Nenāciet klāt, jūs taču no āra ar aukstumu!

Pēc izrādes 1. cēliena (kurā 70% skatītāju žāvājas, 30% iemieg un tikai beigās kļūst skaidrs, ka to ar mums darīja speciāli) man bija jāpiedalās strīdā ar vācu kolēģiem, ar kuriem kopā biju atbraucis uz Ķelni. Viņi gribēja runāt par to, ka nevar saprast, kāpēc Oblomovs tā dara, kāpēc viņš neceļas augšā? Manuprāt, viņš ir depresīvs, teica Klauss. Nē, man liekas, tas ir par slinkumu, teica Marī. Man likās, ka tas „vispār nav par to“. – Par ko tad tas ir, viņi ieinteresēti vaicāja. Bet es nevarēju paskaidrot. Vai nu jūs Oblomovu saprotat personiski, vai arī nekā.

Pats galvenais, kas jāzina par Iļju Iļiču Oblomovu, nav tas, ka viņš ir kungs no paputējušas lauku sīkmuižnieku dzimtas, kurš dzīvo 19. gadsimta Pēterburgā kopā ar Zaharu, kas it kā skaitās sulainis, bet patiesībā mērķtiecīgi nolaiž dzīvokli un necienīgi izrunājas, bet kungs to neņem ļaunā, jo ir pieradis un bez Zahara ir bezpalīdzīgs. Oblomovs ne reizes dzīvē nav pats uzvilcis kājās zeķes, nelasa, neraksta un nerisina pat neatliekamākos no praktiskās dzīves uzdevumiem. Viņš guļ gultā, kašķēdamies ar Zaharu, meklēdams lietas, kurām, kā izrādās, viņš visu laiku gulējis virsū, un atvaira visus lēmumus un satricinājumus – piemēram, apmeklētājus, kas mēģina viņu pierunāt celties vai grib pienākt pārāk tuvu, ienesot āra auksto un mitro gaisu. Cik svarīgs gan tur ir viņa labākais draugs ir un lielākais pretstats, darba tikuma sludinātājs Štolcs, kurš viņu mēģina iepazīstināt ar meitenēm un pamodināt dzīvei, bet tas izdodas tikai uz īsu brīdi, jo Oblomovs, lai arī iemīlējies, līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ novēl Olgai „visu to labāko“ un atgriežas gultā, kur apstājas pavisam. Tas noteikti nav svarīgākais, un svarīgs nav nekas, ko atmetis Gecs Leinevēbers (Götz Leineweber), dramatizējot Gončarova romānu Hermaņa iestudējumam. Varbūt varētu atmest pat vēl vairāk, Oblomovs joprojām būtu tas pats. Jo galvenais, kas jāzina par Iļju Iļjiču Oblomovu, ir dīvāniņš. Uz kuru skatījāmies trīsarpus stundas, vienā no tiem modernajiem kultūras namiem, kas ierīkoti vecās fabrikās, Ķelnes tumsnējākajā kvartālā. Putekļu un zirnekļu tīklu ieskauts dīvāniņš, kurā Oblomova dusēšanas saldme mūsu acu priekšā pārtop dusēšanas mokās un visbeidzot – nāvē. Tā nav „depresija“ un „slinkums“, jo šie vārdi izklausās pārāk rupji, runājot par Oblomovu. Tie neko nepasaka par cilvēka dvēseli, vienīgi par efektivitāti. Visticamāk, jēdzienus „depresija“ un „slinkums“ izdomājuši tie, kas atbild par iekšzemes kopproduktu. Ja jums arī kaut kur pasaulē ir tāds dīvāniņš, jūs sapratīsit. Ja jūs šādā dīvāniņā esat pavadījis vismaz vienu pilnu dienu, smaidot, ik pa laikam iemiegot, šad tad kaut ko iedomājoties. Vai vismaz kādreiz esat aizmidzis pie televizora tik saldā miegā, ka nekad vairs negribas pamosties. Kaut vai ja esat no tiem, kas dienas beigās attopas, ka visu dienu esat pavadījis internetā, bet nevarat nosaukt neko konkrētu, ko tur esat darījis. Arī ja mēdzat izslēgt telefonu un vairākas dienas aptumšotā istabā skatīties filmas, nemazgājoties, neskujoties un ēdot nejaušu pārtiku, un, izgājuši ārā, baidāties no mašīnām un izvairāties no paziņām. Ja jums, tāpat kā man, nav problēmu ļoti ilgi grimt dīvāniņā, visupirms nevainīgi un saldi, bet pēc laika kļūstot sev nedaudz pretīgs un mazliet mokoties, bet vienalga nespējot to pārtraukt – jo tas ir burvju dīvāniņš. Ja jūs pilnīgi noteikti jūtat, ka jūsu dzīves visdziļākajos dziļumos nav ne izvēles, ne mērķa, ne tikuma, bet gan sirds ilgošanās apstāties, kas allaž sauc dīvāniņā, lai ko jūs darītu. Pat ja no malas jūsu dzīve izskatās pavisam citādi, ja tā izskatās pilna darbības, piedzīvojumu, un attiecību, jums taču pašam ir daudz labāk zināms, ka tā nav īstenība, jo dzīve ir īsta vienīgi tad, ja tajā ir ļoti daudz laiski un truli pavadīta laika. Ja kādreiz esat mainījuši plānus vienkārši, lai paliktu dīvāniņā. Ja jūs to visu saprotat, jūs sapratīsiet arī Oblomovu, jo Hermanis ir uztaisījis izrādi, kurā nav nekā, kas jums palīdzētu Oblomovu uztvert tikai ar domu spēku, kā ideju par kaut ko vispārējāku.

Angela Merkele, uzrunājot vācu tautu 2011. gada 1. janvāra naktī, teica: „Gandrīz neviena valsts nav pārvarējusi krīzi tik veiksmīgi kā Vācija. Visu, ko bijām apņēmušies, esam arī paveikuši, un no krīzes esam iznākuši daudz stiprāki. Un visvairāk par to jāpateicas jums, mīļie līdzpilsoņi. Vācijai iet tik labi tieši tāpēc, ka jūs dienu no dienas darāt savu darbu. Ik rītus jūs jau agri esat kājās. Jūs strādājat vairākās maiņās, strādājat svētdienās un svētku dienās. Jūs rūpējaties par saviem pienākumiem un kolēģiem. Jūs tiekat galā ar savu ikdienas dzīvi, lai cik arī grūta tā dažkārt būtu.” Vai tā ir Oblomova vieta šajā ainavā, kuru meklē vācu kritiķi, kas Alvim Hermanim pēc izrādes vienbalsīgi uzdevuši jautājumu „kāpēc jūs nesakāt, par ko tas vispār ir un kāda ir aplūkotā temata aktualitāte mūsdienās?”Vai mūsdienas – tas nozīmē tautsaimniecību? Viņi slavē mūs par to, ka mēs radām pievienoto vērtību par spīti tam, ka mūsu dvēseles ir daudz sarežģītākas.

Man šķiet, ka par Oblomova uzdevumu kolektīvu vai personisku sistēmu efektivitātē jau ir pateikts pārlieku daudz. Tas sākās jau drīz pēc Ivana Gončarova romāna publicēšanas 1859. gadā, ar literatūrkritiķa Nikolaja Dobroļubova spožo un plašu atzinību ieguvušo recenziju “Kas ir oblomovisms?”, kuru pēc tam jo bieži publicēja vienā grāmatā ar pašu romānu. Kopš tā laika Oblomovs jau 150 gadu ir plašā sabiedriskā lietošanā – kā simbols, rezultāts, pretmets, ideoloģisks ierocis vai pat slimība („Oblomova sindroms“ psihiatrijā). Interesanti būtu izmērīt arī viņa ietekmi uz komunisma celšanu, jo Ļeņina runās Oblomova figūra atkārtojas vairākkārt – gan kā buržuāzijas patiesā seja, gan kā tautas rakstura nevēlamākā iezīme, gan kā neizdarība tepat partijas aprindās – „jo Oblomovs bija ne tikai muižnieks, bet arī zemnieks, un ne tikai zemnieks, bet arī inteliģents, un ne tikai inteliģents, bet arī strādnieks un komunists”. Ņikitas Mihalkova Oblomovs (1979. gada filma „Dažas dienas I. I. Oblomova dzīvē“) ir tāds mazliet dostojevskisks tēls, kurš ar nekā nedarīšanu cīnās pret neīstumu un spēlēm sabiedrībā un attiecībās. Pauls Bankovskis Oblomovu ielicis pagājušā mēneša Rīgas Laikā kā prokrastinācijas piemēru, vēl iepriekšIļja Kaļiņins – kā slinkuma ilustrāciju (RL 2010/8). Arī jums, tikko iepazīsiet Oblomovu, noteikti gribēsies viņu lietot – draugu uzmundrināšanai, sevis žēlošanai vai bērnu audzināšanai, jo Oblomovs ir ļoti neaizsargāts. Viņš pats neko nedara, tāpēc ar viņu var darīt visu. Viņš pats nekad neko nav izmantojis, un Štolcam atzīstas: visas zināšanas, ko viņš dzīvē guvis, galvā glabājas kā arhīvā un nekādi nesaistās kopā ar dzīves notikumiem. Tieši tāpēc Hermaņa, Jurjānes un Āboliņa Oblomovs, kurš ne uz ko nav attiecināts, ir saudzīgākais un spēcīgākais veids, kā par Oblomovu runāts kopš Gončarova. Pats Ivans Gončarovs esot bijis gandrīz kā Oblomovs un, visticamāk, tieši tādēļ, par spīti daudzvārdīgajam Oblomova rakstura tēlojumam 800 lappusēs, un tam, ka Gončarovs pats izdomāja jēdzienu „oblomovisms“, Gončarova romānā ir nosargāta smalkā robeža, kuru pēc tam ir pārkāpuši gandrīz visi.

Iespējams, tieši pateicoties „hiperreālismam“ un „vecmodīgajai teātra valodai“, kas vācu teātru kritiķus pārsteigusi Hermaņa izrādē, Oblomova veidotājiem izdodas šo robežu nepārkāpt un neaizrauties ar tulkošanu. Paliekot tieši pie Gončarova laika tapešu rakstiem un priekšmetu proporcijām, Kristīnes Jurjānes vēsturiski precīzi rekonstruētajā 19. gadsimta istabā, un koncentrējoties uz viņa sirdi un pasaules izjūtu. Rūpīgi ieskatoties, varētu pat teikt, ka izrāde nav ne hiperreālistiska vai vecmodīga, bet izcili mūsdienīga, tieši tāpēc, ka laika un telpas subjektivizēšana, tos pakļaujot Oblomova dzīves skatījumam, notiek, neizmantojot mūsdienu tehnoloģijas un mums pazīstamas ikdienas lietas, kas šo uzdevumu padarītu pārāk vienkāršu. It viss, ko jūs redzat uz skatuves – aktieri, gaisma, putekļi, tērpi, lietas un laiks –mērķtiecīgi veic vienu uzdevumu – pateikt Oblomovu, bet viņu nepaskaidrot.

Piemēram, pārdomātais mākslīgo tauku izvietojums uz aktieru ķermeņiem, kas šoreiz nav komisks pārspīlējums, bet delikāti izstāsta par dzīvi, ko varoņi dzīvojuši līdz mūsu tikšanās brīdim. Piemēram, Oblomovs ķiķina un spārdās kā bērns, kad Zahars viņam velk kājās zeķes. Oblomovs ar Zaharu un Štolcu, priecājoties par tikšanos, aiz prieka krīt gar zemi, apkampjas, kopā vārtās pa grīdu un smejas. Zahars kungu kutina un dauza ar spilvenu, lai modinātu, bet pēdējo reizi kungs vairs nemostas. Oblomova zeltainie mati, vaigubārda un zeltainie rītasvārki, kad viņš gremdējas sapņos par lauku idilli un sievu, kas stāv uz balkona caurspīdīgā blūzē, kad viņš viņai padod labrītu un aicina dārzā apbrīnot puķes. Oblomovs augstā un skaidrā balsī dzied Casta Diva no operas „Norma“, stāstot par maigo mūziku, kura reiz skanēs visā viņa pasaulē. Pirmajā cēlienā, kamēr Oblomovs vēl neceļas, laiks, kas vajadzīgs notikumu izstāstīšanai, rit tikpat ilgi, cik paši notikumi, iemidzinot skatītājus, lai otrajā cēlienā tos vairāk nekā pamodinātu ar sasteigtu un uztraucošu ritmu. Atšķirībā no romāna, kurā Iļjas un Olgas lēnais un skumjais mīlasstāsts aizņem lielāko romāna daļu, izrādē no iepazīšanās līdz bildināšanai aizrit, šķiet, padsmit minūšu. Un tad Zahara mugura, kas guļ uz mūrīša un nekustas, jo ir apvainojusies par visu lietu kārtības izjaukšanu – aiziešanu no gultas un skraidīšanu pa parkiem. Dzīve apkārt dīvāniņam, kur istablietas pārklātas ar putekļiem, zirnekļu tīkliem un laika zīmēm, krīt, lūst un rada troksni, un dzīve “pārējā pasaulē”, pasaule ar viesībām, darīšanām un sievietēm, kurā notikumi un laiki ir nosacīti un lietas ir uzzīmētas izbalējušā sēpijā uz nodzeltējušām fototapetēm, kuras aktieri izritina un uzstāda turpat skatītāju acu priekšā. Olga – lielā porcelāna lelle vai marcipāna torte, un viņas baltā roka, kas šķiet tikpat butaforiska kā idilliskā parka aina ar uzzīmētajiem ūdeņiem un gulbjiem viņai aiz muguras. Un neaizmirstamais mirklis, kad Oblomovs pārtrauc Olgas dziedāšanu ar klusu un žēlu vaidu. „Skat, cik viņš aizkustināts. Vai tiešām jūs tik dziļi jūtat mūziku?“ – „Nē, tā nav mūzika, ko es jūtu... tā ir... mīlestība“, un tajā brīdī parkā iestumj milzīgu ceriņu krūmu, pārsteidzot visu zāli tikpat ļoti, cik Oblomovu pārsteigusi mīlestība. Tieši vienā brīdī ar Oblomovu mēs visi aizkustināti saprotam, ka pasaulē bez saldās putekļu gultas un fototapešu parkiem ir arī vēl cita veida lieta – dzīvs un smaržojošs ceriņš. Bet pēc tam – jā, kas un kāpēc notika pēc tam? Kāpēc Oblomovs vairs neiet uz tikšanos ar Olgu, bet izliekas, ka ir slims, un atkal gulšņā, kašķējas ar Zaharu un sūdzas par bailēm no dzīves? Vai viss pārtrūka, jo jūs atgriezāties dīvānā, vai arī jūs visu pārtraucāt, lai atgrieztos dīvānā? Bet pēc ceriņa vairs nav iespējams bezvainīgi atgriezties dīvāniņa skavās, Oblomovs apguļas pavisam, un domas viņa galvā kustas arvien lēnāk, un viņam paliek tikai neobligātais, tik neobligāts, ka kļūst baisi, piemēram, Zahars, kurš atguvis savu bezjēdzīgo varu, un saruna ar Oblomovam neko nenozīmējošo Aleksejevu, cilvēku, kurš, kā mēs tikai tajā brīdī saprotam, visu izrādi ir sēdējis skatuves stūrī. “Un kas vēl jauns politikā? – Zemeslode arvien vairāk atdziestot, kādreiz viss sasalšot. – Pag, vai tad tā ir politika? – Viņi sākumā pieminēja politiku. Bet pēc tam lasīja visu pēc kārtas un neteica, kad beidzas politika. Es zinu, ka tad jau bija literatūra. – Ko tad viņš tur par literatūru lasīja? – Nu, ka paši labākie rakstnieki esot Dmitrijevs, Karamzins... – Bet Puškins? – Puškinu tur neteica. Es pats arī domāju, kāpēc nē. Viņš taču ir ģēnijs.” Un tad arvien lēnāk sāk kustēties arī asinis Oblomovā, vispirms vairs nekustas puse, pēc tam – vairs nekas, maltīti viņam pasniedz gultā un viņš ēd, noķēpādamies kā zīdainis, līdz nomirst.

Hermaņa izrāde „Oblomovs“ ir sociāli neefektīva, kā pareizi norādījuši vācu kritiķi, un tieši tāpēc personiski iedarbīga. Jums pēc tam neko negribas secināt vai skaidrot, bet vienīgi iegulties viņam blakus dīvāniņā un piespiesties cieši klāt. Tāpat kā Štolcam, kurš izrādes beigās uz sejas iekrīt gultā, kas pēc Oblomova nāves palikusi tukša, un apsedzas ar segu, liekot domāt par to, ka varbūt šī izrāde tomēr bija par mīlestību. Tomēr to ir grūti uzreiz saprast, ja tu ik rītus esi kājās un strādā vairākās maiņās, lai valsts kļūtu gudrāka un stiprāka, un ja tu – spriežot pēc recenziju publicēšanas datumiem Vācijas presē – pie rakstīšanas ķeries jau vakarā pēc pirmizrādes un raksti cauru nakti, lai to jau rīt nodotu, un nevis uzliec Oblomova mīļāko dziesmu – Casta Diva Marijas Kallasas izpildījumā un atlaidies dīvāniņā, varbūt ar glāzi šampanieša, lai brīdi pieminētu viņa skumjo dzīvi, kas tikko aizritēja mūsu acu priekšā, nenesot nevienam nekādu labumu, par dzīvi, kurā vairākas reizes sauca pēc šampanieša, bet to ne reizes tā arī neatnesa.