Sliktie vārdi

“Pilnībā uzrakstīti lamuvārdi atrodami Ilutas Dalbiņas un Ineses Lāčaunieces veidotajā mācību grāmatā vidusskolām. Izdevuma 87. lappusē nodrukāti visrupjākie krievu lamuvārdi, vēsta “Latvijas Avīze”. Autores izmantojušas valodnieces Intas Urbanovičas priekšlasījumu “Stilistiski pazeminātā leksika internetā” no konferences “Mātes valoda publiskajā telpā”. I. Dalbiņa laikraksta žurnālistus aicināja nelasīt tikai vienu grāmatas lappusi, bet visu grāmatu vai vismaz nodaļu, lai saprastu, kāpēc rupjie vārdi minēti. Autoru nolūks esot bijis atturēt skolēnus no šādu vārdu lietošanas. Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Anita Vanaga novērtējusi, ka profesionāli valodnieki rupjos lamuvārdus apraksta, bet nenosauc. Viņasprāt, grāmatas autores spēlējot uz jauniešu jūtām, bet tā varot iegūt pretēju efektu: vārdi ir lietojami, jo tie taču ir rakstīti grāmatā.”

“Avīze: Krievu lamuvārdi latviešu valodas mācību grāmatā”. Diena.lv, 2010. gada 29. janvārī

Lasot krievu literatūras klasiķa Fjodora Dostojevska romānu “Pusaudzis”, uzdūros vārdam, ko pats autors vai modrā 19. gadsimta Krievijas cenzūra uzskatījusi par iespējamu publicēt tikai daļēji. Pirmajā personā uzrakstītā vēstījuma galveno varoni, divdesmitgadīgo Arkādiju Dolgorukiju, viņa kādreizējais ģimnāzijas biedrs Jefims Zverevs nosauc vārdā шдик. Vārda nozīme man nebija zināma un lasīšanas brīdī nepapūlējos to noskaidrot, jo no konteksta tāpat bija skaidrs, ka Jefims apsaukājas. Arī par rupjības pakāpi tobrīd neaizdomājos, vienīgi fiksēju pieraksta līdzību ar mūsdienās interneta saziņā izplatīto paņēmienu tabuēta vārda vidējos burtus aizstāt ar nosacītiem simboliem (@, #, $). Avīžu ziņa par kaimiņtautas lamuvārdu ievietošanu nesen izdotā latviešu valodas mācību grāmatā atsauca atmiņā šo Dostojevska rakstu vietu. Iespējams, arī tāpēc, ka Arkādijs vēstījuma laikā nereti analizē savus un citu izteikumus, vērtēdams gan to piemērotību situācijai, gan klausītāju reakciju. Lai saprastu, kāpēc konkrētais vārds kritis nežēlastībā, mēģināju to atrast šobrīd lietošanai ērtākajā avotā – internetā.

Ilgi jāmeklē nebija. Kaut arī pirmā ielūkošanās slaveno Dāla, Brokhauza-Jefrona un Ožegova vārdnīcu tīmekļa versijās beidzās bez panākumiem, vajadzīgo vārdu drīz vien uzgāju vairākos Dostojevska romāna komentāros un pēc tam arī T. Jefremovas “Mūsdienu krievu valodas skaidrojošajā vārdnīcā”. Klasiķis sava personāža mutē licis nievājošo apzīmējumu шибздик, kura nozīme ir tuva latviešu “kverplis”, “sīkaļa”. Tāpat ticama šķita versija, ka tieši burtkopa “bzd” vārda vidū bijusi par iemeslu cenzūrai, jo raisa skaniskas asociācijas ar vairākiem par nepiedienīgiem uzskatītiem vārdiem, piemēram бздеть – “bezdēt”.

Tomēr atslēgas vārds šajā nenozīmīgajā pētījumā (pieļauju, ka labāki krievu valodas pratēji manis meklēto vārdu atšifrēja jau pirmajā acu uzmetienā) ir nevis “kverpļa” krieviskais analogs, bet gan “internets”. Vide, kurā ikviens interesents bez īpašām pūlēm var noskaidrot visdažādāko, arī smalkā sabiedrībā nelietotu, vārdu nozīmes, ir tikpat atvērta šo vārdu ierakstīšanai un saglabāšanai. Šim mūsdienu sarunvalodas aspektam bija veltīts valodnieces Intas Urbanovičas priekšlasījums 2008. gadā notikušajā konferencē ““Mātes valoda” publiskajā telpā”. Vēlos vērst uzmanību uz atšķirīgo pēdiņu lietojumu šeit un sākumā lasāmajā citātā no raksta portālā Diena.lv. Konferences tēma tiešām bija nevis dzimtā – mātes – valoda, bet gan t.s. necenzētā leksika, kuru krievu jēdziena матерщина (saīsinājums – мат) iespaidā arī latviešu sarunvalodā nereti saista ar mātes vārdu. Priekšlasījumā “Stilistiski pazeminātā leksika internetā” izteiktā doma – internetā izmantotais saziņas stils var valodniekiem nepatikt, pat izraisīt šausmas, bet tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Citēju: “Interneta lietotāji ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav īsti gatavi šai pilnīgajai izteiksmes brīvībai, tāpēc jāatzīst, ka personiskas atbildības trūkums rada visatļautību ne vien viedokļu formulēšanā, bet arī haosu valodas lietošanā. Turklāt šis haoss ir izturīgs pret jebkādu iedarbību, kas tiektos to ierobežot. Tomēr nevar noliegt, ka interneta vide liecina par mūsdienu valodas attīstības tendencēm, tāpēc tos procesus, kas notiek interneta valodā, nevajadzētu vērtēt negatīvi, bet gan uztvert kā objektīvu noteiktas komunikatīvās vides realizāciju.”

I. Dalbiņas un I. Lāčaunieces veidotajā mācību grāmatā izmantota priekšlasījuma saīsināta versija. Pirms ažiotāžu izraisījušās 87. lappuses, kur I. Urbanoviča nosaukusi vairākus cittautu – pārsvarā krievu – vulgārismu piemērus, ievietoti fragmenti no jauniešu sarakstes interneta forumos. Savukārt nedaudz tālāk lasāmi izvilkumi no “Jauniešu valodas vārdnīcas” un “Žargonu vārdnīcas”, kurā arīdzan iekļauts pāris krievu necenzētās leksikas piemēru. Visa šā materiāla publicēšanas mērķis, kā lasāms autoru norādēs, ir rosināt skolēnu diskusiju par valodas lietojumu internetā.

Kaut arī pilnīgi var piekrist domai, ka interneta sarunvaloda ietekmē citas valodiskās saziņas formas un aplūkojama skolu programmas ietvaros, nav skaidrs, kā par to vajadzētu runāt mācību procesā. Grāmatas autores, šķiet, izvēlējušās sniegt neitrālu ieskatu “tīmekļa haosā”, pārrunas par dažādu izteikumu ētisko izvērtējumu atstājot skolotāja un skolēnu ziņā. Piemēram, forumu sarunu fragmentos līdzās cittautu “rupjajiem vārdiem”, kas acīm redzami lietoti bez iedziļināšanās to sākotnējā nozīmē (“kā ekspresīvi izsauksmes vārdi” – I. Urbanoviča), citēts arī gluži “literārs”, bet saturiski daudz agresīvāks kāda rakstītāja izteikums: “Piekrītu, ka tādiem indivīdiem ir jāsit ar naglainu mietu pa ģenitālijām.” Mulsinošs ir gan autores Ilutas Dalbiņas apgalvojums, ka tas darīts ar mērķi atturēt skolēnus no rupjībām, gan arī Anitas Vanagas viedoklis, ka “slikto vārdu” publicēšana mācību grāmatā legalizē to lietošanu. Rodas sajūta, ka abas puses uzskata: galvenais kritērijs, lai izvēlētos savā leksikā kādu vārdu, ir tā piederība literārajai valodai. Publicēts grāmatā – tātad līdz ar to “literārāks” un sabiedrības akceptēts. Ja pievienota norāde, ka vulgārisms, – tātad mazāk “literārs”. Taču diez vai kāds mūsdienu pusaudzis sarunās ar vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem un anonīmiem interneta tērzētājiem īpaši domā par savas valodas atbilstību klasiskiem literatūras paraugiem vai izglītības programmas normatīviem. Toties esmu pārliecināts, ka viņam, tāpat kā Dostojevska varonim Arkādijam, bieži ir svarīga klausītāju un lasītāju reakcija – labvēlīga, neitrāla, izsmējīga vai nosodoša. Cilvēku, kurš tīši izvēlas runāt rupjības, lai aizskartu sarunas biedru, valodas stundās analizēti lamuvārdi nemainīs. Savukārt necenzētās leksikas “nejaušajiem” lietotājiem gan varētu būt derīgi uzzināt dažu vārdu etimoloģiju un pamatnozīmes, lai nerastos iespaids, ka no krievu valodas aizgūto pohuj arī cilvēki ārpus vienaudžu loka uztvers tikai kā sinonīmu latviskajam vienalga.

No šāda viedokļa raugoties, mācību grāmatā ievietotais materiāls tikai ļoti aptuveni iezīmē robežu starp vārdiem un frazeoloģismiem, kuru lietošana sarunvalodā tiks uztverta neitrāli jebkurā auditorijā, un izteikumiem, no kuriem būtu jācenšas atturēties, lai nenonāktu konfliktsituācijās ar apkārtējiem. Iespējams, autores uzskatījušas, ka šis izskaidrošanas darbs jāveic pedagogiem. No I. Urbanovičas bezkaislīgā atzinuma “Vulgārismu lietošana neiederīgās situācijās liecina par indivīda izglītības līmeni un prasmi pielāgoties tradīcijām, kas sabiedrībā ir nostabilizējušās” nekādus nozīmīgus secinājumus izdarīt nevar.