Spartaks

Spartaks. Klusi tu, vecais vergs! Tad mēs griezīsimies atpakaļ un bruksim virsū Krasam, pirms vēl Pompejs nav piesteidzies! Un, ja arī mums tad jākrīt līdz pēdējam vīram, – mēs nemirsim! Mūsu cīņa par brīvību dzīvos! Zemi mēs esam sacēluši kājās, visi meži ir pilni, visas kalnu alas slēpj draudu, naidu un spēku! Romiešu vergu valsts dreb pašos pamatos! Paies vēl četri gadi – paies četri gadu simti – un sabruks viņa un apraks zem savām drupām tos, kas uzbarojās trekni no mūsu sviedriem un dzēra mūsu asinis!... Jūs nevarat aiziet bojā! Jūs iekustinājāt šo straumi, un viņa nerimsies! Cīņa par brīvību neapstāsies! Jūs neaizmirsīs! Jūsu asinis strāvos nākošās paaudzēs!... Jūsu vārdi būs zvaigznēs rakstīti! Balsis. Un tavs, Spartak!... Un tavs!... Spartaks. Arī mans!... Uz priekšu!

Andrejs Upīts, “Spartaks”

Mūsu laikos Spartaku ņem talkā, lai tirgotu “pieaugušo rotaļlietas”, teiksim, spīles krūšu galiņiem vai peņa gredzenus. Tas ir viens no tiem satriecošajiem atklājumiem, ko iespējams izdarīt, ievadot interneta meklētājprogrammā vārdu “Spartaks”. Vēl tīmeklis piedāvā jau krietni mazāk pārsteidzošus variantus, teiksim, rakstus par dumpinieku, kura vadītā vergu sacelšanās satricināja romiešu Itāliju no 73. līdz 71. g. p.m.ē. Tāpat iespējams uziet pēdas tā saucamo “Spartaka grupu” (starptautiskā komunisma ideju sekotāju organizāciju) fosilajām atliekām - studentu pulciņam vienā no Kanādas universitātēm; jaunie ļaudis vēl joprojām tveras pie Trocka sapņa par vispasaules darbaļaužu revolūciju. Un vēl, protams, ir 1960. gadā uzņemtais “Spartaks”- šo galvenās lomas tēlotāja Kērka Duglasa producēto filmu savulaik noskatījās teju vai visa pasaule. 2003. gada martā, kad es Latvijas Universitātē lasīju lekciju par Spartaku, klausītāju vidū bija kāda padzīvojusi sekretāre, kura stāstīja, ka 60. gados cilvēki pie kinoteātra stāvējuši garās rindās, jo Duglasa “Spartaks” bijusi pirmā Rietumu filma, ko komunistu režīms atļāvis noskatīties. Nākamajā dienā kāds students man uzdāvināja padomju fabrikas Spartakražotu zīmuli. Neaizmirsīsim arī keramikas rūpnīcu “Spartaks”, tāda paša nosaukuma futbola klubu Jūrmalā un klubu “Spartaks”Deglava ielā 120. Kas tad visas šīs tik ļoti atšķirīgās “spartakālijas” saista ar pašu vēsturisko Spartaku?

Fakti un fikcija

“Rīgas Laika” lasītāji, kuri skolojušies padomju režīma gados, noteikti ir labi pazīstami ar šo stāstu. Visās padomju impērijas vēstures grāmatās tas figurēja kā pretīgās senās vergturu sabiedrības laimīgās beigas.

Spartaks (“slavenais šķēps”) pēc izcelsmes bija trāķietis. Jaunībā, Romas impērijas ārzemju leģiona dienesta gados baudījis brīva cilvēka statusu, viņš vēlāk kļuva par laupītāju. Kad romieši Spartaku saņēma gūstā un pārdeva verdzībā, viņš nonāca Kneja Lentula Batiata gladiatoru skolā Kapujā, taču tas nebija sods - Spartaks bija nevainīgs, kā to vienīgajā līdz mūsdienām nonākušajā Res Urbanae fragmentā nepārprotami pasaka Varrons.

73. g.p.m.ē.viņš kopā ar aptuveni septiņdesmit biedriem no gladiatoru skolas izbēga. Spartaka pavadone bija arī gaišreģe, kura savulaik kādu viņa sapni bija iztulkojusi kā zīmi, ka nākotnē gaidāma spoža karjera. Zem gladiatoru karoga salasījās lieli Kampānijas vergu pulki. Vadoņa posteni Spartaks dalīja ar Kriksu un Ēnomaju. Izbēgušo vergu banda, lielākoties ķelti un trāķieši, ierīkoja apmetni Vezuva kalnā - “ļoti piedienīgi tādiem trakojošiem briesmoņiem,” visai anahronistiski komentē Flors (pa šo laiku vulkāns bija paguvis nodemonstrēt savu patieso dabu). Tur viņiem nācās sparīgi aizstāvēties pret propretora Kaja Klaudija Glabera vadītajiem romiešiem. Gan viņa, gan pretora Publija Varīnija rīcībā bija vienīgi itāļu zemessardze, jo romiešu karaspēka elite tolaik atradās aiz zemes robežām - Mazāzijā, kur Lukula vadībā karoja ar Mitridatu, un Spānijā, kur ar Pompeju priekšgalā cīnījās ar Sertoriju.

Pēc kāda laika spartakiešiem izdevās šo divu apšaubāmo komandieru vadīto demoralizēto karaspēku pārsteigt nesagatavotu un izlauzties no aplenkuma dienvidu virzienā - no Kampānijas uz Lukāniju. Spartakam par lielu gandarījumu, pa ceļam viņu rokās nonāca romiešu fasciji, vairāki liktori un zirgs. Dumpinieku pulks, papildinājies ar Lukānijas govju ganiem, virzījās cauri Dienviditālijai. Tas bija sadalījies vairākās grupās, kuras šo ceļu mēroja atsevišķi, galvenokārt etnisko domstarpību dēļ. Senāta norīkotie konsuli sākumā guva zināmus panākumus: Ēnomajs gāja bojā, bet Kriksa vadītais ģermāņu pulks tika pilnīgi iznīcināts pie Gargāno kalna, izciļņa virs Itālijas zābaka potītes. To Spartaks nosvinēja, sarīkojot bēru spēles, kurās gūstekņiem pēc labākajām romiešu tradīcijām vajadzēja savā starpā cīnīties uz dzīvību vai nāvi. Tas bija jau otrais gadījums, kad romieši un gladiatori nonāca mainītās lomās - pirms tam šādas spēles jau tika sarīkotas kādas izvarotas augstdzimušas sievietes teatralizētajās bērēs.

Šis incidents ir pretrunā ar valdošo romantisko priekšstatu, ka Spartaka mērķis bijis verdzības atcelšana un jebkāda veida netaisnības likvidēšana. Šī sacelšanās nebija revolūcija; tā bija tieši tas, ko britu vēsturnieks Ēriks Hobsboms (marksists) nosaucis par “primitīvu dumpi” - asiņains atriebības akts, kas ļauj apspiestajiem zināmu laiku izbaudīt faktu, ka izdevies pastāvošo sabiedrisko iekārtu apgriezt ar kājām gaisā. Mērķa un mērķtiecības trūkuma, dažādu dumpinieku grupu savstarpējo atšķirību un valsts varas militārā pārākuma dēļ šādi vergu vai zemnieku primitīvie dumpji pēc sākotnējiem visai iespaidīgiem panākumiem lemti sakāvei.

Izrādījās, ka konsuli nav spējīgi apturēt dumpiniekus, kuri cauri Apenīnu pussalas austrumu apgabalam Picēnai virzījās uz ziemeļiem. Spartakieši sasniedza Po upes ieleju un pie Mutinas (Modēnas) pat sakāva Piealpu Gallijas prokonsulu. Izdevība, ko šī uzvara piedāvāja - proti, bēgt pāri Alpiem -, netika izmantota. Bēgļi devās atpakaļ, lai atgrieztos dienvidos, pārpilnības zemē.

Šajā brīdī Marks Licinijs Krass pēdīgi saskatīja iespēju kļūt par Romas glābēju; pēc šīs lomas viņš bija tīkojis jau sen. Krass saņēma īpašas pilnvaras tēvzemes glābšanai, taču kāda sava palīga kļūdas dēļ nespēja apturēt Spartaka virzīšanos uz dienvidiem. Vergi vēlreiz izlauzās cauri Picēnai.

Kamēr Krass pūlējās atjaunot disciplīnu savā karaspēkā, Spartakeioi nocietinājās Dienviditālijas pilsētā Turijā. Spartaks aizliedza tirgoņiem ievest pilsētā zeltu vai sudrabu, un arī saviem vīriem viņš šos metālus neļāva glabāt savā īpašumā. Toties dzelzi un bronzu spartakieši iepirka par dārgu naudu.

Beidzot Krasam izdevās iedzīt vergus Itālijas purngalā. Tur viņš tos izolēja ar grāvja un pāļu žoga palīdzību. Kad izrādījās, ka Sicīlijas pirāti netaisās, kā bija solījuši, palīdzēt dumpiniekiem aizkuģot līdz Sicīlijai, spartakieši mēģināja šķērsot Mesīnas jūras šaurumu uz paštaisītiem plostiem. Kad arī tas beidzās ar neveiksmi, vergi izmisīgā uzbrukumā izlauzās cauri Krasa nocietinājumiem. Tālāk viņi atkal sadalījās atsevišķās grupās un, postīdami un trakodami, turpināja ceļu pa Itālijas dienvidiem. Krasam pamazām vien izdevās ar viņiem izrēķināties. Vienā no kaujām, ievainots augšstilbā, bojā gāja arī Spartaks. Pirms kaujas viņš nodūra savu zirgu, paziņojot, ka, ja uzvarēs cīņā, tad atņems pretiniekiem ne vienu vien lielisku zirgu, bet ja cietīs sakāvi, zirgs viņam tāpat nebūs vajadzīgs. Viņš esot sacījis, ka iespējas bēgt vairs nebūšot, bet uzvaras gadījumā viņa rīcībā būšot daudz zirgu. Spartaka līķis netika atrasts. Sekoja vairākas militāras kampaņas, kuru gaitā Krass un no Spānijas pārbraukušais Pompejs iznīcināja Vergu karā izdzīvojušos dumpiniekus. Sešus tūkstošus vergu viņi pataupīja iebiedēšanas pasākumiem: viņus pa vienam vien sita krustā Apija ceļa malā.

Bandīts

Tiktāl - vēsturiskie fakti, ko iespējams izlobīt no senajiem rakstu avotiem; mūsdienu drukā iznāktu aptuveni desmit lappuses. Šāds ierobežots materiāls ir kā radīts leģendas dzimšanai - maz faktu un daudz vietas, kur rosīties iztēlei.

Ja mēģinām izsekot tām literārajām atsaucēm, kas varētu būt spēlējušas kādu lomu vēlāko gadu priekšstata veidošanā, vispirms jāpievēršas Ciceronam, kura darbi daudz lasīti visos laikos. Pirmo reizi viņš šos notikumus piemin jau gadu pēc dumpja, kad apstrīd Verra apgalvojumu, ka tieši viņš, būdams Sicīlijas pārvaldnieks, pasargājis šo provinci no vergu kara briesmām. Cicerons iebilst: ja nu kāds var paziņot, ka nav ļāvis dumpiniekiem šķērsot Mesīnas šaurumu, tad tas ir Krass.

Svarīgi ņemt vērā, ka pirmajās Cicerona atsaucēs pat netiek pieminēts Spartaka vārds, bet karu viņš nicīgi dēvē par bēgļu vai vergu karu, nevis par Bellum Spartacium.  Vai pastāvēja kāds tabu? Vai varbūt vēsturiskā atmiņa vēl vienkārši nebija izkristalizējusi šajos notikumos centrālo figūru? Savā vēlākajā retoriķa karjerā Cicerons nevilcinās nosaukt arī vārdus. Piecpadsmit gadus pēc šiem notikumiem viņš pirmo reizi apsaukā kādu savu pretinieku par Spartaku: Klodijs plātās ar savu dzimtas koku, taču pats seko drīzāk Ateniona (sicīliešu vergu dumpja vadoņa) un Spartaka, nevis cildeno Klaudiju piemēram, atļaujot vergiem apmeklēt spēles. Šajā kontekstā “Spartaks” nozīmē “nekaunīgs salašņa”.

Mūža pēdējos gados Cicerons atrada citu valsts ienaidnieku, Marku Antoniju. Savās “Filipikās” viņš skubina Romas pilsoņus cīnīties ar šo “dūrēju, bandītu, Spartaku”. Savukārt Marks Antonijs tieši tāpat nosaucis Oktaviānu. Tā nu Spartaka vārds uz palikšanu nostiprinājies retoriskās gānīšanās arsenālā. Šajā lomā mēs viņu sastopam Lukāna rakstos (ko vēlāk plaši lasīja visā Eiropā), Tacita un, jau krietni vēlāk, Amiāna Marcelīna un Temistija darbos. Nedaudz ārpus šīs ķengāšanās rāmjiem iziet Cicerona samērā rotaļīgā piezīme, izteikta 50. g. p.m.ē. vēstulē Atikam, proti, ka neliels pulciņš apņēmīgi noskaņotu vīru, tāds kā Spartaka sākotnējā bēgļu grupa, var paveikt īstus brīnumus. (Epistulae ad Atticum 6, 2, 8). Ir pilnīgi skaidrs, ka turpmākajos gadsimtos Eiropā dzīvojošiem cilvēkiem, kas izglītojušies, lasot Ciceronu, nemaz tik viegli nevarēja rasties kaut kādas simpātijas pret šo dumpīgo vergu vadoni. Senajā literatūrā ir arī vietas, kurās izteikta cieņa Spartaka karavadoņa spējām. Piemēram, Frontins savā darbā par pieminēšanas un atdarināšanas cienīgām stratagēmām atsaucies uz vairākām situācijām, kad Spartaks demonstrējis apbrīnas cienīgu viltību. Savukārt Frontons samērā sarežģītā manierē uzteic Trajānu, kurš bijis lielisks vadonis gan kara laikā, gan mierā, turpretim Spartaks demonstrējis tikai militāru meistarību, par kuru Frontons šādā kārtā netieši pauž savu apbrīnu. Frontona laikā - m.ē. 2. gadsimtā - jau bija iespējams rakstīt par Spartaku ar zināmu vērotāja objektivitāti. Jurists pat varēja minēt Spartaku kā piemēru cilvēkam, kas rīkojies kā brīva persona un tālab nevar tikt uzskatīts par “kādam piederošu”. Spartaks tika plaši ekspluatēts arī labi zināmajā modē piesaukt necilas izcelsmes cilvēkus, minot tos par tikumības paraugiem morāli pagrimušiem laikabiedriem. Labu viņš atmaksāja ar labu un izrādīja cildināmu nicinājumu pret cēlmetāliem. Būtu kļūda šo interesi par Spartaku iztulkot kā vispārēja apbrīna zīmi. Kolektīvajā atmiņā Spartaks simbolizēja šaušalīgu postu atnesušu karu, kas savulaik plosījies Itālijā. Šādā lomā viņu atceras arī Horācijs. 150 gadus pēc šiem notikumiem, kad mēģina izbēgt vairāki gladiatori, tas nekavējoties tiek salīdzināts ar Spartaka sacelšanos. Vēl 402. g.m.ē. Klaudiāns piesauc “zemisko” Spartaku kā drūmu piemēru cilvēkam, kurš, tāpat kā Hannibals un Pirrs, atnesis postu visai Itālijai. Aptuveni 50 gadus pēc Klaudiāna, kad gallu-romiešu aristokrātija nemitīgi uzbrūkošo barbaruielenkumā izmisīgi centās nosargāt klasiskās izglītības tradīcijas, Sidonijs Apolinārijs nodemonstrēja savas zināšanas par Romas vēsturi, atsaucoties uz Spartaka uzvarām pār konsuliem, tajā pašā laikā izvēloties noklusēt daudzas citas nelaimes. Kādā rotaļīgā šī paša autora dzejas darbā liekēdis tiek pielīdzināts vergu vadonim: šāds cilvēks tieši tāpat pamanoties iekļūt jebkurā mājoklī.

Spartaka negatīvais tēls dominēja līdz pat 18. gadsimtam; šis fakts darīja raizes marksistu vēsturniekiem, piemēram, A. Mišuļinam, kurš 1936. gadā publicēja savu darbu “Spartaka sacelšanās”. Šajā monogrāfijā izklāstīta ortodoksālā doktrīna, ka Spartaks bijis senās pasaules revolucionārs.

Viduslaiku avotos Spartaks netiek pieminēts ne ar pušplēstu vārdu. Taču Mišuļins nespēja pieļaut iespēju, ka viduslaiku sociālās kustības šo varoni nav pat atcerējušās: “Mutvārdu tradīcijā, folklorā Spartaks nevarēja būt aizmirsts.” Šis nu ir gadījums, kad ticība rada neeksistējošus faktus. Izsekojot Spartaka “gaitām” cauri gadsimtiem, esmu uzgājis tikai dažas atsauces, kas datējamas ar agrīno jauno laiku vēstures periodu.

Operas varonis - tirāns

Pirmo reizi kā galvenais tēls kādā mākslas darbā Spartaks parādās 1726. gadā sarakstītā operā, Džuzepes Porziles (vai Perziles) Spartaco dramma per musica ar Džovanni Klaudio Paskvīni libretu; pirmizrāde notika Vīnes imperatora galmā, 1726. gada 21. februārī - karnevāla dienā. Operas satura izklāstā - argomento dell’opera - ieskicēti vēsturiskie fakti, taču noslēgumā norādīts, ka pats operas sižets esot tīrā fikcija. Visus varoņus, izņemot Spartaku, patiešām izdomājis libretists. Paskvīni Spartaks ir iemīlējies savā gūsteknē Vetūrijā, romiešu aristokrātē, kura savukārt lolo kaislību pret Lučo Ličīnio, varenā Krasa dēlu. Dziedātājai Faustīnai Bordoni radās iespēja nodemonstrēt savas vokālās dotības, spēlējot Spartaka meitu Džanizbi, kuras amante ir Popilio. Trešā sieviešu loma ir Rodope, Spartaka likumīgā sieva, trāķiete, kura pieprasa, lai tiktu ievērotas viņas tiesības.

Tā nu sagatavota skatuve sarežģītai jūtu sadursmei. Mūs šajā gadījumā īpaši neinteresē Paskvīni libretā aprakstītās mīlas jūtas - vienalga, patiesas vai tēlotas -, sagūstīšana vai bēgšana. Būtiski ir tas, ka Spartaks tiek attēlots kā lepns un valdonīgs tirāns. Jau savā pirmajā ārijā Spartaks sevi pasniedz kā il grande, kurš aplaimojis Vetūriju ar savu mīlestību. Viņš jau uzreiz paziņo, ka aizēnojis pagātnes varoņu slavu. Pret publiku vērstā replikā Vetūrija izsmej viņa “lepnību un ārišķību”. Kad Spartaks ir izlēmis, ka Ličīnio jāprec viņa Džanizbe, viņš necieš nekādus iebildumus. Nabaga meitene sūdzas Vetūrijai un Ličīnio, ka tēvs itin nemaz neciena viņas pašas vēlmes. Taču Spartaks vēl un vēlreiz nodemonstrē savu cieto sirdi. Viņš paskaidro, ka valdnieks pats ir noteicējs pār savu gribu un viņam ļauts dot solījumus un lauzt tos pēc paša patikas.

Ar tādu pašu neapvaldītu augstprātību Spartaks atraida savu likumīgo sievu Rodopi, kad tā pie viņa ierodas. Spartaka klātbūtnē viņa uzrunā Vetūriju: “Māsa, uzskati, ka esi nonākusi ļauna cilvēka rokās (uom’cattivo). Es esmu viņa sieva un labi pazīstu viņu. Es to saku nelabprāt, taču viņš ir pats netaisnīgākais cilvēks zemes virsū.”

Kāds gan brīnums, ka šis Spartaks pat netaisās uzklausīt Džanizbi, kad viņa lūdzas, lai tēvs saudzē viņas mīļoto Popilio? Taču Spartaks vēlas, lai viņi ar Ličīnio mērojas spēkiem gladiatoru cīņā. Kad jaunekļi atsakās cīnīties uz dzīvību un nāvi, Spartaks grasās uzrīdīt lauvu, kurš abus saplosītu. Tad arēnā iznāk Vetūrija un Džanizbe, šādi piespiežot Spartaku likt zvēra ieejas vārtus aizvērt. Viņš uz laiku atsakās no atriebības plāniem, atstājot četrus mīlētājus arēnā vienus. Nākamajā ainā mēs uzzinām, ka Krass ar savu romiešu karaspēku ieņēmis Kapuju (vietu, kur noris visas operas darbība). Kad Spartaks atgriežas uz skatuves, no viņa palikusi tikai ēna - viņš nepazīst savu bijušo sievu, nezina, kas viņš pats ir, un domā, ka savu balto roku viņam sniedz Vetūrija, lai gan patiesībā tā ir Rodope. Tuvojas romieši, un Vetūrija aizbēg ar Spartaka uzticības personu Trasoni, ar kuru nepārprotami veidos jaunas attiecības. Tā nu operas finālā Piazza di Capua kopā sanāk veseli trīs pāri. Mums tiek pastāstīts, ka piedzīvotā apkaunojuma dēļ Spartaks zaudējis prātu. Džanizbe, kura uzņemsies tēva kopšanu, tagad skaidri saprot, cik tukša ir kāre pēc varas.

Brālības varonis

Tas ir pēdējais negatīvais Spartaks. Paiet 34 gadi, un 1760. gadā Žans Žistēns Sorēns iestudē savu traģēdiju Spartacus, kurā Spartaks ir cildens tēls. Pirmizrādē luga izpelnījās krietnu publikas atzinību, neraugoties uz Voltēra skeptisko attieksmi. Šī darba mūžs izrādījās daudz garāks nekā daudzām lugām, kas par Spartaku sarakstītas vēlāk.

Vispirms jāuzsver, ka Sorēns savam darbam par pamatu izraudzījies Plūtarha “Krasa dzīvi”, taču lugas sižets ir paša autora izdomājums, un tam piemīt visas 18. gadsimta drāmas īpatnības.

Lai gan 18. gadsimta traģēdijas galvenajam varonim pirmām kārtām jāizceļas ar savu cēlo dvēseli, nevar teikt, ka Sorēna Spartakam trūktu arī zilu asiņu. Viņš ir romiešu nogalinātā ģermāņu vadoņa Ariovista dēls. Nebrīvē Spartaku uzaudzinājusi viņa māte Ermengarde, un “viņš ar mātes pienu iezīdis šausmas par pašu vārdu romieši”. Tomēr, kad Spartaks izbēg no gūsta un nostājas dumpinieku armijas priekšgalā, viņš stingri turas pie augstiem morāles standartiem. Spartaks nostājas pret savu palīgu Noriku, kurš atbalsta nežēlīgas karošanas metodes. Sirdsapziņas pārmetumu grauzts, vergu vadonis atminas asinspirti pie Taranto (kauju, par kuru nav nekādu vēsturisku liecību):

“Mēs bijām necilvēki, tādēļ nesu sevī sāpes.” Pilsētas ieņemšanas laikā viņš iztālēm iemīlējis kādu aristokrātiskas izcelsmes romiešu sievieti, taču apņēmies pārvarēt savas jūtas, kurām nevar būt nekādas nākotnes. Negaidot Spartaks saņem ziņu, ka viņa māte Ermengarde, kura palikusi romiešu gūstā, nodūrusies, lai nepieļautu, ka Krass viņu izmanto par šantāžas ieroci. Spartaks zvēr pie mātes asiņainā dunča, ka atriebsies.

Un lūk, viņam tiešām strauji rodas šāda izdevība: dumpinieku rokās nonākusi konsula meita Emīlija. Kādā citā ainā mēs kļūstam par lieciniekiem tam, kā jaunā sieviete atzīstas maigās jūtās Spartakam, kurš viņu izglābis Taranto. Spartaka izturēšanās radikāli atšķiras no parastās pasaules pavēlnieku attieksmes: “Viņi visi aizmirsuši, ka cilvēki ir brāļi.”

Kad izrādās, ka arī Spartaka dzīslās tomēr rit aristokrātiskas asinis, tas uz Emīliju īpašu iespaidu neatstāj: “Vai cilvēks piedzimis par valdnieku, vergu vai pilsoni,/ Ir tikai nejaušība; dižens cilvēks pats sevi veidojis.” Un tikai tagad abi, jau labu laiku pavadījuši vienā nometnē (kā karavadonis un gūstekne), viens otrā pazīst to cilvēku, kurā iemīlējušies savulaik Taranto. Sākotnējo prieku krietni apslāpē strauji sekojošā situācijas traģisma apziņa.

“Spartaks: Ak vai, kāpēc tev lemts bij’ piedzimt Romā?
Emīlija: Tai pieder mana mīlestība.
Spartaks: Tai pieder mana atriebība.”

Riskējot ar dzīvību, Spartaks izglābj Emīliju no nāves, ko pieprasa vergu armija. Kad romieši piedāvā par meiteni izpirkuma maksu, viņš Emīliju atbrīvo, neprasot nekādu atlīdzību. Viņa ir dziļi aizkustināta, atzīstas Spartakam mīlestībā, taču vienlaikus saprot, kāds ir viņas pienākums:

“Es mīlu tevi, Spartak, un tavs tikums man ir dārgs,/ Bet uzticību zvērēšu tik Romai es un tēvam.” Nākamajā skatā, kad plosās izšķirošā kauja un Krasam draud sakāve, konsuls mēģina pārvilināt Spartaku savā pusē, piesolot viņam Romas pilsonību, varu un savas Emīlijas roku. Spartaku dziļi aizvaino šis mēģinājums sagraut viņa morālos principus. Viņš pavēl savai armijai doties pēdējā uzbrukumā romiešiem. Brīdī, pirms šis rīkojums tiek izpildīts, Spartaka nometnē parādās Emīlija. Pavērsusi dunci pret savām krūtīm, viņa piespiež Spartaku būt žēlsirdīgam pret romiešiem. Kādu mirkli lugā draud iestāties laimīgas beigas - kaut kas pilnīgi neiespējams īstā la tragédie. Taču tad negaidīts pavērsiens mūs paglābj no šāda skaista atrisinājuma. Spartaka palīgs Noriks viņu nodod. Seko divkauja, kurā Spartaks zaudē tīras neveiksmes rezultātā - viņa zobens iestrēgst Norika krūtīs. Taču arī nonācis gūstā, Spartaks sevi uzskata par morālu uzvarētāju šajā cīņā. Viņš taču ir nosargājis “l’honneur". Spartaks lūdz, lai Emīlija paglābj viņu no gaidāmā pazemojuma - Krass vēlas gūstekni parādīt pūlim savā triumfa gājienā. Emīlija sagādā viņam dunci, taču, pirms atdod to Spartakam, noduras pati. Kad uz skatuves uznāk Krass, viņa meita jau ir mirusi. Viņš dzird vienīgi Spartaka pēdējos vārdus, vienlaikus arī lugas beidzamās rindiņas:

“Man viņai (Emīlijai) jāpateicas, ka esmu izglābies no taviem ratiem.”

Kaut Spartaks mirst, viņš stājas pretim Tibras lepnībai: “Viņš nodzīvojis mūžu ne bez spožas slavas un mirst brīvs.”

Pēc Sorēna sacerējuma līdzības tika sarakstītas daudzas lugas; arī pats oriģināls guva vērā ņemamus panākumus un tika tulkots vairākās valodās, piemēram, holandiski (1805). Daudzi slaveni autori, viņu vidū Lesings un Grillparcers,plānoja rakstīt lugas par Spartaku, taču vēlāk no šīs ieceres atteicās. Vācu rakstnieks Pauls Heize pat sarakstījis romānu Merlin (1892), kura centrālais tēls Georgs Falkners raksta pats savu “Spartaku”, taču šo darbu tā arī nepabeidz. Arī Rainis netika tālāk par atsevišķiem plānotās lugas fragmentiem - atšķirībā no Andreja Upīša, kurš savu traģēdiju “Spartaks” (1943) pabeidza. Taču Sorēna luga iezīmē pirmo pavērsienu attieksmē pret Spartaku - no nicinājuma tā kļūst par cieņu. No šī brīža Spartaks kļuvis par cildenu ideālu simbolu.

Brīvmūrnieks un radikālis

Spartaks tika uzņemts vācu brīvmūrnieku ložā - 1776. gada 1. maijā Ādams Veishaupts (1748-1830) izmantoja viņa vārdu, dibinot savu ordeni Illuminaten, izteikti racionālistisku 18. gadsimta brīvmūrnieku organizācijas atzaru, starp kura biedriem bija, piemēram, arī Gēte. 1784. gadā Bavārijas kūrfirsts Kārlis Teodors ordeni aizliedza, un vēl pēc gada tam savu nosodījumu izteica Romas pāvests Pijs VI. Kāda ordeņa biedra mājās tika sarīkota kratīšana, un, lai pierādītu organizācijas ļauno dabu, 1787. gadā Bavārijas varas iestādes atsevišķus fragmentus no atrastajiem un konfiscētajiem materiāliem publicēja. Starp tiem bija vairākas vēstules ar parakstu “Spartaks”, kā arī visnotaļ atklāts pirmo trīs ordeņa pastāvēšanas gadu laikā uzņemto biedru saraksts. Biedrības vadītājs ir “Spartaks” (Veishaupts). Vairums citu biedru tāpat izmanto no senās pasaules patapinātus pseidonīmus: Ajakss, Tibērijs, Katons u.c. Ordenis pārskatījis arī Centrāleiropas topogrāfiju: Minhene kļuvusi par Atēnām, bet Eleisīna ir ezotēriskais vārds, kas dots paša Veishaupta dzimtajai Ingolštatei. Var tikai minēt, kāpēc Veishaupts sev izvēlējies vergu vadoņa vārdu; viņa doktrīna bija vērsta uz gara atbrīvošanu - protams, runa ir tikai par izredzētajiem. Pēc visa spriežot, Veishaupta, tāpat kā daudzu franču revolucionāru, iedvesmas avots bijis Plūtarhs - visādā ziņā, viņš bija pazīstams ar “Haironejas gudrā” darbiem. Līdztekus vairākām citām “cildenām grāmatām” Veishaupts saviem sekotājiem iesaka Plūtarha Moralia un viņa dzīvesstāstus. Iespējams, “Krasa dzīvē” ordeņa dibinātājs uzgāja samērā labvēlīgu Spartaka portretu, kas viņu pamudināja pielīdzināt sevi šim cīnītājam pret pastāvošo iekārtu. Neraugoties uz represijām, Veishaupts turpināja publicēties, pat zaudējis profesūru Ingolštates universitātē. Franču revolūcija sagādāja viņam jaunas iespējas. 1793. gadā Frankfurtē nāca klajā “Spartaka (Ādama Veishaupta) un Filona (baroneta Ādolfa fon Kniges) jaunākie darbi Apgaismoto ordenī, tagad iespiesti pirmo reizi un pašreizējo laiku iedrošināšanai”.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar Spartaka (Veishaupta) vadīto ordeni saistīts daudz fiktīvu izdomājumu. Taču Franču revolūcijas pretinieki ik uz soļa saskatīja šīs “sektas” atzarus, kas to vien plānojot, kā gāzt pastāvošo varu. Dažādas slepenās biedrības un tamlīdzīgas pieaugušu “skautu” aktivitātes tolaik bija ļoti populāras, un vajadzēja pavisam maz, lai radītu aizdomas par kārtējo brīvmūrnieku sazvērestību. Tātad Spartaks bija kļuvis par radikālisma simbolu vēl ilgi pirms tiesības viņu izmantot piesavinājās marksisti. Tāpat nevar teikt, ka viņš būtu pilnīgi zaudējis savu “nemarksistisko” lomu. Spartaks no jauna atdzima kā brīvmūrnieks 1950. un 1961. gadā, kad A. Malatita Portiči “a cura di Spartacus” - Spartaka redakcijā, publicēja savus darbus La massoneria spiegata al popolo un Il massimo misterio iniziatico: antologia di letteratura misterica. Vēl viens ezotērisks izdevums itāļu valodā, parakstīts ar Spartaco vārdu, nāca klajā Šveices pilsētā, kur vēl joprojām atrodas Spartakam veltīts piemineklis: Il divino nell’uomo: Studio di mistica transcendentale e la grande opera ermetica ; Cenobio, Lugano, 1976.

Melnais Spartaks

Nozīmīgu lomu Spartaks spēlēja debatēs par verdzību franču Vestindijā. Apgaismoti domātāji jau labu laiku pirms revolūcijas brīdināja, ka nāks kāds ietekmīgs vadonis, kurš atraus vaļā ilgi krāto izmisuma un neapmierinātības maisu.

Šis melnais atriebējs būs otrs Mozus jeb “Spartacus nouveau”, kā viņu jau 1770. gadā nosauca abbé Renāls. Aptuveni 1780. gadā Didro paša rediģētajā Encyclopédie rakstā par verdzību izteicās, ka Spartaka dumpis bijis attaisnots, jo bijis nepieciešams atjaunot cilvēces dabisko brīvības stāvokli. Šim viedoklim pievienojās arī Voltērs. Bažas par melnādaino vergu likteni noveda pie biedrības Societé des Amis des Noires nodibināšanas 1788. gada 19. februārī. Apvienība bija veidota pēc gadu agrāk radītās britu Friends of the Blacks līdzības (pazīstamākais no tās biedriem bija Viljams Vilberforss, 1759-1833). Spartaks tika piesaukts kā gaidāmais atriebējs, kura parādīšanos iespējams novērst vienīgi, pieņemot humānus likumus. “Les nègres mieux traités seraient moins dangereux,” Kondorsē paziņoja biedrībai.

Francijas Asamblejas debatēs Žozefs Ešaserio (1753-1823) atkārtoja Renāla sacīto, brīdinot no jauna Spartaka atnākšanas. Visbeidzot šis jaunais - un melnādainais - Spartaks tik tiešām parādījās Tusēna Luvertīra (1740?-1803) personā; jaunais vergu vadonis visā pilnībā piepildīja abata Renāla pareģojumu un pats lieliski apzinājās, ar ko viņu mēdz salīdzināt (Luvertīrs lika parkos uzstādīt gan Spartaka, gan Renāla krūšutēlus).

Tusēns Luvertīrs vēl aizvien bauda zināmupopularitāti savā reģionā - Fidels Kastro viņu godina kā pirmo Karību revolucionāru, bet Haiti viņa vārdā nosaukta Portoprensas lidosta.

Sengrieķu Garibaldi

Spartaka tēls likās īpaši pievilcīgs 19. gadsimta Itālijā, kas ilgojās pēc vienotības un neatkarības. Gluži kā tāds sengrieķu Garibaldi viņš simbolizēja spontānu tautas masu pretošanos. Spartaks tika apdziedāts vairākās itāļu drāmās, bet 1850. gadā Vinčenco Vēla (1820-1891), kurš pats personīgi piedalījās bruņotajās cīņās par nacionālo atdzimšanu, atveidoja viņu skulptūrā. Pats Vēla tā arī palika dzīvot ārpus jaunās apvienotās Itālijas robežām, Sveicē - Lugāno kantona pilsētā Linjoreto. Lugāno, uz pilsētas rātsnama lieveņa, kas ved uz iekšējo pagalmu, vēl joprojām skatāma Spartaka statuja. Taču Vēla neapmierinājās ar to, ka radījis vergu vadoņa tēlu akmenī - viņš laida pasaulē arī dzīvu Spartaku (tā viņš nosauca savu dēlu). Daudzi itāļu liberāļi, kas saviem bērniem deva laicīgus vārdus (tajā skaitā Spartako), šādi parādīja savu noliedzošo attieksmi pret baznīcu, nevēloties izmantot kristīgās ticības svēto vārdus. Itālijā vēl aizvien var itin bieži satikt vīriešus vārdā Spartako, tāpat kā Krievijā - Spartakus: arī Mišuļina brāļadēlu (vienlaikus arī audžudēlu) sauca Spartaks.

Tieši tāds pats neopagānisma gars mudināja rakstnieku Rafaello Džovanjoli (1838-1915) atteikties no kristīgās ēras pieminēšanas sava ietekmīgā romāna Spartaco, racconto storico del secolo VII dell’era romana apakšvirsrakstā; darbs nāca klajā 1874. gadā, pavisam īsu brīdi pēc vienotas Itālijas izveidošanās. Spartaco tempļa priesteris ir tikpat alkatīgs un divkosīgs kā mūsdienu garīdznieki, tāds pats, kādi vienmēr bijuši visu laikmetu, visu ticību un visu nāciju priesteri.

Risorgimento saikni ar vēsturisko Spartaku uzsver romāna izdevumā citētā vēstule, ko 1870. gada 26. jūnijā rakstījis Garibaldi. Tajā izteikta cerība, ka grāmata vairos autora līdzpilsoņos “nesatricināmu apņēmību cīnīties par cildeno brīvības ideju.” Džovanjoli Spartakam izdarījis tādu pašu pakalpojumu kā Mikelandželo - Kristum ar savu tēlnieka kaltu: viņš izveidojis paverdzināto pestītāja tēlu. “Sarkano kreklu” vadonis bija pārliecināts, ka Itālija uz visiem laikiem atbrīvosies no gladiatoriem un vergturiem.

Romāna sižets galvenajos vilcienos ir sekojošs: Spartaks bija trāķietis no Rodopu kalniem. Viņš cīnījās ar romiešiem, krita gūstā un tad pievienojās romiešu karaspēkam, kas cīnījās ar Mitridatu. Ar laiku Spartaks kļuva par virsnieku, taču, kad viņam nācās cīnīties ar saviem tautiešiem, dezertēja un pārbēga pretinieku pusē. No jauna nonācis gūstā,

Spartaks bija spiests kļūt par gladiatoru.

Džovanjoli, tiktāl vairāk vai mazāk turējies pie vēsturiskajiem avotiem, apraksta Spartaka miesas un dvēseles lieliskās īpašības: viņam ir gari, blondi mati un lielas, zilas acis. Viņš ir spēcīgs, apņēmīgs kā Napoleons, drosmīgs, izglītots, taupīgs, pieticīgs, apveltīts ar cildenu raksturu un pašcieņu - par ko rakstījis Plūtarhs -, kā arī asu prātu un nedaudz melanholisku sirsnību. Atkal un atkal Spartaks pūlas atturēt savus vīrus no sirošanas un vardarbības. Tikai zemiska nodevība varoni spēj nokaitināt tiktāl, ka viņš atriebjas, liekot Kriksa bērēs trīssimt romiešu gūstekņiem cīnīties gladiatoru kaujās.

Stāstā neizbēgami ir arī sieviete - Valērija, Sullas atraitne, kura Spartakam dzemdējusi meitu Postūmiju. Ar šīm attiecībām Spartaks izpelnās grieķu kurtizānes Eitibīdes nāvīgo naidu - viņš ne reizi vien atraidījis šīs sievietes mīlestību. Tīras ļaunprātības vadīta, viņa atriebjas, pārliecinot Ēnomaju, ka Spartaks gatavojas dumpiniekus nodot.

Spartakieši risina slepenas sarunas ar romiešu vadoņiem Katilīnu un Cēzaru, kuri vēlas kaut ko mainīt, taču tās lemtas neveiksmei, jo romieši atsakās vienoties ar vergiem. Spartaka mērķi ir līdzīgi Džovanjoli laika radikālajām idejām: brīvība visām nācijām un tātad arī jebkādas verdzības atcelšana, un Franču revolūcijas principu - brālības un vienlīdzības - atzīšana.

19. gadsimtā nacionālisms tika uzskatīts par progresīvu ideālu, ko iespējams panākt vienīgi, visām progresīvajām nācijām apvienojot spēkus cīņā ar novecojušiem režīmiem, tādiem kā Austroungārijas impērija. Ar šo viedokli labi saskan arī fakts, ka, lai uz visiem laikiem izrēķinātos ar romiešu tirāniju, Spartaks vēlas ar savu daudznacionālo leģionu pamest Itāliju. Viņš uzstāj, ka nepieciešams šķērsot Alpus, lai sakūdītu pret Romas impēriju arī citas nācijas. Tomēr viņa biedri atsakās pievienoties šiem tālejošajiem plāniem un tā vietā vēlas doties karagājienā uz Romu. Spartakam nākas piekāpties vairākuma viedokļa priekšā. Sī morālā sakāve tad arī nosaka dumpinieku tālāko likteni. Tomēr upuris nav veltīgs, jo svētas idejas vārdā izlietas asinis kādudien nesīs augļus.

Romānā ir daudz melodramatiskas sentimentalitātes, kas mulsinājusi Lielās Padomju enciklopēdijas Džovanjoli šķirkļa autoru. Cīņu biedri satiekoties sveic cits citu ar asarām, apskāvieniem un skūpstiem. Spartaks no jauna atrod savu māsu Mircu. Neizpaliek arī slepena kaisles pilna tikšanās ar Valēriju. Spartaks atsakās no laimīgas kopdzīves, lai veltītu savu dzīvi vergu brīvības cīņai, taču pēdējais vārds, ko mirstošais varonis izdveš, ir “Valērija”.

Ārkārtīgi romantiskas ir slepenās roku zīmes un paroles, piemēram, “gaisma un brīvība”. Spartakstiek nosaukts par vareno sauli. Vergu leģioniem ir karogi ar sarkanu cepuri romiešu ērgļa vietā, un cīnītāji dzied brīvības himnu.

Sākotnēji šīs grupas atgādina itāļu fasci, slepenās biedrības, kas sagatavoja ceļu Risorgimento, īpašu lomu atvēlot “ogļdeģiem” - carbonari.

Ietekmes ziņā Džovanjoli romānu var pielīdzināt tikai Sorēna lugai. Bibliogrāfijas uzskatāmi apliecina šī darba neparasto popularitāti - tas piedzīvoja neskaitāmus izdevumus, atkārtotus metienus un tulkojumus. Antonio Gislanconi, vislabāk pazīstams kā Verdi ‘Aīdas” līdzautors, veidojot savu libretu Pjetro Platanjas tragedia lirica, par pamatu izvēlējās Džovanjoli romāna sižetu. Opera guva milzu panākumus (Milānā 1891. gadā). Aizkustinošās Spartaka un viņa meitas Mircas attiecības iedvesmoja tēlnieku Aurili attēlot šo pāri skulptūrā. Tā nu Itālija tika pie otras statujas, kas šādā vai tādā veidā saistīta ar Spartaku.

Džovanjoli romāns iedvesmojis radīt neskaitāmas jaunas lugas, dzejoļus, romānus un pat filmas. Saglabājusies 1913. gadā uzņemtā lente Spartaco - tajā ir zināma daļa vēstures, taču lielākoties tomēr izdoma. Finālā Krasa meita un Spartaks rod piepildījumu savai mīlestībai.

Taču ne jau tikai Itālijā Džovanjoli darbu uzņēma vētraini. Spānijā klajā laists Huana Planeljas tulkojums Espartaco. Austrumeiropā romāns izdots vairākās valodās - krieviski jau 1880.-1881. gadā. Ir zināmi arī rumāņu, latviešu (Rīga, 1932) un pat ivrita izdevumi. Pēdējais laists klajā vietās, kas atrodas tik tālu no Itālijas kā Kijeva (1927) un Ņujorka (izdošanas gads nav zināms). Tas liecina, ka Spartaks ticis uztverts galvenokārt kā nacionālās atbrīvošanās simbols. Taču komunisti pieteica uz viņu savas monopoltiesības - par to liecina 1939. gadā publicēts vācu izdevums.

Pēc 1945. gada Džovanjoli grāmatu tulkoja vairākās sociālisma valstīs: Zagrebā (1950) klajā nāca horvātu tulkojums, tam sekoja izdevumi bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Padomju Savienībā (1968). Oficiālais padomju varasiestāžu viedoklis par romānu bija sekojošs: “Neraugoties uz zināmu sentimentālismu, romāns cildina senās pasaules revolucionāru, kurš sacēlās pret apspiedējiem.”Spartaco kļuva par tik neatņemamu komunistiskās kultūras daļu, ka grāmata iznāca pat ķīniešu valodā. Taču vēlāk Spartaks kļuva par paša slavas upuri - tāpat kā daudzi pasaules literatūras sacerējumi, šis darbs tika pārstrādāts par romānu jauniešiem un izdots ar nosaukumu “Spartaks, vergu karavadonis”. Neraugoties uz Lielās Padomju enciklopēdijas atzīmēto “zināmo sentimentālismu”, Džovanjoli romāns saglabāja savu populārākā Spartakam veltītā daiļdarba statusu līdz pat komunisma sabrukumam. Vēl 1985. gadā Minskā klajā laists kārtējais izdevums (vismaz 450 000 eksemplāru metienā). Vācu tulkojums, ko 1939. gadā laida klajā izdevniecība Deutscher Staatsverlag Engels, publicēts ar A. Mišuļina, 1936. gada staļiniskās monogrāfijas autora, priekšvārdu.

Tāpat kā vairums Spartakam veltīto literāro sacerējumu, Džovanjoli romāns mūsdienu lasītājam ir grūti sagremojams. Visi šie stāsti, lugas un dzejoļi traģisko varoni tikai slavina.

Ir tikai viens darbs, kas nav pakļāvies šai attieksmes maiņai - Artūra Kestlera “Gladiatori”. Autors to sarakstījis 1939. gadā, lai izpaustu vilšanos komunismā, ko bija piedzīvojis spāņu pilsoņu kara laikā. Kestlers šajos notikumos saskata patiesu traģēdiju un attēlo vergu dumpi kā “kārtējo revolūciju, kas nogājusi neceļos”.

Komunistu Spartaks

Laikā, kad Kestlers rakstīja šo romānu, Spartaks jau bija zaudējis savu agrāko dominējošo ietekmi Rietumos. 30. gados Rietumeiropas komunistiskās partijas, sekojot Kominternes vadošajiem norādījumiem, propagandēja sadarbību ar sociāldemokrātiem tā saucamajās Tautas frontēs. Tās izvairījās no vārda, kas cilvēkiem varētu atgādināt par neilgi pirms 1920. gada notikušo šķelšanos sociālistu kustībā. Tie bija laiki, kad Spartaks baudīja lielu popularitāti. Būtībā tā sakņojās vienā vienīgā frāzē, ko Kārlis Markss uzrakstījis 1861. gada 27. februārī vēstulē Fridriham Engelsam: “Tomēr vakarā atpūšos, lasot Apiāna “Romiešu pilsoņu karus” grieķu oriģinālā. Ārkārtīgi vērtīga grāmata [..]. Spartaks tajā parādās kā lieliskākais puisis, ar kādu var lepoties visa antīkā pasaule.”

Piemēram, 1919. gadā jau ceturto izdevumu piedzīvo kāda visnotaļ frivola grāmatiņa, Alfrēda Markarda Die Liebe des Spartakus; izdevējs nepārprotami spekulē ar Spartaka popularitāti laikā, kad Kārļa Lībknehta un Rozas Luksemburgas vadītā kustība Spartakus tikko nostiprinājusi savas pozīcijas kā Vācijas komunistiskā partija. 20. gados Spartaks kalpoja par jaunības un strādnieku sporta simbolu - ne jau tikai Vācijā, bet arī Čehoslovakijā un Padomju Savienībā. Tika rīkotas “spartakiādes” - darbaļaužu alternatīva caurcaurēm buržuāziskajām olimpiādēm. Šo tradīciju savos nosaukumos vēl joprojām glabā tādi sporta klubi kā Spartak Moskva, Spartak Sofia un Jūrmalas “Spartaks”. Prāgas klubs dažādos laikos saucies te Spartak Praha, te Sparta Praha, svārstoties starp divām klasiskām ikonām.

Par vergu dumpja vadoni rakstīts daudz; neskaitāmi mākslinieki mēģinājuši godināt viņa slavu, tomēr tas reti novedis pie kādu paliekošu vērtību radīšanas. Vienīgais nozīmīgais izņēmums ir Arama Hačaturjana (1903-1978) balets, kas piedzīvoja pirmizrādi Ļeņingradas Kirova teātrī 1956. gada 27. novembrī. Šī darba popularitāti nav skāris arī komunisma sabrukums.

Literatūras jomā pēc Sorēna un Džovanjoli darbiem sarakstīta vēl tikai viena grāmata, kas atradusi lasītājus visā pasaulē; tās autors bija kāds amerikāņu komunists. Romānu “Spartaks” ar vārdu Valters Eriksons viņš sarakstīja cietumā, laikā, kad Makkārtijs vajāja progresīvos intelektuāļus kā komunistu spiegus. Grāmatu viņš izdeva ar īsto vārdu Hauards Melvins Fāsts. Vēl 1984. gadā klajā nāca īpašs “Spartaks” izdevums lielā drukā - cilvēkiem ar redzes problēmām. Romāns tulkots neskaitāmas reizes, pat ķīniešu valodā. Oriģinālā izdevuma vāka zīmējuma autors bija Čārlzs Vaits, melnādains mākslinieks, kurš aktīvi piedalījās pilsoņtiesību kustībā; tajā bija attēlots ar negroīda vaibstiem apveltīts vergs, kurš sarauj savas važas. Laikabiedriem gāja pie sirds grāmatas kinematogrāfiskais naratīvs - romāna notikumi izklāstīti kā vairāku cilvēku atmiņas; personāži brauc pa Apija ceļu un savās domās vēlreiz izdzīvo nesenas pagātnes dramatiskos notikumus. Tā nu lasītāja apziņā traģiskais iznākums iespiežas jau pašā grāmatas sākumā. Šis kino žanram raksturīgais paņēmiens stāstam laupa krietnu daļu spriedzes.

Rietumu lasītāji, šķiet, nepamanīja Fāsta romānā paustos vēsturiskā materiālisma uzskatus. Nepietiek ar to, ka viņa Spartaks ar ieročiem rokās saceļas pret pirmo šķiru sabiedrību - epizodē, kad ceļotāji iegriežas kādā smaržu darbnīcā, kur strādā algoti brīvi cilvēki, tiek pieteikta arī gaidāmā darbaļaužu sacelšanās pret kapitālisma iekārtu. Darbnīcas īpašnieks Krass paskaidro jaunos darba organizācijas principus:

“ - Vergs ēd tavu ēdienu un nomirst. Bet šie strādnieki pārvēršas zeltā. Un man arī nav jāraizējas par viņu barošanu un pajumti.
- Un tomēr, - prātoja Kajs, - viņi taču var izdarīt tāpat kā Spartaks...
- Sarīkot strādnieku dumpi? - Krass pasmaidīja un papurināja galvu. - Nē, tas nekad nenotiks. Redzi, tie taču nav vergi. Tie ir brīvi cilvēki. Viņi var nākt un iet, kā pašiem patīk. Kāpēc lai viņi saceltos? [..] Tomēr, aizejot no šīs vietas, Kajs jutās nemiera pilns. Dīvainie klusējošie bārdainie vīri, kuri tik ātri un prasmīgi strādāja, pildīja viņu ar bailēm un ļaunām nojautām. Un viņš nesaprata, kāpēc.”

Lai gan Fāsta darbu komunistiskajā pasaulē lasīja daudz, Džovanjoli viņš tomēr pilnībā neaizstāja. 1953. gadā itāļu romāns iedvesmoja Ļeņingradas Mākslas akadēmijas studentus Ļjatski, Mihailovu un Troškinu uzgleznot milzīgu fresku vietējā kinoteātra Spartak vestibilam “Spartaka zvērests”. Par tā eksistenci 1990. gadā man pavēstīja kādas

lekcijas klausītāji Ļeņingradas Valsts universitātē. Savā priekšlasījumā par Spartaku es sūdzējos, ka man pagaidām nav izdevies uziet nevienu pašu vergu vadonim veltītu gleznu. Krievu kolēģi pateica, ka viņu pilsētā tāda esot, un tūlīt pēc lekcijas mēs devāmies to aplūkot. Nākamreiz ieradies Ļeņingradā 1992. gada nogalē, es fresku iemūžināju gan fotogrāfijās, gan video, jo padzirdēju, ka ēku paredzēts atdot luterāņu baznīcai, tās agrākajai īpašniecei. 2000. gada maijā gan Spartaka freska, gan viņa vārdā nosauktais kinoteātris vēl pastāvēja, taču 2007. gada septembrī, kad atkal uzturējos Pēterburgā, jau bija sākti plaši rekonstrukcijas darbi. Baidos, ka nākamreiz, kad es ēku atkal ieraudzīšu, Spartaks jau būs pazudis zem balta apmetuma kārtas. Kinoteātris Spartak Saltikova-Ščedrina ielā savulaik bija labākais uz Austrumiem no Berlīnes. Šeit Pēterburgas kinomīļi nāca skatīties Fellīni, Godāru un Fasbinderu. Biežs viesis bijis Josifs Brodskis. Kādā no saviem dzejoļiem viņš Spartak nosauc par “plīša klēpi”, kurā atrasties “tīkamāk nekā vakarā Eiropā”. Arī Rīgā savulaik bija kinoteātris “Spartaks” - Kirova ielā 61, tas specializējās dokumentālā kino rādīšanā; tagad tā ir kino “Rīga” Jaunā zāle, bet bijušo “Spartaka” vestibilu aizņem SIA “Furors” spēļu zāle “Klondaika”.

Bijušajās komunisma valstīs Spartaks uz izdzīvošanu var cerēt vienīgi tad, ja cilvēki to visu aizmirsīs un vairs neapzināsies šī tēla ideoloģisko jēgu. Bijušajās Padomju Savienības teritorijā Spartaka vārds pagaidām vēl iemūžināts 10 ģeogrāfiskajos nosaukumos. Vēl ir arī cilvēki, kuriem Spartaks ir dzīvs iedvesmas avots. Piemēram, kāda Irina uzrakstījusi mīlestības vēstuli ultranacionālistam Vladimiram Žirinovskim, uzrunājot politiķi šādiem vārdiem: “Jā, mans Spartak. Tu esi stiprs un drosmīgs.”

Spartaks - trockists

Kā jau pieminēju, 20. gadsimta 30. gados tās komunistiskās partijas, kas klausīja Maskavu, izvairījās lietot vārdu “Spartaks”, jo tas sociāldemokrātiem atgādināja par liktenīgo šķelšanos sociālistu kustībā. Tad to par savējo pieņēma politiskas grupas, kuras bija orientētas kreisāk nekā oficiālās komunistiskās partijas - šādi tās pauda ticību darbaļaužu vispasaules revolūcijai. Šis internacionālais komunisms pamatos bija identisks ar trockismu. Piemēram, Holandē tāda tipa darbonis bija Henks Snēvlīts (1883-1942). Kominternes uzdevumā pavadījis vairākus gadus Indonēzijā un Ķīnā, viņš 1924. gadā atgriezās Holandē. Pēc 1927. gada Snēvlīts vīlās Staļinā un nostājās Trocka pusē. 1936. gadā viņš devās uz Spāniju, kur bija sācies pilsoņu karš. Trockis nebija noskaņots atbalstīt Partido Obrero de Unificacion

Marxista (POUM), kas Snēvlītam, savukārt, likās simpātiska kā antistaļiniska revolucionāra sociālistiska partija. Staļina čeka šo kustību vajāja un vairākus ievērojamus tās biedrus nogalināja slepenos cietumos Spānijā. Piemēram, Andresu Ninu, POUM līderi, sagūstīja, spīdzināja un noslepkavoja. Trockis atbalstīja tikai nelielu spāņu komunistu grupu un sarāva attiecības ar Snēvlītu. Pašmāju politikā Snēvlīts baudīja visai ierobežotu atbalstu. Uz vienu termiņu (1933-1937) viņu ievēlēja par Nīderlandes parlamenta deputātu, kur viņš bija vienīgais paša dibinātās Revolucionārās Sociālistiskās partijas pārstāvis.

1940. gada 10. maijā Nīderlandē iebruka vācieši. Snēvlīts kopā ar sievu (ceturto) nekavējoties pārgāja pagrīdē. 1941. gada janvāra beigās dienasgaismu ieraudzīja pirmais - ar trafaretu drukātais - izdevuma “Spartacus, het Marx-Lenin­Luxemburg Front” numurs. Tajā paskaidrots žurnāla nosaukums:

“Gadsimtiem ilgi, kopš varenās vergu sacelšanās senajā Romā, SPARTAKA vārds bijis simbols. Viņš ir nelokāma un nesalaužama lepnuma, pašaizliedzības, bezgalīgas drosmes simbols, viņš iemieso milzīgu un mūžīgu uzticību cīņai ar nebrīvi un verdzību. Spartaka vārds varēja kļūt par šādu simbolu tāpēc, ka Spartaks bija diženais vergu sacelšanās vadonis - dižens vadonis šī vārda labākajā izpratnē, jo viņš bija dižens ne tikai savās spējās un drosmē, bet arī vienkāršībā un raksturā.” Jau pēc dažām nedēļām notika pirmais un arī vienīgais masu protests pret ebreju vajāšanu okupētajā teritorijā - Amsterdamas un tās apkārtnes strādnieki uzsāka streiku. Pēc kara daudz diskutēts par to, kurš tad īsti bijis šīs unikālās solidaritātes akcijas iniciators. Vai savu roku bija pielikusi Holandes Komunistiskā partija, vai tas bija atsevišķu strādnieku nopelns? Spartaks-Snēvlīts bija pārliecināts, ka sākusies spontāna sacelšanās, kas demonstrē holandiešu strādnieku revolucionāro garu. Kad sācies streiks, Henks Snēvlīts sievai esot teicis: “Mammīt, Spartaks ir dzīvs.”

Gadu pēc šiem notikumiem Snēvlīta pagrīdes žurnāls apgalvo, ka masas iedvesmojis Spartaks. Esot prieks redzēt, ka vēl sastopami proletārieši, kuros kvēlo “Spartaka dzirksts”. Šī frāze pateica priekšā nosaukumu manai holandiešu valodā izdotajai monogrāfijai par Spartaka tradīciju - De vonk van Spartacus (“Spartaka dzirksts”, Nijmegena, 1993). Lai gan tajā laikā - 1942. gada februārī - Padomju Savienība jau bija iesaistījusies karā, Snīvlīta naids pret staļinismu nemazinājās: “Čērčila, Rūzvelta un Hitlera tukšās runas par labākiem laikiem, kas vēl pienākšot, ir izvērtētas un atzītas par nepietiekamām. Taču Staļina birokrātijas tirānija, kas mirkst noslepkavoto revolucionāru asinīs, vēl mazāk uzskatāma par ideālu, kas spētu radīt spēku brīvības un sociālisma īstenošanai.”

Cīņai ar fašismu, kapitālismu un militārismu jāsākas ar masu sacelšanos. Februāra streiks bijusi pirmā zīme, ka gaidāma varenāka masu aktivitāte, kas salauzīs tirānu un ekspluatatoru varu - jo žurnāla autors pilnīgi skaidri zina, ka masas cīņai iekustinājis pats Spartaks.

Drīz pēc tam Snēvlītu notvēra vācieši; 1942. gada 13. aprīlī viņu nošāva. Pēc kara dažādos pasaules nostūros par sevi atgādinājusi neliela, taču skaļa trockistu grupa, kas Spartaka vārdu regulāri izmanto savu žurnālu un organizāciju nosaukumos.

Mūsu laiku varonis

Mūsdienās iespaidīgāko Spartaka tēlu radījusi filma, ko 1960. gadā uzņēma Stenlijs Kubriks.Tas bija laiks, kad kino pūlējās konkurēt ar mazo melnbalto televizora ekrānu, visādā veidā demonstrējot savu tehnisko pārākumu. Šis apstāklis iedvesmoja veselu episku vai vienkārši krāšņu un efektīgu filmu vilni, tajā skaitā bija “Kleopatra” un “Ben-Hurs”; daudzas bija jaunas jau pazīstamu kinodarbu versijas. “Spartaks” daudzējādā ziņā bija unikāla lente. Sākumā filmas scenāriju lūdza uzrakstīt romāna autoram Hauardam Fāstam, neraugoties uz viņa komunistisko pagātni. Taču sadarbība starp rakstnieku un Kērku Duglasu izrādījās neiespējama, tāpēc tika pieaicināts Daltons Trambo. Tā bija pirmā reize, kad šis rakstnieks varēja parakstīties ar savu īsto vārdu; kā daudzi citi amerikāņu intelektuāļi, arī viņš bija kļuvis par makkārtisma upuri - cietis kampaņā pret “antiamerikāniskām aktivitātēm”. Trambo bija meistarīgs scenārists. Viņa dramatiskais kinostāsts daudzējādā ziņā pārspēja Hauarda Fāsta romānu. Neviens cilvēks, kurš redzējis šo filmu, nekad neaizmirsīs ainu pēc Spartaka sakāves, kad sagūstītajiem vergiem liek uzrādīt savu vadoni - dzīvu vai mirušu -, ja viņi vēlas paglābties no šaušalīgas nāves pie krusta. Spartaks (Kērks Duglass), kurš kino versijā šajā pēdējā kaujā palicis dzīvs (realitātē, kā jau noskaidrojām, viņš gāja bojā), grasās atzīties, taču tad cits pēc cita pietrūkstas kājās viņa biedri un sauc: “Es esmu Spartaks, es esmu Spartaks!” Šī epizode, kas farsa veidā atkārtojas komiķu grupas Monty Python filmā “Braiena dzīve” (“Es esmu Braiens, es esmu Braiens!”), ir Trambo sacerēta. Uz citu episku kinodarbu fona filma šķiet unikāla, lielākoties tieši pateicoties šādām iedarbīgām ainām. Pats stāsts tomēr ir samērā nīkulīgs. Dažādās tapšanas stadijās savu ieguldījumu filmas producēšanā deva virkne cilvēku ar pilnīgi atšķirīgiem priekšstatiem par filmas ideju: Hauards Fāsts, Daltons Trambo, Stenlijs Kubriks, izpildproducents Kērks Duglass un Universal Studios bosi. Daudzas nofilmētās ainas tā arī netika izmantotas. Citas - sagraizītas vai saīsinātas. Tāda nemitīga pārstrādāšana turpinājās līdz pašam pēdējām brīdim. 1991. gada atjaunotā versija papildināta ar izgrieztu materiālu nieka 5 minūšu garumā, jo lielāko daļu no “pārpalikumiem” studija Universal iznīcināja 1975. gadā. Tieši šī iemesla dēļ daudzi no projektā iesaistītajiem cilvēkiem gala rezultātā sevi pat nepazina. Mūsdienu skatītājam šķiet mulsinoši dialogi par notikumiem, kas filmā nemaz netiek atainoti. Romas politiskās intrigas, kurās iepīti Grakhs (Čārlzs Lotons) un jaunais Jūlijs Cēzars (Džons Gevins), īsinājumu dēļ kļuvušas pilnīgi nesaprotamas. Savā triumfālajā uznācienā Metapontā vergi svin uzvaru, kas filmā nav ne parādīta, ne pieminēta. Kubriks vēlējās filmā atainot vairākas kaujas, taču viņam izdevās saglabāt tikai vienu, Spartaka varonīgo sakāvi. Šo iespaidīgo kauju, vienu no filmas spožākajiem brīžiem, uzņēma nedaudz vēlāk Spānijā; lētu statistu lomā debitēja Franko armija.

Daži filmas labojumi jāaplūko tā laika politiskā klimata kontekstā. Lai gan Makkārtija ēras ļaunākie brīži jau bija garām, konservatīvie spēki, tādi kā kara veterānu organizācija American Legion, vēl joprojām pacēla balsi. Studija Universal, vērojot, kā iecerētā 3-4 miljonus dolāru vērtā kamerstila filma izaug par efektīgu kinodarbu, kas izmaksā 12 miljonus, modri gādāja, lai amerikāņu sabiedrība netiktu aizvainota. Starp izgrieztajām epizodēm bija asiņaini kadri ar kaujā nocirstām rokām, kājām un galvām, pagara aina, kurā kāds cilvēks noslīkst zupas katlā, skats, kurā romiešu aristokrātam Krasam sejā iešļācas asiņu šalts, un epizode, kurā Krass pavedina savu vergu Antoninu - skandalozi slavenais dialogs par austerēm un gliemežiem. Visi šie skati tika no filmas izgriezti, lai izdabātu katoļu cenzoriem.

Ņemot vērā visus trūkumus, fakts, ka filma izpelnījusies tādu skatītāju atsaucību, ir pārsteidzošs. Par panākumiem tai jāpateicas lieliskam aktieru darbam un iespaidīgām ainām, tādām kā Spartaka katorga Lībijā, gladiatoru mācības, Spartaka un melnā gladiatora Drabas cīņa, bēgšana no virtuves, Spartaka Kristus stila runa kalnā (to ik pa brīdim pārtrauc kadri, kuros Krass uzrunā romiešus), pēdējā kauja un slavenā aina “Es esmu Spartaks, es esmu Spartaks”. Šodien filmas spožākie kadri uz gados jauniem skatītājiem atstāj vēl lielāku iespaidu; to es esmu ievērojis, demonstrējot studentiem pats savu filmas redakciju; trīs stundas piecpadsmit minūtes man izdevies saīsināt līdz lekcijas laikā ietilpināmai pusstundai - nezaudējot pārāk daudz no filmas vērtības...

Tas tikai lieku reizi apliecina, cik nenozīmīga - un, taisnību sakot, juceklīga - ir filmas notikumu gaita. Kubrikam bija taisnība, kad viņš par savu garadarbu sacīja: “Tajā bija viss, izņemot labu sižetu.”

Filmas ietekme bija graujoša. Būtībā tās varonis Spartaks bija kļuvis par mūsu laiku Spartaku. Pārējās (lētās) filmas, komiksi, romāni jauniešiem, animācijas filmas, mūzikas ieraksti, restorānu nosaukumi - tas viss tikai ekspluatēja visā pasaulē slaveno, īsto un vienīgo filmu par Spartaku. Kādas 1992. gadā izstrādātas vergu dumpim veltītas kara spēles autors paskaidrojis, kāpēc viņš savam produktam devis nosaukumu “IAm Spartacus”.

60. gados, kad viņš mācījies vidusskolā, bieži esot gadījies redzēt, kā skolas ēdnīcā kāds no zēniem pielec kājās ar kliedzienu: “Es esmu Spartaks!” Viņam tūdaļ sekojis vesels vilnis citu zēnu: “Es esmu Spartaks, es esmu Spartaks!”

Vēl šobaltdien iespējams iegādāties miniatūru Spartaka figūriņu, kas veidota pēc Kērka Duglasa ģīmja un līdzības, bet Albērs Uderco savā 1996. gadā izdotajā komiksu albumā La Galère d’Obélix iekļāvis netiešu atsauci uz šo filmu - tas ir kāds vergs vārdā Spartakis, kura vaibsti ļoti atgādina Duglasu, ieskaitot bedrīti zodā. Savukārt Ridlija Skota “Gladiatorā”, filmā, kas 2001. gadā saņēma 5 Oskarus, iekļauti vairāki citāti no Kubrika darba.

Geju atbrīvotājs

Starp visām pārējām īpaši izceļas viena Spartaka “pēcnāves dzīves” izpausme, proti - vergu dumpja vadonis kļuvis par kulta figūru homoseksuālistu aprindās. 1970. gadā sāka iznākt Spartacus Gay Guide, ceļojumu rokasgrāmata gejiem. Daudzās rietumu pilsētās darbojas saunas un klubi, kuru nosaukumā iemūžināts Spartaka vārds. Spartacus International Gay Guide izdevējs Frenks Torijs, kuru es savulaik lūdzu šo faktu izskaidrot, 1982. gada 27. jūlijā man rakstīja: “Geju vidū parādījās gluži dabiska tendence identificēties ar vīrieti, kurš pieminēts kā cilvēks, kurš atdevis apspiestu cilvēcisku būtņu grupai pašlepnumu un cilvēcību, mudinot viņus ķerties pie ieročiem un cīnīties ar saviem apspiedējiem.” Tātad Spartakam kārtējo reizi atvēlēta atbrīvotāja loma. Mūsdienās geju Spartaka klubi sastopami pat Sofijā un Rīgā. Interneta veikali, kuros tirgo sākumā pieminētās Spartacus Leather ražojuma intīmpreces, ir šīs tradīcijas komercializētās atvases.

Vai tirgus nogalinājis Spartaku? Vai varbūt pastāv iespēja, ka viņš tiks no jauna atklāts kā iedvesmojošs tēls? Viņa bagātīgā pielietojuma vēsture liecina, ka Spartaks var kalpot dažādām idejām. Reiz es par Spartaku nolasīju lekciju kādā holandiešu vidusskolā, un skolēniem pēc tam par šo tematu bija jāraksta sacerējums. Kāds jaunietis savā darbā iestājās par vispārēju sociālo taisnīgumu. Atsaucoties uz slaveno “Es esmu Spartaks”, viņš sacerējumu nobeidza ar vārdiem: “...jo mēs taču visi esam Spartaki!”

No angļu valodas tulkojusi Sabine Ozola