Bonifācijs Daukšts

Un spiegi spiedz...

“Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins atklājis, ka viņš ticies un pat dziedājis patriotiskas padomju dziesmas kopā ar krievu spiegu grupu, kas tika deportēta no ASV lielākajā spiegu apmaiņas operācijā kopš Aukstā kara laikiem.”

LETA, 2010. gada 25. jūlijā

Spiegošana ir daždien mazievērota starptautiskās politikas daļa, tā sākās tad, kad parādījās valstis sāncenses un, jādomā, pastāvēs līdz laikam, kad cilvēce taps patiesi vienota, ja taps.

Derētu atcerēties, ka vārds spion (spiegs) nāk no viduslaiku, 15. gadsimta leksikas. Sākumā tā dēvēja gan tikai svešos, ienaidnieka puses okšķerus un slepenos slēpjamu ziņu zagļus. Oficiālos dokumentos Eiropā apzīmējums “spiegs” jeb “špions” figurē kopš 1813. gada, kad tas pirmoreiz minēts Bavārijas karaļvalsts sodu grāmatā. Bet 1874. gadā Briselē kopā sanākušo valstu konferencē spiegošana jeb špionāža tika jau starptautiski tiesiski atzīta par atļautu kara vešanas līdzekli.

Mūsdienās, jēdzienu “spiegs” masu medijos bieži vien lieto apzīmējot jebkura specdienesta jebkurus darbiniekus. Principā tomēr paliek spēkā cildenāka jēdziena “izlūks” lietojums attiecībā uz tiem slepenas informācijas meklētājiem, kas darbojas attiecīgu starptautiski atzītu demokrātisku likumu robežās (un pierobežās), kā arī izmanto pieļaujamas metodes un saglabā uzticību un lojalitāti savai valstij. Savukārt par “spiegiem” joprojām un biežāk mēdz dēvēt nedemokrātisku valstu un noziedzīgu režīmu kalpus, kas iegūst informāciju ar nepieļaujamām metodēm, ignorējot jebkādu likumību, pie tam nereti arī viegli pārdodas, kļūst par dubultaģentiem.

Var uzdot sev jautājumu, vai tiešām šodien spiegu, izlūku un specdienestu uzturēšana ir nepieciešama, vai viņu iegūtā informācija vispār vēl ir nozīmīga, jeb tas ir tikai tāds relikts no iepriekšējiem laikiem?

Itāļu La Repubblica šai sakarībā nesen atgādināja lasītājiem, ka pēc Berlīnes mūra krišanas pirmie, kurus pārņēmušas dziļas šaubas par savas nodarbošanās nākotni, bijuši tieši viņi – pasaulē otrās senākās profesijas pārstāvji – spiegi un spiedzes no visu zemju slepenajiem dienestiem. PSRS zudība tiem likusi bažīties, ka politiķi pēc demokrātiskās pasaules galvenā pretņa atkrišanas varētu sākt drastiski sašaurināt specdienestu darbību. Arī pasaules valstu sabiedrībai aizvien tīkas paprātot: vai ir vērts maksāt slepenajiem, kuri progresīvu pārmaiņu pasaulē dažam rādās arvien mazāk vajadzīgi?

Tomēr daudzu valstu – ASV, VFR, Francijas, Spānijas, Itālijas un arī Krievijas specdienestu pārstāvji 90. gados neatmeta centienus publiski pierādīt, ka viņu nodarbei būtībā viss vēl tikai priekšā. Un panāca savu.

Interesanti, ka tieši padomju KGB bijušais un pēdējais priekšsēdis ģenerālis Leonīds Sebaršins 1997. gadā kādā apspriedē Romā aicināja savus bijušos aroda biedrus Rietumos nepieļaut liktenīgu kļūdu, pasludinot slepenos dienestus par visnotaļ tikai Aukstā kara apstākļiem piederīgu produktu. “Slepenie dienesti,” viņš skaidroja, “ir pastāvējuši vienmēr, kā miera, tā kara laikā, jo to mērķis ir paredzēt konfliktu izraisīšanos un apgādāt savu valsti ar informāciju, kas var izrādīties noderīga to novēršanai.” Visi bijušie pretinieki labprāt pievienojās šādam viedoklim.

11. septembra torņu sagraušanas traģēdija ASV un nepieciešamība izvērst cīņu pret terorismu jau pavisam noteikti ļāva atkal “legalizēt” izlūkošanu visā pasaulē.

Jāuzsver, ka izlūkošanas, spiegošanas pastāvēšanai izšķirošs ir un paliek cilvēka faktora nozīmīgums šai nodarbē, to nekad nevarēs uzticēt (tikai un pat) vissarežģītākajām mašīnām un tehnoloģijām.

Katrs izlūkdienests, liels vai mazs, loģiski, cenšas izveidot savu, aptverošu un unikālu datu banku, izveidot uzticamu un profesionālu aģentu loku, mobilizēt savus slepenās informācijas un analīzes resursus. Svarīgi, lai šajā darbā nerastos graujoša, valsts drošību apdraudoša konkurence ar citām informatīvā resursa turētājām korporācijām pašiem savā, iekšējā, nacionālajā sistēmā.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora vietnieks Uldis Dzenītis 2010. gada 19. aprīlī Ulda Dreiblata un Rituma Rozenberga veidotajā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei atbildēja uz jautājumu: kur beidzas diplomāts, uzņēmējs, žurnālists un sākas spiegs?

“Arī es esmu domājis par to, kur beidzas klasiskā diplomātija un sākas aģentūras darbs. Dažreiz šī robeža ir grūti tverama, taču nezin kāpēc valstis tomēr uztur izlūkdienestus. Lai arī tas maksā dārgi, dārgāk nekā diplomāti. Pareizā atbilde ir ļoti vienkārša: informācija, kuru var iegūt internetā, ir vērtīga un apjomīga, taču, strādājot konkrētā valstī, izlūkdienestam gan aģentūras, gan tehniskām metodēm jāiegūst apstiprinājums vai apsteidzoša informācija publiski pieejamai informācijai. Izlūkdienesta jēga ir iegūt papildu informāciju, kas apstiprina vai noliedz klasisko diplomātisko informāciju, kura iegūta kaut vai caur ārpolitiskajiem kanāliem. Šāda informācija vairs netiek iegūta ar atklātām metodēm, bet gan, piemēram, slēptā iztaujāšanā, kurā tiek runāts par visdažādākajiem jautājumiem. Taču starp tiem ir tikai viens jautājums, kurš interesē sarunu partneri, un tas sarunā tiek iepīts nemanot. Tiek izmantota arī aģentūras informācija. Tā ir tā pati informācija, ko iegūst diplomāti, bet izlūki to iegūst ar citām metodēm. Arī 21. gadsimtā izlūkdienestiem ir jēga.”

Pēdējo pārdesmit gadu laikā izlūkošana kā arods un māksla, un pat zinātne daudzējādā ziņā ir mainījusies. Modernajā pasaulē ekonomiskajai, militārajai un politiskajai spiegošanai vairs nav tā baisā oreola, kas bija Aukstā kara laikā. 21. gadsimta specdienestu darba metodes kļuvušas rafinētākas. Un viena no nosacīti jaunām metodēm, kuras izmanto gandrīz visu valstu izlūkdienesti, ir darbs ar sabiedrību. Mūsdienās vairs nav nekā neparasta faktā, ka it kā superslepenai organizācijai ir sava mājaslapa internetā un preses dienests. Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (Služba vņešņei razvedki), piemēram, kopš 2000. gada pat piešķir prēmijas par labāko sava darba atspoguļošanu literatūrā un mākslā. Katram specdienestam savā valstī ir jāveido adekvāts dienesta tēls, jāatrod un jāgatavo savi topošie, uzticamie izlūki.

Medijos pašlaik turpinās diskusijas 10 iekritušo krievu spiegu sakarā. Britu pretizlūkošanas MI-5 bijušais direktors Stīvens Landers, piemēram, uzskata, ka nesen no ASV izraidītie spiegi nemaz jau nu nav tik bezvainīgi un pat smieklīgi neveiksminieki, kā tos pasteidzās iztēlot daudzi komentētaji Rietumos. “Tāds tēls ir sava veida aizsegs. Viņi ir ļoti profesionālas un draudīgas mašīnas skrūvītes.” Nelegāļu izmantošana – bīstama spiegošanas forma, ko Padomju Savienība Aukstā kara gados izkopa līdz pilnībai. Tādiem cilvēkiem ir mērķis gadiem ilgi pūlēties, lai iegūtu kādu valstiski nozīmīgu amatu un varētu efektīvi izspiegot svešu valdību. Īstenībā pēc iesaistes veida un uzvedības sabiedrībā tie jau ir jauna tipa spiegi. Liels skaits nelegāļu pēc Stīvena Landera ziņām darbojas valstīs, kurām ir robežas ar Krieviju. Pēc viņa teiktā, pēdējā laikā vērojams arī t.s. “īsto” krievu aģentu – legāļu – ar diplomātisko vai citu piesegumu – aktivitātes uzplaiksnījums. Pašlaik viņi darbojoties tikpat intensīvi kā Aukstā kara laikos.

Vēl arī atgādināšu, ka Rīga jau vēsturiski ir viens no aktīviem nedraudzīgu izlūkdienestu darbības un kontaktu centriem. Tagad, piemēram, pateicoties mūsu specdienestiem, sabiedrībai ir kļuvis zināms, ka tepat Rīgā, kafejnīcā “Nostalģija” pie Līvu laukuma ar Krievijas ārējās spiegošanas virsnieku Sergeju Jakovļevu ir ticies ilgu cietumsodu saņēmušais Hermanis Simms. Viņš, būdams Igaunijas Aizsardzības ministrijas Drošības nodaļas vadītājs, iztirgoja (daži simti līdz 1000 eiro mēnesī) Krievijai NATO noslēpumus.

Savulaik tepat savu nožēlojamo nodevēja gaitu Rīgā uzsāka arī Stigs Vennerstrēms – viens no redzamākajiem padomju aģentiem Aukstā kara gados, bijušais Zviedrijas militārais atašejs PSRS un ASV, Zviedrijas Gaisa kara spēku (GKS) pulkvedis. 1934. gadā toreiz jauno zviedru GKS leitnantu Stigu Vennerstrēmu, kas bija atbraucis uz Rīgu apgūt krievu valodu, slavenajā kafejnīcā “Otto Švarcs” vervēja padomju militārā izlūkdienesta kapteinis Sergejs Ivanovičs. Vēlāk sekoja Vennerstrēma gadiem ilgā “idejiskā” riebšana NATO. Viņš nodeva Maskavai NATO Ziemeļeiropas aizsardzības plānu, Zviedrijas gaisa telpas aizsardzības plānu, NATO manevru informācijas... Vennerstrēms tiek uzskatīts par cilvēku, kas nodarījis vislielāko zaudējumu Zviedrijas aizsardzībai laikā pēc Otrā pasaules kara.

Raksts no Septembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela