Nekur Indijā

Pirmo reizi es viņus sastapu pirms deviņiem gadiem vilcienā Varanasi–Puri. Jaunu sieviešu kompānija virzījās cauri “sleeper” klases guļamvagonam, lūgdama dāvanas un piedāvādama pazīlēt “uz rokas”. Mana pirmā reakcija bija – čigānietes. Šī pasaulē izklīdusī tauta šodien joprojām dzīvo arī savā pirmdzimtenē Indijā.
Daži pasažieri pasniedza sīknaudu un pat pārmija dažus jokus ar neparasto kompāniju. Vijīgas kustības, laipni smaidi, gari, ar kokosriekstu eļļu ieziesti un samteņu ziediem izrotāti mati. Paspēju ievērot, ka atšķirībā no citiem Indijas ubagiem šajās sievietēs nebija ne vēsts no pazemīgā “lūdzēja kompleksa”. Viņu izturēšanās drīzāk pauda pašapzinību, pat bravūru.
Pēc minūtēm piecpadsmit man ievajadzējās uz tualeti. Vagona tamburā atklājās pārsteidzoša aina – viena no “čigānietēm” gulēja uz kartona, kas izklāts uz grīdas, pārējās par kaut ko nikni strīdējās. Guļošajam cilvēkam noslīdējušušais sari atsedza spalvainu kāju. Tikai tagad es pamanīju, ka “dāmām” cauri nevīžīgi uzliktajam grimam cauri spiežas bārdas rugāji, bet elkoņos saliektajās rokās iezīmējas pavisam vīrišķīgu muskuļu aprises. Tātad patiesībā šīs “čigānietes” bija sieviešu drānās ģērbušies vīrieši!
Man radās milzums jautājumu. Kas ir šie neparastie cilvēki? Un kāpēc pārējie pasažieri viņiem nepievērsa īpašu uzmanību, ko viņi neapšaubāmi bija pelnījuši? Viena lieta mani sevišķi izbrīnīja – kāpēc mans kaimiņš šiem diedelniekiem iedeva desmit rūpijas? Pirms pāris stundām viņš nolasīja veselu lekciju, jo es kādai sievietei (viņa lūdza naudu sava vīra ārstēšanai, ko it kā apliecināja laminātā rūpīgi iestrādāta ārsta izziņas kopija) pasniedzu monētu: “Vai tad jūs nepamanījāt, no kādas drānas bija šūts viņas sari? No dārgas! Un zelta aproce uz rokas?”
Šoreiz atbilde bija pavisam skopa: “Šie cilvēki ģērbjas kā sievietes.” “
Vai tad tas palīdz ubagot?”
“Nē, viņi jau nemaz nav ubagi. Patiesībā viņi nav ne vīrieši, ne sievietes. Viņi ir hidžras.”

Ar laiku es viņus iemācījos pamanīt raibajā Indijas pilsētu pūlī – vismaz tā man šķita. Steidzīgā, indiešu sievietēm neraksturīgā gaita, šaurie gurni, izaicinošais acu skatiens. Tikai vēlāk sapratu, ka īstu hidžru nezinātājs tomēr nespētu atšķirt no parastas sievietes.

Rietumos par Indijas hidžrām ieinteresējās samērā vēlu – tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Šodien, šķiet, nav neviena ilustrētā žurnāla, kurš kaut reizi nebūtu veltījis hidžrām vismaz fotoreportāžu. Parādījās neskaitāmas zinātniskās publikācijas, no kurām pazīstamākā ir Ņujorkas universitātes antropoloģijas profesores Serenas Nandas monogrāfija “Ne vīrieši, ne sievietes.” [1. Serena Nanda, Neither Man nor Woman, The Hijras of India, Belmont, CA, USA: Wadsworth Publishing Company, 1999.]

Šī indiešu izcelsmes pētniece pati gadiem ilgi dzīvojusi līdzās hidžrām Indijas ziemeļu pilsētās. Vairākums indiešu ir pārliecināti, ka hidžras ir “trešais dzimums”, proti – viņi ir “ne vīrieši, ne sievietes” jeb hermafrodīti, ka “viņi ir tādi jau kopš dzimšanas”, jo “Dievs viņus tādus radījis”. Tomēr hermafrodīti piedzimst reti, bet Indijā, pēc aptuvena vērtējuma, organizētās kopienās vien dzīvo vismaz 50 000 hidžru, galvenokārt lielpilsētās – Bombejā, Deli, Kalkutā un Madrasā. Bet kas tad viņi ir?

Hidžra – tas nav tikai vīrietis, kurš cenšas ģērbties un uzvesties kā sieviete. Viena no būtiskām hidžras pazīmēm ir cieša saistība ar pašu hidžru kopienu, dzīve tajā, sekošana un paklausība garīgajam skolotājam – guru. Identitāšu spektrs ir visplašākais – no homoseksuālām prostitūtām – transvestītiem, kuri izmanto hidžru kopienu par līdzekli naudas pelnīšanai, līdz kastrētiem askētiem, kuri visu mūžu pavada meditācijās vai izpilda reliģiskas ceremonijas templī. Starp šīm divām galējībām pastāv vismaz desmit variāciju. Pievienošanās kopienai ir brīvprātīga un parasti notiek jau pusaudža vecumā, kad cilvēks jūt iekšēju aicinājumu kļūt par hidžru. Pirmkārt, tie ir transseksuāļi – vīrieši, kas jūtas “piedzimuši ne savā īstajā ķermenī”. Otrkārt, tie ir hermafrodīti. Šādus bērnus vecāki nereti nodod audzināšanai hidžru kopienai jau dažu gadu vecumā, jo zēnu ar neattīstītiem dzimumorgāniem tāpat nebūs iespējams izprecināt bez krāpšanās un vēlāka skandāla. Tomēr visizplatītākais iemesls, kāpēc jauni vīrieši kļūst par hidžrām, ir diezgan prozaisks – impotence. Pēc uzņemšanas kopienā hidžra pieņem citu (nu jau sievietes) vārdu, audzē garus matus, sāk tērpties un uzvesties kā sieviete. Hidžras dzīvo nelielās komūnās ar kopīgu mājsaimniecību.

Komūnu vada autoritāti ieguvis hidžra – guru. Jaunie hidžras iegūst mācekļa statusu un sākumā izpilda visvienkāršākos darbus – tīra mājokli, gatavo ēst, mazgā veļu, iet uz tirgu, dažkārt arī pelna naudu ar prostitūciju. Par nepaklausību vai disciplīnas pārkāpšanu draud sodi – no papildus darba pienākumu uzlikšanas līdz tādiem kā matu nogriešana vai pat izraidīšana no kopienas. Arī mazgāšanās vai pārģērbšanās laikā nejauši novērota erekcija var būt par iemeslu mācekļa izraidīšanai. Cilvēkam, kurš ir spējīgs stāties seksuālās attiecībās ar sievieti un radīt pēcnācējus, nav morāla attaisnojuma atrasties hidžru kopienā. Kļūt par guru un vadīt hidžru komūnu drīkst tikai “īsts” hidžra – hermafrodīts vai tāds, kurš veicis kastrācijas operāciju jeb “atdzimis”, kā to sauc paši hidžras. Dažkārt lēmums veikt kastrāciju cilvēkā briest gadiem, pat gadu desmitiem. Lai kļūtu par pilvērtīgu hidžru, nepietiek ar kastrāciju tās tradicionālajā izpratnē, proti – tikai ar sēklinieku nogriešanu vien, kā to dara harēma einuhiem.Tā nav arī Rietumos un Austrumāzijā pazīstamā dzimuma maiņas operācija, kuras mērķis (kombinācijā ar hormonu terapiju un plastisko ķirurģiju) ir radīt sievieti vai vīrieti ar mākslīgu vagīnu vai dzimumlocekli. Šim nolūkam, veidojot jaunos dzimumorgānus, “pārstāda” erotiski jutīgus ādas gabaliņus. Piemēram, no dzimumlocekļa galviņas veido jauno vagīnu un otrādi.Kastrācijas operāciju, kas ir sāpīga un riskanta, parasti veic pieredzējuši hidžras mājas apstākļos, un tās laikā pilnībā amputē gan sēkliniekus, gan dzimumlocekli. Operācija ir arī slepena, jo saskaņā ar Indijas likumdošanu cilvēka kastrācija ir pretlikumīga un krimināli sodāma rīcība (tajā pašā laikā Indijas valdība popularizē vīriešu sterilizāciju). Atkopšanās periods parasti ilgst četrdesmit dienas. Šajā laikā slimnieks dzīvo hidžru kopienā, kas seko brūces sadzīšanai un gatavo vājiniekam īpašus ēdienus. Ļoti retos gadījumos cilvēks kastrācijas operāciju izdara pats sev un pilnīgā vienatnē. Šādu hidžru statuss ir gandrīz tikpat augsts kā dzimušiem hermafrodītiem.Katru gadu Indijā ierosina vairākus kriminālprocesus, kuros vecāki apsūdz hidžras sava dēla vardarbīgā kastrēšanā. Šādos gadījumos cietušais un viņa ģimene gan parasti samierinās ar notikušo un upuris paliek dzīvot hidžru kopienā. Lūk, ko internetā (http://www.bmezine.com/ritual/ A00227/rithijra.html) par sevi stāsta kāds jauns hidžra:“Mani sauc Kira, esmu 22 gadus vecs un dzīvoju Madrasā. 13 gadu vecumā mani kastrēja, un kopš tā laika es pelnu naudu kā prostitūta. Savulaik aizbēgu no mājām un ierados lielajā Pilsētā, lai sāktu jaunu dzīvi pilnīgi bez nekā. Tur sastapu dažus hidžras, viņi bija ļoti laipni un piedāvāja man naktsmājas. Pēc dažām nedēļām hidžras sarīkoja lielas svinības ar milzīgu daudzumu alkohola. Kad es sapratu, ka šī ballīte patiesībā ir manas kastrācijas atzīmēšana, jau bija par vēlu bēgt prom. Agri no rīta hidžras mani satvēra un aizveda uz kādu istabu mājas dziļumā. Viņi novilka man drēbes, nosēdināja krēslā, izpleta kājas un apmazgāja ar siltu ūdeni. Viens no viņiem, guru, sāka asināt nazi, otrs nosēja manu dzimumlocekli ar auklu. Tad kāds hidžra nostājās aiz krēsla un cieši satvēra manas rokas, lai es nevarētu aizsargāties. Pienāca guru un ar vienu vēzienu nogrieza manu locekli. Šajā brīdī es zaudēju samaņu. Vairs neatceros, vai man sāpēja un vai es šajā brīdī kliedzu. Viss ir aizmirsies.Atmodos tikai pēc divām dienām. Apskatīju kājstarpi – tur bija tukšums. Man nekas neatlika kā samierināties ar to, ka nekad vairs nebūšu vīrietis. Vēlāk sāku lietot hormonu preparātus, un pamazām mans ķermenis ieguva sievišķīgas formas. Sākumā nebija viegli iemācīties uzvesties kā meitenei, kā nekā veselus trīspadsmit gadus biju zēns. Tagad, pēc deviņiem gadiem, es pat neatceros, kā tas ir – būt zēnam un čurāt stāvus.”

Tieši kastrācijas operācija impotento, indiešu acīs nekam nederīgo vīrieti pārvērš atjaunotā, spēcīgā, ar maģiskām spējām apveltītā būtnē. “Atdzimušā” klātbūtne ir obligāta ceremonijās, kurās hidžras sniedz viņiem piemītošās svētības. Viens no šādiem hidžru “pienākumiem” ir dziedāšana un dejošana jaundzimuša zēna mājās. Repertuārs parasti ir tautas mūzika un dziesmas no populārām indiešu kinofilmām. Šīs ceremonijas laikā hidžras rituāli apskata zēna dzimumorgānus un apstiprina, ka puika ir īsts vīrietis, tātad ar viņu “viss ir kārtībā”, viņš “nav mūsējais”. Pēc tam seko īpaša hidžras sniegta svētība, kas zēnam nodrošina vīriešu kārtas pēcnācējus. Aizejot hidžras saņem dāvanas – rīsus, dārzeņus, saldumus, kādu drānas gabalu un naudu. Ziemeļindijā hidžras aicina arī kāzās. Parasti tas notiek nākamajā dienā pēc oficiālās laulību ceremonijas, kad svinības vēl turpinās pilnā sparā un viesi nav izklīduši. Arī kāzās hidžras dzied, dejo un dod savu svētību jaunajam pārim dēla dzimšanai. Tomēr konservatīvas ģimenes neļauj līgavai pašai piedalīties šajā svinību daļā, viņa spiesta vērot ceremoniju caur aizkaru spraugu. Pastāv ticējums, ka pēc tiešas jaunās līgavas saskares ar hidžru tā dzemdēs hermafrodītu zēnu. Nereti hidžras ierodas kāzu namā neaicināti jeb “iet čigānos”, kā to dara Latvijā. Ja kāziniekiem rodas aizdomas, ka nelūgto ciemiņu vidū nav neviena kastrāta, viņi var likt hidžrām pacelt sari un parādīt dzimumorgānus. Tas gan notiek reti, jo indieši ļoti baidās no hidžru lāstiem. Serenai Andai kāds hidžra stāstījis: “Dažkārt uz ielas cilvēki mani aizskar un apsaukā. Tādos brīžos es vispirms jautāju Dievam: “Kāpēc gan tu mani esi radījis šādu!” Bet tad saņemos un dodu pretī: “Pazūdi no manām acīm, kaut tava māte vai māsa, vai sieva, vai meita dzemdētu tādu pašu radību kā es! Tad tu atcerēsies mani, nabaga hidžru!”” Vai ikkatrs indietis ir vismaz dzirdējis par kādu gadījumu, kad šie lāsti patiešām piepildās. Viens no populārākajiem, ko pazīst visa Indija, ir stāsts par hidžru – bezbiļetnieku, kurš ar savas burvestības spēku esot apturējis vilcienu pēc tam, kad kontrolieris licis viņam izkāpt. Tāpēc hidžras šodien Indijas vilcienos drīkst braukt bez biļetes lētajā “sleeper” (kas atbilst padomju laiku “plackartniekam”) klasē. Pareizāk sakot, viņi to nedrīkst, bet kontrolieri izliekas hidžras nemanām. Indieši arī tic, ka hidžra spēj izsaukt lietu sausuma laikā. Iespējams, tieši bailēs saņemt nolādējumu pat mans skopais vilciena kaimiņš hidžrām tomēr iedeva naudu.

Pievienošanās hidžru kopienai garantē kaut nelielu, bet stabilu ienākumu cilvēkam, kurš savas impotences dēļ nekad nebūtu apprecējies un mūža nogalē, iespējams, kļūtu par slogu brāļu vai māsu bērnu ģimenēm. Uzstāšanās kāzās vai jaundzimuša zēna mājās ir visprestižākā un reizē arī visienesīgākā nodarbošanās. Tomēr tā prasa upurus, jo pilvērtīgu svētību spēj dot tikai kastrāts. Lai rastu iespēju nopelnīt, indieši gan ir gatavi iet vēl tālāk – es pats esmu redzējis kādā Deli ielā ubagojošu, speciāli sakropļotu meitenīti ar mezglā sasietu roku. Daži hidžras nodarbojas ar savdabīgu reketu – “bakšiša” izspiešanu no veikaliem. Bombejas centrā šī bakšiša nodeva svārstās no dažām rūpijām (saldumu kiosks) līdz vairākiem simtiem (alkohola veikals) nedēļā. Daļa hidžru nodarbojas arī ar homoseksuālo prostitūciju jeb “sex work”, kā to sauc Indijā. Parasti tas notiek pēc kopienas vecākā rīkojuma, un gandrīz visa šādā ceļā nopelnītā nauda nonāk guru vai visas kopienas rīcībā.

Kopiena arī palīdz izdzīvot cilvēkam, kuram pēc nelegālās kastrācijas operācijas var rasties grūtības ar identitātes pierādīšanu iespējamā saskarē ar policiju vai valsts iestādēm – Indijā personas dzimumu ieraksta pat vilciena biļetē. Tomēr šādas problēmas gadoties diezgan reti. Indija joprojām ir vieta, kur var noslēpties, pat pazust šī vārda vistiešākajā nozīmē. Piemēram, viesnīcās uzrādot datorā samaketētu pases kopiju, aizbildinoties, ka oriģinālais dokuments pagaidām atrodas Bangladešas vēstniecībā. Klīst leģenda, ka Goa pludmalē jau vairāk nekā desmit gadus mitinās kāds pa pusei jucis šveicietis. Viņš iztiek no tā, ka cep ar marihuānu pildītus keksiņus un tirgo tos tūristiem. Visi zina, ka viņam nav pases (tā ir nozagta), ka vīza sen jau ir beigusies. Un tomēr varas iestādes par viņu neliekas ne zinis. Indieši vienlaikus nicina un ciena hidžras, pat baidās no viņiem. Hidžras nespēj realizēt vienu no augstākajiem, ja ne galvenajiem katra indieša dzīves mērķiem – radīt vīriešu kārtas pēcnācēju. Tomēr hidžrām Indijā ir tūkstošiem gadu ilga vēsture, nesaraujami saistīta ar hinduisma reliģiju. Hindu dievības bieži tērpjas pretējā dzimuma drānās, maina dzimumu, parādās kā bezdzimuma vai divdzimuma būtnes. Viena no Šivas manifestācijām ir androgīns. Cits mīts vēsta, ka Šiva esot nogriezis savu dzimumlocekli un metis to uz Zemi, tā apliecinot varu pār pasauli. Tieši tāpēc Šivu parasti pielūdz kā fallisko simbolu – lingamu. Līdzīgi “atdzimušais” hidžra pēc kastrācijas kļūst par ko līdzīgu reliģiskam askētam un iegūst maģiskās, auglību veicinošās spējas. Taču, kā jau minēts, tas netraucē dažiem “askētiem” piepelnīties ar prostitūciju. Kultūras telpa, kurā dzīvo hidžras, nepazīst Rietumu melnbalto iedalījumu: dvēsele–miesa, vīrišķais–sievišķais, homoseksuāls–heteroseksuāls.

Hinduistu reliģijai piederoši hidžras īpaši godina Baučara Mata – dievību, kuras galvenais templis atrodas Šankalpūras pilsētā Gudžaratas štatā. Šajā un citos dievības tempļos kalpotāju vidū ir arī daudzi hidžras. Baučara Mata kastrējusi savu vīru pēc tam, kad atklājusi, ka tas vakaros dodas uz mežu un tur “uzvedas kā sieviete”.

Dievības tempļus iecienījuši arī musulmaņu izcelmes hidžras. Savukārt hindu hidžras nereti svin musulmaņu svētkus, ievēro Ramadanu un pat konvertējas islāmā. Pretējs process – pāreja hinduismā – gan nav iespējams principā, šajā reliģijā ir jāpiedzimst. Līdzīgi musulmaņiem hindu hidžras pēc nāves nevis sadedzina, bet gan apglabā zemē. Pētnieki šo Indijā nereti konfliktējošo reliģiju – hinduisma un islāma – savdabīgo mijiedarbību hidžru kopienā skaidro ar pustūkstoti (13.– 18. gs.) gadu ilgās musulmaņu valdīšanas iespaidu Ziemeļindijā, kad hidžras līdzās harēmu einuhiem baudīja īpašas labvēlības statusu un bieži kalpoja galmā. Arī pašam vārdam “hidžra” ir urdu (šajā valodā šodien runā ap 100 miljonu lielā Indijas musulmaņu kopiena) izcelsme – ar vienu no nozīmēm “nekur”.

Šī gada marta sākumā biju plānojis dažas dienas pavadīt Bombejā. Šajā 18 miljonu megapolē dzīvo Indijas vislielākā hidžru kopiena. Bet kā viņus atrast? Man izpalīdzēja dānis Jans, kuru es sastapu Keralā, Vižinamas ciemā, palmu ieskautajā Coconut beach līča ielokā. Jans šeit īrēja nelielu mājiņu. Bijušais futbola treneris nu jau gadus desmit ziemas pavada Indijas dienvidos. “Protams, hidžras Bombejā ir, bet dažās dienās viņus var arī nesastapt. Tu droši vien apmetīsies centrā, Kolabas rajonā pie Grand Road, visi tūristi tur paliek. Vienu dienu nedēļā daži hidžras apstaigā Grand Road veikalus, ievāc bakšišu. Bet ir kāds cilvēks, kurš tev palīdzēs. Viņu sauc Surešs.”

Surešu es satieku Jana norādītajā vietā – skvērā blakus viesnīcai Taj Mahal. Surešam ir divdesmit pieci gadi. Viņš ir bezpajumtnieks un formāli arī bezdarbnieks. Tiesa gan, pēc “bomža” Surešs neizskatās. Glīti apgriezti mati, tīras drēbes, laba angļu valoda. Kopā ar viņu ir sieva Lalita ar trīs mēnešus veco dēliņu uz rokām.

Nakti kuplā ģimene – Surešs, Lalita, viņu meita, divi dēli, sievasmāte un no laukiem iebraukušais Sureša brālēns – pārguļ Bombejas nomalē uz ielas. Rītos Surešs un Lalita dodas uz pilsētas centru, uz Indijas vārtiem – grandiozu trimfa arku okeāna krastā, celtu par godu karaļa Džordža V Indijas apciemojumam 1911. gadā. Tur viņš piedāvā tūristiem savus gida pakalpojumus, bet sieva pārdod ziedu vītnes, kas patiesībā ir savdabīga ubagošana. Vakarā viņi dodas uz netālo publisko tualeti, kur iekārtotas arī dušas. Katru dienu līdzi ir cits bērns, lai tādā veidā pēc kārtas visi varētu nomazgāties. Sievasmāte braucot uz pilsētas centru reizi nedēļā. Agrāk viņi esot gulējuši tepat Kolabā, bet policija to vairs neatļaujot. Surešs pat vairākas reizes esot piekauts.

“Saproti, viņi ar mums var darīt, ko vien grib. Mēs esam no zemas, ļoti zemas kastas.” Sīkāk es Surešu neiztaujāju. Man šķiet, viņš varētu būt nepieskaramais – cilvēks bez kastas. Surešs labi zinot vietas, kur var sastapt “vīriešus sieviešu drēbēs”. Nākamajā rītā mēs dodamies uz Muulana Shaukat Ali Road. Tas ir musulmaņu apdzīvots rajons ar izkārtnēm urdu valodā, mošeju Jammia Quadria Ashrafya un restorānu Javeel. Plakāts vēsta, ka šeit var nobaudīt Muslim Food Only. Restorāna priekšā uz trotuāra sēž hidžras – ap divdesmit cilvēku liela grupa. Neviens par viņiem īpaši neinteresējas. Kāds vecāks vīrs pavaicā ceļu, no tuvējā veikala iznāk kāds puišelis un lūdz samainīt naudu. Protams, viņu izskats un uzvedības manieres šķiet dīvainas un pat mazliet (bet tikai mazliet) izaicinošas.

“Par ko viņi runā?” es jautāju Surešam.
“Ne par ko. Strīdas, kur labāk iet, kur dziedāt, kam prasīt naudu. Īstenībā es ne visu saprotu, jo viņi lieto savu īpašo žargonu.” Beidzot es saņemu dūšu un griežos pie gados vecākā hidžras:
“Vai drīkstu jūs nofotografēt?”
“Naudu!”
Simt rūpiju banknote nozūd sari ielokos. Fotomodeļi sakārto apģērbu, matus un tad atļauj man pāris reižu noklikšķināt kameras slēdzi. Kāds hidžra izvelk stabuli, parādās mazas bundziņas un zvārguļi. Pamazām ap mums sapulcējas vairāki desmiti ziņkārīgo. Nav gan skaidrs, uz ko viņi vairāk skatās – uz mani vai sari tērptajiem vīriešiem. Komentāri, saucieni un piezīmes kļūst aizvien skaļākas. Pēkšņi viena no “dāmām” paceļ sari malu, iepleš kājas un nodemonstrē ziņkārīgajam pūlim savu dzimumlocekli. Cilvēki smejas. No Javeel izskrien bārdainis tradicionālajā musulmaņu apģērbā un nikni uzbļauj sēdošajiem. Kaut arī nepārprotami tieši es esmu visa notiekošā cēlonis, mani viņš demonstratīvi cenšas neievērot, pat neieskatās man acīs. Lamādamies un spļaudīdamies, hidžras slinki pieceļas un dodas uz netālo svēriņu.

Mēs dodamies uz netālo Patthe Bapurao Road. Tā ir prostitūtu iela, kur sekss nopērkams par trīs dolāriem. Gandrīz visās ēkās pirmajos stāvos iekārtoti mazi kabinetiņi, kas ir dzīvojamās un vienlaicīgi arī “darba” istabas. No ielas tās atdala vienīgi aizkars. Neaizņemtajām istabām šie priekškari ir atvērti un atklāj kaut ko līdzīgu miniatūrai skatuvei: uz sliekšņa stāvoša jauna sieviete un gulta, zem kuras ložņā bērni. Bet Surešs ved mani vēl tālāk uz kādu sānu ielu – Dewal Bhavan Bapti Road. Šeit dzīvo daudzi hidžras – viņus var manīt kafejnīcās, veikaliņos, daži sēž uz durvju priekšā izliktām pītām lāviņām un vēro garāmgājējus. Viens no viņiem māj ar roku, nepārprotami aicinot pie sevis.

“Mani sauc Ramba. Es nāku no Indijas dienvidiem, no Kānčipuramas pilsētas Tamilnadu štatā. Šogad apritēs vienpadsmit gadi, kopš dzīvoju Bombejā. Uzstājos kāzās un strādāju arī šeit. Man ir speciāla viesu istaba otrajā stāvā.”

Ja Rambu ievērotu uz ielas, es viņu noturētu par sievieti. Nenosakāma vecuma (starp divdesmit pieci un trīsdesmit pieci), krāsotām lūpām, mazliet patukla. Labsirdīgs un reizē viltīgs skatiens. Es ielūkojos Rambas istabā. Tās vienā stūrī blakus izlietnei uz galda novietots prīmuss un elektriskā tējkanna. Otrā istabas galā pie gultas atrodas televizors, spogulis, tualetes galdiņš, neskaitāmi kosmētikas piederumi. Istabā valda perfekta tīrība, milzīgs kontrasts ar piedrazoto ielu. Pie ziediem izrotātā mājas altāra kūp smaržkociņš. Blakus spogulim sēž divi pavisam jauni hidžras un pin viens otram matus. Šķiet, viņiem vēl nav pat astoņpadsmit gadu.

Ramba mani iztaujā par ģimeni, par vietām, kuras esmu redzējis Indijā. Mēs pļāpājam par vasaras karstumu, kas jau tuvojas Bombejai, par dārzeņu cenām, kas augot vai katru dienu, un cilvēkiem, kuri kļūstot aizvien skopāki. Es uzņemu dažus fotoattēlus. Negaidīti no istabas iznāk viens no “jaunajiem” un palūdz, vai es nevarētu nofotografēt arī viņu. Ramba laipni, bet stingri pasaka dažus vārdus, un nerātnis steidzīgi iebēg atpakaļ istabā. Vismaz vienu es tagad zinu – Ramba ir īsts hidžra, kastrāts, guru, kurš drīkst izrīkot savus mācekļus.

“Ja vēlaties, atnāciet rīt, varēsiet uzņemt vēl citas fotogrāfijas. Es būšu jums pilnīgi atvērta. [2. ''I will be fully and com­pletely open for You” – tieši tā viņš teica ap­bu­roši ko­miskajā in­diešu an­gļu valodā. ] Bet šodien esmu aizņemta, man nāk klients. Ņemiet šo lapiņu ar manu e–pasta adresi un mobilo telefonu.”
“Ko jūs ar to domājat – es būšu jums pilnīgi atvērta?” Man galvā jau zīmējas pornogrāfiskas ainas.
“Tas nozīmē – būšu pavisam bez apģērba.”
Es uzdāvinu Rambai simt rūpijas “tējai” (par fotografēšanu viņa man naudu neprasa) un atvados, labi zinot, ka diezin vai rīt šeit atgriezīšos. Surešs uz šo rajonu braucot pāris reizes gadā – bet tikai, lai pastaigātos un izdzertu pudeli alus kādā no “sieviešu ielas” bāriem.

“Bet kas tie ir par cilvēkiem, kuri vēlas ar viņiem gulēt? Vai tādi, kuriem patīk nevis sievietes, bet vīrieši?” Es nelietoju vārdu “gejs” vai “homoseksuālis”, jo labi apzinos, ka Surešs šos vārdus nepazīst.
“Nāk arī tādi, bet vispār parasti cilvēki. Pārsvarā precēti vīrieši.”
“Bet kāpēc tad viņi neiet uz “sieviešu ielu”?”
“Viņas taču visas ir slimas un briesmīgi novazātas! Vai tad Ramba nav skaistāka par jebkuru no viņām?”
Pirmajā brīdī man šķiet, ka Surešs jokojas. Bet nē – viņa seja pauž vislielāko nopietnību. Tā ir Indija! Šortos staigāt ir nepieklājīgi, bet gurnu apsējā – lūdzu. Kailums ir tabu, bet nav nekā vienkāršāka kā publiski kārtot dabiskās vajadzības. Indiešu filmās mīlētāju lūpas joprojām apstājas centimetra attālumā un nesaskaras.

Es atceros Saules templi Konarkā. Tā sienas noklātas ar skulptūrām, kas eiropiešu skatījumā ir vistīrākā pornogrāfija. Templi katru dienu apmeklē neskaitāmas skolēnu ekskursijas. Pusaudži klausās skolotājas stāstījumā, bet sejās nevar saskatīt ne mazākās emocijas, šķiet, viņi aplūko herbārija lapas. Ķiķināšana un rādīšana ar pirkstiem sāksies vēlāk, kad puišeļi pamanīs eiropiešu meitenes apspīlētos šortos.

Nonāku arī Orisas štata Puri pilsētā, kur atrodas viena no ievērojamākajām hinduistu svētvietām – Džaganavata jeb Visuma valdnieka templis. To ielenc milzīgas cilvēku masas – svētceļnieki, priesteri, ubagi, tirgoņi, policisti. Lepras slimnieki uz koka ratiņiem, ar strupiem stumbeņiem nopuvušo plaukstu un kāju pēdu vietā. Krievu krišnaīti, kuri ir sašutuši par to, ka viņus atšķirībā no īstiem hinduistiem neielaiž templī.

Uz ielas mani uzrunā kāds vīrietis: “Vai vēlaties apskatīt templi? Vakarā kādu pusstundu pirms vārtu slēgšanas tas būtu izdarāms. Slepeni un par naudu – 300 rūpijas. Ak, nē? Jūs smēķējat hašišu? Šeit tas ir ļoti lēts! Jūs nesmēķējat? Varbūt meiteni? Lielu, mazu? Varbūt zēnu? Lielu, mazu? Nē? Paklau, tad man ir kaut kas ļoti speciāls tieši jums – ladyboy!”
Es sarosos: “Vai hidžra?”
“Oho, jūs pazīstat hidžras! Nē, nē, šie ladyboys tikai ģērbjas kā sievietes, bet īstenībā viņi ir skaisti jaunekļi un īsti vīrieši. Dažreiz ladyboys dejo šajā templī.”
Jau vēlāk Serenas Nandas grāmatā izlasīju, ka kādas hinduistu sektas locekļi – Šivas sekotāji, kuri īpaši iecienījuši Džaganavata templi, reliģisko ceremoniju laikā atdodas šiem ladyboys.