Kādas burvestības radīta mirāža
Foto - Agnese Gaile
teritorija

Agnese Gaile

Kādas burvestības radīta mirāža

Tālo Austrumu ceļojuma rēgi

Šķiet, ka tas, kas ceļotājam liek visu laiku atrasties kustībā un doties uz priekšu, ir katrā jaunā dienā un jaunā pieturvietā atskārstais, ka vakardienas priekšstati par apceļoto zemi bijuši nepilnīgi vai pat pilnīgi aplami. Apzinoties, ka sapratni, ko sev šķietu ieguvis šajā brīdī un šajā pieturvietā, rītdiena gandrīz neglābjami izmainīs, es tai nepieķeros un slīdu cauri savām dienām un savām pieturvietām, kļūdams tāds kā sava ceļojuma vērotājs, kam izsīkuši spēki to virzīt un kas nojauš, ka brīdī, kad mokošā ķermeņa un apziņas aklimatizācija pie apceļotās zemes īpatnībām beidzot būs noslēgusies, sāksies ceļš atpakaļ uz mājām. Ja mans ceļojums būs izdevies, es ceru, ka piedzīvošu starpposmu starp ilgo “atnākšanu” un tikpat ilgo “promiešanu”, varbūt kādu pēcpusdienu, varbūt tikai dažas stundas, kurās jutīšos tā, it kā būtu iejuties vai pieņemts, vai pieskaņojies šīs vietas harmonijai, kas manām domām neļaus nostāties opozīcijā it nekam, pat ne sev.

Tas būs bijis laimīgs brīdis, kurā man nebūs traucējuši lielie šajā Tālo Austrumu ceļojumā līdzi nākošie rēgi – ceļotāja pašnicināšana, kurā viņu ievelk fatālā piederība Rietumu tūristiem un nodarbošanās ar tūrismu, un mazvērtības apziņa, ko rada nespēja ieraudzīt šīs zemes jaunā veidā, proti, ārpus jau gatavām, Rietumos radītām vērojuma veidnēm. Tūrista pašnicināšanu diezgan labi aprakstījis Velbeks “Platformas” pirmajā daļā: viņa Taizeme ar ceļojumu gidu klišejām, teātra uzvedumam līdzīgo organizāciju un pārspīlēti reflektējošo varoni, kas mēģina sevi piespiest izbaudīt atvaļinājumu, bet jūtas apātisks un atsvešināts, savā nesamākslotībā šķiet daudz reālistiskāka par jūsmīgajiem Austrumu ceļojumu aprakstiem. Tos, manuprāt, sabojā kaut kāda skautiska brašulība savienojumā ar pašironijas trūkumu un naivumu, kas rakstītājiem ļauj noticēt, ka viņi redzējuši kaut ko unikālu, kas netiek atklāts citiem tūristiem, vai ka kāds iezemietis par lētu naudu viņus ievedis savas civilizācijas slēptākajos nostūros, nevis, piemēram, sastāstījis muļķības. Tieši šī brašā jūsma arī neļauj nonākt pie vienkāršā secinājuma, ka “autentiskuma” un “neskartības” atrašana pati par sevi ir autentiskuma un neskartības bojāeja, ko vēl jo vairāk veicina ceļojuma apraksti un ieteiktie maršruti. Bet kas gan cits tu tur vari būt, ja ne tūrists – vienalga, mundrs un brašs vai apātisks un atsvešināts? Ja nu vienīgi kā Boulza “Sargājošo debesu” varonis, kurš sevi sauca par ceļotāju, nevis par tūristu tāpēc, ka ceļotājs atšķirībā no tūrista nezinot, kad un vai vispār atgriezīsies tur, no kurienes nācis.

No otra ceļojumā līdzi nākošā rēga es nemaz necentīšos atbrīvoties: pirmoreiz šeit nonākot, visi vērojumi un atziņas iegūlās jau gatavās veidnēs, kas nemanot bija izveidojušās dzīves laikā. Tas bija kā ieraudzīt to, kas jau bija zināms, un, mēģinot to aprakstīt, nespēt izbēgt no kaut kur lasītām metaforām un salīdzinājumiem. Indoķīnā šādas piesaistošās veidnes bija divas: Vjetnamas kara tēls amerikāņu kino labākajos paraugos un Eiropas rakstnieku atspoguļotā Āzija.

Mēkongas abās pusēs līdz nepārskatāmajam apvārsnim viļņojas mežiem apauguši pakalni neregulārās formās. Tur nav taisnu līniju, taisnu ceļu vai pat kāpumu, kurus varētu nosaukt par vertikāliem. Kaut kur starp liānām un pa strautu gultnēm pakalnus un ielejas savieno svešiniekam neatrodamas, no augšas nesaskatāmas mednieku taciņas. Nabaga amerikāņi (kā teica viens ceļabiedrs) – cik grūti viņiem bija šeit karot! Viņi droši vien jutās, it kā grimtu rūgstošas mīklas bļodā, kurai nevar redzēt malas, un ir gandrīz saprotama viņu bezpalīdzība, ķeroties pie radikālām karošanas metodēm – džungļu defoliācijas. Koku pudurus no lidmašīnām viņi nokaisīja ar ķimikālijām, lai tiem nobirtu lapas un no augšas varētu saskatīt partizānus. Franči, kas militāro murgu šajos apstākļos izbaudīja vēl pirms amerikāņiem, pretinieka izveicības neizskaidrojamību pat noveda līdz misticismam: ar iezemiešiem sadarbojoties džungļu gari un citu priekšrocību starpā piešķirot viņiem spējas redzēt tumsā. Ja amerikāņi būtu uzvarējuši, tā būtu bijusi Pirra uzvara. Balstoties uz žurnālista Jona Sveina kara laika atmiņām grāmatā “Laika upe”, gandrīz varētu teikt, ka karš pats sevi noveda līdz neiespējamam iznākumam: pašnāvnieciskā neatlaidība un cietsirdība abās pusēs uz paradīziski lekno, dzīvību izšķērdējošo dabas spēku fona piešķīra šim konfliktam kaut kādu pirmatnēju misticismu, ko amerikāņu labākie kino paraugi ir nevis izdomājuši, bet drīzāk fiksējuši.

Savukārt eiropiešu aprakstītajā Āzijā Eiropas dažkārt ir vairāk nekā pašas Āzijas. Galu galā, tie ir “Austrumi” tāpēc, ka mēs esam Rietumos, tie ir “tālie” tāpēc, ka tāli no mums, un no šīs pozicionēšanās nav iespējams izbēgt. Kā rakstīja Indoķīnā dzimušo franču rakstnieku zināmākā pārstāve Margarita Dirasa: “Āzija? Es zinu, kurā vietā Parīzē tā atrodama.” Lai ilustrētu grūtības kaut ko pateikt, neieņemot salīdzinošo pozīciju, varu piedāvāt vienu mazu novērojumu: man šķiet, ka nevienā citā reliģijā nav sastopama tik liela ikonogrāfiskā dažādība kā Budas skulptūrās. Buda var izskatīties pēc sievietes vai vīrieša, vai abiem vienlaicīgi, vai pēc ķēma; viņš var būt resns vai tievs, sagumis vai izslējies, ar garām ausīm vai ar īsām. Kara laikā, kad civiliedzīvotājus vienlaikus apšaudīja gan partizāni nacionālisti, gan amerikāņi un, par kritušajiem sērojot, Budas figūriņas izgatavoja no pieejamiem materiāliem (piemēram, notriektu lidmašīnu metāla atlūzām), apgaismotais cilvēks, šķiet, visvairāk izskatījās pēc cilvēka. Viņa nokarenajos plecos, vaigos un uzacīs atspoguļojās kaut kas tāds, ko mēs sauktu par grūtsirdību vai skumjām.  

Tātad Indoķīna. Pats nosaukums ir mākslīgi radīta fikcija. To ieviesa, vispirms ar defisi, kāds ģeogrāfs 19. gadsimtā, lai nosauktu milzīgu teritoriju (pašreizējo Vjetnamu, Kambodžu un Laosu), kuras kultūra un reliģija eiropiešu skatījumā atradās divu lielu civilizāciju – Ķīnas un Indijas ietekmju zonā. 1888. gadā “Indoķīna” kļuva par politisku un administratīvu jēdzienu, apzīmējot franču koloniju un protektorātu savienību zem viena karoga. Kā citur Āzijā, arī Indoķīnas pussalā jezuītu misionāri bija apmetušies jau 17. gadsimtā vai pat senāk un ar maziem līdzekļiem paveikuši diezgan ievērojamus darbus – piemēram, transkribējuši vjetnamiešu valodu no ideogrāfiskās rakstības latīņu alfabētā, kas tiek lietota arī šodien. Misionāru darbību šajās tolaik neatkarīgajās karalistēs uzņēma ar dalītām jūtām: Napoleona III laikā franči sāka militāru kolonizāciju bez gatava plāna un īpašas vēlmes Indoķīnu pakļaut, galvenokārt atsaucoties uzstājīgām misionāru sūdzībām par apspiešanu. Uzskata arī, ka Francija, okupējot Indoķīnu, centās pacelt savu aizskarto pašcieņu, kad franču–prūšu karā 1870. gadā bija zaudējusi divas austrumu provinces – Elzasu un Lotringu. 19. gadsimta beigās viņiem faktiski piederēja visa Indoķīnas pussala ar 25 miljoniem iedzīvotāju, un viņi tur valdīja 90 gadus.

Pirms atklājās, cik vieglu peļņu var gūt no kaučuka, opija un vērtīgajiem izrakteņiem (20. gadsimta sākumā Mēkonga mēdza izskalot zelta plēksnītes, ko izsalkušie laosiešu bērni esot nēsājuši pakārtas kaklā), nebija viegli pārliecināt frančus kļūt par kolonistiem. Lai nonāktu Tālajos Austrumos, tolaik gandrīz 40 dienas bija jāpavada ceļā. Ne velti pirmajos ceļojumu aprakstos vairākos desmitos lappušu atspoguļots ilgstošais tuvošanās process, kas līdzinājās lēnam iniciācijas rituālam ar tam raksturīgajām ceļotāja maņu impulsu un uztveres izmaiņām. Margarita Dirasa autobiogrāfiskajā romānā “Aizsprosts pret Kluso Okeānu” raksta, ka viņas vecāki tur nonākuši, lasot Pjēru Lotī – franču Kiplingu, kurš rakstīja jutekliski sakāpinātus romānus par eksotiskām zemēm un ticēja, ka tikai Austrumi ar savu pirmatnējo tīrību spēs “atjaunot” sevi izsmēlušo Rietumu pasauli – lai gan tas lielā mērā bija koloniālās propagandas afišu iespaidā. 1899. gadā tādas bijušas izlīmētas pie Francijas pilsētu mērijām. Zem saukļa “Jūs gaida liela bagātība” bijis redzams baltās drēbēs tērpies kolonistu pāris, kas sauļošanās krēslos zviln augļiem nolīkuša banānkoka ēnā, kamēr apkārt tekalē smaidīgi iezemieši. Dirasas vecāki, kā droši vien daudzi pilsoņi, kas uz Indoķīnu paņēma līdzi eiropeisko ticību likuma varai un taisnīgumam, tika apkrāpti. Korumpēti franču administrācijas ierēdņi viņiem iedalīja zemi, kas izrādījās neapstrādājama – reizi gadā, kad rīss bija paaudzies, to appludināja sāļā Dienvidķīnas jūra. Grāmata ir par rakstnieces māti – atraitni, kas nomira bezspēcībā, nabadzībā un dusmās, kad nepielūdzamie dabas spēki sagrāva viņas absurdo projektu – pāļu aizsprostu pret paisumu okeāna malā. Kad šī ģimene gribēja atgriezties Francijā, izrādījās, ka arī tur viņiem nekā vairs nav.

Bet bija arī tādi, kas Indoķīnu iemīlēja un atrada tur laimi un piepildījumu – vai vismaz tā apsolījumu. Saskaršanās ar Indoķīnu viņus inficēja ar tā saukto “dzelteno slimību” (Mal jaune), kad nekur citur pasaulē vairs nav labi; Indoķīnas zaudējums sagrāva viņu dzīves. Pārsvarā tie bija avantūristi, dzejnieki un trakie. Kā pieklājīgi izteicās Francijas maršals Liotejs, salīdzinot franču un britu koloniālās sistēmas, tie, ko briti sūtīja uz savām Austrumu kolonijām, “lielākoties bija džentlmeņi”. Proti, franču kolonistus par tādiem nenosauksi. Daudzi šeit ieradās uz tā dēvētajām “medībām” (la chasse) – tempļu un leģendāri pievilcīgo sieviešu apsekošanu savtīgās interesēs. Diezgan tipisks šāda trakā, avantūrista un dzejnieka piemērs varētu būt ievērojamais rakstnieks Andrē Malro, kurš vēlāk kļuva par Francijas kultūras ministru. 1920. gadā viņš aktīvi darbojās antikoloniāli ievirzītā žurnālā Saistītā Indoķīna, kurā nosodīja visas šīs savtīgās izdarības, bet 1923. gadā tika apcietināts un nodots Francijai par antīka khmeru ciļņa zādzību no tempļa Ankarā.

Frančiem par labu tomēr jāsaka, ka viņus mazāk nekā britu džentlmeņus nodarbināja ādas krāsas atšķirības un sociālie aizspriedumiem. Franči precējās ar iezemietēm un nekautrējās par bērniem metisiem, kamēr angļi bieži izolējās savos Whites Only klubos. Daži bija apsēsti ar “baltā cilvēka nastu” jeb koloniālā humānisma ideoloģiju un burtiski sadega pārpūlē, mēģinot radīt jaunu, augstāk attīstītu cilvēku rasi, kurā apvienotos labākās Rietumu un Austrumu īpašības.

Savukārt dzejnieki… “Snaudošā Āzija, svelmainā Āfrika/ vesela pasaule – tāla, neatronama, gandrīz jau mirusi…” Pie Bodlēra un viņa draugiem Austrumi paši atnāca uz Franciju ar diviem plecīgiem pavadoņiem – opiju un absintu (Indoķīnā sauktu par pernodu un lietotu kā malārijas profilakses līdzekli). Anrī Kopēns pētījumā par Indoķīnas ietekmi uz franču literatūru raksta, ka opijs nebija tikai narkotika – tie bija ieejas vārti mistiskajā Āzijā, kas ļāva, ja ne to saprast, tad vismaz aptvert tās ārprātīgās pretrunas un savienot vienā apzinātības mirklī. Tomass de Kvinsijs, kura darbs “Angļu opija ēdāja atzīšanās” (1821) tieši ietekmēja Bodlēra “Mākslīgās paradīzes”, apraksta, kā opija tvaiki viņu aizrāvuši Āzijas ainavā. Ja es reāli tur nokļūtu, viņš apgalvo, nevis vārtītos gultā kādā Anglijas priekšpilsētā, es būtu sajucis prātā. Viņam uzmācās šausmīgi tēli un asociācijas, viņš it kā atradās vietā, kas vienlaikus bija visas civilizācijas šūpulis un neapvaldīta dzīvnieciskuma Ēdenes dārzs. Tropiskā tveice, zeltītas pagodas, čūskas, ķērcoši putni, drakoni, pirmcilvēki un augstākā garīgā apskaidrība: “Es biju elks, es biju priesteris, es tiku pielūgts, es tiku upurēts…”

Par Indoķīnas frančiem vispār kaut kas ir zināms tikai tāpēc, ka viņi, kā jau romiešu mantinieki, visu fiksēja tekstā. Romānos un memuāros atkārtojas vienas un tās pašas piecas sešas tēmas un samezgloti jautājumi bez atbildēm. Viņus valdzināja dabas skaistums, sievietes, mūku nesatrauktība un fascinējošā iespēja, nonākot neskartā zemē, to padarīt par savu karaļvalsti pēc paša radītiem likumiem un absolūtā brīvībā no pagātnes – kā pulkvedis Kurcs filmā “Mūsdienu apokalipse”. Viņus baidīja iezemiešu fatālais skatījums uz cilvēka dzīvi un nāvi, kurā morālie pienākumi – raksta Jons Sveins – ir atmesti kā luksusa prece, ko šajā zemē nevar atļauties. Viņus baidīja paši iezemieši, kurus rietumnieki bieži raksturoja kā neizprotamus, divkosīgus un nepateicīgus, it sevišķi gadījumos, kad šīs skaistās sievietes, ko viņi bija apprecējuši un iecēluši saulītē, komunistu pretošanās kustības sākumā pārbēga pie ienaidnieka. Viņus baidīja arī viņu pašu lēnā aziātiskošanās vai “decivilizēšanās” – sajūta, ka Austrumi viņus “iesūc” un “aprij” vai ka viņi ir “iesprūduši” starp divām pasaulēm, nevienai vairs nepiederot. Indoķīnas paradoksi – raksta Kopēns – jau ļoti agri, 20. gadsimta pirmajos gados, kļuva par ieganstu eksperimentēšanai ar aizliegtām tēmām, piemēram, homoseksualitāti, androgīniju, attiecībām ar ļoti jaunām meitenēm vai zēniem, un visu veidu pārmērībām, kurām ļaujoties, cilvēks vienlaikus gan sevi pazaudē, gan atrod.

Franči mainījās, bet viņu pakļautībā vēl straujāk mainījās pati Indoķīna. Rolāns Dorželēss izcilajā, joprojām lietojamajā ceļojumu grāmatā “Uz mandarīnu ceļa” (1925) sev jautā, kas tad ir šis “eksotisms”, ko piesolīja Pjērs Lotī romantiskajās nopūtās par tālajām, nesamaitātajām zemēm. Tāda eksotisma vairs nav, tie Austrumi vairs nav atrodami – viņš atbild. Piecpadsmit gadu laikā kolonija ir vairāk attīstījusies nekā Eiropa veselā gadsimtā. Ceļi, telegrāfi un automašīnas ir izjaukuši senās tradīcijas un tikumus. “Jaunais eksotisms” – tas ir ķīnietis baltā uzvalkā, kas izkāpj no spīdīgas automašīnas, lai izkliegtu pavēles Saigonas rīsu biržā.

Foto - Agnese Gaile Foto - Agnese Gaile

Franču centieni atvērt Indoķīnu Rietumiem un iesakņot tajā savas civilizācijas sasniegumus (pēdiņās, protams) bija abpusgriezīgs zobens. Līdz ar visām labajām lietām viņi atveda uz kolonijām arī mātes zemes problēmas: merkantilismu, korupciju un sabiedrības noslāņošanos. Paši kolonisti nereti atzīst, ka viņi iezemiešus ir “samaitājuši”. Un pat tā indoķīniešu elite, kas varēja sūtīt savus bērnus studēt uz Eiropu, pieņemot Francijas vērtības, pieņēma arī tā dēvēto “revolucionāro garu”, jo viņu bērni tieši Francijā mācījās par brīvību un tiesībām uz pašnoteikšanos. Paradoksālākais piemērs ir pats Ho Ši Mins, kura vadībā Vjetnama izcīnīja neatkarību. Vēsturnieki uzsver paradoksālo faktu, ka viņu var uzskatīt par vienu no Franču komunistu partijas dibinātājiem, jo 1920. gadā, kad bija izkritis eksāmenos franču administrācijas skolā, viņš piedalījās tās pirmajā kongresā Tūrā. Franči būtu varējuši “noturēt” Indoķīnu, ja, līdzīgi britiem, būtu bijuši pārliecinātāki, ka tā ir labi un pareizi. Bet kareivji, kurus 50. gados nosūtīja aizstāvēt Indoķīnu, bija tie paši, kas dažus gadus iepriekš kopā ar komunistiem bija karojuši pret nacistisko Vāciju. Tagad viņi nonāca zemē, kur viņiem bija jākaro pret komunistiem, kas viņus pielīdzināja nacistiem. Tā viņi zaudēja.

Francūzietei, kas bija apceļojusi bijušo Indoķīnu, jautāju, kur viņa šeit vēl saskata franču ietekmi. “Tikai ēdienā,” viņa teica. Tas esot izcili harmonisks fusion piemērs starp aziātisko un francisko, kurā pirmais ieguvis trūkstošo sulīgo piemīlīgumu, bet otrais – uzmundrinošo asumu. Kā, piemēram, sutinātā zivī ar garšvielām, ko sauc “Mēkongas jaunkundze (démoiselle)”. Iespējams, ka šī Āzijas virtuves uzlabošana notika nevis tāpēc, ka savulaik franči vai mūsdienās jebkurš cits ceļotājs nebūtu apmierināti vai nevarētu pierast pie eksotiskajiem, vienmēr svaigajiem produktiem, bet tāpēc, ka bija psiholoģiski grūti dzīvot zemē, kurā viss ir tik ārkārtīgi lēts. Izabella Masjē 1901. gadā publicētās ceļojuma piezīmēs apraksta dīvaino dzērienu importēšanas fenomenu: frančiem, viņa stāsta, kolonijās uznāca savāds vīnu kolekcionēšanas trakums, kas nemaz nebija raksturīgs dzimtenē.

Vairums gan teiktu, ka franču kultūras ietekme ir uzskatāmāka un monumentālāka. Tā ir radījusi dažas smieklīgas dīvainības: piemēram, sinkrētisku reliģiju kaodaismu, kur budisms savienots ar dažu svēto – Viktora Igo, Žannas d’Arkas vai Luija Pastēra – pielūgsmi. Kaodaismu Vjetnamā 20. gadsimta 20. gados izgudroja kāds franču administrācijas funkcionārs, un šodien tam esot divi miljoni sekotāju.

Vēl uzskatāmāka ir pilsētu arhitektūra. Ēkas, ko kolonisti centās uzturēt žilbinoši baltā – “imunitāti un nevainīgumu” simbolizējošā krāsā, kā raksta Dirasa, kopš franču aiziešanas ir dekadentiski apputējušas, un brīžiem šķiet, ka tikai naudas un laika trūkums to pašreizējiem iemītniekiem nav ļāvis tās nojaukt, lai uzceltu modernākas. Divas bijušās Indoķīnas pilsētas UNESCO ir iekļāvusi savā sargājošajā apskāvienā, pamatoti bažījoties, ka vietējās amatpersonas ne tikai nepietiekami izprot, cik smeldzīgā aizgrābtībā šī arhitektūra iegremdē eiropiešu dvēseles, bet arī nespētu tās pienācīgi uzturēt un restaurēt. Viss, kas Indoķīnā uzcelts kopš komunistu valdīšanas sākuma (tai skaitā kultūras nami un nacionāli reliģiskās stūpas), mums šķiet neglīts un tēlā neiederīgs, savukārt koloniālās arhitektūras pievilcību mūsu acīs noteikti pastiprina lielais laika atstatums un stila nepārzināšana. Saigonu, kas lepojās ar vērienīgākajiem celtniecības darbiem, amerikāņu ceļotājs Džefrijs Gorers 1930. gadā nosauca par neglītu pilsētu, kuras dēļ neesot bijis vērts nojaukt iezemiešu būdas. Tā sauktā “kolonijas pērle”, “Austrumu Parīze” Saigona ne par matu neesot labāka par banālu franču provinces pilsētiņu ar pseidoklasicisma mājelēm.

Pēc Berlīnes mūra krišanas, kad komunistisko valsts iekārtu dažādās zemēs varēja vērtēt brīvāk un Rietumu prese uzstājīgāk rakstīja par, piemēram, Kambodžas sarkano khmeru teroru, Indoķīnas vēsture un pati Indoķīna Francijā it kā iznāca no krēslas zonas. Franči 90. gados uzņēma vairākas filmas par kolonistiem un viņu dzīvi. Iekarošanas, pakļaušanas un izmantošanas jautājumu nevarēja atstāt neskartu, taču 90. gadu kino raksturīgais saasinātais romantisms to atbīdīja otrajā plānā. Pirmajā plānā caur tropu zaļo dūmaku un opija dūmiem bija saskatāmi cilvēki, kas gatavi “mirt par to, ko mīl” – kā kaučuka plantatore Katrīna Denēva filmā “Indoķīna”, kura pazaudēja gan savu plantāciju, gan adoptēto vjetnamiešu meiteni, gan kurpes papēdi, vai kā bagātais ķīnietis filmā “Mīļākais”, kuram tēvs neļāva precēt piecpadsmitgadīgu franču skuķi.        

Šī augsne izrādījās auglīga visādām sēklām, jo desmit gadus vēlāk koloniālā mantojuma izvērtēšana bija iekritusi galējībās. 2003. gadā iznāca “Koloniālisma melnā grāmata”, kurā bija arī nodaļa par Indoķīnu un kuras autors Marks Ferro apgalvoja, ka franču administrācija iezemiešus sistemātiski spīdzinājusi, prostituējusi, ekonomiski ekspluatējusi un aplaupījusi. Šāds ir arī komunistiskās Laosas viedoklis, kas visās toņkārtās tiek deklarēts Valsts vēstures muzejā. No otras puses, turpat vēstures muzejā, tikai citās ekspozīcijas zālēs, laosieši ir spiesti atzīt, ka tieši franči lika pamatus sistemātiskai viņu folkloras, reliģijas un seno laiku vēstures izpētei. No tās pašas otras puses, franču laikā, kad Indoķīnā bija nodibināti vairāki Pastēra institūti, kas meklēja un atrada zāles pret tropiskajām slimībām, Indoķīnas iedzīvotāju skaits vairāk nekā dubultojās. Franči uzbūvēja ceļus, dzelzceļus un tiltus, būtiski paplašināja apstrādājamās zemes platības un mācīja bērniem lasīt un rakstīt. Šādas deklarācijas var lasīt arī bijušo kolonistu uzturētās nostalģiskās mājaslapās. Abu viedokļu sadursme publiskajā telpā notika 2005. gadā, kad pēc Parlamenta iniciatīvas likumā par Nācijas pateicību no bijušajām kolonijām repatriētajiem frančiem labējie politiķi bija izņēmuši prasību, lai skolu programmās tiktu atzīta “franču klātbūtnes aizjūras teritorijās pozitīvā loma”.

Liela vēsturnieku grupa asi iestājās pret šo “pozitīvo lomu” un nāca klajā ar uzsaukumu, kurā prasīja vispār atteikties no tā dēvētajiem “memoriālajiem likumiem” (lois mémorielles), proti, likumiem, kuros tiek sludināta oficiāla valsts pozīcija kādā vēstures jautājumā. Francijā šādi likumu šobrīd ir četri – viens no tiem (par holokausta noliegšanu) paredz nopietnas sankcijas, pārējie trīs (par armēņu genocīdu, aizvešanu verdzībā kā noziegumu pret cilvēci un augstāk minētais par bijušajām kolonijām) ir tikai deklaratīvi. Uzsaukumā bija teikts, ka šie likumi ierobežo vēsturnieka brīvību, diktējot viņam priekšā, kas dokumentos jāatrod un kā tie jāinterpretē. Taču vēsturnieka secinājumi par kādu notikumu vai laika periodu varot arī būt nepatīkami un neērti. Kā piemēru kāds vēsturnieks minēja Višī valdības laika izvērtējumu: piecdesmit gadus franči paši sev stāstījuši, ka visa nācija bijusi vienota cīņā un riebumā pret “nacistu ielikteņiem”, lai gan tas neatbilstot tam, kas atrodams dokumentos.

Sarkozī sev raksturīgā tiešumā likuma pantu par “pozitīvo lomu” aizstāvēja, sakot, ka vajag vienreiz izbeigt “šo nepārtraukto nožēlu, kas izpaužas kā nemitīga mūsu vēstures pārskatīšana”, it kā frančiem vajadzētu “visu laiku [par kaut ko] atvainoties”. Arī aptaujā noskaidrojās, ka 64 % franču kādreizējo savu tautiešu darbību kolonijās vērtē “pozitīvi”. Tomēr vēsturnieki uzvarēja. Slideno pantu 2006. gadā mainīja un arī vienojās, ka “memoriālos likumus” vairāk nevirzīs.

Tas nozīmēja, ka Indoķīnas “memoriāls” tiek atdots atpakaļ ne tikai vēsturniekiem, bet arī avantūristiem, dzejniekiem un trakajiem, kas to locīs un staipīs visādos virzienos – sensuālajā, eksotiskajā, eksistenciālajā vai narkotiskajā. Ik pa brīdim viņi atkal sev jautās, vai Tālie Austrumi viņiem – frančiem – vispār jebkad ir bijis kas cits kā tikai “kādas burvestības radīta mirāža”. Kaut ko tādu sev jautā arī šis pats nožēlojamais tūrists ar saņurcītu plumērijas ziedu pogcaurumā. Pamodies smacīgā lidmašīnas kabīnē kaut kur virs Himalajiem, viņš uz brīdi nesaprot, kas viņš ir, kur viņš ir un kāpēc.

Raksts no Jūnijs, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela