Slepkavības izrāde

Kā tulkot Džošuas Openhaimera 2012. gadā uzņemtās filmas nosaukumu “The Act of Killing”? “Nogalināšanas process”? Filmas darbība risinās Indonēzijā, un filmas varoņi nav aktieri, bet ir īsti 1965.–1966. gada slepkavas; viņi piedalās tādā kā “izmeklēšanas eksperimentā”. Paši indonēzieši filmai devuši nosaukumu “Slakteris” (Jagal). Par asiņainajiem notikumiem Indonēzijā 60. gadu otrajā pusē ir sarakstīts daudz kaismīgu politisku rakstu, socioloģisku un antropoloģisku traktātu, taču nekur nav apcerēta slepkavību tehnoloģija. Un tagad – pēc pusgadsimta – skatītāja acu priekšā notiek šis slepkavības eksperiments, patiesībā – daudzi eksperimenti. Taču slepkavas savus šausmu darbus nerāda vis policijas inspektoram vai kriminālistikas ekspertam, nē – viņi aizrautīgi spēlē savu asiņaino teātri, neslēpjot cerību kļūt par pasaules slavenībām. “Mēs nekas neesam,” reizi pa reizei atkārto filmas “varoņi”, bet nu – beidzot!

Tikai indonēzieši prot tik aizrautīgi nodoties aktiera spēlei pat tad, ja viņi nav aktieri: šo īpašību lieliski ir aprakstījis zviedru izcelsmes Nīderlandes koloniālās administrācijas ierēdnis un vēlāk – mežu izciršanas rīkotājs Ēriks Lundkvists (Eric Lundqvist) vienā no savām četrām grāmatām par Indonēziju. Uzņēmumam bija nepieciešams nozāģētās koksnes uzmērītājs. Administrācija bija ievērojusi kādu izdarīgu strādnieku, kas likās piemērots šiem pienākumiem. Izvēle sākumā likās veiksmīga: vakarējais strādnieks naski skraidīja pa baļķu grēdām, mērīja un fiksēja žurnālā kokmateriālu diametru un garumu. Taču pēc kāda laika sākās neskaidrības grāmatvedībā. Pārbaudēs noskaidrojās, ka jaunais, izdarīgais rēķinvedis bija talantīgi tēlojis savus pienākumus, taču žurnālā rakstījis skaitļus, kādi ienāca prātā.

Lūk, tādēļ filmas nosaukumu gribētos tulkot ar teatrālu pieskaņu, proti, “Slepkavības izrāde”. Arī filmas autori (režisors un producents – Džošua Openhaimers, līdzproducenti – Kristīne Kinna un vārdā nenosaukts indonēzietis; Dānijas, Lielbritānijas un Norvēģijas kopražojums) to ir iecerējuši kā izrādi, kurā aktieri ir paši slepkavas. Viņi tēlo paši sevi, slepkavas.

Openhaimera filma, bez šaubām, skatītājos lielākoties izsauc pelnītas šausmas, taču diemžēl aiz kadra paliek daudzas vēsturiskas reālijas, bez kuru zināšanas grūti runāt par filmā atainoto notikumu saprašanu.Rietumu atbalsts un padomju medusmēnesis

Filmas sākumā skatītājiem tiek pastāstīts, ka slepkavības bijušas politiski motivētas: visi, kas iestājās pret militāro diktatūru, varēja tikt pieskaitīti komunistiem. “Ar tiešu Rietumu valdību atbalstu vairāk par vienu miljonu “komunistu” tika nogalināti. To darīja ar noziedzīgu bandu un zemessardzes vienību rokām,” lasāms uz ekrāna. “Ar tiešu Rietumu valdību atbalstu” var skatītājiem likt domāt par rietumvalstu iejaukšanos Indonēzijas iekšējās lietās, tomēr šeit būtu nepieciešams pirmais komentārs.

20. gadsimta 60. gados Āzijas politikas retorikā dominēja ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera 1954. gada 7. aprīlī pasludinātā Domino teorija. Tā bija radusies pēc tam, kad Ķīnā iekšēju sociālo procesu gaitā 1949. gadā bija uzvarējis komunisms. Tas bija pirmais nokritušais “domino kauliņš”, kam sekoja nākamie – Vjetnama un Ziemeļkoreja. Likās, ka arī Indonēzijā komunisma idejas pieņēmās spēkā ne pa jokam – tur jau darbojās pasaules lielākā komunistiskā partija (pēc PSRS un Ķīnas) ar trīs miljoniem biedru. Valsts prezidenta Sukarno koķetēšana ar Padomju Savienību, viņa “sociālistiskā” frazeoloģija lika domāt, ka drīzumā kritīs arī šis Āzijas gigants.

1955. gadā Indonēzijas pilsētā Bandunā notika Nepievienojušos valstu konference Sukarno vadībā. Tā iedibināja “trešo politisko spēku” pasaulē, apvienojot lielāko daļu bijušo koloniju jeb tā sauktās “trešās pasaules” valstis. Lai gan tās deklarēja savu neatkarību kā no Rietumiem, tā no Padomju Savienības, bija skaidrs, ka šī kustība ir tuvāka Maskavai, nevis kādai no Rietumu galvaspilsētām. Tobrīd šķita, ka vajag pavisam maz, lai Japāna un Austrālija kļūtu par komunisma “Austrumu frontes” priekšposteņiem – par tādu kā Āzijas “Rietumvāciju”. Pēc Otrā pasaules kara, kad puse Eiropas izrādījās komunistu rokās, tā likās visai briesmīga perspektīva.

Desmit gadus pēc Domino teorijas publiskošanas kļuva skaidrs, ka tā atbilst lietu patiesajam stāvoklim. Komunisma spēks vairojās visās sfērās: pirmie kosmosa lidojumi, kurus īstenoja Padomju Savienība, PSRS kodolieroču arsenāls un citi varenības atribūti Rietumos palielināja apokaliptiskas noskaņas. Padomju Savienība ieguldīja lielus līdzekļus gan Indonēzijā, gan daudzās citās “nepievienojušās” valstīs. Vati­kāns nopietni cilāja jautājumu par kristietības izdzīvošanu apstākļos, kad komunisms būs uzvarējis visā pasaulē. Un te nu pasauli aplidoja neskaidras ziņas par kādu apvērsumu “sarkanajā Indonēzijā”, kurā iejaukti komunisti. Vēlāk (samērā nedaudzos preses ziņojumos) parādījās informācija par masveida teroru pret komunistiem un ķīniešiem (kuri no tāluma šķita komunistiskās Ķīnas aģenti un līdzskrējēji), bet Rietumu valstu vadītāju kabinetos izskanēja atvieglota nopūta. Vārdu sakot, lai jau tajā Indonēzijā kādi komunisti ar saviem drauģeļiem arī iet bojā – indonēziešu ģenerāļi tur paši tiks galā.

Tikmēr Padomju Savienībā valdīja panika. Gadiem ilgušais Kremļa “medusmēnesis” attiecībās ar Indonēziju bija beidzies. Atceros, kā 50. gadu otrajā pusē skolā mēs dziedājām melodisko indonēziešu dziesmu “Rayuan pulau kelapa” (latviski, šķiet, tās nosaukums bija “Indonēzija skaistā”). Vēlāk mans vecākais kolēģis Eskenders Kjamiļevs, aizbraucis uz Indonēziju studēt indonēziešu valodu un kultūru, apprecējās ar indonēziešu skaistuli. Kāzās vedējtēvs bijis pats prezidents Sukarno, un uz Maskavu Eskenders atveda Indonēzijas prezidenta dāvināto automobili. (Padomju vara gan to tūdaļ konfiscēja.)

Līdz ar apvērsumu viss mainījās. Indonēzijas ģenerāļu režīms kļuva, šķiet, par vēl lielāku ienaidnieku nekā “amerikāņu imperiālisms”. Padomju Savienības sāktie projekti – piemēram, atomelektrostacijas celtniecība Bandunā un metalurģiskā kombināta būve Tjalatjapā, militārās tehnikas piegāde – tika nekavējoties apstādināti. Padomijā izrādījās “ieslodzīti” daudzi indonēzieši, kas bija ieradušies studēt, strādāt, apgūt valsts un armijas vadīšanas gudrības (Maskava nopietni gatavojās komunistiskas valsts tapšanai Indonēzijā). Viņu dzīve bija neapšaubāmi izpostīta. Padomju Savienībā indonēzieši uzturējās ar segvārdiem, neveiksmīgi lūkoja iedzīvoties turpat vai kādā sociālistiskās nometnes valstī. Atgriešanās dzimtenē viņiem nozīmēja drošu nāvi.

Taču Indonēzijas masu slepkavību vēsture nesākās 1965.–1966. gada terora laikā, tām ir sava priekšvēsture.

Nīderlandes Ostindija pasludināja sevi par ne­­atkarīgu Indonēzijas Republiku 1945. gada 17. augustā: tā bija pirmā valsts Āzijā, kas atbrīvojās no koloniālisma. Par Indonēzijas pirmo prezidentu kļuva Sukarno (lielai daļai indonēziešu ir tikai viens vārds).

Sukarno bija studējis Bandunas Tehnoloģiju institūtā, kur ieguva būvinženiera kvalifikāciju, taču dzīve iegrozījās politikas sliedēs, un viņš pamazām izvirzījās par populāru nacionālās atbrīvošanās kustības līderi. Sukarno noteikti nebija komunists. No viņa autobiogrāfijas skaidri redzams, ka viņš uztvēra sevi par tradicionālu javiešu radžu, kurā savienojies cilvēks ar dievišķo. Viņš sajuta sevi par devaradžu (dewaraja), valdniekā iemiesotu hinduistu dievību Višnu (indonēziski – Wisnu), kas spēj dziedināt slimos, izraisīt lietu sausumā un būt par politiskās mandalas centru.

Bet no kurienes tad Indonēzijā cēlušies komunisti? Bez aristokrātijas Javas un tai tuvējās salās dzīvoja parastie ļaudis, kas dalījās (un dalās arī tagad) divās reliģiskās grupās. Vairākums kopš 16. gadsimta skaitās musulmaņi, taču javiešu vairākums tiek saukti par abanganiem (“sarkanajiem”). Viņu islāms ir sinkrētisks, sajaukts ar senajām Javas reliģijām – hinduismu, budismu, kā arī vietējiem animisma un misticisma ticējumiem. Komunisma sludinātie taisnīguma priekšstati veiksmīgi papildināja abanganu pieticīgo reliģiozitāti: politiskā aina uzklājās sociāli reliģiskajai.

Kā jau tas izveidojies daudzviet Āzijā, Indonēzijas vienīgais disciplinētais spēks izrādījās armija, kuru komandē tradicionālā aristokrātija – priaiji. Tai pretī stāvēja zemniecība, tie paši abangani. Sukarno veikli manipulēja ar abiem sabiedrības spēkiem, lai valstī noturētu politisku līdzsvaru. Prezidenta paša Indonēzijas nacionālā partija ar valstiskās neatkarības proklamēšanu bija savu mērķi sasniegusi. Tādēļ Sukarno mēģināja savu partiju pozicionēt kā vienkāršā cilvēka (marhaen) interešu pārstāvi. Šis “marhaens” tika zīmēts kā tradicionālā kopienā ieaudzis zemnieks, kas paļāvās uz ciema iemītnieku savstarpējo pašpalīdzību, kuru, kā Sukarno sludināja, vajadzēja valstiski atbalstīt un izplatīt arī augstākajos varas līmeņos. Indonēzijas kompartijas vadonis Aidits savukārt uz šī fona nevienam virsū ar “zinātnisko mark­sismu” nebāzās, bet ideoloģiski pakļāvās Sukarno terminoloģijai. (Maskavas teorētiķi, atceros, par to nemitīgi šķendējās.) Tādējādi komunistu partija patiesībā bija ideoloģiski pakļauta Sukarno, taču ASV un Eiropā likās otrādi: ka “komunists” ir pats Sukarno.

Bija arī trešais, samērā mantīgs sociālais spēks. Tie bija musulmaņu fundamentālisti santri, kam bija divas spēcīgas politiskās partijas (MASJUMI un Sarekat Islam). Viņi lūkoja Indonēzijā nodibināt islāmisko valstiskumu Tuvo Austrumu kalifātu garā.

1965. gadā nedrošais politiskais līdzsvars sāka irt. Ekonomika bija sliktā stāvoklī, Sukarno politiskās iniciatīvas, kuras varēja novērst tautas uzmanību no ikdienas problēmām, bija sevi izsmēlušas. Valstī trakoja inflācija, korupcija un bandītisms. Armijas ģenerāļi vienojās par valsts apvērsumu. Plāns bija gāzt Sukarno un apspiest komunistu partiju. Par šo slepeno sanāksmi, pēc vienas no notikumu versijām, uzzināja ārlietu ministrs Subandrio un paziņoja par to Sukarno. Valsts prezidenta personīgās apsardzes pulkvedim Untunam (ironiskā kārtā untung nozīmē “veiksme”) tika dots uzdevums sazvērniekus arestēt. Ģenerāļus arestēja un steigā nogalināja vietā ar raksturīgu nosaukumu Krokodilu bedre (Lubang buaija). Izplatīja nostāstus, ka komunistu sieviešu organizācijas GERVANI aktīvistes ar sadistisku nežēlību noslepkavojušas ģenerāļus, nogriežot viņiem dzimumorgānus, uzšķēržot vēderus, utt. Taču divi ģenerāļi – Nasutions un Suharto – izbēga.

Tālāk sekoja, kā rakstīja Times, “politiska histērija”, kurai pieslēdzās santru musulmaņu jaunieši. Slepkavoja abanganus – “nepilnvērtīgos”, “sarkanos” musulmaņus, cērtot nost galvas ar parang un nocirstās galvas uzmaucot uz sētas stabiem un mietiem krustcelēs. Autoritatīvais Indonēzijas pētnieks Merle Riklefss (Merle Ricklefs) 1965.–1966. gada asinspirti nosauca par abanganu–santru, tātad fundamentālistu un tradicionālo, mēreno musulmaņu, konflikta galējo izpausmi.

Sukarno bija spiests savu prezidentūru nodot ģenerālim Suharto, bet pats palika mūža ieslodzījumā bijušā Nīderlandes ģenerālgubernatora pilī Beitenzorgā (tagadējā Bogorā); ministram Subandrio kara tribunāls piesprieda nāves sodu, kaut arī viņa vainu nevarēja pierādīt. Anglijas karaliene Elizabete personīgi lūdza saglabāt dzīvību bijušajam Indonēzijas ārlietu ministram; galu galā Subandrio 29 gadus nosēdēja cietumā, bet 1995. gadā dziļā vecumā viņu atlaida no apcietinājuma, ļaujot nomirt brīvībā. Aiditu nošāva bēgot (bet tā nav vienīgā versija), Untunam izpildīja nāves sodu 1966. gadā.

Musulmaņi santri pēc apvērsuma un asinsdarbiem pret “komunistiem” tā arī palika pieciesta minoritāte ar ierobežotu lomu politikā. Suharto nodibināja savu autoritāro varu, izveda Indonē­ziju no galējas nabadzības, nomaksāja ārējos parādus. Viņš zaudēja varu 1989. gadā pēc 23 gadiem prezidenta amatā, paliekot laikabiedru atmiņā kā despots, korumpants un brīvības apspiedējs.

Slepkavas no jaunatnes organizācijas

Filma dod ieskatu arī Indonēzijas politiskajā kultūrā. Slavas runas, protams, ir dzirdētas par salu impērijas centru – Javu, par tās politiķu aristokrātu rafinēto spēju visas lietas sarunāt līdz pilnīgai vienprātībai. Taču bataku zemē viss notiek rupji un ciniski. Vēlētāja balss ir pērkama par naudu. Hermans Koto (Herman Koto) tirgū rāda, kā tiek izspiesta nauda no ķīniešu tirgotāja. (Par naudu 1965.–1966. gadā bagātie ķīnieši varēja atpirkties no nāves, viņš saka.) Koto lūko savākt balsis vietējās varas vēlēšanās un ļoti praktiski stāsta par labumiem, kurus viņš sagaida pēc ievēlēšanas: Koto cer uz vietu būvvaldē, kas ļaus viņam izspiest kukuļus no jaunbūvju saimniekiem par niecīgām atkāpēm no projekta. Viņš staigā pa piepilsētas ielām, aģitēdams vēlētājus, taču tie tūdaļ prasa samaksāt. Lūk, arī masu mītiņš – visi tā dalībnieki ir nopirkti; cits citam vaicā, cik rūpijas kurš dabūjis.

No pašiem slepkavām var uzzināt arī par masu slepkavību politisko fonu. Kurš meklēja upurus? Ziņas par cilvēkiem ar kreisiem uzskatiem vēl šodien pastāvošās avīzes Medan Pos īpašnieks piegādājis no savas bagātīgās kartotēkas. Galvenais redaktors runā ar filmētājiem pilnīgi atklāti un ciniski. Vai armija piedalījās represijās? “Nē, ko jūs! Melno darbu darīja “Pantjasilas jaunatne” (Pemuda Pancasila).”

Pusmilitāro jauniešu organizāciju “Pantjasilas jaunatne” 1981. gadā izveidoja Javas 18. gadsimta valsts Mataramas radžu tiešais pēctecis (viņa māte gan ir Nīderlandes ebrejiete) Japto Surjosumarno (Yapto Soerjosoemarno) no paramilitārām gangsteru (premani) vienībām, kas 15 gadus armijas uzdevumā bija nodarbojušās ar komunistu, kā arī ķīniešu tvarstīšanu un slepkavošanu Ziemeļsumatrā.

Filmā ir teikts, ka šī organizācija apvieno trīs miljonus jauniešu, taču politiskos dokumentos runa ir par 10 miljoniem. Tādējādi netiešā veidā pie šīs organizācijas šūpuļa ir stāvējis masu slepkava Hermans Koto. Pantjasila (filmā skan izkropļots “Pankasila”) ir Indonēzijas oficiālā ideoloģija, sagrupēta piecos (pantja) principos (sila), no kuriem pirmais ir Dieva esamības atzīšana; seko citi cēli principi – demokrātija, taisnīgums, vēl citi. Pantjasilas ideoloģijas tēvs ir valsts pirmais prezidents Sukarno, kurš šādā veidā idejiski apvienoja trīs galvenos tā laika Indonēzijas politiskos strāvojumus – sociālistus, nacionālistus un grupas, kas balstījās uz islāma un kristietības idejām. Pēc 1965. gada, kad varu pārņēma armija, pantjasila pārvērtās par kvazireliģisku mācību, kura regulārās nodarbībās bija obligāti jāapgūst valsts iestāžu darbiniekiem.

Varētu jautāt, kāda šai kvazireliģijai saistība ar demokrātiju. Atbilde meklējama ļoti nosacītā, Eiropas domāšanai pielāgotā tulkojumā. Tas, ko tulko kā “demokrātija”, oriģinālā skan musyawarah mufakat, un, cenšoties to pārlikt latviski, burtiski iznāk “vienprātība, kas sasniegta apspriešanās ceļā”. Savukārt princips Ketuhanan jang Maha Esa, kas tiek tulkots kā Dieva esamības atzīšana, aprakstoši nozīmē “dzīve Dievā”, kuru pagājušā gadsimta vidū Indonēzijas kristieši sauca Tuhan (“Tas Kungs”). (Jaunajā indonēziešu Bībeles tulkojumā tas jau ir Allah.) Maha Esa ir no sanskrita nākuši vārdi ar nozīmi “Augstākā Esamība”. Tā ir dzīva liecība Indonēzijas ciešajiem pagātnes sakariem ar Indiju un apzīmē to pašu, ko Tuhan; hinduisti dzīvo Bali un Lomboka salā, taču savu radniecību ar hinduismu apzinās arī vismaz simt miljonu javiešu, maduriešu, sunda, baliešu, tenggeru, sasaku un citu tur dzīvojošo tautību.

Vēl viens no pieciem principiem Kebangsaan Indonesia, ko parasti tulko “nacionālisms”, patiesībā nozīmē reliģiski izprastu “indonēzisku tautiskumu” jeb politisku nāciju, kas apvieno daudzās etniskās vienības, sauktas par sukubangsa. Visbeidzot, Eiropas valodās neesošā gramatiskā kategorija konfikss – ke…an. To lieto reliģiski noslogotās gramatiskās konstrukcijās, kur runa ir par garīgi izprastu vienotību vai saplūšanu ar Absolūtu vai dievību kādā redzamā atribūtā – radžā kā Dieva emanācijā (kerajaan), cilvēcē kā dievišķā izpausmē (kepermanusiaan) vai kā šeit – kebangsaan.

Ikviens no pantjasilas principiem laika gaitā apauga ar neskaitāmiem komentāriem un ekseģētiskiem spriedumiem, kļūstot par ko līdzīgu “svētajiem rakstiem”. Politiski bija viegli ar šo principu palīdzību “nolikt pie vietas” to vai citu partiju vai reliģisko grupu, jo patiesībā pantjasila bija kļuvusi par valsts reliģiju.

Filmā “Pantjasilas jaunatnes” priekštecis savāc lielu grupu vietējo iedzīvotāju, ieskaitot bērnus, un uzved kādreiz notikušo ciema nodedzināšanas ainu, pašam atstāstot arī par neiztrūkstošajām izvarošanām. Savukārt tagad “Pantjasilas jaunatne” vardarbīgi padzen zemniekus no zemes, kas ievajadzējusies kādam naudasmaisam (juridiska procedūra taču maksā dārgi).

“Pantjasilas jaunatnes” saietā Indonēzijas viceprezidents Jusūfs Kalla ar pārsteidzošu nekaunību slavē šos organizētos premanus (amerikāņi teiktu – “gangsterus”) kā progresīvus individuālisma pārstāvjus iepretī retrogrādiem kolektīvistiem. Triju vai pat desmit miljonu lielā organizācija viņam, protams, nozīmē balsis vēlēšanās. Vēsturiski premani bija brīvkungi, kuri savāca savu karadraudzi un piedāvāja “spēka pakalpojumus” te vieniem, te otriem, tajā skaitā vietējai valdīšanai. Šādu karotāju nekad nav trūcis ne Ķīnā, ne Vjetnamā, ne citur Austrumāzijā. Kad Indonēzija vēl tika saukta par Nīderlandes Ostindiju, premani jeb, citādi saucot, djago ieguva ne īsti pelnītu antikoloniālo cīnītāju slavu.Cilvēkēšanas recidīvi

Filmas divu galveno “varoņu” vārdi Anvars Kongo (Anwar Congo) un Hermans Koto (Herman Koto) liecina, ka viņi nav piederīgi pie javiešiem – senas un izsmalcinātas tautas, kurai jau 8. gadsimtā bija rafinēta galma kultūra, milzīgi tempļi un nepārredzama impērija. Kongo un Koto cēlušies no batakiem – tā gan ir daudz senāka tauta par javiešiem, taču ar daudz mazāk izcilu vēsturi. Bataki ir pārpalikums no vissenākajiem ieceļotājiem Malajas arhipelāgā – tā dēvētajiem protomalajiešiem. Šis malajiešu atzars norobežojās Sumatras ziemeļu kalnos, ap leģendāro Toba ezeru, no kura filmā redzama tikai ezera krastā izveidotā milzu skārda zivs Ikan Raksasa.

Par Malajas arhipelāgu sauc milzīgu salu teritoriju ar akvatoriju, kurā pastāv sešas valstis; lielākā no tām ir Indonēzija (patlaban 240 miljoni iedzīvotāju). Salu iedzīvotāji pirms vairākiem simtiem tūkstošu gadu sāka ieceļot no Dienvidķīnas; jaunie ienācēji senākos ieceļotājus pamazām atspieda kalnos. Tie, kas dzīvoja salu iekšienē, bataki, ibani, tengeri un citi, saglabāja savas sensenās tradīcijas (arī cilvēkēšanu, galvu medības, pagānismu u.c.), bet tie, kas iekārtojās uz dzīvi tuvu lielajiem tirdzniecības ceļiem, izkopa no daudziem avotiem patapinātu, taču izsmalcinātu kultūru.

Mūsdienās lielākā daļa bataku ir kristieši (protestanti un katoļi); mazākums – musulmaņi, bet tikai pirms 100 gadiem viņi bija cilvēkēdāji. Kongo ir musulmanis, Koto – kristietis. Kad pirmo reizi lidoju uz Ziemeļsumatras galvaspilsētu Medanu, kur arī norisinās filmas darbība, vietējā prese ziņoja par kanibālisma gadījumiem Indonēzijā. Antropologa intervijās ar daudziem vietējiem sirsnīgi sadraudzējos, taču vienatnē pastaigāties pa gleznainajiem ezera krastiem bija neomulīgi. Lai gan Anvars Kongo un Hermans Koto, šķiet, nevienu nebija apēduši, viņu slepkavības liek atcerēties par kanibālisma tradīciju.

Jāņem vērā, ka cilvēkēšana notika nevis gastronomiskos, bet “juridiskos” nolūkos. Tradicionālo likumu pārkāpēju tiesāja vecajo padome, kas sēdēja uz akmens krēsliem (akmens simbolizēja Zemes Mātes kaulus – tātad visa esošā pamatu); uz zema akmens sola sēdās arī tiesājamais. Ja viņa vaina skaitījās pierādīta, tad upuri vilka uz nogāzenu slaktera akmens galdu, kur viņam atņēma dzīvību. Sekoja noziedznieka vārīšana un apēšana. Citādi taču atņemtā dzīvība neizzustu, bet klīstu apkārt kā ļaunais gars begu, kas lūko atriebties par savu nāvi. Turklāt upuri apēdušie pievienoja savam prātam notiesātā gudrību.

Mūsu bendes vairs nepiederēja tradicionālajai sabiedrībai, bet bija jau tās sabrukuma produkts. (Austrumu pētniecībā “tradicionālā sabiedrība” ir termins, ar kuru apzīmē Āzijas lauku dzīves veidu, pasvītrojot atšķirību no tā, kāds izveidojies modernizētajās Āzijas pilsētās.) Kongo un Koto jaunība pagāja 20. gadsimta pēckara pilsētā, kas nemitīgi auga, lauksaimniecībai industrializējoties un izsviežot aizvien jaunus un jaunus zemniekus pilsētās. Laucinieki meklēja jebkuru darbu; daži atrada iztikšanu noziedznieku bandās. Pilsētas anonimitātē migranti atraisījās no dzimtā ciema tradīcijām un morāles. Kongo stāsta, kā māte viņam pārmetusi to, ka viņš vairs neskaita vakara lūgšanas un nemazgā kājas, tādēļ, viņasprāt, dēls naktīs kliedz un slikti guļ.

Anvars Kongo stāsta, kā viņš kļuvis par slepkavu. Savas gaitas viņš esot sācis kā biļešu spekulants pie vietējā kinoteātra – kino biļetes tolaik Medanā bijušas deficīts. Repertuārs lielāko tiesu esot bijis Marlona Brando un Ala Pačīno gangsteru filmas: mūzika, spilgtie tēli, kriminālā vide un notikumi Kongo tā aizrāvuši, ka viņš sācis atdarināt kino varoņus dzīvē, bet, kad pavērusies iespēja īstenot vardarbību pa īstam, viņš nolēmis nežēlībā pārspēt nacistus. Kongo nogalinājis upurus, savelkot ap nelaimīgā kaklu tērauda stiep­li: arī šo metodi viņš esot noskatījis gangsteru filmās. Kongo rāda, kā tas noticis kāda Medanas nama balkonā, tieši cik strauji vajadzējis vilkt stiepli. Uz jautājumu, kāpēc viņš to darījis, Kongo attrauc, ka komunisti esot aģitējuši pret gangsteru filmām. Tomēr gribas domāt, ka slepkavas darbībā bija arī kaut kas neapzināts.

Bataku reliģiskie nopelni

Bataki tic, ka ikvienam cilvēkam ir tondi – viņa iekšējā būtība, kas var būt gan liela, gan maza. (Mēs varbūt teiktu – “dvēsele”, kaut arī bataki man ilgi skaidroja, ka šāda analoģija nav īsti pareiza.) Arī cilvēka sabiedrisko nozīmību nosaka tondi; tas var būt apslēpts, un tad tas ir jāīsteno, lai tas kļūtu apkārtējiem redzams. Kad nomirst bataks, tad atkarībā no aizgājēja tondi taps piemineklis viņa apbedījuma vietā (tā nebūs kapsēta, bet miests vai ciems, vai dzimtā laukmale, jo mirušā tondi turpina dzīvot turpat, savās mājās).

Dīvaini milzīgi kulta akmeņi pārsteidz bataku zemes apmeklētājus: runa ir par veselu megalītu joslu, kas stiepjas gar Malajas arhipelāga Indijas okeāna piekrasti. Megalīti ir vietējās, ļoti arhaiskās reliģijas – senču kulta – pieminekļi. (Eiropā līdzīgi pieminekļi ir Stounhendžā Anglijā.) Pie šīs reliģijas ir pieturējušies, pēc visa spriežot, vissenākie Indonēzijas iedzīvotāji un Sumatras rietumu pamale, kā arī nelielās salas, kas kā atsevišķs arhipelāgs stiepjas gar gigantiskās Sumatras piekrasti.

Gigantiskie kapu pieminekļi darināti no akmeņiem, bieži – milzu monolītiem, kurus vietējie iedzīvotāji atved no daudzu kilometru attāluma, liānām apsietus ripinot tos uz baļķiem. Zem megalīta, pēc senas tradīcijas, apglabāja mirušā galvu; tai varēja ielikt blakus tās galvas, kuras nelaiķis savas dzīves laikā varēja būt nomedījis (tā darīja Niasa salā). Megalīta atvešana, uzstādīšana, rituāli un visas tuvās un tālās apkārtnes iedzīvotāju mielošana ar cūkgaļu varēja nodrošināt nepieciešamo prestižu karavadonim, virs­aitim vai ievērojamam galvu medniekam. Tādēļ megalītu nereti uzstādīja vēl pirms attiecīgā dižvīra nāves. Svētku “kronis” bija rituāls ovasa (owasa), kura kulminācija bija cilvēka upurēšana senčiem-dievībām.

Saskaņā ar seno reliģiju cilvēki ir dievības cūkas, tādēļ ovasas svētkos tiek nokauts milzum daudz šo mājdzīvnieku (turienes mājas cūkas ir melnas); tās ir “cienasts” dievībai “īsto cūku” – cilvēku – vietā. Dievība patērēs cūkas “ēterisko būtību”, taču miesisko gaļu sadala iedzīvotājiem saskaņā ar katra rangu un iespaidu sabiedrībā. Tie aristokrāti, kas varēja atļauties cilvēka upurēšanu, pēc nāves tika pieskaitīti dievišķotajiem senčiem, kuru aizbildnību un palīdzību tad prasīja dzīvi palikušie. Viņiem tad arī uzcēla lielos megalītus, kuros, kā uzskatīja, senču tondi arī mājo.

Ne islāms, ne kristietība, ieplūstot Sumatras reliģiskajā vidē samērā nesen, nespēja pilnībā iznīcināt senāko ticējumu un rituālu sistēmu. Priekšstati par tondi dīvaini sadzīvo ar kristietību un islāmu: Samosiras salā, kas atrodas nodzisuša vulkāna krātera – tagad Tobas ezera – vidū, man gadījās redzēt it kā megalītu, kam bija baznīcas forma. Dabiska izmēra dievnamam nebija ne durvju, ne logu, visa celtne bija no monolīta betona līdz torņa smailei, un vienīgi aizgājēja vārds uz kapara plāksnes. Zem megalīta-baznīcas, kā liecina uzraksts, ir apbedīts kāds kristīts bataks, bet šajā gadījumā – kristietības plīvurs šķiet pārmests pār megalītu reliģijas objektu. Varbūt klusībā tur ir nolikts arī kāds nomedīts galvaskauss: dzīvajiem ir rūpīgi jāglabā senču paražas un iestādījumi, tad cilts dievība par tevi gādās.

Iespējams, ka arhaiskās reliģijas recidīvi visdrīzāk nosaka arī slepkavas Kongo slēptos motīvus: upuru skaits tik ļoti ceļ cilvēka prestižu, ka viņš kļūst cienīgs pēc nāves kļūt par dievību, tādēļ arī Kongo nebeidz vien daudzināt, ka ir pastrādājis tādus asinsdarbus. “Mēs arī varējām! Kita juga bisa! Bet kurš par mums atceras? – Neviens!” Kongo uzstāj, ka ir gatavs stāties Hāgas Cilvēktiesību tiesas priekšā – vismaz tad pasaule par viņu uzzinās!

Neiespējamā nožēla

Vēl viens filmas slānis ir drīzāk psiholoģisks. Runa ir par filmas gaitā notikušu “grēksūdzi”. Slepkava Anvars Kongo sēžas sava upura vietā; Koto ar citiem līdzgaitniekiem “uzved” pratināšanas ainu ar upura sišanu un mocīšanu. Akcijas laikā caur logu atskan muedzina sauciens no mošejas minareta uz dienas lūgšanu. Darbība tūdaļ tiek pārtraukta. (Līdzīgi arī citā filmas epizodē: viesību laikā vairāki kādreizējie slepkavas apspriež grupveida orālo seksu ar kādu sievieti, kas atnākusi pēc slavenības autogrāfa. Atskan Fātiha, un slepkavas tūdaļ dievbijīgi piesedz seju ar plaukstām un rātni klausās Korāna ajatos, kurus rečitē uzaicināts dievvārdnieks, saukts modin.)

Vakarā jau vecišķais Anvars Kongo vēlreiz apskata uzņemtos kadrus un, izplūdis nožēlā, liek uzmodināt savus mazdēlus, lai tie redzētu savu vectēvu upura lomā. Filmas nobeigumā, atgriezies uz tā paša balkona, kur miruši daudzi no viņa tūkstoš upuriem, Anvars Kongo sāk vemt. Naktīs viņš jau sen vairs neguļot. Un, kad filmēšana tuvojas beigām, viņu sāk mocīt nemiers. Anvars gan sevi bravūrīgi attaisno – viņš savas rīcības vērtējumu atstājot “vēsturniekiem”, bet, kad viņa mazdēls ir iespēris pīlēnam, Kongo liek, lai viņš putnēnam atvainojas.

Turpat uz balkona Kongo stāsta par mirušo cilvēku gariem, kuri tagad nevar atrast miera un vajā savu varmāku. Kongo atceras, kā ar malajiešu cukurniedru cērtamo – parang (filmā nepareizi nosauktu par “mačeti”) – viņš nocirtis galvu vienam no upuriem, un tā galva aizripojusi vaļā acīm. Nedzīvās, atvērtās acis viņam neliekot mieru jau pusgadsimtu. Lai aizmirstos, Anvars esot gājis dejot, dziedāt, daudz dzēris, lietojis narkotikas, bet viss velti.

Kongo ir dziļi aizkustināts, vērojot meiteņu deju pie Sipiso-Piso ūdenskrituma (Sipiso-Piso ūdenskritums batakiem ir vieta, kur dzīvo mirušo gari), kur notiek simboliska izlīgšana ar upuriem. Viens no ēnu valstības rēgiem – begu – izvelk no sava pelēkā tērpa olimpisko medaļu un uzkar to Kongo kaklā – pateicībā par to, ka viņš aizsūtījis viņu un citus uz garu valstību.

Taču tas ir tikai Anvara Kongo sapnis, kurā atdzīvojas bataku mitoloģija. Dejotājas, kuras iznāk no zivs Ikan Raksasa mutes, attēlo dabas garus, senču dvēseles, bet pārģērbtais slepkava Hermans Koto spēlē divdabīgo dievu Mangalabulanu, no kura kreisās rokas izriet noziegumi un ļaunums. Meiteņu kustībās ir viegli uzminēt seno reliģisko deju Tor-Tor: tai jāizsauc mirušo dvēseles, jāsaaicina vienkopus dzīvie un mirušie, dabas spēki un debesu dievības, lai nomierinātu klīstošos garus un atjaunotu harmoniju šajā un viņā pasaulē.

Anvara Kongo attieksme pret viņa pastrādātajām slepkavībām nav gluži tāda, kā par to domājam mēs. Islāms un kristietība ienesa Indonēzijā labā un ļaunā jēdzienu, bet tur senajā reliģijā un arhaiskajā domāšanā nebija labā un ļaunā pretstata. Ne velti senajam dievam Mangalabulanamir divasdabas – labā un ļaunā. Tuvo Austrumu reliģiozitātē, kuras mantinieki esam arī mēs, eiropieši, nāve ir lielākais ļaunums, taču uz ekvatora tas tā nav: ikviens mirušais ceturtajā paaudzē piedzimst no jauna tajā pašā ģimenē, un tādēļ negantais dievs nedara vis ļaunu, bet sagrauj to, kam laiks pazust no pasaules kā satrunējušiem kokiem, dzīvot nespējīgai radībai. Labā un ļaunā vietu ieņem kas cits: elegantais (halus) un rupjais (kasar). Var nogalināt rupji, bet var arī eleganti. Kongo visnotaļ ir par eleganci – ne velti tik daudz uzmanības viņš pievērš tērpiem, zobiem, frizūrai. Tādēļ viņam slepkavība ir tikai izrāde, eleganta izrāde. Pertunjukan yang halus.