ESEJA

Vistans Hjū Odens

Veltījums Zīgmundam Freidam

Šī Vistana Hjū Odena eseja tika publicēta 1952. gadā žurnālā The New Republic, kļūstot par vēl vienu tās autora veltījumu Zīgmundam Freidam blakus 28 pantus garajai elēģijai, kuru Odens sarakstīja pēc Freida nāves.

Pateicoties Freidam, mūsdienu vienkāršais cilvēks zina, ka tad, kad viņš par kaut ko domā, tas, par ko viņš domā, nav tas, ko viņš domā domājam, bet tikai tas, ko viņš domā, ka domā domājam. Pirms piecdesmit gadiem meitene, kura ilgi gaidītās balles priekšvakarā sastiepa potīti, vai vīrs, kura dzīvi gandēja ķildīga sieva, varēja droši rēķināties ar sava kaimiņa līdzcietību; tagad pēdējais, visticamāk, nospriedīs, ka likstas viņus piemeklē tāpēc, ka viņiem tās sagādā baudu. Uzrakstīt atvainošanās vēstuli namamātei, kuras ielūgums uz vakariņām jums nejauši bija izkritis no prāta, šodien ir daudz grūtāk nekā kādreiz. Ja Izolde visu dienu uztraucas, vai tikai viņas Tristanu, kurš kavējas un nenāk, nav sabraucis autobuss, visdumjākā mājsaimniece mācētu viņai norādīt, ka viņas mīlestība ietver sevī slēptu cerību, ka mīļotais nekad vairs neatgriezīsies. Ja runājam par vecākiem – ne tikai par tiem nedaudzajiem, kuri ir kaut ko lasījuši par Oidipa kompleksu un erogēnajām zonām, bet arī par plašajām avīžlasītāju masām –, tad šie nabaga ļaudis šajos laikos ir pārbijušies līdz nāvei, vai tikai viņi bērnu audzināšanā nepieļauj kādu briesmīgu kļūdu; Viktorijas, pat Edvarda laika ģimenes galvas, kuri vienkārši zināja, kā bērni jāaudzina, mūsdienās ir gandrīz izmiruši, laikam jāsaka – diemžēl. (Tomēr, ja arī bārdainais pērkona dievs ir pārvērties par gludi noskūtu puisi, dzelzszobu ragana gan vēl ir saglabājusies).

Es nekad nebeidzu brīnīties, atceroties, ka laikā, kad piedzima Freids, “Sugu izcelšanās” vēl nebija iznākusi un ka viņam bija jau četrdesmit gadu, kad parādījās pirmie “freidiskie” raksti. Tas nozīmē, ka Freida personības veidošanās gadi pagāja laikā, kad lielā intelektuālā cīņa tika izcīnīta starp zinātni un sava veida buržuāziski ideālistisko manihejismu, par kura pāvestu 1875. gadā kļuva Beikeres kundze[1. Mērija Beikere-Edija (1821–1910), reliģiskās kustības “Kristīgā zinātne” dibinātāja. 1875. gadā iznāca viņas sarakstītā grāmata “Zinātne un veselība: ar atsaucēm uz Rakstiem” (Mary Baker Glover. Science and Health with Key to the Scrip­tures), kas kļuva par šīs kustības “bībeli”.]. Uzskats, ka matērija un ķermenis pieder zemākajai sfērai vai reāli nepastāv un ka dievs un reāli esošais ir garīgs vai mentāls, allaž būs populārs sabiedrībā, kurā bagātība un sociālais prestižs tiek tiem, kuri strādā garīgu darbu; kamēr aristokrātija domā par sevi kā par karotāju šķiru, tā ir pasargāta no šīs ķecerības, jo, lai arī tā nicina fizisku darbu, atlētisks ķermenis ir zīme, kas apliecina piederību savai šķirai. Iesim tālāk: kamēr strādnieku darbs ir tiešā nozīmē fizisks, fiziskā spēka un roku darba prasmju kotēšanās darba tirgū uztur strādnieku šķirā pārliecību par ķermeņa vērtību; taču, parādoties mašīnām, kuras var vadīt pat neprasmīgs bērns, balto apkaklīšu manihejisms sāk aplipināt arī strādniekus.

19. gadsimta otrās puses lielais, dramatiskais notikums ir šis: laikā, kad nozīmīgi jaunatklājumi tādās dabaszinātnēs kā ķīmija un bioloģija šķita norādām uz to, ka visa realitāte galu galā varētu būt izskaidrojama kvantitātes un nepieciešamības kategorijās, sabiedrības attīstība priekšstatu par labā un skaistā saistību ar materiālo padarīja īpaši pretīgu. Lasot šā laika zinātniekus vai naturālismam pieslējušos rakstniekus, nevar nesajust, ka aiz degsmes, ar kādu viņi apgalvo, ka cilvēks ir tikai dzīvnieks, vai aprakstīšanai izvēlas pašu “pretīgāko” dabu, kādu vien spēj atrast, slēpjas tās pašas šausmas, kādas parādās viņu klerikālo oponentu rakstos; kā vieni, tā otri domā, ka sludina patiesību, bet neviens neuzskata, ka patiesība ir iepriecinoša. Freids nav nekāds izņēmums; vīrs, kurš ir izdarījis vairāk nekā jebkurš cits, lai atbrīvotu mūs no manihejiskajām bailēm no seksa, ne reizi vien ar nepārprotami saviebtu grimasi citē baznīcas tēvu, kurš teica, ka mēs piedzim­stam inter urinas et faeces. Kāds asprātis savulaik rezumēja psihoanalīzes vēstījumu šādi: “Mēs piedzimstam kā vājprāši; pieaugot mēs iegūstam prātu, taču zaudējam laimes sajūtu; tad mēs no­­mirstam.” Ir fotogrāfijas, kurās Freids izskatās tā, it kā viņš gandrīz vai būtu gatavs tam piekrist.

Šajā cīņā starp tiem, kuri apgalvoja, ka ola ir tikai vistas sapnis, un tiem, kuri apgalvoja, ka vista ir tikai olas sapnis, Freids neapšaubāmi sevi pieskaitīja pie pārliecinātiem olas piekritējiem. Viņš ievēroja visus olas piekritēja tabu; Beatriče, piemēram, kļūst par Mīlas Objektu, un vulgaritātes allaž tiek piesegtas ar latīņu valodas pieklājīgās noslēpumainības plīvuru. (Bērnišķīgā ticība mēles maģiskajām spējām, kas raksturīga pat antikleriskākajiem mediķu profesijas pārstāvjiem, ir ārkārtīgi komiska un prasās tikt psihoanalītiski izpētīta.)

Bet Freids ir tīrs un skaists tāda revolucionāra domātāja paraugs – revolucionāri varbūt ir viņi visi –, kurš ir daudz revolucionārāks, nekā viņam pašam varētu likties, un turklāt pavisam citā nozīmē.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris, 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela