Valodas kā vīrusi

Zinātnieki, kas, izsekojot gēnu mutācijām, atšifrē cilvēces ģenētisko vēsturi, ar līdzīgu metodi datējuši uzrakstīšanas laiku vienam no senākajiem un visvairāk godātajiem tekstiem Rietumu pasaulē. Kā atklājuši pētnieki, Homērs – ja tas bijis viens cilvēks – “Īliadu” pierakstījis 762. gadā p.m.ē., datējuma kļūdai uz vienu vai otru pusi nepārsniedzot 50 gadus.

Geneticists Estimate Publication Date of The Iliad

Vēsturiskajā valodniecībā neiesvaidītam cilvēkam etimoloģijas vārdnīca ir aizraujoša, taču arī nedaudz noslēpumaina lasāmviela. Iepriekš paredzami atklājumi par vārdu izcelsmi un savstarpējo radniecību tajā mijas ar pavisam negaidītām atskārsmēm, piemēram, ka latviešu vārdam “pacietība” nav tieša sakara ar latīņu patientia un angļu patience, kaut arī tie visi nozīmē vienu un to pašu. Jo senākai pagātnei pieder vārdnīcā atspoguļotais valodas fakts, jo lielākas šaubas uzmācas – vai tiešām filologi ir droši, ka tas vai cits vārds cēlies no šīs, nevis citas līdzīgas saknes hipotētiski rekonstruētajā pirmvalodā? Un vai vienmēr var ar pārliecību apgalvot, ka valodas vēsturiskajā attīstībā vienas fonētiskās pārmaiņas ir iespējamas, bet citām tajā nav vietas? Vai nevar gadīties, ka aiz grūti pārskatāmās filologu spriedumu ķēdes slēpjas tikpat naivs atzinums kā ekscentriskā dzejnieka Jāņa Steika savulaik piedāvātie pasaules vietvārdu “etimoloģijas pētījumi”, aprādot to šķietamo izcelsmi no latviešu valodas (Odesa = O, desa, Maskava = maz kāva)? Ne sevišķi pārliecinoši šķiet arī tas, ka daudzu vārdu izcelsmi raksturo divas vai vairākas vienlīdz ticamas versijas. Tomēr labāka alternatīva nav atrasta, tāpēc atliek pieņemt, ka, sistemātiski izsekojot visām vārdu veidošanas līdzībām un atšķirībām dažādās radniecīgās valodās, ir iespējams izveidot likumsakarību kopumu, kas ļauj izdarīt secinājumus par šo vārdu vēsturisko attīstību.

Pēc idejiski visai līdzīgām metodēm strādā arī daudzu dabaszinātņu nozaru speciālisti, piemēram, paleontologi, mēģinot saistīt atrastos pārakmeņojumus ar dzīvo būtņu ciltskoku, kas paredz secīgu, pakāpenisku sugu attīstību. Tas nav pārsteidzoši, jo vārdu izcelsmes pētījumi vēsturiski norisinājušies paralēli mēģinājumiem orientēties dzīvās dabas daudzveidībā un senatnē abu veidu jautājumi nereti nodarbinājuši pat vienus un tos pašus cilvēkus. Zīmīgas analoģijas var atrast arī šo atziņu virzībā cauri dažādiem nomaldiem, piemēram, nepamatota kopīgas izcelsmes piedomāšana vārdiem ar līdzīgu skanējumu savā ziņā atgādina delfīnu iekļaušanu zivju saimē tāpēc, ka tie dzīvo ūdenī un tiem ir spuras. Savukārt vēlākā filologu iedziļināšanās vārdu uzbūvē, to sadalīšana skaņās un sastatīšana ar radniecīgu valodu vārdiem noritējusi paralēli salīdzināmajiem dzīvnieku morfoloģijas un anatomijas pētījumiem, kuri ļāvuši izveidot gan mūsdienās pieņemto sugu klasifikāciju, gan uzzīmēt to evolūcijas ciltskoku. Uzmanīgāk ielūkojoties, var secināt, ka abas nozares pastāvīgi apmainījušās ar idejām, tāpēc, piemēram, krievu valodnieks Vladimirs Toporovs vēsturiski salīdzināmās valodniecības rašanos 18. un 19. gadsimta mijā aplūko ciešā kopsakarā ar sugu evolūcijas ideju attīstību dabaszinātnēs.

Pēdējo gadu desmitu pētījumi ģenētikā un molekulārajā bioloģijā vēlreiz likuši izdarīt korekcijas dabaszinātņu izpratnē par dzīvnieku izcelsmi un savstarpējo radniecību, turklāt secinājumi dažkārt ir visai neparasti. Var pat teikt, ka tie ir tikpat maz acīmredzami, cik etimoloģijas vārdnīcā lasāmās atziņas par vārdu pārveidi gadsimtu gaitā. Piemēram, jāaprod ar domu, ka govis ar jau minētajiem delfīniem saista krietni ciešāka radniecība nekā ar zirgiem un ka sēnes daudzējādā ziņā ir līdzīgākas dzīvniekiem nekā augiem. Jaunapgūtās prasmes ģenētiskā koda nolasīšanā un mutāciju noteikšanā ir palīdzējušas radīt arī vairākas metodes, kas ļauj restaurēt evolūcijas procesu norisi. Piemēram, izpētot gadskārtējā gripas vīrusa gēnu kopumu un tā atšķirības dažādās izplatības vietās, var aprēķināt, no kurienes savu ceļu sākusi epidēmija un cik ilgā laikā vīruss ieguvis konkrētu mutāciju daudzumu.