Čto tebe sņitsja, kreiser “Avrora”?

“Kāds kuteris ceturtdien ietriecies Sanktpēterburgā Pētera krastmalā pietauvotajā leģendārajā kreiserī Aurora, vēstī laikraksta Novaja Gazeta interneta versija. Kuterī bijuši divi cilvēki. “Sieviete sagaidīja mediķu ierašanos, viņai palīdzība tika sniegta negadījuma vietā, bet vīrietis smagā stāvoklī hospitalizēts,” sacīja Ārkārtas situāciju ministrijas pārstāvis. Kuteris tauvā aizvilkts uz valsts nelielo kuģu inspekcijas stāvvietu, kur speciālisti noskaidros negadījuma iemeslus, piebilda pārstāvis.”

LETA, 2008. gada 10. jūlijā.

Viņas bija trīs – māsas Diāna, Pallāda un Aurora, trīs dievietes, kā viņas vēl tagad mēdz dēvēt kara flotes vēstures interesentu aprindās. Pa vienai un visas kopā tās nogāja desmitiem tūkstošu jūdžu, piedalījās karos, grima un atkal uzpeldēja. Tomēr tikai vienai no māsām bija lemts ilgs mūžs. Tiesa, ar nosacījumu – tai bija jākļūst par “revolūcijas kuģi”, “impērijas kapraci”, par vienu no leģendām – vai drīzāk jau mītiem, kurus tik dāsni piedāvā Krievijas 20. gadsimta vēsture. Par mītu tāpēc, ka daudzu no Aurorai piedēvētajiem notikumiem nekad nav bijis, bet šis tas, kas tiešām bija, notika pavisam citādi, nekā rakstīts mācību grāmatās. Ņemsim visu pēc kārtas.

Jāatzīst, ka Aurorai, tāpat kā māsām, dzīvē nav diez ko veicies jau no paša sākuma. Kuģi sanāca pavisam ne tādi, kādi Krievijai tolaik bija vajadzīgi, lai īstenotu nodomu kārtējo reizi iekarot okeānu, šoreiz Kluso. Lielā kuģubūves programma paredzēja bruņu kreiseru izgatavošanu, lai tie spētu gan apsargāt Krievijas tirdzniecības ceļus, gan nogriezt šādus ceļus pretiniekam. Tolaik Krievijai uz jūras bija divi potenciālie pretinieki – “jūru valdniece Britānija”, kas vienmēr greizsirdīgi reaģēja uz savu Eiropas kaimiņu koloniālajiem centieniem, un Japāna, kurai nebija pa prātam Krievijas ekspansija Tālajos Austrumos.

Visus trīs kuģus “Tālo Austrumu vajadzībām” sāka būvēt gandrīz vienlaikus, 1897. gada maijā. Pirmā 1899. gada augustā ūdenī tika nolaista Pallāda, tā paša gada septembrī sekoja Diāna. Būvniecības darbiem Krievijā tempa toreiz trūka tāpat kā tagad – Pallāda un Diāna jau bija ceļā uz dienesta vietu – Portarturu, bet darbi pie Auroras ieilga līdz 1900. gada maijam. Gatavās dievietes bija līdzīgas kā trīnītes, taču nevienu no tām nevarēja saukt par kuģubūves šedevru. Slaikajos siluetos slēpās kaudzēm trūkumu. Ātrums izrādījās neliels – tikai 19 mezgli (35 kilometri stundā), labākie šīs klases britu kreiseri jau spēja iet ar 23–24 mezgliem. Bruņojums – 8 sešcollīgie un 24 trīscollīgie lielgabali atpalika pat no dažiem krievu kreiseriem. Tomēr pretinieka tirdzniecības kuģu iznīcināšanai, līnijkuģu piesegšanai no mīnu kuģu uzbrukumiem un patruļdienestam dievietes derēja gluži labi.

Tieši tas, ka Aurora bija atpalikusi no māsām, viņu izglāba pirmo reizi. Pallāda Portarturas aplenkumu neizturēja, japāņu artilērijas apšaudē tā guva smagus bojājumus un nogrima ostas akvatorijā. Diāna kopā ar flotes atliekām mēģināja no aplenktā cietokšņa izlauzties 1904. gada augustā. Mēģinājums neizdevās un vairums kuģu atgriezās Portarturā, lai tur sagaidītu savu galu, tomēr Diānai bija laimējies tikt līdz Saigonai, kur tā tika internēta. Auroru savukārt vēl gaidīja pati asiņainākā kauja Krievijas flotes vēsturē – Cusima. Kreiseru vienības sastāvā Aurora piedalījās dienas kaujā, tika sašauta, un šķemba nogalināja kuģa komandieri 1. ranga kapteini Jevgeņiju Jegorjevu. Viņa portrets rāmītī, kas izgatavots no cauršautu bruņu gabala, ir aplūkojams Auroras muzeja ekspozīcijā.

Vakara krēslā kreiseru vienība noklīda no krievu eskadras atlikušās daļas. Neredzot iespēju izlauzties uz Vladivostoku, vienības komandieris admirālis Enkvists pavēlēja griezties uz dienvidiem. Kopā ar visu vienību Aurora nonāca Filipīnās, kur tika internēta un palika līdz pat kara beigām. Tikai 1906. gada pavasarī kuģis atgriezās Kronštatē.

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam Aurora jau bija bezcerīgi novecojusi. Taču krietni paretināto floti papildināt Krievija nebija paspējusi, un Aurorai nācās atkal pacelt militāros karogus. Tiesa, krievu flote šajā karā darbojās ne visai aktīvi, un jūras kauju Baltijas jūrā bija diezgan maz. Tā nu kreiseris sevi kaujās nekā neparādīja.

1917. gada sākumā Auroru nosūtīja uz Petrogradu remontā. Pilsētā, kurā rūga nemieri, arī uz kuģa drīz vien ieperinājās revolucionārā infekcija. Un tomēr reālā Auroras līdzdalība oktobra apvērsumā aprobežojās ar Nikolaja tilta ieņemšanu Ņevas lejtecē. Kas attiecas uz slaveno “zalvi”, tur nu... Starp citu, lūk, kādu vēstuli laikraksta Pravda redakcija saņēma neilgi pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu Petrogradā:

“Prese raksta, ka Aurora esot atklājusi uguni uz Ziemas pili. Bet vai reportieru kungiem ir zināms, ka mūsu lielgabalu uguns būtu noslaucījusi no zemes virsas ne tikai Ziemas pili, bet arī visas tuvākās ielas? Vai tad kas tāds ir noticis? [..] Kas attiecas uz kreisera raidītajiem šāvieniem, bija tikai viens nepielādēta sešcollīgā lielgabala šāviens, ar kuru tika signalizēts visiem Ņevā stāvošajiem kuģiem, aicinot būt modriem un gatavībā. Lūdzam redakciju visu pārdrukāt. Kuģa komitejas priekšsēdētājs A. Beliševs.”

Interesanti, ka oktobra notikumu īstā vadītāja Ļeva Trocka atmiņās nekāds Auroras šāviens vispār nav pieminēts. Par zalvi sāka runāt, gatavojoties oktobra apvērsuma 10. gadadienai (apzīmējumu “oktobra apvērsums” Krievijā pilnīgi oficiāli lietoja līdz pat 1927. gadam). Bijušais kreisera komisārs Beliševs mēģināja iebilst, bet viņam ātri paskaidroja, kas ir un kas nav revolūcijas interesēs. Lai nu kā, Auroras mītiskā līdzdalība oktobra notikumos izglāba kuģi otrreiz – to nenodeva metāllūžņos kā Diānu, bet pārklasificēja par mācību kuģi un 1922. gadā atkal ieskaitīja flotes, nu jau “Strādnieku un zemnieku sarkanās flotes” sastāvā. Divdesmito gadu beigās Aurora veica arī tālbraucienu no Kronštates uz Arhangeļsku, apkārt Skandināvijai un atpakaļ. Redzot, kādi kuģi ir boļševiku rīcībā, Eiropai būtu gan bijis jāpārstāj uztvert šo valsti nopietni. Kad bija nosvinēta nu jau “Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas” desmitgade (šāda nosaukuma kanonizācija notika 1927. gadā), kreiseris tika definēts kā viens no revolūcijas simboliem un kā tāds ieguva neaizskaramību. Tiesa, tas vēlreiz nogrima Otrā pasaules kara laikā Oranienbaumā, kur nokļuva vācu artilērijas apšaudē, taču tika izcelts, izremontēts un 1948. gadā nodots Nahimova jūrskolai. Tā nu vēl tagad Aurora, kā toreiz nolikta, stāv Pētera krastmalā.

Tikai viens jautājums – vai tā, kas tur stāv, tiešām ir Aurora? Par šo tēmu ir vēl vairāk mītu, nekā par slaveno zalvi. Gorbačova perestroikas laikā parādījās uzskats, ka kuģis, kas padarīts par muzeju, patiesībā ir nevis Aurora, bet Diāna. Šāda secinājuma iemesls bija fakts, ka, kapitāli remontējot kuģi 80. gadu beigās, netika atrasta būvējot ķīlī iemontētā pamatplāksne. Tāpēc radās doma, ka 1922. gadā patiesībā metāllūžņos bijusi norakstīta Aurora, un attopoties, ka “revolūcijas simbols” ir pagalam, to aizstājuši ar Diānu. Speciālisti, kas beidzamā remonta laikā apskatīja kuģi, gan šo versiju noraida. Lai gan kuģi bija viena tipa un ļoti līdzinājās viens otram, katram tomēr bija dažas īpatnības, turklāt uz Diānas klāja 1916. gadā tika nomainīti galvenā kalibra lielgabali. Visstiprākā daļa apgalvojumā “Aurora stāv kā nolikta” tomēr ir vārds “stāv” – un stāvēs, kamēr vien pastāvēs, nekur tā vairs neaizpeldēs. Kuteriem tā ceļu negriezīs, jo nav pagriežama, un arī vārds “pietauvota”, runājot par Auroru, ir jāuztver metaforiski, jo kopš pēdējās remontēšanas kuģa zemūdens daļa ir iemontēta upes dibenā izveidotā betona pamatnē. Un labi, ka stāv – mīti ir mīti, bet kuģis ir kuģis, un kur gan vēl var aplūkot simtgadīgu kuģi? Pat, ja tā nav Aurora.