Vaina un nevaina

„Jaunajā šomēnes pārdošanā gaidāmajā grāmatā pāvests Benedikts XVI atbrīvojis ebreju tautu no atbildības par Jēzus Kristus krustā sišanu, izpelnoties ebreju organizāciju atzinību. Pavēsts raksta, ka Jēzu Kristu notiesājusi „tempļa aristokrātija” Jeruzalemē un „masas”, kas Jēzus vietā apžēloja Barabu, – nevis „ebreju tauta kā veselums”.”

LETA, 3. martā

Ar Jēzus dzīvi saistītie vēsturiskie un mītiskie notikumi paši par sevi nebūtu nekas īpašs, ja nepastāvētu organizācija, kas tos ik pa laikam interpretē, it kā no jauna atklājot dažas nianses un noklusējot citas. Lielākā daļa kristietības dogmatiskā mehānisma ir kā veca lokomotīve, kuru žēl nodot lūžņos, bet kas īsti braucama nav. Tādēļ tiek likti lietā dažādi paņēmieni, kā šo lokomotīvi pastumt, bet ja tā nekust nemaz, tad vismaz uzspodrināt uz pavasari. Nesenā pāvesta atvainošanās ebrejiem par Jēzus nāves apstākļiem ir smalks un vienlaikus prasts reliģisko lokomotīvju apkopes paņēmiens.

Smalks tas ir tādēļ, ka pāvests, labi apzinādamies savu varas apmēru, ķeras pie vēsturiskas netaisnības novēršanas, turklāt dara to tik pārliecinoši, ka vēl joprojām atrodas daudzi, kas uzskata, ka viņš paveicis ko lietderīgu un inovatīvu. Piedošana ir evaņģēliju tekstuālās tradīcijas neatņemama sastāvdaļa, un kristietības vēsturē pie tās kā ētiskas kategorijas ķēries teju ikviens, kas kaut ko teicis vai rakstījis. Tagad pāvests nolēmis rīkoties un simboliski noņēmis ebrejiem vainu, pasludinot, ka patiesībā Jēzu notiesājuši romieši pēc asinskāra pūļa prasības. Kaut gan šis fakts zināms jau no evaņģēliju teksta, kurā gan sacīts, ka pūļa lielākā sastāvdaļa bijuši tieši jūdi, un arī sodītais bijis jūds, tas neliedz pāvestam gūt kāroto sabiedrisko mediju atzinību gan no savējo rindām, gan „dažām ebreju organizācijām”, kā vēsta preses relīzes.

Pāvesta rīcības prastums ir saistīts ar kavēšanos un vilcināšanos. Ebreji pēc šāda cēla akta varēja sākt ilgoties jau pēc pirmajiem geto un ikgadējām reliģisko svētku vajāšanām, un kristiešiem būtu pieklājies, lai šāda kolektīvās vainas noņemšana tiktu veikta vismaz pārsimt gadu pēc reformācijas, kad katoļu baznīca atguva savas iedragātās pozīcijas. Sekulārā sabiedrība būtu priecājusies par līdzīgu soli uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Taču nekas tāds nenotika. Tālab prātā iezogas domas, ka kolektīvās vainas noņemšanai maz sakara ar kādiem vainīgajiem vai nevainīgajiem, drīzāk tas ir pāvesta mēģinājums aktualizēt savu nozīmi globālu klimatisku un sabiedrisku pārmaiņu skartajā sabiedriskajā telpā.

Nevilšus nāk prātā triviālais jautājums par to, kas tad īsti būtu labuma guvējs no šī notikuma. Ko no tā gūs kristieši? Kas tiks ebrejiem? Vai labums ir tikai garīgs, bet varbūt tam piemīt arī kāda materiāla vērtība? Negribētos būt tik primitīvam un pāvesta darbošanās jēgu piezemēt tikai līdz publicitātes un izdodamās grāmatas tirāžas līmenim.

Kristiešu labums varētu būt apziņa, ka beidzot ir paveikts tas, kam bija jānotiek jau sen. Taču pāvests nav visu kristiešu autoritāte. Varētu pieņemt, ka pat tie kristieši, kuru skatījumā pāvestam piemīt palielinātas autoritātes iezīmes, būs aizdomājušies, ka pati kolektīvās vainas ideja ir tik smieklīga, ka runas par kādas kolektīvas vainas piedēvēšanu vai noņemšanu diskreditē paša pāvesta autoritāti. Divus gadu tūkstošus pastāvējušai reliģijai ir vajadzīga liela drosme vai arī pietiekami daudz muļķības uzkrājumu, lai, nodarbotos ar kolektīvas vainas atcelšanas pasākumiem tagad. Taču, kas darīts, padarīts, un tagad daļa kristīgās pasaules var sacīt, ka pāvests paveicis vienu labu darbu, ko nav uzdrošinājušies daudzi viņa priekšteči. Iznāk, ka šis pāvests tātad ir labāks par citiem pāvestiem.

Grūti saprast, kādu labumu no visa šī pasākuma varētu grūt ebreji, jo viņiem jau nu gan pāvests nav nekāda autoritāte, turklāt jūdaismā nepastāv centralizēta varas struktūra, proti, nav tāda galvenā rabīna, visu rabīnu priekšnieka, ar kuru varētu sarunāt, ka tas būs bezgala priecīgs un pateicīgs, ka tagad ebrejiem noņemta vaina. Ebreji nav bijuši vainīgi pie Jēzus nāves apstākļiem, nedz jutušies tādi, tādēļ drīzāk varētu just zināmu neērtības sajūtu – kā gan citādi varētu justies nevainīgs cilvēks, zinot, ka pēkšņi kāds metas viņu atbrīvot no tā, kas tam nemaz nav piemitis.

Tādēļ man liekas, ka patiesais labuma guvējs šajā gadījumā ir pāvests un viņam pietuvinātās aprindas, kuru domāšana un rīcības veids ir saistīta nevis ar reliģisku vai ētisku abstrakciju, bet gan sava amata priekšgājēju kļūdu labošanu, stiprinot savas pozīcijas. Kamēr Latvijā un Eiropā nereti dzirdami pārmetumi, ka pie varas nokļuvuši nevis valstsvīri, bet grāmatveži un birokrāti, pāvests ir reliģiskais birokrāts, kurš domā un rīkojas atbilstoši priekšstatam, ka formālai rīcībai ir visaptveroša un paliekoša jēga.

Kāds varētu iebilst, ka šāda kritika ir bezjēdzīga un tad jau neviens reliģisks līderis nevarētu neko pasākt, jo viss jau bijis iepriekš. Jā, reliģijā jau tā ir, ka daudz kas tiek atkārtots, inovācija ir bijušo lietu jauna interpretācija. Ko gan būtiski jaunu var pateikt par Jēzu, ja viss jau aprakstīts evaņģēlijos (Jēzus piekritēju versijā), un arī Talmūdā (ne tik ļoti piekritēju versijā). Taču ebreju vaina Jēzus nogalināšanā nepastāv, un atcelt to nozīmē nodarboties ar niekiem un tukšību.

Bet varbūt tā nemaz nav tāda niekošanās, bet gluži pretēji – mājiens ar sētas mietu tiem, kas iedomājas, ka pāvesta krēsla pretenzijas uz liela mēroga autoritāti ir mazinājušās. Tiešām, Eiropā vai Ziemeļamerikā var šķist, ka pāvests ir tāds viduslaiku relikts, Vatikāna brīvdabas muzeja eksponāts, kurš sniedzis iedomāti svarīgu vēstījumu ebreju reliģiskajiem muzeja eksponātiem, kuri noputējušās filca cepurēs dienu un nakti sēž pie lūgšanu grāmatām. Taču miljoniem cilvēku visā pasaulē, galvenokārt Latīņamerikā, šis vēstījums nav nekāds joks vai smalka politiska spēlīte, viņi beidzot var uzzināt, ka visi ebreji nav vainojami Jēzus nāvē, tikai daži. Drošības labad viņi informēti arī par to, ka Jēzus nebija nekāds revolucionārs.

Vai kādam par to būtu jāuztraucas? Vai kas mainītos, ja pāvests ebreju vainu nebūtu atcēlis? Droši vien ne, tāpat kā tagad, kad atcelts tas, kā nemaz nav bijis.