Supercilvēciskais varonis

Lai gan daudziem vēl ilgi pirms tam bija zināms, ka Dievs ir miris un Dieva idejā cilvēks dzīves jēgu vairs nespēj atrast, nupat demonstrētā filma “Henkoks”, kuras titulvaronis ir ar aizpampušu seju, komunikācijas problēmām, nenoteiktu dzīvesvietu, bet milzīgu spēku, ir pirmā supervaroņu filma nu jau bagātīgajā to plejādē, kurā skaidri un gaiši tiek pateikts, ka ne jau Dievs cilvēcei ir sūtījis supervaroņus ieviest kārtību, bet viņi paši arī ir tie dievi, kas mums nepieciešami.

Henkoks, protams, ir izņēmums - viņam viss ir apnicis, nekas viņam īsti labi nesanāk un jēgu pats sev un savai sūtībai viņš mēģina atrast viskijā, tāpēc arī droši vien viņš neatbilst klasiskajai supervaroņa definīcijai par savu neparasto spēju izmantošanu sabiedrības interesēs, kas šajā gadījumā jāsaprot kā cīņa ar “ļaunajiem” jeb tiem, ko vairums sabiedrības par tādiem uzskata. Viņam, protams, arī nav nekāda sakara ar to, ko teicis Aristotelis par “cilvēkiem, kuri ir tik dievišķi un ārkārtēji, ka tie dabiski, ar savu neparasto spēju dotajām tiesībām pārsniedz visus morāles spriedumus un konstitucionālo kontroli; nav likuma, kas ietvertu šāda kalibra cilvēkus: viņi paši ir likums” un kas tiek interpretēts kā supervaroņu esamības un vajadzības neapgāžams apliecinājums. Aristotelis diez vai iedomājās par lidojošiem, uguni spļaujošiem vai neredzamiem cilvēkiem, tomēr šis mēģinājums pamatot supervaroņu eksistenci ar viņa vārdiem pozitīvi apliecina centienus pamazām veidot ideoloģisku bāzi kaut kam, kas it kā nemaz nepastāv vai pastāv tīras fikcijas veidolā - komiksos un uz kino ekrāna. Supervaroņu kulta arvien pieaugošā popularitāte pieaugušu cilvēku vidū liecina par pretējo - fikcija ir kļuvusi par patiesību, par sava veida “vulgārreliģiju”, kas cilvēkiem, par spīti valdošajam pragmatismam, ir nepieciešamais mierinājums. Un kuram gan negribas iztēloties, ka kaut kur starp mums ir šie “pārcilvēki”, kas spēj iespaidot haosu un nodrošināt labā uzvaru pār ļauno? Un, ja jau ir ticīgie, ir vajadzīga vien labi sagatavota teorētiskā bāze. Tas, ka par vienu no tās balstiem izvēlēts Aristotelis, jau nav nekas slikts, lai gan viņš runā par kvalitātēm, kas stipri atšķiras no tām, kas piemīt supervaroņiem. Pamatā gan viņi atšķir labu no ļauna (dažkārt gan ar visai ambivalentu morāli), bet ne jau tikumos ir viņu spēks, tikai pārdabiskās fiziskajās spējās vai tehnoloģiju attīstībā.

Protams, mītiski varoņi, kas apveltīti ar īpašām fiziskām spējām, ir bijuši vienmēr un savas pasaules ietvaros ir darbojušies tikpat globāli kā mūsdienu supervaroņi, tomēr, šķiet, ka nekad iepriekš mitoloģiskie varoņi nav bijuši tik tuvu tam, lai kļūtu par cilvēces pēdējo cerību un aizpildītu ticības vakuumu. Iepriekšējo laiku varoņi vienmēr ir apzinājušies kādu augstāku spēku, kas devis šīs īpašās spējas, lai izmatotu tās citu cilvēku labā, un kā priekšā viņiem būs jāatbild; galu galā ir arī varoņi, kurus ir vadījuši kristīgi principi vai patriotisma jūtas, tomēr tas viss ir tradīcija, kurā vērtības, kam sekot, jau ir noteiktas. Viņi cīnījās ar briesmoņiem vai svešzemju karapulkiem, bet nevienam no viņiem nav bijis jācīnās ar to globālo ideoloģisko ļaunumu, kādu ir iespējams iztēloties tikai pēc 20. gadsimta vidus un ar kādu dažādās variācijās ir jācīnās mūsdienu supervaroņiem. Tādā ziņā viņi mazliet tuvinās Nīčes pārcilvēkam, kuram vairs nepastāv iepriekšējās vērtības, bet tikai viņš pats nosaka, kas ir labs un kas ļauns.

Tomēr supervaroņiem ir arī daudz kopīgā ar mantojumā saglabātajiem varoņiem, jo tas, kas viņus vienmēr ir atšķīris un atšķir no pārējās cilvēces, ir viņu ekstraordinārās spējas, lai arī dažādos veidos iegūtas un pielietotas. Mitoloģiskos varoņus pārsvarā bija apveltījuši dievi (vai arī viņi paši bija pusdievi), piemēram, Hēraklam un Samsonam bija dots pārcilvēcisks spēks - viens bija Zeva dēls, bet otrs Jahves izredzētais. Viņiem līdzīgi ir Halks un Lieta no komandas “Fantastiskais četrinieks” - tikai viņu spēks nācis kā kāda kosmiska apstarojuma pēcefekts. Tāpat līdzību var atrast arī starp Perseju un, piemēram, Dzelzs vīru, kuru spējas ne tik daudz balstās fiziskajā pārspēkā, cik aprīkojumā - Persejam dievi piešķīra spārnotas sandales, vara vairogu un zobenu, bet Dzelzs vīrs ar augsti attīstītu tehnoloģiju palīdzību pats radīja sev neuzvaramu ietērpu un apbruņojumu. Savukārt īru Kuhulins un ķīniešu Mērkaķu karalis, būdami pusdievi, prata mainīt izskatu un izcili cīnījās, kamēr Mistika no “X cilvēkiem” šādas spējas ieguva gēnu mutācijas rezultātā. Vēlāk, Dieva dāvanām iegūstot citu raksturu, par šāda veida tautas varoņiem kļuva parasti mirstīgie, kuri savu leģendu radīja, pateicoties izcilai veiklībai un apdāvinātībai, kā, piemēram, Vilhelms Tells vai Robins Huds. Viņi, līdzīgi Betmenam, nav dzimuši ar pārdabiskām spējām, bet dažādu, bieži psihoanalītisku, apstākļu rezultātā kļuvuši par cīnītājiem pret netaisno, tāpēc viņu misija vairs nav “būt par varoni cilvēces vārdā”, bet jau zināmā mērā personīgs vigilantisms.

Savukārt Viktorijas laika populārajā beletristikā, kas turpinājumos piedāvāja dažādu varoņu piedzīvojumus, parādījās pavisam jaunas raksturojošas iezīmes, no kurām būtiskākās, ja ņemam par piemēru Zorro, ir konkrēts ietērps, darbošanās vienatnē un dubulta identitāte - tieši tie nosacījumi, kas nepieciešami arī kārtīgam supervaronim.

Visu šo nosacījumu apvienojums gan piedzima tikai 1937. gadā, kad iznāca pirmais komikss ar visu supervaroņu prototipa vārdā Supermens piedzīvojumiem. Var jau mēģināt apgalvot, ka Supermena kā demokrātijas ideālu nesēja dzimšana ir likumsakarīga laikā, kad Eiropā jau plosījās daži citi pārcilvēki, mēģinot realizēt idejas par totalitāru varu. Rakstnieks Džerijs Sīgels un mākslinieks Džo Šusters savu radīto tēlu ar milzīgo S burtu uz krūtīm gan raksturoja kā “mītisku spēkavīru, kas cīnās pret sociālo netaisnību un pasaules tirāniju”, tomēr varoņa “laicīgās” identitātes Klārka Kenta rotaļīgā izdomāšana no aktieru Klārka Geibla un Kenta Teilora vārdiem, kā arī Supermena ārpuszemes izcelsme diez vai liecina par īpašu Eiropas politiskā konteksta klātesamību.

Autori nebija gatavi sava varoņa straujajai popularitātei, bet bija skaidrs, ka viņi ir radījuši ārkārtīgi nepieciešamu fenomenu - komiksu izdevējkompānijas DC Comics un Marvel Comics ātri vien saražoja lielu skaitu Supermena līdzinieku un dažu līdzinieci, tāpēc stāsti par viņu bezbailīgo cīņu pret ļaunumu, augstāko popularitāti sasniedzot tieši kara laikā, kļuva par jaunās paaudzes iecienītāko lasāmvielu uz vairākiem gadu desmitiem. Komiksu vēsturnieki tālāko supervaroņu attīstību iedala zelta (40. gadi), sudraba (60. gadi) un dekonstrukcijas (sākot no 70. gadiem) laikmetos, kuri kopumā radīja ārkārtīgi sazarotu, komplicētu pasauli, ko apzīmē ar terminu “Supervaroņu universs”, kurā valda “Zīmīgais septītnieks” - par ietekmīgākajiem uzskatītie supervaroņi - Supermens, Betmens, Brīnumsieviete, Zirnekļcilvēks, Kapteinis Amerika, Kapteinis Mārvels un Plastikmens. Interesanti, ka dekonstrukcijas laikmets nozīmēja supervaroņu “cilvēciskošanos” - jau pazīstamajiem varoņiem sāk piemist vājības, apsēstības un sirdsapziņas mokas, kā arī rodas jauni, kas jau balansē uz antivaroņu robežas - kā Soģis un Pārgalvis, kurus vada vienīgi personīgas atriebes alkas, vai Vulverīns, kurš nespēj kontrolēt savus mežonīgos instinktus. Antivaroņu negaidītā popularitāte, kas nozīmēja šīs cilvēciski tumšās puses pievilcību, panāca, ka 90. gadu sākumā antivaroņi jau bija likums, nevis izņēmums. Šajā laikā, kad nepieciešamība dažādot neskaitāmos varoņus kļuva akūta, daži supervaroņu komandu dalībnieki, kā Ziemeļzvaigzne no Alpha Flight, kļuva par atklātiem gejiem (pirmais komikss, kam bija homoseksuāls titulvaronis, gan parādījās tikai 2002. gadā), vai arī parādījās dažādu etnisku piederību supervaroņi.

Tomēr, lai arī pati komiksa struktūra jau darbojas kā filmas “storyboard”, kur kadri ir tikai jāuzfilmē, un sērijveida raksturs piedāvā bezgalīgas sižetiskās iespējas, supervaroņu parādīšanos uz lielā ekrāna ļoti aizkavēja tieši viņu fantastiskās spējas, kuras adekvāti demonstrēt filmā bija iespējams tikai pēc 2000. gada (un pirmās “Gredzenu pavēlnieka” sērijas), kad kino un datortehnoloģijas beidzot ļāva bez mazākajiem ierobežojumiem radīt vizuāli ticamus un pat satriecošus efektus. Neņemot vērā dažus nemākulīgus mēģinājumus 60. gados, pirmais uz ekrāna nokļuva Supermens, tieši 40 gadus pēc savas dzimšanas komiksā. Filma, lai arī šodien šķiet visai bērnišķīga, guva milzu panākumus un kalpoja par iedvesmojošu prelūdiju lielbudžeta supervaroņu filmu ērai jau 21. gadsimtā. 80. un 90. gados bija mēģinājumi iedzīvināt arī, piemēram, Betmena sērijas, tomēr par zelta laikmeta sākumu tiek uzskatītas filmas, kas vizualitātes un emocionalitātes ziņā piedāvāja kaut ko pilnīgi jaunu, - “Krauklis” un ‘Asmens”. Redzot šādas pieejas popularitāti, drīz sekoja arī noskaņā līdzīgās “X cilvēki” un “Zirnekļcilvēks” - katrai no tām sekoja pa diviem turpinājumiem, vēlāk arī “Pārgalvis”, “Ellespuika”, “Fantastiskais četrinieks” un citas.

Šobrīd jau supervaroņu tēma nepārprotami ir kļuvusi par Holivudas daudzsološāko zelta āderi. Kino auditorija ir daudzkārt lielāka par komiksu lasītājiem, turklāt tā tikai aug, un, investējot arvien vairāk naudas datorgrafikas efektos, lai filmu padarītu maksimāli vizuāli iespaidīgu, un pieaicinot visdārgākās un “nopietnākās” zvaigznes, lai piesaistītu vēl vairāk skatītāju - to auditoriju, kas nevienu komiksu savā mūžā nav redzējusi, ir diezgan skaidrs, ka filmu pamanīs. Apzinātā auditorijas nomaiņa varbūt arī izskaidro tik straujo šī kino žanra popularitāti un pēdējo gadu stilistiskās transformācijas, jo ne jau tikai pusaudži dzīvo akūtā cerību trūkumā. Būtiski mainītais filmu emocionālais raksturs, padarot tās nopietnākas, drūmākas un ar daudz spilgtāku nolemtības pieskaņu - ļauno iznīcināt nav iespējams, var uzvarēt vienu, otru kauju, bet morālā degradācija ir neiznīdējama; arī sajūta, ka cīņas iznākums pavisam tieši attiecas uz visu pasauli, ir mēģinājums maksimāli pietuvoties realitātei, lai sniegtu šo ticamības un ticības iespaidu. Komiksos dominējošais supervaroņu cilvēcīgums “laicīgajā” dzīvē arvien pieaug arī filmās tieši šī paša iemesla dēļ. Kļūstot par gluži parastiem cilvēkiem ar gluži ikdienišķām problēmām, viņi spēj ieinteresēt daudz vairāk cilvēku. Dubultās identitātes, kas, šķiet, ir viens no interesantākajiem supervaroņu raksturlielumiem, jo katrs no viņiem vienmēr ir divi, tā arī līdz galam nesaprotot, kurš tad ir viņa īstais “es”, dod iespēju ekspluatēt cilvēciskās vājības, neatkāpjoties no action žanra prasībām. Ar citplanētieti un pārspīlēti labdabīgo un salkano Supermenu identificēties spēs visai maz skatītāju, bet ar nabaga studentu Pīteru Pārkeru, kuram ir gan finansiāla, gan romantiska rakstura problēmas, kamēr viņš Zirnekļcilvēka tērpā nedzenas pakaļ neģēļiem, to izdarīt būs daudz vieglāk. Tāpat arī interesantāks noteikti ir bērnības traumu vajātais miljonārs un filantrops Brūss Veins, kurš Tumšā bruņinieka ampluā paveiktajam izmisīgi meklē attaisnojumu, pieļaujot, ka viņš pats ar savu eksistenci rada arī savus ienaidniekus, turklāt katru reizi spēcīgākus. Vai arī ciniskais inženieris, donžuāns, dzērājs un militārās industrijas galva Tonijs Stārks, kurš ar aizrautību uzmeistaro Dzelzs vīra ietērpu, lai cīnītos pret paša ražotajiem ieročiem. Šādā ziņā programmatiska liekas arī aktieru izvēle, jo neviens no viņiem ne mazākajā mērā neatgādina hrestomātisku “varoņa” tipu a la Rembo, kaut vai iedomājoties inteliģento Edvardu Nortonu, spēlējot zinātnieku Brūsu Baneru, kurš pārtop Halkā - milzonīgā zaļā monstrā. Tāpat ļaundari ir pārvērtušies gan ārēji - arī viņi sāk izskatīties pēc dabiskiem cilvēkiem (kā apaļīgais, padzīvojušais Džefa Bridžesa varonis “Dzelzs vīrā”), gan sava ļaunuma eksternalizācijās - viņi ir kļuvuši totāli un iracionāli maniaki, kuriem blakus pilnībā nobāl, piemēram, ar pasaules pakļaušanas ambīcijām pārņemtie noziedznieki no pavisam nesenām Džeimsa Bonda filmām. Un viņu iracionālisms ir jo biedējošāks tāpēc, ka šajā filmas pārspīlētajā variantā vislabāk var pazīt to variantu, ko nākas dzirdēt ik vakaru ziņās. Jo kaimiņš, kurš pēc gadiem ilgas draudzēšanās var vienā jaukā dienā izgriezt sirdis tavai sievai un bērnam, no psihopātiskā Džokera, piemēram, atšķiras tikai ar daudz ierobežotākām iespējām.

Ņemot vērā šīs vasaras piedāvājumu, kurā ir gan “Dzelzs vīrs”, gan jauna “Halka” versija, “Ellespuikas” un “Betmena” turpinājumi, komiskais “Henkoks” un ironiskā “Meklēšanā”, kā arī nākotnes projektus par Soģi, Vulverīnu, Kapteini Ameriku, Dzelzs vīra un Zirnekļcilvēka turpinājumus un galu galā pēc trīs gadiem paredzēto Marvel varoņu apvienošanos filmā “Atriebēji”, ir skaidrs, ka supervaroņu kino laikmets ir sācies un tik drīz nebeigsies, jo patērētāju skaits kļūst gandrīz neierobežots (piemēram, Amerikā pirms “Tumšā bruņinieka” pirmizrādes 18. jūlijā pieprasījums pēc biļetēm bija tik liels, ka kinoteātri ielika seansus arī trijos naktī un sešos no rīta). Acīmredzot jaunās paaudzes varoņu, kā arī viņu pretinieku “cilvēciskošanā” slēpjas liela pievilcība, it īpaši, ja to var vērot tik perfektā vizuālā izpildījumā. Tomēr apzināti tas darīts vai ne, liekas, šī pievilcība balstās pavisam elementārā, lai arī “supervaroņu koncepciju” graujošā, morālē - ja pacenšas, var arī sevī ieraudzīt zināmu devu superspēju. Jo šodien pat spēja nepalikt vienaldzīgam pret tuvāko jau būtu jāuztver kā diezgan “superīga”.