kā milzu matu ruļļiem, un šķita, ka garās, skumjās notis piepilda tukšumus starp pakalniem.

– Skaisti nospēlēja, – es vēlāk teicu, kad palīdzēju nojaukt pār kapu uzslieto nojumi.

– Vispār jau tas bija ieraksts, – teica kapsētas darbinieks.

– Bet viņam bija taure.

– Tā nav īsta taure. Tas ir magnetofons, kas izskatās pēc taures. Tu nospied Play pogu un turi to pie lūpām. – Vīrs pakratīja galvu. – Ir gadījies, ka viņam gabala vidū izbeidzas baterijas. Tad gan jālien vai zemē. Vienreiz tas sasodītais daikts uzkārās un atsāka spēlēt vēlāk, jau futrālī, akurāt dziesmas vidū.

Man negribējās tam ticēt, taču Kalebs apstiprinoši pamāja. Vienkārši trūkst īstu taurētāju, lai pietiktu visām bērēm. Taču viltus taure norādīja arī uz fundamentālu pretrunu bēru industrijā: tā darbojas ar asarām, patiesām sēru izpausmēm, taču tā rūpējas, lai šīs asaras tiktu izraisītas rūpīgi iestudētā veidā. Tā tiecas pēc autentiskuma, taču reizē ir arī performance. Un, lai arī es biju sācis nopietni apbrīnot Kalebu – jo sevišķi pēc tā, ko redzēju viņu darām torīt, – es prātoju, vai to pašu nevar teikt arī par viņa mirstīguma–kā–iedvesmas pantiņu, viņa aukstasinību visu šo daudzo nāvju priekšā. Vai viņš arī tikai piespieda Play? Vai arī tas bija pa īstam?

Piestājām papusdienot kafejnīcā, kuras īpašnieks, ļoti vientuļš jamaikiešu vīrs, ik pa brīdim meta skatu uz durvīm, it kā gaidītu ierodamies veselu klientu baru. Garām logam pa lielceļa malu aizripoja amišu rati. 

– Saki man, – es vaicāju Kalebam, – vai tev nav bail no nāves?

– No miršanas – jā. Es negribu ciest sāpes. Bet ne no nāves.

Man saplaka sirds. Et tu, Brute? – Vai nekas no tā, ko savā darbā esi redzējis, nav tevi tā pa īstam satriecis? – es vaicāju. – Proti, licis aizdomāties par tā visa jēgu?

Viņš pavērās laukā pa logu. 

– Vienreiz mani nācās vest uz slimnīcu.

– Ko?

– Bija aizdedzies treileris, – viņš teica, norīdams siekalas, – un sadega divi bērni. Četrus un deviņus gadus veci. Viņi bija vājprātīgi apdeguši. Es apstrādāju ķermeņus.

– Tu viņus balzamēji?

– Nē. Viņi bija pārāk sliktā stāvoklī. Bet man bija jānosaka, vai viņu zārkiem bērēs vispār ņemt nost vāku. Tas vien, ka tu redzi četrgadīgu bērnu – viņi izskatās tik mazi – uz morga galda... tas ar tevi kaut ko izdara.

Visļaunākais esot bijusi smaka, viņš to raksturoja ar vārdu “eļļaina”. Viņš to ieelpojis tik daudz, ka smirdējusi viņa čura.

– Pat mani sūdi tā smirdēja,  – viņš teica.

– Un tu dabūji nervu sabrukumu?

– Droši vien tā to var saukt. Man likās, ka man ir aneirisma. Es sabruku ielas vidū. Varbūt biju vienkārši izdzēris pārāk daudz Red Bull bundžiņu. – Viņš man uzsmaidīja, bet tas nebija pierastais neuzveicamais smaids. – Un tad vēl tā bērnu ģimene. Viņi bija gatavi ķerties cits citam pie rīkles. Tici vai ne, bet puse no viņiem bija vikāņi – viņi gribēja, lai izvadīšanu veic ragana. Vari iedomāties, kādas sajūtas tas izraisīja kristiešu pusei.

Es vaicāju, vai tā viņam bija vienīgā šāda reize, vai arī kas līdzīgs ar viņu bija noticis iepriekš. Protams, kam negadās savas sliktās dienas, tomēr šis gadījums šķita ārpus ierastā.

– Pirms gadiem pieciem, – viņš atzinās, – man likās, ka es to vairs nespēju turēt. Galvā nāca domas par pašnāvību. Man gribējās padarīt sev galu. – Viņš šķita izbrīnīts, ka man to stāsta. – Kopš tā laika es lietoju antidepresantus.

Es atcerējos saiti, ko Kalebs bija ielicis savā blogā, – senu nekrologu kādam apbedītājam, kurš bija iekritis vaļējā kapā un guvis nāvīgu savainojumu. Vēroju, kā viņš pabeidz savas pus­­dienas. Es jutos kā cilvēks, kurš atklāj, ka vietējais, uz kura zināšanām viņš paļāvies, ceļojot nepazīstamā apvidū, ir tikpat apmaldījies kā viņš pats. Taču patiesībā manām skumjām bija lielāks sakars ar Kaleba teikto par to, kā ož miruši bērni. Es prātoju, vai ir vēl kaut kas, ko viņš man nebija pastāstījis. “No dažām lietām, ko esam redzējuši, mēs netiksim vaļā nekad,” Kalebs atzīst savā blogā. “Tās ir tik satriecošas, tik briesmīgas, ka, nedaloties ar tām, mēs izdarām pasaulei pakalpojumu.” Varbūt, skatoties acīs nāvei, nemaz nebija iespējams nenovērsties pirmajam.

Mana vilšanās bija liela – tiesa, ne jau Kalebā. Viņa ciešanas lika manām šausmām izskatīties gandrīz vai pievilcīgām. Viņam nāve nebija kaut kāda abstrakcija, kas čukst ausī četros no rīta, bet daļa no ikdienas rutīnas. Tā burtiski bija viņā iekšā. Es domāju par tiem sadegušajiem bērniem uz balzamēšanas galda (četri un deviņi gadi – baismīgā kārtā tieši tikpat bija arī maniem bērniem) un nespēju iztēloties, kā tas varētu būt – skatīties uz viņiem, nemaz nerunājot par pieskaršanos viņu nedzīvajām sejām. Man šķita, ka tā arī ir Kaleba patiesā loma: uzņemties šo nastu, šīs zināšanas, lai mums pārējiem tās tiktu aiztaupītas.

Kalebs cēlās uz promiešanu, žāvādamies, līdz viņam acīs saskrēja asaras. Viņš izskatījās pārguris. Arī mazliet sapīcis, it kā es būtu viņu atmaskojis pret paša gribu. Mēs izgājām no kafejnīcas un devāmies atpakaļ uz apbedīšanas biroju; pa ceļam pabraucām garām restorānam, kura priekšā gozējās milzīga gaiļa statuja.

“Tā neko gailītis,” Kalebs nosmīnēja. Maska jau bija atpakaļ savā vietā.

Kopš atgriešanās no Pārkesburgas es daudz domāju par to, ar ko Kalebam jāsaskaras ik dienas. Biju cerējis, ka, nostājies nāves priekšā, es iegūšu kaut kādu pretindi savām bailēm; es gribēju redzēt ķermeņus Zilbārža kambarī. Tomēr beigās es priecājos, ka man nebija atslēgas. Ir bīstami atrasties pārāk tuvu patiesībai, tāpat kā ir bīstami būt pārāk tālu no tās. Mūsu smadzenes šķiet teju vai speciāli uzbūvētas tā, lai mēs vairītos domāt par iznīcību vai vismaz lai mēs novirzītu savas bailes uz produktīvākām jomām. Vismaz to apgalvo šausmu menedžmenta teorija – ka vērtības, ko mēs radām priekš sevis, – reliģija, likumi, kultūra kā tāda – ir šīs novirzīšanas rezultāts, alkas radīt kaut ko, kas dzīvos ilgāk par mums. Nāve varbūt arī ir “skaistuma māte”, kā teicis Voless Stīvenss, bet tieši nāves noliegums ir tas, kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu.

Tās dienas izvadīšanas ceremonijā pēc tam, kad taurētājs bija “nopūtis” savu meldiņu, mācītājs nolasīja dzejoli ar nosaukumu “Svītra”. Tas bija briesmīgs dzejolis, banāls un moralizējošs, kurā ar “svītru” tika saprasta domuzīme starp abiem datumiem kapakmenī:

Jo nav no svara, cik pieder mums

Mašīnu, māju vai naudas.

Svars ir tam, kā mēs dzīvojam, mīlam,

Un kā mēs izmantojam savu svītru.

Tajā bija kaut kas iedvesmojošs no uzņēmējdarbības viedokļa (ja kas, dzejnieka mājaslapā var iegādāties tēkreklu ar uzrakstu “IZDZĪVO SAVU SVĪTRU!”). Es nevilšus iedomājos, ko par to būtu teicis Filips Lārkins, kura dzeju neviens nevarētu nosaukt par iedvesmojošu. Varbūt viņš būtu iebildis pret šo interpunkciju vispār – pret nospiedošo domuzīmes konvenciju kā tādu. Var­­būt pareizāk būtu lietot slīpsvītru vai kolu? Vai jautājuma zīmi. Iedomājieties, ja mūsu kapakmeņi vēstītu, piemēram, “1943 ? 2014”. Tas katrā ziņā labāk palīdzētu saskatīt dīvainību tajā, ka esam šeit. Mūsu bailes no nāves dzemdina daudz ko – Dievu, labu un sliktu dzeju, nebeidzamus karus –, bet varbūt tās var arī palīdzēt mums novērtēt šo savādumu, šo apbrīnojamo krāsu un formu uzplaiksnījumu, atgādinot, ka tas reiz beigsies.

Es paskatījos uz Kalebu, un man ienāca prātā, ka viņš šo dzejoli ir dzirdējis daudz reižu. Tas bija “Pravieša” līdzinieks bēru industrijā. Un tomēr šķita, ka notiekošais viņu patiesi aizkustina. Kad ceremonija bija galā, godasardze salocīja karogu un visi devās atpakaļ uz mašīnām – visi, izņemot mirušā vīrieša tēvu. Viņš negāja prom no dēla kapa. Kalebs bija man stāstījis, ka reizēm tā notiekot: sērotāji atsakās pamest savu mīļoto atdusas vietu. Tēvs stāvēja savā vecmodīgajā uzvalkā un kratīja spieķi uz kapu kopiņas pusi.

– Es drīz būšu ar tevi, dēls, – viņš trīsošā balsī teica, – es drīz būšu ar tevi.

Tad Kalebs paņēma veco vīru zem rokas un palīdzēja viņam pagriezties uz promiešanu.

© Eric Puchner, Confessions of a Mortician.

Medium.com, 2014. gada 30. novembrī