Zem dubultā dibena ir dvēseliskais
Foto: Ansis Starks

Ar arhitektu un uzņēmēju Uldi Pīlēnu sarunājas Arnis Rītups

Zem dubultā dibena ir dvēseliskais

Rīgas Laiks: Sāksim ar, lūk, ko. Kāpēc tu neesi Latvijas Republikas prezidents?

Uldis Pīlēns: Kāpēc tev liekas, ka man būtu jābūt?

RL: Nē, varbūt tev nebūtu jābūt, bet vai tā nebūtu laba ideja?

Pīlēns: Nebūtu laba ideja.

RL: Kas tev nepatīk šajā amatā?

Pīlēns: Arī prezidenta amats ir ierēdņa amats. Es jau esmu strādājis ierēdnieciskos aparātos. Piecus gadus biju Liepājas galvenais arhitekts.

RL: Tas bija sen. (Iesmejas.)

Pīlēns: Jā, bet tur iegūtās atziņas nav īpaši mainījušās, lietderības koeficients jebkurā ierēdniecības amatā – un prezidents jau šajā ziņā, no aparāta viedokļa, neko daudz neatšķiras – ir 30 pret 70 procentiem. 30 procentus laika un enerģijas var veltīt radošai darbībai, bet 70 procenti laika un enerģijas jātērē tajā inercē, pēc būtības birokrātiskajā mašīnā, ko prasa procedūras. Manuprāt, dzīve ir par īsu, lai 70 procentus tev vēl atvēlētā dzīves laika vienkārši notērētu neproduktīvos procesos. Es neesmu no ierēdņu tipoloģijas.

RL: Nu, par tiem procentiem es lasīju tavā grāmatā, un man jau lasot gribējās tev pajautāt, kā tu viņus rēķini.

Pīlēns: Es jau pats nerēķinu, tie ir cipari no Karla Popera aprakstītās informācijas teorijas, uz ko es atsaucos savā grāmatā “(mans) uzņēmēja kods”.

RL: Jā, uz to, ka no jaunas informācijas tu vari uztvert 30 procentus.

Pīlēns: Un no turienes arī viss sākas. Tātad, lai uztvertu kaut ko jaunu, tev ir 70 procentiem jābūt atbalstam atpazīstamās zināšanās un 30 jāiemācās. Tas ir tāpat kā ar valodām. Ja mani kāds uzrunā ķīniešu valodā, tad es uztveru 0%. Ja, teiksim, lietuviešu valodā, tad kaut kādu procentu no teiktā es tomēr uztveru…

RL: Un tu esi paplašinājis šo principu no informācijas apguves uz daudzām citām sfērām – piemēram, uz iespējām radoši izpausties birokrātiskas sistēmas darbā.

Pīlēns: Jā.

RL: Nu bet tie cipari taču neko īsti nenozīmē!

Pīlēns: Viņi nozīmē proporciju. Varbūt kādam tie ir pat 37 procenti, bet nu vienalga skaidrs, ka tas ir ievērojami mazāk par pusi. Tie ir vidēji svērtie procenti. Ir, protams, izņēmumi. Ģēnijam, kā Stīvam Džobsam, tie varbūt ir vairāk par 50 procentiem, bet tas nemaina lietas būtību.

RL: Bet, ja mēs padomājam, ko prezidents var izdarīt, tad tie viņa 30 vai cik tur procenti tomēr ir krietni vairāk, nekā var izdarīt sekmīgs uzņēmējs.

Pīlēns: Domāju, ka katram no mums ir savs uzdevums dzīvē. Un šinī gadījumā jautājums ir par varas autoritāti. Tas ir tā kā starojums, izstarojums – vienam ir, otram nav. Tā ir drusciņ cita plakne, par ko mēs tagad runājam.

RL: Mēs tās plaknes vēl meklējam, mūsu saruna nav vēl nostabilizējusies nevienā plaknē. Paiesim vienu solīti atpakaļ. Tu teici, ka katram ir savs uzdevums dzīvē.

Pīlēns: Jā.

RL: Kā var noskaidrot, kāds ir tavs uzdevums dzīvē?

Pīlēns: Taustoties, meklējot, kur tu esi vislietderīgākais sabiedrībai un sevis paša attīstībai. Tās ir saistītas lietas. Kā tu sevi dabū līdz savas dzīves labākajai versijai, un kā tu vienlaicīgi vari kaut ko dot sabiedrībai no tās savas dzīves labākās versijas, visu laiku viņai tuvojoties.

RL: Kādā vecumā tu saprati, kas ir tavas dzīves uzdevums?

Pīlēns: Taustīšanās bija pietiekami ilga. Ņemot pēc Konfūcija, savos 20 gados tu mācies, 30 gados tu par kaut ko kļūsti, 40 gados pārstāj ļauties maldiem, 50 gados satiecies ar savu likteni un 60 gados koncentrējies uz būtisko. Kaut kur tajos 50 vai 60 gados tu vari apjēgt, kas ir tavs uzdevums dzīvē. Pirms tam ir meklēšana, kļūdīšanās tai skaitā.

RL: Un tu esi sapratis, kāds ir tavs uzdevums?

Pīlēns: Es domāju, ka jā.

RL: Vai šis uzdevums ir aprakstāms vārdos?

Pīlēns: Nu, tas, protams, ir sarežģīts jautājums – tā uzreiz bez…

RL: Bez ieskriešanās. (Abi smejas.)

Pīlēns: Nu, tad jāaiziet pēc vīna, jo izskatās, ka tos smagos jautājumus bez vīna nevarēs. (Aiziet pēc vīna.) Tā ir iekšējās sajūtas lieta, kas apziņas līmenī nemaz tik skaidri neatklājas, – kas ir tie tavi dzīves uzdevumi. Bet es domāju, ka zemapziņa, mūsu dziļākie slāņi, to zina diezgan labi, viņa par to signalizē ar ļoti daudzām tādām palīdzošām sajūtiņām: kas tev sagādā prieku, neskatoties uz grūtībām, kur ir vērts saspringt, kam nav vērts piegriezt vērību un tamlīdzīgi. Un tā laimes izjūta, dzīves bauda ir tajā, ka tu dari ko tādu, kur tev nav svarīgi, kādu jaudu tu patērē vai ko tas tev maksā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela