Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 0
  • Marts 2023
  • Agora
  • Arhīvs
  • Abonēt
  • Ziedot Rīgas Laikam
  • Mazās grāmatiņas

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Aprīlis, 2011

Aprīlis, 2011
Redaktora sleja Uldis Tīrons
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Redaktora sleja Uldis Tīrons

Komentāri

Ne gluži Nostradams Ivars Ījabs Aleksandrs Otrais un nesmieklīgie klauni Kirils Kobrins Vaina un nevaina Ilmārs Zvirgzdis Iekļūt starp pirmajiem Mārcis Auziņš Ideoloģija un mūzika Viestarts Gailītis

Raksti

Latvju lauki. Idilles izrakumi Ineta Lipša Ja mēs visu to pārcietīsim Pauls Bankovskis Nenāciet klāt, jūs taču no āra ar aukstumu! Edgars Grijāns Niknums un bailes Tornfīldholā Tabita Sīmane Kolektīvās bēres Spicē Ieva Lejasmeijere Visi dejo valsi! Ēriks Kleins Ekoloģiskā apokalipse Artis Svece Stikla sienas ekonomikas teorijā un praksē Mārtiņš Bitāns

Sarunas

Mums vajag vairāk psiholoģijas Intervija ar Karlu Gustavu Jungu Iestidzis Baltijā Stīvens Mansbahs Brīvība būt pašam Intervija ar Glenu Grantu

Uldis Tīrons

Redaktora sleja

Vēja avots

Glens Grants, kuru RL intervēja šim numuram, citā sarunā, kura tobrīd bija kļuvusi pārāk vienmuļa, pārslēdzās un pastāstīja par to, kā angļu virsnieku skolā notikusi “iesvētīšana”: septiņi virsnieki, ieskaitot jaunuzņemto, gājuši uz pabu, tad sarunājuši kādu meiteni, kura iegājusi pabā, pasūtījusi vienu lielo limonādi un septiņus mazos alus, bet pēc brīža bārā, uz ceļiem iesoļojuši septiņi vīri, dziedot dziesmu no “Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem”: “Heigh-ho, Heigh-ho/ It's home from work we go”, un devušies pie saviem septiņiem aliem. Kādā no nākamajiem bāriem viņi likuši ieiet pašam jaunajam virsniekam, liekot tam pasūtīt limonādi un septiņus mazos alus, bet, kad tas to izdarījis, aiz loga pamājuši atvadas un gājuši prom, atstājot jaunpienācēju vienu ar visiem aliem un limonādi. Minu šo stāstu, lai ilustrētu, kāda dzīvinoša nozīme sarunā un personiskā tekstā, arī intervijā, ir stāstam un piemēram vai detaļai. Un otrādi: cik plakans un neobligāts var būt tas, ko kāds uzskata un jūt – tāds vidusskolnieču stils, kad spriešanas spēja aprobežojas ar paša saprasto un paša izjusto. Sev jautāju: kāpēc tāda loma tekstā ir stāstam? Stāsta struktūra – saukšu to tā – acīmredzami pārsniedz personiskās pieredzes robežas, un pat ja tiek atstāstīts kāds gadījums no dzīves, sliecos pieņemt, ka šim gadījumam dzīvē arī jau ir bijusi stāsta forma; cerams, tas nav pārspīlējums – teikt, ka daudzi mūsu dzīves notikumi tiek “organizēti” noteiktā formā, un šo formu, iespējams, nav pat pārāk daudz.

Secinājums ir šķietami paradoksāls: nevis vispirms notiek varoņa piedzīvojumi, un pēc tam par tiem tiek stāstīts, bet vispirms ir stāsts, lai to varētu piedzīvot. Pie tam varētu notikt abējādi – gan tā, ka kaut kas tiek pasākts, tiešā veidā atdarinot paraugu (teiksim, bieži vien ikdienas situācijās atdarina filmu vai grāmatu piemērus), vai arī tā, ka mēs, kaut ko darot, nezinām, kam tas atbilst. Otrajā gadījumā gan jāpieņem, ka stāsta struktūra pastāv tādā kā ideju sfērā: par šādu gadījumu šajā RL numurā runā K.G. Jungs – kāds šizofrēniķis viņam aprakstījis sauli un vēja avotu gluži tāpat, kā tas raksturots senā Mitras liturģijā, liekot Jungam domāt, ka šis tēls pastāv bezapziņā. Un lai kā arī šo sfēru nosauktu, izskatās, ka tā padara apziņas dzīvi nepārskatāmu, bet tekstu – interesantu. Pret šādu šķietami svešu un saprātam necaurskatāmu veidojumu klātbūtni apziņā var izturēties ar neuzticību, taču to pieņemšana ļauj daudz atbilstīgāk domāt par cilvēka reālās dzīves sarežģītību, kam lielākoties nav nekā kopīga ar pārdomām par dzīvi žurnālu slejās.

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
  • Ziedot
All rights reserved to Rīgas Laiks