Hermanis un Visums

“Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā stratēģija ir visa universuma pārveidošana un uzlabošana.”

No JRT sezonas atklāšanas preses konferences, LETA, 14. augustā

Senās Ķīnas filozofi uzskatīja, ka jālabo ir tikai cilvēka nelabvēlīgās tendences un nejēdzīga valsts iekārta, bet ar Visumu viss vienmēr ir kārtībā, turklāt daži no viņiem domāja, ka Visums ir morāls pats par sevi. Turpretī budisti uzskatīja, ka ir neiespējami runāt par Visumu, vispirms nerunājot par to uztverošo un novērojošo apziņu, tādējādi ir grūti nošķirt cilvēka psihiskos stāvokļus no neitrāla Visuma apraksta. Rietumnieki lielākā vai mazākā mērā turas pie pārliecības, ka Visums ir tur, ārpusē, un ar to mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo prāts mums devis spēcīgus instrumentus, lai šādu kontroli veiktu. Ja neņemtu vērā Alvja Hermaņa slēpto smaidu, runājot par Visuma pārveidošanu, varētu pieņemt, ka viņš visdrīzāk nav izvirzījis mērķi tehnoloģiski iejaukties dabas procesos, bet gan norādījis uz to Visumu, kuru mēs katrs pieredzam pirmajā personā, un visām tām nozīmīgajām saiknēm, kuras saista mūs ar visu un visiem, kas nonāk mūsu uzmanības laukā.

Tiesa, Hermaņa izteikumā blakus idejai par universa kopšanu vienlīdz nozīmīga ir arī “mākslinieciskā stratēģija”. Acīmredzami, ka tā ir replika uz Kultūras ministrijas prasību teātriem uzrādīt savu māksliniecisko stratēģiju, proti, uzdevumu un mērķu formā aprakstīt rīcības plānu, saskaņā ar kuru, iespējams, varētu vērtēt konkrētā teātra māksliniecisko un finansiālo efektivitāti, lai spriestu par iespējamo teātra subsidēšanas apjomu. Tas visnotaļ atbilst laikmeta garam, kur vērojama cīņa starp instrumentālo domāšanu pārstāvošajiem birokrātiem, ko raksturo uz ekonomisko efektivitāti orientēta vērtību sistēma, un pārējiem, kas cenšas rast labāko ceļu starp finansējuma Skillu un efektivitātes Haribdu.

Jēdzienu “stratēģija” es parasti saistu vai nu ar karadarbību, vai mārketingu, tomēr tas jau sen ir pārņēmis ikdienas sarunvalodu, līdzīgi jēdzienam “filozofija”, ar kura palīdzību nu jau apraksta pat bankas klientu apkalpošanas veidu. Vēl viens burvīgs vārdiņš ir “projekts”! Viss, sākot ar valsts pārvaldi, beidzot ar zinātni, izglītību un kultūru, funkcionē, pateicoties projektiem. Lai kaut kas notiktu, ir nepieciešams “uzrakstīt projektiņu”. Sen jau birojos vairs nestrādā sekretāres, bet “projektu vadītājas”. Lūk, projekta īstenošanai (“realizācijai”) arī nepieciešama stratēģija, turklāt tāda, kas vērsta uz maksimāla finansiāla labuma iegūšanu. Projekts nomainījis “plānu”, ar kuru bija apsēsta padomju sistēma – visu laiku bija runa par plānu izpildi, pārpildi vai neizpildi; sistēmas norietā šo plānošanas mantru vainagoja jauns bubulis – “pretplāns”, proti, plānoja “pa virsu” tam plānam, kas jau bija. Tagad visu šo idejiskās piramīdas shēmu uztur “projekts”, kas, prasti runājot, ir vienkārši veiklā birokrātiskā valodā uzrakstīts pie­teikums finansējuma saņemšanai. Lai izbūvētu kanalizāciju, vajag projektu; lai saņemtu starta kapitālu uzņēmuma atvēršanai, arī vajag projektu un pat stratēģiju. Un kopš centralizētas plānošanas beigām vienīgais veids, kā iegūt naudu darbībai kultūras un vispār humanitārajā, pēc būtības – nepelnošā, jomā, ir projektu un stratēģiju kalšana. Diez vai mākslinieku vai pasniedzēju nespēja rakstiski izklāstīt savus nodomus ir cildināma īpašība, tomēr mana personīgā pieredze apliecina, ka absurdu birokrātisku dokumentu rakstīšanas apjoms pēdējo desmit gadu laikā ir pavairojies tieši proporcionāli birokrātiskās domāšanas truluma pieaugumam.

Galvenais iemesls, kāpēc es lasu lekcijas, ir vēlme studentos un varbūt pat pašam sevī izraisīt interesi domāt, tāpēc mana stratēģija ir raksturojama tikai un vienīgi ar šo vārdu. Un arī Alvja Hermaņa apgalvojums, ka JRT mākslinieciskā stratēģija ir visa universuma pārveidošana un uzlabošana, lai gan izteikts ironiski, ir pamatots – JRT ar to nodarbojas. Iespējams, tikpat labi varētu teikt, ka JRT mākslinieciskā stratēģija ir jēdzīgu apziņas stāvokļu izraisīšana skatītājos vai arī ka JRT ir pēdējais patvērums vispārējās morālās un intelektuālās degradācijas jūrā. Gan teātri, gan – manā gadījumā – lekciju lasīšanu vieno to nelietderība; kā viens, tā otrs nav vērsti uz peļņu. To nepielietojamību daoistu filozofs Džuandzi raksturoja ar jēdzienu vu jun dži jun – “nelietderīgā pielietojums”. Piemēram, nelietderīgi ir līkie koki, kurus nespēj apstrādāt galdnieka ēvele, taču to nelietderība arī ir iemesls, kāpēc tos nenocērt, turpretī lietderīgie ļoti ātri aiziet bojā.

Laikmetā, kad politiskās ideoloģijas totalitārismu ir nomainījis ekonomiskās efektivitātes un nemitīgās izaugsmes totalitārisms, mākslas un izglītības nelietderības pielietojumu saglabāt ir aizvien grūtāk. Taču man liekas, ka, vienīgi pateicoties šai nelietderībai, iespējama kaut nedaudz jēdzīga dzīve – gan katram atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Tas arī ir tas Hermaņa pieminētais slēptais mērķis – cilvēki mākslā un izglītībā, lai gan nespēj uzvarēt cīņā ar birokrātisko efektivitāti, intereses trūkumu un nedomāšanu, turpina nodarboties ar nelietderību. Turklāt, ja, to darot, izdodas šo to mainīt Visumā, tad tā, manuprāt, ir laba stratēģija gan JRT, gan manai dzīvei.