"M". Kā "mēnessērdzība"

Frics Langs: Es domāju, ka esmu veidojis savas filmas ar tādu kā mēnessērdzīgā pārliecību. Es darīju tā, kā man likās pareizi. Punkts. Un man nebija neviena modeļa, neviena parauga, kuram es būtu gribējis līdzināties. Es aizbēgu no mājām. Man liekas, ka jebkuram godīgam cilvēkam ir jābēg no mājām. Pēc dažādiem piedzīvojumiem es nonācu Beļģijā. Man bija romāns ar aziātu izcelsmes meiteni, un draugi teica: “Tu tā vairs nevari turpināt.” Un viņi mani aizsūtīja uz Briseli.

Viljams Frīdkins: Jūs esat dzimis Vīnē, vai ne?

Langs: Jā, Vīnē. Briselē bija viens dārza restorāns, un tajā restorānā bija kinoekrāns. Tie, kas samaksāja, varēja sēdēt ekrānam priekšā, bet kas ne – ekrānam otrā pusē. Tur es pirmoreiz redzēju filmu.

Frīdkins: Kurā gadā tas bija?

Langs: 1917. vai 1918. gadā, īsti neatceros. Es piegāju pie bāra un pasūtīju martīni, kas jau toreiz man garšoja. Un es bārmenim teicu: “Dodiet man ļoti sausu martīni.” Kad viņš man pasniedza glāzi, es, pusi izdzēris, sāku rīstīties un klepot. “Ne jau tik sausu!” es teicu. Viņš no jauna piepildīja glāzi, un tā es dabūju pusotru martīni par vienas glāzes cenu. Tas es sāku skatīties apkārt, un, kad ieraudzīju kādu smuku meiteni sēžam ar pavecāku vīrieti, es piegāju pie viņu galdiņa un teicu: “Vai jums nebūtu nekas pretī, ja es uzzīmētu jūsu dāmas portretu?” Vai tas viņam patika vai ne, kungs bija spiests piekrist, jo citādi viņš apvainotu meiteni. Kad biju bildi pabeidzis, nāca neliela vilšanās: viņa uz to paskatījās, salocīja mazā taisnstūrītī un noglabāja pie krūtīm. Bet es dabūju savus desmit frankus.

Tad es dabūju darbu kabarē, ļoti stulbā izrādē. Tur es satiku vienu paziņu – jaunu cilvēku, kurš strādāja bankā un rakstīja dziesmas. Vienu dienu viņš man teica: “Kāpēc mums nepamēģināt uztaisīt filmu?” Es teicu – labi! Mēs sākām kopā rakstīt scenāriju. Pēc astoņām dienām es viņam teicu: “Klausies, labāk darām tā. Es rakstīšu, bet tu varēsi filmu pārdot.” Tā mēs vienojāmies. Mēs pārdevām vienu vai divus scenārijus, bet tad man bija jādodas karā. Mani vairākās vietās ievainoja – plecā un citur –, un 1918. gadā man tas viss jau bija apnicis līdz kaklam. Iesaukšanas punktā es neko nebiju teicis par savu slikto redzi, jo piedalīšanos karā uzskatīju par pienākumu. Taču tagad es viņiem atzinos, un uz ierakumiem mani vairs nesūtīja. Es paliku Vīnē.

Man bija brīnišķīga draudzene, kabarē dejotāja. Bet man nebija naudas. Man bija 120 kronu – nu ko ar tādu naudu var iesākt? Es sēdēju kafejnīcā – atceros to kā šodien – uz biljarda galda stūra. Pie manis pienāk vīrietis un saka: “Piedodiet, leitnanta kungs...” Es viņam augstprātīgi prasu: “Kas jūs tāds esat?” Viņš saka: “Esmu izrādes direktors. Es gribēju vaicāt, vai leitnanta kungs nebūtu ar mieru piedalīties manā izrādē.” Es prasu, cik viņš par to maksās. Viņš saka – 750 kronu. Man bija 120. Dažreiz dzīvē es rīkojos tīri saprātīgi – ne vienmēr, ne pārāk bieži, bet tomēr. Es viņam saku: “Bet tas taču ir smieklīgi maz!”, un viņš atbild: “Vairāk par 1000 kronām mēs gan nevaram maksāt.” Es, protams, piekritu. Pēkšņi man bija 1000 kronu. Viņš gribēja, lai es spēlēju vācu virsleitnantu, bet es nemācēju runāt tādā prūšu valodā, kādā runā vācu virsnieki. Beidzās ar to, ka viņš bija spiests piedāvāt man galveno lomu izrādē. Es to nospēlēju, un izrādei bija lieli panākumi.

Ērihs Pommers dienēja Rumānijā – pilnīgi drošs par to neesmu, bet man liekas, ka izlūkdienestā. Viņš bija kompānijas Decla-Bioscop vadītājs. Viņam kāds bija teicis: “Tev tas vīrs ir jāsatiek, viņš ir kā radīts kinematogrāfam.” Viņš atbrauca uz Vīni. Es tajā laikā nēsāju monokli. Un viņš teica: “Es negribu ielaisties nekādās darīšanās ar to augstprātīgo ķēmu.” Pārējie mēģināja viņu pielauzt, lai vismaz parunājot ar mani, un viņš teica: “Labi, es parunāšu, bet neko vairāk no manis neprasiet.” Mēs satikāmies pēc izrādes ap kādiem desmitiem vai pusdesmitiem vakarā, sākām runāt, un četros no rīta man kabatā bija scenāriju konsultanta līgums ar Decla-Bioscop. Karš vēl nebija beidzies, un viņš apsolīja, ka man nebūšot nekādu problēmu ar austriešu militāristiem – pēc tam, kad būs beidzies mans divu mēnešu atvaļinājums. Viņi mani atlaidīšot. Labi. Tā es sāku strādāt. Man tolaik nebija ne mazākās saprašanas par kino, lai arī biju uzrakstījis dažus scenārijus un pāris no tiem pat bija nofilmēti. Bet es neko nezināju par montāžu un tādām lietām. Pēkšņi pēc diviem mēnešiem man pienāk vēstule no Vīnes. Mans draugs raksta, ka man jābrauc atpakaļ, vai arī mani nodos kara tiesai. Izrādījās, ka viņi nebija nokārtojuši manu lietu ar armijas iestādēm. Es aizbraucu uz Vīni, izstāstu viņiem visu, un viņi saka, lai es gaidot astoņas dienas. Man paveicās, jo sākās lielā revolūcija. Un tā 1918. gada beigās man jau bija darbs.

Es gribēju taisīt filmas. Es rakstīju vienu filmas scenāriju pa četrām dienām, pa vakariem, ar sarkanvīna pudeli blakus. Tajā laikā viena aina parasti tika rakstīta uz vienas lappuses, lai vajadzības gadījumā ainas varētu samainīt vietām, nepārrakstot visu scenāriju. Tad es uzrakstīju lomu arī sev un sāku spēlēt. Es ļoti sadraudzējos ar Ērihu Pommeru. Viņam bija ļoti ietekmīgi paziņas Parīzē. Reiz es uzrakstīju scenāriju filmai – neatceros vairs, kurai – un teicu Ēriham, ka pats gribu to uzņemt. Viņš piekrita. Es to nofilmēju četrās dienās. Kopš tās reizes es kļuvu par režisoru.

Frīdkins: Visām jūsu nozīmīgākajām filmām ir kopīga tēma – tās visas ir par sociālu ļaunumu, par slepkavām...

Langs: Par sociālu ļaunumu, nevis par slepkavām.

Frīdkins: Vai filmā “Metropole” ietvertais vēstījums tajā laikā netika uztverts kā marksistisks?

Langs: Es nezinu, sen neesmu skatījies “Metropoli”.

Frīdkins: Ko jūs tagad par šo filmu domājat?

Langs: Kad es to taisīju, tā man patika. Kad es to pabeidzu, tā man derdzās – ļoti vienkārša iemesla dēļ. Jo manas sieva Tea fon Harbū (Thea von Harbou) teica, ka starp kapitālu (smadzenēm) un rokām (strādniekiem) ir jābūt sirdij. Es tam neticēju. Tad 50. gados manās rokās nonāca kādas lappuses no Washington Post, kurā lielas korporācijas vadītājs stāstīja, ka viņš ir redzējis “Metropoli” un piekrīt, ka ir svarīgi just līdzi strādniekiem. Tas mani vienalga nepārliecināja. Bet vēlāk, 60. gadu beigās, kad es ik pa laikam uzstājos universitātēs, jautājumu un atbilžu vakaros, es studentiem vaicāju, ko viņi visvairāk ienīst pastāvošajā iekārtā. Viņi teica – mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru pārvalda skaitļotāji, un mums pietrūkst sirds. Tad es sapratu, ka laikam biju kļūdījies un Teai fon Harbū bijusi taisnība.

Frīdkins: Kā tur īsti ir ar tehniskajiem efektiem “Metropolē”? Vai automatizācija tolaik jau pastāvēja, vai arī to radīja jūsu “mēnessērdzīgā apziņa”?

Langs: Tajā laikā Berlīnē nebija tādu filmu laboratoriju kā šeit. Piemēram, es nevarēju pateikt: “Man šajā vietā vajag to vai to”, un laboratorijā to uztaisītu. Mums tas viss bija jādara kadrā – dzīvajā. Man bija ļoti labs operators Ginters Ritavs (Günther Rittau), viņš nesen nomira. Savā ziņā viņš bija ģēnijs. Viņš uztaisīja meitenes pārvēršanos par robotu. Tajā ainā meitene sēž, un viena viņas daļa lēnām pārvēršas metālā, bet otra daļa joprojām vēl ir dzīva miesa. Man negribējās, lai viņa vienā paņēmienā no dzīva cilvēka pārvērstos robotā. Labāk vispirms viena kāja, tad otra...

Frīdkins: Ja jums toreiz būtu bijis iespējams izmantot skaņu, vai jūs to “Metropolē” būtu izmantojis?

Langs: Nē. Es jums kaut ko pateikšu. Daudzus gadus vēlāk es uzņēmu filmu “Sieviete mēnesī”. Filmu uzņēma Fritz Lang Film Corporation, bet pirmizrādes tiesības bija kinostudijai Ufa. Viens no Ufa vadošajiem darbiniekiem – šķiet, tas bija 1929. gadā – aizbrauca uz Ameriku, un tur viņš redzēja pirmās Ela Džolsona filmas. Atbraucis atpakaļ, viņš man teica: “Mēs gribam, lai jūs filmai pieliekat klāt skaņu.” Es teicu: “Nē, es to nedarīšu,” – jo, ja rāda mēmo filmu un tajā pēkšņi parādās skaņa, kas pēc tam atkal pazūd, tas nokauj filmas ritmu. Tas noveda pie konflikta ar Ufa, un viņi pārtrauca maksāt manai kompānijai. Bet pa to laiku notika kaut kas dīvains. Kino taisīšana man bija galīgi apnikusi, un es gribēju kļūt par ķīmiķi. Vienu dienu pie manis atnāca cilvēks, neatkarīgais producents. Man nepatīk producenti; nezinu, vai jums patīk, bet man ne. Viņš gribēja, lai es viņam uztaisu filmu. Es teicu: “Nē, lieciet mani mierā, es vispār vairs negribu taisīt filmas.” Bet viņš turpināja nākt un nākt, un pēc deviņiem mēnešiem es teicu: “Es uztaisīšu jums filmu, bet ar vienu noteikumu. Jums pie šīs filmas nebūs nekādu citu tiesību, kā tikai dot naudu. Jums nebūs tiesību ne noteikt tēmu, ne mainīt scenāriju, ne veikt kādas izmaiņas. Es izvēlēšos aktierus, un, kad filma būs pabeigta, jums nebūs tiesību mainīt filmas montāžu. Ar mieru?” Viņš piekrita. Ja tas nebūtu noticis, filma “M” nebūtu uzņemta. Man bija līdz nāvei apnikušas lielās filmas, tādas kā “Metropole”. Es gribēju uzņemt... personisku filmu, tādu, kas stāsta par vienu cilvēku, par vienu sociālo ļaunumu. Un tā es uztaisīju “M”.

Reiz mēs bijām kādā īres namā, tur dzīvoja vīrs, kurš bija apsūdzēts slepkavībā. Viņam zem gultas mēs atradām nogrieztas rokas. Bija vēl viens – viņu es pats nesatiku, tiku vien dzirdējis –, kurš taisīja desas no mazgadīgiem klaidoņiem. Tikai tad, ja cilvēks pats ir redzējis to, ko es esmu redzējis – sievieti, pārtikas veikala pārdevēju, nogalinātu guļam veikalā uz letes, un no viņas lēnām pil asinis uz grīdas – tikai tad viņš var saprast, kāpēc policija atbalsta nāves sodus.

Es teicu savai sievai Teai fon Harbū: “Mēs gribam uzņemt filmu par visšaušalīgāko noziegumu.” Un mēs sākām domāt par anonīmām vēstulēm. Bet tad vienu dienu es viņai teicu: “Klausies, man ir cita ideja. Ko tu saki par bērna slepkavību?” Es sāku meklēt aktieri, kuru neviens nekad nevarētu noturēt par slepkavu. Un es atradu Pēteru Lorri. Es nezinu, kur viņš ir dzimis, bet viņš strādāja tā saucamajā Stegreif teātrī. Tas nozīmē, ka režisors tikai deva norādījumus par sižetu, bet tekstu aktieri sacerēja paši.

Frīdkins: Improvizācijas teātris. Vai Lorre pirms tam nebija spēlējis nevienā filmā?

Langs: Nē. Un tas teātris atradās nevis Berlīnē, bet ārpus Berlīnes.

Frīdkins: Kāpēc jūs šai lomai izvēlējāties tieši viņu?

Langs: Man likās, ka neviens neticēs, ka cilvēks, kas izskatās kā Pēters Lorre, būtu spējīgs uz briesmīgām slepkavībām.

Frīdkins: Vai jūs runājat par viņa apaļīgajiem sejas vaibstiem pretstatā...

Langs: Visa viņa uzvedība!

Frīdkins: Slepkavības filmā nemaz netiek rādītas. Jūs par to brīnišķīgi pavēstāt, rādot, kā aizripo meitenes bumba, un tad tā apstājas, un...

Langs: Nē, nē! Vai pirmā reize nav tā, kur viņš stāv pie afišu staba?

Frīdkins: Jā, kadrā ir redzama viņa ēna.

Langs: Tikai ēna?

Frīdkins: Jā. Bet es gribu teikt, ka skatītājs nekad neredz pašu nozieguma pastrādāšanu.

Langs: Man riebjas rādīt vardarbību. Esmu to darījis vienā vai divās filmās. Es nevarētu parādīt desmit gadījumus, ko bērnu slepkava nodara bērnam. Tas būtu vulgāri, un man pašam būtu riebies to rādīt. Bet neredzot pašu noziegumu, katrs skatītājs var domāt par visbriesmīgāko noziegumu, ko vien spēj iztēloties. Tādā veidā visi skatītāji kļūst par maniem līdzstrādniekiem.

Frīdkins: Vai viens no jūsu mērķiem tādā gadījumā ir likt skatītājam izjust empātiju pret slepkavu, mēģināt viņu saprast, nevis nosodīt?

Langs: Es nezinu, vai skatītāji viņu nosodīja... Es jums kaut ko pateikšu. Es jau jums teicu, ka man nepatīk producenti. Atceraties filmas beigas – ainu, kur noziedznieki tiesā Pēteru Lorri? Tie bija īsti noziedznieki. Uz Pētera Lorres pleca tiek uzlikta roka, un balss saka: “Likuma...”, un ātra pāreja uz nākamo kadru – tiesnesi, kurš saka “...vārdā”, un ātra pāreja uz ainu, ko daudzus gadus vēlāk filmas finansētāji jeb producenti izgrieza. Šajā ainā ir trīs mātes, viena ir pirmā noslepkavotā bērna māte, un viņa saka: “Bet spriedums neatdos mums atpakaļ mūsu bērnus.” Un otra sieviete saka: “Mums ir jāpieskata savi bērni daudz labāk.” Tieši šī iemesla dēļ es uzņēmu šo filmu – šī viena teikuma dēļ. Un viņi to izgrieza.

Frīdkins: Fric, noziedznieku tiesas ainā jūs izmantojāt īstus noziedzniekus. Kāpēc? Un kā jūs viņus piedabūjāt darīt to, ko jūs gribējāt?

Langs: Man patika dzīvoties pa Aleksandra laukumu, un tur es iepazinos ar daudziem noziedzniekiem. Es viņiem vaicāju, vai viņi negribētu piedalīties manā filmā. Daži teica, ka gribētu, bet viņi nekad neesot fotografēti, ka viņi to nevarot atļauties. Bet citi piekrita. Es viņiem samaksāju, un viņi atnāca. Kad mēs filmējām tiesas ainu, pēkšņi kāds ienāca un teica: “Mums ir jādodas projām, policija mūs ir uzodusi, pēc stundas būs klāt.” Es viņiem teicu: “Vai jūs varat palikt vēl 15 minūtes?” Viņi teica: “Jā, 15, bet ne ilgāk.” Es uzņēmu vēl divas ainas, un tad viņi pazuda. Kad atnāca policija, neviena vairs nebija.

Frīdkins: Citi mākslinieki, piemēram, Georgs Gross, kurš strādāja Vācijā tajā pašā laikā, savos zīmējumos un gleznās atainoja asinsizliešanu, trakojošo noziedzību, sabiedrības neapmierinātību un sociālo ļaunumu. Jūsu tā laika filmas līdz pat filmai “M”, līdz pat 1933. gadam, kad jūs atstājāt Vāciju, runā par tām pašām sabiedrības slimībām un neapmierinātību, kas vēlāk noveda pie nacisma.

Langs: Nav iespējams dzīvot zemē, kas ir zaudējusi karā, nejūtot tā ietekmi. Laikā, kad es uzņēmu “Doktora Mabūzes testamentu”, visā Berlīnē bija izkārti lieli plakāti, uz kuriem bija redzams skelets, kas dejo ar sievieti, un uzraksts “Berlīne, tavs deju partneris ir nāve.” Es biju pabeidzis “Doktora Mabūzes testamentu”, kurā es Mabūzem mutē biju ielicis nacistu lozungus. Tad pie manis atnāca brūnkrekli, melnkreklu toreiz vēl nebija, ar revolveriem pie katra sāna, un teica: “Gebelsa kungs konfiscēs šo filmu.” Es biju ļoti augstprātīgs un teicu: “Ja jūs domājat, ka varat konfiscēt Frica Langa filmu Berlīnē, – uz priekšu!” Viņi to arī izdarīja. Problēma bija tāda, ka kompānija, kurai es to filmu taisīju, bija tajā ieguldījusi naudu. Es mēģināju atrast veidu, kā viņiem palīdzēt, un iedomājos, ka vajadzētu tikt pie Gebelsa un panākt, lai viņš atceļ konfiskāciju. Vienu dienu es saņēmu ielūgumu, citiem vārdiem, pavēli, ierasties Propagandas ministrijā. Tajā laikā, dodoties uz šādām vietām, bija attiecīgi jāapģērbjas – krekls ar iestīvinātu apkaklīti, fraka, veste, strīpainas bikses... tas vien jau radīja neērtības sajūtu. Es iegāju Propagandas ministrijā. Pie durvīm bija liels galds un četri cilvēki brūnos kreklos ar revolveriem: “Ko jūs gribat?” Es viņiem parādīju papīru un teicu: “Man ir ielūgums no propagandas ministra, kurš vēlas ar mani runāt.” Viņi to paskatījās un teica: “Ejiet pa šo gaiteni, līdz nonāksiet otrā gaitenī, un tur būs ministra kabinets.” Un tā es gāju un nejutos īpaši omulīgi. Grīda bija no betona kvadrātiem, sienas tukšas – nekādu gleznu, ne uzrakstu... Un katrs solis atbalsojās. Ļoti neomulīgi. Es aizgāju līdz gaiteņa galam, tur sākās nākamais, un atkal tas pats: galds, četri brūnkreklainie ar revolveriem, tā pati procedūra. Beidzot es nonācu tādā apaļā telpā – jaukā telpā, bet es nezināju, kur iet tālāk. Pēkšņi atvērās durvis, iznāca kāds vīrs, ļoti pieklājīgs, un teica: “Langa kungs? Acumirkli. Ministrs tūlīt jūs pieņems.” Pagāja kāda minūte vai pusotra, durvis atkal pavērās, un viņš teica: “Ienāciet!” Es iegāju milzīgā telpā, kuras vienā sienā bija vismaz četri vai pieci lieli logi. Gebelss sēdēja pie rakstāmgalda – ļoti, ļoti tālu no manis. Viņam kājās bija melnas bikses un mugurā dzeltenzaļš krekls. Gebelss varēja ieslēgt draudzīgumu, tāpat kā istabā ieslēdz gaismu. Viņš nāca man pretī izstieptām rokām un teica: “Langa kungs, es esmu tik ļoti, ļoti priecīgs jūs redzēt! Nāciet, sēdieties!” Labi, es apsēdos. Es gaidīju, ka viņš man tagad vaicās, kāpēc es noziedzniekam mutē biju ielicis zināmus Trešā reiha lozungus...

Frīdkins: Vai jūs atceraties, kas tie bija par lozungiem?

Langs: Hitlers ir teicis: “Vienkāršajam pilsonim ir jāiznīcina autoritātes, ko viņš ir radījis, un uz šiem gruvešiem mēs uzcelsim savu tūkstošgadu valsti.” Un manā filmā Mabūze saka tieši to pašu – kad viss ir sagrauts, viņš saka: “Uz šiem gruvešiem es uzcelšu savu tūkstošgadu noziedzības valsti.” Es gaidīju, ka Gebelss sāks par to runāt, bet viņš neko par to neteica. Es gaidīju, bet viņš tikai runāja un runāja, un beidzot teica: “Fīrers ir redzējis jūsu filmas.” Viņš neteica, kuras filmas. Un, viņš turpināja, fīrers esot teicis: “Šis ir tas vīrs, kurš izveidos mūsu nacionālsociālistisko kino.” Šajā brīdī, teikšu jums atklāti, es nosvīdu slapjš. Es paskatījos laukā pa logu un ieraudzīju stabu, tādu kā laternas stabu, tikai ar pulksteni. Un es teicu: “Kā lai es tieku no šejienes laukā?”

Frīdkins: Jūs to teicāt pie sevis?

Langs: Pie sevis, dabiski. Es nezinu, ko tieši teicu Gebelsam, bet apmēram kaut ko tādu, ka esmu sajūsmā. Un es skatījos uz to pulksteni, kā tā rādītāji lēni kustas, un domāju tikai par to, kā tikt no turienes laukā, aiziet uz banku, izņemt naudu un laisties projām no Vācijas. Un es teicu: “Ministra kungs, es nezinu, vai jums ir zināms, ka mans tēvs nāk no vecas zemnieku ģimenes, bet māte ir katoliete, taču viņas vecāki ir ebreji.” Bet viņš atkal ieslēdza savu šarmu un teica: “Langa kungs, mēs nolemjam, kurš šeit ir ārietis un kurš nav.” Un es teicu: “Paldies, ministra kungs.” Ko man bija teikt? Es negribēju nonākt koncentrācijas nometnē.

Frīdkins: Kurā gadā tas notika?

Langs: 1933. gada sākumā. Filmā “Doktora Mabūzes testaments” ir aina, kur profesors, kurš vada psihiatrisko slimnīcu, kurā Mabūze nomira, bēg mašīnā no policijas. Un pēkšņi viņam blakus parādās Mabūzes gars un saka viņam kaut ko. Par šo ainu Gebelss teica: “Tas nav pareizi, nav labi. Skatītāju niknumam profesors ir jānogalina.” “Ministra kungs,” es teicu, “tā ir brīnišķīga doma.” Ko citu lai es būtu teicis? Nu, mēs runājam, runājam un runājam, un es paskatos laukā uz pulksteni un redzu, ka ir jau par vēlu iet uz banku. Tad ar visu savu šarmu viņš man teica: “Uz redzēšanos. Es jums piezvanīšu pēc vienas vai divām dienām. Gaidiet.” Es teicu: “Ministra kungs, es esmu jums dziļi pateicīgs... man ir liels gods... bla bla bla,” un gāju laukā. Es devos taisnā ceļā uz banku. Banka bija slēgta. Tad es gāju mājās, es dzīvoju Breitenbahas laukumā. Es visu laiku biju strādājis ar draugiem un ar Angliju, tāpēc, par laimi, man bija pase. Es teicu savam kalpotājam Hansam, viņš bija polis: “Saliec vienā kastē visu, kas man būtu vajadzīgs vienam vai pusotram mēnesim.” Es paskatījos laukā pa logu. Visu māju bija ielenkuši brūnkrekli, un es teicu pie sevis: “Ahā, Gebelsa kungs tomēr tev neuzticas.” Tad es teicu: “Hans, še tev nauda. Dodies uz Bahnhof Zoo – zoodārza dzelzceļa staciju. Satiksimies tur rītdien pulksten astoņos. Vilciens uz Parīzi atiet pulksten astoņos. Nopērc vienu kupejas biļeti.” Tad es devos pie savas mīļotās un viņai teicu: “Tu reiz biji precējusies ar ebreju. Tev ir divi bērni. Neviens nezina, kas ar tevi var notikt. Vai man izvest kādu daļu no tavām dārglietām ārpus Vācijas?” Viņa teica jā un iedeva man dažas.

Es izplānoju savu aizbraukšanu tā, lai stacijā ierastos bez piecām minūtēm astoņos. Tas ir vilciens. Mans kalpotājs bija sācis nervozēt, skraidīja pa peronu uz priekšu un atpakaļ. “Langa kungs, kur jūs bijāt!” Es viņam teicu: “Kāpēc tā jānervozē?” Viņš atdeva man banknotes un biļeti, es iekāpu vagonā. Pirms tam es viņam vēl teicu, ka piezvanīšu vai atsūtīšu telegrammu, kad viņam vajadzēs braukt pie manis.

Es labi zināju, ko darīšu ar dārglietām. Es pārgāju uz citu vagonu un iegāju tualetē. Man bija līdzi balta lenta, un es ietinu dārglietas tajā lentā un aizbāzu aiz tualetes poda. Pēc tam es gāju atpakaļ uz savu vagonu noslēpt naudu – piecas tūkstoš marku banknotes. Es paņēmu žileti, iztaisīju iegriezumu paklājā, un tad nāca lielā vilšanās. Paklājs bija pielīmēts pie grīdas, es nevarēju zem tā pabāzt naudu. Robežstacijā vilciens apstājās, un tur bija jāgaida pusotra stunda, līdz vilciens brauca tālāk uz Beļģiju. Šajā laikā pasažieriem tika pārbaudīta bagāža. Bet šoreiz tā bija brūnkreklu kontrole. Mana kupeja atradās vienā vagona galā, un es dzirdēju, kā otrā galā dauza pie kupejas durvīm: “Atveriet, pasu pārbaude!” Tad nākamā kupeja, nākamā un nākamā... Beigās viņi pienāca pie manas blakus kupejas durvīm. Es biju atlaidies slīpi savā kupejā un atcerējos, ko pats vienmēr biju teicis aktieriem: “Ja jūs gribat nospēlēt savu lomu labi, tad mēģiniet tiešām arī darīt to, ko jūs spēlējat.” Tad es sāku krākt. Es dzirdēju, kā viņi blakus kupejā saka: “Paldies!” un aiztaisa durvis, un es gaidīju, ka viņi tagad atvērs manas durvis... Viņi pagāja garām. Un es pie sevis nodomāju: “Ahā. Gebelss ir licis kādam mani novērot, kad es izgāju no mājas, un tāpat arī šeit, vilcienā, un stundas ceturksni pirms vilciena atiešanas uz Beļģiju viņi mani arestēs.” Neviens neatnāca. Vilciens sāka braukt, un es vēl šodien nezinu, kāpēc neviens neienāca manā kupejā. Nākamajā dienā es jau biju Parīzē.

Zināt, man riebjas intervijas, un es pateikšu, kāpēc. Ir režisori, kuri uzņem filmu, un filma neizsaka to, ko viņš ir gribējis pateikt, un viņam ir jāsniedz intervija, lai paskaidrotu skatītājam, kāpēc... Viņš ir slikts režisors, viņam vispār nevajadzētu taisīt filmas. Viņa filmām ir jārunā, nevis viņam.