...un miesa tapa vārds

“Blūmdiena ir brīnišķīga iespēja padomāt par to, ka iesākumā bija vārds. Ka doma eksistē nemirstīgi un vārdos tā iegūst lietojamības spēku. Diena, kad svinēt literatūru un ceļošanu laikos un vēsturēs, un svešās dzīvēs – kā kad tu spētu saplūst ar tām, inficēties ar vārdu bagātību, ar vārdiem, kas slēpj, atklāj, dziedina, satrauc, nomierina, ārstē – galu galā Blūma dvēseles ciešanas jau arī eksistē tikai uz papīra un vārdos.”

Normunds Naumanis,
Kultūras Diena, 15. jūnijā

Atlabstot pēc kārtējās (piektās) acu operācijas kādā Parīzes klīnikā, Džeimss Džoiss savā piezīmju grāmatā ieskricelēja: “Šodien 1924. gada 16. jūnijs, divdesmit gadi pēc. Vai kāds atcerēsies šo datumu?” Viņa draugi atcerējās, un Džoisa palātas drūmo noskaņu todien klīdināja viņu atsūtītais baltu un zili krāsotu hortenziju pušķis par godu Blūmdienai, kā “Ulisā” aprakstītā diena, 1904. gada 16. jūnijs, Džoisa draugu lokā tobrīd jau tika dēvēta. Trīsdesmit gadus vēlāk zīmīgo datumu atkal atcerējās seši dublinieši, viņu vidū gleznotājs un kritiķis Džons Raiens un rakstnieks Flanns O’Braiens, kuri nolēma atzīmēt Blūmdienas 50. gadskārtu, dodoties “svētceļojumā” pa “Ulisa” varoņu pēdām. Raiens bija pasūtījis divas vecmodīgas kučas, līdzīgas tai, kurā Leopolds Blūms ar saviem paziņām dodas uz Padija Dignama bērēm. Jautrā kompānija sadalīja savā starpā romāna varoņu lomas un devās uz attālo Martello torni Dublinas līča krastā – vietu, kur astoņos no rīta iesākas “Ulisā” iemūžinātā garā diena. Viņu sākotnējais plāns ietvēra ceļojumu pa Dublinu visas dienas garumā ar pieturām vietās, kur risinās romāna darbība, un – kā gan citādi! – noslēgumu pilsētas kādreizējā bordeļu kvartālā. Taču pasākums neplānoti beidzās pusceļā, Beilija krogā pilsētas centrā, ar krietnu piedzeršanos un saiešanu ragos.

Šis nebūt ne slavas vainagotais pasākums ar visai prozaiskajām beigām tomēr kļuva par aizsākumu Blūmdienas svinēšanas tradīcijai, kurā katru gadu 16. jūnijā aizrautīgi iesaistās tūkstošiem cilvēku visā pasaulē no Otavas līdz Oslo un no Buenosairesas līdz Sidnejai. Dublinā kopš 2004. gada Blūmdiena jau ir pārtapusi Blūmnedēļā ar Džoisa lasījumiem, izstādēm, koncertiem, lekcijām, karnevāliskām ielu performancēm, kurās piedalās karaļa Edvarda laika tērpos ģērbušies “Ulisa” fani, un, protams, jautrām dzīrēm īru krogos. 2008. gadā Blūmdiena pirmo reizi tika atzīmēta arī Rīgā ar “Ulisa” fragmentu lasījumiem Alberta ielā un noslēgumu īru krogā Vecrīgā. Šogad Blūmdienu iezīmēja “Ulisa” tulkotājam Dzintaram Sodumam veltītas izstādes atklāšana Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un viņa tulkojuma jauns, pārstrādāts izdevums. Šis, 2012. gads, Blūmdienas svinētājiem un Džoisa cienītājiem ir īpašs. Tam vajadzētu ieiet vēsturē kā Džoisa atbrīvošanas gadam, jo šogad aprit autortiesību likumā noteiktie 70 gadi pēc autora nāves, un līdz ar to Džoisa darbi nonāk brīvā publiskā lietošanā. Džoisa literārā mantojuma pārvaldītāji viņa mazdēla Stīvena Džoisa personā arī, iespējams, ieies vēsturē kā visu laiku negantākie autortiesību kontroles diktatori. Pateicoties viņiem, pēdējos pārdesmit gadus Džoisa atstātais mantojums ir skaudīgi turēts hroniskā paralīzes stāvoklī (ja neskaita īsu starplaiku 90. gadu pirmajā pusē). 2004. gadā Stīvens Džoiss pat piedraudēja Īrijas valdībai ar tiesas darbiem, ja tā neatcels festivāla Rejoyce Dublin 2004 ietvaros plānotos publiskos “Ulisa” fragmentu lasījumus Blūmdienā.

Blūmdienas augošā popularitāte šķietami sagrauj mītu par “Ulisu” kā sarežģītu, grūti saprotamu un reti garlaicīgu lasāmvielu. Īsākā romāna anotācija, kādu man gadījies redzēt, ir šāda: “Vīrs iziet Dublinas ielās. Nekas nenotiek.” Ja “Ulisu” salīdzina ar citiem, ne tikai mūsdienu, bet par literatūras klasiku atzītiem darbiem, tas tiešām ir romāns, kurā nekas nenotiek. Droši vien tāpēc lielākā daļa lasītāju, kuru rokās tas nonāk, netiek tālāk par grāmatas pirmo nodaļu – vai arī pirmo no beigām, ja ķerties pie lasīšanas viņus pamudinājusi Mollijas Blūmas monologa skandalozā slava. Ja būtu tāds iesākto un neizlasīto grāmatu tops, “Uliss” tajā noteikti ieņemtu vienu no pirmajām vietām. Bet kā tādā gadījumā izskaidrot fenomenu, ka no visām grāmatām tieši garlaicīgais, nesaprotamais “Uliss” ir kļuvis par mūsdienu popkultūras sastāvdaļu, kuras popsīgākā izpausme ir Blūmdiena?

Normundam Naumanim Blūmdiena ir iespēja padomāt par to, ka iesākumā bija vārds. Taču, ja šī novalkātā frāze vispār kaut ko nozīmē, tad tikai tās sākotnējā, evaņģēlista Jāņa lietotajā nozīmē. Ja mēs savai Blūmdienas apcerei izvēlētos šādu motīvu, tālāk tam mūs vajadzētu aizvest pie rezignētām pārdomām par to, ka vārds tapa miesa, ka tas nāca pasaulē, bet pasaule viņu nepieņēma, un tas mums asociatīvi varētu atgādināt par Džoisa sarežģītajām attiecībām ar viņa “pasauli” Īriju un Romas Katoļu baznīcu, par viņa labprātīgo bēgšanu uz kontinentu, kas viņa iztēlē ieguva Ikara lidojuma nozīmīgumu, un, galu galā, par “pasaules” sākotnēji naidīgo attieksmi pret “Ulisu”, iznīcinošajām kritikām un Anglijas un ASV muitas iestāžu konfiscētajiem un sadedzinātajiem grāmatas pirmo izdevumu eksemplāriem. Taču šāds pārdomu pavediens diez vai mūs aizvedīs pie atbildes, kas tad īsti ir “Uliss” un kas ir tas, ko 16. jūnijā svin gadsimtu vecās modēs pārģērbušies dublinieši. Džoisa tante Džozefīne viņai dāvāto “Ulisu” turēja skapī aiz atslēgas, uzskatot, ka šī grāmata nav piemērota lasīšanai. Kad Džoiss to padzirdēja, viņš teica: “Ja “Uliss” nav piemērots lasīšanai, tad dzīve nav piemērota dzīvošanai.” Lūk, arī atbilde, Džoisa atbilde. “Uliss” ir dzīve – dzīve visās tās dimensijās, līmeņos, šķautnēs, 360 grādu leņķī, un Blūmdienā, lai cik banāli tas izklausītos, tiek svinēta dzīve. Protams, tā ir dzīve, ko konstruējis demiurgs Džoiss, septiņus gadus vācot un liekot kopā, gabaliņu pa gabaliņam, atmiņu, avīžziņu, joku, peršu, vērojumu un nostāstu fragmentus no savas un citu, pazīstamu un nepazīstamu, dubliniešu dzīvēm un iepūšot šajā radījumā savas iztēles un valodas dzīvinošo elpu. “Ulisa” Leopolds Blūms, piemēram, ir žīds, kura tēvs nācis no Ungārijas, taču šo tēlu Džoiss ir salīmējis no gabaliņiem, kuros rakstnieka draugi viegli sazīmēja gan viņa tēva, gan viņa Triestes paziņas Etores Šmica, gan dublinieša Alfreda Hantera, gan paša Džoisa vaibstus. Pieņemu, ka katrs lasītājs Blūmā sazīmēs arī kādu atspulgu no saviem vaibstiem. Jo Blūms ir pilnīgs cilvēks – Ikviens un Neviens (Everyman and Noman), parasts un neparasts, Odisejs un Ādams. Savukārt Mollija ir “Ulisa” Penelope un Ieva; tiesa, visvairāk viņas tēls līdzinās Džoisa sievai Norai, taču es nepazīstu sievieti, kurai nepiemistu kaut kas no Mollijas dvēseles, ja ne miesas, apaļīgajām formām. Un, ja jau atkal esam atgriezušies pie šī duālisma, atļaušos pārvērst iepriekš teikto nedaudz huligāniskā vispārinājumā (lai Džoiss, kurš necieta vispārinājumus, man piedod). Radīta no daudzkrāsainās dzīves miesas, “Uliss” ir grāmata, kurā miesa ir kļuvusi par vārdu. Blūmdiena ir lielisks iemesls iedzert kā par pirmo, tā arīdzan otro.