Melnais Gulbis un nepārvaramā kaislība

“Par bankas darbinieka Aigara Egles nošaušanu kinoteātrī Citadele apsūdzētajam juristam Nikolajam Zikovam Rīgas apgabaltiesa 22. maijā piesprieda prokurores prasīto sodu – brīvības atņemšanu uz 17 gadiem par slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos, ja tā izdarīta vairāku personu dzīvībai bīstamā veidā.
Ar spriedumu bija apmierināta prokurore Jekaterina Kušakova, kura pēc tā žurnālistiem atzina, ka viņai, klausoties apsūdzētā pēdējo vārdu, bijusi sajūta, ka Zikovs par cietušo runā nevis kā par cilvēku, bet gan lietu. Prokurore atzina, ka viņai šīs lietas iztiesāšanas laikā bijusi sajūta, ka Zikovs tā arī nav sapratis, ko ir izdarījis. Mūža ieslodzījumu viņa nav lūgusi, jo Zikovs iepriekš nav bijis tiesāts un atzīts par ierobežotas pieskaitāmības personu. Spriedumu prokurore pārsūdzēt negrasās.”

delfi.lv, 22. maijā

Nekad agrāk, ejot uz kino, es neesmu jutis neko draudīgu. Pēc 19. februāra tā vairs nav. Kā smalki izteikušies drošības eksperti, “kino šāvieni radīja jauna līmeņa apdraudējuma risku publiskā vietā”. No šī viedokļa par to runāt negribas, lai, kā vecāmamma teiktu, nepiesauktu nelaimi. Turklāt par to jau tāpat daudz rakstīts un komentēts. Gandrīz neticami, ka kino apmeklētāji, pretēji sociālo tīklu paaudzes likumsakarībām, metās aizturēt šāvēju, nevis steidzās ietvītot šo patieso piedzīvojumu vai lejupielādēt aifona zibbildi sejasgrāmatā. Vēl viens nozīmīgs apsvērums, kāpēc paklusēt, ir necieņa, kāda, par to runājot, izpaužas pret palikušajiem radiniekiem, kas pelnījuši ģimenes dzīves privātuma aizsardzību. Īpaši jau tāpēc, ka pirmajos interneta komentāros par uzbrucēju tika padarīts tieši upuris. Kāds nevērīgs amerikāņu portāls iekrāsoja šaušanas ainu kā iztraucēta skatītāja uzbrukumu pārmērīgam popkorna patērētājam; kāds cits vēl nevērīgāk rakstīja par kašķi našķu tūtas dēļ tālā zemē (kaut kur Balkānos?), kur skatītāji dodas baudīt “Melno gulbi” ar pistolēm kabatās. Kāds vietējais komentētājs toties atzina, ka valstī ar pastāvīgi negatīvu demogrāfisko līkni un pieaugošu smadzeņu emigrāciju sabiedrība zaudējusi uzreiz divus jaunus izglītotus profesionāļus, zinātņu maģistrus. Šāvējs bija iecerējis saņemt tieslietu doktora diplomu. Arī viņam pienākas privātuma privilēģija, pat ja tiesas process ir publisks. Nevainīguma prezumpcija neliedz aprakstīt notikušo, tomēr tā prasa īpašu uzmanību detaļām. Un te arī pats nozīmīgākais arguments par labu klusēšanai: process vēl nav beidzies. Pirmās instances tiesa ir piespriedusi prokurores prasīto sodu – brīvības atņemšanu uz 17 gadiem. Spriedums vēl nav stājies spēkā, jo iesniegtas apelācijas sūdzības. Tas nozīmē, ka apelācijas vai kasācijas instancē tiesa var pārskatīt Rīgas apgabaltiesas spriedumu, lai gan aizvien biežāk augstākas instances tiesas pievienojas pirmās instances lēmuma argumentiem, vairs nepārvērtējot lietas apstākļus. Turklāt šajā lietā tautas tiesa jau šāvēju ir notiesājusi. Advokātu daiļrunība un tiesnešu taisnprātība lai paliek apsūdzētā cerībām vai pensionētu juristu grāmatām. Jo mums nav laika, nav pacietības gaidīt tos garos gadus, līdz stāsies spēkā notiesājošs vai attaisnojošs spriedums. Mēs gribam tūlītēju skaidrību, ātru tiesu un apmierinājumu, ka neesam kļūdījušies, nododot valstij savas dabiskās tiesības sodīt. Bet, ja tiesa šādu apmierinājumu nesniedz, mēs samierināmies ar populāra portāla verdiktu, kuru turklāt varam papildināt ar savām atsevišķajām domām komentāros. Spriedums vēl nav stājies spēkā, bet tiesājamā vidusskolas direktors, mediju pamudināts, pasludina nešaubīgu verdiktu: “Tas ir prātam neaptverami, ka tik labi audzināts un gudrs cilvēks, kuram bija spoža nākotne, dažu sekunžu laikā nogalināja cilvēku. Mēs neaizstāvam viņu, taču skolas laikā nekas neliecināja, ka viņš dzīvē spēs pastrādāt tādu noziegumu.”

Tomēr ir iemesls, kāpēc par 19. februāra šāvieniem tomēr būtu jāraksta: vai kino zālē notikušais varēja notikt arī citur? Notiesātais ir pārliecināts par nepielūdzamo: “...liktenis mūs sagrūda kopā, jo bijām nepazīstami cilvēki. Viņš izteica rupjību, es atbildēju, viņš mani mēģināja nogalināt.” Tomēr skaidrs, ka ne tikai liktenim labpatikās, ka vienam no strīda dalībniekiem kabatā bija šaujamais. Katrā ziņā tiesājamais neesot noliedzis, ka viņam ir trīs reģistrēti ieroči, viņš nepieciešamās atļaujas ieguvis labprāt un ieroci nēsā regulāri. Ieroči viņu saista, viņš ļoti labi pārzina šaujamo un munīcijas lietas. 2006. gadā avīzē Jurista Vārds tiesātais aicina atļaut privātpersonām iegādāties automātiskos šaujamieročus, atteikties no ieroču glabāšanas atļaujām (tātad mājās šaujamos varētu glabāt katrs) un atvieglotā kārtībā izsniegt ieroču nēsāšanas atļaujas teju visiem, kas pieteikušies, pamatojot to ar privātpersonas tiesībām aizstāvēt savu un tuvāko cilvēku dzīvību un īpašumu. Tiesas procesa apskatnieki atstāsta apsūdzētā apgalvojumu, ka savu ieroci viņš esot bijis pielādējis ar tādām lodēm, kas iespējami mazāk varētu traumēt sašauto personu, tas pierādot, ka viņš neesot gribējis nevienu noslepkavot. Jājautā, kāpēc šaut, ja nav vēlmes nogalināt vai traumēt upuri?

Iespējams, ka notikušo varētu uztvert kā spēju kaislību, “Melnā gulbja” sižetam līdzīgu afektu. Filmas galvenās varones Ninas neprātīgā kaislība ierauj skatītāju iedomu pasaulē, liedzot atšķirt patiesu notikumu no ilūzijas, tāpat kā kaislība aptumšo prātu apmātam slepkavam. Kaislības varā pastrādātus noziegumus vairākās valstīs, piemēram, Maltā, daļēji Lielbritānijā un Francijā (līdz 1970. gadam) vērtē saudzīgāk; īpašu atsaucību arguments par noziegumu, kas pastrādāts kaislības brīdī, saprotams, gūst Latīņamerikas valstīs. Šo noziegumu grupā galvenokārt ietilpst vardarbība pret savu laulāto (partneri), ko izraisījusi partnera neuzticība, nodevība vai krāpšana. Kaislības noziegumus pastrādājušais saņem vieglāku sodu vai dažos gadījumos pat attaisnojumu, ja tiesa konstatē, ka noziegums veikts tādu apstākļu tūlītējā ietekmē, ko tiesa uzskata par viņa rīcību attaisnojošiem. Piemēram, vīra izrēķināšanās ar sievu, kas pieķerta gultā ar mīļāko. Šī gada sākumā spriedumā lietā “R v. Clinton and others (2011/04258/C3)” Britu apelācijas tiesa piešķīra tiesības pārsūdzēt notiesājošu spriedumu vīram, kurš nogalināja sievu pēc tam, kad viņa atzinās, ka pārgulējusi ar pieciem vīriešiem, un centās vīram detaļās aprakstīt savus piedzīvojumus. Laulātā neuzticība, protams, neattaisno viņa nogalināšanu, tomēr tiesa secināja, ka jāņem vērā satraucošie jaunumi, kuru ietekmē notiesātais ir pamatotu iemeslu dēļ zaudējis kontroli pār sevi. Kaislības nozieguma kvalifikācijai līdzīgu, tikai racionālāku attaisnojumu paredz Latvijas Krimināllikuma modelis par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Piemērojot sodu par nodarījumu, atbildību samazina, ja nodarījums izdarīts cietušā prettiesiskas vai amorālas uzvedības ietekmē. Kaislības noziegumu raksturo būtisks elements – tas ir spontāns, neapdomāts akts, ko vainīgais pastrādā kā nekavējošu atbildes reakciju. Tam nevar piemērot lielisko franču salīdzinājumu, ka vislabākā atriebība, gluži kā deserts, ir pasniedzama atdzesēta. Tikai kinoteātra zāles traģēdijā kaislība nav attaisnojums. Strīds par popkorna turzu norisinājās kino seansa sākumā un esot norimis filmas laikā. Varbūt, ka tieši Ninas Sajersas pārdzīvojumi atjaunoja domstarpības skatītāju zālē seansa noslēgumā, tomēr strīda noslēgums ir pilnīgi nejēdzīgs. Četri šāvieni sadzīves strīda laikā nozīmē tikai to, ka ieroci uzticēt prāta kontrolei nedrīkst. Šāvieni kino liecina, ka mūsu spējas noturēt savu agresiju ir trausla ilūzija. Notiesātais ir būtiski kļūdījies savos teorētiskajos prātojumos: ieročiem pilsētā nav vietas.