Trīspiektdaļcilvēki

""Demokrātiju nevar uzcelt vienā dienā. Mūsu valstij šāda "dzemdību trauma" bija verdzība. Manus senčus patiesībā uzskatīja par trīspiektdaļcilvēkiem," norādīja valsts sekretāre, runājot par saviem senčiem - melnādainajiem amerikāņiem."

Tbilisi, LETA-AFP. 2008. gada 10. jūlijā

Vispirms precizējums: teikums “Manus senčus patiesībā uzskatīja par trīspiektdaļcilvēkiem” ir apzināts vai neapzināts - pārpratums, sava veida mīts, kas populārs melno amerikāņu mūsdienu folklorā. Proti, tas, ka melnie uzskatāmi tikai par trīspiektdaļcilvēkiem, esot ierakstīts jau ASV Konstitūcijā. Taču katrs, kurš to lasījis - un to noteikti darījusi arī profesionālā politoloģe Kondolīza Raisa - zina, ka patiesībā Konstitūcijā runa ir par politisko pārstāvniecību. 1787. gadā, 10 gadus pēc jaunās republikas pirmās satversmes, t.s. Konfederācijas statūtu apstiprināšanas Kongresā, konstitucionālā asambleja Filadelfijā četrus mēnešus apsprieda jauno, uzlaboto konstitūciju, kurai vajadzēja nomainīt morāli novecojušos statūtus. Viens no strīdusāboliem bija jautājums par pārstāvniecību Senātā un Pārstāvju palātā: apdzīvotākie štati pieprasīja pārstāvniecību, kas būtu proporcionāla iedzīvotāju skaitam, mazapdzīvotākie uzskatīja, ka taisnīgi būtu noteikt vienādu skaitu delegātu no visiem štatiem. Beidzot tika panākts kompromiss: pa diviem pārstāvjiem no katra štata uz Kongresa augšpalātu, t.i., Senātu, savukārt apakšpalātas delegātu skaits atkarīgs no iedzīvotāju skaita štatā. Taču ar to vēl problēma nebija atrisināta: ziemeļnieki iebilda pret to, ka iedzīvotāju skaitā iekļautu arī vergus, kuriem nebija balsstiesību un kuri nemaksāja nodokļus - tas nozīmētu, ka Dienvidiem tiek piešķirtas netaisnas priekšrocības. Galu galā kompromiss tika izsvīsts arī šajā jautājumā, proti: pārstāvju skaits tiks noteikts, “pievienojot noapaļotam brīvo personu skaitam, kurā ietilpst arī tie, kuriem noteiktu gadu skaitu ir kalpošanas saistības, bet neietilpst ar nodokļiem neapliktie indiāņi, trīs piektdaļas visu pārējo personu”. Nevis “visu pārējo personu trīs piektdaļas”.

Ar to, ka ASV Konstitūcijā melnie nav padarīti par zemcilvēkiem (un, ja godīgi, tiešā tekstā viņi nav pieminēti vispār, taču tāpat nav izcelta neviena cita ādas krāsa vai rase), es nekādā gadījumā negribu sacīt, ka ar viņiem tā neapgājās vēsturiski vai ka rasu diskriminācija - vai tās psiholoģiskās sekas - nebūtu joprojām aktuāla sociāla problēma. Jā, 1954. gadā dzimusī Kondolīza Raisa ir ASV ārlietu ministre, turklāt nomainījusi šai amatā citu afroamerikāni ģenerāli Kolinu Pauelu (1937), slavenā televīzijas zvaigzne un mediju īpašniece Opra Vinfrija (1954) ir pasaules bagātāko cilvēku sarakstos, Tonija Morisone (1931) ir Nobela prēmijas laureāte literatūrā, Hārvardā juridisko izglītību baudījušais Baraks Obama (1961), gandrīz pavisam noteikti būs Demokrātu partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās 2008. gada novembrī (oficiāli tas izšķirsies partijas kongresā, kas notiks Denverā augusta beigās). Šie piemēri (kuriem vēl varētu pievienot daudzus juristus, profesorus, uzņēmējus, mācītājus un, protams, aktierus, dziedātājus, sportistus) it kā liecina, ka rasu problēma Amerikā izzudusi - vai vismaz lielā mērā likvidēta - līdz ar segregatīvo t.s. “Jim Crow ” likumu atcelšanu kaut kad 60. gadu vidū. Koncentrējoties tikai uz šiem piemēriem, to, ka pēdējo simt gadu laikā afroamerikāņu dzīves līmenis kopumā uzlabojies, un vispār neļaujot pārāk daudz faktiem saduļķot gaiši optimistisku skatu uz pasauli, drīz vien var nonākt pie secinājuma, ka tās problēmas, ko nevar neredzēt - nu, kaut vai neproporcionāli lielais trūcīgo procents (24 % zem oficiālā nabadzības līmeņa), neproporcionāli mazais “pilno” (tēvs, māte) ģimeņu skaits, kopumā zemākais izglītības līmenis, izplatītā noziedzība un narkomānija, joprojām mazskaitlīgā pārstāvniecība valdībā un vadošos amatos - ir “pašu vaina”. Tāda nostāja mēdz būt raksturīga republikāņu un jo īpaši konservatīvo republikāņu piederīgajiem un šad tad izpaudusies tieši Kondolīzas Raisas izteikumu zemtekstos. Taču tieši Raisa ir izcils piemērs rasu problēmas sarežģītajai dabai. Viņa dzimusi pietiekami labi nodrošinātā ģimenē (māte - mūzikas skolotāja, tēvs - mācītājs), taču tolaik varbūt visrasistiskākajā ASV pilsētā - Bērmingamā Alabamā. Vai Kondija (viņa pati dod priekšroku šim saīsinātajam, no itāļu termina con dolcezza atvasinātā vārda variantam) piedzīvojusi diskrimināciju? Jā un nē. “Jā” - reiz, kad viņas ar māti staigājušas pa veikaliem, meklējot Kondijai piemērotu kleitu un kādā dārgā boutique beidzot tādu atradušas, pārdevēja aizšķērsojusi viņām ceļu uz ģērbtuvēm, norādot, ka meitenei kleitu vajadzēs pielaikot noliktavas telpās. Kondijas eleganti ģērbtā māte atcirtusi, ka tādā gadījumā viņām kleita nebūs vajadzīga. Pārdevēja piekāpusies, taču dežurējusi kabīnes tuvumā, bailīgi vērojot, vai nenāk priekšniecība. “Nē” - jo tāpat kā daudziem citiem vidusšķiras bērniem Kondijai bija iestāstīts, ka tad, ja vajag uz tualeti vai gribas padzerties ūdeni, jāgaida līdz mājām (nevis jālieto “krāsainajiem” paredzētās labierīcības), bet pats galvenais: “Visā, ko dari, tev jābūt vismaz divreiz labākai par baltajiem.” Republikāņiem raksturīgi, Raisa allaž iestājusies pret pārāk plašu valsts iejaukšanos indivīda dzīvē, piemēram, viņa ir pret šaujamieroču kontroli (par spīti tam, ka ik dienas kaut kur Amerikā ar privāti iegādātu ieroci tiek nogalināts vai ievainots kāds cilvēks; to vidū - ekonomisko un sociālo īpatnību dēļ - atkal neproporcionāli daudz melno).

Taču viņai tam ir arī savs personīgs pamatojums - kad Bērmingamā desegregācijas pretinieki 60. gadu sākumā spridzināja baznīcas, bērnudārzus (traģiskākajā no šiem incidentiem gāja bojā arī kāda Kondijas draudzene) un aktīvistu mājas (tika nodarīti postījumi arī Raisu ģimenes drauga mājoklim), Džons Vezlijs Raiss līdz ar citiem melnovidusšķiras rajona vīriem organizēja nakts patruļas, lai savas ģimenes aizsargātu ar ieročiem rokās. Ja šaujamieroču iegāde būtu stipri ierobežota, rasistiskās Alabamas likumdevēji noteikti būtu panākuši šādu patruļu novēršanu. Varētu jautāt, kāpēc Raisa vispār ir republikāne, ņemot vērā, ka lielākā daļa afroamerikāņu vismaz kopš Rūzevelta laikiem atbalsta sociāli liberālāko Demokrātu partiju (tiesa gan, ārpus Dienvidu štatiem, kur labu laiku dominēja dziļi konservatīvs partijas atzars, kas tagad lielā mērā pieslējies republikāņiem)? Varbūt arī tāpēc, ka tad, kad 1952. gadā Raisas tēvs mēģināja reģistrēties kā demokrāts, vēlēšanu iecirkņa dalībnieks viņu vispirms aicināja pateikt, precīzi cik pupiņu atrodas uz galda noliktajā stikla traukā. Džons Raiss devās taisnā ceļā pie republikāņiem. Rakstniece Tonija Morisone uzskata, ka, pretēji tam, ko apgalvo pati Raisa, augsto amatu viņa ieņem tikai tāpēc, ka ir konservatīvāka par viskonservatīvāko balto. Baraku Obamu, kurš pretendē uz visaugstāko amatu valstī, neviens par konservatīvu nesauc. Atšķirībā no Raisas (un arī Morisones) viņš nav arī vergu pēctecis (kā zināms, māte viņam ir baltā havajiete, tēvs - melnais imigrants no Kenijas), līdz ar to nav saņēmis zināmu vēsturisko bagāžu. Savas prezidenta kampaņas sākumā Obama šķita rūpīgi norobežojamies no jebkādiem “krāsu aizspriedumiem”, taču pamazām kļuva skaidrs, ka tas nav iespējams: ja viņš būtu “pārāk balts”, tad zaudētu ārkārtīgi nozīmīgās afroamerikāņu balsis (saskaņā ar pēdējām aptaujām 80 % melno iedzīvotāju uzskata, ka, lietojot Obamas kampaņas terminoloģiju, viņš ir “cerība”. Līdzīgos uzskatos ir tikai 30 % balto.), ja “pārāk melns”, tad nekādā ziņā nespētu pārliecināt viskonservatīvāko slāni, proti, trūcīgākās un mazizglītotākās balto aprindas, sevišķi Dienvidos (šo aprindu attieksmi precīzi kariķē lielu vētru sacēlušais žurnāla New Yorker 21. jūlija numura vāks). Līdzīgi fotonegatīvam viņa tēls no neskaidri bālgana pārvērties konkrēti melnā. Un par spīti tam viņš šobrīd var rēķināties ar 45 % vēlētāju atbalstu, kamēr baltais republikānis Makkeins tikai ar 39 %. Tiesa gan, četras desmitdaļas afroamerikāņu - tikpat, cik pirms 10 gadiem - nesaskata progresu diskriminācijas novēršanā. Tas ir, divas piektdaļas.