Ne vējš, ne suns, ne karogs

Taipejā, ja vien ir vēlēšanās, var nodarboties ar amatierisku kultūras antropoloģiju, kā arī ar to, ko tagad mūsdienīgi dēvē par starpkultūru komunikāciju. Savā ziņā katrs, ja vien paraugās uz saziņu no noteikta skatpunkta, var atklāt sevī diletantisku etnogrāfu. Un vārdu “diletants” es šeit saprotu tā sākotnējā nozīmē – kā cilvēku, kurš priecājas un bauda to, ko viņš dara, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav profesionālis. Tiesa, es gan nevēlos apgalvot, ka jebkurš no mums ir labs diletantisks antropologs vai filozofs. Tomēr, no vienas puses, ir amatieri un diletanti bez institucionālas piederības, bet, no otras puses, ir arī tādi institucionalizēti darboņi, ko mēs latviešu valodā poētiski dēvējam par puskoka lēcējiem. Es, nebūdams antropologs, ar diletantisku mīlestību ik reizi cenšos aizlēkt tālāk par pusi no koka.

Dzīvojot Āzijā, par viduvēja kalibra etnogrāfu vecajā koloniālā laikmeta izpratnē “es – eiropietis, jūs – iezemieši” var kļūt vai ik dienas. Neskatoties uz Edvarda Saīda orientālisma kritiku un Eiropas neglītā imperiālisma vēsturi, šad tad pieķeru sevi fantazējam par haki krāsas šortiem un Kalkutas džentlmeņu klubiem. Vārdu sakot, pat nelabojamu materiālistu šad tad var piemeklēt platoniski sapņi. Pretstati es–viņi, ierastais–svešais ir tik labi ieeļļots mehānisms, ka darbojas, mums pašiem to nemanot, un ne tikai Āzijā, bet arī Āgenskalna Maksimā. Domāšana var palīdzēt risināt antropoloģiska rakstura grūtības, tomēr, manuprāt, veiksmīgai saziņai vēlams arī kaut nedaudz empātijas.

Domājot par empātiju, prātā nāk senķīniešu domātājs Mendzi, kurš cilvēciskumu saskatīja tieši nespējā noraudzīties citu ciešanās. Mendzi šo pieņēmumu pamato ar pieredzi, apgalvojot, ka jebkurš, kas ieraudzītu akā iekrītam bērnu, izjustu satraukumu un vēlmi palīdzēt – un ne jau tāpēc, lai viņu pēc tam izvēlē par “Pekinas lepnumu”, bet tāpēc, ka tā rīkoties viņam liek iedzimtā spēja darīt labu. Ļoti gribētos Mendzi ticēt, taču gadījums ar mūsu pašu “Latvijas lepnumu”, kas vienā gadījumā izglābj svešu bērnu, bet citā – nogalina savu, sēj zināmas šaubas. Un es pat nesākšu runāt par fašismu, piekrītot Vudija Allena varoņa, neir­astēniskā intelektuāļa, secinājumam, ka pēc nacisma nekas vairs nevar likties briesmīgs. Te gan jāņem vērā, ka to viņš saka jaunam vīrietim, kuru nomāc problēmas ar sievietēm, kas viņu krāpj. Tādēļ varētu teikt, ka Vudija Allena apgalvojums ir terapeitisks, turpretī Mendzi drīzāk izceļ zināmu tendenci, kā cilvēki mēdz rīkoties noteikta veida situācijās. Par tādām robežsituācijām kā genocīds Mendzi nezināja, tomēr viņš nedzīvoja vis kādā Šveices kantona mazpilsētā, bet gan Ķīnas vēstures laikmetā, ko daudzsološi dēvē par “karojošo valstu” periodu. Tomēr šķiet, ka varam pieņemt – kaut vai tikai uz laiku –, ka pret saviem sugas brāļiem mēs tiecamies būt empātiski, taču ne pret visiem un ne vienmēr, turklāt robežsituācijās šī tieksme mazinās. Tas, ka šodien esmu empātisks, man nedod nekādu garantiju, ka tāds es būšu rīt. Bet galu galā es tiecos pievienoties Mendzi, atzīstot, ka “nespēja noraudzīties citu ciešanās” ir vērā ņemams pieņēmums, ko nevajag aizmirst. Šim stāstam svarīgi ir piemetināt, ka mani interesē arī tas, cik lielā mērā šie “citi” ir ne tikai cilvēki, bet arī pārējās sajūtošās būtnes.Pirms kāda laika, braucot Taipejas autobusā, es pamanīju ekscentriska paskata kravas mašīnu, kas bija aprakstīta ķīniešu rakstu zīmēm, liekot pieņemt, ka tā ir savdabīgs pārvietojamais suņu templis. Un kādā svelmainā jūnija priekšpusdienā es nolēmu noskaidrot, kas tas īsti ir. Templis nebija atrodams, bet saule cepināja tā, ka es vienā mirklī pārtraucu prātot, vai nevajadzētu veikt ko tādu kā Bodhidharmas skolnieks Hueike, kurš nocirta roku, lai skolotājs viņu beidzot uzklausa. Rakstīt taču varētu arī par kaut ko citu, piemēram, par mūsu paziņu taivāniešu–japāņu izcelsmes mūķeni Jasuko, kas kļuva par budisti pēc tam, kad izlēca no avarējošas lidmašīnas, un tagad nespēja apslāpēt ne savus runas plūdus, ne aizrautīgo bildēšanu ar savu iPhone. Šādās pārdomās es pēkšņi to ieraudzīju – suņu templim rīta saulē bija piestiprināta nojume, zem kuras izstīdzējis pusmūža vīrietis šortos un tēkreklā tīrīja paprāvu bronzas vīraka trauku. Kravas mašīnas priekšpuse bija izrotāta ar milzīgiem plīša suņiem: katrā stūrī pie tālajiem uguņiem piestiprināts milzīgs Skubijs Dū, bet uz jumta, atspiedušies pret nojumi, blakus katrs savam Taivānas karogam tupēja ne mazāk milzīgi Bernes aitu suņi. Kravas nodalījums bija pilns ar dīvainām lietām: tur atradās, piemēram, nelieli altāri, kuri bija uzmeistaroti uz iepirkumu ratu riteņiem un kurus rotāja LED spuldzītes un Budas statujas. Uz viena bija pat uzmontēta naktsklubu spoguļbumba, neviļus atsaucot prātā vārdu salikumu Buddha Bar. Zem auto gulēja pārkarsuši suņi, dzīvi, daži bija pieķēdēti, bet citi – ne. Vienīgais, kas par mani izrādīja interesi, bija melns angļu bulterjers, taču drīz vien nomierinājās arī tas. Atmetis biklumu, es pāris minūšu laikā izdvesu kādu duci jautājumu. Vīrietis atbildēja negribīgi, šķita, ka runāšana viņam sagādā lielas grūtības. Atvainojoties es norādīju, ka ir redzēti dažādi budisti, arī tādi tibetiešu lamas, kas lielveikalos staigā un pēta dārgas luksusa mantiņas, braukā mersedesos un runā pa viedtālruņiem. Vienam no diviem 17. Karmapām esot pat divi. (Nez kāpēc divi, es nodomāju. Viens – nirvānai, otrs – sansārai?) Bet jūsu templis man šķiet kaut kas dīvains, saku. “Jā, tā tas ir,” viņš man attrauc. Pēc šāda stila desmit minūšu sarunas es jutos kā kādā taizemiešu filmā: lēni un svelmaini. Tomēr man izdevās noskaidrot, ka vīra kolēģi ieradīšoties pēc brīža, un es, iepriekš pajautājis, vai nevajag palīdzēt nospodrināt trijkāji vīrakam, apsēdos uz soliņa, kas atradās turpat, suņu aploka teritorijā aiz sētas. Un sāku lasīt Spinozu. Ticis līdz aksiomai: “Lietas, kurām nav nekā kopēja, nevar tikt saprastas viena caur otru,” nodomāju, ka labāk rakstīšu par Spinozu. Taču tajā brīdī pie suņmobiļa parādījās maza auguma vīrs ar savādu seju un gaiši brūnu budistu mūka tērpu, kam uz kabatas bija izšūts vārds “Guaņhuejs nr. 1”. Daudz prātot nebija laika, un es uzdevu tos pašus jautājumus, ko klusējošajam mūkam: “Ko tas viss nozīmē? Ar ko jūs šeit nodarbojaties?”

Guaņhuejs nr. 1 bija runīgāks. Vispirms viņš paskaidroja, ka viņa atturīgais kolēģis vienkārši ir garīgi atpalicis. Bet suņu templis esot uzbūvēts, lai atgādinātu par Taivānas karogu.

Šeit ir nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe, lai saprastu, kas ir Taivānas karogs. Kā zināms, Taivāna sevi oficiāli vēl aizvien uzskata par 1912. gadā dibinātās Ķīnas Republikas mantinieci. Kad 1949. gadā valdošā Nacionālistu partija – Guomiņdāns – un tās līderis Čans Kaiši pilsoņu karā zaudēja Ķīnas komunistiem, Ķīnas Republikas varas orgāni pārvācās uz Taivānu, kur tie pastāv vēl aizvien. Un, neskatoties uz to, ka Taivānu oficiāli atzīst tikai pārdesmit valstu, starp kurām ir Vatikāns un vairākas Āfrikas karaļvalstis, šī teritorija ir neatkarīga valsts. Un tā nav tas pats, kas Taizeme.

Tātad suņu templis sludināja karoga patriotismu. “Es vēlos arī piesaistīt uzmanību, lai vairotu atbalstu mūsu prezidentam Ma Jindzjiu,” piebilda Guaņhuejs nr. 1. Te nu es apstulbu. “Bet kāds suņiem sakars ar valsts vadītāju?” “Redziet,” viņš norādīja uz tekstu, kurš bija uzrakstīts uz kravaskastes malas. Tam bija visai dīvaina gramatiskā struktūra, un es to jau trīsreiz biju centies izlasīt. “Redziet,” viņš teica, “šeit ir vārdu savienojums “glābiet devīto”.” Un es sapratu. “Deviņi” šeit bija tas pats, kas prezidenta vārdā Jindzjiu – “varonīgais devītais”. (Starp citu, prezidenta uzvārds Ma nozīmē “zirgs”.) Mūks paskaidroja, ka taivāniešu dialektā “deviņi” lasāms tāpat kā valsts valodā vārds “suns”. “Man šķiet nozīmīgi parādīt atbalstu prezidentam, it īpaši tagad, kad viņu visi kritizē.”

Šī gada janvārī uz otru termiņu pārvēlētais Nacionālistu partijas līderis Ma Jindzjiu jau pirms savas inaugurācijas bija kļuvis par nepopulārāko prezidentu Taivānas vēsturē. Tas bija saistīts ar nespēju tikt galā ar ekonomisko krīzi, slepenu ekonomisko vienošanos slēgšanu ar Ķīnu, plāniem atcelt aizliegumu ar augšanas hormoniem bagātinātas liellopu gaļas importam no ASV. Saprotams, ka par “teflona pannu” iesauktais prezidents, kurš ļoti piestrādā pie sava tēla, bija pelnījis šī klaiņojošā budistu cirka atbalstu. Tomēr es riskēju izteikt pieņēmumu, ka pārmetumi par Zirga kunga pārdošanos Ķīnai man šķiet pamatoti. “Jūs nesaprotat, tā ir Ma taktika,” atbildēja mūks. “Viņš speciāli satuvinās ar Ķīnu. Jo vairāk šeit brauks ķīnieši, jo vairāk viņi iepazīsies ar Taivānas demokrātiju, un tas pakāpeniski izraisīs izmaiņas Ķīnā. Patlaban viņi ir ļoti nekulturāli – atkritumus met zemē, nepieklājīgi uzvedas, visur valda necilvēcīga birokrātija. Tāpēc lai Ma strādā, tikai viņš glābs Taivānu no bojāejas. Bet šis karogs lai ir kā bubulis ķīniešiem. Viņi nebaidās ne no kā, bet šis karogs gan viņiem nepatīk.” Savu politisko pozīciju Guaņhuejs nr. 1 stiprināja ar apgalvojumu: “Mums, ķīniešiem, vienmēr vajadzēs valdnieku.” Es iebildu, ka tas nu gan nekādi nesaistās ar demokrātiju, taču acumirklī saņēmu atsparu:

“Valdnieku un demokrātiju apvieno budisms!” Beidzot arī bija izspraucies budisms kā tāda apslāpēta sirdsapziņa pēc vētrainas nakts deju klubā. “Buda mūs māca rūpēties par visām dzīvām būtnēm.” “Labi, bet kā tad jūs par viņām rūpējaties, ja nerunājam par šiem astoņiem suņiem?” “Redziet tos altārus, tie ir ar benzīna ģeneratoru darbināmi skaļruņi, mums ir ļoti laba audiosistēma. Pa skaļruņiem mēs atskaņojam budistu sūtras. Sūtrās ir teikts, ka viens no galvenajiem nopelniem ir tieši sūtru skaitīšana sajūtošo būtņu labumam. Mēs esam budisti, kas dzīvo formas pasaulē. Nevis tie, kas runā par bezformīgo, atbrauc te sludināt un noturēt rituālus, sapelna naudu un dodas prom. Būtnēm ir jāpalīdz.” Es painteresējos, no kā viņi pārtiek un cik ilgi viņi šādi sludina Budas vēsti. Pārtiekot viņi no saubagotā, kā arī naudas, ko pārējie trīs saņemot kā invaliditātes pabalstu. Lai to apliecinātu, viņš man parādīja bankas konta grāmatiņas. Šādi labais Guaņhuejs nr. 1 dzīvojot jau astoto gadu, guļot turpat mašīnā. Ķīnā viņu gandrīz esot nogalinājuši, bet tad arī viņu piemeklējusi apgaismība, ka jāsludina Dharma un jāatbalsta Ma Jindzjiu. “Es agrāk nebiju nekāds labais zēns,” Guaņhuejs piebilda. “Es meloju, es zagu. Es nodarbojos ar nelegālu laulību biznesu, kad izprecina Ķīnas sievietes taivāniešiem. Bet kad mani un Daimeju Hunaņā saprecināja, izrādījās, ka man nav 40 000 juaņu, ko samaksāt starpniekam. Nu tad mafija mani savāca un apstrādāja. Pārgrieza pēdu saites, sadūra,” viņš rādīja brūces uz krūtīm. “Vai jūs meditējat?” “Tam mums nav laika, jāsludina atbalsts prezidentam. Kā jūs sauc?” “Mans ķīniešu vārds ir Ai Ke.” “Ai Ke, nāciet, es jums par godu ieslēgšu mūsu audiosistēmu.” No čemodāniem, kas sakrauti kravas nodalījumā zem mašīnas, tika izvilkts dators, Guaņhuejs nr. 1 to pieslēdza pastiprinātājam, un pēc brīža no skaļruņiem atskanēja “Amitofo” mantras vārdi saldkaislā sievietes balsī. “Es to visu esmu pats ierīkojis. Redziet, te spoguļbumba, bet otram skaļrunim es pieliku loterijas aparātu, kur iekšā griežas bumbiņas.” Guaņhuejs nr. 1 paņēma mikrofonu un, mīļi paziņojis: “Šo sešzīmju līdzcietības mantru mēs veltām Ai Ke,” iedziedājās.

Pēc dziesmas viņš man vēl pastāstīja, kā janvāra prezidenta vēlēšanās bija devies uz Ma Jindzjiu pretinieka vēlēšanu biroju, lai protestētu. Paņēmis nazi, viņš bija draudējis sevi kastrēt, bet policija, protams, nospriedusi, ka viņš taisās nogalēt prezidenta kandidātu.

Kad pēc brīža piebrauca kravas auto, kas atveda pāris bundžas krāsas, es pieklājīgi atvadījos un devos prom, iegrimis pārdomās par šo dīvaino tikšanos. Šī viltus budista vienotais pasaules skats acīmredzami norādīja uz manis paša mētāšanos starp dažādiem viedokļiem, nespējot atrast pieturas, atelpas vietu, kur nebūtu ne karoga, ne suņu, ne zirgu, ne vēja. Tādēļ man, nepiedzīvojušam sansāras un nirvānas vienotību, nācās vien atgriezties pie savas tieksmes pēc vienkāršas cilvēciskas empātijas, kāda izriet no “es un tu” sašķeltības.