Nolaisties, nenoņemot važas

Rīgas Laiks: Vai tiesa, ka jūs, pirmo reizi ieradies Maskavā no Altaja, kā Veņička nespējāt atrast Kremli?

Vladimirs Hotiņenko: Jā, tieši tā. Tas var likties pilnīgi neticami – es tomēr biju pietiekami pieaudzis cilvēks –, un es... Turklāt es arī nepavisam nebiju piedzēries. Lai gan kopš tā mirkļa pagājuši jau 45 gadi, man joprojām šķiet, ka tajā ir kaut kas mistisks, kaut kas, ko es tā arī līdz galam nesaprotu.

RL: Un jūs taču neticat nejaušībām?

Hotiņenko: Neticu...

RL: Atceros, kā Meresjevs “Stāstā par īstu cilvēku” iet uz Kremli un cik viss Maskavā viņam šķiet brīnišķīgi... Varbūt jums tomēr ir kāda nojausma, kas slēpjas šajā notikumā?

Hotiņenko: Tajā ābecē, kuru mācījāmies mēs, Kremlis bija jau titullapā. Tobrīd es dzīvoju Altajā, mazā pilsētiņā Slavgorodā. Un reiz ar mani gadījās tāds poētisks – pasvītroju, poētisks – notikums. Man bija gadi astoņi desmit. Laiks bija tāds... Smidzināja pretīgs lietus, vienstāvīga stepes pilsētiņa... Un kaut kā puikas nebija iznākuši pavazāties apkārt, un es sēžu pie sētas. Rokā man činčiks, tēvam nosperts... Un pēkšņi mani pārņem tāda – tagad es to saucu šādi, toreiz es to tā, protams, nesaucu – pilnīgi grūtsirdīgi poētiska sajūta, tāds Boldinas rudens. Un pēkšņi man smadzenēs, galvā sāka klaudzēt: “Uz Maskavu, uz Maskavu...” Bet es taču toreiz neko nezināju par “Trim māsām”, lai gan es zināju, ka ir tāds rakstnieks – Čehovs... Un tas viss kopā – lietus, samirkusī cigarete, puišelis un “uz Maskavu, uz Maskavu” – tas bija tāds kā mājiens šim mazajam, nepieaugušajam cilvēkam, ka šajā dzīvē viss ir nedaudz sarežģītāk. Un to, kas bija šajā ābecē, ko vēl vakar biju redzējis šajā ābecē, tagad es nespēju vairs atrast. Un tas ir garlaicīgi, šausmīgi garlaicīgi.

RL: Garlaicīgi – kas?

Hotiņenko: Tāda īstenošanās, kas nokauj sapni. Un runa nav pat par Maskavu, jo es atceros, ka tad, kad pirmo reizi nokļuvu Parīzē – tolaik vēl maz braukāja –, es stāvu Notrdamas priekšā un nesaprotu, kas tas ir. Ar lidmašīnu jau ātri, trīs stundas: tikko bija Maskava, un jau – Parīze, Notrdama. Es nespēju noticēt, pat tā piesitu ar kāju, jo es nejutu neko, ne-ko, kas atbilstu frāzei “ieraudzīt Parīzi un mirt”. Bet man nebija ne mazākās vēlēšanās mirt. Parīze atklājās daudz vēlāk, ne pirmajā un pat ne trešajā reizē... Patiesību sakot, es Parīzi neesmu atklājis vēl joprojām, es esmu atsities pret...

RL: Varbūt tādēļ jums “Dostojevskī” Fjodors Mihailovičs stāv tieši Notr­damas priekšā un skatās uz to kā uz neiedomājamu skaistumu. Taču zināms arī, ka Dostojevski Francija arī tracināja.

Hotiņenko: Nu, mēs visi esam dzīvi cilvēki. Un jāatceras, ka Parīze nodarīja viņam pāri, ar Apollināriju. Un tas taču ir dabiski: ja cilvēks kādā vietā saņem tādu garīgu traumu, tad viņam diez vai pret šo vietu būs kādas simpātijas, ja vien viņš nav mazohists. Tieši Parīzē Apollinārija viņam bija neuzticīga...

RL: Jūs teicāt, ka intervijās mazliet uzspēlējat... Šķiet, ka Dostojevskis arī spēlējas savos pierakstos. Teiksim, Anna Grigorjevna pazaudējusi gredzentiņu, un viņš raksta: “Un, ak, mīļais dieviņ, kā viņa raudāja!” Tas ir ieraksts par Marka katedrāli Venēcijā.

Hotiņenko: Zināms, ka Dostojevskis bija pilnīgi vienaldzīgs pret arhitektūras skaistumiem. Un viņš arī nekad neaprakstīja ainavas vai dabu.

RL: Un kā jūs to izskaidrojat? Turklāt viņš taču raksta par Pēterburgas namu un pagalmu labirintiem.

Hotiņenko: Nu, tie gan nav nekādi arhitektūras skaistumi – mūsu izpratnē. Tā ir Dostojevska Pēterburga... Un es tieši filmā “Dostojevskis” arī mēģināju izvairīties no tās Pēterburgas, kas uzreiz uznirst, tikko mēs ierunājamies – “Dostojevskis”... Bet viņam tas drīzāk ir tāds telpas pieraksts, kam nav nekāda sakara ar arhitektūru; patētiski runājot, tie drīzāk ir dvēseles labirinti, cilvēka iekšējā telpa. Un viņš arī pats teica, ka neko pret arhitektūru neizjūt. Lūk, piemēram, kad es Romā aizeju līdz Sanpjetro – mums ar sievu, Taņečku, mīļākā pilsēta ir Roma –, tad, lūk, kad mēs aizbraucam uz Romu un aizejam līdz Sanpjetro – mēs tur esam bijuši reizes 60 –, ar mani tas notiek vienmēr. Es jūtu tādas kā svētas trīsas.

RL: Nu, tas jau diez vai arhitektūras dēļ...

Hotiņenko: Tas, protams, ir sarežģīts komplekss, tomēr es domāju, ka arī arhitektūras dēļ – es taču pēc izglītības esmu arhitekts. Reiz, kad es filmēju “Svētceļojumu uz Mūžīgo pilsētu”, aizslēdza katedrāli – Sanpjetro –, izgaismoja to, un tādas sajūtas, protams, neviens nevar piedzīvot, kādas toreiz mani pārņēma Sanpjetro. Mēs filmējām lejā, pie svētā Pētera kapa, trešajā līmenī. Un, kad mēs bijām nofilmējuši epizodi un vācām kopā aparatūru, es devos augšā un kādas 15 minūtes biju viens pats tieši zem kupola. Bija ieslēgts pāvesta apgaismojums, aiz logiem – tumsa, februāris, katedrālē neviena cilvēka, es stāvēju zem Mikelandželo kupola, un te nu es no tā visa pavisam apjuku. Pēc tam man uzraugs saka: “Nu, jums paveicies kā nevienam – kad mēs ejam, gaisma ir izslēgta...” Lūk, tāda apstākļu sakritība. No šīs arhitektūras, zinot, ka šo kupolu taisījis Mikelandželo, un es kaut kur tur augšā, kā tāds kukainītis... Jā, nu bet Fjodoru Mihailoviču tas neinteresēja. Lai arī viņš pastāvīgi zīmēja gotiskos logus...

RL: Ja mēs ņemam vērā, kādā mērā vecos namus cenšas jaukt nost Krievijā, tad varētu gandrīz vai domāt, ka salīdzinājumā ar Eiropu tā ir kāda cita kultūra. Dīvainā kārtā šai citai kultūrai pieder arī Fjodors Mi­­­hailovičs – vismaz no tāda viedokļa, ka viņam arhitektūra nav nozīmīga. Jo kas tad ir arhitektūra? – tā ir tāda iemiesota kārtība, forma...

Hotiņenko: Ir daudz dažādu, jau diezgan banālu, centienu noteikt, kas ir arhitektūra; teiksim, arhitektūra – tā ir mūzika, kas iemiesota akmenī. Taču es domāju, ja mēs pajautātu pašam Fjodoram Mihailovičam, viņš kaut ko atbildētu, tomēr arī šajā viņa atbildē būtu kaut kas no tās spēles, par kuru jūs ieminējāties sarunas sākumā. Es domāju, ka viss ir vienkāršāk: Fjodoru Mihailoviču nekas cits neinteresēja, vienīgi cilvēks. Viņa izpētes objekts vienkārši bija pats cilvēks.

RL: Tiesa, viņš gan vienmēr centās dzīvot tur, no kurienes jau pa logu redzama baznīca.

Hotiņenko: Nu, ne vienmēr.

RL: Labi, bet jūsu filmā “Pops” gan pastāvīgi redzama boļševiku izpostītā baznīca un arī tas, kā tā tiek atjaunota. Lai no kura skata leņķa jūs rādītu ciemu, vienmēr redzama baznīca.

Hotiņenko: Nu, baznīcas jau vienmēr arī cēla tā, lai tās izceltos.

RL: Bet es gribēju jautāt par ko citu. Kā tas nākas, ka jūs aizbēgāt no arhitektūras?

Hotiņenko: Man pirmo reizi tā saka – “aizbēgu”! (Smejas.) Nu, var jau arī tā... Vispār – diezgan precīzi.

RL: Ziniet, tas mani interesē tādā ziņā, ka noticis pavērsiens no lielā mērā ir eiropeiska, uz kaut ko tādu, ko mēdz saukt par cilvēka dvēseli, acīmredzami metoties iekšā kaut kamī nenoformētā.

Hotiņenko: Nu, ja mēs runājam par Fjodoru Mihailoviču, tad tas nebūt nav kaut kas nenoformēts. Ir pat ļoti taustāms, kā Fjodors Mihailovičs varēja, izmantojot ne mazāku māk­slu kā arhitekts, izcelt šo cilvēka dvēseles, rakstura celtni... Kaut kādā ziņā viņš arī bija arhitekts. Ir pat tāds apzīmējums – cilvēka dvēseles inženieris.

RL: Tas jau ir Staļina formulējums.

Hotiņenko: Jā. Fjodors Mihailovičs nebija inženieris, taču, bez šaubām, – arhitekts. Taču mēs nevaram tā vienkārši to izklāstīt. Teiksim, Čehovam izdevās pierakstīt: “dzirnavu rata ēna melno aizsprostā, un mēness gaismā spīguļo sasistas pudeles kakliņš”; ir viņam tāds šedevrs. Viņš spēja gan attēlot ainavu, gan konstruēt cilvēka raksturu, cilvēku attiecības, dialogu, bet Fjodors Mihailovičs spēja vēl vairāk, vēl dziļāk. Patlaban es uzskatu, ka Dostojevskis ir nepārspēts, lai arī esmu sastapis cilvēkus, kuri ne tikai nemīl Dostojevski, bet pat ienīst! Turklāt daži piebilst, ka ciena, taču – ienīst. Atzīst, ka viņš ir ģēnijs, bet vienlaikus ienīst. Tā patiesos iemeslus es tā arī īsti nekad neesmu varējis saprast. Acīmredzami viņš ir kaut ko cilvēkos pazinis, tur ir kāds noslēpums, un viņi jūtas tā, it kā viņš būtu atklājis šo cilvēku dvēselē kādu personisku neatklājamu noslēpumu.

RL: Bet vai jūs esat sastapis savā mūžā kādu, par kuru jūs varētu teikt, ka tas ir kā personāžs no Dostojevska?

Hotiņenko: Personāžs? Labs jautājums. Taču... ne jau visi ir nonākuši līdz tādām galējībām kā brāļi Karamazovi vai Miškins, Stavrogins un citi Dostojevska personāži. Tāds svētais vientiesis kā Miškins – tāda jau nemēdz būt; vienalga tur ir zināma iztēle. Bet, nu, teiksim: tādus otršķirīgus esmu saticis. Īpaši tādus kā “Velnos”. Stavroginu – ne, tas arī tomēr ir izdomāts personāžs; Fjodors Mihailovičs arī pats ar viņu tā arī netika līdz galam skaidrībā.

RL: Tad kāpēc tiek apgalvots, ka Fjodors Mihailovičs ir atspoguļojis cilvēka dziļumus?

Hotiņenko: Jā, jā... Četri gadi. Četri katorgas gadi. Tas gan jau kļuvis par vispāratzītu faktu, bet arī Dostojevskis pats teica, ka, ja nebūtu bijis katorgas, nebūtu arī viņa kā rakstnieka. Katorga viņam bija tas aparāts, kurā viņš kā Kamerons batiskafā nolaidās cilvēka dvēseles ieplakas dibenā.

RL: Bet tas jau bija katordznieku dibens.

Hotiņenko: Kāpēc – katordznieku?
Mūsu arī. Manuprāt, Fjodoru Mihailoviču ienīst tādēļ, ka pēkšņi viņā pazīst sevi, turklāt personāžos, kuros sevi pazīt negribas.

RL: Bet vai jūs arī sevi pazīstat kādā no Dostojevska personāžiem?

Hotiņenko: Jā, bet es neatzīšos, kurā, un ne tādēļ, ka gribu to slēpt. Nu, varētu teikt, ka es arī esmu tāds... pasists. Esmu spējīgs uz spontānu rīcību, azartisks, aizrautīgs. Vārdu sakot, pasists. Un visā es nekad neatzīšos, bet, tā kā patlaban es nodarbojos ar “Velniem”, tagad man galvenā mīkla ir Stavrogins. Daudz no tā, ko viņš ir piedzīvojis savā dzīvē, daudz no tā, ko viņš ir darījis, ir arī manī – taču viņš nav vienīgais personāžs, kurā es saskatu līdzību ar sevi. Arī “Dubultniekā” daudz kas mani atkārto. Tomēr tas ir visai ikdienišķi, jo ikvienā cilvēkā ir kaut kas tipoloģisks. Cita lieta, kad Fjodors Mihailovičs to noved līdz kaut kādai galējībai, līdz kurai tu pats neietu, – manuprāt, tieši tas viņā daudzus ļoti baida.

RL: Vai jums tas neatgādina tādu freidisku koncepciju, kas, shematiski stāstot, nozīmē – ienest slimnieka apziņā kādu objektu, ar tā palīdzību izsaukt tādas kā atmiņas – patiesas vai izdomātas –, kā rezultātā cilvēks, nosacīti sakot, izveseļojas. Vārdu sakot, ļoti daudz no tā, par ko runā vai atceras Freida pacienti, ir nepārbaudāms vai arī vispār nav noticis.

Hotiņenko: Tā ir ļoti interesanta koncepcija. Patiešām, ja cilvēks vēlas izveseļoties, viņš ir gatavs uz visu ko, uz kaut kādiem murgiem. Nesen es internetā uzdūros saitam “Mūsdienu zinātnes lielākie noslēpumi”. Un zināt, kas bija pirmajā vietā? Placebo efekts. Kad cilvēkam vispār neko nedod, bet viņš izveseļojas. Lūk, arī Freidam... Taču Freidam tā vairāk vai mazāk bija zinātniska metode, Dostojevskim racionālā ir ļoti maz, runa drīzāk ir par mistisko. Dostojevskim “Velni” bija pat iecerēti kā pamflets, kā zāles, kā atveseļošanās iespēja – vai runa ir par atsevišķu cilvēku vai sabiedrību, nav svarīgi. Tāpat kā reliģijā glābšana arī ir atveseļošanās, dvēseles atveseļošanās.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret Strahova vēstuli Tolstojam? Filmā jūs it kā pieļaujat, ka tas viss varēja būt tiesa.

Hotiņenko: Jā. Taču tas jau ir vispārzināms, un es to speciāli arī iekļāvu, lai nerunātu – lūk, viņš tur kaut ko tomēr arī slēpj par to, ka Dostojevskim bija tādas kaislības. Un par to jau daudzas reizes stāstījis ir arī pats Dostojevskis. Cietumā viņš stāstīja gadījumu ar meiteni, turklāt kā nodaļu no neuzrakstīta darba; bet reizumis tas cilvēkus patiešām šokēja. Taču tas nav vienīgais, par ko Strahovs uzrakstīja. Varbūt pat sliktāk šķiet tas, kā, pēc Strahova vārdiem, Dostojevskis esot izturējies pret kalpu, aizskarot viņu... Kaut kā sekli. Atklāti sakot, ar šo vēstuli Strahovs drīzāk atklāj sevi nekā Dostojevski, jo kaut ko tādu par Dostojevski runāja visu viņa mūžu, daudz tenkoja. Lai arī Strahovam bija diezgan tuvas attiecības ar Dostojevski, kuram viņš daudz palīdzēja, un, galu galā, Strahovs arī nebija muļķis, tomēr bēdīgi, ka viņam pēkšņi sagribējās iepatikties Tolstojam. Zināt, kā uz to reaģēja Tolstojs? Pavisam īsi. Tolstojam bijis žēl, ka viņam nebija lemts satikties ar Dostojevski. Bet varbūt arī labi, ka tā, jo varēja arī sastrīdēties. Tie bija divi pretēji poli, pluss un mīnuss.

RL: Pēterburgā Dostojevska mu­­­zejā bija izstāde “Tolstojs un Dostojevskis”, lūk, un es nevarēju vien atraut acis no divām cepurēm – Dostojevska un Tolstoja; šķita, ka tās daudz ko izsaka – tāda hipijiska Tolstojam un smalks cilindrs Dostojevskim.

Hotiņenko: Man ļoti gribējās no Fjodora Mihailoviča noņemt drūmuma zīmogu: viņš taču bija ļoti dažāds. Zīmīgi, ka tādējādi es izsaucu Dostojevska pētnieku niknumu, kuri visi gribēja viņu redzēt tādu, kāds viņš ir Perova portretā. Sāka man pārmest, ka es esot no Dostojevska iztaisījis brunču mednieku. Tāds stulbums. Es filmā parādīju trīs Dostojevska sievietes, taču viņam to bija daudz vairāk, to skaitā arī visai šaubīgas; bija arī romāns ar vienu avantūristi. Bet stāsts jau nav par to. Ja gribat uzzināt, kāds rakstnieks bijis Dostojevskis, tad ņemiet un izlasiet. Ja gribat uzzināt, kāds viņš bijis cilvēks, varat paskatīties kino – lai arī tā nav visa patiesība, taču tā ir versija par dažiem notikumiem; izdomātu notikumu tur nav vispār – tikai tie, par kuriem saglabājušās atmiņas. Un tā ir mana attieksme. Turklāt es zinu, ka esmu to izdarījis ar mīlestību.

RL: Runājot par Dostojevska mīlas ainām jūsu filmā, tās šķiet ļoti šķīstas, tomēr nevar neievērot, cik jūs esat viņu šajā ziņā padarījis kaislīgu, ar tām dāmām viņš ir gandrīz vai rupjš. To skatoties, atcerējos arī, ka viņš šo savu kaisli uztvēra kā ciešanas.

Hotiņenko: Kā slimīgumu. Viņš ar šo slimīgumu pārsteidza gan pirmo, gan otro sievu, gan visas.

RL: Patiešām, arī attieksmē pret Isajevu ir kaut kas slimīgs.

Hotiņenko: Redziet, kas par lietu. Varēja iet pa to ceļu, ka šis Fjodora Mihailoviča stāvoklis tiktu novests līdz galējībai – iespējams, tas skatītājiem pat patiktu. Taču viņa sieva no vēstulēm visu izsvītroja. Lūk, viņš tai rakstīja: “Es tevi skūpstu,” un visu ko citu, bet viņa to visu izsvītroja. Iespējams, ka ar mūsdienu tehniskajām iespējām to pat var izlasīt. Taču, paldies Dievam, pagaidām to vēl nelasa. Ja jau bija izsvītrots, lai tā arī paliek.

Es domāju, Fjodors Mihailovičs mīlā bija ne vien kaislīgs, bet pat pieredzējis. To diezgan viegli var uzminēt ikviens, kas kaut ko par viņu lasījis. Un attiecīgā reakcija – kā viņš samulsina Apollināriju, kura vispār bija diezgan brīva meitene, nerunājot jau nemaz par sievu.

Ziniet, nepavisam nav tā, ka Dosto­jevskis visu laiku būtu sēdējis pie rakstāmgalda; reizēm viņš pat diezgan ilgi nerakstīja, darīja kaut ko citu, tai skaitā nēsājās ar sižetu, briedināja to. Tādēļ arī viņa mīlnieka talanti raksturo viņu no citas puses, ne kā
rakstnieku. Tā, protams, ir liela atbildība. Bet, teiksim, Formans “Amadejā” arī nenobijās parādīt Mocartu no tādas puses, kas varēja nepatikt. Parādīja tādu, kāds tieši arī viņš varēja nepatikt Saljēri. Tāpat arī šeit.

RL: Taču tā mēs tuvojamies kaut kam tādam kā, teiksim, Kinska filmā par Paganīni, kas ir gandrīz vai pornogrāfiska un kur par Kinski pašu ir daudz vairāk nekā par Paganīni.

Hotiņenko: Tas ir jautājums par atbildību. Par nožēlošanu, mūsdienu kultūra vairs nav nomērķēta uz cilvēka izpētes netverami garīgo pusi, bet uz cilvēka rīcības taustāmu izpēti. Nupat Venēcijā bija četras filmas it kā par reliģisku tēmu, taču pilnīgi antiklerikālas; Dievs vien zina, kas tur tiek darīts. Kur varoni iegrūž, tur viņš arī atrodas. Grib, iegrūž atejā, lūk, viņš arī sēž atejā. Pilnīga režisora patvaļa. Bet paskatieties, cik virtuozi varoni virza Fjodors Mihailovičs, teiksim, Raskoļņikovu... Slepkava, ar cirvi, šausmas, uz vulgaritātes robežas – līdz finālam, kur nav nekādas siekalainas nožēlas, tikai sāpes. Nu, kurš kaut ko tādu var izdarīt? Un tad nu, lūk, arī atbildība: vai tu vari tāpat izvest cauri šiem notikumiem pašu Fjodoru Mihailoviču, to atbilstoši parādīt? Tādēļ es arī viņu negrūdu dziļāk, lai gan intuitīvi es par viņu zinu vēl daudz vairāk.

RL: Ja nemaldos, Solovjovs teica, ka Dostojevska dzīve, ja to salīdzina ar citiem dižgariem, teiksim, Gogoli, bijusi garlaicīga un nav interesanta pētīšanai.

Hotiņenko: Ja neskaita katorgu, var jau būt. Starp citu, filmas finālā viņi tieši ar Solovjovu brauc ratos uz Optinas klosteri. Scenārija autors līdz pat šim brīdim ir nāvīgi apskaities, ka es
neatstāju to, kā viņa finālā Dosto­jevskis skūpsta važas – kā atmiņu par to, kā viņš skūpstīja važas katorgā, kad viņu tajās iekala. Man tas likās sentimentāli un melodramatiski.

RL: Par spīti tam, jūs šīs važas kā tādu sadomazohistisku elementu ieviesāt mīlas ainā ar Apollināriju.

Hotiņenko: Tas man bija ļoti svarīgi. Es to lasīju, tieši Solovjovs atstāsta Dostojevska teikto, ka tas – dzīve? – bija “traģisks mēģinājums, neveik­smīgs”. To saka jau piedzīvojis, nobriedis Dostojevskis, un tie ir filmas noslēguma vārdi. Es pat nezinu, ko ar tiem saprata Solovjovs... Iespējams, viņš bija Dostojevski redzējis spēlējam ruleti. Lai gan – kurš viņu redzēja? Tās visas ir tādas manas hipotēzes par Fjodora Mihailoviča pazemojumu. Atskaitot viņa paša liecības, maz kas ir saglabājies; lai arī, piemēram, visi atzīmē, ka katorgā Dostojevskis ir izturējies cienījami. Bet šis pirts apraksts, es to esmu pārlasījis reizes desmit. Lūk, kā viņi izģērbās, nenoņemot važas. Es nespēju iztēloties, kā tas vispār ir iespējams, – pilnīgi sirreālistiski. Kā? Vēlāk es to stāstīju producentei, un viņai tas likās erotiski, tāds kā striptīzs, tikai uz otru pusi. Svarīgi, ka Dostojevskis to ir aprakstījis, un tagad mums vajadzēja ar to tikt galā. Bija nepieciešamas noteikta plānuma drēbes; jo, no vienas puses, vajadzēja, lai važu riņķis netiktu noņemts no kājas, bet, no otras, lai apakšbikses varētu izvilkt tam cauri. Mēs šausmīgi ņēmāmies, trenējāmies... Tagad tā ir viena no manām mīļākajām ainām.

RL: Es to atcerējos kā tādu piezīmi jūsu teiktajam par Dostojevski kā mīlnieku. Starp citu, Cipkinam “Vasarā Bādenē” ir tāda, manuprāt, diezgan spilgta mīlas ainas metafora vai, pareizāk sakot, tēls, kad mīlas ainas tiek aprakstītas kā kopīga peldēšana, kur Fjodors Mihailovičs un Anna Grigorjevna dažādā tempā peld iesākumā blakus, bet tad Fjodoru Mihailoviču sāk nest kaut kur arvien vairāk sāņus...

Jā, bet es gribēju teikt, ka, pateicoties Mironovam, es pievērsu uzmanību vienai tādai ticamai Fjodora
Mihai­loviča iezīmei: viņš sāk runāt čukstus, bet, kad nonāk līdz priekšmetam, kas viņu patiešām interesē, viņš pakāpeniski pāriet uz kliegšanu. Dostojevskis jau gan arī parasti nemaz neklausījās sarunbiedrā, ja drīkst tā teikt, viņš bija monoloģists.

Hotiņenko: Par to tieši ir diezgan daudz liecību. Dzīvē var satikt tādus cilvēkus – te viņi sabiedrībā sēž stūrītī, domā kaut ko savu, bet pēc tam pēkšņi sāk runāt. Saprotams, ka citiem tas ne īpaši patīk, kad tāds cilvēks sāk sludināt, sludināt un sludināt, nevienā citā neklausoties. Bet man vispār ne reizi arī nav licies, ka Dostojevskis būtu bijis ideāls cilvēks. Es nekad neesmu teicis, ka Dostojevskis būtu bijis tāds cilvēks, kuram mums vajadzētu līdzināties. Nē, nē, runa ir tikai par pilnīgi neticamu cilvēku, par literatūras ģēniju.

Man bieži ir jautājuši par viņa reliģiozitāti. Taču tas ir ļoti sarežģīti. Nekādā ziņā nevar teikt, ka Dostojevskis būtu bijis ļoti reliģisks vai reliģisks būtu viņa rakstītais. Tas bija ceļš, turklāt bez secinājumiem, bez rezultātiem. Nu, kaut vai Semipalatinskā, kur viņš dzīvoja pēc katorgas, viņš reti gāja uz baznīcu. Taču Puškins vispār reti ieskatījās baznīcā! Arī Pēterburgā Dostojevskis baznīcā bija reti. Starp citu, Sņitkina gan gāja uz piecu stundu rīta dievkalpojumu – vāciete! Bet nekur nav atzīmēts, ka kopā ar viņu būtu gājis arī Fjodors Mihailovičs. Vienkārši viņam bija kaut kāds cits ceļš. Teiksim, Tolstoju tas noveda pie tā, ka viņš atteicās no baznīcas un baznīca viņu nodeva anatēmai. Bet Dostojevskis bija gatavs Aļošu Karamazovu izdabūt ārā no klostera un iesaistīt teroristiskā darbībā – tas nudien nav vienkārši. Vai arī par starecu Zosimu uzrakstīt: “Bet mironītis sāka smirdēt...” Par starecu, kuram, pēc idejas, vajadzētu smaržot. Dostojevskis nekad nevienkāršojas, viņam viss ir sarežģīti. Atskaitot melodramatiskos sižetus. Visi viņa sižeti ir kā brazīliešu seriāls. Novāciet literatūru, novāciet Dostojevska ģēniju, un jūs dabūsit brazīliešu seriālu ar kaislībām, ārlaulības bērniem, naudu...

RL: Lūk, lūk. Varbūt tieši tāpēc man arī patīk to lasīt, turpretī Ivana Karamazova garum garie spriedelējumi par Dievu, Lielo Inkvizitoru, mani atstāj vienaldzīgu. Es gaidu, kas notiks tālāk.

Hotiņenko: Ziniet, viņam pašam arī tas likās svarīgi. Fjodors Mihailovičs publiskajos lasījumos vienmēr izvēlējās kaut ko melodramatisku, viņam bija svarīgi, ka viņā klausījās. Tādēļ viņš ļoti rūpīgi izvēlējās gabalus, ko lasīt publikai.

RL: Mironovs teica, kad beigusies filmēšana, viņš esot raudājis – patiešām kā brazīliešu seriālā. Es tam ticu.

Hotiņenko: Protams. Es pats to redzēju.

RL: Viņš teica, ka pakāpeniski pārstājis izturēties pret Dostojevski kā pret tādu bargu vīru ar bārdu...

Hotiņenko: Mēs Vīsbādenē uzņēmām ainu, kā viņš pie Apollinārijas paslēpj monētu – pirms tam, kad nolemj pārtraukt spēlēt. Visu paspēlējis, viņš atrod šo paslēpto monētu un paspēlē arī to, un tad jau beidz spēlēt pavisam. Mēs to nofilmējām – tas viss notiek Vīsbādenē, tirgus placī –, un es skatos – Žeņa stāv un raud. Nodomāju, ka varbūt kāds kaut ko ir pateicis, lai gan viņš it kā nav pārāk uz apvainošanos. Es pieeju viņam klāt un jautāju: “Žeņa, kas noticis?” Un viņš atbild: “Man ir tik ļoti viņa žēl...” Pēc vienkāršas epizodes, kur Dostojevskis slēpj to monētu! Nekā īpaši melodramatiska... Lūk, tas mani pilnīgi satrieca. Vispār, protams, bez Žeņas... Es pilnīgi nespēju iedomāties, kā kaut kas varētu iznākt bez viņa.

RL: Jā, mēs par to runājām, un viņš teica, ka filmēšanas beigās esot iemīlējis Dostojevski kā bērnu. Kā tādu viegli aizskaramu bērnu, kuru gribas pasargāt. Kura ir žēl, kuru svaida tad te, tad tur. Pārsteidzoši.

Hotiņenko: Jā, patiešām. Jo liekas – Dostojevskis taču ir tāds milzis!

RL: Ziniet, vienmēr, kad nav īsti ko jautāt, var pajautāt kaut ko no tā, ko savā anketā bija pierakstījis Makss Frišs, uzdodot pats sev visādus dīvainus jautājumus. Piemēram, vai jūs gribētu būt sev draugs? Tad, lūk, vai jūs gribētu, ka Dostojevskis būtu jūsu draugs?

Hotiņenko: (Smejas.) Jā, es patiešām esmu uzdevis sev šādu jautājumu ne reizi vien un arī uz to atbildējis – visdrīzāk nē. Dīvaini... Turklāt es ar pilnu atbildību varu teikt, ka Dostojevski ļoti mīlu, pie tam pat ne kā rakstnieku, bet kā cilvēku. Un tomēr... Vienkārši – diez vai tur kaut kas sanāktu. Vispār, šajā ziņā tā pa īstam arī nesanāca nevienam. Kaut vai tas pats Strahovs, viņš jau nu mācēja pielāgoties, tāpat kā vēlāk viņš pielāgojās Tolstojam, apmēram tāpat. Viņam vienkārši bija tāds talants, savā ziņā Strahovs bija neparasti talantīgs cilvēks.

Bet – nē, ik reizi es sev atbildu – nē, nekas neiznāktu.

RL: Un kas tad īsti traucētu?

Hotiņenko: Mans raksturs. Es pats esmu pietiekami egoistisks. To pat var saukt par lepnību, bet es varētu vienu vakaru paklausīties, otru, taču domāju, Fjodors Mihailovičs... Viņš spieda nost. Tādā pašā mērā, kā literatūrā viņam viss bija sarežģīti, dzīvē viņam viss bija daudz vienkāršāk. Tādēļ patiešām labi, ka viņi ar Tolstoju nesatikās; starp citu, tieši Strahovs tam neļāva notikt. Viņi varēja satikties. Vēlāk viņi abi pārmeta Strahovam, ka viņš nav viņus savedis kopā. Tajā pašā laikā domāju, ka bija cilvēki, kuri pašaizliedzīgi mīlēja viņu, – kā tas pats Vrangelis, kurš daudz viņa labā darīja, arī izsūtījumā. Taču viņš viņu mīlēja, viņš viņam kalpoja. Bet kalpot es nevaru – es neprotu. Tādēļ nekas tur neiznāktu. Vārdu sakot, tur ir daudz iemeslu, ieskaitot arī to, ka es nošķiru talantu un cilvēciskās īpašības.

RL: Vai jūs nemulsina tas, ka Dos­tojevskim krievu puisēni, teiksim, no “Karamazoviem”, – viņus taču ar maizi var nebarot, ka tikai varētu parunāt par Dievu un nemirstību.

Hotiņenko: Ziniet, jau Fjodora Mihailoviča dzīves laikā – un sākumā tas mani ļoti pārsteidza – viņam pārmeta, ka viņš esot sācis kā reālists, bet pēc tam kļuvis par, tā teikt, fantastikas autoru. Satriecoši! Viņam taču visa pasaule – par spīti
pārliecinošajiem raksturiem – ir izdomāta. Varbūt tur arī ir viņa mākslas spēks, ka tā patiesībā ir kaut kāda paralēla pasaule, tā nav īstenība, tā ir izdomāta pasaule. Un tieši tādēļ – mākslinieciska. Tas nav reālisms, drīzāk tas ir sirreālisms. Reiz es izlasīju interesantu sirreālisma definīciju – tas esot dabisko īpašību turpinājums. Piemēram, ņemam karoti un tās kātiņu pagarinām arvien garāku: pienāk brīdis, kad metāla fiziskās īpašības karotes kātiņam liek saliekties. Ar šo brīdi sākas sirreālisms. Arī tie plūstošie pulksteņi... Savā ziņā Dostojevskis ir sirreālistisks rakstnieks.

RL: Starp citu, viņš pats teica – neatceros, kur –, ka, lai gan viņu uzskata par lielu psihologu, viņš neesot nekāds psihologs, bet reālists.

Hotiņenko: Nu protams. Teiksim, tagad es lasu “Velnus” – zināms, ka tajos ir ļoti daudz reālu personu.

RL: Un ļoti daudz par naudu.

Hotiņenko: Jā, un arī aprēķini uz lapu malām, kur kādam žurnālam labāk atdot, kur labāk maksā par loksni... Tā ir dzīves proza. Bet tie nebeidzamie gotiskie logi – lūk, tas ir īpašs noslēpums. Ik lappusē – gotiskie logi... Viņam taču bija inženiera izglītība, un tur viņus mācīja zīmēt. Reizēm pa kādam portretam, bet tie logi – pilnīgi maniakāli. Lūk, te nu gan Freids varētu izklaidēties! Tās lapiņas vajadzētu parādīt Zīgmundam – šie zīmējumi taču kaut ko nozīmē!

Vispār – šeit ir tāds duālisms. No vienas puses, viņš pareizi runā par sevi kā par reālistu. Taisnība. Taču tā ir Fjodora Mihailoviča Dostojevska taisnība. Kad es to lasu un mēģinu attiecināt uz dzīvi... Kā Gogolim; nevar taču “Mirušās dvēseles” uzskatīt par reālismu, lai arī to uzskatīja par reālistisku sacerējumu. Bet nevar: tur taču viss ir hipertrofēts, novests līdz šim te liektajam karotes kātiņam. Tāpat arī Fjodoram Mihailovičam, tikai citā reģistrā. Starp citu, viņu bieži apsūdzēja tieši Gogoļa atdarināšanā, īpaši “Dubultniekā”, lai cik tas būtu smieklīgi. Tad jau visi cits citu atdarina un mēs arī patlaban sēžam un kādu atdarinām.

RL: Interesanti, ko?

Hotiņenko: (Smejas.) Neskaitāmus interjerus. Lūk, uz sekundi iedomāsimies, cik daudz kas pasaulē notiek, un mēs hipotētiski varam arī iztēloties, ka kāds kaut kur citur pašreiz sarunājas par Dostojevski.

RL: Ziniet, es kaut kā atkal un atkal atgriežos pie viena un tā paša jautājuma: ja jau pieņem, ka cilvēka dvēsele ir tik dziļa, kā varētu likties, lasot Dostojevski, – vajadzētu sašaurināt, viņu pašu pārfrāzējot –, tad varētu paļauties, ka šajā dvēselē ir kaut kādas dzīves iespējas, zināma pasaules uzbūve... Taču, ja lasām kaut vai “Piezīmes no mirušo nama”, šķiet – es atsaukšos uz filozofu –, ka neviens no elles neiznāk ārā pilnām rokām. Proti, diez vai Dostojevska pārliecība, ka ciešanas attīra, ir pamatota.

Hotiņenko: Šaubīties var par visu, taču jautājums ir cits: manuprāt, mākslas mērķis ir palīdzēt cilvēkam atrast viņa dzīves jēgu. Dzīves jēgu vispār un viņa – tai skaitā. Individuāli. Un ceļi šeit ir dažādi. Zināms, ka Dostojevskis, izmantojot mūsdienu slengu, bija vienkārši “pavilcies” uz Rafaēla “Madonnu”. Tas viņam bija skaistums. Tas, šķiet, bija kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko rakstīja pats Fjodors Mihailovičs. “Madonna” viņam bija tāds kā ideāls – formas ziņā. Bet viņš pats – te es jau pats izdomāju tādu tēlu – reizēm man ir licies, ka es dzirdu: lūk, ja cilvēka dvēseles dziļumus vulgāri iztēlojas kā katliņu, tad Fjodoram Mihailovičam reizēm var dzirdēt, kā karote skrāpē jau katla dibenu. Dziļāk ienirt vairs nav iespējams. Dziļāk jau vairs nekā nav, nekā, līdz kam varētu aizskrāpēties.

Turklāt cilvēki jau dzīvo pēc dažādiem principiem: kāds tic cilvēka nemirstībai, kāds cits – ne. Ir ateistiska domāšana, ir reliģiska. Patiesību sakot, tikai divas. Viss. Pa vidam nekā būt nevar. Cilvēks, kurš tic, tic, ka pēc īsās cilvēka dzīvītes ir iespējams attīrīties. Ciešanas – mēs tās varam saukt par attīrīšanos, taču patiesībā ciešanas – lūk, cilvēks grib uzstādīt pasaules rekordu, viņš trenējas, trenē savus muskuļus – tādā gadījumā ciešanas ir tieši šīs substances trenēšana, kurā pēc tam nāksies dzīvot tur, bezgalīgajā dzīvē. Taču, tikko cilvēks netic mūžīgajai dzīvei, viņš sāk pret to attiekties pavisam citādi. Lūk, arī viss. Tā jau ir paša lasītāja, nevis Fjodora Mihailoviča attieksme. Fjodors Mihailovičs ticēja mūžīgajai dzīvei, tādēļ arī viņš bija tāds, kāds bija.

RL: Piedodiet, kādā stilā jūs lēcāt augstlēkšanā – flopā vai...

Hotiņenko: Nē, pārvēlienā; kad parādījās Fosberijs, es jau beidzu. Mans ideāls bija Valerijs Brumels, viņš toreiz lēca. Un es visādi viņu atdarināju. Es toreiz biju Kazahijas PSR čempions skolēniem, 1,90. Ar tādu rezultātu varēja Savienībā uzvarēt.

RL: Jā, bet nu ne jau par to...

Hotiņenko: Vispār – tas viss, patiesību sakot, sākas un beidzas tur, kur beidzas un sākas ticība. Lūk, es jau minēju placebo – vislielāko mūsdienu zinātnes noslēpumu. Tā arī ir tā robeža starp dzīves mistiku un tās zinātnisko daļu.

RL: Bet jūs taču neteiksit, ka Dievs ir tāda placebo tabletīte.

Hotiņenko: Nē, protams. Līdz tādam apgalvojumam es nenolaidīšos, es tomēr esmu kristietis, lai arī pasaulīgs cilvēks. Taču, kad man skaidro daudzas lietas no Evaņģēlija, es vienmēr pārliecinos, ka tas ir rakstīts kā maziem bērniem. Saprast ir grūti. Un, kad Jēzus skaidro līdzībās, viņš to skaidro maziem bērniem – apustuļiem. Tādēļ viņš ir spiests tiem stāstīt tā, lai viņiem pielektu, – ar piemēriem, bet pati parādība ir daudz sarežģītāka. Nosacīti, bērna līmenī, var iedomāties Dievu, kas sēž uz mākoņa. Bet Dievu Tēvu taču ir aizliegts attēlot; Kijevā ir freska, varbūt vēl kaut kur, taču tādu attēlu ir pavisam maz. Jēzu – jā, jo viņam bija cilvēka daba. Viss ir ievērojami sarežģītāk par cilvēku apzīmējumiem, tas viss ir sajūtu līmenī. Māksla tam arī ir domāta, lai ar sajūtām pieskartos, nevis saprastu, bet sajustu. Tādēļ arī mūzika ir augstākā no visām māk­slām, tieši šī iemesla dēļ, jo tā neformulē un neformulējas. Tā vienkārši izsauc noteiktas stipras jūtas. Bet, galu galā, tas vienalga ir ticības jautājums. Viss ar to sākas un beidzas.

RL: Lūk, jūs sakāt, ka nedzīvotu Šveicē, kur izdomājuši pulksteni ar dzeguzi...

Hotiņenko: To jau es neteicu, bet Orsons Velss. Brīnišķīgajā “Trešajā cilvēkā”.

RL: Jā, es ļoti mīlu šo filmu. Taču es īsti nesaprotu, kas slikts pulkstenī ar dzeguzi... Jā, nu un jūs tajā intervijā sakāt, ka gribat dzīvot Krievijā, kur notiek īsta dzīve, nevis garlaicīgajā Šveicē.

Hotiņenko: Nu, ko tikai cilvēks intervijā nesarunā...

RL: Vai arī kurp tikai viņu nes...

Hotiņenko: Jā, kā zināms, “Ostapu sāka nest”... Tādēļ aiznes uz vienu pusi, viņš kaut ko formulē, bet pēc tam aizmirst. Es to interviju neatceros, bet... Es patiešām diezgan daudz esmu bijis Šveicē, mēs ar sievu praktiski katru gadu uz manu dzimšanas dienu braucam uz Šveici, uz kalniem. Patiešām, tur viss ir mierīgi, viss reglamentēts kā visā buržuāziskajā pasaulē. Laiku pa laikam visu to uzspridzina kādi studentu nemieri, musulmaņi, vēl kāds. Taču vispār tā ir tieksme pēc reglamentētas dzīves. Acīmredzot es biju domājis tieši to, ka šādai sakārtotībai es neesmu piemērots. Vispār veči tam nav īpaši piemēroti. Protams, ir arī izņēmumi, tomēr vispār – obligāti vajag kaut ko kaut kā izkustināt no vietas.

Taču ar tādu pašu atbildības pakāpi es paziņoju, ka mēs ar sievu mīlam Itāliju. Reizēm es jūtos kā senais romietis – tādā mērā! Protams, to var uzskatīt par vieglu neprātu, bet es sevi diezgan skaidri sajūtu kā itālieti. Kad mēs nesen uz Jauno gadu aizbraucām uz Venēciju, bet tur – Gran Teatro La Fenice, vecgada nakts tradicionālie koncerti. Publika, vecais teātris – tas ir tāds rituāls, turklāt aicina brīnišķīgus dziedātājus... Un pirms koncerta sākuma visa zāle pieceļas, un visi dzied Itālijas himnu. Un es, lai arī nezinu šo himnu, stāvēju ar asarām acīs, jūtoties absolūti kā itālietis.

Protams, Šveicē viss ir sarežģītāk, tā nav tikai pulkstenis ar dzeguzi, taču Orsons Velss nebija muļķis, viņš formulēja būtību... Katrai nācijai ir sava būtība. Es, piemēram, no Rīgas vienmēr vedu maizi, šo brīnišķīgo Rīgas maizi. Kā par to pateikt? Arī kā par sava veida pulksteni ar dzeguzi? Un vairāk nekā nav, ko ņemt? Daudz kas ir! Bet pirmām kārtām tā ir maize, un kāda maize... Tā nepaliek cieta, nepelē, un tā ir garšīga. Varbūt tā arī ir pati sakne, pati būtība. Maize, ko es pēc tam griežu plānām šķēlītēm. Nezinu... Laikam es toreiz runāju par to, ka tāda samērota dzīve man neder.

RL: Jā, protams, konteksts bija ne­­daudz cits. Runa bija par to, ka Krievijā varot notikt kas tāds, kas līdzinātos Dostojevska varoņu atklāsmēm, Šveicē savukārt – ne. Varu tikai pie­bilst, ka Šveicē jau arī revolūcijas nenotiek, bet Krievijā – gan.

Hotiņenko: No otras puses, pasaule ir tā sarežģījusies... Varbūt es pat tā nebūtu teicis, ja tobrīd Breivīks jau nebūtu pastrādājis savu šausmīgo noziegumu. Norvēģijā! Mazajā Norvēģijā šis cilvēks pastrādā kaut ko neiedomājamu. Tik lielā mērā neiedomājamu, ka norvēģi nespēj saprast, ko ar to darīt. Un viss beidzas ar kaut kādu farsu. Viņam ceļ trīsistabu cietumu, kaut kāds murgs...

RL: Tad pēdējais jautājums. Lai gan tas ir slikts stils – jautāt, atsaucoties nevis uz šo, bet citu sarunu, un tomēr: jūs ne pārāk sen, ap 2006. gadu, saistībā ar savu filmu par svētceļojumiem teicāt, ka ticat: Maskava kļūs par trešo Romu, tajā izšķiras kaut kas svarīgs starp materiālo un garīgo pasauli.

Hotiņenko: Tagad es aiz šīs formulas ieliktu daudzpunkti. Un formulējumu padarītu maigāku. Jo dzīve tik strauji mainās, ka šīs izmaiņas skar gan mani, gan arī pašu dzīvi.

RL: Pēc kura vārda būtu daudzpunkte?

Hotiņenko: Ka es tā uzskatu līdz šim brīdim. Ka Krievija ir tāds konden­sāts – dīvains, ļoti dīvains... Lūk, kā Vjačeslava Ivanova dzejolī “Krievu prāts”:

Prāts pašdarīts un alkatīgs –

Kā uguns krievu prāts ir svaidīgs,

Tik nenovaldāms – un tik skaidrs,

Tā līksmo – un tik drūmi īgst.

Kā bulta polu nemaldīgi

Rod dūmakās, kas ņirb un verd,

No sapņa nedzīva uz dzīvi

Viņš biklo gribu līdzi ved.

Kā ērgļa skats spēj gaisus mērot

un ielejā ik pīsli vēro,

viņš zemi prāta gaismā redz,

kaut migla mistiska to sedz.

Precīzāk pateikt es nevarētu. Bet es patiešām domāju, ka Krievija joprojām ir kaut kāds rezervāts, paradoksāls, dīvains rezervāts, kurā – labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā – varētu glābties.

RL: Skatoties jūsu filmu “Pops”, es diezgan labi varu iedomāties, kā jūs varētu atbildēt uz jautājumu, kas ir dzīves jēga. Taču gribētos, ka jūs to izdarāt pats.

Hotiņenko: Nesen es lasīju tādu formulējumu – kad viduslaiku cilvēks skatījās uz renesanses gleznām, freskām, viņš saprata, kas ir dzīves jēga. Viņš redzēja, ka tas ir skaisti, un saprata, kas ir dzīves jēga. Tādēļ man tas ir pilnīgi nesatricināmi, ka dzīves jēga ir skaistumā. Turklāt es nerunāju par smukumu, es nerunāju par kaut ko vispār. Dzīves jēga ir skaistumā, ko radījis Dievs un daba. Man ir tāds punktiņš – tauriņa spārns. Kad skaties uz tauriņa spārnu, tā ir bezgalīga harmonija, skaistums, daudzveidība. Divu vienādu tauriņa spārnu nav. Kas tas ir? Tikai viens: apustuļa Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 13. nodaļa – par mīlestību.

Tas ir arhisarežģīts uzdevums: ņemt un kādam pateikt, kas ir dzīves jēga. Kad skan mūzika, tu nezini, kādēļ, taču jūti, kāpēc šī jēga ir. Taču vispār – cilvēka dzīves jēga ir strādāt un lūgt. Taču to nevajag saprast burtiski – pastrādā, pastrādā, tad nolūdzies. Nē, ar lūgšanu jāsaprot iekšējā attīstība, garīgā veselība. Un nekā cita jau arī nav. Es esmu daudz meklējis, taču citu pamatu tā arī neesmu atradis. Viss turas uz šī. Strādāt un lūgt – un tava dzīves jēga ir noteikta. Ja šīs sastāvdaļas cilvēka dzīvē ir, tad ir cerība, ka ar viņu dzīvē nekas... Lai gan... Dzīve ir sarežģītāka, tā piespēlē mums kārdinājumus, un mēs aizmir­stam par šo pamatu. Arī es. Es sevi no šī saraksta nesvītroju.