Tūrisms kā kapitālisma augstākā stadija

Par eksistenciālā kanibālisma garu, kas apēdis aborigēnus un visu pasauli

Ļeņins, dzīvodams Cīrihē, 1916. gadā uzrakstīja vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”. Aplūkojot kapitāla vēsturisko attīstību, viņš diagnosticēja tā pāreju uz jaunu – imperiālistisko – formu. Par šīs jaunās iekārtas pamatu kļuva monopols, kas nomainīja iepriekšējai kapitālisma attīstības stadijai raksturīgo brīvo konkurenci. Kapitāla un teritoriju monopolizācija noveda pie tā, ka pasaule tika sadalīta ietekmes sfērās, kurām cauri vijās ražošanas ķēdes, sākot ar izejvielu ieguvi un darbaspēka resursu mobilizāciju un beidzot ar preču noieta tirgiem.

Fakts, ka pasaule 20. gadsimta sākumā izrādījās sadalīta ietekmes sfērās starp vadošajām lielvalstīm, ne vien kļuva par iemeslu pasaules karam, bet arī noveda pie tā, ka teritorijas, kuras skāra koloniālā ekspansija, kļuva par totālas saimnieciskās ekspluatācijas objektiem. Brīvo konkurenci starp dažādu zemju konkistadoriem un sadursmes starp regulārajām armijām, kas savām metropolēm gādāja jaunas zemes, nomainīja lielais un centralizētais kapitāls. Konkistadorus interesēja zelts, karavīrus – jaunas teritorijas, toties jaunie civilizācijas sūtņi iemanījās pārvērst zeltā visu, kas vien bija atrodams jauniegūtajās zemēs vai to dzīlēs. Tajā pašā laikā imperiālisms bija palaidis garām neievērotu tādu neizsmeļamu resursu kā cilvēciskās emocijas. Lai šis resurss beidzot tiktu pamanīts, bija jāaizdārd vairākiem pasaules kariem, kolonijām bija jākļūst par “līdztiesīgām” pasaules sabiedrības loceklēm, bet triumfējošajam kapitālam bija ar šausmām jāpamana, ka tas ir iesprostots globālās pasaules šaurajās robežās. Un kā jau vienmēr kapitāla vēsturē, arī šoreiz tam naidīgo, tālāku izaugsmi bremzējošo robežu pamanīšana noveda pie jaunas brīnumainas pasaules – starptautiskā tūrisma pasaules – atklāšanas.

Pasaule ir neatgriezeniski pārvērtusies par arēnu, kurā norisinās cīņa par tūrisma pakalpojumu tirgus paplašināšanu un resursu bāzi jaunu iespaidu iegūšanai. Tūrisma impērija, par kādu kļuvusi mūsdienu globalizētā pasaule, ir mīkstinājusi robežas, kas kādreiz pastāvēja starp kolonijām un metropolēm. Koloniālisma pirmajai fāzei bija raksturīga metropolē ražoto preču izvešana uz kolonijām, kur tās tika patērētas; otrajai (imperiālistiskajai) – kapitāla izvešana, bet koloniālisma tūrisma stadijā akcents tiek likts uz emociju izvešanu. Globālais centrs uzdzen garlaicību, kas kā vakuums pieprasa, lai tiktu aizpildīta. Palīgā nāk globālā perifērija, kura šajā spēlē piedalās gan kā dabas un darbaspēka resursu, gan arī kā jaunu emociju avots. Tādējādi uz vienu pusi tiek vesta garlaicība un nauda, bet pretējā virzienā – fotogrāfijas, suvenīri un iedegums (citiem vārdiem, jauna pieredze un jaunas zināšanas par pasauli).

Problēma nav tā, ka cilvēku pievelk viss jaunais. Problēma ir tā, ka cilvēka satikšanās ar citu tūrismā balstīta uz šīs satikšanās iepakošanu gatavās formās, ko piedāvā arvien pieaugošais attiecīgo pakalpojumu tirgus. Un, jo spēcīgāka kļūst mūsdienu cilvēka tieksme pēc “autentiskas” cita pieredzes, jo daudzveidīgākas un smalkākas kļūst šīs tieksmes apmierināšanas formas.

Taču pasaule ne vienmēr ir bijusi tāda. Vispirms to vajadzēja atklāt. Turklāt atklāt divreiz.Kāpēc aborigēni apēda Džeimsu Kuku?

Havajiešiem visdrīzāk bija vesela rinda iemeslu apēst angļu jūrasbraucēju Džeimsu Kuku. Precīzāk, viņu nogalināt. Bet tomēr, tomēr – kāpēc?

Kad zinātne klusē, tās vietā runā veselais saprāts. Pirmkārt, Havaju salas vispār nebija jāatklāj. Tā bija viņa pirmā kļūda. Galu galā, britu admiralitāte bija viņu sūtījusi meklēt tā saucamo Ziemeļrietumu jūrasceļu starp Atlantijas un Kluso okeānu Amerikas arktiskajos ziemeļos. Otrkārt, jaunatklātās salas nevajadzēja nosaukt par Sendviču salām (kaut arī no Kuka puses tas bija pilnībā saprotams pateicības žests vienam no admiralitātes lordiem). Nosaukums neiedzīvojās – un, ņemot vērā Kuka likteni, ir skaidrs, kāpēc. No salu atklāšanas (1778. gada 18. janvārī) līdz Kuka nāvei (1779. gada 14. februārī) pagāja tikai nedaudz vairāk par gadu. Taču pat ar šo īso laiku pietika, lai salas iezemieši saprastu: tie, kas pie mums atbraukuši lielajās pirogās ar baltiem spārniem, nebūt nav dievi, par kādiem tos sākumā bijām noturējuši. Havajiešu ticējumi glabāja atmiņas par zemkopības un miera dievu Lono, kas kādreiz esot aizpeldējis jūrā, bet apsolījis atgriezties uz peldošas salas, kas pilna ar augļiem un dārgām mantām. Nav šaubu, līdzība bija visai uzkrītoša. Dārgu mantu, tādu kā dzelzs instrumenti un naglas, uz “peldošās salas” bija atliku likām, bet ar augļiem to līdz augšai piepildīja paši iezemieši.

Pametuši Havaju salas, eiropieši tūdaļ atkal tajās atgriezās, lai salabotu pirmajā vētrā cietušo kuģa mastu. Atgriezušies viņi sāka nežēlīgi sodīt vietējos par viņu interesi par visu, ko no kuģa varēja aiznest. Nav zināms, kā šo dabisko interesi kvalificēja paši aborigēni, taču eiropieši to noturēja vienkārši par zagšanu. Vārdu sakot, atšķirīgās vērtību izpratnes noveda pie savstarpējās sapratnes trūkuma, kas pārauga konfliktā. Tagad to sauc par “tulkošanas grūtībām” (“kultūru dialoga” liberālās versijas aprakstā) vai “civilizāciju konfliktu” (konservatīvajā versijā).

Bet viss būtu varējis izvērsties citādi, ja britu jūrnieki būtu izlasījuši 1755. gadā izdoto Žana Žaka Ruso grāmatu “Pārdomas par cilvēku nevienlīdzības izcelšanos un pamatiem” un kaut ko zinātu par “dabiskā cilvēka” koncepciju. Privātīpašuma institūts – lūk, kas ir samaitājis mūsdienu cilvēku, uzskatīja Ruso. Turpretim angļu jūrnieki bija svēti pārliecināti, ka tieši neaizskaramās īpašuma tiesības bija tās, kas padarīja pērtiķi (līdzīgu tiem, kas apdzīvoja jaunatklātās salas) par cilvēku. Kamēr runa bija tikai par naglām, kuras niršanā pieredzējušie havajieši vilka laukā no kuģa korpusa, Kuks vēl kaut kā cietās. Bet kad tika nozagta viena no kuģa laivām, kas bija pietauvota pie enkura ķēdes, kapteinis kļuva nikns ne pa jokam. Operācija iezemiešu piespiedu pieradināšanai pie universālām vērtībām izgāja no kontroles, un Džeimss Kuks un vēl četri jūrnieki tika nogalināti.

Čārlzs Klērks, kurš komandēja ekspedīcijas otro kuģi Discovery, kuģa dienasgrāmatā aprakstīja notikušo ar izsvērtu, angļu džentlmeņa cienīgu objektivitāti: “Aplūkojot šo lietu kopumā, esmu cieši pārliecināts, ka iezemieši nebūtu nonākuši līdz šādām galējībām, ja kapteinis Kuks nemēģinātu sodīt cilvēku, kas atradās salinieku ielenkumā, pilnībā paļaujoties uz to, ka vajadzības gadījumā kareivji ar muskešu uguni iezemiešus izklīdinās. Šāds viedoklis, bez šaubām, balstījās uz kapteiņa lielo pieredzi attiecībās ar indiāņu ciltīm dažādās pasaules malās, taču šodienas bēdīgie notikumi parādīja, ka šajā gadījumā šis viedoklis izrādījies kļūdains. Ir nopietni iemesli uzskatīt, ka iezemieši nebūtu nonākuši tik tālu, ja kapteinis Kuks sev par nelaimi nebūtu uz viņiem izšāvis.”

Pēc citas versijas, iznākumu izšķīra tas, ka Kuks pagriezās pret iezemiešiem ar muguru; uzbrukt dievam no priekšpuses (lai arī viņi bija sākuši šaubīties par viņa dievišķo spēku) viņi nebūtu uzdrošinājušies.

Vēl vairāk, iezemieši atteicās izdot angļiem mirušā kapteiņa līķi. Tikai pēc tam, kad viņu ciematu sāka apšaudīt no kuģa lielgabaliem, bet uz salu nosūtītais desants pabeidza iesākto, viņi atdeva grozu, kurā atradās desmit mārciņas gaļas un cilvēka galva. Tā beidzās britu karaliskās jūras kara flotes kapteiņa Džeimsa Kuka trešais ceļojums apkārt pasaulei.

Havajiešu turpmāko likteni var uzlūkot kā laikā izstieptu atriebību par šo dabiskuma izpausmi. Salinieku civilizēšanas process kļuva arvien maigāks un nenovēršamāks. Aiz jūras kājniekiem nāca misionāri un tirgotāji. Aiz viņiem savukārt etnogrāfi un antropologi. Beigu beigās – pēc tam, kad vietējās kultūras jau bija pārvērstas par folkloru, bet vietējie iedzīvotāji par šīs folkloras nesējiem, – ieradās tūrisma aģenti. Tagad diplomētie mežoņi līdz ar visu kapteiņu ēšanu kļuvuši par atrakciju tūristiem.

Havaju salu likteni varētu uzlūkot kā daļu no kopējā stāsta par kolonizācijas vēsturi un pasaules sadalīšanu pirmajā un trešajā. Taču, pirmkārt, 19. gadsimta beigās nokļuvušas ASV interešu sfērā, Havaju salas izvairījās no dekolonizācijas stadijas ar tai sekojošo nokļūšanu trešās pasaules rindās. Bet, otrkārt, mūsdienu masu tūrisms izrādījās vēl totālāka un nežēlīgāka parādība nekā kolonizācijas politika, un tagad kolonizēta ir jau visa pasaule. Baltā cilvēka nasta mūsdienu pasaulē – tas jau vairs nav Kiplinga pacietības un pašaizliedzības imperatīvs kolonizēto tautu izglītošanas druvā. Tā ir pacietība un darbs, ar kuru mūsdienu cilvēks pūlas pārliecināt sevi, ka viņu neizsakāmi velk uz vietām, kur saglabājusies līdz galam neiznīcināta daba un iznīcināto civilizāciju drupas. Sviedri atpūtnieku sejās ir liecība par pūlēm, ko viņi gatavi ziedot, nesot šo nebūt ne par lētu naudu uzkrauto nastu.Bet kāpēc gan aborigēni neapēda Tomasu Kuku?

Lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsture nav šķirama no jaunus tirdzniecības ceļus meklējošo Eiropas monarhu un tirgoņu alkatības. Jūrniecības vēsture nav šķirama no pirātisma vēstures. Kartogrāfijas vēsture ir savijusies ar koloniālisma vēsturi. Sastapšanās ar jaunām civilizācijām beidzās ar to iznīcināšanu. Un tomēr, raugoties uz mūsdienu tūrismu, kuru nodarbina rūpes, kā pasauli pārvērst vienā lielā atrakciju parkā, nākas aizdomāties par to, ka havajiešiem varbūt vajadzēja pagaidīt vēl simt gadus un apēst arī otru Kuku. Nevis britu jūrasbraucēju, bet baptistu mācītāju un sludinātāju Tomasu Kuku, kurš izdomāja mūsdienu tūrismu.

Šķēpu un muskešu sadursmē vietējiem vēl bija kādas izredzes, turpretī pret tūrisma reklāmas bukletu, kas tropisko salu apmeklētājiem sola paradīzes cienīgas baudas, izredžu nav nekādu. Atliek vien uzvilkt puķainos kreklus, bermudas, iegūt izglītību tūrisma un apkalpošanas jomā un Havaju ģitāras pavadījumā dziedāt “Aloha Oe”.

Neraugoties uz gandrīz simt gadu laika distanci, abu Kuku izcelsmes ir līdzīgas kā divas ūdens piles. Abi nāk no nabadzīgas Anglijas provinces. Taču Džeimsu nabadzība un drūmā lauku ainava izdzina pasaules okeānā, bet Tomass izdarīja izvēli par labu cilvēku grēku jūrai. Divdesmit gadu vecumā Tomass Kuks kļuva par baptistu mācītāju un kaismīgu cīnītāju pret alkoholu un tabaku, ko savulaik Eiropā bija ieveduši dažādi nemierpilni jūrasbraucēji.

Kāpēc cilvēks dzer un smēķē? Sabiedriskais viedoklis atbild: tāpēc, ka viņam nav ar ko aizpildīt vaļas brīžus, tāpēc, ka viņam ir zems kultūras līmenis un gandrīz nav nekādu fantāziju, kā pavadīt brīvo laiku. Ar alkoholu var piedzīvot dažādas dēkas, neizejot ārpus savas mājas sienām, bet labi zināmā apvidus ģeogrāfija paver neizmērojamu potenciālu lieliem atklājumiem. Tiesa, vēl līdz neseniem laikiem bija vēl viens iemesls iedzert, bet pēc tam arī uzpīpēt – tas bija ļoti lēti. Lētāk par daudz ko citu. Kā savā romānā “Ko darīt?” šo situāciju novērtējis Nikolajs Černiševskis, raksturojot romāna varoni, jauno studentu Lopuhinu: “Dzert Krievijā ir lētāk nekā ēst un apģērbties.” Anglija šajā ziņā nepalika daudz iepakaļ. Tipiska izkārtne virs angļu paba durvīm vēstīja: “Pillā – par peniju; galīgi pillā – par diviem; tīri salmi – par brīvu.”

Šai atkarībai vajag likt kaut ko pretī, nodomāja jaunais sludinātājs, bet sprediķi un brošūras par dzeršanas kaitīgumu diez vai spētu ko mainīt. Palīgā nāca dzelzceļš. Kukam izdevās dabūt savā pusē gan pirmos dzelzceļa magnātus, kuri svētīgajā cīņā pret žūpību ieraudzīja labas reklāmas iespēju jaunajam pārvietošanās veidam, gan arī tos, kuriem nebija nekas pretī nomainīt nogurdinošo atpūtu pie bāra letes ar iespēju pavadīt laiku, vairākas stundas stāvot vagonā bez jumta. Arī nogurdinoši, bet vismaz ne tik kaitīgi veselībai. Vienojies ar dzelzceļa kompānijas īpašniekiem, Kuks nofraktēja vilcienu, lai tajā aizvizinātu atturības draugus un žūpības ienaidniekus no Lesteras uz Lafboro, kur notika Vidusanglijas dienvidu grāfistu atturībnieku asociācijas sanāksme. Un tā 1841. gada 5. jūlijā tehniskā progresa un morālās stājas savienībā piedzima modernais tūrisms.

Kuka izraisītā jaunā krusta kara pret zaļo pūķi panākumi pārspēja visas cerības (nākamā pusgadsimta laikā šī karagājiena maršruti paplašinājās sākumā pa visu Lielbritāniju, pēc tam uz kontinentālo Eiropu, bet vēlāk arī uz Jauno pasauli, Indiju, Ēģipti un Tuvajiem Austrumiem, iekļaujot sevī arī tādas “eksotiskas vietas” kā Krima un Kaukāzs). Vienā vietā pēkšņi sakrita vairāki apstākļi – komunikācijas līdzekļu attīstība, atvaļinājumu ieviešana strādājošajiem, vidusšķiras labklājības līmeņa pieaugums, jaunu kapitāla ieguldīšanas iespēju meklējumi. Rezultātā brīvais laiks kļuva nevis vienkārši par īsu atelpu starp darbiem, bet par nopietnu sociālu un ekonomisku problēmu, kas arī tika pienācīgi atrisināta visiem izdevīgā veidā.

Cilvēki, kuriem ir brīvs laiks, bet nav gandrīz nekādu īpašumu, ar kaut ko ir jānodarbina. Citādi viņi sāks apdraudēt valsts politisko stabilitāti. Viduslaiku baronu jaunākie dēli, kuri mantoja māku rīkoties ar zobenu, bet ne pilis, divus gadsimtus kalpoja par neizsmeļamu cilvēku resursu, ko rekrutēt karagājieniem pret neticīgajiem. Nabadzīgie spāņu idalgo, pēc mauru izdzīšanas no Pirenejiem palikuši bez ierastās nodarbes, tika pierakstīti konkistadoros – lai netraucē mieru Spānijas karaļnamam. Labi, ka rekonkistas pabeigšana gads gadā sakrita ar Amerikas atklāšanu. Un tā Eiropa līdz pat Otrajam pasaules karam sūtīja uz Jauno pasauli savus dēlus, kuri neatrada sev vietu tur, kur demogrāfiskais pieaugums pārspēja ģeogrāfiskos ierobežojumus. Lai arī Otrais pasaules karš atrisināja šaurības problēmu, tomēr tas kļuva par grūdienu līdz tam nepieredzētam tūrisma bumam. Patiesību sakot, tūrisms arī kļuva par to atbildi, kas iepriekš tika panākta ar iekarošanas, tautu pārvietošanas, emigrācijas palīdzību. Turklāt tas, kas kādreiz prasīja milzu izdevumus un bija allaž saistīts ar risku dzīvībai un dažādām sadzīviskām neērtībām, tagad kļuva par ienākumu avotu un komforta oāzi.

Taču atgriezīsimies pie Tomasa Kuka un viņa kompānijas “Tomass Kuks un dēls”, kas tagad pazīstama kā Thomas Cook Group. Risinot humānisma uzdevumus un izrādot komerciālu attapību, kas pilnībā apstiprina Vēbera tēzi par kapitālisma protestantisko izcelsmi, Kuks no jauna atklāja pasauli. Pasauli kā gribu pēc brīvā laika un priekšstatu paplašināšanas par to. Pasauli kā arvien sabiezējošu tūrisma maršrutu tīklu. Pasauli kā arvien augošu piedāvājumu sfēru. Maršruta organizēšana un viesnīcu un aviobiļešu rezervēšana, elastīga atlaižu sistēma un ceļojuma čeki, ceļveži un tūrisma pakalpojumu reklāma. Tā ir pasaule, kuru radījis Tomass Kuks.

Pasaule ir kļuvusi tuvāka, raibāka, iegūstamāka, demokrātiskāka, paredzamāka un vienveidīgāka. Kādreiz aborigēni apēda Džeimsu Kuku, vēlēdamies iegūt sev daļiņu no dievišķā spēka, kas mājoja viņa miesā. Varbūt, ka šis spēks viņā patiešām bija. Taču tas iemiesojās nevis Havaju salu aborigēnos, bet aizrautīgajā baptistu jauneklī no Derbišīras. Jauneklī, kurš izlaida no pudeles tūrisma garu, kas pēc tam aprija gan aborigēnus, gan visu pārējo pasauli.Lielā pilsēta pret tūrismu

Kāds gan brīnums, ka tev nav nekāda labuma no ceļošanas, ja tu visur stiep līdzi pats sevi?

Sokrats

Mani allaž ir iekšēji mulsinājusi tā sajūsmas pilnā un brutālā pārliecība, ar kādu Vladimirs Visockis dziedāja par to, ka “labāki par kalniem var būt tikai kalni, kuros tu vēl neesi bijis”.

Pirmkārt, man nekad nav patikuši kalni. Precīzāk, tie man nepatīk tieši tajā nozīmē, kādā par tiem dziedāja Visockis. Pati doma izmantot dabu kā šķērsli, pret kuru pārbaudīt cilvēka rakstura stingrību, man liekas pazemojoša kā attiecībā pret dabu, tā arī pret cilvēku. Bet galvenais – bezjēdzīga un neproduktīva. Cilvēka uzvedība īpaši organizētā ekstremālā situācijā liecina tikai par viņa uzvedību īpaši organizētā ekstremālā situācijā. Izdarīt no tā kaut kādus secinājumus ir muļķīgi. Vienkārši ar kādu cilvēku tu nekad nedosies kopā izlūkos, bet ar kādu citu – uz pirti vai šašlikiem. Un ar kalniem te nav nekā kopīga.

Bet, otrkārt, apliecināt to vietu pārākumu, kurās tu vēl neesi bijis, pār tām, kurās esi, tikai tāpēc, ka tās vilina ar jaunas pieredzes iegūšanas perspektīvu, izskatās vai nu naivi, vai neīsti. Tajā ir kaut kāda samocīta, liekuļota bravūra. Pieredzes tieksme apspēlēt jaunību viņas pašas teritorijā. Vēlme justies kā vīrietim, ko dažādu iemeslu dēļ neizdodas īstenot ikdienas dzīvē. Infantils pašsacerētu dziesmu mīlētāju entuziasms, kuri upes krastā pie ugunskura ģitāras pavadījumā sapņaini dzied par savām ilgām pēc Timbuktu... Šajā jaunu atklājumu patosā ir kaut kas no tām pozām, kuras ieņem cilvēki, fotografējoties uz varenās dabas fona: “Lūk, es, bet tas, lūk, mans skatiens, kas vērsts uz kalniem, kuros vēl neesmu bijis.”

Galvenais vārds šeit, protams, ir nevis “kalni”, bet gan “vēl neesmu bijis” vai vēl konkrētāk – “vēl”. “Vēl”! – mūsdienu cilvēka orģiastiskais vaids – pagurums, kas sajaukts ar neapmierinātības sajūtu, sapņainums, kas sajaukts ar badīgu kāri pēc dzīves. Uztrenēta gatavība pamēģināt vēl neizmēģināto satiekas ar pakalpīgu gatavību to piedāvāt – “varbūt jums vēl?” Galvenais – ievirze uz nākotni, kura nekad nepienāk, tāpēc ka atšķirībā no komunisma nākotnes tā nepiedāvā nekādu galīgu utopisku mērķi. Kapitālisma nākotne ir tikai tā tagadnes kvantitatīvs reizinājums. Tādēļ atbilde uz jautājumu “Vēl?” būs, lai arī noguris un vārgs, tomēr apstiprinošs galvas mājiens.

Šādai pastāvīgi atjaunojamai mērķtiecībai piemīt savas labās īpašības, izņemot galveno – spēju pārdzīvot tagadni kā kaut ko tādu, kas katrā konkrētajā brīdī saskan ar iespējamā horizontu. Citiem vārdiem sakot, tu skaties vai nu sev apkārt, vai nākotnē. Tramīgie mēģinājumi skatīties abos virzienos vienlaikus noved pie astigmatisma, kas raksturīgs īpaši rosīgajiem. Es šeit nepropagandēju atslābinātu mājās sēdētāju hedonismu vai askētisku vajadzību apmierināties ar mazumiņu. Runa ir par vispārpieņemto uzskatu, ka jaunais atrodas kaut kur priekšā, kaut kur nākotnē, ka pašu interesantāko mēs vēl neesam redzējuši.

To mums skandina kā tūrisma aģenti, tā paziņas un Facebook. Tūrisms ir kļuvis ne tikai par vienu no brīvā laika organizētas pavadīšanas formām, bet par vienu no dzīves organizēšanas veidiem. Tas ir vienlaikus gan apkārtējās pasaules patērēšanas, gan jaunu iespaidu iegūšanas veids. Katram iespaidam ir jātiek sertificētam ar jaunuma zīmogu, vērtē ir viss ekskluzīvais, bet vēlams, lai cenā viss būtu iekļauts. Kas iekļauts? – Viss. Dzērieni un sociālais prestižs, fotogēniskas ainavas un dzīves pilnestības izjūta, daiļrunīgs iedegums un garantēts mun­druma lādiņš jaunam darba cēlienam, suvenīri piemiņai un atmiņas par to, kā es pavadīju vasaru. Atpūsties vajag tā, lai pēc tam nebūtu mokoši žēl paziņu priekšā par neprasmi ņemt no dzīves visu, par nespēju izmantot piedāvātās izdevības, par slinkumu, fantāzijas un naudas trūkumu – citiem vārdiem, par nemūsdienīgumu.

Tāpēc rudens ir pats nogurdinošākais laiks saskarsmē ar draugiem. Rudens ir emocionālās ražas novākšanas sezona, atskaišu laiks par vasaras atpūtu un biezu fotoalbumu savstarpējas demonstrēšanas laiks. Slaidrādes režīms darba datorā, kas automātiski ieslēdzas pusdienas pārtraukuma laikā, pārvēršot biroja open space ceļotāju klubā. Pieredzes apmaiņa par saskarsmi ar kūrorta personālu, melanholiskas atmiņas par bijušo, koncentrētas pārdomas par nākotni, kalendārs pie sienas, kas bezkaislīgi rāda, ka šī nākotne vēl ir aiz kalniem. Uz to tad arī vajag koncentrēties. Pagātne ir droši iearhivēta fotogrāfiju mapēs, iegūlusi stāstos, iestrēgusi muzeju bukletu un iekāpšanas talonu makulatūrā. Proti, tā ir kļuvusi par pagātni, kas izblāv arvien vairāk ar katru jaunu pievēršanos arhīvam, ar kuru kādā brīdī tā saplūst pilnībā.

Tādēļ tūrisma industrija pārdzīvos jebkādas ekonomiskās krīzes. Jo runa jau nav par naudu un pat ne par atpūtu. Runa ir par mums pašiem, par mūsu cilvēcisko pamatotību un sociālo adekvātumu. Ir labi atteikties no ambīcijām, atzīties sev un citiem, ka esi lūzeris un ka viss, kas dzīvē vajadzīgs, tev jau ir, un tava vienīgā vēlēšanās ir – lai tevi liek mierā. Labi, bet ļoti grūti. It īpaši pēc tam, kad citi tevi tiešām pārstāj atcerēties – pat kā dīvaini vai neveiksminieku. It īpaši, ja tev nav pārliecības par to, ka tu, teiksim, esi liels rakstnieks. Ko darīt tādā gadījumā – tas īsti nav skaidrs. Acīmredzot tomēr ceļot. Tikai pa lēto un vienam.

Tādēļ ir jāmeklē kaut kāda cita izeja ārpus mūsdienu iespaidu industrijas un jaunas pieredzes ekonomikas robežām. Nesēdēsi taču mājās, ja gandrīz visa pasaule ir pārvērtusies tūrisma piedāvājumu objektā, kas jau iepriekš ir gatavs pieņemt efektīgu pozu tava fotoaparāta priekšā. Ir kaut kas piedauzīgs Ēģiptes piramīdu vai Atēnu akropoles pozās (jo īpaši tagad, kad grieķu restauratori ir iedvesmojušies no Kristus Pestītāja baznīcas celtniekiem Maskavā, pēc šādas “restaurācijas” jau vairs nav skaidrs, vai celtne uzcelta pirms gada vai 5. gadsimtā pirms mūsu ēras). Es pat nerunāju par Eifeļa torni vai Empire State Building. Dabas krāšņumi vēl kaut kā turas, mēģinot uzstāt uz savu vienaldzību pret fotoaparātu objektīviem. Bet liekas, ka tas nav uz ilgu laiku, un liekas, ka tā ir tīri sievišķīga, tas ir, ārišķīga, vienaldzība.

Rezultātā jaunu iespaidu sajūta izrādās viltota. Un ir grūti atbrīvoties no sajūtas, ka tu šeit jau esi bijis un ka tevi šeit jau sen ir gaidījuši. Grūti, bet iespējami. Tā varētu būt taktika, kas kaut kādā ziņā līdzinās Mohandasa Gandija izstrādātajai satjāgrahas praktiskajai filozofijai. Kā zināms, satjāgrahas taktika balstījās uz nevardarbīgu pretošanos un angļu preču boikotu, kam vajadzēja gan graut metropoles ekonomiku, gan arī pacelt vēl nedzimušās Indijas nācijas pašapziņu. Es neaicinu uz totālu tūrisma kompāniju boikotu. Laiku pa laikam tiešām ir absolūti nepieciešami sajusties kā dārzenim, kas vienkārši guļ smiltīs jūras krastā. Ir jāuzlabo veselība, ko iedragājis ierastais saskarsmes režīms ar draugiem. Un viesnīca jūras krastā ir labs reanimācijas līdzeklis.

Galvenais ir nevis vienkārši atteikties no piedāvātajiem pakalpojumiem ceļojumu sfērā, bet atteikties no tūristiskās uzvedības un apkārtnes uztveres formāta. Necentieties ieraudzīt pēc iespējas vairāk, nedomājiet par to, ka jūs varētu palaist garām kaut ko svarīgu, ko jums pēc tam liks nožēlot paziņas, kas ir enerģiskāki par jums. Jaunais atrodas visapkārt, nevis priekšā. Iztērētās naudas daudzums ir proporcionāls nevis šo naudu iztērējušā cilvēka pieredzes daudzumam, bet tam naudas daudzumam, ko nopelna ļaudis, kas jums piedāvā iegūt šo jauno pieredzi par naudu. Par iespējamu alternatīvu tūrismam kā industrijai, kas visveiksmīgāk ir kolonizējusi mūsdienu cilvēku, var kļūt optikas nomaiņa. Piemēram, var papūlēties paskatīties uz mūsu ierasto dzīves ikdienu ārzemnieka acīm, bet, nokļūstot jaunā vietā, iztēloties to kā dzimto. Iespējams, ka tad dzīve nebeigs mūs pārsteigt. Savukārt mēs tik ļoti nenogursim no atpūtas.