Ideoloģija un mūzika

9. februārī Rakstniecības un mūzikas muzejā notika diskusija “Neērtais mūzikas mantojums” par Latvijas padomju periodā radītiem skaņdarbiem, kas propagandē komunistisko ideoloģiju.

Man bija 14 gadi, kad es pirmo reizi piedzēros. Pēc tam domāju – vairs nedzeršu. Un neklausīšos mūziku. Secināju, ka mūzika, ko biju klausījies, pirms vēl zināju, kas ir alkohols, izraisīja līdzīgi iluzoru sajūtu kā stiprā dzira. Laikam ejot, nevienu no iecerēm neesmu realizējis. Turklāt, kad iedzeru, tad arī bez mūzikas neiztikt. To zina gandrīz katrs, kas dzer. Ja runā par ideoloģijas spēju iecementēt prātu, tad tā nestāv līdzās atmiekšķējošajai eiforijai, ko spēj dot mūzika un alkohols. Iespējams, tādēļ, ka man ir stiprākas “vielas”, es tik viegli neļaujos ideoloģijām. Protams, ideoloģija reizēm ilgst mūžu – bet to pašu var teikt par mūzikas atkarību.

Vai mūzika var būt ideoloģiska? Nav šaubu, taču skaņdarbs, kas vienā brīdī ir ideoloģisks, citā vairs nav. Šopenhauera mēģinājums nodalīt mākslu no valsts ir nesasniedzams ideāls. Arī mūzika nav politiski neievainojama, taču klausītāju prātos tā ir mūžīgi mainīga, kā raksta mūzikas kritiķis Alekss Ross. Ikviens, kas dzīvojis PSRS, zina par ideoloģiskām dziesmām un himnām, un tāpat ir plaši zināms Vāgnera kults nacismā. Taču minētās himnas ir zaudējušas savu iedarbību, un Vāgnera operas vismaz vairākums normāli domājošu klausītāju norobežo no pārcilvēka teorijas. Man, piemēram, vairs nav principiāli pieņemamas reiz iemīļotās Vīnes akcionista Hermana Niča iespaidīgās simfonijas, kopš uzzināju, ka viņš savās 60. gadu performancēs izmantoja īstas dzīvnieku asinis. Taču, kamēr es to nezināju, man Niča mūzika šķita atbrīvojoša. Attiecīgi par mūzikas ideoloģisko vai filozofisko iedarbību cilvēks var runāt tikai caur savu personīgo pieredzi, nevis no kāda absolūta atskaites punkta.

Par ideoloģisku, manuprāt, var dēvēt tikai mūziku, kas tagad un šeit spēj tevi ideoloģiski aizkustināt vai tieši otrādi – atbaidīt. Jo tik spēcīgu jēdzienu kā “ideoloģija” nebūtu gluži precīzi attiecināt uz antikvāru uzskatu sistēmu. Piemēram, kā lai par ideoloģiju nosauc komunismu, ja no tā ir palikuši tikai apputējuši “Kapitāla” sējumi? Par ideoloģiju es sauktu ko daudz vitālāku. 9. februārī sanākšanā Rakstniecības un mūzikas muzejā tika runāts par vecajiem “ļeņinekļiem” latviešu mūzikā. Taču biju vīlies uzzinot, ka tēma ir patriotiskās, nevis ideoloģiskās dziesmas. Manuprāt, patriotiska mūzika nav pati par sevi kritizējama. Daudz mūzikas ir par mīlestību – un kas tur īpašs, ja tā ir dzimtenes mīlestības mūzika, it sevišķi laikā, kad šādas mīlestības pietrūkst.

Ideoloģija allaž ir bijis kaut kas, kam es meklēju pretlīdzekļus. Kā padomju cilvēkam man bija tendencioza izpratne par jēdzienu “ideoloģija” – tas bija kaut kas manipulatīvs un slikts. Protams, realitātē tā vienmēr nav. Aukstā kara laikā bija estētiska cīņa starp totalitāru un liberālu režīmu. Es klausījos Radio Luksemburgu un ārzemju mūzikas raidījumus Varšavas Radio un tajos patvēros no sistēmas. No tās arī patvēros, klausoties ērģeles baznīcās.

Šie ideoloģiskie instinkti manā mūzikas uztverē joprojām ir saglabājušies. Tagad mans pretinieks ir tas, kas vājina Rietumu intelektuālo potenciālu – tas ir, patērētāju ideoloģija. Ideoloģiskā mūzika vairs nav naivas pseidopatriotiskas himnas, bet mūzika, kas iet sakabē ar alkatīga dzīvesstila glorifikāciju – realitātes šoviem, jaunības un bagātības kultu, dzīvesveida žurnāliem, visu to deģenerējošo un pavedinošo mentalitāti, kas padara vāju un korumpē cilvēku. Tā ir mentalitāte, kas leģitimē naudas kultu un ekonomiskos burbuļus. Tie vairs nav dogmatiskas propagandas “ļeņinekļi”, bet mutants neoliberālisms, kas ir sazombējis civilizāciju, tostarp kultūru un mūziku. Man gribētos ticēt, ka pretī tam stāv mūzika, kas tā trulo konformismu izaicina (pārsvarā nesekmīgi un nepamanīti, tomēr principiāli). Tās iemiesojums man ir Ņūdžersijas radiostacija WFMU. Tajā neatskaņo nevienu vienīgu reklāmu, šī raidstacija nesaņem nedz biznesa, nedz publisko atbalstu, tā bieži atskaņo marginālu un neizdotu mūziķu darbus. Tā pārtiek vienīgi no klausītāju ziedojumiem. Mūzika ir ideoloģiska atkarībā no tā, vai tajā ir kodi un vai klausītājs šos kodus attiecīgi nolasa. Teiksim, melnmetāls – tajā ir atsauces, citāti un sekvences, kam jāizraisa noteiktas asociācijas. Mūsdienu komerciālajā popmūzikā šie kodi nav klaji, tie varbūt bieži pat nav apzināti, taču es šo mūziku bieži uztveru ideoloģiski – tās pārstāvji, manuprāt, ir Kristīna Agilera, Britnija Spīrsa, Lēdija Gaga un citi mūziķi, kas pašiem gribot vai negribot padarīti par dzīvesveida simboliem un mediju “objektiem”. Tādējādi var teikt, ka ideoloģija tāpat kā māksla paredz zināmu subjektivitāti tās uztverē.

Māksla gan ir universālāka par ideoloģiju. Tāpēc izšķērdību un hedonismu slavējoša popmūzika MTV mūzikas kanālā, manuprāt, ir augstākā ideoloģija, jo tā kopējā baudījumā vienos gan liberālu Rietumu geju, gan autoritāra arābu šeiha atvasi. Arī Vāgnera mūziku dievināja gan Hitlers, gan ebreju mūsdienu diriģents Daniels Bārenboims. Mūzikas raksturā ir manipulēšana. To vērojam rokkoncertos, redzot pilnīgi normālus cilvēkus sākam stulbi kratīties. To redzam simfoniskajos koncertos, kas liek cilvēkiem sastingušiem sēdēt un bieži vien miegojoties tos noklausīties līdz beigām. Lielākā spriedze starp ideoloģiju un mākslu ir to darbības vektoru pretējie virzieni. Ideoloģija ir vērsta uz noteiktu kārtību, mūzika – uz haosu, un tā ārda ideoloģiju. Bet tā ir vājāka – vairākumā gadījumu nepietiktu ar Šopēna balādi, lai nacists nenošautu ebreju pianistu kā, piemēram, tas bija Polaņska filmā “Pianists”. Taču dzirdētā mūzika, iespējams, šāvējam atstātu būtiskas šaubas un viņu iekšēji grauztu.

Daudziem cilvēkiem ir ienācis prātā, kāda mūzika varētu skanēt viņu bērēs. Reizēm liekas, ka spēcīga mūzika pat līķim var likt nodrebēt. Un to pavisam noteikti nepanāks ideoloģija. Austrieši pētnieki ir atklājuši, ka mūzika aizkustina pat kaķus – konkrēti, vīru koris. Ne velti afgāņu talibi neļauj klausīties mūziku.