Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Elīna Garanča šī gada Vīnes Operas balles atklāšanā dziedāja: “Vīne, Vīne, tu tikai viena esi manu sapņu pilsēta.” Sekoja tradicionālais aicinājums: “Visi dejo valsi!” Ar skaisto zilo Donavu sākās Austrijas baļļu balle, divi simti debitantu – jaunekļi melnās frakās, meitenes baltās mežģīnēs ar zelta princešu kroņiem – un trīs ceturtdaļās pagriezās pa kreisi... Lai saprastu pasākuma nozīmi, jāzina, ka Austrijā gadā norisinās tikai divi nacionālas, valstiskas nozīmes notikumi: slēpošanas sacensības Kicbīlē (Kitzbühl), nobrauciens vīriešiem, un augstākās sabiedrības balle Vīnes Valsts operā. Abos gadījumos ierodas visa valdība, ieskaitot prezidentu; runa ir par visu, kas austrisks: daba, tūrisms un kultūra. Tātad, tūrisms kubā. Nobraucienu, ko izņēmuma kārtā nav ieviesis Red Bull, Austrijas svarīgākā eksporta prece pasaulē, atstāsim sāņus. Galu galā tur šogad bija smagi savainojumi un neviena austriešu uzvarētāja...
Es neesmu dzimis Vīnē, bet gan provincē, galvaspilsētā nokļuvu, lai studētu – kā vairākums to, kuri šodien raksta par Vīni. Kultūras pētnieki uzskata, ka tieši tāpēc austriešu literatūrā pēc Otrā pasaules kara praktiski nav neviena pilsētas romāna. Ar visu patosu, ar kādu šodienas Vīnes intelektuāļi norāda uz dižo zemes pagātni ar Jozefu Rotu, Arturu Šnicleru vai Stefanu Cveigu – patiesībā mēs nedzīvojam 65 miljonu iemītnieku reiha galvaspilsētā, bet gan vienkārši – starp 7, 5 miljoniem austriešu. Bet Austrijas pagājības spožums vairs nav nekas aktuāls – ne skolas vēstures apmācībā un nepavisam arī ne politikā. Ar vienu, vai, precīzāk sakot, diviem izņēmumiem: Operas balli un Jaungada koncertu. Tad mēs gozējamies visā pagātnes spožumā. Koncerts ar daudzajiem Štrausa valšiem televīzijā jaungada dienā tiek pārraidīts visā pasaulē, Operas balle ir gandrīz vai centrālais motīvs mūsu austriskajā identitātē, katrā ziņā kaut kas vairāk par visām politiskajām svētku dienām. Nebūtu pārspīlējums apgalvot: “Pasaki, ko tu domā par Operas balli, un es tev pateikšu, kas tu esi...” Arī tad, ja kāds atturīgāks uz jautājumu: “Vai tu skatījies Operas balli televīzijā?” nedaudz apjucis atbildētu: “Jā, taču tikai tāpēc, lai redzētu, cik stulbi tur viss šogad atkal notika.” Galu galā jau dižais Roberts Mūzils teica: “Es gan par to smejos, taču zinu – es pats jau esmu tas stulbenis.” Vārdu sakot, ieslēgsim televizoru...Operas balle nav vienkārši balle, kas katoliskajās zemēs noslēdz tradicionālo karnevālu, pirms sākas Lielais gavēnis. Karnevāla pagāniskās paliekas Vīnē pieņēmušas īsti birģerisku formu, kurā sajaukts balets, simfoniskais orķestris un opera, ar vārdu sakot: sabiedrība izrāda sevi no tās puses, kā tā gribētu izskatīties. Vīnes Operas ballē vismaz uz brīdi pulcējas vienkopus lielāks skaits mākslinieku: teiksim, pasaules slavenākie simfoniskie orķestri. Programmā iekļauts Valsts operas orķestris, Vīnes filharmoniķi, lai gan kungi (orķestrī ir tikai viena sieviete – arfiste) uzreiz pēc mecosoprāna partijas iet mājās. Viss, kas pie mums tiek uzdots par kultūru, vienmēr ir arī nedaudz krāpšana. Austrijas valsts televīzijas kameras tūlīt pat pievēršas vakara Zaļajai kleitai, kurā iespiedusies blondās latvietes galvenā konkurente, neovīniete Anna Ņetrebko: tā nu Ļeņingrada izrādās Vīnei tuvāk nekā Rīga, un, protams, ne jau katra Ļeņingradas Marijas teātra apkopēja spēj kļūt par Vīnes operas dīvu. Ar zaļo kleitu – sezonas krāsa – viņa bija izdarījusi gudru izvēli, lai kā vakara zvaigzne pievērstu visu acis sev. Tā Ņetrebko varēja domāt – taču viņa maldījās: balles zvaigzne bija Rūbija, Berluskoni mīļākā. Trīs dienas pirms un trīs dienas pēc balles jaunā prostitūta no Marokas televīzijā tika iepazīstināta kā šī gada Vīnes galvenā būvmeistara goda viese, viņš gan jau iepriekš mūsu mazajā svētlaimīgo saliņā bija ieaicinājis un aizstiepis līdz operas ballei amerikāņu seriālu zvaigznes Greisu Džonsu, Parisu Hiltoni un citus pasaules kultūras pārstāvjus. Būvnieks Lugners balles rīkotājiem ir kā sarkana lupata: viņu gan uzskata par vulgāru, tomēr viņam ir savs TV kanāls, un viņš viegli samaksā 17 000 eiro par ložu ballē.
Tomēr šogad neieradās visi: Saifs al Islāms, Lībijas diktatora Kadāfi dēls, arī labi ieredzēts biežs Vīnes apmeklētājs, nevarēja ierasties, jo vīram ar tēlaino vārdu “islāma zobens” bija jāpaliek mājās, lai karotu ar nemierniekiem. Bez tam trūka arī dažu dārgu kazahu ciemiņu – žēl, Vidusāzijas izejvielu lielvalsts vienmēr bijusi lielākais gāzes piegādātājs Austrijai. Klātesošajiem valdības locekļiem kopā ar prezidentu vajadzētu būt krietni saīgušiem, jo viņiem aiz kulisēm, savās samta ložās bija jārisina aktuāla problēma: iepriekšējā vakarā Vīnes lidostā tika aizturēts bosniešu serbu ģenerālis Jovans Divjaks, “Sarajevas aizstāvis”, kura apcietināšanu muļķīgi bija akceptējusi kāda austriešu provinces tiesnese.
Tāpat kā Vīne Aukstā kara ziedu laikos bija iecienīts satikšanās punkts Rietumu un Austrumu aģentiem un spiegiem, tāpat arī kopš “vēstures beigām” vienmēr neitrālās Austrijas kvalitātes prot novērtēt dažādi kara noziedznieki, šaubīgi miljardieri un citas aizdomīgas personas: kazahu slependienestnieks un Nazarbajeva znots pārvērties politiski vajātā emigrantā, horvātu ieroču tirgotājs bauda savu civilo dzīvi, serbs Karadžičs neslēpjoties klejo gar zilo Donavu kā brīnumdziednieks. Eksdienvidslāvu gadījumi jo īpaši atgādina, ka Austrija reiz bija monarhija Balkānos, lai arī ne vienmēr, kā gadījumā ar bosniešu ģenerāli, austrieši spēj saprast, kurš ir kurš...
Lai arī Operas balle ir pagrimusi līdz slikti moderētam televīzijas šovam, sabiedrības pīlāri bija tur: lielākās bankas direktors un valsts mednieku savienības priekšsēdētājs, zvaigznes un tie, kuri tādas labprāt būtu. Bez Rūbijas visvairāk runāja par Doma mācītāja Tonija Fābera uznācienu, kurš šosezon acīmredzami nebija palaidis garām nevienu pašu Vīnes balli, viņam vajag reklamēt savu draudzi, kurā dramatiski samazinājies baznīcēnu skaits. Dieva vīrs bija atnācis kājām, jo viņam par braukšanu dzērumā nesen bija atņemtas tiesības, bet lielākoties tika apspriests priestera frakas krekls, kas bija šūdināts pie smalkākā Vīnes kreklu skrodera. Jau Bībelē teikts, ka svētki ir jāsvin, un, lai gan otra dāma zaļajā, balles priekšniece un otras varenākās valsts bankas direktora dzīvesbiedre Dezirē Treihla-Stirkas (Desiree Treichl-Stürkh) kundze izteicās, ka “Vīnes Operas balle nav balle ielasmeitām,” Fābera kungs varēja tikai priecāties par Romas Rūbiju, kura viņam paziņoja, ka gribot drīz precēties un radīt bērnus. Mācītāju vienīgi nedaudz apmulsināja preses jautājums, vai viņš nākošgad piedalīsies homoseksuāļu LifeBall: galu galā visa Vīne zina, ka mācītāja kungs daudzas Doma koristes pazīst personiski... Gadu desmitiem tika skaidrots, ka Vīnes Operas balle esot pasākums demokrātijai un uzņēmējdarbībai, tā esot laba valsts prestižam, saimniecisko sakaru uzņemšanai – vienīgi grāfiene Stirka bija atklāta, kad komplicētās iesvētīto diskusijās par to, kur balles atklāšanas laikā kuram būtu jāstāv, lika saprast skaidri un gaiši: debitanti drīkst stāvēt tur, kur viņu vecāki nopirkuši ložu. Kurš maksā, tas pasūta mūziku.Austrija – tā ir maza pasaule, kurā tiek izmēģināts lielais – tāds ir austriešu pašapraksts, kas viegli svārstās starp augstprātību un pašironiju. Sava laika Habsburgu impērijas kvazimoto AEIOU – Visa pasaule ir Austrijas padotā (Alle Erde Ist Oesterreich Untertan) – skolasbērniem gan vēl tiek pieminēts, tomēr visa lielā valsts pagātne, valsts, kura savā pašreizējā izskatā pastāv mazāk nekā simt gadus, ietinusies leģendārā tumsā. Ķeizarienei Marijai Terēzai ar šīsdienas Austriju ir tikpat maz kopīga kā rakstniekam Robertam Mūzilam vai filozofam Ludvigam Vitgenšteinam, māksliniekiem Šīlem vai Klimtam. Tāpat arī nav skaidrs, vai Operas balle pastāv kopš 1815. gada Vīnes kongresa – kad Donavas metropole vēl bija pasaules kundzības centrs –, vai kopš 1936. gada: tā saucamā katoliskā “valsts ar kārtu pārstāvniecību”, kas ne gluži bez pamata tika dēvēta par austrofašismu, labprāt uzsvēra savas tradīcijas: apakšās tika rīkotas tautas dejas un dziesmu svētki, augšās, kur nebija ne gara, ne dižciltības, tika dejota Operas balle. Tieši toreiz radās Vīnes sakāmvārds: “Operas direktors ir svarīgāks par ministru...” Īpaši grotesks ir apstāklis, ka Austrija 1938. gada karnevāla laikā tika “iekļauta”, iesaukta atpakaļ mājās, kā tas toreiz tika teikts – Vācu Reihā. Tā nebūtu Vīne, ja vēl šodien ar īpašu lepnumu netiktu norādīts uz to, ka pat nacisti neatcēla pseidoaristokrātiskos karnevāla pasākumus. Pie tam Hitlers Vīni ienīda... Tā bija šī operas balles kultūra, ar kuru vienmēr visu varēja izskaidrot: attiecībā uz 1938.–1945. gadu, kad nebija Austrijas, bet tikai vācu “Ostmark”, radās formula, kurai vajadzēja norādīt, ka “mums” ar to visu nav nekā kopīga. Mēs esam kultūras nācija – Hitlers bija vācietis, Bēthovens – austrietis! Nav jābrīnās, ka nebija nekāda skandāla, kad pirms dažiem gadiem kļuva zināms, ka vēl 70. gadu sākumā simfoniķu un filharmoniķu kopējs sūtnis devās pie Baldūra fon Širaha, lai kādreizējam Vīnes gauleiteram ar Goda gredzenu pateiktos par viņa nopelniem attiecībā uz abiem Vīnes orķestriem grūtajā laikā. Atmiņai: reihsjūgendfīrers Širahs Nirnbergas procesā tika notiesāts uz 20 gadiem cietumā. Mēs apzināti to neievērojam – galu galā nacisti arī Mocartu padarīja par vienu no viņējiem. Kurioza detaļa uz lapas malām, kam patiešām ir sakars ar mākslu, morāli un sirdsapziņas pārmetumiem: par Oskaru Kokošku stāsta šādu “anekdoti”. Kokoška, kurš kā “izvirtušais mākslinieks” emigrēja no nacistu režīma, visā dzīves garumā nebeidza sev pārmest, ka gadsimta sākumā tika uzņemts Vīnes Mākslas akadēmijā – tieši tajā gadā, kad Hitlers tur netika pieņemts. Ar sliktu scenogrāfu Hitleru pasaule šo to sev būtu aiztaupījusi, Kokoškas talantu turpretī nespētu apslāpēt nekāda akadēmija.
Pie Austrijas savdabībām pieder arī 80. gadu “kultūras kaujas“. Cīniņš bija par Operas balli, tā vien šķiet, ka nekādu citu problēmu nebija. Līdz 1982., 1983. gadam varēju kā vienkāršs students bez īpaši smalka apģērba un rūpēm vēlākā stundā, kad visi ballētāji jau bija krietni ķitē, pavisam vienkārši iešmaukt augstākās sabiedrības ballē, neizsaucot nekādus iebildumus. Es tobrīd teicu savai draudzenei: “Nāc, šodien ejam uz Operas balli,” un jau pie ieejas satiku veselu rindu jauniešu, kuriem acīmredzami bija tādi pati ideja. Pēkšņi viss izmainījās. Kuram vēl atmiņā ir tā laika policistu un pretterora speciālo vienību kohortas ar ūdens lielgabaliem, vēl joprojām groza galvu par ārkārtējo stāvokli sakarā ar muļķīgo demonstrantu uzstāšanos pret bagātnieku pagrimumu, kuri nekaunīgi izrādot savu labklājību un svinot Operas balli. Kad kreisās ielu kaujas kļuva no gada uz gadu niknākas un agresīvākas, no pūļa novērsās arī intelektuāļi – kā pēdējā – vēlākā Nobela prēmijas laureāte Elfrīde Jelineka. Tāpat kā austriešu un vācu 1968. gada paaudze, Jelineka no antifašisma pārsviedās pie antikapitālisma, no vācu terora – pie radikālā feminisma – Operas balles nemieri bija neliela akcionāru piedeva radikālismam. Lai gan likās, ka runa it kā bija tikai par komunistu pļāpām, tomēr Mercedes nācās pirms Operas balles demonstrācijām ik gadus savus skatlogus nobarikādēt kā pirms uzlidojuma; visbeidzot tas padevās un automašīnu salons tika slēgts. Pēdējo reizi Operas balle bija “politiska” rakstnieka Jozefa Hazlingera tāda paša nosaukuma romānā – grāmatā balle kļuva par teroristu uzbrukuma objektu ar indīgo gāzi – televīzijas kameras rādīja balles viesus konvulsijās un nāves krampjos. Viss nebūtu tik sāpīgi, ja netiktu trāpīts tieši holokausta didaktikas problēmā: vai drīkst bērniem vēstures mācīšanas labā ļaut ielūkoties pa koncentrācijas nometnes durvju atslēgas caurumu...
Kaut ko Operas balle tomēr sev noskaidroja arī no vēstures sarežģījumiem, un 1991. gadā Līča kara dēļ tā netika organizēta. Un “visi griežas valsī” izmantoja īslaicīgais sociāldemokrātu bundeskanclers Gusenbauers nelielai demonstrācijai “no iekšpuses”, kad viņš savā ložā ielūdza no Bulgārijas cēlušos (tātad – austrumnieku) rakstnieku Dimitru Dinevu: bilžu grāmatu karjera ekonomisko bēgli Dinevu no bēgļu nometnes bija novedusi bestselleru sarakstā. Tas, ka pazīstamais intelektuālis sociāldemokrāts Gusenbauers šodien figurē kā Kazahijas prezidenta uz mūžu Nazarbajeva tēla veidotājs, ir pavisam cita lieta. Rietumi daudzējādā ziņā ir lieli, un demokrātijas jēdziens – plašs kā Vidusāzijas stepe. Operas balle ir pragmatisks pasākums, kurā daudz kam atrodas vieta un kurā paredzami tikai nedaudzi pārsteigumi: vienu pavisam noteikti piedāvāja 2. republikas bundeskanclers Bruno Kreiskis: viņam reiz kāds reportieris pajautāja, vai viņš, bundeskanclers, ballē arī dejojot. “Un kā vēl,” atrūcis vecais Kreiskis. Reiz viņš neesot sadzirdējis komandu “uzlūdz dāmas” un divas stundas neesot nogājis no parketa. Tikai ar īpaša trika palīdzību viņš esot spējis tikt vaļā no daudzajām cienītājām. “Man vajadzēja mukt paslēpties uz vietu, ko mēs saucam labā austriešu vārdā “mazmājiņa”!”
Gadījumu labi papildina Vīnē labprāt stāstīta leģenda par Valsts operu, kuras galvenais arhitekts pēc nama atklāšanas svētkiem pakāries, jo plānotāji esot aizmirsuši greznajā namā iebūvēt tualetes. Taču tas jau atkal ir pavisam cits stāsts… Jā, un es aizmirsu. Ar vienu Operas balles vakaru Vīnes saimniecība nopelnot 10 miljonus eiro. Jau tāpēc vien daži gribētu ieviest ko līdzīgu – tikai, ja būtu Donavas valsis un Johans Štrauss, opera un orķestris. Nekas cits, Vīne, Vīne, tu viena...