Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kā iespējams attīrīt zemi, kuras iedzīvotāju skaits gadā pieaug par 20 miljoniem?
“Kad pirms četrdesmit gadiem es pirmoreiz ierados Bombejā, puse pilsētnieku staigāja basām kājām.”
“Ko jūs ar to gribat teikt?”
“To, ka Indija mainās. Un ne tikai Indija, visa tā saucamā Trešā pasaule. Tikai mēs Eiropā to vēl negribam saprast. Šodien Bombejā baskājus vairs neredzēt.”
“Uz kurieni tad pasaule iet? Uz galu?”
“Uz galu varbūt ne. Bet tas, ka nākotnē mūs visus sagaida milzīgas problēmas, gan ir pavisam droši.”
Es sarunājos ar Ginteru – pensionētu arhitektu no Hamburgas. Ir 2010. gada 21. februāra rīts. Esmu iekārtojies pie loga ātrvilciena Trivandruma– Haidarabāda 3A klases vagona nodalījumā (compartment). 3A – tas ir plackartes tipa vagons ar kondicionētu gaisu un guļvietām trīs stāvos. Mana vieta ir pašā augšā – trešajā plauktā, un tātad izvēles iespēja – gulšņāt pie vagona griestiem vai arī sēdēt lejā pie loga un vērot garām slīdošo Keralas ainavu. Vilcienā būs jāpavada 24 stundas.
Ja pieskaita arī divas guļvietas sānu ejā, vienā 3A klases vilciena nodalījumā ir vietas astoņiem cilvēkiem. Bez Gintera mani ceļabiedri ir divi studenti no Haidarabādas, kuri atgriežas mājās pēc atpūtas Varkalas pludmalē, baltā sutanā tērpies pareizticīgo baznīcas mūks, kurš stādās priekšā kā tēvs Tomass, un pavisam nerunīgs indiešu pāris vidējos gados. Viena vieta visu ceļu paliks tukša. Ginteram varētu būt ap sešdesmit. Pirms dažiem gadiem viņš esot pārdevis savu uzņēmumu znotam (arī arhitektam) un tagad “dzīvo nost”. Mēs sarunājamies vāciski, tā baudot pilnīgu anonimitāti. Vienīgā piesardzība, kas jāievēro – jāizvairās no tādu vārdu kā “Pakistāna”, “terorisms” vai “maoisti” lietošanas.
Abi studenti, Sunils un Vīdžejs, savā starpā sazinās angliski, bet uz telefonu zvaniem atbild dzimtajā telugu valodā. Viņu angļu valoda gan šķiet visai īpatnēja – gan trūcīgās leksikas (kas turklāt piebārstīta ar vārdiem, aizgūtiem no Indijas valodām), gan ļoti izteiktā akcenta dēļ. Indijā to dēvē par “indglish”. Acīmredzot sarunāties angliski viņiem ir statusa apliecinājums, tāpat arī ģērbšanās raibos šortos – vēl nesen neviens pieaudzis indiešu vīrietis šādu apģērbu nevalkāja. Jauniešiem ir arī dārgas rotaļlietas – iPhone telefoni un laptops, kurā viņi skatās muzikālu filmu ar dziesmām hindi valodā. Tēvs Tomass lasa teoloģisku (spriežot pēc grāmatas vāka) apcerējumu un ar roku glauda sirmo bārdu. Ik pēc desmit minūtēm viņam iezvanās mobilais. Cik noprotams, blakus vagonā kopā ar viņu brauc svētceļnieku grupa. Dažkārt kāds no tiem apciemo mūsu nodalījumu un skūpsta mūkam roku. Vilciens brauc pa vienu no visblīvāk apdzīvotajiem planētas reģioniem. Vienā kvadrātkilometrā šeit dzīvo 825 cilvēki. Salīdzinājumam – vidēji Indijā 360, Vācijā – 240, Latvijā – tikai 37. Kerala atgādina nepārtrauktu ciematu, kaut ko līdzīgu milzīgiem Saulkrastiem.
Paredzams, ka nākamā gada nogalē Indijas iedzīvotāju skaits sasniegs 1 miljardu 200 miljonus.
Saglabājoties pašreizējiem pieauguma tempiem (2009. gadā tie bija 1, 4 %), vēl pēc 20 gadiem tas var pārsniegt Ķīnas iedzīvotāju skaitu. Bet jau pēc desmit gadiem četrās valstīs – Ķīnā, Indijā, Pakistānā un Bangladešā – kopā dzīvos 3, 5 miljardi cilvēku. Par Indijas demogrāfisko eksploziju sarakstītas daudzas monogrāfijas. Tās galvenie iemesli ir zināmi – sabiedrības tradīcijas, ar dēla piedzimšanu saistītais statusa apliecinājums, augošais vidējais dzīves ilgums (nupat tas jau sasniedzis 69 gadus), agrās laulības (Indijas laukos meitenes parasti izdod pie vīra 16, pat 15 gadu vecumā). Dažviet nabadzība un praktiski neeksistējošā pensiju sistēma (tā nodrošina tikai ierēdņus) radījusi apburtu loku – bērnus laiž pasaulē cerībā, ka lielā ģimene būs atbalsts vecumdienās. Atšķirībā no Ķīnas “pasaulē lielākā demokrātija”, kā sevi lepni dēvē Indija, nevar piespiedu kārtā ieviest “viena bērna” politiku. Indijas īpatnība ir tāda, ka iedzīvotāju skaita pieaugums iet roku rokā ar strauju (Deli sastapts Londonas profesors to raksturoja kā “neticami mežonīgu”) saimniecisko attīstību. Neraugoties uz pasaules ekonomisko krīzi, aizvadītajos gados Indijas iekšzemes kopprodukts uzrādījis stabilu pieaugumu – ap 9 % gadā. Bet rūpniecības produkcija 2009. gadā augusi par veseliem 17 %, iekšējie pasažieru aviopārvadājumi – par 19 %. Salīdzinot ar janvāri, šā gada februārī jaunu automašīnu pārdošana pieauga par 35 % – no 837 000 līdz 1 130 000 mēnesī.
Pēc dažām stundām vilciens lēnām tuvojas Kočinas– Ernakulamas pilsētu konglomerātam. Netālu no kāda viadukta pašā dzelzceļa uzbēruma malā saspiedušās mājiņas, ko Rietumos sauktu par graustiem. Uzbēruma nogāze piemētāta ar atkritumiem – plastikāta maisiņiem, kartona gabaliem, veciem maisiem, ēdienu atliekām. Cik var noprast no krūmos tupošā cilvēka, šī vieta kalpo arī par tualeti. Redzētais skats nav nekas īpašs – daudzviet Indijā cilvēki dzīvo vēl sliktākos apstākļos. Tas, kas pārsteidz, ir satelīta antenas uz mājiņu jumtiem. Tā kā esam pavisam tuvu ekvatoram, sniegbaltie šķīvji raugās tieši debesīs.
Ginters komentē redzēto: “Iespējams, šos cilvēkus uz pilsētu atdzinis ne tikai trūkums, bet tieši satelītu šķīvji. Līdz ar radio un televīziju mediji kļuvuši pieejami pat analfabētiem. Bet televizors katru dienu skandina – ja tev nav mobilā telefona, tu nedzer kolu vai nesmērē matos gēlu – tad tu esi nekas, tevis nav! Mediju pieejamība un tātad arī reklāmas uzbrukumi rada ilgas pēc patēriņa, un tos, kuri to var atļauties, provocē patērēt aizvien vairāk un vairāk. Katrs zemē nomestais maisiņš ir jauns pirkums, bieži nevajadzīgs. Ja man šī indieša vietā būtu jāizšķiras – dzīvot šādā būdā ar televizoru un mobilo telefonu kabatā vai palikt ciemā un iztikt no savā lauciņā audzētiem dārzeņiem, es nekad nebrauktu uz pilsētu.”
Šķiet, Ginters aizmirsis vienkāršo patiesību, ka moderno laiku Indijā “sava lauciņa, kur audzēt dārzeņus” paliek aizvien mazāk. Deli grāmatnīcās var aplūkot fotogrāfiju albumu “India as it was”, kas stāsta par koloniālo laiku Indiju. Vicekaralis atklāj jauno Haidarabādas dzelzceļa staciju, Kalkutas galvenais parks – Maidans, karalienes Viktorijas memoriāls Kalkutā, Sarkanais forts Vecajā Deli, Konota laukums Jaunajā Deli, Gangas krastmala Varanasi pilsētā, ziloņa mugurā sēdošs maharadža tīģera medībās, zvejnieku laiviņas Bombejas ostā. Šajās fotogrāfijās tikpat kā nav redzami cilvēki. Pareizāk sakot – viņu ir ļoti maz, vismaz salīdzinot ar šodienu. Tāpat pārsteidz ielu neparastā tīrība, uz ietvēm nav samanāms pat papīra gabaliņš. Es mēģinu iztēloties, kāds tolaik varēja būt vides piesārņojums. Un man ienāk prātā vien doma, ka tie varētu būt ādu ģērētavu radītie atkritumi. Saprotams, tikai musulmaņu apdzīvotos rajonos.Ceļotājus uz Indiju parasti brīdina par netīrību, iespējamām infekcijām un gandrīz vai neizbēgamo caureju. Tomēr “organiskie” atkritumi (pat tie, kuri rodas cilvēka fizioloģijas dēļ) ir nieks salīdzinājumā ar Indijas “ekonomiskā brīnuma” radīto tehnoloģisko piesārņojumu. To izjutis katrs, izkāpjot no lidmašīnas Deli. Rūpnīcu izmeši, pavardu dūmi, neskaitāmo automašīnu un tuk-tuku (motorikšas, kas savu nosaukumu ieguvušas raksturīgā motora trokšņa dēļ) izplūdes gāzes rada smogu, kas miglainajās ziemas dienās pārvēršas lipīgā, gluži vai fiziski sataustāmā un izgaršojamā substancē.
Neattīrīti rūpnieciskie notekūdeņi, naftas produkti, kanalizācija, pesticīdi un herbicīdi pārvērtuši daudzus Indijas ūdeņus, it īpaši jau pilsētās, par smirdošām kloākām. Tos 22 kilometrus, kuros Jamunas upe iztek cauri Deli, Indijas prese raksturo kā murgu (nightmare).Šie kilometri upei ir liktenīgi. Pirms ieplūšanas pilsētā tajā mājo ūdensputni, upe ir pilna ar zvejnieku laivām. Pēc Deli jau nedzīvo Jamunas straumi klāj baltas ķimikāliju putu vērpetes.
Ik pa brīdim parādās pretrunīgi ziņojumi par Gangas – svētās un “nepiesārņojamās” upes – gan neglābjamo bojāeju, gan tieši pretēji – par upes ūdens specifiskajām īpašībām, kas it kā nogalina slimību baktērijas. Tomēr Varanasi pilsētas teritorijā vien upē ieplūst desmitiem neattīrītu notekūdeņu straumes, tajā redzami beigti dzīvnieki un pa puse sadeguši cilvēku ķermeņi. Pastkartēs redzamais un pa gabalu tik gleznainais Huseina ezers Haidarabādas (6 miljoni iedzīvotāju) centrālajā daļā patiesībā ir tumša, smakojoša zampa.
Rūpes par vidi Indijā nereti aprobežojas ar skaļām kampaņām, kurām neseko reāli uzlabojumi. Luknovas varas iestādes nesen aizliegušas košļāt tabaku pilsētas sabiedriskajā transportā, tā cenšoties ierobežot spļaudīšanos. Deli pašvaldība aizliegusi pilsētā nodarboties ar plastmasas maisiņu pārstrādi, tā atņemot darbu 10 tūkstošiem cilvēku, kuri katru dienu rūpīgi uzlasīja ielās izmestos plastmasas atkritumus. Jaunā Deli dārgajos zīmolu veikalos pirkumus tagad lepni iesaiņo no avīžu papīra līmētās “ekoturzās”.
Es atceros – pirms divpadsmit gadiem Indijas vilcienos tēju pārdeva mazās neapdedzināta māla tasītēs. Pēc lietošanas pasažieri tās vienkārši izmeta pa logu, un lietus periodā māls izšķīda. Pasažieri dzer tēju arī šodien, tikai tagad sliežu apkārtne ir piemētāta ar baltām plastmasas krūzītēm. Augošais iedzīvotāju skaits, nepietiekamās elektrības ģenerēšanas jaudas, nu jau masveidīgā elektroierīču iegāde, nelegālie pieslēgumi pamatīgi nolietotajiem sadales tīkliem – visu šo faktoru summa izraisa tādu Indijai raksturīgu parādību kā pēkšņa strāvas atslēgšanās. Elektrības vadu mudžekļi pilsētu ielās atgādina noslēpumaina dzīvnieka taustekļus.
Bet dažviet varas iestādes resursu taupības nolūkos pašas atslēdz strāvu, turklāt tas notiek ar Indijai neraksturīgu precizitāti. Kad es pirms divpadsmit gadiem pirmo reizi viesojos Varanasi, “ieplānotais” elektrības atslēgums ilga divas stundas. Piecus gadus vēlāk – jau četras stundas, bet šī gada sākumā jau varēja rēķināties ar sešu stundu pārtraukumu. Brīdī, kad izbeidzas elektrība, Indijas pilsētās nodziest reklāmas un iestājas neparasts, pat draudošs klusums – lai pēc dažām minūtēm, kad ieslēdzas strāvas ģeneratori, atjaunotos ar divkāršu sparu. Tad no visām pusēm atskan monotoni pukšķi, bet auto un tuk-tuku izplūdes gāzēm pievienojas ģeneratoru motoru izgarojumi. Tas, kas mani visvairāk traucē Indijas pilsētās, ir troksnis un gaisma – tie laužas viesnīcas istabā pat naktīs. Visur un vienmēr skanošā mūzika, reklāmas uzbrukumi, plakāti ielās, kas aicina pirkt veļas pulveri, jaunu auto, gaisa kondicionētāju, zeltu. Indijas televīzijas ziņu kanālos cita zem citas dažādos ātrumos nereti slīd četras teksta rindas.
Kāds ceļotājs izteica visai oriģinālu apgalvojumu, ka visneciešamākais Indijā esot “birokrātiskais piesārņojums”. Tāda esot bijusi viņa pieredze, saskaroties ar birokrātiem pēc dokumentu nozagšanas. RL savulaik (2008. gada jūnija numurā) rakstīja par nelaimīgo gadījumu, kad 2008. gada 19. februārī Goa pludmalē narkotiku reibumā noslīka meitene no Anglijas. Pagājuši divi gadi, bet ģimene joprojām cīnās par viņas līķa izdošanu. Norit paperwork, bet mirušās ķermenis atrodas Bombejas morga saldētavā. Lai Indijā nopirktu mobilā telefona priekšapmaksas karti, nepieciešams iesniegt pases kopiju – tā vēlāk nonāk policijas reģistros. Vienā štatā reģistrēts taksometrs drīkst iebraukt blakus štatā tikai pēc īpašas vienreizējas caurlaides iegādes.
Bet pašus indiešus nemitīgi nodarbina rūpes par cita veida tīrību. Vārdu pollution Indijas angļu valodā lieto divās nozīmēs – gan apzīmējot apkārtējās vides piesārņojumu, gan miesiski garīgu aptraipīšanos jeb apgānīšanos. Hinduistiem (mazākā mērā arī musulmaņiem) fiziska saskarsme ar “netīriem” dzīvniekiem, cilvēkiem vai ēdieniem var aptraipīt, apgānīt ne tikai miesisko, bet arī garīgo ķermeni.
Laiki, kad bramīnu kastas piederīgie vairījās no saskarsmes ar “nepieskaramo” cilvēku ēnu, ir aizgājuši. Šādu reliģisku praksi šodien spēj ievērot vien nomaļos ciematos noslēgtās komūnās dzīvojošie bramīni. Hinduista izpratnē reiz lietoti un mazgāti trauki var būt aptraipīti, tāpēc, jo īpaši Dienvidindijā, ēdienu pasniedz uz banānu lapām un ēd ar roku. Tualetes (tātad pēc definīcijas īpaši netīras vietas) apmeklēšana jau pati par sevi ir aptraipīšanās, tāpēc tūkstošiem gadu ciematos dzīvojošie indieši iztika ar krūmāju vai okeāna krastu. Bet arī šodien zvejnieku ciematā Puri pilsētas nomalē rītos un vakaros okeāna krastmala ir pilna ar “tupētājiem”. Daži spēlējas ar mobilo telefonu vai īsina laiku sarunās – bez mazākās kautrības. Dīvaina ir indieša kauna sajūta. Brīdi vēlāk pēc peldes okeānā šie paši cilvēki tīstās gurnautā un novēršas no saviem sarunu biedriem, lai izgrieztu slapjās apakšbikses. Divreiz dienā paisums dabiskā veidā šajā brīvdabas tualetē “norauj ūdeni”.
Ap vienpadsmitiem mūs uzrunā pļāpīgs zellis no restorānvagona. Viņam ir tumši zilas bikses, sarkanbalti rūtots krekls un no tāda paša materiāla pašūts priekšauts ar milzīgām kabatām. Indijas dzelzceļa piešķirtais formas tērps ir nevainojami tīrs, bet priekšauts, šķiet, pat iestērķelēts. Vai mēs nevēlamies pasūtīt pusdienas?
Tagad sākas socioloģisks pētījums. Pirmā un vissvarīgākā izšķiršanās – “veg” vai “no veg”– nodod cilvēku reliģisko piederību un nereti arī sociālo statusu. Neraugoties uz savu hinduistisko izcelsmi, abi “vesternizētie” studenti pasūta cāļa kariju. Mūks – veģetāro kariju. Iespējams, viņam jāievēro gavēnis. Arī mēs ar Ginteru izvēlamies cāļa kariju. Ģimene nepasūta neko.
Indijas pilsētu ielās reklāmas plakāti “Veg”, “Pure Veg”, “Veg Only”, “No Eggs”, “No Onions, No Garlic”, “Jain Food” jau pa gabalu signalizē veģetārisma un tātad vismaz daļai cilvēku arī ēstuves “garīgās tīrības” pakāpi. Nekaunīgi izaicinošais “Muslim Food” apmeklētājus vai nu atbaida, vai tieši pretēji – pievelk, to skaitā arī mani, kurš pat Indijas karstajā klimatā tomēr nespēj iztikt bez gaļas. Vienīgais alkohola veikals Varanasi centrā (tātad nosacīti Gangas tuvumā) atrodas Šivalā. Neraugoties uz savu hinduistisko nosaukumu, tas ir pārsvarā musulmaņu apdzīvots rajons. Tātad vieta, kur dzīvo cow killers– govju slepkavas un nedzērāji.
Iespējams, vietējās varas iestādes speciāli atļāvušas tirgot grādīgo dziru tieši šeit. Ap Main Road ielu grupējas ēstuves ar visautentiskāko mughal food– virtuvi, ko līdz ar islāmu un Tadžmahālu Indijā atstāja mogolu iekarotāji. Tur dabūjamie jogurtā marinētie un karija mērcē sautētie vistas gabaliņi burtiski izkūst mutē. Tomēr pat tie hindu ticībai piederīgie, kuri ēd gaļu, vistām met līkumu – jo “katlos varbūt kādreiz slepeni vārīta govs”. Indijas laikrakstos norisinās diskusija – vai šī gada oktobrī Deli notiekošajās Sadraudzības spēlēs ārvalstu sportistiem drīkstēs pasniegt liellopu gaļu. Jautājums ticis apspriests pat valsts parlamentā. Deli pilsētā (kas ir atsevišķs Indijas štats) 1994. gadā pieņemtais likums aizliedz uzglabāt un pārdot govs gaļu. Toties pašā Jaunā Deli centrā, Konota aplī atrodas cūkgaļas veikaliņš.
Tieši pēc divām stundām oficiants atgriežas, rokās nesdams mazas paplātītes. Ēdiens ir rūpīgi iesaiņots un ļoti garšīgs. Maltīti ietur arī ģimene. Sieva no somas izceļ nerūsējoša tērauda trauciņus ar vārītiem rīsiem, sautētiem dārzeņiem, mērcēm un milzīgu tējas termosu. Vīram atpogājies krekls, un uz krūtīm labi samanāma baltā aukla, kas nodod viņa piederību bramīnu kastai. Ļoti iespējams, mūsu ceļabiedri baidījušies aptraipīties no vilcienā gatavotā ēdiena.
Lai pārliecinātos par kastu sistēmas iespaidu, pietiek ieskatīties Indijas laikrakstu svētdienas pielikumos “matrimonials”– precību sludinājumos. Neparasts ir gan to saturs (“vecāki meklē līgavu dēlam, kurš studē datorzinības ASV”), gan vēl jo vairāk struktūra. Tie sagrupēti ne tikai pa reliģijām (hinduisti, musulmaņi, kristieši, džaini, parsi, budisti, sikhi) un valodām, bet visvairāk – pēc piederības dažādām hinduistu kastām. Rubrikā “caste no bare”– “kasta nav svarīga” – sludinājumu pavisam maz.
Pēc pusdienām Ginters rezumē: “Jūs ievērojāt, ka mūsu jaunie censoņi ēd gaļu? Bet viņi pat nav musulmaņi! Ja Indijā gaļu sāks ēst tie 600 miljoni, kas to vēl pagaidām nedara reliģiskās pārliecības dēļ, Argentīnā noganīs pēdējo pļavu. Un kā būs, ja visa Indija un islāma pasaule sāks slaucīt dibenu ar papīru? Kas notiks ar mūsu mežiem?” Ginters netieši aizskar interesantu tēmu – islāma ietekmi uz saimniecību. Vai tāda pastāv? “Viens no islāma revolūcijas cēloņiem Irānā bija reakcija uz nepiepildītām, pareizāk pat būtu teikt – neizpildāmām, neiespējamām cerībām, kāpēc mēs nevaram dzīvot tāpat kā “viņi tur Rietumos” – ar lielajām mājām, peldbaseiniem, automašīnām. Tad viena no atbildēm ir – mums “tas” nav vajadzīgs, mums ir “savas” atšķirīgas vērtības. Ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm, tai skaitā arī ekonomikā.”
No vienas puses, sabiedrības islamizācija patiesi samazina patēriņu. Lieks kļūst Rietumu stila apģērbs, “netikumīgas” izklaides, alkohols, tabaka, sievietes mazāk lieto kosmētiku un ar savu sēdēšanu mājās uzlabo iespējamā bezdarba statistiku. Katru gadu veselu mēnesi – Ramadāna laikā – visā islāma pasaulē bizness pa pusei pamirst.
Bet, no otras puses, – tradicionālajās musulmaņu ģimenēs dzimst daudz bērnu, kas savukārt patēriņu palielina. Laikā no 1961. līdz 1991. gadam Indijas hinduistu kopiena pieauga no 366 miljoniem līdz 827 miljoniem cilvēku, kamēr Indijas musulmaņu kopiena – no 47 līdz 138 miljoniem. Tātad musulmaņu dabiskā pieauguma tempi bija pusotru reizi lielāki nekā hinduistiem un citām reliģiskām kopienām. Nākamajos divdesmit gados šī tendence vēl vairāk pastiprinājās, un nu jau Indija ar saviem 170 miljoniem islāma sekotāju ir trešā lielākā musulmaņu valsts pasaulē – aiz Indonēzijas (205 miljoni) un Pakistānas (175 miljoni). Ceturtā ir Bangladeša – 145 miljoni. Indijas medijos izskan brīdinājumi, ka ap 2040. gadu abu kopienu – hinduistu un musulmaņu – skaitliskās proporcijas varot izlīdzināties.
Musulmaņu pieaugums palielina pieprasījumu pēc gaļas. Lai arī tās ražošana Indijā lēnām palielinās, gaļas cenas, salīdzinājumā ar citām precēm, augušas visstraujāk. Vidējā inflācija valstī pēdējos gados bijusi ap 10 %, lielāko tiesu uz pārtikas rēķina. Dārzeņu, maizes un rīsa cenas augušas par 15 %, bet gaļai – par veseliem 25 % gadā. Varas iestādes apgalvo, ka cenu augšanā esot vainojami starpnieki un spekulanti. Patiesība, šķiet, ir vienkāršāka – pārtikas ražošanas pieaugums netiek līdzi iedzīvotāju skaita un to ienākumu pieaugumam. Daudzo gaļas skārņu letes musulmaņu apdzīvotajā Vecajā Deli jau pēcpusdienās ir pilnīgi tukšas.
Tikmēr dažu pakalpojumu cenas – friziera vai masiera apmeklējums, vismaz pēdējo piecu gadu laikā nav mainījušās. Nav mainījušās arī viesnīcu cenas “lētajā galā”. Ar vienu nosacījumu – dažās viesnīcās par iespēju izmantot istabā esošo gaisa kondicionieri jāšķiras no naudas summas, kas līdzinās paša numura cenai.
Ja tic oficiālai statistikai, tad ap 300 miljoniem cilvēku Indijā iztiek ar mazāk kā vienu ASV dolāru dienā. Velorikšas un melnstrādnieki dažkārt nopelna ap simt rūpijām (nedaudz vairāk kā divus dolārus) dienā. Patiesībā situācija varbūt nav tik bēdīga, jo indiešu sabiedrībā ir izplatīta neformālā “pelēkā” ekonomika un pašapgāde. Lai arī Indijā jau sen vairs nav bada, daudzus visu mūžu moka pastāvīgs izsalkums – ne pārtikas trūkuma, bet gan neaizsniedzamo cenu dēļ. Globalizācijas laikmetā tāda viegli saglabājama un tātad bez problēmām eksportējama prece kā cukurs Indijā maksā tieši tikpat cik Rīgas lielveikalā.
Indijas laikrakstā reiz lasīju visai paradoksālu komentāru. Tā autors apgalvoja, ka lētais darbaspēks bremzējot veselu ekonomikas segmentu attīstību – netiekot pirkti putekļu sūcēji, veļas un trauku mazgājamās mašīnas. Šo tehniku pat bagātie indieši joprojām iegādājoties reti, un, ja arī nopērkot, tad tik un tā algojot mājkalpotājus tās darbināšanai. Lai izskaidrotu vajadzību pēc šīm lietām, esot jāveic īpašas reklāmas un izskaidrošanas kampaņas.
Gada sākumā Indijā skandālu izraisīja luksusa priekšmetu ražotāja Mont Blanc jaunā pildspalva – Mahatmas Gandija vārdā nosauktā “limitētā sērija” – “18 karātu zelta spalva ar rodija pārklājumu, kurā iegravēts Gandija portrets, balti lakotā virsma atgādina kokvilnas tekstūru...” Greznā nieciņa reklāmai Mont Blanc izmantoja Gandija rokraksta faksimila rindas “Ceļš uz patiesību ved caur atteikšanos no vardarbības”. Indijas laikraksti šo Mont Blanc rīcību raksturoja kā “zaimošanu”. Iespējams, ka savos advokāta prakses gados Gandijs bija turējis rokā līdzīgu pildspalvu, tomēr pēc nāves visa viņam piederošā manta – gurnauts, brilles, dažas grāmatas, krūzīte un katliņš – tika novērtēta par piecām britu mārciņām.
Sešdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas un Gandija nāves indietis vairs nevēlas aiziet viņsaulē ar piecām mārciņām kabatā. Ironiskā kārtā tieši Indija ir viens no lielākajiem luksusa pildspalvu tirgiem. Tādi zīmoli kā Mont Blanc, Dupont, Conway 2007. gadā Indijā pārdoti par pieciem miljardiem rūpiju jeb 100 miljoniem dolāru, un nākamajos gados tirgus tikai audzis.
Jaunākajā žurnāla Forbes vērtējumā 2010. gada sākumā starp simt pasaules bagātākajiem cilvēkiem deviņi bija indieši, no kuriem Mukešs Ambani un Lakšmi Mitāls tika atzīti par ceturto un piekto pasaules bagātāko cilvēku. Viņiem katram pieder aktīvi 30 miljardu ASV dolāru vērtībā. Kā Ginters to komentētu?
“Ne jau Indijas miljardieri, par kuriem tik daudz raksta pēdējā laikā, un pat ne miljonāri būs tie, kuri ar savu patēriņu kaut ko iespaidos globālos mērogos. Nav iespējams vienlaikus gulēt divās gultās vai braukt ar diviem auto, lai cik dārgi tie būtu. Te būs 1 % ļoti bagātu cilvēku, 50 % – galīgi nabagi, un atlikušie 49 % – vidusšķira, nieka 600 miljoni. Indijas un Ķīnas vidusšķira būs tās, kas pilnībā izpostīs savas zemes un beigās arī visu pasauli. Tās sapņi – atsevišķs dzīvoklis vai pat māja, ledusskapis, gaisa kondicionētājs un auto – varbūt ir izpildāmi. Taču sekas būs katastrofālas visai pasaulei. Tas, uz ko iet šī sabiedrība – simtiem miljonu jaunu automašīnu uz ceļiem jau tuvākajos gados.
Rietumu politikas eksperti domā, ka vidusšķira stabilizēs vai atnesīs demokrātiju Trešajā pasaulē, vai, kā tagad ir politiski korekti teikt – “jaunajos tirgos”, emerging markets. Taču vidusšķiras vērtības un negausīgā kāre patērēt nav savienojamas ar ilgtspējīgu attīstību.
No otras puses – simtiem miljonu jaunu automašīnu uz Indijas ceļiem tikai lēnām tuvinātu šo zemi Rietumeiropas un ASV proporcijai. Kamēr mēs paši dzīvojam tā kā šobrīd, mums nav tiesību viņus nosodīt. Rietumu aicinājumi Indijai izvēlēties alternatīvu attīstības ceļu ir divkosīgi. Rēķinot uz vienu cilvēku, enerģijas un citu resursu patēriņš Rietumos, it īpaši ASV, nav salīdzināms ar Indiju. Viņi un ķīnieši mums beigās visu atņems – naftu, gāzi, metālus. Ne jau ar varu vai spēku, bet ar savu naudu. Mēs vienkārši nespēsim samaksāt. Indija ir gados jauna, strādāt un tērēt griboša nācija, cilvēkiem šeit ir milzīga motivācija strādāt un pelnīt. Turpretim Eiropa ir veca, uz parāda dzīvojoša sabiedrība. Ko mēs viņiem varēsim piedāvāt? Vienīgi pārtiku, Prada somiņas un tūrismu, kas varbūt nav nemaz tik maz. Emu redzējis, kā vācieši ādas biksēs, alus kausiem rokās Bavārijas Alpos pozē indiešu tūristu fotokamerām. Protams, mēs esam it kā smalkāki, mēs par to neprasām naudu. Bet mēs ceram, ka viņi mūsu krodziņā iedzers alu, kas būtībā ir tā pati naudas lūgšana.”Jaunā 600 kilometru garā autostrāde, kas ved no Tamilnadas štata galvaspilsētas Madrasas (tagad pārdēvēta par Čennai) līdz Ramešvarai pašos Indijas dienvidos, jau ir blīvi apbūvēta. Pa ceļu ņipri ripo pašu indiešu būvētais “tautas vāģis” – 2500 ASV dolāru vērtais Tata Nano. Ik pēc pāris kilometriem redzami augstskolu kompleksi ar lepniem nosaukumiem – Technical University, Politechnical College utt. Visi grib būt programmētāji, inženieri, fiziķi, matemātiķi, ķīmiķi, jau retāk – ārsti, ekonomisti, juristi. Bērniem mīļākais priekšmets skolā ir matemātika. Latvijā tik iecienītās “sabiedrisko attiecību” studijas Indijā nav pieprasītas. Lai kļūtu par kādas slavenības preses sekretāru vai “imidžmeikeri”, formālai izglītībai Indijā, kur visu nosaka radniecība un sakari, nav īpašas nozīmes.
Indijā izaugusi paaudze, kuriem mēs esam ne labi, ne slikti – tikai tāla, grūti izprotama eksotika. Vīdžejs tā arī nespēj noticēt, ka bagātajā Šveicē daudzi cilvēki uz darbu dodas ar divriteni. Patiesībā Indijai mēs neeksistējam. Kinoteātri šeit demonstrē Bolivudas studijās uzņemtas filmas. Sports – tas ir sinonīms vārdam krikets. Laikrakstu stendos Indijā nopērkamas vairākas angļu valodā iznākošas avīzes – sākot no visindijas The Hindu līdz vietējiem izdevumiem. Viena no labākajām dienas avīzēm (kas patiešām arī ceļo pie lasītājiem 365 dienas gadā) ir Haidarabādas Deccan Chronicle. Tai ir vecais Dienas formāts, 32 lappuses un tā maksā pusotru rūpiju jeb tikai divus santīmus. Ārzemju ziņām veltīta labi ja pusotra lappuse – parasti par Ķīnu, Pakistānu un ASV. Ziņas no Eiropas laikrakstā parādās dažas reizes nedēļā.
Bet Ginters iekarsis turpina: “Ko jums izsaka tāds vārds kā Ahmedabāda? Neko? Seši miljoni iedzīvotāju! Un Pune, Vizaga, Kanpūra, Nagpūra? Tās visas ir daudzmiljonu pilsētas, kādu Indijā ir desmitiem. Kā iespējams attīrīt šo zemi, kurā iedzīvotāju skaits gadā pieaug par 20 miljoniem? Kā iespējams apturēt šo attīstības neprātu? Vienīgi ar reliģisku atklāsmi.”
Vizagu jeb pilnajā vārdā Višakhapatnamu es pazīstu labi. Šajā Andrapradešas štata ostas pilsētā jau dzīvo četri miljoni. Par pilsētas turību liecina tas, ka tās ielās nav nevienas velorikšas, nemana arī velosipēdus. No ostas puses vējš nes pavisam sīkus pārkraujamo minerālvielu putekļus. Piesārņoto gaisu vairāk piedūmo neskaitāmie tuk-tuki. Vizagas priekšpilsētas ir lielisks piemērs Indijas celtniecības bumam. Jaunā apbūve koncentrējas piekrastes joslā, kur blakus villu ciematiem un dzīvokļu namiem redzami ar augstiem akmens žogiem apjozti, tukši apbūves gabali. To saimnieki vēl pelna naudu Tuvajos Austrumos. Dažos mūros augšpusē iebetonētas sīkas saplēstu stikla pudeļu lauskas – simboliskai aizsardzībai pret nelūgtiem viesiem.
Milzu reklāmas aicina “Redefine Living!”– “Sāc jaunu dzīvi!” Jaunie projekti sola ekskluzivitāti un aizbēgšanu no apkārtējās pasaules: Colony, Retreat, Plaza, Towers, Belgravia, Bellevue, Royal Park, Corporate Suites, Luxury Escapes. Tomēr visvairāk lasāms dažādos nosaukumos iepīts vārds Gardens. Iespējams, vislielākais luksuss modernajā Indijā. Tomēr pat augstie žogi, apsardze un strāvas ģeneratori nespēj pilnībā pasargāt no apkārtējās realitātes. Arī šeit dzīvojošie neizbēg no sastrēgumiem ielās un spiesti elpot to pašu sagandēto gaisu, ko graustu rajonos dzīvojošie. Tīrs ūdens, dzidrs gaiss – tās varbūt būs vērtības nākotnē, bet ne šai paaudzei, kas gatava dzīvot miljonu vērtās mājās, gar kuru logiem tek kloākas, un kuru apkalpotāji mitinās graustos pāri ielai. Pilsētas izpleš savus taustekļus visā Trešajā pasaulē. Vidusjūras pludmale Ēģiptē starp Aleksandriju un Marsa Matruhas pilsētu jau ir apbūvēta ap simt kilometru garumā – un tas viss ir noticis pēdējo piecu gadu laikā. Neskaitāmās villas izmanto labi ja divus vasaras mēnešus gadā, pārējā laikā slēgto lielveikalu un restorānu durvis ieputina tuksneša vēju atnestās smiltis. Līdzīgs process sācies arī Sarkanās jūras piekrastē posmā no Suecas līdz Hurgadai. Turcijā jaunās autoostas būvē kilometru aiz pilsētas robežas – ar aprēķinu, ka pēc dažiem gadiem tās jau būs māju ieskautas.
Brīvās, vēl neapbūvētās zemes platības samazinās, īpašumu un pārtikas cenas aug. Rūpniecisko zonu, dzīvojamo ēku un infrastruktūras (autoceļi, dzelzceļi, ostas, lidostas, mobilā telefona masti) izbūves dēļ pēdējos trīs gados kultivētās lauksaimniecības zemes platības Indijā samazinājušās par 8 miljoniem hektāru. Atgādinājumam – Latvijas teritorija ir 6, 4 miljoni hektāru.
Līdztekus šim procesam turpinās haotiska mežu izciršana – tos vienkārši nokurina. Katrs, kas ir redzējis Indijas “džungļus” (jungle),zina, ka ar šo vārdu patiesībā apzīmē nevis necaurejamu biezokni, bet gan krūmāju, kurā aug arī pareti koki. Tiesa gan, pamanīt tīģeri šādā ainavā ir praktiski neiespējami. Un tomēr šī gada pirmajos divos mēnešos Indijā pašaizsardzības vai atriebības nolūkos nogalināti vienpadsmit tīģeri – un tie ir tikai policijas atklātie gadījumi. Plakāti pilsētu ielās brīdina “Only 1400 Left!”Visā Indijā brīvā dabā (galvenokārt rezervātos) palikuši vien 1400 lielie kaķi.
Pārapdzīvotajā zemē viņiem vairs nav vietas. Laikraksts The Hindu 2010. gadā 23. februārī raksta, ka Rietumbengālijas štata Sonagas ciemā dzīvojošais astoņdesmit gadus vecais zemnieks Kanaiss Dass savā būdā pamodies ieraudzījis, ka tam blakus guļ tīģeriene. Naktī tā jau bija paspējusi saplosīt vairākas ciema kazas un tagad mierīgi atpūtās zemnieka būdā. “Es biju pilnīgi šokā, bet paspēju izskriet no būdas, pirms viņa sāktu rīkoties,” stāstījis pārbiedētais Dass.Indijā viena no manām lielākajām privilēģijām ir iespēja pabūt vienatnē, vakarā es varu aizslēgt aiz sevis viesnīcas numura durvis. Lielākā daļa indiešu nekad nav uzturējušies kādā istabā vieni. Pārapdzīvotības sekas varbūt visvairāk izjūt mīlas pārīši. Tā kā publiskos parkus naktī slēdz, tad vienīgā vieta, kur, piemēram, sešu miljonu apdzīvotajā Madrasā var netraucēti satikties divatā, ir vairākus kilometrus garā un ap divsimts metrus platā pilsētas centra pludmale. Rītos okeāna krastā ik pa pāris metriem redzami viļņu izskaloti prezervatīvi.
Beidzot abi studenti iedrošinās iztaujāt arī mūs. Parastajiem jautājumiem – “kā jūs sauc, no kurienes esat, vai jums garšo indiešu ēdieni” – seko pavisam negaidīta, Indijas apstākļos pat politiski nekorekta interese:
“Un kas jums nepatīk Indijā?”
“Īstenībā man nepatīk tikai viena lieta – piesārņojums. Piemēram, pilsētai, kurā es dzīvoju, cauri tek liela upe, un tajā bez problēmām var peldēties.”
“Piesārņojums ir maksa par attīstību.”
“Kopprodukta pieaugums”, “investīcijas” un “attīstība” – tās ir modernās Indijas svētās govis, jauna dievu trijotne hinduisma panteonā.
Andrapradešas štatā pat izveidojusies separātistu kustība, kuras mērķis ir izveidot jaunu Telanganas štatu ar galvaspilsētu Haidarabādā. Iemesls – viss investment un development aizplūstot uz štata piekrastes reģionu, pirmām kārtām uz Vizagas pilsētu.
Nu jau piecdesmit gadu līdztekus Kašmiras seperātismam Indijas centrālajai valdībai galvassāpes sagādā aizliegtā maoistu jeb naksalītu kustība. Nosaukuma izcelsme meklējama Naksalbaras ciematā, kur 1960. gadā notika stihiska iedzīvotāju sacelšanās pret varas iestādēm. Naksalīti ir vienīgā politiskā kustība Indijā, kas principā cīnās pret attīstību tās modernajā veidolā. Vislielāko atbalstu naksalīti gūst starp Orisas, Džarkandas un Rietumbengāles štatos dzīvojošajiem cilšu ļaudīm (tribals). Zeme, uz kuras viņi mituši jau gadu tūkstošus, pēkšņi kļuvusi par iekārojamu resursu – uz tās var būvēt jaunas rūpnīcas. Līdztekus terora aktiem un uzbrukumiem drošības struktūrām partizāni tieši no būvlaukumiem dažkārt nolaupa inženierus un celtniekus.
Tribals ir nepieskaramie un tātad jau pēc definīcijas “netīri”. Ignorance un atstumšana – tāda ir šo cilvēku ikdienas pieredze. Un ne tikai viņu. Vizagas pilsētā blakus vietējas satiksmes autostacijai ar lepnu nosaukumu Bus Complex uz ietves sasēdušies ubagi. Vienam no viņiem – večukam bez abām rokām – skārda bundžā iekrīt arī manas piecas rūpijas. Pēkšņi es dzirdu sev adresētu piezīmi: “Ziniet, mister, ubagošana Indijā ir krimināli sodāma nodarbošanās!”
Mana rīcība ir piesaistījusi divu jaunu cilvēku uzmanību. Viņi izskatās kā no stila žurnāla lapām izkāpuši. Jauneklim tumšs uzvalks, melnas kurpes, sinepju krāsas krekls, dzeltena kaklasaite, brūns ādas portfelis, meitenei sarkans kostīmiņš, balta blūzīte, sarkanas augstpapēžu kurpītes, zelta rotaslietas ar rubīniem un smaragdiem, pār plecu pārmesta datorsoma. Tieši tā ģērbjas jaunie Indijas “biznesmeņi”. Vienīgā “indiskā” lieta – meitenei matos iesprausts hibiska zieds. Izskatās, ka viņiem žēl nevis ubaga, bet gan manis, ka viņi ir nokaunējušies par manu uzvedību un no visas sirds grib palīdzēt.
“Bet vai tad jūs nekad neiedodat šiem cilvēkiem kādu rūpiju? Vai tiešām jums viņa nemaz nav žēl?” “Ubagošana ir krimināli sodāma!”Vilciena sarunas turpinās, un Sunils mūs pratina tālāk:
“Un kuras vietas jums Indijā patīk vislabāk?”
“Man patīk mazi ciemati. Diu saliņa, piemēram, vai Gopalpūra Orisas štatā. Turklāt tādās vietās var labi braukāt ar divriteni.”
Patiesībā šādu vietu ir tūkstošiem. Indija “kāda tā reiz bija” joprojām ir atrodama. Ceļotājs Indijā saduras ar visai īpatnēju mēroga izjūtu. Atrodoties miljonu pilsētā, viņam šķiet, ka tajā dzīvo labi ja simt tūkstoši. Attiecīgi pilsētā ar simt tūkstošiem neatstāj sajūta, ka atrodamies vien mazpilsētā ar desmit tūkstošiem cilvēku. Savukārt desmit tūkstošu apdzīvota pilsētiņa atgādina labi ja palielu ciemu, kādos joprojām dzīvo lielākā daļa indiešu. Attīstība Indijas gaumē līdz šīm vietām vēl nav atnākusi.Jo vecāks es kļūstu, jo biežāk manu acu priekšā iznirst bērnības vasarās tik bieži redzētā aina – gar manām mājām Lubānā, Sporta ielā, no ganībām vakarā atgriežas govis. Saulrieta izgaismotās, klusu mieru izstarojošās govis manā ielā vairs nav redzamas jau gadus desmit. Bet šīs pašas govis vakaros turpina atgriezties no ganībām Indijas ciematos. Vismaz man uzturēšanās Indijā reizē ir arī ceļojums bērnībā. Ginteru interesē jaunekļu nākotnes plāni. Izrādās, abi studē ķīmiju. Ginters viņiem iesaka doties uz Eiropu vai Ameriku, kur inženierus gaida atplestām rokām.
Jā, viņi piekrīt, ka Eiropā viegli varot nopelnīt profesionāļi – ārsti, inženieri, datoristi. Viens no Vīdžeja brālēniem projektējot tiltus ASV. Tomēr pagaidām viņiem esot citi plāni – pašiem savs bizness. Un to darīt vienkāršāk esot Indijā, te esot pavisam cita mēroga tirgus.
“Mums ir mēroga ekonomika. Šeit pietiek katram cilvēkam pārdot vienu kastīti sērkociņu, un jau ir nopelnīts pirmais miljons. Katram pa pudelei ūdens – un jums jau ir nauda modernas rūpnīcas būvniecībai.”
“Jūs plānojat tirgoties ar sērkociņiem?”
“Nē, protams. Pilnīgi pietiek, lai katrs simtais indietis atsūta pa vienai maksas īsziņai. Mums jau ir dažas idejas.”
“Un ko tad tu darīsi ar savu miljonu?”
“Apprecēšos, man būs māja, laba mašīna, nauda bankā, privāta pensija. Un tad mēs abi ar sievu brauksim uz Eiropu un Ameriku. Tagad jau visi brauc uz Eiropu vai Ameriku.”
“Dzīvot?”
“Nē taču, apskatīties.”
“Bet ko tieši tu gribētu redzēt Eiropā?”
Sunils mazliet apjūk, šķiet, viņš atrodas ģeogrāfijas eksāmenā. Interesanti, ko viņš nosauks? Romas Kolizeju? Atēnu Akropoli? Ķelnes Domu? Luvru? Varbūt Londonas Harrods?
Sunila atbilde pieliek punktu mūsu diskusijai politiskajā ekonomijā: “Es gribētu redzēt mežu.”
P. S. 2010. gada 15. martā šo rindu autors noīrēja laivu Varanasi centrā un ar divu laivinieku palīdzību aizīrās divus kilometrus augšup pa straumi, līdz vietai, kur Gangā vairs neieplūst pilsētas notekūdeņu straumes. Brīnumainā kārtā ūdens šeit bija tikpat dzidrs kā Daugavā pie Rīgas. Atradis peldei piemērotu sēkli, es pavadīju ūdenī minūtes desmit. Vienīgās sekas šai šķietami neprātīgajai rīcībai – dažu stundu laikā es atbrīvojos no atvēsinātā vilciena vagonā saķertām iesnām.