Ar ko sadomājumi atšķiras no meliem

“Vai Freids bija melis?” Kopš Frankam Čofi (Frank Cioffi) 1973. gadā pietika dūšas tā pajautāt, šis jautājums nemitīgi drebinājis psihoanalīzes pasauli. Pirms tam viss bija licies tik vienkārši. Mēs, “Freida gadsimta” bērni, bijām iemācīti domāt par Zigmundu Freidu kā cilvēku, kurš bijis “absolūti godīgs” un “morāli nevainojams”, kā viņu raksturojis uzticamais biogrāfs Ernests Džonss. Cik gan reižu mums tas ir sacīts? Kas gan cits, ja ne patiesības alkas mudināja viņu, par spīti pacientu “pretestībai” un kolēģu uzbrukumiem, stāties pretī paša bezapziņas dēmoniem un novelt gadu simteņus ilgo jūgu, kas smagi nospieda seksualitāti. Kas gan cits, ja ne zinātnieka godīgums lika viņam arī atzīt savu alošanos par fantastiskajām incesta un seksuālās izmantošanas “ainām”, ar kurām pie viņa nāca pacienti, lai cik smagu triecienu tas nozīmēja viņa profesionālajai karjerai. Freida personā sastapās zinātne un tāda zinātnieka morālais spēks, kura pamācošo biogrāfiju mums nekad neapnīk lasīt: Annas O. brīnumainā “ārstēšana ar runāšanu”, norobežošanās no Jozefa Breiera jautājumā par seksualitāti, vientulīgais gājiens caur tuksnesi, sāpīgā atsacīšanās no “pavedināšanas teorijas”, varonīgā pašanalīze, terapeitiskās pārneses izbeigšana attiecībās ar Vilhelmu Flīsu, stoicisms kolēģu uzbrukumu paciešanā...

Jauks pastāsts, taču nu jau mēs zinām, ka tā ir tikai viena liela “leģenda”. Psihoanalīzes vēsturnieki cits pēc cita nākuši klajā ar pierādījumiem, ka viss nenotika tā, kā Freids un viņa autorizētie biogrāfi mums klāstījuši. Nē, Annas O. “ārstēšana ar runāšanu” nebija nekāds “izcils terapeitisks panākums”, kā vēlāk lielījās Freids. Nē, Breiers nepavisam nenoliedza seksualitātes lomu neirozēs. Nē, Freids neatradās tik lielā intelektuālā izolācijā, kā pats apgalvoja, un viņa kolēģu reakcija sākumā nebūt nebija nelabvēlīga. Gluži pretēji, daudzi – it īpaši viņa draugs Flīss – padziļināti interesējās par seksualitāti, arī zīdaiņiem piemītošo. Nav tiesa, ka Freida pacienti jebkad būtu spontāni sākuši viņam stāstīt viltus atmiņas par seksuālu pavedināšanu zīdaiņa vecumā; šīs perversiju ainas no viņiem ar varu izspieda pats Freids, par spīti dedzīgajiem pacientu protestiem. Freids bija melojis, mēs uz viņu vairs nevarējām paļauties. Bija sācies aizdomīguma laikmets. Pētnieki pēkšņi sāka pamanīt, ka par “objektīviem” gadījumiem Freids uzdevis savas pašanalīzes fragmentus, ka viņš slēpis savus avotus, ka dažas analīzes viņš itin kā nejauši reģistrējis ar atpakaļejošu datumu, ka dažkārt piedēvējis pacientiem paša sadomātas “brīvās asociācijas”, ka viņš pārspīlējis savus terapeitiskos panākumus, ka cēlis neslavu oponentiem. Dažs labs pat atļāvās ieminēties – tas nu būtu viņa augstākais noziegums –, ka Zigmunds esot krāpis sievu ar savu svaini Minnu. Psihoanalīzes aizstāvji ir sašutuši; viņi runā par dzelteno presi, paranoju un “Freida nomelnošanas kampaņu”, taču ir skaidrs, ka viņu pūliņi ir tikai tāda atšaudīšanās.

Tomēr mērīt un atsegt to, cik dziļi Freids pārrakstījis vēsturi, ir viena lieta, kaut kas pavisam cits – izprast šādas rīcības motīvus. Kāda joda pēc psihoanalīzes pamatlicējam vajadzēja stāstīt visas šīs pasaciņas? Aiz tīrās lielības? Aiz bērnišķīgas vēlēšanās apliecināt savu oriģinalitāti un intelektuālo pārākumu? Vai tā bija rūpīgi aprēķināta mārketinga stratēģija? Veids, kā veicināt personības kultu paša radītajā kustībā? Izskaidrojums, ko savā grāmatā, “Freida gadījums: psihoanalīzes dzimšana no meliem” piedāvā vēsturnieks Hans Israelss, ir patīkami vienkāršs. Freids, apgalvo Israelss, par savām pirmajām teorijām bija tik ļoti pārliecināts, ka publiski izlielījās ar terapeitiskiem panākumiem, kurus vēl nebija guvis. Kad šie panākumi nematerializējās un Freids bija spiests savas teorijas pārskatīt, viņam vajadzēja paskaidrot, kāpēc viņš no tām atteicies, taču patiesos iemeslus nedrīkstēja atklāt: tad nāktos atzīties, ka viņš pastrādājis nopietnu zinātnisku viltojumu. Gluži kā bērns, kurš pieķerts nedarbos, viņš glābās jaunos melos, uzveļot vainu citiem, kas it kā melojuši viņam. Pie visa vainīgs tas viktoriānis Breiers, kurš bija no viņa slēpis Annas O. “mīlestības pārnesi” un tās katastrofālo galaiznākumu! Vai arī vainīgas viņa pacientes, kas safleitēja visas tās blēņas par saviem papiņiem. Uzveļot vainu parocīgiem grēkāžiem, Freids atļāvās pat tādu greznību kā neveiksmju pataisīšanu par uzvarām. Galu galā, vai tad ne viņš bija tas, kurš aizracies līdz visu viņam sastāstīto melu slepenajam cēlonim? Tā apritē tika palaista varoņteika.

Šis maldināšanas motīvs acīmredzot aizsācies jau Freida karjeras agrīnajā posmā, vēl pirms psihoanalīzes dzimšanas. Israelss jaunā un atbaidošā gaismā parāda tā saucamo “kokaīna epizodi”, Freida pirmo lielo profesionālo fiasko. 1884. gada jūnijā Freids publicēja rakstu, kurā reklamēja šo nesen sintezēto vielu un ieteica kokaīnu izmantot, lai ārstētu ļoti dažādas kaites, piemēram, gremošanas traucējumus, jūrasslimību, neirastēniju, sejas nervu sāpes, astmu un impotenci. Vadīdamies pēc ASV medicīnas žurnālos publicētās informācijas, viņš ieteica kokaīnu lietot, arī ārstējot atkarību no morfija, un apgalvoja, ka esot sekmīgi izdziedinājis šādu slimnieku: “Pirmajās ārstēšanas dienās [pacients] ieņēma [t.i., orāli] 0,3 g cocainum muriaticum dienā, un pēc 10 dienām viņš varēja pilnībā iztikt bez ārstēšanas ar koku.”

Nākamā gada martā Freids šo apgalvojumu atkārtoja priekšlasījumā Vīnes Psihiatru biedrībai un pēc dažiem mēnešiem publicēja. Runa joprojām bija par to pašu pacientu, taču gan ārstēšanas ilgums, gan kokaīna deva un tā ievadīšana tagad dīvainā kārtā bija citāda. Tagad pacients ieņēma apmēram 0,40 g kokaīna dienā un pēc 20 dienām atkarība no morfija bija uzveikta. Pieradums pie kokaīna nav izveidojies, tieši pretēji, nepārprotami bija redzama pieaugoša netīksme pret kokaīna lietošanu .. Es nesvārstīdamies iesaku lietot kokaīnu šādas atradināšanas kursā, injicējot to zem ādas 0,03–0,05 g lielās devās un nebaidoties šo devu palielināt.

Freida pacientam bija ļoti palaimējies, jo, kad ievērojamais morfīnistu ārstēšanas speciālists Albrehts Erlenmeiers Freida metodi izmēģināja saviem pacientiem, tiem labāk nekļuva. Vēl jo ļaunāk, Erlenmeiers uzsvērti brīdināja no kokaīna atkarības briesmām. Dr. Freids, viņš rakstīja, morfijam un alkoholam klāt pielicis “trešo cilvēces postu – kokaīnu”. Tas bija pamatīgs pliķis Freidam sejā. Freids bija spiests atbildēt un taisnojās, rakstā paziņodams, ka Erlenmeiera rezultāti bijuši citādi tāpēc, ka viņš savam pacientam kokaīnu iešļircinājis zem ādas, nevis lietojis orāli, kā Freids bija norādījis. Neviens toreiz Freidam, šķiet, neatgādināja, ka šo metodi savā 1885. gada rakstā jūsmīgi bija ieteicis viņš pats. Pēc tam Freids kompromitējošo rakstu “piemirsa” un, uzskaitot savas publikācijas, vairs ne reizi netika pieminējis. Ja par izņēmumu neuzskatām dažus aizplīvurotus mājienus “Sapņu interpretācijā”, kur Freids savam pacientam pārmet, ka tas pretēji viņa ieteikumam injicējis sev kokaīnu, viņš publiski pie šīs tēmas nekad vairs neatgriezās.

Un ne bez iemesla. Kā 50. gadu sākumā tika atklāts kādā Zīgfrīda Bernfelda rakstā un Freida biogrāfijā, kuras autoram Ernestam Džonsam Anna Freida bija atvēlējusi pieeju Freida vēstulēm Martai Bernaisai no viņu saderināšanās laika (slavenās un slepenās Brautbriefe), īstenībā viss bija noticis tieši tā, kā paredzēja Erlenmeiers. Freida pacients bija neviens cits kā viņa kolēģis un draugs Ernsts fon Fleišls-Marksovs, kurš morfiju lietoja, cīnīdamies ar neizturami mokošām neiromām pēc vairāku pirkstu amputācijas, un 1884. gada maijā sāktais detoksikācijas kurss bija izvērties par pilnīgu katastrofu. Nebija pagājusi pat nedēļa, Džonss mums stāsta, kad Freids un viņa kolēģi Oberšteiners un Eksners atrada Fleišlu guļam uz grīdas “gandrīz nemaņā no sāpēm”. Fleišls bija ne tikai turpinājis lietot morfiju, bet piedevām arī, pēc tam kad Freids, mēģinādams mazināt sāpes, 1885. gada janvārī injicēja viņam kokaīnu, pats sācis šļircēt sev šo vielu “milzīgās devās” (1 gramu dienā). Jau jūnijā Fleišlam bija “delirium tremens, viņam pa ādu ložņāja baltas čūskas”; ģimenei vajadzēja aizgādāt viņu uz laukiem. Nonācis tiklab morfija, kā kokaīna atkarībā, viņš pēc sešiem gadiem nomira.

Lasot Džonsa stāstījumu, rodas iespaids, ka Freidam bija atgadījies traģisks misēklis, par kuru viņš pats sev nesaudzīgi pārmeta (un tik tiešām, šādi allaž uzticamais Džonss izskaidro Freida vēlāko uzstāšanu, ka viņš jau nu gan adatu nav izmantojis: uz šādu noliegumu viņu “neapzināti varēja pamudināt” tikai vainas sajūta). Taču līdz šim nebija publiski pieejamas vēstules, uz kurām Džonss balstījās, jo Sigmund Freud Archives tās dzelžaini cenzēja. Nu šo robu aizpilda Israelsa grāmata. Lai kāds retums pētnieka dzīvē ir negaidīta veiksme, Israelsam tik tiešām paveicās: viņš tīri nejauši atrada gandrīz 300 šo Brautbriefe norakstu, kuri atdusējās Freida impērijas komerciālā atzara Sigmund Freud Copyrights atvilktnēs. Kā jau bija gaidāms, šajās vēstulēs viņam atklājās pilnīgi cits stāsts, daudz sarežģītāks un dīvaināks nekā tas, kuru izklāstījis Džonss.

Džonss bija cītīgi noklusējis to, ka Freidam 1884. gada jūnija vidū, strādājot pie pirmā raksta par kokaīnu, vairs nevarēja būt nekādu ilūziju par ārstēšanu, kuru viņš lasītājiem cēla priekšā kā sekmīgu. Ārstēšanas kurss bija sācies 1884. gada 7. maijā, un, ja arī dažās pirmajās dienās tā gaita šķita daudzsološa, jau 12. maijā Freids rakstīja: “Ar Fleišlu ir tik bēdīgi, ka kokaīna panākumi mani it nemaz neiepriecina.” Kokaīns, ko Fleišls lietoja “nemitīgi”, nepasargāja viņu no ārkārtīgām sāpēm un “lēkmēm”, kuru laikā viņš bija uz samaņas zaudēšanas robežas. Zīmīgi, ka turpat Freids raksta: “Vai kādā no šīm lēkmēm viņš lietoja morfiju, es nezinu, viņš to noliedz, taču morfīnistam .. nevar ticēt.” Kokaīns nenomāca nedz sāpes, nedz abstinences simptomus, tādēļ 20. maijā ārsts Teodors Bilrots mēģinājis vēlreiz operēt amputācijas stumbru un ieteicis Fleišlam “lietot morfiju ievērojamā daudzumā .. un nemaz nezina, cik daudz injekciju viņam izdarījis” (23. maija vēstule). Pēc mēneša Freids savā rakstā triumfējoši pavēstīja, ka “pēc desmit dienām viņš varēja pilnībā iztikt bez ārstēšanas ar koku”. Tikai viņš aizmirsa pieminēt šīs “iztikšanas bez” cēloni – to, ka šī ārstēšana bija izrādījusies pilnīgs fiasko!

Jau drīz Fleišls atsāka lietot kokaīnu – ja vispār bija to pārtraucis darīt. 12. jūlijā, neilgi pēc raksta nākšanas klajā, Freids garāmejot pieminēja, ka Fleišls kokaīnu lietojot “regulāri”. 5. oktobrī viņš rakstīja: “Interesanti .., ka viņš [Fleišls] saņēmis lūgumu no lielā Darmštates fabrikanta Merka, kura uzmanību piesaistījis viņa prāvais kokas patēriņš un kurš vēlējies dzirdēt, kas viņam zināms par šīs vielas vērtīgumu un iedarbību.” Salīdziniet to ar Freida sacīto klausītājiem pēc pieciem mēnešiem, 1885. gada marta priekšlasījumā: “Pieradums pie kokaīna nav izveidojies, tieši pretēji, nepārprotami redzama pieaugoša netīksme pret kokaīna lietošanu...” Var saprast, kāpēc Džonss, rezumējot šo fragmentu, jutās aicināts (neapzināti?) svētulīgi piemetināt: “Tas bija pirms tam, kad Fleišls cieta no saindēšanās ar kokaīnu.”

Visvairāk te šokē nevis tas, ka Freids meloja, acīs skatīdamies, bet gan tas, ka viņš, rādās, to pat nepamanīja. Kā norāda Israelss, Freids, par spīti visiem pierādījumiem, kas liecināja par pretējo, turpināja Fleišla ārstēšanu uzskatīt par sekmīgu. Trīs dienas pēc Bilrota operācijas viņš Martai rakstīja: “Līdz tam viņš [Fleišls] ar kokaīnu bija turējies lieliski. Tātad kokaīns šo pārbaudi ir labi izturējis.” (1884. gada 23. maijā) Tāpat arī, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Fleišls ir kļuvis atkarīgs no kokaīna, Freids ietiepīgi nevēlējās atzīt, ka ir kļūdījies: “Kopš es dodu viņam kokaīnu, viņš ir spējis pārvarēt ģīboņus un spēj labāk valdīt pār sevi, taču viņš to lietoja tik milzīgos daudzumos .., ka beigās cieta no hroniskas saindēšanās.” (1885. gada 26. jūnijā) Citiem vārdiem sakot, eksperimentu pacients pats bija sabojājis. Šāda absolūta vienaldzība pret realitāti šausmina un neizbēgami atsauc atmiņā to, ko pats Freids vēlāk nodēvēja par “domu visvarenību”. Redzams, ka Freids bija tik ļoti pārliecināts par savas teorijas pareizību, ka bija gatavs pārgrozīt faktus, kad tie šai teorijai neatbilda.

No otras puses, ir grūti Freida melus reducēt līdz ciniskai faktu viltošanai, ko viņš apzināti darījis, lai veicinātu vai aizsargātu savu karjeru. Viņš tomēr zināja, ka viņa rakstus lasīs gan viņa kolēģi, gan mentori – Breiers, Eksners, Bilrots un Oberšteiners, kuri paši bija liecinieki graujošajai neveiksmei ar Fleišlu. Tātad Freids pats sev bija iedvesis pārliecību par saviem iedomātajiem panākumiem – citādi taču viņš nebūtu tik pārsteidzīgi uzprasījies uz kritiku. Kaut kas līdzīgs bija viņa atbilde Erlenmeieram: kā norāda Israelss, tik klaji melot situācijā, kad jebkurš – un it īpaši Erlenmeiers – kuru katru brīdi varēja viņu satriekt, citējot viņa paša rakstu, bija neprātīgs risks. Pat ja pieņemam, ka tas bija žilbinošs blefs, jāatzīst, ka šādi rīkoties var tikai tāds, kuram piemīt neparasti spēcīga pārliecība par vārdu maģisko spēku. Nav brīnums, ka Freids kā teorētiķis specializējās fantāzijās, iedomātā vēlmju piepildīšanā un primārā narcismā: viņam pašam piemita apbrīnojama tieksme savas teorijas noredzēt halucinācijās, nosapņot klīniskos datus.

Šo maģisko uzvedību Israelss Freidā saskata visur, un viņa skatījumā tā ir galvenais faktors psihoanalīzes patiešām mītiskajā dzimšanā. Freids psihoanalīzes dzimšanu datēja ar dienu, kad Breieram izdevās novērst viņa pacientes Annas O. histērijas simptomus, liekot viņai izstāstīt traumatiskos notikumus, kas tos bija pamodinājuši. Israelss, tāpat kā vairāki citi pirms viņa, šo versiju uzspridzina. Kā zināms no Freida vēstules līgavai, patiesībā Breiers Annas O. ārstēšanu bija izbeidzis tāpēc, ka viņa sieva bija greizsirdīga uz nedaudz pārcentīgo interesi, kādu viņš izrādīja par savu pacienti. Breiers Annu O. ievietoja privātklīnikā, kur viņai atsākās tie paši histērijas simptomi, kas iepriekš. No 1883. līdz 1887. gadam viņa klīnikās sabija vēl trīs reizes, un uzlabojumi sākās tikai 80. gadu beigās, turklāt “ārstēšanai ar runāšanu” šajā atspirgšanā, pēc visa spriežot, nav bijis nekādas nozīmes. Tas neliedza Freidam izteikt nepamatotus apgalvojumus par viņa drauga Breiera “metodi” jau no ar 1888. gada, kad vēl nekas neliecināja, ka Anna O. varētu atveseļoties, un viņš pats katarses metodi vēl nebija pielietojis neviena pacienta ārstēšanā. Enciklopēdijas šķirklī, kuru Israelss necitē, lai gan tas lietu ūdeni uz viņa dzirnavām, Freids piesauc Breiera “metodi” un raksta: “Šī ārstēšanas metode ir jauna, taču ar to dziedināšanā sasniedzami panākumi [Heilerfolge], kurus citādi gūt nav iespējams.”

Freids kārtējo reizi uzdeva vēlamo par esošo un pasludināja panākumus tur, kur tādu nav bijis. Un, kad šī plātība neapstiprinājās ar faktiem, viņam kārtējo reizi vajadzēja pārrakstīt vēsturi. Vīlies katarses metodē, Freids tik tiešām sarāva attiecības ar Breieru drīz pēc viņa darba “Histērijas studijas” nākšanas klajā. Bet kā izskaidrot šo kraso pavērsienu, ja reiz metodei bija tik spoži rezultāti? Freida risinājums, secina Israelss, bija atzīt, ka rezultāti bijuši pieticīgi, taču vainu par to uzvelt Breieram, kas it kā neparko nevēlējies piekrist seksualitātes lomai histērijas etioloģijā. Šie bija sevišķi salti (un tātad iracionāli) meli, jo katrs varēja izlasīt, ko Breiers bija rakstījis darbā “Histērijas studijas”: “Diez vai es pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka smagu neirožu cēlonis sieviešu gadījumā lielākoties meklējams laulības gultā... Iespējams, ir vērts vēl un vēlreiz atkārtot, ka seksualitāte ir vissvarīgākais un dažādas patoloģijas visvairāk izraisošais faktors.”

Taču Freids gāja vēl tālāk. “Psihoanalītiskās kustības vēsturē” un “Pašportretā” viņš raksta, ka Breiers pēkšņi beidzis Annu O. ārstēt, kad atskārtis, ka pacientei pret viņu “izveidojies “mīlestības pārneses” stāvoklis”. (Privātās sarunās Freids pat stāstīja ekstravagantu teiksmu par histēriskām dzemdībām.) Tomēr viņš ļāva noprast, ka no viņa puses tā ir “rekonstrukcija”, kas veidota pēc it kā garāmejot izteiktām Breiera piezīmēm. Cik man zināms, Israelss pirmais pievērsis uzmanību tam, ka Freidam patiesībā nebija nekādas vajadzības šo stāstu “rekonstruēt”, jo tas – vai vismaz tā patiesības kodols, proti, ka Breiers savā pacientē bija iemīlējies, – viņam bija zināms jau no sākta gala. Klāstot to šādi, Freids netieši norādīja, ka Breiers ne tikai slēpis patiesību no saviem lasītājiem, bet arī bēdzinājis to no jaunākā kolēģa un tādējādi pēdējais nekādā ziņā nevar būt līdzvainīgs maldinošajos apgalvojumos par Annas O. “ārstēšanu ar runāšanu”. (Freids, protams, zināja, ka Breiera neveiklais stāvoklis liks viņam klusēt; vismaz šie meli viņam ne ar ko nedraudēja.)

Tas pats scenārijs atkārtojās, kad Freids nāca klajā ar savu odiozo “pavedināšanas teoriju”. 1896. gada 21. aprīļa priekšlasījumā “Histērijas etioloģija” viņš izteica hipotēzi, ka histērijas simptomi var tikt atvedināti uz seksuālām traumām agrā bērnībā, un skaidri un gaiši paziņoja, ka “apmēram 18 histērijas slimniekos man ir izdevies šo saikni atklāt pilnīgi visos simptomos un, kur apstākļi pieļāva, apstiprināt to ar sekmīgu terapiju”. Kā rādās, “apstākļi” to nav pieļāvuši nevienā no pieminētajiem gadījumiem, jo pēc divām nedēļām Freids Flīsam atzinās, ka “neviena no vecajām [terapijām] nav pabeigta”. Un slavenajā 1897. gadā uzrakstītajā atsaukšanas vēstulē viņš draugam klāstīja, ka viens no galvenajiem iemesliem, kas likuši viņam sākt šaubīties par savu teoriju, bijusi “nemitīgā vilšanās manos pūliņos kaut vienu analīzi novest līdz reālam noslēgumam”. Taču atklāt, kāpēc viņš atmetis pavedināšanas teoriju, nevarēja, neatklājot arī patiesību par slavenajiem “terapeitiskajiem panākumiem”, tādēļ šaubas Freids rūpīgi slēpa no kolēģiem. Tikai 1914. gadā, 17 gadus izlocījies, viņš publiski atzina, ka par “pavedināšanas ainām” viņam nav bijusi taisnība. Terapijas fiasko un tā loma teorijas atmešanā tomēr netika pieminēta. Nē, nē, Freidu bija aizveduši neceļos “pacientu ziņojumi [Berichte], kuros viņi savus simptomus piedēvēja pasīvai seksuālai pieredzei pirmajos bērnības gados”, un tikai pēc tam viņš sapratis, ka tās ir fantāzijas, kurās izpaužas “bērna seksuālā dzīve”.

Šis stāsts pa šo laiku kļuvis par vienu no Freida leģendas virsotnēm, taču Israelss bez grūtībām pierāda, ka tas ne mazākajā mērā nav saistīts ar faktiem. Pacientiem ne prātā nenāca spontāni uzticēt Freidam stāstus par seksuālu izmantošanu: Freids savos rakstos sīki un smalki izklāstījis, kā viņam vajadzējis pacientus piespiest par īstenībā notikušām atzīt ainas, kuras bija tikai viņa paša minējumi. Ātri panākta vai spontāna pacientu atzīšanās patiesībā būtu pretrunā ar teoriju, jo Freids, galu galā, histērijas izcelsmi saistīja ar agrā bērnībā piedzīvotu seksuālu traumu izstumšanu no apziņas: “Pirms atnākšanas uz analīzi pacienti par šīm ainām pat nenojauš. Ja mēs brīdinām, ka šādas ainas noteikti uznirs, viņi gandrīz vienmēr ir sašutuši. Tikai visspēcīgākā terapijas grožu savilkšana var viņus pamudināt ķerties pie to reproducēšanas.” Katrs, kas pievērsies tolaik tapušajiem Freida rakstiem, gribot negribot ievēros šī viņa retrospektīvā apraksta aplamību. Arī šeit viņš sagroza faktus tik nekaunīgi, tik kliedzoši, ka jājautā, kā viņš, pie pilna prāta būdams, varēja cerēt, ka tos ņems pretī. Vai viņš bija nonācis pats savu pasaciņu varā?

Israelsa argumentācija ir pedantiska, nepielūdzama, iznīcinoša. Lai arī mītgrāvēja degsme dažkārt (reti) liek viņam pret Freidu būt netaisnam, kopumā viņa grāmata neatstāj vietu šaubām par to, kāda ir atbilde uz Čofi uzdoto jautājumu: jā, Freids bija nelabojams melis, kurš, ne mirkli neminstinādamies, pārrakstīja realitāti, ja tādējādi varēja izsprukt ar veselu ādu. Pēc visa spriežot, šis novērojums ir attiecināms ne tikai uz Freida biogrāfiju vien. Psihoanalīze, atšķirībā no mūsdienu eksperimentālajām zinātnēm, patiešām balstās uz “novērojumiem”, kas terapijas konfidencialitātes dēļ nav pieejami citiem pētniekiem (ja viņi paši nekļūst par pacientu analītiķiem) un tieši tā paša iemesla dēļ nevar iznākumā sniegt vienotu viedokli, kurš izrietētu no eksperimenta atkārtojamības (ja nu vienīgi, analītiķus klonējot). Tāpēc psihoanalīzē vitāli svarīga nozīme ir tam, lai par šiem “novērojumiem” ziņojošais aculiecinieks, proti, analītiķis, būtu tāds, uz kuru var paļauties. Kā vaļsirdīgi atzina Lakāns, šajā ziņā psihoanalīze ir pielīdzināma tādai agrāka laikmeta praksei kā alķīmija, kas prasīja “tās praktizētāja dvēseles šķīstību”. Un kā nu ir? Ja mēs vairs nevaram ticēt Freida dvēseles šķīstībai, kas tad paliek pāri no psihoanalīzes? Neba nejauši psihoanalītiķi sašutuši brēkā vienmēr, kad tiek apšaubīts Freida godaprāts, pat tik banālā līmenī kā viņa knakstīšanās ar svaini: ja nav vienprātības par galvenā liecinieka personu, sabrūk visa šī ēka.

Un tomēr, kaut esam pasludinājuši diagnozi “melis”, vai mēs “Freida gadījumam” tik tiešām varam pielikt punktu? Israelss Freidu apraksta kā katastrofu saglābšanas lietpratēju, kurš savas terapeita neveiksmes veikli uzprišina un pasniedz kā zinātnisku progresu. Tomēr šādi netiek ņemts vērā Freida melu ērmoti bērnišķīgais un mitomaniakālais raksturs, ko Israelss tik prasmīgi parāda. Vai ir ticams, ka cilvēks, kurš tik nepiespiesti atteicās redzēt realitāti, savas pirmās teorijas atmestu tāpēc vien, ka tās neizrietēja no faktiem? Manuprāt, Israelss te pārāk daudz paļaujas uz savu zinātniskās “falsifikācijas” modeli, turklāt vienlaikus pārmet Freidam atkāpšanos no tā. Patiesībā Freids jau no paša sākuma zināja, ka Fleišls, Anna O. un viņa 18 pacienti nav izārstēti, tomēr, ne mirkli nešaubīdamies, uz šiem neesošajiem pamatiem būvēja krāšņas teorijas. Tad kāpēc gan viņam būtu vajadzējis atmest savas teorijas tāpēc vien, ka tām terapijā nebija nekādu rezultātu, ja reiz šis fakts viņam jau no sākta gala nebija liedzis tām pievērsties? Daudz ticamāk šķiet, ka viņš savas teorijas atmeta tā paša iemesla dēļ, kas pirms tam bija viņam licis tām pievērsties, – tādēļ, ka viņam bija radusies jauna ideja, labāka teorija. Piemēram, pirms pievēršanās katarses metodei Freids jau bija interesējies par Šarko un Žanē teorijām attiecībā uz traumatisku atmiņu desuģestiju hipnozes apstākļos. Arī pirms pavedināšanas teorijas atmešanas viņš jau niekojās ar Flīsa bioģenētiskajām hipotēzēm par zīdaiņu seksualitāti un prātoja par incesta aizlieguma izcelsmi. Pretēji tam, ko apgalvo Israelss, Freida (vai Breiera) terapijas rezultātiem visās šajās teorētiskajās norisēs, visticamāk, nebūs bijusi izšķirošā nozīme, nedz pozitīva, nedz negatīva. Tie varētu būt iemesls Freida vēlākajai laipošanai un gaisa jaukšanai, tomēr pašas psihoanalīzes dzimšanu tie neizskaidro.

Visa šī situācija kaut kādā ziņā ir vienlaikus gan daudz nelāgāka, gan daudz nevainīgāka, nekā iz-tēlojas Israelss: par spīti Freida pozitīvistiskajai spriedelēšanai, psihoanalīze jau kopš pašiem tās pirmsākumiem bija tīri spekulatīva (tīri “metapsiholoģisks”) iecere, kurā faktiem un pierādījumiem labākajā gadījumā bija margināla nozīme. Tādēļ ar konstatējumu vien, ka Freids melojis par klīniskām situācijām, ir par maz, lai rastu izskaidrojumu šai “visilgākajai kļūmei”, proti, psihoanalīzei. Nepieciešams arī sekot Anrī Elenbergera un Franka Saloveja priekšzīmei un rekonstruēt teorētisko kontekstu, no kura Freids smēlās iedvesmu un kurš vienīgais spēj izskaidrot, kāpēc viņš savus pieņēmumus tik viegli varēja sajaukt ar realitāti un, galvenais, kāpēc viņam tik viegli izdevās pārliecināt citus darīt tāpat.

Mēs tik tiešām esam gandrīz piemirsuši, ka Freida pacienti un kolēģi noticēja viņa meliem, ieskaitot arī vislielākos un (mūsu acīs) saltākos. Taču tieši tam ir vajadzīgs izskaidrojums, ja vēlamies izprast psihoanalīzes ārkārtīgos panākumus kultūrā: kā var būt, ka pasaciņām bija tik lieli panākumi? Kā šīs pasaciņas tik daudziem 20. gadsimtā kļuva par patiesību? Sasaistīt Freida teiksmas pārtapšanu īstenībā tikai ar paša Lielā Meļa divkosību acīmredzami ir par maz. Israelsa izklāstā Freids to, kas īstenībā notika viņa kabinetā, sagroza līdzīgi fiziķim vai ķīmiķim, kurš slepus vilto eksperimenta rezultātus, taču šādi netiek ņemts vērā, ka cilvēki, ar kuriem ir darīšana ārstiem un psihologiem, nav atomi un molekulas: pēdējos mūsu teorijas par tiem atstāj pilnīgi vienaldzīgus, turpretī pirmie uz šīm teorijām reaģē vai nu noraidot, vai pieņemot. Sagadījās tā, ka lielākajai daļai Freida pacientu viņa teorijas šķita gluži pieņemamas, pat tik pieņemamas, ka ir grūti bez papildu atrunām apgalvot, ka Freids par savu klīnisko “materiālu” meloja. Pat nabaga Fleišls, pēc visa spriežot, bija patiesi pārliecināts, ka kokaīns viņam nāk par labu; kad zāļu fabrikants Merks viņam atrakstīja pārliecībā, ka Fleišls eksperimentē ar kokaīnu, Fleišls pat nemēģināja kliedēt Merka maldus un labprāt apstiprināja sava kolēģa Dr. Freida atklājumus. (Beidzās ar to, ka Merks publicēja rakstu, kurā šos rezultātus piedēvēja Fleišlam!) Līdzīgi notika, kad Freids Breiera “metodi” sāka izmantot savu pacienšu Emmijas fon N. un Cecīlijas M. ārstēšanā: abas steigšus apstiprināja viņa teoriju, atminēdamās atminēdamās veselu kaudzi ar traumām (Emmijas fon N. gadījumā – deviņu dienu laikā gandrīz 40). Un, kad Freids metās meklēt atmiņas par “pavedināšanu” zīdaiņa vecumā, viņa pacienti – vismaz tie, kuri neaizgāja, aizcērtot durvis, – mīļu prātu tās viņam sagādāja. (Kaut arī nereti ir grūti noteikt, kas ir Freida konstrukcijas un kas – pacientu “autentiska” traumatiskā notikuma pārdzīvošana no jauna, vēstules Flīsam lielākoties ir viennozīmīgas.)

Tādējādi var, protams, paziņot, kā to dara Israelss, ka šīs “atmiņas”, šīs “ainas” (un vēlāk – šīs “fantāzijas”) nebija spontānas, tāpēc ka tās bija Freida teoriju un hermeneitiskās augstprātības radītas, taču ar to vēl nepietiek, lai tās uzskatītu tikai par izdomājumiem, tikai par fantomiem. Fakts paliek fakts, ka Dr. Freida kabinetā šie teorētiskie sadomājumi kļuva reāli, kad pacienti viņa “risinājumus” labprāt pieņēma. Saukt šo “psihiskās realitātes” konstruēšanu par meliem ir pārāk liela tuvredzība; gluži tāpat kā visā, ko cilvēki domā un dara, arī psihoterapijā šāda kopīga realitātes konstruēšana ir neizbēgama un normāla. Faktus tur nevar atrast – tikai artefaktus. Ja psihoanalīzi vajag kritizēt, tad nevis par to, ka tā fabricē pierādījumus, ko ceļ priekšā, un arī ne par to, ka tā rada realitāti, kuru šķietami apraksta. Kritizēt vajag tāpēc, ka psihoanalīze kategoriski nevēlas to atzīt un mēģina šīs manipulācijas apslēpt.

London Review of Books, 2000. gada 13. aprīlī