Dronu karotāja grēksūdze

No Nevadas tuksnesī paslēptās būdas tumsas viņš vēroja, kā kaut kur Afganistānā pa zemesceļu lēni soļo trīs vīrieši. Būdas tempera­tūra tika uzturēta nemainīgi vēsa (precīzi 20 °C), un vienīgais gaismas avots tās iekšienē bija monitori. Gaisā jautās rēgaina sastāvējušos sviedru un cigarešu dūmu smaka. Pults monitori rādīja ziemas vidus ainavu Afganistānas austrumu provincē Konarā: brūni pelēka toņu gamma, nopļautu labības lauku rugāji, tumši meži Hindukuša klinšainajā piekājē. Viņš lika kamerai pietuvināt iespējamo nemiernieku attēlu; visi bija ģērbušies tradicionālajos šalvaros un kamizā: platās biksēs un garā kreklā. Neko citu viņš par šiem cilvēkiem nezināja – ne viņu vārdus, ne domas, ne kādu no tūkstošiem viņu dzīves ikdienišķo un būtisko detaļu.

Viņam teica, ka, pār plecu pārliktas, vīrieši nes šautenes, taču tikpat labi tās varēja būt ganu kūjas. Un tomēr norādījums, kas kaut kur “no augšas” pa noslēpumainu komandķēdi nonāca līdz viņa austiņām, bija nepārprotams: apstiprināta ieroču klātbūtne. Viņš pārslēdzās no redzamā spektra – “dienasgaismas TV” blāvajiem pelēkajiem un brūnajiem toņiem – uz infrasarkanās kameras asajiem kontrastiem, un nemiernieku “siltuma paraksts” parādījās kā spokaini balti apveidi uz vēsās melnās zemes fona. Viņam aiz muguras nostājās drošības novērotājs, kura uzdevums bija pārliecināties, ka “ieroču palaišana” notiek stingri pēc noteikumiem. Sekoja gara mutiska jautājumu un atbilžu virkne; viņa lāzertēmēklis fokusējās uz abiem priekšā ejošajiem vīriešiem. Sākās atpakaļskaitīšana – trīs... divi... viens... –, un tad izskanēja sausā frāze:

– Palaist raķeti.

12 000 km tālumā uzzibsnīja un atdzīvojās Hellfire raķete. Atdalījusies no pamatnes, tā dažu sekunžu laikā sasniedza virsskaņas ātrumu.

Tumšajā, vēsajā būcenī tuksneša vidū valdīja klusums – ja neskaita aparatūras dūkoņu.

Viņš nenolaida tēmēkļa lāzeru no abiem priekšāgājējiem un vērās monitorā tik cieši, ka sāka saskatīt katru atsevišķo pikseli – mirguļojošu puantilistisku punktu, izrautu no kopējā attēla, kura daļiņai tam it kā vajadzēja būt. Laiks kļuva gandrīz elastīgs; sekundes izstiepās un palēninājās kā dīvainā elektroniskā elles priekškambarī. Pēkšņi tas, kurš bija atpalicis, šķiet, kaut ko sadzirdēja un metās skriet, lai panāktu abus pārējos. Tad ekrānu izgaismoja baltas liesmas – apžilbinošas un klusas kā fotoaparāta zibspuldze. Pirmās pakāpes pilots Brendons Braients nemirkšķinot noraudzījās infrasarkanā attēla balti kvēlojošajās skaidrajās kontūrās. Viņš to atceras vēl šodien, kaut pagājuši vairāki gadi; šī aina iespiedusies viņa atmiņā kā foto negatīvs:

– Dūmi izklīst, un ap krāteri mētājas abu pirmo gājēju gabali. Trešais ir gabaliņu tālāk; viņam virs ceļa norauta labā kāja. Viņš to saķēris un vārtās pa zemi; no kājas šļācas asinis. Tās līst uz zemes un ir karstas. Viņa asinis ir karstas. Bet, saskaroties ar zemi, tās sāk atdzist. Peļķe strauji atdziest. Viņš mira ilgi. Es sēdēju un noskatījos. Es vēroju, kā viņš manu acu priekšā saplūst ar zemi, uz kuras gulēja.

Brendonam Braientam tas bija pirmais šāviens. Bija 2007. gada sākums, dažas nedēļas pēc viņa divdesmit pirmās dzimšanas dienas, un Braients bija bezpilota lidaparātu (BPLA) sensoroperators, saīsināti saukts par sensoru, un dienēja ASV Gaisa spēku eskadrā, kas bija atbildīga par Predator droniem virs Irākas un Afganistānas. No 2006. gada viņa darba vieta bija bezpilota lidaparātu vadības stacija – metāla bezlogu kaste Nelisa Gaisa spēku bāzē, plašā asfalta laukumu un tehniskās apkopes angāru kompleksā pie pašas Lasvegasas robežas.

Vadības stacijā vienmēr bija tumšs, lai piloti varētu koncentrēties un veltīt visu uzmanību saviem MQ-1B Predator lidaparātiem, kas riņķoja 3 km augstumā virs Afganistānas lauku rajoniem. Braients sēdēja polsterētā pilota krēslā. Viņam bija cīkstoņa nelielais, bet muskuļotais augums, gludi noskūta galva un caururbjošs ledaini zilu acu skatiens, ko itin bieži mīkstināja plats smaids ar bedrītēm vaigos. Kā jau sensoram, viņa pienākums bija strādāt tandēmā ar lidaparāta pilotu, kurš sēdēja blakus krēslā. Pilots kontrolēja drona lidojuma manevrus, bet Braients pildīja lidaparāta acu funkciju, fokusējot tā kameras un nomērķējot tēmēkļa lāzeru. Kad pienāca laiks izšaut Hellfire raķeti, operācijā vajadzēja iesaistīties viņiem abiem: pilots nospieda palaišanas slēdzi, bet Braients bija atbildīgs par raķetes “aizvadīšanu līdz galapunktam”, ar lāzera palīdzību virzot augsti eksplozīvo kaujas galviņu līdz izraudzītajam mērķim. Abi bija ģērbušies zaļajos pilotu kombinezonos; tas ir bez mazākās ironijas iecerēts gaisa spēku mēģinājums turēties pie tradicionālās militārās etiķetes arī datorizētas karadarbības laikmetā.

Jau kopš pašiem pirmsākumiem dronu programma turēta lielā slepenībā; visa publiski pieejamā informācija par tās darbību pa kripatiņai vien savākta no stingri cenzētiem slepeniem ziņojumiem vai bruņoto spēku sabiedrisko attiecību darbinieku rūpīgi iestudētajām preses ekskursijām. Braients ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem ar personīgu BPLA operatora pieredzi, kuri piekrituši par to atklāti izteikties un aprakstīt pašu piedzīvoto. Lai gan tādus informācijas noplūdinātājus kā Čelsija Meninga un Edvards Snoudens viņš uzskata par varoņiem, kuri gatavi upurēties principu vārdā, Braients pats tomēr visai piesardzīgi izsakās par dažām sevišķi slepenām detaļām, kurām viņam bijusi dota piekļuve. Un tomēr var teikt, ka viņš pavēris priekškaru uz programmu, kas mūsu vārdā nogalinājusi tūkstošiem cilvēku.

Neraugoties uz prezidenta Obamas šogad doto solījumu ierobežot BPLA, pilnā sparā turpinājušies dronu uzlidojumi Pakistānā, Jemenā un Afganistānā. Ņemot vērā dronu milzīgo potenciālu un summas, kas ieguldītas to izstrādāšanā, BPLA arī tuvākajā nākotnē paliks mūsu stratēģijas centrā. (Līdz 2025. gadam BPLA būve būs izaugusi par 82 miljardus dolāru vērtu industriju ar vēl 100 000 darbavietu.) Vairums amerikāņu (pēc jaunākās pētniecības organizācijas Pew Research Center aptaujas datiem – 61%) atbalsta dronus kā iespēju pielietot ASV militāro spēku, neriskējot ar amerikāņu dzīvībām.

Un tomēr pati dronu (“tranu”) ideja vieš bažas. Tos pārāk viegli iztēloties kā visu mūsu tehnoloģisko baiļu iemiesojumu, kas uzjundī arvien pieaugošo sajūtu, ka ekrāni un kameras nolaupījuši kādu gabaliņu no mūsu dvēselēm – ka mēs nemanot esam iegrimuši atsvešinātības distopijā. Varbūt vēl ir par agru saprast, ko īsti droni nozīmē – kādu vēl neapzinātu morālu un ētisku slogu tie nes sev līdzi. Pat šo lidaparātu ārējais veidols asociējas ar kaut ko ļaunu: strupdeguna bezvaibstu konuss atgādina kādu aklu radību, kas pielāgojusies dzīvei tumsā.

Braientam iespēja runāt par bezpilota lidaparātiem kļuvusi par kaut ko līdzīgu grēksūdzes katarsei – par veidu, kā apzināt un saprast visu, kas redzēts un darīts tajos sešos gados, ko viņš pavadīja gaisa spēkos pilnīgi jaunas karadarbības formas eksperimentāla izmēģinājuma dalībnieka lomā.

Atskatoties pagātnē, var secināt, ka uz šo metāla būdiņu tuksnesī Braientu neaizveda nekas daudz vairāk par vienkāršu nejaušību. Viņu uzaudzināja vientuļā māte, trūcīga skolotāja no Montānas štata pilsētas Mizūlas. Pēc skolas jauneklim bija grūtības samaksāt par studijām Montānas Universitātē. 2005. gada vasarā, aizgājis draugam līdzi uz armijas jauniesaucamo reģistrācijas punktu, viņš ieklīda gaisa spēku birojā turpat blakus durvīs. Draugam uzmācās nelāga priekšnojauta, un viņš pēdējā brīdī nolēma tomēr nepieteikties, bet Braients jau bija parakstījis savus dokumentus. Pavisam drīz viņš jau atradās jauniesaukto apmācības nometnē un pašā svelmainās Teksasas vasaras vidū skrēja pa Leklenda Gaisa spēku bāzes teritoriju. Militārā hierarhija nebija gluži Braienta gaumē, taču visās spēju pārbaudēs viņš uzrādīja labus rezultātus un tika rekomendēts darbam izlūkošanā; viņu apmācīja par attēlu analītiķi. Braientam teica, ka viņš būšot kā “tie džeki, kas Džeimsam Bondam piegādā visu vajadzīgo informāciju”.

Vairums pilotu no viņa grupas tika norīkoti uz dronu programmu un devās mācīties uz Krīča Gaisa spēku bāzi, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Lasvegasas, vībotnēm aizauguša tuksneša ielenkumā. Braientam teica, ka viņi esot lielākā grupa, kāda jebkad uzņemta. Sensoroperatoru apmācības kurss ilga desmit mēnešus, un tam sekoja mācību manevri, kuru laikā jaunie piloti vadīja BPLA un raidīja uz tuksneša vidū uzslieto kartona pilsētu Hellfire raķetes bez lādiņa. Ar betonu piepildītās raķetes iztriecās cauri mācību laukumā izvietotajiem tanku un automašīnu vrakiem.

– Tas bija tikpat kā spēlēt “Dungeons & Dragons” (Pazemi un pūķus), – saka Braients. – Paripini metamo kauliņu un uzzini, vai esi trāpījis mērķī.

Viņa apmācības instruktors, kurš parasti stāvēja aiz muguras, mēdza skaļi skaitīt līdz raķetes triecienam un tad komentēt:

– Zlaukt! Visi pagalam!

Jau pēc dažiem mēnešiem Braients “aizgāja karā” un “lidoja” virs Irākas šī konflikta asiņainākajā posmā, kaut gan patiesībā neizbrauca ārpus Nevadas.

Pirmā diena jaunajā darbā bija arī pati ļaunākā. Drons pacēlās gaisā no Beledas gaisa bāzes, kas atrodas t.s. sunnītu trijstūrī, 80 km no Bagdādes. Instruktāžā pirms maiņas Braientam tika dots konkrēts un vienkāršs uzdevums: apsargāt amerikāņu spēkus, pildot “sargeņģeļa” lomu lidojumā virs hamviju (Humvee) karavānas. Viņam vajadzēja meklēt paštaisītus spridzekļus (Improvised Explosive Device, IED), reaģēt uz iespējamām nemiernieku aktivitātēm un citiem draudiem. Kad hamviju kolonna devās ceļā, Savienotajās Valstīs bija nakts, bet Irākā jau bija uzaususi diena.

No trīs kilometru augstuma Braients vēroja ceļu caur infrasarkano kameru. Satiksme bija mierīga. Viss likās normāli. Pēkšņi viņš pamanīja dīvainu apli, kas viegli mirguļoja uz ceļa virsmas fona. Nemiernieku vidū izplatīts IED izlikšanas paņēmiens ir apliet riepu ar benzīnu, nolikt uz ceļa un aizdedzināt, bet pēc tam uzrakt zem tās izkusušo ceļa segumu. Šāda spridzekļu izvietošanas tehnika atstāj viegli pamanāmu siltuma parakstu, kas saskatāms ar infrasarkano kameru. Braients, liels “Gredzenu pavēlnieka” cienītājs, jokoja, ka tas izskatoties pēc gailošās Saurona acs.

Braients parādīja aizdomīgo vietu pilotam, kurš piekrita, ka lieta ož pēc nepatikšanām. Taču, kad viņi mēģināja hamviju karavānu brīdināt, tas neizdevās. Mašīnās bija iedarbināti radio traucētāji, lai nobloķētu mobilā telefona signālus, ar kuru palīdzību mēdza no attāluma detonēt paštaisītos spridzekļus. BPLA apkalpes centieni bija veltīgi; tikpat labi viņi būtu varējuši kliegt uz monitoru. Braients un viņa pilots sazinājās ar savu lidojuma vadītāju, izmisīgi mēģinot kopīgiem spēkiem izdomāt veidu, kā tikt sadzirdētiem. Viņi drudžaini apmainījās ar grupas čata ziņojumiem; sarunai drīz vien pieslēdzās arī virkne augstākstāvošu komandieru ASV un Irākā. Gāja minūtes, un hamviju kolonna lēni tuvojās mirguļojošajam aplim. Braients, sirdij dauzoties, nenovērsa acis no ekrāna; viņš tik tikko uzdrošinājās elpot. Pirmais no hamvijiem pārripoja pāri “acij”.

– Nekas nenotiek, – stāsta Braients. – Un mēs jau gandrīz uzelpojam: varbūt tā bija kļūda? Man saka: vareni, ka pamanīji, bet labi gan, ka tas nebija tas, par ko tu to noturēji.

Viņš atceras, kā lēni izelpojis, jūtot, kā pamazām no ķermeņa aizplūst nervu spriedze.

– Un tad piebrauc otrā mašīna, un... bummm...

Uz monitora ekrāna uzplauka baltas liesmas zibsnis. Braients pietuvināja attēlu, cik vien varēja, drudžaini pārslēdzoties no infrasarkanās kameras uz dienasgaismas TV un atpakaļ un nemirkšķinot stindzinošās šausmās noraugoties, kā deg driskās saplosītais hamvijs. Viņa austiņās eksplodēja panikas pārņemtas balsis, kas sasaucās kaut kur uz zemes Irākā:

– Dirsā, kas tur notika? Mūsējie uzgāja gaisā!

Karavīri izmisīgi skraidīja šurpu turpu, pūloties izvilkt cilvēkus no dūmojošās lūžņu kaudzes. IED bija iedarbināts vai nu ar spiediena plāksni, vai ar tālvadību; radio traucētāji nekādi nebūtu varējuši sprādzienu novērst. Trīs karavīri bija smagi ievainoti, divi gāja bojā.

– Savu maiņu es pabeidzu kā trulā transā, – saka Braients. – Un pēc tā visa tu vienkārši dodies mājās. Neviens par notikušo nerunāja. Neviens nestāstīja, kā pēc tam juties – neko. Mums bija tāda kā vārdos neizteikta noruna par pieredzēto nekad nerunāt.

Darba temps metāla būdā sagrieza ar kājām gaisā Braienta priekšstatu par laiku. Viņš strādāja divpadsmit stundu maiņās, bieži vien – naktīs, sešas dienas nedēļā. Abos karos tolaik bija iestājušies grūti laiki, un gaisa spēki lielā mērā paļāvās uz savu jauno BPLA floti. Pielādēts Predator drons var palikt gaisā līdz astoņpadsmit stundām, un no pilotiem un sensoriem prasīja, lai viņi būtu gandrīz tikpat nenogurdināmi kā tehnika, kuru kontrolēja. (Braients apgalvo, ka pirmos četrus dienesta gadus nav varējis paņemt atvaļinājumu.) Pat mazās tuksneša būdiņas smaka Braientam krita uz nerviem. Hermētiski noslēgtajā vadības centrā gandrīz nepārtraukti kāds atradās (uz tualeti nevarēja tikt, kamēr tevi kāds nenomainīja), un gaisu pildīja cigarešu dūmu un sviedru smaka, ko pilnībā nespēja nomaskēt nekādi gaisa atsvaidzinātāji. Kāds garlaicības mākts pilots pat reiz esot aprēķinājis, cik pirdienu katrs pilotu krēsls varētu būt uzsūcis.

Lielākā daļa dronu apkalpes darba bija bezgalīga vērošana: vajadzēja pārbaudīt ceļus un riņķot ap bāzēm, pievēršot uzmanību katrai aizdomīgai rosībai. Ja gadījās “kontakta situācija” – apšaude vai zemes spēki, kas izsauc palīdzību –, Braienta BLPA dažu minūšu laikā bija klāt ar visu savu nāvējošo kravu. Taču parasti stundas aizritēja banālā jumtu, mūru iejoztu iekšpagalmu vai juceklīgas satiksmes pilnu krustojumu ainu migliņā. No vadības stacijas tumsas Braients noraudzījās, kā cilvēki otrā pasaules malā dodas savās ikdienas dzīves gaitās, neko nezinot par viņa visuredzošo klātbūtni kaut kur debesīs, augstu virs viņu galvām. Ja uzdevums bija novērot kādu “augstas vērtības mērķi”, viņš reizēm nedēļām ilgi kavējās pie vienas vienīgas mājas. Tā bija tāda lūriķa intimitāte. Viņš vēroja, kā viņa mērķi dzer tēju ar draugiem, rotaļājas ar bērniem vai uz jumta, kūņojoties zem segas, mīlējas ar savām sievām. Notika gan futbola mači, gan kāzas. Reiz Braients noskatījās, kā vīrietis iziet uz lauka un izkakājas; infrasarkanajā kamerā viņa atstātā čupa staroja spoži balta.

Braients izdomāja dažādas sīkas viltības, lai garās stundas pie vadības pults liktos tīkamākas: viņš slepus ienesa līdzi ātrās uzkodas, lāpīja savu uniformu un uz maiņām ar pilotu mēdza uz divdesmit minūtēm nolikties nosnausties. Viņš iemanījās lasīt grāmatas, vienlaikus turpinot vērot visus septiņus stacijas monitorus – ik pēc minūtes vai divām paceļot acis un tad atgriežoties pie lasīšanas. Braients izstrādāja veselu grāmatu sarakstu, kas drūmi sasaucās ar viņa nodarbošanos. Viņš izlasīja klasisko zinātniskās fantastikas antiutopiju “Endera spēle” – stāstu par bērniem, kuru vardarbības pilnās simulācijas spēles izrādās īsts karš. Tad sekoja Azimovs, kurš uzvedināja Braientu uz pārdomām par viņa Trim robottehnikas likumiem bezpilota lidaparātu un raķešu laikmetā. Robots nedrīkst ievainot cilvēku...

Sava darba pirmajos deviņos mēnešos Braients izšāva piecas reizes. Pēc katra uzlidojuma viņa pienākums bija vairākas mokošas stundas uzkavēties virs notikuma vietas, novērojot apkārtni “pēckaujas atskaitei”. Reizēm viņš redzēja, kā cilvēki savāc nogalināto mirstīgās atliekas un aiznes uz vietējo kapsētu vai novāc notikuma vietu, sametot ieročus upē. Reiz virs Irākas viņš sekoja kādam nemiernieku komandierim, kurš savā mašīnā izbrauca cauri ļaužu pārpildītam tirgus laukumam. Šis cilvēks apturēja auto ielas vidū, atvēra bagāžnieku un izvilka no turienes divas meitenes.

– Viņas bija sasietas un aizbāztām mutēm, – Braients saka. – Viņš lika viņām nomesties uz ceļiem, tad turpat ielas vidū nošāva un pameta. Cilvēki vienkārši noskatījās un pat nemēģināja iejaukties.

Kādu citu dienu Braients vēroja, kā vietējās varas ierēdnim lika nomesties uz ceļiem paša kapā, kur viņu pēc tam nošāva divi Taliban kaujinieki.

Pirmajos mēnešos Braients sevi reizēm pieķēra ļaujamies gandrīz sportiskam azartam, kad viņa eskadrā kādam izdevās “nenormāli kolosāls šāviens – situācijā, kad bija jāšauj uz sliktajiem, kurus vajadzēja novākt”. Bet pamazām viņa domās iezagās dziļi neviennozīmīga attieksme pret šo darbu. Bieži viņš prātoja, kāda gan ir dzīve šajās pilsētās un ciemos, virs kuriem kā vēja plūsmas nesti klijāni planē viņa bezpilota lidaparāti. Kā viņš pats justos, dzīvojot izlūkrobotu ēnā?

– Briesmīgi, – viņš tagad saka.

Bet sākumā viņš ticēja, ka šī misija tiešām ir būtiski svarīga – ka droni spēj ierobežot kara sagādātās ciešanas un pat glābt dzīvības. Kad šis priekšstats nonāca pretrunā ar visu to, ko viņš no sava trīs kilometru augstuma vēroja augstas izšķirtspējas monitorā, Braients centās šādas domas izmest no prāta. Ar laiku viņš atklāja, ka darbs viņu padara nejūtīgu; pārslēgt sevi uz šādu “zombija režīmu” bija tikpat viegli kā uzvilkt lidotāja kombinezonu.

Braienta otrais šāviens sekoja tikai dažas nedēļas pēc notikuma ar trim vīriem uz Konaras zemesceļa. Viņš todien strādāja pārī ar pilotu, kurš viņam nelikās īpaši simpātisks. Braientam bija dots uzdevums novērot māju, kurā, pēc izlūkdienesta ziņām, uzturējās kāda vērtīga persona – iespējams, Taliban komandieris vai ietekmīgs Al Qaeda sekotājs; konkrētāku informāciju viņam neviens nesniedza. Tā bija tipiska afgāņu kleķa būve; pa centrālo pagalmu klīda kazas un govis. Līdz nejēdzībai nogarlaikojušies, Braients ar pilotu stundām ilgi blenza uz galvenās ēkas stūri. Viņi pieņēma, ka mērķis nolicies pagulēt. Tad mieram pienāca gals.

– Mēs saņemam ziņu, ka vajadzēs šaut, – Braients stāsta. – Mēs izšausim un sagrausim ēku. Saņemta informācija, ka vajadzīgais tips ir tur iekšā.

BPLA komandai nekas sīkāk netika paskaidrots – ne kas ir mērķis, ne kāpēc viņam vajadzētu uzmest Hellfire raķeti. Braienta lāzers bija apstājies pie mājas stūra.

– Palaist raķeti.

Teritorijā ap ēku nekas nekustējās, ja neskaita spokaini mirgojošās govis un kazas. Braients truli vērās pikseļos. Tad, apmēram sešas sekundes pirms trieciena, viņš pamanīja pagalmā steidzīgu kustību.

– Ap stūri parādās neliela figūra – tā izskrien ārā, mājas priekšā. Un man izskatās, ka tas ir mazs bērnelis. Mazs cilvēciņš.

Braients kā sastindzis raudzījās monitorā.

– Seko milzīgs uzliesmojums, un pēkšņi nekāda cilvēka tur vairs nav.

Viņš paskatījās uz blakus sēdošo pilotu un pajautāja:

– Vai tev tas neizskatījās pēc bērna?

Viņi čatā uzrunāja izlūkdienesta novērotāju, kurš notiekošajam sekoja “kaut kur pasaulē” (varbūt Bagrāmā, bet varbūt Pentagonā – Braientam nebija ne jausmas), un jautāja, vai šāviena ceļā tikko nav izskrējis bērns.

– Un viņš atbild – atkārtota noskatīšanās liecina, ka tas bija suns.

Braients ar pilotu vēlreiz noskatījās šāvienu, ierakstītu 8 mm kasetē. Viņi to atkārtoja vēl un vēlreiz, noraugoties, kā ap stūri izskrien sīkā figūriņa. Braients bija pārliecināts, ka tas nav suns. Ja viņu rīcībā būtu bijušas vēl dažas sekundes, šāvienu varētu apturēt, ar lāzeru novirzot raķeti prom no ēkas. Braientam nebūtu bijis žēl izniekot 95 000 dolāru vērtu Hellfire, lai novērstu to, kas, viņaprāt, tikko bija noticis. Taču no oficiālās bruņoto spēku versijas viedokļa nekas ārkārtējs nebija novērots. Pilots bija “no tiem, kas ar vadību nestrīdas”. Tā nu viņa pēckaujas atskaitē bija norādīts tikai tas, ka ēka iznīcināta un vērtīgais mērķis likvidēts. Ziņojumā nebija ne vārda par suni vai kādu citu dzīvu būtni. Bērns, ja tas patiešām bija bērns, bija tikai infrasarkans rēgs.

Braienta tuvākā saskarsme ar “īstu” karadarbību – spridzekļiem ceļa malās un mīnmetēju apšaudi, ko nākas piedzīvot zemes spēku karavīriem, – sekoja viņa brīvprātīgajam lēmumam doties uz Irāku. 2007. gada svelmaino vasaru un rudeni viņš pavadīja Beledas lidlaukā, kur vadīja dronu lidojumus, apsargājot karaspēka bāzes un meklējot nemierniekus. Bija karavīri, kas teica BPLA apkalpēm paldies, saucot viņus par “eņģeļiem debesīs”, bet daudz biežāk nācās uzklausīt jociņus par “krēslos sēdošajiem reindžeriem”, kuri Purpura Sirdi varot nopelnīt, vienīgi apsvilinoties ar karstu siermaizīti.

Braientam nenācās viegli savā prātā samierināt šo izsmieklu ar ainām, kas norisinājās viņa monitoros. Kādu dienu vadība viņam uzdeva noskaidrot nemiernieku apmācības nometnes atrašanās vietu. Tur bija iekārtots šaušanas poligons, un Braients vēroja, kā pulciņš kaujinieku ieiet visi vienā ēkā. Viena no problēmām, ar ko nācās saskarties, bija tā, ka nemiernieku kaujinieki bieži ceļoja kopā ar savām ģimenēm, un nebija ne mazākās iespējas noskaidrot, kas tieši atrodas katrā konkrētajā mājā. Braients notēmēja lāzeru uz ēku, kā viņam bija pavēlēts. Pēc mirkļa augstu gaisā pacēlās dūmu sēne, un sprādziena vilnis nolīdzināja līdz ar zemi visu, kas atradās nometnes teritorijā. Izmantojot Braienta lāzeru par tēmēkli, kāds iznīcinātājs F-16 bija ēkai uzmetis 454 kg bumbu – desmit reizes lielāku par Hellfire.

– Mūs neviens nebrīdināja, ka taisās uzlaist visu gaisā, – saka Braients. – Mūsu reakcija bija – cik mīļi, paldies par izsmeļošo informāciju.

2008. gadā Braientu pārcēla uz “pasaules draņķīgāko vietu”, BPLA eskadru Kanona Gaisa spēku bāzē Ņūmeksikas štata Klovisā, kur “gaisā ir nevis skābeklis, bet tīri govju sūdi”. Viņš turpināja strādāt par operatoru vēl dažus gadus, bet tagad bija padots citai priekšniecībai. Tagad viņš lielākoties dzina pēdas vērtīgiem mērķiem Apvienotās īpašo uzdevumu pavēlniecības vajadzībām; tā ir tā pati noslēpumainības plīvurā tītā vienība, kas darbojās Osamas bin Ladena tvarstīšanas kampaņas priekšgalā.

– Mēs medījām pašus lielākos dūžus. Mums sāka demonstrēt PowerPoint prezentācijas, skaidrojot, kas šie cilvēki tādi ir, – Braients stāsta. – Kāpēc mēs viņus meklējam, ko viņi tādu nodarījuši. Tas man patika. Man patika zināt tādas lietas.

Braientam nekad nav bijis ideoloģisku iebildumu pret bezpilota lidaparātu izmantošanu kā tādu. Viņš uz tiem raugās kā uz instrumentu, kuru, tāpat kā jebkuru citu, var izmantot labiem mērķiem, un kā iespējamo pielietojumu min malumedniecības apkarošanu vai meža ugunsgrēku novērošanu. Viņaprāt, būtiski, kas tos kontrolē un kādos nolūkos.

– Nedrīkst būt tā, ka neliela saujiņa cilvēku izlemj, kā BPLA pielietojami, – viņš saka. – Tam jābūt caurskatāmam procesam. Cilvēkiem jāzina, kā dronus izmanto, lai tas notiktu godprātīgi.

Nevar teikt, ka caurskatāmība būtu bijusi ASV pēdējās desmitgades dronu politikas raksturīgākā iezīme. Jau tolaik, kad Braients vēl tikai mācījās vadīt BPLA, lai pielietotu mūsu visnotaļ atklātajos karos Irākā un Afganistānā, paralēls un sabiedrībai nezināms dronu karš noritēja tādās vietās kā Pakistāna, Jemena un Somālija. Kopš 2004. gada CIP veikusi simtiem uzlidojumu Pakistānas teritorijā, noslēdzot ar pakistāniešu izlūkdienestiem slepenu vienošanos par īpašu atentātu programmu. Vēl viena slepena CIP dronu bāze darbojās Saūda Arābijā, no kurienes raidīja triecienus kaujiniekiem Jemenas kalnu rajonos, kur likumam nebija spēka. Braients nekad nav “lidojis” pašas CIP uzdevumā, taču pārvalde savus BPLA operatorus savervēja tieši no gaisa spēku rindām.

Klovisas posmā viens no Braienta eskadras vērtīgākajiem mērķiem bija Anvars al Avlaki, ASV dzimis jemeniešu imams un Al Qaeda vervētājs. Al Avlaki gāja bojā CIP dronu uzlidojumā 2011. gada septembrī (tāpat kā pēc dažām nedēļām – viņa 16 gadus vecais dēls Abdulrahmans). Taču Braients apgalvo, ka tieši viņa eskadra paveikusi lielāko daļu no “melnā darba”, kas ļāva noskaidrot precīzu al Avlaki atrašanās vietu.

Līdz 2011. gadam Braienta kontā jau bija 6000 stundu lidojuma laika, simtiem misiju un simtiem iznīcinātu ienaidnieku. Viņš bija nonācis, kā pats saka, “dissociatīvu identitātes traucējumu stāvoklī”. Pie ieejas lidojumu vadības štābā Klovisā bija novietots liels ziņojumu dēlis, viscaur nolīmēts ar al Avlaki līdzīgu mērķu fotogrāfijām. Braients mēdza pie tā apstāties, ielūkoties šajās sejās un vaicāt sev: “Kurš maita mirs šodien?” Likās, ka viņā runā kāda sveša balss, kāds tumšs alter ego.

– Es sapratu, ka man jātiek no turienes prom.

2011. gada pavasarī, pēc gandrīz sešu gadu dienesta, vecākais pilots Brendons Braients aizgāja no gaisa spēkiem, atsakoties no 109 000 dolāru prēmijas, ko viņam piesolīja par palikšanu. Atvadoties viņam iedeva tādu kā sekmju lapu par visām viņa eskadras misijām.

– Man izsniedza sasniegumu uzskaitījumu, – Braients saka. – Tik un tik ienaidnieku iznīcināti, saņemti gūstā; tik un tik vērtīgu mērķi nogalināti vai saņemti gūstā. Tādā garā.

To viņš sauca par savu diplomu. Viņš nebija nomērķējis tēmēkļa lāzeru vai izšāvis raķeti uz visiem sarakstā minētajiem nogalinātajiem ienaidniekiem, taču juta, ka šādā vai tādā veidā ar lidojumiem devis savu ieguldījumu visos gadījumos.

– No šī skaitļa man uznāca vēmiens, – viņš tagad saka.

Kopējais kaujā nogalināto ienaidnieku skaits: 1626.

– Pēc tās pirmās raķetes es pāris nedēļu ne ar vienu nesarunājos.

Mēs sēdējām Braienta nobružātajā melnajā Dodge Neon un līkumojām pa viņa dzimto Mizūlu. Uz bufera uzlipināto dzelteno uzlīmi ar uzrakstu “Atbalsti bruņotos spēkus” gandrīz pilnīgi sedza ceļa dubļu un sāls kārta. Automašīnas salons bija izrotāts ar vimpeļiem no visām vienībām, kurās Braients bija dienējis. Uz aizmugurējā sēdekļa mētājās armijas mugursoma ar netīro veļu un visu, kas nepieciešams īsam ceļojumam. Pelēkās ziemas debesis smagi gūlās uz tirdzniecības centru un hipermārketu rindas jumtiem. Tālu uz dienvidiem sniedzās Biterūta grēdas sniegoti robainais siluets. Braients vērās sev tieši priekšā, it kā nebeidzamā cilpā atkal skatītos sava pirmā šāviena ainu.

– Es nezināju, ko nozīmē nogalināt. Un pēc tam noskatīties visu, kas tam seko, – noskatīties, kā cilvēks noasiņo līdz nāvei, zinot, ka to esmu izdarījis es?

Viņš stāsta, ka tonakt mājupceļā esot sācis nevaldāmi raudāt. Viņš apstājies ceļa malā un piezvanījis mātei.

– Viņa tikai mēģināja mani mierināt, sak, būs jau labi. Es viņai saku, es nogalināju. Es nogalināju cilvēkus, un man tagad ir slikti. Un viņa man saka – tas ir labi, ka tu tā jūties. Tā tam arī jābūt. Nekad nevajag šo sajūtu pazaudēt.

Viņa dienesta biedri uz savu darbu reaģēja dažādi. Kāds sensoroperators ik reizi, kad bija kādu nogalinājis, aizgāja mājās un izkāva tukšu veselu viskija pudeli. Kāda operatore pēc sava pirmā šāviena kategoriski atteicās to vēl kādreiz atkārtot – pat tad, kad viņai piedraudēja ar kara tribunālu. Citu pilotu, kurš bija noskatījies, kā pa Tigru aizpeld divi līķi ar norautām galvām, naktīs ilgi mocīja murgi. Arī Braientam bieži rādījās dīvaini sapņi, kuros infrasarkanās kameras attēlā parādījās viņa iecienītās datorspēles “Karamākslas pasaule” varoņi.

2011. gada vidū Braients jau bija atgriezies Mizūlā, tikai tagad viņš jutās dusmīgs, izolēts un nomākts. Reiz, aizgājis uz elektronikas veikalu pēc videospēles, viņš kopā ar kredītkarti uzrādīja savu armijas apliecību, un aiz muguras stāvošais pusaudzis viņu uzrunāja.

– Viņš man saka: ak tā, tu esi armijā. Mans brālis ir jūras kājnieks. Viņš ir nogalinājis trīsdesmit sešus džekus un vienmēr par to stāsta. Tad es pagriežos un saku: ja tu, perdeli, vēl kādreiz ar mani tā sarunāsies, es tevi noduršu. Nekad mūžā vairs neuzdrošinies ar necieņu runāt par cilvēku nāvi.

Puika nobālējis, bet Braients paņēmis savu spēli un aizgājis.

Paklausot vietējā Veterānu lietu pārvaldes birojā satikta Vjetnamas kara veterāna ieteikumam, Braients beidzot aizgāja pie psihoterapeites. Pēc dažiem seansiem viņš sabruka:

– Es viņai pateicu, ka gribēju kļūt par varoni, bet nejūtos kā varonis. Es gribēju izdarīt kaut ko labu, bet sajūta ir tāda, ka es esmu izniekojis sešus savas dzīves gadus.

Psihoterapeite viņam uzstādīja diagnozi – pēctraumatiskā stresa sindroms (PTSS).

Tā bija negaidīta diagnoze. Gadu desmitiem modelis, kas izmantots, lai saprastu PTSS, bijis “baiļu reflekss”: burtiski – piedzīvotu nāves baiļu ilgstošās psiholoģiskās sekas. Taču termins, kas pēdējā laikā tiek pieņemts arvien plašāk, ir “morālā trauma”. Šis pavērsiens iezīmē gluži vai tektoniskas izmaiņas – būtisku fokusa pārbīdi no vardarbības, kas kara ap­stākļos pastrādāta pret cilvēku, uz viņa izjūtām saistībā ar to, ko viņš pats nodarījis citiem – vai ko nav spējis izdarīt viņu labā. Par šī priekšstata autoru tiek uzskatīts psihiatrs Džonatans Šejs, kurš savā grāmatā “Ahillejs Vjetnamā” minētajai idejai izseko līdz pat Trojas kara laikiem. Nāves mehānisms var mainīties (tas var būt tik tiešs kā durklis un tik attālināts kā Hellfire), bet asiņainie fakti un nasta, ko tie uzkrauj cilvēka sirdsapziņai, paliek tie paši. Braientam uzstādītā PTSS diagnoze precīzi iekļaujas šajā jaunajā izpratnē.

– Nekādas bailes es nejūtu, – viņš tagad saka.
– Drīzāk tā ir sajūta, ka es esmu piedzīvojis kaut ko tādu, kas sadragā cilvēka dvēseli. Nebiju domājis, ka jebkad ko tādu pieredzēšu. Es nebiju gatavs laupīt nevienam dzīvību.

2011. gadā gaisa spēku psihologi aptaujāja 600 kaujas BPLA operatorus par viņu garīgās veselības stāvokli. 42% dronu apkalpju locekļu atzina, ka izjūt vidēju vai augstu stresu, un 20% izteicās, ka cieš no emocionāla izsīkuma vai pat sabrukuma. Pētījuma autori šos nepatīkamos rezultātus daļēji piedēvē “eksistenciālam konfliktam”. Vēlākā pētījumā konstatēts, ka dronu operatori no depresijas, panikas lēkmēm, PTSS, pārmērīgas alkohola lietošanas un pašnāvības domām cieš tādā pašā mērā kā tradicionālās kaujas lidmašīnu apkalpes. Pēc visa spriežot, šādas izpausmes savu kulmināciju sasniegušas tieši Braienta dienesta – Irākas konflikta – laikā. (Biedējošā kārtā minēto problēmu mīkstināšanai pētījuma autori ieteic izstrādāt Siri līdzīgu lietotāja saskarni – virtuālu pilota palīgu, kas antropomorfizētu BPLA un ļautu apkalpes locekļiem novirzīt no sevis vainu par visu, kas šādās situācijās notiek. Siri, nogalini šos cilvēkus!)

2012. gada vasarā Braients atgriezās gaisa spēkos kā rezervists. Viņš cerēja tikt uzņemts slavenajā SERE – Survival, Evasion, Resistance, Escape (izdzīvošana, izvairīšanās, pretošanās, izbēgšana), programmā, kas māca pilotiem lidmašīnas notriekšanas gadījumā izdzīvot ienaidnieka aizmugurē. Tik daudzus nogalinājis, viņš tagad vēlējās kādu arī izglābt. Taču pēc smaga smadzeņu satricinājuma treniņu negadījumā Braients bija spiests mācības pamest un no jauna atgriezās Mizūlā. Viņš tagad staigāja ar spieķi, mocījās ar galvassāpēm, cieta no atmiņas zudumiem un grima dziļā depresijā. Pašā smagākajā savas dzīves posmā Braients mēdza klejot pa Mizūlas skarbākajiem strādnieku bāriem, līdz nemaņai piedzerties ar viskiju un kokakolu un palaikam pazust uz vairākām dienām vai pat nedēļām. Bieži šādās naktīs viņš paņēma savu armijas guļammaisu, kas derīgs pat –40° salā, un apstājās stāvvietā pie Klārkforkas upes pašā pilsētas vidū. Turpat blakus ir neliels parks ar koka rotaļu celtni, kas izveidota kā pūķis ar visdažādākajiem pakāpieniem un slīdkalniņiem. Tur viņš uzkāpa līdz pašai augšai, iekārtojās uz neliela skatu laukumiņa, smagi piedzērās un nolikās gulēt – un tā nakti pēc nakts.

Braients neko daudz neatceras no šīm miglainajām pagājušās vasaras dienām, bet viņa māte Lananna gan nav aizmirsusi. Vairākas reizes dēls atstāja uz viņas virtuves galda dīvainu aizslēgtu futrāli; māte to vienmēr nolika atpakaļ skapī. Bet trešajā reizē viņa, no rīta pamodusies, ieraudzīja, ka futrālis ir atvērts, bet tajā atrodas pielādēta pusautomātiskā pistole Sig Sauer P226. Pārbijusies, ka dēls varētu padarīt sev galu, Lananna atdeva to kādam draugam, kuram bija aizslēdzams ieroču seifs. Par notikušo viņa dēlam pastāstīja tikai pēc nedēļas. Viņš pilnīgi neko neatcerējās.

– Man tiešām likās, ka mēs viņu zaudēsim, – Lananna Braienta tagad saka.

Kaut ko vajadzēja mainīt. Braients cerēja, ka publikācija presē cilvēkiem palīdzētu saprast, ko karā piedzīvo bezpilota lidaparātu apkalpes – to, ka tas viņiem nozīmē “kaut ko vairāk nekā videospēli”. Rudenī viņš tikās ar vācu nedēļas žurnāla Der Spiegel reportieri. Rakstu pārtulkoja angļu valodā, un to pārķēra britu tabloīds Daily Mail, publicējot ar rupji kļūdainu virsrakstu: “Dronu operators izpilda pavēli nošaut bērnu… un aiziet no armijas”. Raksts aplidoja visu pasauli.

Droniešu atbildes reakcija bija strauja un nikna. Pāris dienu laikā Braienta Facebook lapā viņu bija “atdraugojuši” 157 cilvēki. “Tu esi draņķis un pretīgs melis. Kaut tu sapūtu ellē,” rakstīja kāds bijušais dienesta biedrs. It kā pakļaujot sevi digitālas paššaustīšanas aktam, Braients izlasīja tūkstošiem sociālās vietnes Reddit komentāru par sevi; daudzi no tiem bija pilni ar žulti un smagiem pārmetumiem.

– Es neizlaidu nevienu, – viņš saka. – Vienkārši mēģināju pierast pie negatīvām izjūtām.

Kritizētāju spektrs bija plašs: no tiem, kuri uzskata, ka dronu izmantošana karā ir noziegums pret cilvēci, līdz kaujas veterāniem, kuri Braientu sauca par čīkstuli. Viņam tika izteikti arī nāves draudi (nevienu no tiem viņš neņēma nopietni), un atradās cilvēki, kas apgalvoja, ka par izteikumiem medijos viņu vajadzētu apsūdzēt valsts nodevībā un izpildīt nāvessodu. Vienā no mūsu sarunu dienām laikraksts The New York Times publicēja rakstu par jau pieminēto pētījumu, kurā analizēta PTSS izplatība dronu operatoru vidū. Es vēroju, kā viņš pārlaiž acis veselai lavīnai feisbukakomentāru, kuros tika izsmieta pati doma, ka dronu operatori varētu ciest no kādas traumas:

>Pēdējā misijā es nolauzu nagu!

>Varbūt viņiem vajadzētu piesprādzēties

>lai pamēģina līķus savākt un identificēt, tad varēs stāstīt, ka viņiem ir PTSS

Un tad iesaistījās Braients:

>Man kauns, ka dažus no jums, dirsas, es esmu saucis par ieroču brāļiem.

>Kauja ir kauja. Nogalināt ir nogalināt. Tā nav nekāda videospēle. Cik no jums ir nogalinājuši bariņu cilvēku, noskatījušies, kā aizvāc viņu līķus, noskatījušies bēres un tad nogalinājuši arī apraudātājus?

>Jā, tas nav tāpat kā uz zemes. Un tad? Kamēr jūs nezināt, kā tas ir, un nevarat to kaut cik saprātīgi un jēdzīgi novērtēt, turiet savas stulbās mutes ciet, pirms kāds tās aizvēris jūsu vietā.

Pēc šīs aizstāvēšanās – virtuālas kaujas, kas izcīnīta īsta kara dēļ, – Braients palika sēžam pie datora klaviatūras gluži pārskaities. Viņš teica, ka misiju laikā reizēm jutis, ka saplūst ar tehnoloģiju un iztēlojies sevi kā robotu, zombiju vai pašu dronu. Šādām abstrakcijām nepiemīt ne sirdsapziņa, ne apziņa. Droniem ir gluži vienalga, kāda ir to jēga, toties tas rūp Braientam. Tagad viņš iecerējis sākt mācīties un kļūt par paramediķi, iespējams – dabūt darbu “ātrās palīdzības” brigādē. Tad viņš beidzot varētu glābt cilvēku dzīvības, kā vienmēr to vēlējies. Infrasarkanie sapņi viņam vairs nerādās; aizvēris acis, viņš vairs neredz, kā garām slīd šīs dīvainās polarizētās ēnas. Braients aizvēra savu klēpjdatoru un, izgājis pagalmā, pameta tenisa bumbiņu savam milzīgajam līksmi lēkšojošajam japāņu mastifam. Cauri Biterūta tumšajiem mežiem snaikstījās gari sniega pirksti. Vēlās pēcpusdienas saulē plašajās debesīs balti
nozibēja lidmašīnas vērpetes. Braients piezīmēja, ka Montānas rietumu ainava esot apbrīnojami līdzīga Austrumafganistānas Hindukuša apkaimei – vietai, kuru viņš redzējis tikai pikselētu sava monitora ekrānā. Šādu kognitīvo disonansi viņš bieži juta lidojumu laikā, kad pūlējās sev atgādināt, ka pasaule arī graudainā attēlā ir tikpat reāla kā skatīta ar neapbruņotu aci – ka arī pasaulē, kas izlaista caur attāluma un tehnoloģijas filtru, vēl joprojām spēkā cēloņu un seku princips. Šī ir tā spokainā ieleja[1. Atsauce uz “spokainās ielejas efektu” (angliski – the uncanny valley effect), japāņu robottehnikas profesora Masahiro Mori hipotēzi, kas postulē, ka jebkurš robots, kurš ar saviem vaibstiem lielā mērā, bet tomēr ne pilnībā līdzīgs cilvēkam, vērotājā izraisīs riebumu un nereālas, spokainas izjūtas.], virs kuras riņķo mūsu droni. Mēs raugāmies caur tiem uz pasauli un neizbēgami skatāmies pretī paši uz sevi.

GQ, gq.com, 2013. gada oktobrī
Tulkojusi Sabīne Ozola