SIA Kremlis

Sestdiena, 7. oktobris Annai Poļitkovskai bija īsts nomācošu pienākumu maratons. Pirms divām nedēļām ar sirdslēkmi bija miris viņas tēvs, pensionēts diplomāts; tas notika brīdī, kad viņš iznāca no Maskavas metro, pa ceļam uz slimnīcu pie Poļitkovskas mātes Raisas Mazepas. Viņai tikko bija konstatēts vēzis un nepietika spēka pat aiziet uz vīra bērēm. Pēc nedēļas viņai bija operācija, un Anna un viņas māsa Jeļena Kudimova pēc kārtas ik dienu brauca apciemot māti, lai palīdzētu viņai izturēt bēdas.

Šo dienu Poļitkovskai būtu vajadzējis pavadīt slimnīcā, taču viņas divdesmit sešus gadus vecā meita, kura tolaik bija stāvoklī, tikko bija ievākusies mātes dzīvoklī Ļesnaja ielā, kamēr viņas pašas mājoklis tika remontēts, lai pielāgotu to bērniņa vajadzībām. “Annai tobrīd bija tik daudz raižu,” man teica Jeļena, ar kuru mēs īsi pirms Ziemassvētkiem satikāmies Londonā. “Un piedevām vēl viņa centās pabeigt rakstu.” Poļitkovska bija liberālā laikraksta Novaja gazeta speciālkorespondente; rakstā, kurš tāpat kā lielākā daļa no viņas pārējā darba, bija veltīts teroram, kas valda Čečenijā, viņa centās dokumentēt sistemātisko spīdzināšanu, ko piekopj prokrieviskajam Čečenijas premjerministram Ramzanam Kadirovam uzticīgās militāristu vienības. Pēdējo septiņu gadu laikā Poļitkovska bija sarakstījusi desmitiem reportāžu par dzīvi karalaika apstākļos. Poļitkovska mēdza vairāk laika pavadīt slimnīcās nekā kaujas laukā, un viņas publikācijās bieži aprakstītas laupīšanas, izvarošanas un neapvaldītā dzīves nežēlība, par ko reti mēdz aizdomāties citi viņas tautieši – un tikpat kā neviens reportieris. Kādudien Groznijas 9. pilsētas slimnīcā Poļitkovska sastapa sešdesmit divus gadus vecu sievieti vārdā Aišata Suleimanova, kuras acīs bijusi lasāma “pilnīga vienaldzība pret pasauli”, žurnāliste rakstīja kādā no aprakstiem. “Un vajadzēja pārcilvēcisku spēku, lai paskatītos uz viņas kailo ķermeni. Viņa ir uzšķērsta kā vista. Ķirurgi viņu atvēruši no kakla līdz pat cirksnim.” Divas nedēļas pirms viņu tikšanās kāds “jauns puisis krievu armijas formas tērpā bija licis Aišatai nogulties uz gultas pašas mājā un iešāvis viņā piecas 5, 45 mm lodes. Šie šāviņi ar papildus svaru tievajā galā atzīti par nehumāniem un aizliegti visās starptautiskajās konvencijās.”

Rietumos Poļitkovskas godīgums viņai atnesa zināmu slavu un virkni apbalvojumu, kas tika pasniegti viesnīcu banketu zālēs no Ņujorkas līdz Stokholmai. Mājās no tā visa nebija ne miņas. Krievijas prezidenta Vladimira Putina skarbā kritika viņai garantēja izolāciju, nemitīgus uzbrukumus un, kā daudzi pareģoja, arī nāvi. “Es esmu izstumtā,” viņa pērn rakstīja kādā esejā. “Par to jāpateicas manam žurnālistes darbam Otrā Čečenijas kara laikā un manām ārzemēs izdotajām grāmatām par dzīvi Krievijā.” Lai gan Poļitkovska lieliski prata noformulēt savas domas, bija apveltīta ar pievilcīgu ārieni un prāta spējām, uzstāties televīzijā viņai bija aizliegts, taču tieši no TV vairums krievu uzzina par jaunākajiem notikumiem. Ciktāl vēl joprojām dzīvu sievieti iespējams izretušēt no Krievijas postpadomju vēstures, tik lielā mērā tas arī bija izdarīts. “Cilvēki zvana uz laikrakstu un sūta vēstules ar vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc jūs par to rakstāt? Kāpēc jūs mūs biedējat?” viņa rakstīja. “Kāpēc mums tas jāzina?”” Un viņa atbildēja tikpat daudz pati sev, kā jebkuram lasītājam: “Es esmu cieši pārliecināta, ka tas jādara viena pavisam vienkārša iemesla dēļ – no mums, šī kara laikabiedriem, prasīs par to atbildību. Klasiskais padomju stila aizbildinājums, ka mēs tur nebijām klāt un personīgi nepiedalījāmies, šoreiz nelīdzēs. Tāpēc es gribu, lai jūs zinātu patiesību. Tad jūs atbrīvosieties no cinisma.”

Tajā pēcpusdienā Poļitkovska iepirkās lielveikalā, kas atrodas netālu no viņas mātes dzīvokļa, Frunzes krastmalā. Bija paredzēts, ka žurnālistes meita tur viņai pievienosies, taču viņa aizkavējās. Tomēr, kā vēlāk varēja redzēt veikala novērošanas kameras ierakstā, Poļitkovska nebija viena. Kamēr viņa iepirkās, pa veikala ejām slapstījās kāda jauna sieviete un garš, slaids vīrietis, kura seju neļāva saskatīt beisbola cepurīte. Kad Poļitkovska izgāja no veikala, viņa brauca uz mājām savā sudrabotajā VAZ 2110 un novietoja auto pāris metrus no ēkas ieejas. Divus iepirkumu maisiņus viņa mazajā liftā uzveda septītajā stāvā un atstāja pie sava dzīvokļa durvīm. Tad viņa devās lejā, lai paņemtu pārējos saiņus. Kad lifta durvis atvērās mājas pirmajā stāvā, tur gaidīja slepkava. Viņš izšāva četras reizes – divas lodes caururba sirdi un plaušas, trešā sašķaidīja plecu ar trieciena spēku, kas Poļitkovsku iesvieda atpakaļ liftā. Tad viņš izpildīja procedūru, ko mēdz dēvēt par kontrolšāvienu – viņš raidīja lodi Poļitkovski galvā no tuva attāluma. Tad slepkava nometa ieroci, plastmasas 9 mm Makarova sistēmas pistoli ar novīlētu sērijas numuru, un izslīdēja pēcpusdienas krēslā.

Annas Poļitkovskas slepkavība bija vienlaikus neticama un gluži paredzama. Ar vajāšanu un uzbrukumiem viņa bija saskārusies jau agrāk. 2001. gadā žurnāliste meklēja patvērumu Vīnē, kad pa e-pastu bija saņēmusi draudu vēstuli, kurā bija teikts, ka īpašo uzdevumu vienības virsnieks, kuru viņa bija apsūdzējusi zvēriskos noziegumos pret civiliedzīvotājiem (un kurš vēlāk par tiem arī tika notiesāts) esot nolēmis atriebties. Kamēr Poļitkovska bija ārzemēs, Maskavā pie viņas mājas tika nošauta kāda sieviete, kura žurnālistei ārēji bija ļoti līdzīga. 2004. gadā viņa smagi saslima, kad bija iedzērusi tēju, ko pasniedza lidmašīnā uz Ziemeļosetijas pilsētu Beslanu, kur viņai pēc čečenu līderu lūguma vajadzēja risināt sarunas ar teroristiem, kas bija sagrābuši skolu un saņēmuši vairāk nekā tūkstoš simt ķīlnieku, galvenokārt bērnu. Krievijas armija, kuras reakcija uz ķīlnieku saņemšanu bija tīrā izgāšanās, nevēlējās žurnālisti tur redzēt. Pēc nolaišanās Rostovā Poļitkovska tika steidzami aizvesta uz slimnīcu, bet nākamajā dienā ar privātu lidmašīnu nogādāta Maskavā tālākai ārstēšanai. Kad viņa tur beidzot nonāca, asins analīžu rezultāti un pārējie slimības vēstures dati brīnumainā kārtā bija izgaisuši. Poļitkovska izdzīvoja, taču draudi nu jau bija kļuvuši nepārtraukti: telefona zvani nakts vidū, vēstules, elektroniski sūtījumi – visi draudīgi, visi ar paša ļaunākā solījumiem. “Anna lieliski apzinājās, ar ko riskē,” man teica viņas māsa. Poļitkovska bija dzimusi Ņujorkā, 1958. gadā, kad viņas tēvs strādāja Apvienoto Nāciju Organizācijā. Neilgi pirms žurnālistes nāves tuvinieki bija pierunājuši viņu iegādāties ASV pasi. “Bet tas bija augstākais, uz ko viņa bija gatava,” Kudimova sacīja. “Mēs visi lūdzām, lai viņa met mieru. Mēs lūdzāmies. Mani vecāki. Viņas redaktori. Viņas bērni. Taču viņa allaž atbildēja vienu un to pašu: kā gan es ar sevi sadzīvošu, ja nerunāšu patiesību?”

Kopš 1999. gada, kad Boriss Jeļcins būtībā iesvaidīja prezidenta kārtā Vladimiru Putinu, VDK štata virsnieku, Krievijā noslepkavoti trīspadsmit žurnālisti. Gandrīz visi miruši dīvainos apstākļos, nevienas slepkavības izmeklēšana nav bijusi veiksmīga, nav izvirzīta neviena apsūdzība. 2003. gada jūlijā nomira žurnālists pētnieks Jurijs Ščekočihins, plaši pazīstams Poļitkovskas kolēģis no tā paša laikraksta Novaja gazeta; viņa nāves cēloni mediķi aprakstīja kā “alerģisku reakciju”. Ščekočihins, kurš kļuva slavens Gorbačova laikos ar saviem rakstiem par jaunās mafijas uzplaukumu, tolaik pret vairākiem cilvēkiem ar sakariem FDD (Federālajā Drošības dienestā), postpadomju ēras VDK ekvivalentā, vāca pierādījumus par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Neviens tā arī nepapūlējās paskaidrot, pret ko īsti Ščekočihinam bijusi alerģija, un viņa ģimene ir pārliecināta, ka žurnālists noindēts. 2004. gada 9. jūlijā pie žurnāla Forbes Maskavas biroja tika nošauts tā dibinātājs un galvenais redaktors Pols (Pāvels) Hļebņikovs, kurš bija ieguvis ietekmīgus ienaidniekus savu rakstu dēļ par korupciju krievu biznesa aprindās.

Uzbrukumos cietuši ne tikai žurnālisti. 2004. gada septembrī Ukrainas prezidenta kandidāts Viktors Juščenko, viens no Oranžās revolūcijas vadoņiem, pret kuru kategoriski vērsās Vladimirs Putins, par mata tiesu izdzīvoja pēc smagas saindēšanās. Ārsti konstatēja, ka viņam iedota nāvējošā viela dioksīns, kas sakropļoja politiķa seju un nopietni iedragāja veselību. Kopš tā laika notikuši atentāti pret diviem Krievijas Domes deputātiem, un pērnā gada septembrī pie kāda Maskavas stadiona pēc kompānijas futbola mača tika nošauts Andrejs Kozlovs, Krievijas Centrālās bankas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Kozlovs bija iniciators lielu sabiedrības ievērību piesaistījušajai kampaņai, kuras mērķis bija atbrīvot valsti no bankām, kas patiesībā nav nekas vairāk par organizētu noziedzību piesedzošām fasādēm. Un pavisam nesen uz Ļeņina prospekta, vienas no Maskavas dzīvākajām ielām, Ala Kapones cienīgā manierē tika nošauts Movladijs Baisarovs, bijušais čečenu specvienības virsnieks, kuru Kadirovs bija sācis uzskatīt par savu sāncensi. Neskaitāmu aculiecinieku priekšā – viņu vidū bija arī augstu stāvošas milicijas amatpersonas – tika izdarīta virkne kontrolšāvienu. Saistībā ar šo slepkavību neviens nav arestēts.

Četras nedēļas pēc Poļitkovskas nāves Londonā smagi saslima Aleksandrs Ļitviņenko, līdz tam mazpazīstams bijušais VDK aģents, kurš pēc atbrīvošanas no apcietinājuma lūdza patvērumu Anglijā. Tāpat kā daudzi citi, ieskaitot Poļitkovsku, Ļitviņenko apsūdzēja Putinu, apgalvojot, ka prezidents safabricējis ieganstu Otrā Čečenijas kara uzsākšanai 1999. gadā, pavēlot uzspridzināt vairākas Maskavas ēkas un pēc tam vainu noveļot uz čečenu separātistiem. Putina izlēmīgā reakcija uz šiem terora aktiem viņam nodrošināja milzīgu un noturīgu popularitāti. Krievijas prezidentu saniknoja Ļitviņenko apsūdzība un tikpat lielā mērā arī tas, ka bijušais aģents kļuvis par viena no viņa nīstākajiem ienaidniekiem, Borisa Berezovska pavadoni.

Tas, kā tieši Ļitviņenko ticis saindēts, palika neskaidrs gandrīz līdz viņa nāves brīdim. Sākumā mediķi domāja, ka tā ir neparasta bakteriāla infekcija, tad paziņoja, ka simptomi norādot uz saindēšanos ar žurku indi. Kad sāka sabrukt slimnieka imūnsistēma, ārsti sāka domāt par versiju, ka inde bijusi radioaktīva, kāda bija izmantota arī neveiksmīgā atentātā pret Nikolaju Hohlovu, aģentu, kurš bija atteicies izpildīt pavēli un nogalināt kādu ievērojamu krievu disidentu. Pēdīgi, tikai dažas stundas pirms Ļitviņenko nāves, tika uzstādīta galīgā diagnoze, kas izklausījās vēl neticamāka: bijušais aģents saindēts ar poloniju 210, reti sastopamu radioaktīvu izotopu – pietiek ar miljono daļu grama, lai sagrautu cilvēka iekšējos orgānus. Ļitviņenko nāve ir pirmais zināmais kodolterorisma akts pret vienu konkrētu personu.

Maskavā, pilsētā, kas aizraujas ar visdažādākajām sazvērestības teorijām, cilvēki ne par ko citu vispār vairs nerunāja: to izdarījis Putins, lai apklusinātu pārāk runīgu nodevēju; nē, vainīgi Putina ienaidnieki, kuri vēlas graut Kremļa imidžu un iegūt priekšrocības 2008. gada prezidenta vēlēšanās; slepkavību pastrādājuši Putina sabiedrotie, lai varētu šo skandālu izmantot kā ērtu aizbildinājumu konstitūcijas ignorēšanai un nodrošināt viņam trešo termiņu; vainīgi žīdi, jo Ļitviņenko pārgājis islāma ticībā; indētāji ir musulmaņu ekstrēmisti, jo viņš nav turējis vārdu piegādāt izejvielas “netīrajai” bumbai; Ļitviņenko nogalinājis Berezovskis, lai nostādītu nepatīkamā situācijā Putinu. Kremlis pat izteica pieļāvumu, ka indēšanā varētu būt iesaistīts Leonīds Ņevzlins, bagāts naftas kompānijas darbonis, kurš aizbraucis no Krievijas un patvēries Izraēlā. Tomēr nevienam no visiem šiem apgalvojumiem nebija ne mazāko pierādījumu. Taču pagājušā gada jūlijā Dome pieņēma Kremļa ierosinātu likumu, kas legalizē atentātus pret “Krievijas režīma ienaidniekiem” ārzemēs.

“Viņš taču ir VDK cilvēks,” Berezovskis man teica pie pēcpusdienas tējas tases kādā Londonas viesnīcā. “Un šis cilvēks izdod likumu, kas atļauj krieviem slepkavot savus pretiniekus ārzemēs. Un tad viņi arī iet un slepkavo savus pretiniekus ārzemēs.” Viņš sāka runāt paceltā balsī, tad paraustīja plecus un uzmeta man tādu skatienu, it kā gribētu pateikt: kā vispār iespējams nonākt pie kāda cita secinājuma? “Tas taču ir absolūti loģiski. Kāpēc viņi šo likumu pieņēma? Kādos nolūkos? Tā taču ir Krievija, un neviens nepiekritīs nogalināt, kamēr nesaņems parakstu no augstāk stāvošās personas, kas devusi rīkojumu.” Kremlis noliedzis jebkādu līdzdalību Ļitviņenko nogalināšanā. Lai kāda būtu patiesība, tas, kādā nāvē šis cilvēks nomira, ir metis ēnu uz Putina reputāciju Rietumos. Tāpat arī nāves sods, kas izpildīts žurnālistei, kura apsūdzēta tikai un vienīgi sava pienākuma pildīšanā.

Sākotnēji Putins, tāpat kā vairums citu krievu, centās Poļitkovskas slepkavību ignorēt. Viņš atteicās pat izsacīt līdzjūtību. Helsinkos, Parīzē un Ņujorkā sērojoši cilvēki pulcējās piemiņas dievkalpojumos, daudzi citi – lielākoties Maskavas arvien dilstošo liberālo aprindu pārstāvji – nolika ziedus pie nama, kur Poļitkovska dzīvojusi, un piedalījās žurnālistes bērēs Maskavas nomalē Trojekurovas kapsētā; prezidents klusēja. 10. oktobrī viņš devās uz Drēzdeni (kur 80. gados bija VDK darbinieks) uz sarunām ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Pēc tikšanās abi piedalījās kopīgā preses konferencē, un Putinam vairs neizdevās izvairīties no jautājumiem par Poļitkovskas noslepkavošanu. Viņš atbildēja strupi: “Viņa bija labi zināma mediju un cilvēktiesību aktīvistu aprindās, kā arī Rietumos, bet viņas ietekme uz Krievijas politisko dzīvi bija minimāla. Pēc manām domām, viņa bija pārāk radikāla, un šī radikālisma dēļ nevarēja ļoti spēcīgi iespaidot valsts politisko dzīvi, īpaši jau Čečenijā.”

Prezidenta atsvešinātā un aukstasinīgā attieksme pret šo slepkavību saniknoja Poļitkovskas kolēģus un satrieca tuviniekus. “Viņš tikpat kā pateica, ka Annai Kremļa acīs nav bijis nekādas vērtības, un tāpēc viņa nebija pelnījusi dzīvot,” sacīja Annas māsa. “Man ir vienalga, ko viņš domāja par viņas darbu, bet kas tas par cilvēku, kurš šādi runā par mirušajiem?”

Mihaila Gorbačova Kremļa uzmundrināta, 80. gadu beigās komunistiskā prese sāka publicēt atmaskojošus rakstus par padomju politiku un karu Afganistānā, kā arī par daudziem “baltajiem plankumiem” padomju vēsturē, sākot jau no Ļeņina laikiem. No garlaicīgām un vienveidīgām padomju dzīves hronikām šie izdevumi – Izvestija, Ļiteraturnaja gazeta, Ogoņok, Moskovskije novosti – piepeši pārvērtās par aizraujošu lasāmvielu. Ik rītu Puškina laukumā pulcējās ļaužu pūļi, lai izlasītu avīzes, apspriestu jaunākos notikumus un pastrīdētos par to, ko varētu gaidīt tālāk. Sāka parādīties arī jauni laikraksti; pirmais un labākais no tiem bija Ņezavisimaja gazeta. Pašās desmitgades beigās sāka iznākt arī nepārprotami kapitālistiskais biznesa laikraksts Komersant – iesākumā kā nedēļas izdevums, pēc tam kļūstot par dienas avīzi. Lai gan šajā īsajā, emocionālajā un ārkārtīgi romantiskajā laikā prioritāte bija nevis peļņa, bet patiesība, preses izdevumu metieni noturējās ļoti lieli, jo cilvēki vēl joprojām bija izslāpuši pēc patiesas informācijas par savu dzīvi un vēsturi.

Tomēr eiforija vien nevar noturēt virs ūdens komerciālu uzņēmumu. Kad Jeļcins 1992. gadā uzsāka ekonomiskās reformas, kas pazīstamas kā “šoka terapija”, cenas strauji cēlās un laikraksta izdošanas izmaksas kļuva pārāk augstas. Reklāmas kā tādas nebija, un agrākie abonentu pulki izkūpēja kā nebijuši – līdz ar pēdējām nevainības paliekām. Žurnālistikas pasaules morālā gaisotne mainījās, no ideālisma pārsviežoties uz merkantilismu. Neobjektīvu rakstu publicēšana par naudu kļuva par ikdienišķu lietu pat labākajos laikrakstos. Restorānu īpašnieki, uzņēmēji un valsts ierēdņi zināja, ka par zināmu samaksu var sarūpēt vislabākās atsauksmes gandrīz jebkurā izdevumā. “Būtu labi, ja varētu teikt, ka mūsu rokas vienmēr palikušas neaptraipītas,” man sacīja Rafs Šakirovs, kurš vēlāk kļuva par laikraksta Izvestija redaktoru. “Mēs tiešām centāmies. Bet ar to nodarbojās visi. Pilnīgi visi.”

Vairums krievu nostājās pret Pirmo karu Čečenijā, lielā mērā pateicoties televīzijas reportāžām – īpaši jau tām, ko demonstrēja telekompānija NTV. NTV piederēja Vladimiram Gusinskim, vienam no pirmajiem Maskavas “oligarhiem”. Šīs televīzijas korespondenti bija bezbailīgi. “Televīzijas kadri radīja nepārvaramu sajūtu, ka Čečenijas karš ir netaisns un Jeļcinam tas jābeidz,” teica Maša Lipmane, Gusinska žurnāla Itogi galvenā redaktora vietniece. “Tas viņam ļoti kaitēja, viņa popularitāte strauji kritās. Karš tika uztverts kā nežēlīgs.” Pirmo reizi krievu prese bija spēlējusi galveno lomu nācijas politiskās orientācijas maiņā. Tik tiešām, ja neskaita ekonomisko debesu mannu, kas iekrita tieši rokās atsevišķiem, izdevīgu stāvokli ieņemošiem cilvēkiem, tad Čečenijas karš Jeļcina prezidentūras daudzsološajai nākotnei kaitēja krietni vairāk nekā jebkurš cits notikums valsts dzīvē.

1996. gadā, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, Jeļcina popularitātes reitingi jau bija sarukuši līdz viencipara skaitļiem. Viņam bija slima sirds un citas veselības problēmas, viņš daudz dzēra un sāka uzvesties visai dīvaini. Bija pagājuši tikai pieci gadi kopš “komunisma sabrukuma”, bet komunistu kandidātam Genādijam Zjuganovam, kurš solīja atdot tautai stabilo un saprotamo pagātni, bija gandrīz drošas izredzes kļūt par Krievijas prezidentu. Lai saglabātu kaut vai cerības uzvarēt vēlēšanās, Jeļcinam neatlika nekas cits, kā sākt sarunas par pamiera noslēgšanu un izveidot aliansi ar skarbo, teatrālo un ļoti populāro ģenerāli Aleksandru Ļebedu, kurš atklāti un daiļrunīgi kritizēja karu. Vēl būtiskāk bija tas, ka Jeļcins dažus mēnešus pirms tam bija atradis kopīgu valodu arī ar Maskavas oligarhiem, ieskaitot Berezovski un Gusinski, kuri uz laiku atteicās no savas sāncensības, lai palīdzētu prezidentam. Galu galā, tieši pateicoties Jeļcinam viņiem bija radusies iespēja tikt pie tādas bagātības, un bija pilnīgi skaidrs, ka Zjuganova Krievijā viņiem vieta neatrastos. Tā nu oligarhi un viņu algotie žurnālisti slepeni vienojās iepludināt Jeļcina kampaņā neierobežotus līdzekļus un nodrošināt, ka prezidenta darbība medijos tiks atspoguļota tikai un vienīgi pozitīvi.

Jaunie liberāļi, kuri strādāja Maskavas laikrakstos un televīzijas kompānijās un kuri bija atbalstījuši Jeļcina ietekmes pieaugumu Gorbačova gados, paniski baidījās, ka, pie varas nākot neokomunistu valdībai, visas viņu jauniegūtās brīvības tiks atņemtas. Lai kādi bija Jeļcina trūkumi un arvien pieaugošā ļaunprātība, viņš reti apstrīdēja preses tiesības darīt savu darbu Čečenijā vai jebkur citur. “Jeļcins bija oportūnists, gluži tāpat kā jebkurš cits politiķis,” man nesen teica Igors Malašenko, viens no NTV dibinātājiem un tās pirmais prezidents. “Viņam piemita vienkārši briesmīgi personīgi trūkumi, un viņš pieļāva daudzas kļūdas. Bet viņš nejuta vajadzību visu kontrolēt. Viņam bija instinktīvas simpātijas pret demokrātiju un brīvību. Un viņš mīlēja haosu.” Un tā nu, neraugoties uz Jeļcina bēdīgo veselības stāvokli, zudušo sabiedrības atbalstu, kā arī frakciju konfliktiem un korupciju, kas plosīja prezidentam tuvu stāvošās aprindas, Krievijas ietekmīgākie žurnālisti ar Malašenko un NTV priekšgalā izlēma, ka nav nekā svarīgāka kā nosargāt Jeļcina varu.

Viņi vēlējās uz visiem laikiem padzīt no Krievijas komunismu un uzskatīja, ka objektivitāte ir pārāk liela greznība šādos, viņu izpratnē, nacionālās krīzes apstākļos. Būdams Times Maskavas korespondents, es redzēju, ka daudzi no maniem draugiem bija cieši pārliecināti, ka Jeļcina sakāve valstij būtu katastrofa. Kādu dienu es kopā ar pārējo preses korpusu devos uz Novosibirsku, padomju zinātnes un akadēmiskās pasaules centru, lai pavērotu, kā tur norit Zjuganova priekšvēlēšanu kampaņa. Viņš centās cilvēkus pārliecināt, ka visas viņu jaunās brīvības balstītas uz melīgiem solījumiem. Tajos laikos fabrikās strādnieku algas bieži izmaksāja virtuves dvieļos, riepās vai lētos galda piederumos. Inflācija bija padarījusi pensijas gandrīz bezvērtīgas, un pūlis Zjuganovu uzklausīja ar cerībām un atvieglojumu. Savukārt manos draugos no krievu preses aprindām tas izraisīja pretīgumu. “Mēs esam tikuši vaļā no šiem sūdiem,” viens no viņiem man tovakar teica, “un vairs nekad neielaidīsim tos atpakaļ. Nemūžam.” Un tieši tādā garā viņi arī rakstīja. Jebkādi iebildumi, ka žurnālistiem varbūt nevajadzētu darboties pēc šādiem principiem, tika atspēkoti ar apgalvojumu, ka Amerikā un Eiropā uz spēles nekad neesot likts tik daudz.

“Kad NTV veltīja visus spēkus Jeļcina atkārtotai ievēlēšanai, kad viņa reitings bija divi procenti, kuri kā uz burvja mājienu izauga līdz piecdesmit četriem – kāpēc tad jūs tur, Rietumos, neteicāt: uzmanīgāk, Krievija, tas novedīs pie sistēmas, ko jūs paši nožēlosiet?” – man nesen vaicāja Leonīds Parfjonovs. Vēl pirms diviem gadiem šis žurnālists bija viens no Krievijas ietekmīgākajiem TV raidījumu vadītājiem, taču tika negaidīti atlaists no darba pēc konflikta ar Kremli par viņa svētdienas vakara politisko ziņu raidījuma cenzūru. Tagad Parfjonovs ir Newsweek krievu izdevuma redaktors. “Nē, neko tādu mēs no Rietumiem nedzirdējām. Jūs teicāt tikai: lieliski nostrādāts! Jeļcins – labs, Zjuganovs – slikts. Jūs izdarījāt tikpat daudz, lai novērstu komunisma atdzimšanu, kā mēs paši.” Bez šaubām, tā ir taisnība. Taču, kad Krievijas jaunie demokrāti izmeta pāri bortam demokrātijas pamatlikumus, viņi atteicās arī paši no savas neatkarības. Tikai pateicoties tam kļuva iespējams viss, kas vēlāk notika ar krievu medijiem un visu Krieviju – varbūt tas pat bija nenovēršami.

1996. gada vēlēšanas “iedēstīja zemē saindētu sēklu,” man sacīja Andrejs Norkins, bijušais NTV ziņu programmas vadītājs. Tagad Norkins strādā satelīttelevīzijas kompānijā RTVi, kas pieder Gusinskim. “Mēs varbūt uzreiz nesapratām kāpēc, bet varas iestādes aptvēra momentā: ar masu medijiem iespējams ļoti viegli manipulēt, lai sasniegtu jebkādu mērķi. Vienalga, vai Kremlim savajadzējās paaugstināt prezidenta reitingu, gāzt kādu oponentu vai sarīkot kampaņu kādas kompānijas vai cilvēka iznīcināšanai, to visu varēja panākt ar mediju palīdzību. Un kad nu Kremlis bija sapratis, ka var izmantot žurnālistus kā savu iegribu īstenotājus, un redzēja, ka žurnālisti būs ar mieru, viss turpmākais, kas norisinājies Putina varas laikā, skumjā kārtā jau bija tikai loģiskas sekas.”

Dažus mēnešus pirms Putins kļuva par prezidentu, 2000. gadā, parlamentā – un līdz ar to, dabiski, arī valdībā – sākās cīņa par kontroli: Krievija gatavojās Jeļcina administrācijas galam. Vienu no grupējumiem atbalstīja Kremlis, Otru – bijušais premjerministrs Jevgeņijs Primakovs un ārkārtīgi ietekmīgais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Iznākumu pilnībā izšķīra tas, kā notikumus atspoguļoja televīzija. Vairums laikrakstu tolaik jau bija zaudējuši savu agrāko ietekmi. Pirmais kanāls, valsts galvenā televīzijas kompānija, iedarbināja veselu neobjektīvu un apmelojošu sižetu lavīnu, kas Primakovu iznīcināja nepilnu divu mēnešu laikā. Runājot Aleksandra Rodņanska, televīzijas kompānijas STS vadītāja vārdiem: “Televīzija ir vienīgā realitāte, kurā mēs eksistējam.”

Pirmā Čečenijas kara laikā Putins bija redzējis, ko spēj panākt patiesa preses brīvība, un viņš Jeļcina kļūdu netaisījās atkārtot. 1999. gadā, pēc sprādzieniem, kas terorizēja Maskavu un kļuva par pamatojumu Otrā Čečenijas kara uzsākšanai, Kremlis strauji pārņēma savās rokās praktiski visu Krievijas televīziju un asi vērsās pret tiem, kuri mēģināja pretoties. 2001. gada 14. aprīlī valsts kontrolētais enerģijas monolīts Gazprom ar varu sagrāba NTV, pārtraucot pusvārdā Andreju Norkinu, kurš mēģināja paskaidrot, kas tobrīd notiek televīzijas studijās. Ekrānā parādījās krāsainas svītras. Igors Malašenko šo televīzijas kompānijas ieņemšanu – izšķirošu mirkli Krievijas vārda brīvības apklusināšanā – dēvē par “lienošo apvērsumu”. Drīz vien visas raidsabiedrības piederēja vai nu valstij, vai kompānijām – tādām kā Gazprom, kurai pieder trīs televīzijas kompānijas un laikraksts Izvestija –, kas funkcionē kā valdības korporatīvās rokas.

Propaganda kļuvusi attīstītāka un, iespējams, arī iedarbīgāka nekā padomju gados, kad televīzija bija rīks, ar kura palīdzību uzturēt ideoloģiju. Šodien mērķis ir vienkāršāks: atbalstīt Kremli un tā biznesa intereses. “Tagad tas kļuvis par teju vai maģisku procesu,” man teica Anna Kačkajeva, radio Svoboda iknedēļas interviju raidījuma vadītāja. Kačkajeva, kura ir arī Maskavas Valsts universitātes Televīzijas žurnālistikas katedras vadītāja, turpināja: “Cenzūras kā tādas nav, viss notiek daudz izsmalcinātāk. Es to sauktu par kontraktu un vienošanos sistēmu, kas pastāv starp Kremli un televīzijas kompāniju vadītājiem. Nav nekādas vajadzības sākt katru dienu ar vadošiem norādījumiem. Viss tiek pateikts ar mājieniem un pusvārdiem. Viņi sanāk kopā tikai nedēļas beigās. Televīzijas un pat drukātās preses nelaime ir tāda, ka pašcenzūra ir pati ļaunākā no visām cenzūrām. Žurnālisti labi zina – viņi sajūt, – kas ir atļauts un kas nē.”

Kremļa attiecības ar šo padevīgo postpadomju preses korpusu kļūst skaidri saredzamas jebkuras politiskas krīzes situācijā. Piemēram, pagājušā gada janvārī visi televīzijas kanāli palīdzēja kurināt informācijas karu pret Ukrainu, kad šai valstij bija radušās domstarpības ar Gazprom cenu jautājumā. Par Krievijas šībrīža ekonomikas uzplaukumu, nemaz nerunājot
par Kremļa arvien pieaugošo politisko pašpārliecību, gandrīz pilnībā jāpateicas ienākumiem no naftas un gāzes rūpniecības. Gazprom ir galvenais rīks, ar kuru panākti tādi sasniegumi, tāpēc Putins modri aizstāv šīs korporācijas intereses. Dmitrijs Medvedevs, Gazprom valdes priekšsēdētājs, ir arī Putina pirmais vicepremjers un, ļoti ticams, nākamgad kandidēs uz prezidenta posteni. Putina izveidotajā korporāciju interesēm pakļautajā pusautoritārajā struktūrā – Kremlis to dēvē par “suverēnu demokrātiju” – viss, kas nāk par labu Gazprom, ir veselīgs arī Krievijai, un neviena Krievijas televīzija nebūtu uzdrošinājusies atspoguļot arī Ukrainas viedokli.

Putina valdība ir smalki aprēķinājusi: dažiem laikrakstiem ar niecīgu, elitāru lasītāju loku ir atļauts publicēt asi kritiskus pētnieciskus rakstus un komentārus, kamēr vien šīs reportāžas un kritika pastāv pilnīgi atrauti no televīzijas. (Un kamēr reportieri turas pa gabalu no Čečenijas.) Anna Poļitkovska par šo karu sāka rakstīt 1999. gadā, kad preses brīvības noteikumi jau bija mainījušies; viņa tos pārkāpa ik reizi, kad devās uz darbu. Neilgi pirms nāves viņa rakstīja: “Es neiedziļināšos “priekos”, ko man atnesis izvēlētais ceļš – indēšanu, arestus, draudus vēstulēs un internetā, telefoniskus nāves draudus, iknedēļas izsaukumus uz ģenerālprokuratūru, kur jāparaksta liecība par gandrīz katru manu rakstu (pirmais jautājums vienmēr ir: “Kā un kur jūs ieguvāt šādu informāciju?”). Protams, man nepatīk mūžīgie citos laikrakstos un internetā publicētie nicīgie raksti, kuros es figurēju kā traks sievišķis no Maskavas. Man liekas pretīgi šādi dzīvot. Es gribētu sagaidīt mazliet lielāku izpratni.” Fakts, ka Novaja gazeta turpināja iznākt, liecina vairāk par avīzes niecīgo ietekmi nekā par tās atklātību.

Poļitkovska, tāpat kā daudzi citi, straujo preses brīvības sabrukumu saistīja ar Putina pagātni un viņa refleksiem.

“VDK reforma tā arī nav notikusi,” pirms dažām nedēļām, pēc Poļitkovskas un Ļitviņenko nāves sacīja Jevgeņija Albaca, Maskavas Ekonomikas augstskolas politoloģijas pasniedzēja. Albaca
par VDK rakstījusi asāk nekā jebkurš cits krievu žurnālists. “Deviņdesmitajos gados šī organizācija tika sadalīta vairākās atsevišķās iestādēs, taču reformas tika atmestas, īpaši jau pēc Putina nākšanas pie varas,” viņa turpināja. “VDK ir atguvusi spēju funkcionēt kā politiska organizācija. Un, atšķirībā no padomju laikiem, slepenie dienesti tagad darbojas ar pilnu jaudu.”

Pirms Ziemassvētkiem Maskavas ziņu pārraidēs dominēja divi temati: Leonīda Brežņeva simtā dzimšanas diena un Čīles autokrāta Augusto Pinočeta nāve. Abiem televīzijā un laikrakstos tika veltīta pielūgsmes pilna uzmanība. Laikraksta Moskovskij komsomoļec aptaujā izrādījās, ka “lielajam vairākumam Krievijas iedzīvotāju ir ļoti patīkamas atmiņas par Brežņeva laikiem un pašu Leonīdu Iļjiču, kuram 19. decembrī būtu apritējuši simts gadi.” Brežņeva ērā trūdošā valsts tika noturēta virs ūdens, gandrīz vienīgi pateicoties kosmiski augstajām naftas cenām.

“Arvien biežāk šos gadus dēvē par lielvaras Zelta laikmetu, kam sekojuši Gorbačova un Jeļcina laiku nemieri. Viņu varas gadi bija vājas un apjukušas Krievijas ēra, kam pienāca gals, prezidenta Putina vadībā atgriežoties pie Krievijas pagātnes diženības,” laikrakstā Komersant atzīmēja komentētājs Sergejs Strokans.

Tāpat kā Brežņevs, arī Pinočets cilvēkiem saistās ar stabilitātes sajūtu, ar izvairīšanos no jebkādiem nemieriem. Krievijas populārākā avīze Komsomoļskaja pravda saviem lasītājiem uzdeva jautājumu – vai arī viņu zemei būtu vajadzīgs savs Pinočets. Lielais vairākums atbildēja – jā. “Mums nav vajadzīgs diktators,” rakstīja liberālā deputāte Irina Hakamada. “Bet mums var izrādīties nepieciešams savs Pinočets ekonomikā.” Pārējie izteicās krietni jūsmīgāk. “Pinočets Čīli padarīja par lielisku paraugvalsti,” rakstīja kāds tipisks laikraksta lasītājs, “stabilu un stipru.”

Putins, kurš Padomju Savienības sabrukumu nosaucis par “gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu,” šim uzskatam nepārprotami pievienojas. Krievi, kuriem bija apnikušas rindas, tukšie veikali un melīgie padomju dzīves solījumi, jauna ekonomiskā modeļa meklējumos vispirms sāka raudzīties uz Rietumiem, īpaši jau uz Savienotajām Valstīm. Sekoja episku mērogu katastrofa: valsts vērtīgāko īpašumu izpārdošana padarīja piedauzīgi bagātus dažus desmitus cilvēku, bet miljoniem citu krievu dzīve kļuva vēl krietni smagāka. Sabruka veselības aprūpes un sociālās apgādes sistēmas. Krievija kļuva par pirmo industriāli attīstīto valsti, kurā ilgstoši arvien samazinājās iedzīvotāju paredzamais dzīves ilgums. Var prognozēt, ka zēni, kas Krievijā nāk pasaulē patlaban, vidēji nodzīvos līdz 59 gadu vecumam un mirs jaunāki nekā tad, ja būtu dzimuši Pakistānā vai Bangladešā. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka ap to laiku, kad par prezidentu kļuva Putins, vairumam krievu nebija ne mazāko iebildumu apmainīt metafiziskās vārda un intelektuālās brīvības idejas pret konkrēto vēlēšanos būt savas mājas, auto un bankas konta īpašniekiem. Viņi vēlējās arī justies droši, ka viņu zemi kāds pārvalda.

Šodienas Krievijā, rakstīja Poļitkovska, stabilitāte ir viss, un par cenu nospļauties. Gorbačovu un Jeļcinu lielais vairākums uztver kā vēsturisku katastrofu, kas noveda pie dzīves līmeņa krišanās, sabrukuma, haosa un pazemojuma triumfējošo Rietumu priekšā. Par šajos gados pavērtajām jaunajām iespējām un atbrīvošanos no totalitārisma jau ir aizmirsts. “Jā, Krievijā ienākusi stabilitāte,” rakstīja Poļitkovska. “Tā ir šaušalīga stabilitāte, kurā neviens vairs nemeklē taisnību tiesās, kas lepojas ar savu pakalpību un partejiskumu. Neviens cilvēks pie pilna prāta nelūgs aizstāvību institūcijām, kurām uzticēta likumības un kārtības nodrošināšana, jo tās ir caurcaurēm korumpētas. Visur valda linča tiesas princips, tiklab cilvēku prātos, kā darbos. Aci pret aci, zobu pret zobu.”

Vladimira Putina attiecības ar demokrātiju ir diezgan nepārprotamas: 2004. gada decembrī viņš parakstīja likumu, kas būtībā atcēla Krievijas 89 gubernatoru vēlēšanas. Tagad prezidents šīs amatpersonas ieceļ pats, un tad gaida, kamēr reģionālie likumdevēji viņa izvēli apstiprinās (un tieši tā vienmēr arī notiek). Vēl viena pārmaiņa, pret ko neviens neprotestēja un reti kurš vispār pamanīja – Putins sevi pilnvarojis arī iecelt Maskavas un Sanktpēterburgas mērus. Pērnajā novembrī, atkal pēc prezidenta prasības, Dome atcēla arī prasību, ka vēlēšanas uzskatāmas par notikušām tikai tad, ja tajās piedalījies noteikts minimālais vēlētāju daudzums.

“Pēdējo sešu gadu laikā nezinu nevienu gadījumu, kad Dome būtu noraidījusi kādu prezidenta iniciatīvu,” man sacīja Vladimirs Rižkovs, viens no pēdējiem liberālajiem parlamentāriešiem, kuri vēl gatavi publiski izteikt kritiku. “Tāpat neatminos nevienu gadījumu, kad Dome būtu pieņēmusi kādu likumprojektu, ko iesnieguši reģioni. Krievijā likumus tagad izdod tikai viens cilvēks, un Dome ir kļuvusi par jaunu Augstāko Padomi.”

Virsroku domstarpībās ar Kremli nevar gūt neviena kompānija – ne ārzemju, ne pašmāju. Tas kļuva skaidrs 2003. gada 25. oktobrī, kad bruņoti FDD aģenti maskās ielauzās privātā lidmašīnā un arestēja Mihailu Hodorkovski, kurš tobrīd grasījās doties ceļā no Novosibirskas lidostas. Hodorkovskis bija Krievijas bagātākais un, ja neskaita pašu Putinu, nenoliedzami arī ietekmīgākais cilvēks. Viņš vadīja JUKOS, lielāko un, pēc vairuma ekspertu domām, arī labāk pārvaldīto naftas kompāniju Krievijā. Hodorkovskis bija pārkāpis nerakstīto vienošanos ar Kremli: nebāzies politikā un paturi savu bagātību. Tieši otrādi, viņš bija pasācis izteikt savas domas, rīkoties neatkarīgi un atbalstīt Putina pretiniekus. Viņš pat sāka publiski parādīties ārzemju galvaspilsētās, bieži uzvedoties drīzāk kā valsts galva, nevis naftas magnāts. Hodorkovskim izvirzīja apsūdzību par krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; Hodorkovskim piesprieda deviņus gadus cietumsoda, ko viņš tagad izcieš labošanas darbu kolonijā IZ-75/1 Čitā, vienā no Sibīrijas attālākajiem un skarbākajiem nostūriem. Tad Kremlis ķērās pie viņa kompānijas iznīcināšanas, iesūdzot JUKOS tiesā par miljardiem dolāru, kas neesot samaksāti nodokļos. JUKOS aktīvi tiek sadalīti starp Putina sabiedrotajiem; paši lielākie ieguvēji ir abas kompānijas, ko reizēm mēdz dēvēt par vienīgajām īstajām politiskajām “partijām”, kas vēl saglabājušās Krievijā: Gazprom un Rosneft, valsts kontrolēts naftas koncerns.

Putina prezidentūras laikā Krievijas valdība kļuvusi drosmīgāka un uzstājīgāka. 2006. gada
1. janvārī Krievija piepeši pārtrauca gāzes eksportu uz Ukrainu – šīs valsts valdība bija iebildusi pret strauju pieaugumu Gazprom pieprasītajās cenās, bet pirms diviem mēnešiem Krievija tieši tāpat izrīkojās ar Baltkrieviju – divkāršoja gāzes cenu un ievērojami paaugstināja naftas eksporta nodokli. Vladislavs Surkovs, kurš būtībā uzskatāms par Kremļa galveno ideologu, pērn prezidenta partijas kongresa delegātus uzrunāja ar šādiem vārdiem: “Lai kādi būtu globalizācijas labumi, lai kā tiktu piesaukta draudzība, amerikāņi savas dividendes skaita paši savās mājās, tāpat arī briti – savas, bet mēs – savējās. Citi pārsvarā skaita savus zaudējumus. Un tāpēc, kad mums saka, ka suverenitāte, tāpat kā nacionālā valsts, ir novecojis priekšstats, mums vajadzētu sev pajautāt, kas šiem runātājiem padomā.”

Nesen Kremlis nodemonstrēja īpaši nekaunīgu piemēru Maskavas pašreizējam priekšstatam par savu “enerģijas lielvaras” lomu: Krievijas valdība panāca, ka kompānija Royal Dutch Shell, kas ieguldījusi miljardus dolāru pasaules lielākajā naftas un gāzes laukā Sahaļina II, bija spiesta pārdot šī projekta kontrolpaketi. Gadu Shell pacieta Kremļa regulētāju uzmākšanos, ieskaitot absurdos draudus, ka naftas vads tikšot atzīts par neatbilstošu Krievijas vides aizsardzības standartiem. Taču tiklīdz kompānija atdeva daļu no savām akcijām Gazprom, visas ekoloģiskās bažas izgaisa kā nebijušas. Un kā reaģēja Shell, kad kompānijai piederošā daļa tika samazināta no 55 līdz 25 procentiem? “Liels paldies par jūsu atbalstu,” pirms trim nedēļām, tiekoties ar Putinu, teica Shell izpilddirektors Jeruns van der Vīrs. “Tas bija vēsturisks notikums.”

Krievija, kam pieder 30 % no pasaules gāzes eksporta kopējā apjoma, pārējai pasaulei savu gribu var uzspiest kāda pavisam vienkārša iemesla dēļ. “Visa pasaule ir kā apsēsta ar enerģijas drošības un resursu jautājumiem,” man teica Fjodors Lukjanovs, žurnāla Russia in Global Affairs redaktors. “Jums vajadzīga enerģija. Mums tā ir. Tātad mūsu ziņā ir lemt, kā ar to rīkoties. Indija un Ķīna meklē jaunus enerģijas avotus, lai nodrošinātu savu ārkārtīgi straujo ekonomisko izaugsmi. ASV iegrimusi savā Irākas karā, Eiropas Savienība pati vairs nezina, kas pati ir. Un lūk, Krievija – stabila, bagāta, stingri kontrolēta. Nekādas opozīcijas. Šobrīd Krievijā valda tāda kā pārākuma apziņa, sajūta, ka tā patlaban ir neaizstājama valsts, gluži kā Olbraitas kundze vēl tikai pirms dažiem gadiem izteicās par Savienotajām Valstīm.”

Pirmo reizi kopš 80. gadiem, kad radikāls kritums naftas cenās izraisīja ekonomikas krīzi, kas savukārt palīdzēja sagraut Padomju Savienību, Krievija jūtas patiesi neatkarīga. Visu 90. gadu gaitā ikviens Krievijas līderis, ieskaitot Putinu viņa administrācijas pirmajos gados, bija gandrīz pilnībā nodevies finansiālām problēmām, mēģinot vai nu saglābt brūkošo padomju ekonomiku, kaut kā reaģēt uz humanitārām krīzēm, vai arī vispazemojošākajā kārtā pierunāt Starptautisko Valūtas fondu palīdzēt jaunajai valstij izturēt pašas dzimšanu. “Šodien smieklīgi to atcerēties,” sacīja Lukjanovs, “bet gandrīz visus 90. gadus jebkuru ekonomisku lēmumu Krievijā varēja pieņemt tikai pēc konsultācijām ar SVF, reizēm pat ar ASV Maskavas vēstniecības piekrišanu. Krievija bija vāja. Krievija nezināja, ko iesākt. Un šodienas alkatība ir reakcija uz to visu – uz trūkumu un pazemojumu. Mūsu oficiālā ideoloģija tagad ir – pelnīt vairāk naudas.”

Putins lepojas ar Krievijas ekonomikas sasniegumiem, un to pašu jau minēto preses konferenci Vācijā, kur tik bezkaislīgi izteicās par Annu Poļitkovsku, viņš izmantoja, lai sīki un smalki aprakstītu paveikto. “Kad es kļuvu par prezidentu, mūsu valūtas un zelta rezervju fonda vērtība bija divpadsmit miljardi dolāru, bet tikai šī gada pirmajā pusē tā pieaugusi par astoņdesmit miljardiem un nesen sasniegusi aptuveni divsimt septiņdesmit miljardus,” Putins sacīja. “Mēs pilnībā esam nomaksājuši savus parādus. Mēs esam kļuvuši par labības eksportētāju valsti.” Tad viņš piemetināja: “Taču tas viss itin neko nenozīmētu, ja nemainītos arī cilvēku dzīve,” atzīmējot, ka algas un pensijas augušas par nepilniem desmit procentiem ik gadu, kopš viņš stājies prezidenta amatā. Neraugoties uz to, valsts vārda tiešā nozīmē mirst. Kad par prezidentu kļuva Boriss Jeļcins, Krievijas iedzīvotāju skaits tuvojās simt piecdesmit miljoniem. Vairums oficiālo aplēšu prognozē, ka līdz 2050. gadam šis skaitlis var sarukt līdz nepilniem simt miljoniem. Runājot par Krieviju, Putins un viņa atbalstītāji nepiemin nedz arvien plašāko AIDS epidēmiju, nedz šīs valsts alkoholisma endemiju vai milzīgās atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Viņi neatzīst arī to, ka, neraugoties uz veselīgo IKP, Krievijas reitings tādos būtiskos globālās ekonomikas rādītājos kā konkurētspēja un darba efektivitāte ir šausminoši zems.

“Lielākā iedzīvotāju daļa ir pilnīgi apmierināta ar dzīvi,” tiekoties Maskavā, man teica Aleksejs Voļins, kurš trīs gadus nostrādājis par Putina administrācijas personāla vadītāja vietnieku un tagad ir kādas ļoti ienesīgas izdevniecības direktors. “Viņi saņem vairāk naudas. Patēriņš pēdējo sešu gadu laikā pieaudzis divarpus reižu. Cilvēki pērk mašīnas, vasarnīcas, viņi iepērkas lielos iepirkumu centros – tikpat lielos kā Savienotajās Valstīs,” Voļins, kopts un nevainojami ģērbts četrdesmit trīs gadus vecs vīrietis baltā kreklā ar piepogājamu apkaklīti un haki krāsas Dockers biksēs, pasmaidīja. “Viņi ir tik laimīgi, cik nu tas iespējams,” viņš teica. “Viņiem nesāp galva par kaut kādām politiskām problēmām vai pārmērīgu varas koncentrēšanos. Viņi neskatās televīzijas ziņas. Viņiem ir vienalga.”

“Ir vēl cita iedzīvotāju grupa,” viņš turpināja. “Šie cilvēki ir neapmierināti, jo politiskā dzīve ir iesaldēta. Viņiem nepatīk tas, kas notiek Krievijas televīzijās vai presē. Pirms dažiem mēnešiem es runāju kādu ietekmīgu Kremļa cilvēku un pajautāju, kāpēc mūsu televīzijas ziņas ir tik briesmīgas un garlaicīgas. Un viņš man atbildēja: bet kāpēc jūs vispār skatāties televīziju? Tādiem cilvēkiem kā jūs vajadzētu lasīt internetu, ja jūs gribat saņemt informāciju. Televīzija nav domāta jums. Tā ir tautai.”

Šādā kontekstā preses brīvībai nav īpašas nozīmes, un tās Krievijā paliek arvien mazāk. “Te nu mums darīšana ar izvēli starp brīvību un bagātību,” sacīja Aleksejs Venediktovs, radiostacijas Eho Moskvi galvenais redaktors. Tas ir vienīgais galvaspilsētas radio, kas vēl pārraida patiesīgas un pat kaujinieciskas ziņu reportāžas un tiešā ētera pārraides ar klausītāju zvaniem (no krievu televīzijas šis žanrs ir izskausts). “Un cilvēki izvēlējās bagātību. Viņi nesaprot, ka brīvība ir nepieciešams priekšnoteikums, lai nosargātu šo bagātību un drošību, ko paši tagad sākuši tik augstu vērtēt. Gatavot godīgas reportāžas par tik kutelīgiem tematiem kā korupcija vai doties uz Čečeniju ir pārāk bīstami. Cilvēki to negrib, viņi to neprasa un viņi tiešām nesaprot, ka tas viņiem ir vajadzīgs.”

Anna Poļitkovska, šķiet, sabiedrības vienaldzībā smēlās enerģiju. Viņas raksti mēdza būt skarbi un polemiski, un pat cilvēki, kuri viņai piekrita, bieži vien tos tā arī neizlasīja. Viņai bija vienalga. “Viņai bija viena misija – cīņa par taisnību,” man teica Aleksejs Simonovs, ilggadīgais Atklātuma aizsardzības fonda priekšsēdētājs, ar kuru mēs iedzērām pa glāzei Maskavas Žurnālistu namā. Simonovs, pamatīgs vīrs ar smailu, baltu bārdu un prasmi smēķēt divas cigaretes uzreiz, iemalkoja no savas alus glāzes. “Taisnību sakot,” viņš atsāka, “ar viņu nebija viegli.” Viņš nopūtās un noplātīja rokas. “Nepavisam nebija viegli. Bet neviens nevar teikt, ka viņa nebūtu bijusi godīga. Viņa simtprocentīgi ticēja visam, ko rakstīja. Un viņas rīcībā bija fakti. Viņai bija fakti un patiesība, un šī iemesla dēļ viņa vienmēr paliks Krievijas varone.”

Attiecībā uz preses brīvību Krievijas rādītāji tagad ir zemāki nekā tādās valstīs kā Sudāna, Zimbabve un Afganistāna. Tādās vietās kā Čečenija kļuvis gandrīz neiespējami strādāt, un Poļitkovska, neraugoties uz savas avīzes atbalstu, tur bieži vien bija viena, neaizsargāta un bez kādām sazināšanās iespējām. Tas Krievijas armijai ļāva ar viņu izrīkoties pēc saviem ieskatiem.[1. Skat. fragmentu no Annas Poļitkovskas grāmatas “Otrais Čečenija karš”, kas publicēts RL 2003. gada aprīļa numurā.]

Kad es pēdējo reizi redzēju Ahmedu Zakajevu, viņš bija ģērbies aizsargkrāsas drēbēs un bruņojies ar Kalašņikova automātu. Ap vidukli viņam bija aplikta patronsoma, aiz jostas aizbāzta firmas Motorola rācija. Tas bija 1996. gada augustā; dažas dienas pirms tam daži simti čečenu separātistu bija aplenkuši tūkstošiem krievu karavīru, saņemot viņus gūstā un ieņemot Grozniju. Zakajevs bija pēdējā likumīgi ievēlētā čečenu līdera Aslana Mashadova valdības vicepremjers. Pirms kara viņš bija Šekspīra lugu aktieris un vēlāk arī Čečenijas kultūras ministrs. Putins Zakajevu uzskata par teroristu. 2002. gadā kādas konferences laikā Kopenhāgenā Zakajevs pēc Krievijas valdības pieprasījuma tika arestēts un pavadīja Dānijas cietumā vairāk nekā mēnesi. Taču dāņu tiesa, paziņojot, ka nevar atrast pierādījumus Zakajeva pastrādātiem noziegumiem, atteicās viņu izdot. Kad Zakajevu atbrīvoja, Poļitkovska ieradās viņam pakaļ. “Mēs abi būtu apraudājušies, ja vien spētu paraudāt,” viņa rakstīja. Poļitkovska pavadīja Zakajevu uz Londonu, kurš viņš apmetās tajā pašā ielā, kur dzīvoja Ļitviņenko, ar kuru viņi ļoti satuvinājās. Arī britu tiesa noraidīja Krievijas prasību izdot Zakajevu, norādot uz lielo risku, ka viņš dzimtenē varētu tikt spīdzināts. Tagad Zakajevs vairāk atgādina advokātu nekā revolucionāru; kad mēs tikāmies, viņš bija ģērbies zilā uzvalkā un baltā kreklā ar sarkanu kaklasaiti. Viņa kurpes bija nospodrinātas kā spogulis. Pēc Ļitviņenko nāves 23. novembrī Krievijas prokuratūra atsāka mēģinājumus panākt Zakajeva un Berezovska izdošanu. “Putins neliksies mierā, līdz mēs visi līdz pēdējam būsim miruši,” Zakajevs teica. Ar šo “mēs” viņš domāja ne tikai čečenu tautu, bet arī tos, kuri iestājas pret Kremļa politiku, tādus cilvēkus kā Poļitkovska un Ļitviņenko. “Aleksandru un Annu nogalināja, lai iebiedētu citus,” viņš teica. “Es par to esmu pārliecināts.”

Krievu prese nicīgi izteicās par britu reakciju uz Ļitviņenko nāvi. Nākamajā vakarā visas trīs lielākās nacionālās televīzijas kompānijas – Rossija, Pirmais kanāls un NTV – savus ziņu izlaidumus sāka ar plašām reportāžām, kas pievērsās nevis Ļitviņenko nāvei, bet gan britu reakcijai. Rossija raidījumu sāka ar vārdiem “Panika Londonā”, bet Pirmais kanāls – ar kadriem, kuros bija redzami britu policisti Londonas centra ielās. “Lielbritānija ir uz panikas robežas,” korespondents aizkapa balsī paziņoja. NTV, Gazprom kanālā, kāds izteica pieņēmumu, ka tagad “tūkstošiem cilvēku visā pasaulē” varot krist panikā. Nez, kas tad noticis ar leģendāro angļu mieru, viņi spriedelēja – it kā būtu bērnišķīgi ar izbailēm reaģēt uz kodolterora aktu, kas sarīkots tavā paša zemē.

Poloniju 210 nav viegli iegādāties, vismaz ne lai nogalinātu cilvēku. Gandrīz viss polonijs tiek ražots Krievijā. Lai gan Ļitviņenko noslepkavošanai bija nepieciešams pavisam niecīgs daudzums, lai to iegūtu, pārvadātu, sagatavotu, nomērītu un iebarotu, gandrīz noteikti nepieciešama sarežģīta organizācija. Vairums cilvēku Londonā – un diezgan daudzi arī Maskavā – uzskata, ka šī organizācija bijusi FDD. Šī dienesta darbiniekiem ir īpašs naids pret tiem, kuri no tā novēršas, un Ļitviņenko bija viens no pazīstamākajiem nodevējiem.

Bijušais Kremļa funkcionārs Aleksejs Voļins domā, ka Berezovska pieņēmumam pamatā ir drīzāk naids pret Putinu nekā pierādījumi vai realitāte. “Es neticu, ka Krievijas valsts noindēja Ļitviņenko ar poloniju,” viņš sacīja. “Viņš nav no tiem cilvēkiem, kurus vajadzētu nogalināt pirmos. Mums taču ir Kalugina kungs,” viņš teica, ar to domājot Oļegu Kaluginu, bijušo VDK ārzemju pretizlūkošanas galvu, kurš kļuva par bargu šī dienesta kritiķi un tagad dzīvo netālu no Vašingtonas. “Ārzemēs dzīvo daudz augsta ranga krievu spiegu. Mums ir Berezovska kungs, Zakajeva kungs. Lai nodemonstrētu valsts varu, būtu daudz interesantāk nogalināt šos cilvēkus. Turklāt, ja kāds no slepenā dienesta vēlētos nogalināt cilvēku, viņš neizmantotu līdzekli, kas visai pasaulei pasaka, ka slepkava ir no Krievijas. Poloniju ražo Sarovā. Vienā pilsētā pa visu valsti. Pieņemsim, ka es esmu FDD šefs. Jūs ierodaties pie manis un sakāt, ka jums vajag nogalināt Ļitviņenko kungu. Londonā ir papilnam arābu un visādu Martinikas vai Jamaikas tipu, kas lieto alkoholu un narkotikas un kas varētu Ļitviņenko kungu nodurt ar nazi. Tas nemaksā dārgi. Un tas nav grūti. Bet vadāt pa Eiropu konteinerus ar poloniju, no pilsētas uz pilsētu, pārvadāt tos British Airways un Aeroflot lidmašīnās – tas taču ir absolūts neprāts. Kam tas vajadzīgs?”

Pāris dienas pirms aizbraukšanas no Maskavas es apciemoju Viktoru Šenderoviču bijušajā NTV ēkā; tā vēl joprojām ir Vladimira Gusinska kabeļtelevīzijas kanālu mītne. Nams atgādina kādu no Courtyard Marriott viesnīcām – iekšējais pagalms ar lieliem kokiem, stikla jumtu un daudz hroma.
Tas ir viens no pēdējiem liberālo žurnālistu patvērumiem Maskavā. Šenderovičs ir nīgra paskata bijušais komiķis, kura satīrisko televīzijas raidījumu “Lelles” no 1994. līdz 2003. gadam demonstrēja NTV. Šenderovičs bija nežēlīgi asprātīgs un savas lelles izmantoja, lai izsmietu jebkuru, kurš tolaik bija pie varas. Neviens netika žēlots – ne Boriss Jeļcins, ne Mihails Gorbačovs, un visādā ziņā ne jau nu Vladimirs Putins. Taču Putinam diez kā nepatīk, ja par viņu smejas. Dažas nedēļas pēc “Leļļu” izlaiduma, kurā Putina lelle izskatījās pēc nejauka rūķa, Šenderovičs palika bez darba. Tagad viņš reizi nedēļā vada pa vienai programmai radiostacijās Eho Moskvi un Svoboda.

Šenderovičam tikko bija piezvanījusi meita, kura bija kaut ko padzirdējusi par šaha čempionu Gariju Kasparovu. Kasparovs šobrīd kļuvis par ietekmīgāko cilvēku apvienībā Cita Krievija, Putina atklātāko kritiķu koalīcijā. “Tieši šobrīd notiek viņa biroja kratīšana,” teica Šenderovičs. “Milicija atslēdz datorus un visiem konfiscē mobilos telefonus.” No biroja tikai aiznesti laikraksti, grāmatas un citi izdevumi, lai pārbaudītu, vai starp tiem nav kaut kā “ekstrēmistiska” un tātad nelegāla.

Kratīšana notika dažas dienas pirms Citas Krievijas ieplānotā sestdienas pēcpusdienas gājiena no Triumfa laukuma līdz Kremlim; atļauja šim pasākumam netika dota, tāpēc vairāk nekā tūkstoš cilvēku sapulcējās iepretim Čaikovska koncertzālei, zem milzu plakāta ar Žizeles Bindhenas attēlu. Klāt bija arī gandrīz desmit tūkstoši miliču zaļos, zilos un brūnos formas tērpos, kas norādīja uz piederību dažādiem dienestiem; debesīs riņķoja divi helikopteri. Lai iekļūtu laukumā, vajadzēja iziet caur vienu no milicijas sagādātajiem metāla detektoriem – taču tikpat labi tā varēja būt arī laika mašīna. Mītiņš bija diezgan dīvains ideoloģisks savārstījums. Kasparovs runāja par brīvību un atklātumu, taču par brīvību un atklātumu runāja arī komunisti. Ietves malā stāvēja sagrabējuši staļinieši un tirgoja antisemītisku literatūru, Ļeņina ordeņus un dzeltēt sākušus fanātiski labējā laikraksta Zavtra eksemplārus. Bija arī šahisti. Runātāji sprieda par to, kā “glābt Krieviju no šausmām, kas pār to nākušas”. Ļaudis kādu brīdi paskandēja lozungus un izklīda pa mājām.

Nākamā pēcpusdiena, svētdiena, atnāca ar brīnišķīgu laiku, un tūkstošiem cilvēku to izmantoja, lai dotos iepirkties. Daudzi no viņiem nonāca Sarkanajā laukumā. Starp Ļeņina Mauzoleju un Kristiāna Diora jauno veikalu GUM ēkā strādnieki bija ierīkojuši milzīgu slidotavu. Simtiem jauno vecāku stāvēja rindā, pie rokas turot bērneļus, kuri gaidīja savu kārtu. Visi likās laimīgi. Pelēcīgais “tūkstoš jardu skatiens” [2. "Thousand yard stare” – kaujā pārguruša karavīra nefokusētais skatiens. Frāze radusies pēc 1944. g. žurnālā Life publicētās kara korespondenta Toma Lī gleznas nosaukuma. Portretā attēlotā kareivja stāvokli mākslinieks apraksta šādi: “Viņš aizbraucis no Amerikas pirms 31 mēneša. Viņu ievainoja jau pirmajā kaujā. Viņš slimojis ar tropiskām slimībām. Naktīs viņš guļ pusmiegā un dienās līdz vēlam vakaram svēpē no visām spraugām japāņus. Divas trešdaļas viņa rotas vīru jau krituši vai ievainoti. No rīta viņš atkal dosies kaujā. Cik daudz gan viena cilvēciska būtne var izturēt?”], kas tik raksturīgs padomju dzīves stilam, bija pazudis no viņu sejām, un tā vietā negaidītā kārtā uzradies smaids. Tai brīdī nebija grūti saprast, kāpēc Krievijā tik daudzi – vairums sabiedriskās domas aptauju lēš, ka vairāk nekā 70 % – atbalsta prezidentu. Kopš Aleksandra Ļitviņenko nāves krievu sabiedrība bieži diskutējusi par to, ko Putins darīs, kad beigsies viņa prezidenta pilnvaras. Viņš ir apsolījis no šī amata aiziet, taču izteicies arī, ka domā “saglabāt ietekmi”. Daudz spriests par veidu, kā Putins to varētu panākt – piemēram, kā premjerministrs vai kā Gazprom priekšsēdētājs. To nezina neviens, pilnīgi iespējams, arī viņš pats. Šodien Krievijas labklājība – ne jau pirmo reizi – atkarīga no naftas cenām, un, kamēr vien algas turpina augt, cilvēki, šķiet, neraizējas par nākotni un nav noskaņoti pakavēties pat pie iespaidīgiem pagātnes brīdinājumiem. Pasaule jau agrāk ir piedzīvojusi naftas cenu krahu. Pēdējos mēnešos tās kritušās par vairāk nekā 20 procentiem. Ja šis process turpināsies, pienāks brīdis, kad vairs nebūs iespējams neuzklausīt mirušās krievu Kasandras brīdinājumus.

“Es daudz esmu lauzījusi galvu par to, kāpēc tik ļoti neciešu Putinu,” Poļitkovska rakstīja. “Pavisam vienkārši – es esmu četrdesmit piecus gadus veca maskaviete, kura vērojusi Padomju Savienību tās apkaunojošākajās izpausmēs 70. un 80. gados. Putina rokās gluži nejauši nonākusi milzīga vara, un viņš to licis lietā ar gluži katastrofālām sekām. Man viņš nepatīk tāpēc, ka viņam nepatīk cilvēki. Viņš mūs nicina. Viņš uz mums raugās kā uz līdzekli savu mērķu sasniegšanai, līdzekli personīgās varas iekarošanai un noturēšanai, ne vairāk. Un tālab arī viņš uzskata, ka var ar mums izrīkoties, kā vien pašam patīk – rotaļāties ar mums pēc saviem ieskatiem, iznīcināt mūs pēc saviem ieskatiem. Mēs neesam nekas, turpretim viņš, kuram nejaušība palīdzējusi uzrausties pašā virsotnē, šodien ir Cars un Dievs. Mums Krievijā jau agrāk ir bijuši vadoņi ar tādiem uzskatiem. Tas novedis pie traģēdijas, pie grandiozu mērogu asinsizliešanas, pie pilsoņu kariem.” Runājot pati par sevi, žurnāliste rakstīja: “Man reiz pietiek.”

Raksts publicēts žurnāla New Yorker 2007. gada 29. janvāra numurā.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola