Dekabristi otrādi

“Par spīti biedējošajam cilvēku daudzumam pietiekami noslēgtā telpā, visu laiku bija iespējams brīvi pārvietoties tuvāk skatuvei un atpakaļ. Tā ir atbilde tiem, kuri apgalvoja, ka šī pulcēšanās ir bezjēdzīga, jo šiem 100–150 tūkstošiem cilvēku neesot programmas un līdera. Pagaidām galvenais ir tas, ka visi sanāca kopā un bija cits par citu – tas, ko daži saukā par pūli, – cilvēki, kas spēj pašorganizēties un sargāt cits citu. Runātājus pie mikrofona reizēm nevarēja dzirdēt, un viņus nekad nevarēja redzēt – opozīcijas mītiņu tehnika nav domāta tādam dalībnieku daudzumam. Klausījās tos, kas runāja skaidri – skaidrība iedarbojās labāk par pastiprinātāju. “Par atkārtotām vēlēšanām” nevarēja netikt sabalansēts ar “Krievija bez Putina”; kamēr Krievija neatbrīvosies no Kodola, nebūs arī atkārtotu vēlēšanu. Kam vajadzīgas jaunas vēlēšanas, ja arī visas pārējās partijas nekur neder. Cienījama partija nevar parādīties agrāk par jēdzīgu vēlētāju...”

Diana Mačuļina, 10. decembra ieraksts Facebook

“...daudzi novērotāji atzīmē šīsdienas pasākuma “nepolitisko” raksturu un cenšas iespējami precīzāk aprakstīt šo ārpus-politiskumu.”

Sergejs Kozlovs, 10. decembra ieraksts Facebook

Pēc notikumiem Krievijā no 4. līdz 11. decembrim visi sākuši runāt par “politikas atgriešanos”. Sak’, Putina režīms bija smacējis “politiskuma” izpausmes valstī tik ilgi, ka, tā vien šķita, uz tuvākajām divām trim paaudzēm par to bija jāaizmirst. Un pēkšņi... Patiešām, no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka mēs esam liecinieki tam, ka Krievijā parādās jaunas sabiedriskās intereses, kuras tūlīt pat arī kļuvušas politiskas. Mītiņš Maskavā – kā arī dažās citās pilsētās – ierādījis jaunu arēnu partijām, sabiedriskajām kustībām un jauniem līderiem. Vai, sliktākajā gadījumā, pagriezis situāciju atpakaļ, uz pa īstam “politiskajiem” 90. gadiem. Taču atliek paskatīties uzmanīgāk, un viss ir pavisam citādi – un daudz sliktāk.

Sāksim ar to, kas tad ir “politika” pēcpadomju Krievijā – un tās neesamība Putina valdīšanas otrajā pusē, sākot ar kādu 2006. gadu. Tradicionālajā, eiropeiskajā, Rietumu izpratnē, “politikas” šeit, protams, nav – un runa nepavisam nav par autoritāro Putinu un viņa loku. Krievijas sabiedrība ir tik ļoti nenoteikta, dažādas iedzīvotāju grupas tik lielā mērā neapzinās savu vietu un lomu attiecībā pret citiem, attiecībā pret visu sabiedrību, valsti, ka nespēj artikulēt savas sociālās intereses kā politisku izteikumu – un arī politiskas intereses. Tas nenozīmē, ka sabiedrība ir pasīva un nezina, ko grib. Nepavisam ne. Ikvienu Krievijas pilsoni interesē labklājības, medicīnas, izglītības, ekoloģijas, beztiesiskuma problēmas. Taču šī interese ir atomizēta – tieši tāpat, kā atomizēta ir Krievijas šodienas sabiedrība. Šī interese neved ne pie ieinteresēto pilsoņu saliedēšanās, ne pie horizontālu sociālo saišu izveidošanās. Līdz ar to tā nepārvēršas par politisko interesi un neved pie politisku partiju izveidošanās, kas paustu konkrētu iedzīvotāju slāņu vajadzības. Tikai komunisti, tā teikt, atminoties senās padomju iemaņas, atrodas nedaudz tuvāk tradicionālajam priekšstatam par partijām.

Savukārt tas, ka Krievijā nav “normālu” (pareizāk sakot, Rietumu demokrātiskajā sistēmā pierasto) politisko partiju, noved pie tā, ka “politisko dienas kārtību” veido grupējums, kas atrodas pie varas un kas to dara, vienīgi un tikai vadoties no savas lienošās pragmatiskās intereses. Vēl vairāk, šo dienas kārtību ar entuziasmu uztver ne vien oficiozie politiķi un prese, bet arī opozīcija – no šejienes pilnīgā vienaldzība, ar kādu pret politisko sfēru attiecas lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa. Šai sfērai vistiešākajā nozīmē nav nekā kopīga ar valsts iedzīvotāju dzīvi. Tādēļ 4. decembrī notikušās vēlēšanas nebija sacensība starp politiskajām partijām, kas izsaka dažādu sociālo un reģionālo grupu intereses un kas piedāvā dažādus Krievijas attīstības variantus, bet formāls pasākums, kura rezultātiem arī nevajadzēja izsaukt interesi iedzīvotāju vidū. Ar to arī rēķinājās Kremlis, īpaši neslēpjot, ka ne sevišķi ērtos balsošanas rezultātus vienmēr var nedaudz “pielabot” ar tam pilnībā pakļauto struktūru palīdzību. Bet sabiedrība (pareizāk sakot, tās aktīvākā daļa) pēkšņi tomēr ieinteresējās. Vai šo interesi var saukt par politisku? Var pārliecinoši atbildēt – nē. Neapmierinātība ar varas cinisko blēdīšanos bija a) ētiska, b) psihiski kompensējoša. Jāņem vērā, ka galvenie vēlēšanu falsifikāciju apsūdzētāji bija atsevišķi cilvēki, kurus nesaista ne sociālas saites, ne politiski uzskati. Nofilmēt bezspēcīgu krāpnieku vēlēšanu iecirknī un pēc tam to ievietot jūtubā kļuva par sava veida sportu, bet iznīcinoši komentēt notiekošo kļuva par apbrīnojumu atvieglojumu, izmetot negatīvo enerģiju, kas uzkrājusies pazemojoši beztiesiskajā un bezjēdzīgajā dzīvē. Vara kļuva pati par savu upuri; atbalstot sīko patērēšanu, tā pēdējos desmit gados radīja režīmu, kas balstīts sīkā ikdienas neapmierinātībā, kuru izjūt visi par visu (un nav taču iespējams patērēt, bezgalīgi ilgi atrodoties uz viena pakāpiena, bet sociālie lifti mūsdienu Krievijā gandrīz visi ir slēgti remontam); putinisma stabilitāte slēpās tajā, ka bezdibenis starp šo aizkaitinājuma lauku un tā saucamās “publiskās politikas” lauku bija pārāk plats un dziļš. Bet sociālais aizkaitinājums – nevis dusmas, nevis sašutums, bet tieši visdažādāko indivīdu aizkaitinājums, kas nav pārdomāts politiskos vai ekonomiskos terminos, – galu galā piepildīja šo bezdibeni un aizviļņojās līdz pat Kremļa sienām. Un, lūk, šeit noskaidrojās, ka nekādas kopējas platformas neapmierinātajiem vienkārši nav – atskaitot pašu neapmierinātību, kas ir pārāk bezformīga, lai varētu tikt formulēta politisko lozungu veidā. Tiem, kas 10. decembrī izgāja laukumā, patiesībā nav pretenziju pret Putina režīmu, bet gan pret kaitinošajām režīma detaļām – personiski pret galēji nepatīkamo Putinu, pret blēdīgajiem oficiālās televīzijas bosiem un to neveiksmīgajiem padotajiem, pret nekauņām policistiem un, protams, pret liekulīgo bārdaino arhiblēdi, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Čurovu. Atskaitot Jabloko, kas kārtējo reizi pilnīgi izgāzās, šajā patiešām vēsturiskajā pasākumā nepiedalījās neviena politiskā partija, kas cietusi no falsifikācijām, it kā uzsverot, ka arī pašas tās nav nekādas politiskās partijas un Bolotnajas laukumā runa nav par politiku. Pasākuma dalībnieki, kurus tūlīt pat nodēvēja par “dekabristiem”, pārstāv visdažādākos uzskatus, pieder pie atšķirīgām sociālajām grupām, bet viņu solidaritātei bija tikai un vienīgi negatīvs raksturs: nevis “par kaut ko”, bet “pret kaut ko”.

Un tomēr viena pozitīva prasība Krievijas neapmierinātajiem ir. Apbrīnojami, taču tā ir tāda pati kā padomju disidentiem. Tā ir prasība “pildīt likumus” un “ievērot pastāvošo konstitūciju”. Kā Padomju Savienībā, tā arī patlaban parasta revolucionāra situācija ir nostādīta kājām gaisā. Nevis vara aizstāv likumu nesatricināmību no pūļa, kas nospļāvies uz formalitātēm, bet sabiedrības aktīvā neformālā daļa pieprasa no haotiskās un neobligātās varas, lai tiktu ievērots likuma burts. Un neviena no pusēm neformulē politiskā valodā, ko tad tā grib no valsts, no tās iedzīvotājiem, no apkārtējās pasaules, galu galā. Neviens pat neiepīkstas par tādu lietu kā “nākotne”. Un te ir milzīga starpība starp 1825. un 2011. gada dekabristiem – pirmie izgāja Senāta laukumā, pieprasot ievest absolūtajā monarhijā Konstitūciju, bet nevis aicinot sekot pastāvošajai. 1825. gadā gatavojās revolūcija, 2011. – mēs novērojām konvulsīvu sabiedrisko reakciju, kura gan ir daudz bīstamāka, kā viss, kas atgriež mūs sākotnējā pirmspolitiskajā haosā.