Slikti kožas banānzivtiņas Gazas krastos

Katrā valodā ir visbiežāk lietoto vārdu saraksti, kuros “māte”, “es”, “neko”, “nesaprast” ir pašā augšgalā, kamēr “balalaika”, “rožukronis” un “sūkalas” necieš no pārliekas deldēšanas. Ivritā vārds “flotile”, domājams, ilgu laiku atradās nepopulārajā apakšgalā. Saprotams, līdz jūnija sākumam, kad nakts tumsā starptautiskajos ūdeņos peldošā miera aktīvistu flotile nepakļāvās Izraēlas brīdinājumam nepārkāpt tās kontrolētās jūras robežas blokādi. Kopš tā brīža izvairīties no vārda “flotile” ir tikpat grūti kā no Pasaules kausa rezultātiem futbolā. Tā ir visur, un ar vārdu “visur” mēs šeit saprotam kā pasaules medijus, tā cilvēkus, kas, izdzirdot vārdu “Gazas sektors”, no garlaicības nekrīt komā.

“Brīvības flotile”, kurā ietilpa septiņi kravas un pasažieru kuģi, nakts laikā pārtapa par abstraktu simbolu, zem kura kā zem izstaipītas cepures tagad cenšas pabāzt visu – gan pro-palestīniešu aktīvistus, kas ziedojuši dzīvības Gazas blokādes pārtraukšanai, gan naivus (vai profesionāli sagatavotus) turku miera kareivjus, kas ar dūmu svecēm, dzelzs nūjām un nažiem iedomājās nosargāt cementu, sauso pienu un elektriskos ratiņkrēslus no Izraēlas speciālo uzdevumu vienības. Tajā pašā simbolisma zupā var atrast pirmos divus “labos” karavīrus, kas, lai arī bruņoti ar peintbola bisēm, neatklāja uguni, kamēr turku miera aktīvisti tos sita ar nūjām, kā arī Ciānas militāristus, kas pa tumsu bezjēgā šaudījās uz visām pusēm. Kā asaka rīklē visiem uz brīdi iestrēga Hamas militāristu nolaupītā karavīra Gilāda Šalīta vecāki. Viņu pūliņi pierunāt armijas vadību palaist flotili uz Gazas ostu, ja Hamas vadība atļautu viņu dēlam nodot vēstules un pārtiku, izrādījās pilnīgi veltīgi. Hamas to darīt atteicās, atstājot tik nepieciešamo humāno palīdzību Vidusjūrā. Patiesībā Hamas to atsakās pieņemt joprojām, tā pūst un rūsē kaut kur netālu no Ašdodas ostas.

Ja cerējāt, ka kaut viens šāds mediju konflikts var iztikt bez holokausta pieminēšanas, tad velti – mīklainā kuģu radiopārraidē sievietes balss sūtīja Izraēlas kareivjus atpakaļ uz Osvencimu. Armijas cenzoriem, kas šo pārraidi izrediģēja tā, lai miera pārrunu vietā paliktu pāri tikai visderdzīgākie saukļi, vēlāk nācās atvainoties. Garajā piecu minūšu versijā ir gan “tahzeru le-Aušvic!” – “atgriezieties Aušvicē!”, gan atgādinājums atcerēties 11. septembri. Es joprojām nezinu, kura kuģa kapteinis krieviski pa rāciju nolamājās: “Bļin, ti meņa uže zajebal, skotina!" [1. Velns, tu man jau esi līdz rīklei apnicis, lops tāds! (krievu val.)]. Bet man jāatzīstas, pienāk brīdis, kad gribas viņam piekrist, pasludināt Gazas jūras robežu par melnās matērijas sabiezējumu, kurā vienlīdz prāts aptumšojas kā miera sūtņiem, tā armijas galvām. Lai kas tonakt notika ar cilvēku veselo saprātu, ievainot un nogalināt svina matērija spēj tikai prasmīgu roku vadīta, tādā veidā iznīcinot jebkādu ticību Izraēlas spējai rāmi izplānot, kā rīkoties pat bezjēdzīgas provokācijas gadījumā. Cik skaisti būtu, ja vietējo šaha lielmeistaru un Nobela prēmijas laureātu koncentrācija izraēliešu vidū kaut jel kādā veidā nestu augļus, iedvesmojot valsti uz taktisku, pāris gājienus uz priekšu paredzošu, stratēģisku domāšanu. Visvienkāršāk būtu bijis, ja tagadējais premjers būtu piekopis sava priekšteča Ehuda Olmerta smalko “paslēpsimies-zem-segas” stratēģiju. Ja humānās palīdzības kuģis uz Gazu dodas no Eiropas, ceļ troksni, pielādēts ar pāris parlamenta locekļiem un vicina “Free Palestine” karogu, likt visiem jūras spēkiem skatīties pretējā virzienā, kuģi ielaist Gazas ostā un nelikties par to ne zinis. Ja kāds par šo misiju ir dzirdējis, tad līdz nākamās dienas brokastīm miera operācija kopā ar kafijas biezumiem un avīzi ir no ziņu galda pagaisusi. Turku flotiles organizētāji šoreiz to labi zināja.  Pro-palestīniešu aktīvists Huseins Ibišs vēlāk paskaidroja: “Galvenā “Gazas flotiles” ideja bija piespiest Izraēlu uz to reaģēt. Izraēlas pārstāvji to nosauca par “provokāciju”, un es neuzskatu, ka tas būtu pārāk kļūdaini. Līdzīgi citiem pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, arī šis tika plānots tā, lai provocētu atbildes reakciju. Es esmu šokēts, bet ne sevišķi pārsteigts, ka Izraēlas armijas spēki, cenšoties novirzīt kuģus no Gazas ostas, konfliktu atrisināja tik sliktā veidā.”

Vakarā pirms traģēdijas neviens par miera flotili īpaši neuztraucās – pat liela daļa brīvprātīgo uz kuģiem pēc pusnakts devās pie miera. Mēģinājumi pārkāpt Gazas blokādi ir bijuši vairākkārt, pāris reizes Irāna pa jūras ceļu mēģināja piegādāt ieročus, pāris reizes tika organizēta starptautiskā humānā palīdzība, kura pēc tam Gazas sektorā tika nogādāta pa sauszemi. Varbūt šoreiz delegācija bija pompozāka, 10 000 tonnas kravas pavadīja700 pro-palestīniešu aktīvistu, 400 no tiem turku tautības, pārējie no dažādām Eiropas valstīm,
daļa – miermīlīgi pensionāri ar miera misijas apziņu. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, šoreiz uz kuģiem bija arī cīņai gatavi turku vīri ar rācijām, nažiem un dzelzs nūjām. Izraēlas armijas vadībai nācās ātri izlemt, kā rīkoties, kad speciālo uzdevumu brigādes vīriem, kuri mēģināja pārkāpt pāri bortam, lai novirzītu kuģi no uzņemtā kursa, sita ar krēsliem pa galvu. Vismaz tiktāl ir skaidrs, ka sākumā pavēle bija neatklāt uguni, pirmie šāviņi tika raidīti no peintbola bisēm. Kas notika pa vidu, kad gāja bojā deviņi Turcijas pilsoņi – pieci no tiem ar tiešiem šāvieniem galvā –, ir zināms tik dažādos variantos, ka skaidrs ir tikai viens – operācijai bija traģiskas sekas. Espens Gofengs,  38 gadus vecs aktīvists no Norvēģijas, vēlāk stāstīja, ka kuģa Mavi Marmara aizsardzība bija labi organizēta, viss izplānots tā, lai nepieļautu jūras spēku ielaušanos uz kuģa. “Bet tad viņi sāka šaut ar peintbola lodēm, kurām iekšā bija stikli, kas atstāja briesmīgus miesas bojājumus. Tad tika lietotas gumijas lodes un visbeidzot šaujamieroči. Situācija ātri kļuva bīstama.”

Tikai naivākajiem uz kuģa bija cerība, ka Izraēlas jūras spēki šoreiz, izņēmuma kārtā, tai ļaus sasniegt Gazas krastus. Tāpat skaidrs, ka Free Gaza flotiles mērķis nebija tikai nogādāt pārtiku un vajadzīgās preces, tā tika organizēta ar citu svarīgu mērķi – pievērst uzmanību Gazas jūras robežas blokādei, kā arī Izraēlas stingri kontrolētajai sauszemes robežai.

Ēģipte, kopš Hamas kustība pārņēma varu pēc uzvaras vēlēšanās 2007. gada jūnijā, arī slēgusi Rafas robežpunktu, to atver tikai pāris reizes gadā, radot pilnīgu jucekli un paniku. Sīnājas pusē pagājušajā vasarā satiku beduīnus, kuri no El Arīšas pilsētas dzina jērus un veda benzīnu, lai par vairākkārtīgu cenu tirgotu tos Gazas iedzīvotājiem Rafā. Jūsefs, kurš pārsvarā nodarbojas ar zveju un salmu būdu izīrēšanu tūristiem, lielījās, ka pa divām dienām nopelnījis tikpat daudz kā pa pusgadu pie jūras dzīvodams. “Tikai viss jādara ļoti ātri, citādi robeža būs atkal ciet, un neviens īsti nezina, kad to atvērs.

In šā-Allāh – ja Allāhs vēlēs, tev paveiksies, un tu būsi no pirmajiem, kas paspēs tai piekļūt.” Baidoties no Hamas aktīvistu iefiltrēšanās Ēģiptes teritorijā un iespējamiem terora aktiem Sīnājas pussalā, tās valdība robežu tur slēgtu. Vieglprātīgie izraēlieši, neklausot drošības dienestu brīdinājumiem, joprojām ceļo uz Sīnājas pussalu, lai peldētos, sauļotos un pīpētu lēto hašišu kopā ar ivritā brīvi runājošiem beduīniem. Reizēm pa vasaras brīvdienām Sīnājā atpūsties sabrauc arī gados jauni ēģiptieši, Sīnājas pludmalēs tiem nav jādzer paslepus alus vai jāvalkā atturīgas drēbes. Kāpēc gan šie modernizētie Rietumu universitātēs izmācījušies pilsoņi nepretojas savas valsts politikai, lai atvieglotu situāciju Gazas sektorā? Kad palestīnieši mēģina pāriet robežu, uz tiem šauj gan izraēlieši, gan ēģiptieši. “Neviens negrib upurēties par velti. Mafiš faida,” man saka divas skaistas meitenes, ”tam nav pilnīgi nekādas jēgas.”

Savukārt Turcijas pēkšņās rūpes par Gazas sektora atjaunošanu tiek saistītas ar izmaiņām turku sabiedrībā, kurā reliģijai ir aizvien lielāka loma. Tās interese par tuvākām kaimiņvalstīm ir valsts politika, kas no sekulāras un uz Eiropas Savienību tendētas sabiedrības lēnām virzās uz islāma valstu pusi. Saulainajām attiecībām ar Izraēlu vairs nav iepriekšējās motivācijas, svarīgākas šobrīd ir stabilas saites ar Sīriju un Irānu, kuras, kopš Hamas pārņēma varu Gazas sektorā, to finansiāli atbalsta.

Pēc ANO publicētajiem datiem, astoņi no desmit Gazas iedzīvotājiem ir atkarīgi no humānās palīdzības, puse no tiem ir bērni. Nepieciešamie produkti parasti tiek nogādāti pāri sauszemes robežai. Izraēlas puse pārmeklē kravas, lai netiktu ievesti materiāli, kurus Hamas varētu izmantot pēdējā operācijā “Lietais svins” sagrauto militāro infrastruktūru atjaunošanai. Viegli iedomāties, ka māju, slimnīcu un skolu atjaunošanai vajadzīgs tas pats cements un ķieģeļi, kas bunkuriem un raķešu noliktavām, bet to ievešana ir stingri normēta un notiek tikai saskaņā ar ANO koordinētiem celtniecības projektiem. Pastāv aizliegto un atļauto preču saraksts, kurā ne vienmēr ir saprotama loģika – svaigs koriandrs, rotaļlietas, kafijas pupiņas un mašīnu detaļas ir pirmajā sarakstā, kamēr kanēli un malto kafiju vai sviestu paciņās varat sūtīt droši.

Nosaukt vienu no flotiles kuģiem traģiski bojā gājušās amerikāņu miera aktīvistes Reičelas Korijas vārdā – Rachel Corrie, ir cēls žests vai smags atgādinājums, kā reizēm beidzas miera aktīvistu un Izraēlas armijas tuvcīņa. Reičela gāja bojā turpat Gazas sektorā, Rafā, kur International Solidarity Movement rīkoja protesta akcijas pret civiliedzīvotāju māju nojaukšanu. Armijas buldozers, kura vadītājs pasauli redz caur diviem šauriem ložu necaurlaidīgiem logiem, no nepilnu divu metru augstuma nepamanīja vai vienkārši negribēja pievērst uzmanību meitenei, kura, vicinādama rokas, koši oranžā vējjakā stāvēja tam priekšā. Viņa mēģināja izglābties, rāpdamās uz buldozera lāpstas, kamēr, zaudējusi līdzsvaru, pakrita. Buldozers neapstājās, un meitene gāja bojā no galvaskausa un ribu lūzumiem.

Reičela gribēja nosargāt Gazas aptieķnieka māju, kamēr Izraēlas armija šo un citas pierobežas mājas uzskata par vājākajiem savas drošības punktiem. Zem mājām atrodas tuneļi, pa kuriem no Ēģiptes uz Gazu ceļo munīcija un benzīns, aitas un medikamenti. Pateicoties attīstītajai tuneļu sistēmai, Irānā ražotās raķetes atrodas 60 kilometru attālumā no Telavivas un trīs kilometru attālumā no tuvākā kibuca. Blīvi apdzīvotajā pierobežā ir gandrīz neiespējami noslēgt visas ejas, kas kā trušu alas savieno Rafas iedzīvotājus ar kaimiņiem. Armijas operācija šādā vietā ir daudz bīstamāka, snaiperi vēlāk gandrīz nenotverami, demolēšanai paredzētās mājas reizēm tiek mīnētas. Reti kurš palestīnietis stātos pretī Izraēlas armijas buldozeriem, kamēr ar citu valstu miera aktīvistiem ir sarežģītāk. Liela daļa no tiem ir Vācijas, Lielbritānijas un ASV pilsoņi, ar kurām Izraēlai nav vēlams sasprindzināt attiecības. Lai protesta akcijas nebeigtos ar neparedzamu upuru skaitu, nākas izmantot visus iespējamos neletālos pūļa kontroles līdzekļus – asaru un piparu gāzi, šoka granātas un plastmasas vai gumijas lodes, kuras reizēm, izšautas no tuva attāluma, vienalga izrādās nāvējošas. Izraēlas kontekstā “miera aktīvisti” gandrīz nekad nenozīmē puķu bērnu romantiķus vai ko līdzīgu Džonam Lenonam gultā ar Joko un žurnālistiem. Ar savu klātbūtni tie padara neiespējamu ātru pūļa izkliedēšanu, kas šeit parasti tiek piekopta, vienkārši šaujot gaisā un apcietinot aktīvākos palestīniešus. Lai cik ciniski tas izklausītos, viena ievainota miera aktīviste no Eiropas spēj pievērst lielāku uzmanību notiekošajam nekā daudzi palestīniešu aktīvistu upuri. Vai nu sagadīšanās vai Reičelas mistiskas iejaukšanās dēļ uz kuģa Rachel Corrie visi palika dzīvi, tas dienu aizkavējās aiz galvenā flotiles kuģa Mavi Marmara un pieciem kravas kuģiem.

31. maija rītā mani pamodina agrs telefona zvans, ka naktī gājuši bojā vairāk par desmit cilvēkiem, par notikušo nav nekādas precīzas informācijas un flotili sagaidīt Ašdodas ostā pulcējas gan žurnālisti, gan kreisie aktīvisti. Armija visiem uz kuģiem atņēmusi mobilos telefonus, tāpēc vienīgās ziņas sniedz žurnālisti, kas atrodas uz armijas kuģiem preses sektorā. Vēlāk uzzināju, ka protesta demonstrāciju Ašdodā no jūras puses apsargā policijas motorlaiva, lai kreisie nesadomātu peldēt uz kuģu pusi. Pa radio Izraēla brīdina, ka iespējami nemieri palestīniešu teritorijās un vairāki robežpunkti tiks slēgti. Visu tobrīd sarežģī īsziņa, ka man tuvs paziņa atrasts miris un bēres paredzētas šopēcpusdien Samarijā. Tās ir izraēliešu apmetnes Jordānas Rietumkrasta teritorijā, netālu no senas palestīniešu pilsētas Nablusas. Apmetnes nav nekādas telšu pilsētiņas, tie ir visai sakopti ciemati, kur vairums izraēliešu valkā lielas tamborētas kipas – galvassegas, kuras valkātājam atgādina, ka tas pa šo zemi staigā Jahves priekšā. Vairums šādu apdzīvotu vietu atrodas netālu no Jeruzālemes un tajās juku jukām dzīvo gan pēdējās desmitgades krieviski runājošie repatrianti, gan izraēlieši, kuri uzskata, ka viņu atrašanās starp palestīniešu ciematiem ir dzīves aicinājums. Ar autobusu var iebraukt tikai lielākajās apmetnēs, no ciemata uz ciematu visi ceļo ar autostopiem. Bija nepatīkami iedomāties gaidīšanu šosejas malā, vasaras svelmē, cerot uz bruņoto apmetņu iedzīvotāju labsirdību. Ja nu pa ceļam uz sinagogu trāpās kāds īsti nikns un sarūgtināts palestīnietis, kurš vismaz kaut kādā veidā mēģinās atriebt izraēliešiem (arī man) turku nāves. Man ir kauns par manu nepiedodamo paranoju.

Puisis gāja bojā, kāpjot Slovēnijas kalnos vienatnē, un tika atrasts tikai pēc nedēļas. Būdams kreisais aktīvists, kas uzaudzis ekstrēmi labējā reliģiskā vidē un pat ticis nosaukts apmetnes vārdā, Jakirs būtu bijis pārsteigts par to, kādā dienā notiek viņa izvadīšana. Atmosfēra autobusā uz Kdumim kapsētu ir nomācoša, autobusu pilda garos hipijusvārkos un lakatos tērptas sievietes, jaunekļi ar ieročiem pie sāna, un visu laiku ieslēgts radio, pa kuru knapi var sadzirdēt ziņas. Ik pa laikam kāds iesaucas: “Armija tikpat labi varēja palaist kādu torpēdu un nemaz neapdraudēt kareivju dzīvības. Ziemeļkoreja pirms nedēļas par 46 nogalinātajiem pat nedabūja pa nagiem!” “Visi tie miera aktīvisti, bagātie un garlaikotie Eiropas pensionāri ar misijas apziņu tiek izmantoti Hamas propagandas labā.” “Kas tie par miera misionāriem, kas sit robežsargus!” Kopējā noskaņa – mūs neviens nesaprot, visa pasaule atbalsta tikai arābus un, lai ko ebreji darītu, viss ir slikti.  Radio reportieris vienbrīd pārsakās, nosaucot žurnālistu sanestos teleskopus par mikroskopiem, it kā tie būtu sanākuši vērot flotiles operācijas upurus kā baciļus zem palielināmā stikla.

Mēs sēdējām autobusā ar ložu necaurlaidīgiem logiem un braucām garām neskaitāmiem izraēliešu robežkontroles punktiem, kas regulē palestīniešu kustību viņu pašu teritorijā. Te kādam ienāca prātā, ka es laikam neesmu vietējā un nesaprotu, par ko te visi strīdas.

Vienmēr atrodas kāds, kurš uzskata, ka eiropieši nav spējīgi saprast Tuvo Austrumu ģimenes klanu sistēmu un vietējiem raksturīgo karstgalvību un temperamentu. Jauns cilvēks ar lokainiem gariem matiem un krāsainu kipu man kā aitasgalvai mēģināja skaidrot: “Mūsu kaimiņi nav pusatsaldēti dāņi, kas pakaujas, izguļ dzērumu un nākamajā dienā dārgā uzvalkā ēd pusdienas ar trim dakšiņām. Par katru nogalināto mūs ienīst visas trīs radinieku paaudzes. Jebkurā lielākā konfliktā šeit tiek iesaistīts viss klans – vectēva brāļi, brālēni un onkuļi. Naids šeit tiek pārmantots!” Es kārtējo reizi nogurusi domāju, ka viņi visi ir traki, agresīvi un pārāk ticīgi. Varbūt tiešām man nesaprast savstarpējo dinamiku klana locekļu starpā, jo diez vai es uz ielas pazītu lielāko daļu savu miesīgo brālēnu. Neviens no radu onkuļiem man neuzdrīkstētos pat noteikt, par ko balsot nākamajās vēlēšanās, kur nu vēl paaudzēs ienīst V. Vīķi-Freibergu. Pēdējo reizi, kad tos satiku Valkā bērēs, garākā saruna mūsu starpā izrādījās tā, kur sešos mobilajos telefonos tika salīdzināts pēdējais centīgi sabildētais Peipusa loms.

Atbraukusi no bērēm, pie mājas iejuku kreiso demonstrācijā. Tie stāvēja pie premjerministra mājas ar plakātiem un, bungām rībot, sauca pēc taisnības, pieprasot valdības atkāpšanos un Gazas blokādes izbeigšanu. Turpat gar malu, aiz policijas kordona, piketēja labējie ar Izraēlas karogiem, kas gaidīja savu kārtu. Vienbrīd, kad iestājās klusuma brīdis, labējie sāka saukt: “Am Israel hai!” – Izraēlas tauta dzīvo!
Kamēr kreisie piebungoja: “Ba-seret!” “Dzīvot filmā” ivritā nozīmē atrasties fikcijā un pašapmānā, iedomu pasaulē, kam nav sakara ar realitāti. Pēc pāris dienām Telavivā uz kreiso demonstrāciju Rabīna laukumā sanāca vairāk par 15 000 izraēliešu un palestīniešu. Labējie ekstrēmisti mēģināja uzbrukt 87 gadus vecajam Uri Avneri, kas ir miera kustības Gush Shalom dibinātājs. Kāds cits mēģināja atņemt pāris cilvēkiem palestīniešu karogus. Pa vidu kreisajiem soļoja krievu labējie ekstrēmisti, labāko 90. gadu smagā metāla rokeru stilā. Viņu plakāti bija ciniski, bet formulēti tādā veidā, ka policistiem nepieleca to nozīme. Kā gan ierindas likuma sargs var saprast, ko nozīmē “We cum in sheep!" [2. Mēs nolaižam aitās! (angļu val.)] Piegāju pie viena krieviski pajautāt, ko nozīmē "Реичел Кор, человек и сухогруз”.Viņš paskaidroja, ka visi plakāti – “это для левацкой сволотни! Hам похуй факты!" [3. Reičela Korija, cilvēks un tvaikonis. Tas domāts kreisajiem šmurguļiem! Mums pie dirsas fakti! (krievu val.)] Viņu mērķis esot sarīkot cirku ar stulbiem uzsaukumiem: “We’ll stab for peace!”
“We believe in blah blah blah” un “Knives and axes, fuck the facts!" [4. Dursim miera vārdā. Ticam blablabla. Naži un cirvji, lai fakti iet dirst! (angļu val.)] Kad teicu, ka labējo demonstrācija ir uz otra stūra, viens no tiem paņirdza un teica, ka izmanto viņam pienākošos vārda brīvību. Varbūt tā bija smirdīgā dūmu svece, iemesta pūlī, vai šie desmit bravūrīgie teļi, bet man bija gana, lai sabojātu pozitīvo kopiespaidu.

Pēc flotiles incidenta, kuru armija nosauca poētiski par operāciju “Jūras brīze”, izraēliešus tagad vajā diplomātiski sarežģījumi un sīkas nepatikšanas. Alternatīvā rokgrupa Pixies nākamajā dienā atcēla savu piedalīšanos Telavivas mūzikas festivālā, tiem sekoja Gorillaz un britu Klaxons. Dāņu muzikologs Eijolfs Estrems noslēdzis savas Boba Dilana vietnes http://dylanchords.info/ pieeju lietotājiem ar Izraēlas IP adresēm. Izraēļu geju delegācijai tika oficiāli pieteikts izvairīties no Madrides praida, jo spāņu policija tiem nespēs garantēt drošību. Laba griba arī nav peļama, bet šajos cēlajos politiskajos žestos ir tik maz jēgas – izraēliešu geji vairākumā ir kreisie un vienmēr balso par Gazas un Jordānas Rietumu krasta teritoriju okupācijas izbeigšanu, vairumam Izraēlas arābu un palestīniešu internetā parādās Izraēlas IP adrese, un, bloķējot vienus, virtuāli tiek sodīti arī Dilana musulmaņu fani. Kā jau man Samarijas autobusā paskaidroja, eiropiešiem, kur nu vēl muzikologam dānim, Tuvos Austrumus nesaprast. Kad mēģināju atrast piemērotu materiālu saviem angļu valodas skolniekiem, kāds jau bija pacenties sagatavot veselu nodarbību, veltītu flotiles incidentam. Tas arī jums visiem mājas darbs, ievietot teikumā piemērotu lietvārdu: “Kuģī atradās 600 _______________ no visas pasaules.” Nesaki ne “jā”, ne “nē”, ne melns, ne balts.